Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti /* COM/2012/010 final - 2012/0010 (COD) */
PASKAIDROJUMA
RAKSTS
1.
PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS
Šajā paskaidrojuma rakstā sniegts
ierosinātā ES jaunā personas datu aizsardzības
tiesiskā regulējuma detalizētāks skaidrojums, kā tas
izklāstīts Paziņojumā COM(2012)9 final. Tiesiskais
regulējums aptver divus tiesību aktu priekšlikumus: –
priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai
par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu
apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā
datu aizsardzības regula) un –
priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes
direktīvai par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz
personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai
novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus,
sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un
par šādu datu brīvu apriti. Šis paskaidrojuma raksts attiecas uz otro no
šiem tiesību aktu priekšlikumiem. Centrālais tiesību akts par personas
datu aizsardzību pašreizējā ES tiesiskajā
regulējumā ir Direktīva 95/46/EK[1],
ko pieņēma 1995. gadā, vēloties sasniegt divus
mērķus: aizsargāt pamattiesības uz datu aizsardzību un
garantēt personas datu brīvu plūsmu starp
dalībvalstīm. To papildina daži instrumenti, ar kuriem nosaka
īpašus datu aizsardzības noteikumus policijas un tiesu iestāžu
sadarbībai krimināllietās[2] (bijušais trešais
pīlārs), tai skaitā Pamatlēmums 2008/977/TI[3].
Eiropadome aicināja Komisiju izvērtēt, kā darbojas
ES tiesību akti par datu aizsardzību, un nepieciešamības
gadījumā iesniegt jaunus leģislatīvo vai
neleģislatīvo aktu priekšlikumus[4]. Eiropas
Parlaments Stokholmas programmas rezolūcijā[5]
izteicās par labu vispusīgam ES datu aizsardzības
regulējumam un cita starpā aicināja pārskatīt
Pamatlēmumu. Komisija savā Stokholmas programmas īstenošanas
rīcības plānā[6] norādīja, ka ir
nepieciešams nodrošināt, lai pamattiesības uz personas datu
aizsardzību konsekventi piemērotu visu ES politikas jomu
kontekstā. Rīcības plānā tika uzsvērts, ka "globālā
sabiedrībā, kurai raksturīgas straujas tehnoloģiskās
izmaiņas un kurā informācijas apmaiņai nav robežu, ir
īpaši svarīgi saglabāt privātumu. Savienībai
jānodrošina, lai tiktu konsekventi piemērotas pamattiesības uz
datu aizsardzību. Mums jāstiprina ES nostāja attiecībā
uz indivīda personas datu aizsardzību visu ES politikas virzienu
kontekstā, tostarp tiesībaizsardzībā un noziegumu
novēršanā, kā arī mūsu starptautiskajās
attiecībās." Savā paziņojumā
"Vispusīga pieeja personas datu aizsardzībai Eiropas
Savienībai"[7], Komisija secināja,
ka ES ir vajadzīga vispusīgāka un saskaņotāka
politiskā nostāja par pamattiesībām uz personas datu
aizsardzību. Pamatlēmuma 2008/977/TI
darbības joma ir ierobežota, jo tas attiecas tikai uz pārrobežu datu
apstrādi un nevis uz apstrādes darbībām, ko veic policija
un tiesu iestādes tikai valsts līmenī. Tas var radīt
grūtības policijai un citām kompetentajām
iestādēm tiesu iestāžu sadarbībā
krimināllietās un policijas sadarbībā. Tās ne
vienmēr var viegli nošķirt starp apstrādi, kas notiek tikai
valsts līmenī, un pārrobežu apstrādi vai paredzēt to,
ka noteikti personas dati vēlāk var kļūt par pārrobežu
apmaiņas objektu (skat. 2. iedaļu turpmāk). Turklāt
tā būtības un satura dēļ Pamatlēmumā ir
atstāta plaša rīcības telpa dalībvalstīm,
īstenojot tā noteikumus savos tiesību aktos. Turklāt
tajā nav iekļauts mehānisms vai konsultatīvā grupa,
kas būtu līdzīga 29. panta darba grupai, kura
atbalstītu vienotu tā noteikumu interpretāciju, kā arī
tajā nav paredzētas Komisijas īstenošanas pilnvaras, lai
nodrošinātu kopēju pieeju tā īstenošanai. Līguma par Eiropas Savienības
darbību (LESD) 16. panta 1. punktā nostiprināts
princips, ka ikvienai personai ir tiesības uz personas datu
aizsardzību. Turklāt ar LESD 16. panta 2. punktu Lisabonas
līgums ievieš īpašu juridisko pamatu noteikumu pieņemšanai par
personas datu aizsardzību, kas attiecas arī uz policijas un tiesu
iestāžu sadarbību krimināllietās. Personas datu
aizsardzība ir ietverta ES Pamattiesību hartas 8. pantā,
piešķirot tai pamattiesības statusu. LESD 16. pants uzliek
pienākumu likumdevējam paredzēt arī noteikumus, kas
attiecas uz personu aizsardzību attiecībā uz to datu
apstrādi, kas tiek veikta, tiesu iestādēm sadarbojoties
krimināllietās un sadarbojoties policijas iestādēm,
iekļaujot gan datu pārrobežu apstrādi, gan personas datu
apstrādi valsts līmenī. Tas ļaus aizsargāt fizisku
personu pamattiesības un pamatbrīvības, jo īpaši to
tiesības uz personas datu aizsardzību, vienlaikus nodrošinot personas
datu apmaiņu, lai novērstu, izmeklētu, atklātu
noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai
izpildītu kriminālsodus. Tas palīdzēs veicināt
sadarbību cīņā ar noziedzību Eiropā. Tā kā policijas un tiesu
iestāžu sadarbība krimināllietās ir specifiska joma,
21. deklarācijā[8] tika atzīts, ka,
pamatojoties uz LESD 16. pantu, var būt nepieciešami īpaši
noteikumi par šo datu aizsardzību un par to brīvu apriti tiesu
iestāžu sadarbībā krimināllietās un policijas
sadarbībā.
2.
APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN
IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI
Šis priekšlikums ir pieņemts pēc
plašas apspriešanās ar visām galvenajām
ieinteresētajām personām par pastāvošā tiesiskā
regulējuma pārskatīšanu attiecībā uz personas datu
aizsardzību, kura sastāvēja no diviem sabiedriskās
apspriešanas posmiem: –
no 2009. gada 9. jūlija līdz
31. decembrim Consultation on the legal framework for the fundamental
right to the protection of personal data (Sabiedriskā apspriešana par
pamattiesību uz personas datu aizsardzību tiesisko regulējumu).
Komisija saņēma 168 atbildes, no tām 127 atbildes no
fiziskām personām, komercsabiedrībām un asociācijām
un 12 atbildes no valsts iestādēm. Atbilžu nekonfidenciālās
versijas skatīt Komisijas tīmekļa vietnē[9];
–
no 2010. gada 4. novembra līdz 2011. gada
15. janvārim Consultation on the Commission's comprehensive
approach on personal data protection in the European Union (Sabiedriskā
apspriešana par Komisijas vispusīgo pieeju personas datu aizsardzībai
Eiropas Savienībā). Komisija saņēma 305 atbildes, no
tām 54 atbildes no pilsoņiem, 31 atbildi no valsts
iestādēm un 220 no privātām organizācijām, jo
īpaši uzņēmumu asociācijām un nevalstiskām
organizācijām. Atbilžu nekonfidenciālās versijas
skatīt Komisijas tīmekļa vietnē[10].
Paralēli šīm apspriešanām, kas
lielākoties notika par Direktīvas 95/46/EK
pārskatīšanu, tika veiktas arī mērķorientētas
apspriešanas ar ieinteresētajām personām no tiesībaizsardzības
nozares: jo īpaši 2010. gada 29. jūnijā kopā ar
dalībvalstu iestādēm tika organizēts darbseminārs par
datu aizsardzības noteikumu piemērošanu publiskajām
iestādēm, ieskaitot policijas un tiesu iestāžu sadarbību
krimināllietās. Turklāt Komisija 2011. gada
2. februārī rīkoja darbsemināru ar dalībvalstu
iestādēm, lai apspriestu Pamatlēmuma 2008/977/TI
īstenošanu un vispārīgākā līmenī arī
datu aizsardzības jautājumus, kas saistīti ar policijas un tiesu
iestāžu sadarbību krimināllietās. ES pilsoņu viedoklis tika uzklausīts
ar Eirobarometra aptaujas palīdzību, kas norisinājās
2010. gada novembrī un decembrī[11]. Tika veikti
vairāki pētījumi[12]. No "29. panta
darba grupas"[13] Komisija
saņēma vairākus atzinumus un lietderīgus priekšlikumus[14].
Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs arī sniedza
vispusīgu atzinumu par jautājumiem, kas skarti Komisijas 2010.gada
novembra paziņojumā[15]. Eiropas Parlaments 2011. gada
6. jūlijā savā rezolūcijā apstiprināja
ziņojumu, kas atbalstīja Komisijas pieeju datu aizsardzības
regulējuma reformai[16]. Eiropas Savienības
Padome 2011. gada 24. februārī pieņēma
secinājumus, kuros tā plaši atbalsta Komisijas nolūku
reformēt datu aizsardzības regulējumu un piekrīt daudziem
Komisijas pieejas elementiem. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja
līdzīgi atbalstīja Komisijas vispārīgo mērķi
nodrošināt konsekventāku ES datu aizsardzības noteikumu
piemērošanu visās dalībvalstīs un pienācīgi
pārskatīt Direktīvu 95/46/EK[17].
Saskaņā ar labāka
regulējuma politiku Komisija veica iespējamo politikas
alternatīvu ietekmes novērtējumu[18].
Ietekmes novērtējuma pamatā bija trīs politikas
mērķi, proti, uzlabot datu aizsardzību iekšējā
tirgū, uzlabot to, cik efektīvi indivīdi var izmantot savas
tiesības uz datu aizsardzību, un izveidot vispusīgu un
saskaņotu regulējumu, kas aptver visas Savienības kompetences
jomas, tostarp arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību
krimināllietās. Jo īpaši attiecībā uz pēdējo
no nosauktajiem mērķiem tika izvērtēti divi politikas
risinājumi: pirmais risinājums bija datu aizsardzības noteikumu
piemērošanas jomas paplašināšana, attiecinot tos arī uz
minēto jomu, un robu aizpildīšana, kā arī citu
jautājumu risināšana, kas radušies saistībā ar
Pamatlēmumu, un otrais, tālejošākais risinājums
ietvēra preskriptīvus un stingrus noteikumus, kā
rezultātā nekavējoties tiktu grozīti arī citi
"bijušie trešā pīlāra" instrumenti. Trešais
"minimālais" risinājums galvenokārt
balstījās uz skaidrojošiem paziņojumiem un politikas atbalsta pasākumiem,
piemēram, finansējuma programmām un tehniskiem instrumentiem, ar
minimālu leģislatīvu iejaukšanos un to neuzskatīja par
piemērotu, lai pievērstos jautājumiem, kas šajā jomā
identificēti saistībā ar datu aizsardzību. Saskaņā ar Komisijas pieņemto
metodoloģiju, katru politikas risinājumu ar dienestu
koordinācijas grupas palīdzību novērtēja
attiecībā uz tā efektivitāti politikas mērķu
sasniegšanai, tā ekonomisko ietekmi uz ieinteresētajām
personām (tai skaitā uz ES iestāžu budžetu), tā
sociālo ietekmi un ietekmi uz pamattiesībām. Ietekme uz vidi
netika novērota. Kopējās ietekmes
novērtējuma rezultātā tika izstrādāts
vēlamais politikas risinājums, kas ir iekļauts šajā
priekšlikumā. Saskaņā ar novērtējumu tā
īstenošana nostiprinās datu aizsardzību šajā politikas
jomā, jo īpaši ietverot datu apstrādi valsts līmenī,
tādējādi kompetentajām iestādēm palielinot
tiesisko noteiktību tiesu iestāžu un policijas iestāžu
sadarbības krimināllietās jomā. Ietekmes novērtējuma padome (IAB)
sniedza atzinumu par ietekmes novērtējuma projektu 2011. gada
9. septembrī. Ņemot vērā Ietekmes
novērtējuma padomes atzinumu, ietekmes novērtējumā
tika veiktas jo īpaši šādas izmaiņas: –
tika precizēti pašreizējā
tiesiskā regulējuma mērķi (cik lielā mērā
tie ir sasniegti un kas nav panākts) un iecerētās reformas
mērķi; –
vairāki pierādījumi un papildus
skaidrojumi/precizējumi tika pievienoti iedaļā, kurā
formulēta problēma. Komisija sagatavoja arī īstenošanas
ziņojumu par Pamatlēmumu 2008/977/TI, kas balstās uz
tā 29. panta 2. punktu; šo ziņojumu pieņems šīs
datu aizsardzības paketes ietvaros[19]. Ziņojuma
secinājumi, kas balstās uz dalībvalstu sniegto informāciju,
arī tika ņemti vērā, sagatavojot ietekmes
novērtējumu.
3.
PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI
3.1.
Juridiskais pamats
Priekšlikums balstās uz
LESD 16. panta 2. punktu, kas ir jauns īpašs juridiskais
pamats, ko ieviesa ar Lisabonas līgumu, lai pieņemtu noteikumus par
personu aizsardzību attiecībā uz Savienības iestāžu un
struktūru veikto personas datu apstrādi, kā arī personas
datu apstrādi, ko veic dalībvalstis saistībā ar
Savienības tiesību aktu darbības jomu, un noteikumus par
šādu datu brīvu apriti. Šī priekšlikuma mērķis ir
nodrošināt konsekventu un augsta līmeņa datu aizsardzību
šajā jomā, tādējādi uzlabojot savstarpējo
uzticēšanos starp policijas un tiesu iestādēm dažādās
dalībvalstīs un veicinot datu brīvu apriti un sadarbību
starp policijas un tiesu iestādēm.
3.2.
Subsidiaritāte un proporcionalitāte
Saskaņā ar subsidiaritātes
principu (LES 5. panta 3. punkts) Savienība rīkojas tikai
tad, ja dalībvalstis nevar pietiekami labi īstenot
paredzētās darbības mērķus, bet ierosinātās
darbības mēroga vai seku dēļ tie ir labāk sasniedzami
Savienības līmenī. Ņemot vērā iepriekš
aprakstītās problēmas, subsidiaritātes analīze
rāda, ka ES līmeņa rīcība attiecībā uz
policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās ir
nepieciešama šādu iemeslu dēļ: –
Pamattiesību hartas 8. pantā un LESD
16. panta 1. punktā ietvertās tiesības uz personas
datu aizsardzību nozīmē, ka ir nepieciešama vienāda
līmeņa aizsardzība visā Savienībā. Šajā
nolūkā valsts līmenī notiekošai datu apstrādei un
apmaiņai ar datiem ir jānodrošina tāda pati aizsardzības
pakāpe; –
palielinās tiesībaizsardzības
iestāžu nepieciešamība aizvien intensīvāk
apstrādāt datus un apmainīties ar datiem, lai novērstu un
apkarotu pārrobežu noziedzību. Šajā kontekstā skaidri un
konsekventi datu aizsardzības noteikumi ES līmenī
palīdzēs veicināt sadarbību starp šādām
iestādēm; –
turklāt pastāv praktiskas problēmas
datu aizsardzības tiesību aktu izpildes jomā un ir nepieciešama
dalībvalstu un to iestāžu sadarbība, kas jāorganizē ES
līmenī, lai nodrošinātu, ka Savienības tiesības tiek
piemērotas vienādi. Dažās situācijas ES atrodas
labākā pozīcijā, lai efektīvi un konsekventi
nodrošinātu vienāda līmeņa aizsardzību personām,
kad viņu dati tiek nosūtīti uz trešām valstīm; –
dalībvalstis nevar vienas pašas mazināt
šobrīd aktuālās problēmas, jo īpaši tās, kas
radušās valstu tiesiskā regulējuma sadrumstalotības
dēļ. Tādējādi ir īpaša vajadzība izveidot
tuvinātu un saskaņotu regulējumu, kas nodrošina raitu personas
datu nosūtīšanu pāri robežām ES iekšienē, vienlaikus
garantējot efektīvu aizsardzību visām personām
visā ES; –
problēmu būtības un mēroga
dēļ, kas neskar tikai vienu vai vairākas dalībvalstīs,
ierosinātā ES leģislatīvā rīcība ļoti
iespējams būs efektīvāka nekā līdzīga
rīcība dalībvalstu līmenī. Saskaņā ar proporcionalitātes
principu jebkurai rīcībai ir jābūt
mērķtiecīgai un samērīgai ar mērķu
sasniegšanai nepieciešamo. Šis princips ir ņemts vērā visā
šā priekšlikuma sagatavošanas gaitā, sākot ar alternatīvo
politikas risinājumu noteikšanu un novērtēšanu līdz pat
tiesību akta priekšlikuma projekta sagatavošanai. Tādēļ direktīva ir
labākais instruments, lai ES līmenī nodrošinātu
harmonizāciju šajā jomā, vienlaikus dalībvalstīm
atstājot nepieciešamo elastību, lai valsts līmenī īstenotu
principus, noteikumus un izņēmumus no tiem. Ņemot vērā
valsts noteikumu sarežģītību, kuri pašlaik attiecas uz personas
datu aizsardzību, kas tiek apstrādāti, policijai un tiesu
iestādēm sadarbojoties krimināllietās, un visaptverošu šo
noteikumu tuvināšanu ar šo direktīvu, Komisijai būs
jālūdz dalībvalstīm sniegt skaidrojošus dokumentus, kas
izskaidro attiecības starp direktīvas komponentiem un valsts
transponēšanas instrumentu atbilstošajām daļām, lai tā
spētu veikt savu uzdevumu pārraudzīt direktīvas
transponēšanu.
3.3.
Kopsavilkums par pamattiesību jautājumiem
Tiesības uz personas datu
aizsardzību ir noteiktas ES Pamattiesību hartas 8. pantā,
LESD 16. pantā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību
konvencijas 8. pantā. Kā to ir uzsvērusi Eiropas Savienības
Tiesa[20], tiesības uz
personas datu aizsardzību nav absolūta prerogatīva, bet ir
jāņem vērā saistībā ar to funkciju
sabiedrībā[21]. Datu aizsardzība
ir cieši saistīta ar privātās un ģimenes dzīves
neaizskaramību, ko aizsargā Hartas 7. pants. Tas ir
atspoguļots Direktīvas 95/46/EK 1. panta 1. punktā,
kas paredz, ka dalībvalstis aizsargā fizisku personu
pamattiesības un brīvības, un jo īpaši viņu
tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību
attiecībā uz personas datu apstrādi. Citas Hartā aizsargātās
pamattiesības, kas potenciāli varētu tikt aizskartas, ir
jebkāda veida diskriminācijas aizliegums, tostarp rases,
etniskās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, reliģijas
vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu,
invaliditātes vai dzimumorientācijas dēļ (21. pants),
bērnu tiesības (24. pants) un tiesības uz efektīvu
tiesību aizsardzību tiesā un tiesības uz taisnīgu
tiesu (47. pants).
3.4.
Sīks priekšlikuma pārskats
3.4.1.
I NODAĻA – VISPĀRĪGI NOTEIKUMI
Pirmajā pantā ir noteikts
direktīvas priekšmets, t.i., noteikumi, kas attiecas uz personas datu
apstrādi, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus
nodarījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu
kriminālsodus, tajā ir noteikts direktīvas divējādais
mērķis, t.i., aizsargāt fizisku personu pamattiesības un
pamatbrīvības un jo īpaši to tiesības uz personas datu
aizsardzību, vienlaikus garantējot augsta līmeņa
sabiedrisko drošību, un nodrošināt personas datu apmaiņu starp
kompetentām iestādēm Savienībā. Direktīvas piemērošanas joma ir
noteikta 2. pantā. Direktīvas piemērošanas joma
neaprobežojas tikai ar datu pārrobežu apstrādi, bet attiecas uz
visām apstrādes darbībām, ko "kompetentās
iestādes" (kā tās ir definētas 3. panta
14. punktā) veic šīs direktīvas nolūkiem.
Direktīvu nepiemēro apstrādei, kas tiek veikta tādas
darbības gaitā, kura ir ārpus Savienības tiesību aktu
darbības jomas, un Savienības iestāžu, struktūru, biroju un
aģentūru veiktai apstrādei, uz kuru attiecas Regula (EK)
Nr. 45/2001 un citi īpašie tiesību akti. Direktīvas 3. pantā ir
ietvertas direktīvā izmantoto terminu definīcijas. Dažas
definīcijas ir pārņemtas no Direktīvas 95/46/EK un
Pamatlēmuma 2008/977/TI, savukārt citas ir pārveidotas vai
papildinātas ar papildu elementiem vai jaunievedumiem. Jaunas ir
"personas datu aizsardzības pārkāpuma",
"ģenētisko datu" un "biometrisko datu",
"kompetento iestāžu" (kas balstīta LESD 87. pantu un
Pamatlēmuma 2008/977/TI 2. panta h) punktu)
definīcijas un "bērna" definīcija, kas balstīta
uz ANO Konvenciju par bērna tiesībām[22].
3.4.2.
II NODAĻA – PRINCIPI
Direktīvas 4. pantā ir noteikti
principi, kas attiecas uz personas datu apstrādi, atspoguļojot
Direktīvas 95/46/EK 6. pantu un
Pamatlēmuma 2008/977/TI 3. pantu, vienlaikus piemērojot tos
direktīvas īpašajam kontekstam. Direktīvas 5. pantā ir noteikta
prasība pēc iespējas nošķirt dažādu datu subjektu kategoriju
personas datus. Šis ir jauns noteikums, kas nebija iekļauts ne
Direktīvā 95/46/EK, ne Pamatlēmumā 2008/977/TI,
bet ko Komisija ierosināja Pamatlēmuma sākotnējā
priekšlikumā[23]. To ir iedvesmojis
Eiropas Padomes Ieteikums dalībvalstīm Nr. R (87)15.
Līdzīgi noteikumi jau pastāv attiecībā uz Eiropas
Policijas biroju[24] un Eurojust[25]. Direktīvas 6. pants par
dažādām precizitātes un uzticamības pakāpēm
atspoguļo 3.2. principu Eiropas Padomes Ieteikumā
dalībvalstīm Nr. R (87)15. Līdzīgi noteikumi,
kuri arī tika iekļauti Komisijas priekšlikumā Pamatlēmumam,
pastāv arī attiecībā uz Eiropas Policijas biroju[26].
Direktīvas 7. pantā ir noteikts
likumīgas apstrādes pamatojums, proti, ja tā ir nepieciešama
uzdevuma izpildei, ko kompetentā iestāde, balstoties uz valsts tiesību
aktiem, veic nolūkā nodrošināt, ka datu pārzinis
ievēro tam piemērojamu tiesisku pienākumu, lai aizsargātu
datu subjekta vai citas personas īpaši svarīgas intereses vai
novērstu tiešus un nopietnus draudus sabiedriskajai drošībai. Cits
likumīgas apstrādes pamats, kas noteikts
Direktīvas 95/46/EK 7. pantā, nav piemērots
apstrādei policijas un tiesu iestāžu sadarbības jomā. Direktīvas 8. pantā noteikts
vispārīgs aizliegums apstrādāt īpašas personas datu
kategorijas un izņēmumi no šā vispārīgā noteikuma,
kuri balstās uz Direktīvas 95/46/EK 8. pantu, papildus
iekļaujot ģenētiskus datus saskaņā ar Eiropas
Cilvēktiesības tiesas judikatūru[27].
Ar direktīvas 9. pantu ir noteikts
tādu pasākumu aizliegums, kuri balstās tikai uz personas datu
automatizētu apstrādi, ja tie nav atļauti ar likumu, kurā
ir paredzēti atbilstoši aizsardzības pasākumi saskaņā
ar Pamatlēmuma 2008/977/TI 7. pantu.
3.4.3.
III NODAĻA – DATU SUBJEKTA TIESĪBAS
Ar 10. pantu dalībvalstīm tiek
ieviests pienākums nodrošināt viegli pieejamu un saprotamu
informāciju, ko jo īpaši iedvesmojis Madrides rezolūcijas par
starptautiskajiem personas datu un privātuma aizsardzības standartiem
10. princips[28], un uzlikt
pienākumu pārziņiem nodrošināt procedūras un
mehānismus, lai veicinātu datu subjektu tiesību izmantošanu. Tas
ietver prasību, ka tiesību izmantošana pamatā ir bez maksas. Direktīvas 11. pantā ir
precizēts dalībvalstu pienākums nodrošināt informāciju
datu subjektam. Šie pienākumi balstās uz
Direktīvas 95/46/EK 10. un 11. pantu, atsevišķos
pantos nenošķirot, vai informācija tiek vākta no datu subjekta,
vai nē, un paplašina sniedzamās informācijas apjomu. Tajos ir
noteikti izņēmumi no informēšanas pienākuma gadījumos,
kad šādi izņēmumi ir samērīgi un nepieciešami
demokrātiskā sabiedrībā, lai kompetentās iestādes
īstenotu savus uzdevumus (iedvesmojoties no Direktīvas 95/46/EK
13. panta un Pamatlēmuma 2008/977/TI 17. panta). Direktīvas 12. pantā
paredzēts dalībvalstu pienākums nodrošināt datu subjekta
tiesības piekļūt saviem personas datiem. Tas līdzinās
Direktīvas 95/46/EK 12. panta a) apakšpunktam, pievienojot
jaunus elementus datu subjektam sniedzamajai informācijai (par
glabāšanas laiku, tiesībām uz labošanu, dzēšanu, vai
apstrādes ierobežošanu un tiesībām iesniegt sūdzību). Direktīvas 13. pantā, balstoties
uz Pamatlēmuma 2008/977/TI 17. panta 2. un 3. punktu,
paredzēts, ka dalībvalstis var pieņemt leģislatīvus
pasākumus, ar kuriem tiesības uz piekļuvi tiek ierobežotas, ja
tas ir nepieciešams datu apstrādes īpašās būtības
dēļ policijas un tiesu iestāžu sadarbībā
krimināllietās, un par datu subjekta informēšanu par
piekļuves ierobežojumiem. Ar 14. pantu tiek ieviests noteikums, ka
gadījumos, kad tieša piekļuve ir ierobežota, datu subjekts ir
jāinformē par netiešas piekļuves iespējām ar
uzraudzības iestādes starpniecību, kurai būtu
jāizmanto šīs tiesības viņa vārdā un
jāinformē datu subjekts par pārbaudes rezultātiem. Direktīvas 15. pants par
tiesībām uz datu labošanu balstās uz
Direktīvas 95/46/EK 12. panta b) apakšpunktu un
attiecībā uz pienākumiem atteikuma gadījumā –
Pamatlēmuma 2008/977/TI 18. panta 1. punktu. Direktīvas 16. pants par
tiesībām uz datu dzēšanu līdzinās
Direktīvas 95/46/EK 12. panta b) punktam un
attiecībā uz pienākumiem atteikuma gadījumā –
Pamatlēmuma 2008/977/TI 18. panta 1. punktam. Tajā ir
integrētas arī tiesības uz datu iezīmēšanu
atsevišķos gadījumos, aizstājot neskaidro terminu
"piekļuves noslēgšana" ["piekļuves
liegšana"], kas lietots Direktīvas 95/46/EK 12. panta
b) apakšpunktā un Pamatlēmuma 2008/977/TI 18. panta
1. punktā. Direktīvas 17. pants par datu
labošanu, dzēšanu un apstrādes ierobežošanu tiesvedībā ir
precizēts, balstoties uz Pamatlēmuma 2008/977/TI 4. panta
4. punktu.
3.4.4.
IV NODAĻA – PĀRZINIS UN
APSTRĀDĀTĀJS
3.4.4.1.
1. IEDAĻA – VISPĀRĪGIE
PIENĀKUMI
Direktīvas 18. pantā ir
aprakstīts datu pārziņa pienākums ievērot šo
direktīvu un nodrošināt tās ievērošanu, tai skaitā,
pieņemot vadlīnijas un mehānismus, lai nodrošinātu
ievērošanu. Direktīvas 19. pantā ir
noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai datu pārzinis
ievērotu pienākumus, kas izriet no "integrētas datu
aizsardzības" principa un "datu aizsardzības pēc
noklusējuma" principa. Direktīvas 20. pantā par
kopīgajiem pārziņiem ir precizēts kopīgo
pārziņu statuss attiecībā uz to iekšējām
attiecībām. Direktīvas 21. pantā skaidrots
apstrādātāju stāvoklis un pienākumi, daļēji
balstoties uz Direktīvas 95/46/EK 17. panta 2. punktu un
pievienojot dažus jaunus elementus, piemēram, ka
apstrādātāju, kas apstrādā datus plašāk,
nekā to paredzējis datu pārzinis, uzskata par kopīgo
pārzini. Direktīvas 22. pants par
apstrādi datu pārziņa un apstrādātāja
pakļautībā balstās uz Direktīvas 95/46/EK
16. pantu. Ar direktīvas 23. pantu tiek
ieviests datu pārziņu un apstrādāju pienākums
uzglabāt visu apstrādes sistēmu un procedūru
dokumentāciju, par kurām tie ir atbildīgi. Direktīvas 24. pants attiecas uz
reģistru uzturēšanu saskaņā ar
Pamatlēmuma 2008/977/TI 10. panta 1. punktu, vienlaikus
sniedzot turpmākus precizējumus. Direktīvas 25. pantā
sīkāk skaidrots pārziņa un apstrādātāja
pienākums attiecībā uz sadarbību ar uzraudzības
iestādi. Direktīvas 26. pants, kas
balstās uz Pamatlēmuma 2008/977/TI 23. pantu, attiecas uz
gadījumiem, kad apspriešanās ar uzraudzības iestādi ir
obligāta.
3.4.4.2.
2. IEDAĻA – DATU DROŠĪBA
Direktīvas 27. pants par datu
apstrādes drošību balstās uz pašreizējo
Direktīvas 95/46/EK 17. panta 1. punktu par apstrādes
drošību un Pamatlēmuma 2008/977/TI 22. pantu, paplašinot
saistītos pienākumus attiecībā uz apstrādātājiem
neatkarīgi no to līguma ar pārzini. Ar direktīvas 28. un 29. pantu
tiek ieviests pienākums paziņot par personas datu aizsardzības
pārkāpumiem, ko iedvesmojis personas datu aizsardzības
pārkāpuma paziņojums, kas noteikts E-privātuma
direktīvas 2002/58/EK 4. panta 3. punktā,
precizējot un nodalot pienākumus paziņot uzraudzības iestādei
(28. pants) un pie īpašiem nosacījumiem paziņot datu
subjektam (29. pants). Direktīvas 29. pantā ir noteikti
arī izņēmumi, atsaucoties uz 11. panta 4. punktu.
3.4.4.3.
3. IEDAĻA – DATU AIZSARDZĪBAS
INSPEKTORS
Ar direktīvas 30. pantu tiek
ieviests obligāts pienākums datu pārzinim iecelt datu
aizsardzības inspektoru, kuram būtu jāveic 32. pantā
uzskaitītie uzdevumi. Ja vairākas kompetentās iestādes
darbojas centrālās iestādes uzraudzībā, kura darbojas
kā datu pārzinis, vismaz šai centrālajai iestādei būtu
jāieceļ šāds datu aizsardzības inspektors.
Direktīvas 95/46/EK 18. panta 2. punkts sniedza
dalībvalstīm iespēju ieviest šādu prasību kā
šajā direktīvā paredzētās vispārīgās
paziņošanas prasības surogātu. Direktīvas 31. pantā noteikts
datu aizsardzības inspektora statuss. Direktīvas 32. pantā noteikti
datu aizsardzības inspektora uzdevumi.
3.4.5.
V NODAĻA – PERSONAS DATU
NOSŪTĪŠANA UZ TREŠĀM VALSTĪM VAI STARPTAUTISKĀM
ORGANIZĀCIJĀM
Direktīvas 33. pantā noteikti
vispārīgie principi datu nosūtīšanai uz trešām
valstīm vai starptautiskām organizācijām, policijai un
tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās, ieskaitot
tālāku nosūtīšanu. Tajā precizēts, ka
nosūtīšanu uz trešām valstīm var veikt tikai, ja
nosūtīšana ir nepieciešama, lai novērstu, izmeklētu,
atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie atbildības par
tiem vai izpildītu kriminālsodus. Direktīvas 34. pantā
paredzēts, ka nosūtīšana uz trešo valsti var notikt, ja Komisija
ir pieņēmusi lēmumu par aizsardzības līmeņa
pietiekamību, pamatojoties uz Regulu …./../201X vai īpaši policijas
un tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās, vai,
nepastāvot šādiem lēmumiem, ja pastāv atbilstoši
aizsardzības pasākumi. Kamēr lēmumi par aizsardzības
līmeņa pietiekamību nav pieņemti, Direktīva nodrošina,
ka nosūtīšana var turpināties, balstoties uz atbilstošiem
aizsardzības pasākumiem un atkāpēm. Turklāt tajā
noteikti kritēriji, kas Komisijai jāņem vērā,
novērtējot, vai aizsardzības līmenis ir pietiekams, skaidri
ietverot tiesiskumu, tiesisko aizsardzību un neatkarīgu
uzraudzību. Pantā ir paredzēta iespēja, ka Komisija var
novērtēt aizsardzības līmeni, ko nodrošina kāda
teritorija vai apstrādes nozare trešajā valstī. Tas ievieš
noteikumu, ka vispārējs lēmums par aizsardzības
līmeņa pietiekamību, kas pieņemts, pamatojoties uz
Vispārīgās datu aizsardzības regulas 38. pantu, ir
piemērojams šās direktīvas darbības jomā. Otra
iespēja ir Komisijai pieņemt lēmumu tikai šīs
direktīvas nolūkiem. Direktīvas 35. pantā ir
noteikti atbilstoši aizsardzības pasākumi, kas nepieciešami pirms
starptautiskas nosūtīšanas, ja nav pieņemts Komisijas
lēmums par aizsardzības līmeņa pietiekamību. Šie
aizsardzības pasākumi var būt noteikti juridiski saistošā
instrumentā, piemēram, starptautiskā nolīgumā. Otra
iespēja ir, ka datu pārziņi, balstoties uz nosūtīšanas
apstākļu novērtējumu, var secināt, ka tādi
pastāv. Direktīvas 36. pantā ir
noteiktas atkāpes datu nosūtīšanai, balstoties uz
Direktīvas 95/46/EK 26. pantu un
Pamatlēmuma 2008/977/TI 13. pantu. Direktīvas 37. pantā
dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, ka
pārzinis informē saņēmēju par apstrādes
ierobežojumiem un veic visas saprātīgas darbības, lai
nodrošinātu, ka šos ierobežojumus izpilda personas datu
saņēmēji trešā valstī vai starptautiskā
organizācijā. Direktīvas 38. pantā skaidri
noteikti personas datu aizsardzības starptautiskās sadarbības
mehānismi starp Komisiju un trešo valstu uzraudzības
iestādēm, jo īpaši tajās valstīs, par kurām
uzskata, ka tās nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni,
ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un
attīstības organizācijas (ESAO) 2007. gada
12. jūnija ieteikumu par pārrobežu sadarbību,
piemērojot likumus par privātuma aizsardzību (on Cross-border
Co-operation in the Enforcement of Laws Protecting Privacy). VI NODAĻA – VALSTS
UZRAUDZĪBAS IESTĀDES
3.4.5.1.
1. IEDAĻA – NEATKARĪBA
Direktīvas 39. pants, kas
balstās uz Direktīvas 95/46/EK 28. panta 1. punktu un
Pamatlēmuma 2008/977/TI 25. pantu, uzliek pienākumu
dalībvalstīm izveidot uzraudzības iestādes, paplašinot šo
iestāžu uzdevumus veicināt Direktīvas konsekventu
piemērošanu visā Savienībā; tā var būt
uzraudzības iestāde, kas izveidota, pamatojoties uz
Vispārīgo datu aizsardzības regulu. Direktīvas 40. pantā skaidroti
nosacījumi, kas izvirzīti uzraudzības iestādes
neatkarībai, īstenojot Eiropas Savienības Tiesas judikatūru[29]
un vadoties no Regulas (EK) Nr. 45/2001 44. panta[30].
Direktīvas 41. pantā
paredzēti vispārīgi noteikumi par uzraudzības iestādes
locekļiem, ar šiem noteikumiem īstenota attiecīgā tiesu
prakse[31], par paraugu ņemot
Regulas (EK) 45/2001 42. panta 2. līdz 6. punktu. Direktīvas 42. pantā ietverti
uzraudzības iestādes izveides noteikumi, kuri dalībvalstīm
jānosaka ar likumu, tai skaitā nosacījumi, kas attiecas uz
tās locekļiem. Direktīvas 43. pants par
uzraudzības iestādes locekļu un tās personāla
pienākumu glabāt dienesta noslēpumu līdzinās
Direktīvas 95/46/EK 28. panta 7. punktam un
Pamatlēmuma 2008/977/TI 25. panta 4. punktam.
3.4.5.2.
2. IEDAĻA – PIENĀKUMI UN PILNVARAS
Direktīvas 44. pantā ir
noteikta uzraudzības iestāžu kompetence, balstoties uz
Direktīvas 95/46/EK 28. panta 6. punktu un
Pamatlēmuma 2008/977/TI 25. panta 1. punktu. Tiesas, kad
tās pilda tiesas spriešanas funkciju, izņēmuma kārtā
ir atbrīvotas no uzraudzības iestādes uzraudzības, taču
tām ir jāpiemēro datu aizsardzības materiāltiesiskie
noteikumi. Direktīvas 45. pantā noteikts
dalībvalstu pienākums noteikt uzraudzības iestādes
pienākumus, ietverot sūdzību uzklausīšanu un
izmeklēšanu un sabiedrības informētības uzlabošanu par
riskiem, noteikumiem, aizsardzības pasākumiem un tiesībām.
Īpašs uzraudzības iestāžu pienākums šīs
direktīvas kontekstā ir izmantot piekļuves tiesības datu
subjekta vārdā, lai pārbaudītu datu apstrādes
likumību, ja tieša piekļuve ir atteikta vai ierobežota. Direktīvas 46. pants, kas
balstās uz Direktīvas 95/46/EK 28. panta 3. punktu un Pamatlēmuma 2008/977/TI
25. panta 2. un 3. punktu, nosaka uzraudzības iestādes
pilnvaras. Direktīvas 47. pantā, pamatojoties uz
Direktīvas 95/46/EK 28. panta 5. punktu, uzlikts
pienākums uzraudzības iestādēm sagatavot ikgadējus
darbības ziņojumus.
3.4.6.
VII NODAĻA – SADARBĪBA
Ar direktīvas 48. pantu ievieš
noteikumus par obligātu savstarpēju palīdzību,
savukārt Direktīvas 95/46/EK 28. panta 6. punkta
otrā daļā paredzēts tikai vispārīgs pienākums
sadarboties, to sīkāk neprecizējot. Direktīvas 49. pantā ir
paredzēts, ka Eiropas Datu aizsardzības kolēģija, ko
izveido ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu, īsteno savus
uzdevumus attiecībā uz apstrādes darbībām, kas ir
šīs direktīvas darbības jomā. Lai sniegtu papildu atbalstu,
Komisija uzklausīs to iestāžu pārstāvju padomus, kuras
dalībvalstīs ir atbildīgas par noziedzīgu nodarījumu
novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un par saukšanu pie
atbildības par tiem, kā arī Eiropas Policijas biroja un Eurojust
pārstāvju padomus, izmantojot ekspertu grupu par datu
aizsardzības aspektiem, kas saistīti ar tiesībaizsardzību.
3.4.7.
VII NODAĻA – TIESĪBU
AIZSARDZĪBAS LĪDZEKĻI, ATBILDĪBA UN SANKCIJAS
Direktīvas 50. pantā,
pamatojoties uz Direktīvas 95/46/EK 28. panta 4. punktu,
paredzēts, ka datu subjektam ir tiesības iesniegt sūdzību
uzraudzības iestādē, un tas attiecas uz jebkādu
Direktīvas pārkāpumu saistībā ar sūdzības
iesniedzēju. Tajā arī konkrēti norādīts,
kādas struktūras, organizācijas vai asociācijas var
iesniegt sūdzību datu subjekta vārdā un personas datu
aizsardzības pārkāpuma gadījumā arī
neatkarīgi no datu subjekta sūdzības. Direktīvas 51. pants attiecas uz
tiesībām uz tiesas aizsardzību pret uzraudzības
iestādi. Tas balstās uz vispārīgo noteikumu, kas
paredzēts Direktīvas 95/46/EK 28. panta 3. punktā,
un īpaši nosaka, ka datu subjekts var vērsties tiesā, lai
panāktu, ka uzraudzības iestāde reaģē uz
sūdzību. Direktīvas 52. pants attiecas uz
tiesībām uz tiesas aizsardzību pret pārzini vai
apstrādātāju, kas balstās uz Direktīvas 95/46/EK
22. pantu un Pamatlēmuma 2008/977/TI 20. pantu. Ar Direktīvas 53. pantu ir ieviesti
kopēji noteikumi, kas attiecas uz tiesvedību, tai skaitā
struktūru, organizāciju vai asociāciju tiesības
pārstāvēt datu subjektus tiesās un uzraudzības
iestāžu tiesības iesaistīties juridiskās
procedūrās. Dalībvalstu pienākums nodrošināt raitu
tiesas darbību ir noteikts, vadoties pēc E-komercijas
direktīvas 2000/31/EK 18. panta 1. punkta[32]. Direktīvas 54. panta
dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt tiesības
uz kompensāciju. Tas balstās uz Direktīvas 95/46/EK
23. pantu un Pamatlēmuma 2008/977/TI 19. panta
1. punktu, paplašinot tiesības uz zaudējumu atlīdzību,
kurus radījuši datu apstrādātāji, un sīkāk
skaidrojot līdzpārziņu un līdzapstrādātāju
atbildību. Direktīvas 55. pantā
dalībvalstīm uzlikts pienākums paredzēt sodus par
direktīvas pārkāpumiem un nodrošināt to īstenošanu.
3.4.8.
X NODAĻA – DELEĢĒTIE AKTI UN
ĪSTENOŠANAS AKTI
Direktīvas 56. pantā ietverti
standarta noteikumi par deleģēšanu saskaņā ar LESD
290. pantu. Tādējādi likumdevējs var deleģēt
Komisijai pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus
neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus
nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus
(kvazileģislatīvi akti). Direktīvas 57. pantā ietverts
noteikums par komiteju procedūru, kas nepieciešama, lai piešķirtu
Komisijai īstenošanas pilnvaras gadījumos, kad saskaņā ar
LESD 291. pantu ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski
saistošo Savienības aktu īstenošanai. Piemēro pārbaudes
procedūru.
3.4.9.
XI NODAĻA – NOBEIGUMA NOTEIKUMI
Ar 58. pantu tiek atcelts
Pamatlēmums 2008/977/TI. Direktīvas 59. pantā ir
noteikts, ka netiek skarti īpaši noteikumi, kas iekļauti
Savienības tiesību aktos, kuri attiecas uz personas datu
apstrādi vai piekļuvi informācijas sistēmām
direktīvas darbības jomā un kuri pieņemti pirms šīs
direktīvas pieņemšanas, attiecībā uz personas datu
apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu,
izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie
atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus. Direktīvas 60. pantā
precizēta šīs direktīvas saistība ar starptautiskiem
nolīgumiem, ko dalībvalstis iepriekš noslēgušas, tiesu
iestāžu un policijas iestāžu sadarbības krimināllietās
jomā. Direktīvas 61. pantā ir
noteikts Komisijas pienākums izvērtēt direktīvas
īstenošanu un ziņot par to, lai novērtētu
nepieciešamību šai direktīvai pielāgot iepriekš pieņemtos
īpašos noteikumus, kas minēti 59. pantā. Direktīvas 62. pantā ir
noteikts dalībvalstu pienākums transponēt šo direktīvu
savos valsts tiesību aktos un paziņot Komisijai noteikumus, kas
pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu. Direktīvas 63. pantā ir
noteikts šīs direktīvas spēkā stāšanās datums. Tās 64. pantā ir noteikti
direktīvas adresāti. 4. IETEKME UZ BUDŽETU Tiesību akta finanšu pārskats, kas
pievienots Vispārīgajai datu aizsardzības regulai, attiecas uz
regulas un šīs direktīvas ietekmi uz budžetu. 2012/0010 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES
DIREKTĪVA par fizisku personu aizsardzību
attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās
iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus
nodarījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu
kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 16. panta
2. punktu, ņemot vērā Eiropas Komisijas
priekšlikumu, pēc leģislatīvā akta
projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem, pēc apspriešanās ar Eiropas Datu
aizsardzības uzraudzītāju[33], saskaņā ar parasto likumdošanas
procedūru, tā kā: (1)
Fizisku personu aizsardzība
attiecībā uz personas datu apstrādi ir pamattiesības.
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta 1. punkts
un Līguma par Eiropas Savienības darbību 16. panta
1. punkts paredz, ka ikvienai personai ir tiesības uz savu personas
datu aizsardzību. (2)
Personas datu apstrādes mērķis ir
kalpot cilvēkam; noteikumiem par fizisku personu aizsardzību
attiecībā uz personas datu apstrādi un tās principiem
neatkarīgi no fiziskās personas valstspiederības vai
dzīvesvietas būtu jāievēro pamattiesības un
brīvības un jo īpaši tiesības uz personas datu aizsardzību.
Tiem būtu jāpalīdz izveidot brīvības, drošības un
tiesiskuma telpa. (3)
Ātrā tehnoloģiju izaugsme un
globalizācija ir radījusi jaunas problēmas personas datu
aizsardzības jomā. Datu vākšanas un apmaiņas apjoms ir
dramatiski pieaudzis. Tehnoloģijas ļauj kompetentajām
iestādēm vēl nepieredzētā apjomā savas
darbības mērķiem izmantot personas datus. (4)
Tādēļ ir nepieciešams atvieglot datu
brīvu apriti starp kompetentajām iestādēm
Savienībā un datu nosūtīšanu trešām valstīm un
starptautiskajām organizācijām, vienlaikus nodrošinot personas
datu augsta līmeņa aizsardzību. Šo pārmaiņu
dēļ ir nepieciešams izveidot stigru un saskaņotāku datu
aizsardzības regulējumu Savienībā, ko atbalsta ar stigru
izpildi. (5)
Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada
24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību
attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu
apriti[34] ir piemērojama
visām personas datu apstrādes darbībām
dalībvalstīs gan publiskajā, gan privātajā
sektorā. Tomēr to nepiemēro personas datu apstrādei "tādu
pasākumu gaitā, uz kuru neattiecas Kopienas tiesību akti",
piemēram, darbībām, kas veiktas, tiesu iestādēm un
policijai sadarbojoties krimināllietās. (6)
Padomes 2008. gada 27. novembra
Pamatlēmums 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību,
ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties
krimināllietās[35], ir piemērojams
tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās un policijas
sadarbībai. Šā pamatlēmuma piemērošanas joma būtu
jāattiecina tikai uz tādu personas datu apstrādi, kurus
nosūta starp dalībvalstīm vai kurus dara savstarpēji
pieejamus. (7)
Konsekventas un augsta līmeņa personas
datu aizsardzības nodrošināšana personām un personas datu
apmaiņas veicināšana starp dalībvalstu kompetentajām
iestādēm ir būtiska, lai nodrošinātu efektīvu
policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.
Šajā nolūkā personu tiesību un brīvību
aizsardzības līmenim attiecībā uz personas datu
apstrādi, ko veikušas kompetentās iestādes, lai novērstu,
izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie
atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, ir
jābūt vienādam visās dalībvalstīs. Lai personas
datu aizsardzība visā Savienībā būtu efektīva,
nepieciešams stiprināt datu subjektu tiesības un to personu
pienākumus, kas apstrādā personas datus, turklāt
nepieciešams piešķirt arī līdzvērtīgas pilnvaras
uzraudzīt un nodrošināt personas datu aizsardzības noteikumu
ievērošanu dalībvalstīs. (8)
Līguma par Eiropas Savienības
darbību 16. panta 2. punktā ir noteikts, ka Eiropas
Parlamentam un Padomei būtu jāparedz noteikumi par fizisko personu
aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un
noteikumi par šādu datu brīvu apriti. (9)
Balstoties uz to, Eiropas Parlamenta un Padomes
Regula ES …./2012 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz
personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā
datu aizsardzības regula) nosaka vispārīgos noteikumus, lai
aizsargātu fiziskas personas attiecībā uz to personas datu
apstrādi un nodrošinātu personas datu brīvu apriti Savienībā. (10)
21. deklarācijā par personas datu
aizsardzību tiesu iestāžu sadarbībā
krimināllietās un policijas sadarbībā, kas pievienota
Lisabonas līgumu pieņēmušās Starpvaldību konferences
Nobeiguma aktam, konference atzina, ka var būt nepieciešami īpaši
noteikumi par personas datu aizsardzību un par to brīvu apriti tiesu
iestāžu sadarbībā krimināllietās un policijas
sadarbībā, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības
darbību 16. pantu, šo jomu īpašo iezīmju dēļ. (11)
Tādēļ atsevišķā
direktīvā būtu jāņem vērā šo jomu
īpašās iezīmes un jāparedz noteikumi par personu
aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko
kompetentās iestādes veic, lai novērstu, izmeklētu,
atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie atbildības par
tiem vai izpildītu kriminālsodus. (12)
Lai nodrošinātu personām vienāda
līmeņa aizsardzību, izmantojot juridiski īstenojamas
tiesības, visā Savienībā un novērstu
atšķirības, kas traucē personas datu apmaiņu starp
kompetentajām iestādēm, direktīvai būtu jānosaka
saskaņoti noteikumi personas datu aizsardzībai un brīvai apritei
policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās. (13)
Šī direktīva atļauj ņemt
vērā principu par publisku piekļuvi oficiāliem dokumentiem,
piemērojot direktīvā paredzētos noteikumus. (14)
Šajā direktīvā noteiktajai
aizsardzībai saistībā ar personas datu apstrādi būtu
jāattiecas uz fiziskām personām neatkarīgi no to
valstspiederības vai dzīvesvietas. (15)
Fizisku personu aizsardzībai vajadzētu
būt tehnoloģiski neitrālai un neatkarīgai no izmantotajiem
paņēmieniem, jo pretējā gadījumā tas radītu
nopietnu likuma apiešanas risku. Fizisku personu aizsardzībai būtu
jāattiecas gan uz personas datu apstrādi ar automatizētiem
līdzekļiem, gan uz datu manuālu apstrādi, ja dati ir
ietverti vai tos paredzēts ietvert kartotēkā. Šīs
direktīvas piemērošanas jomā neietilpst datnes vai datņu
kopumi, kā arī to ievadlapas, kuras nav sakārtotas atbilstoši
speciāliem kritērijiem. Šī direktīva nebūtu
jāpiemēro personas datu apstrādei tādas darbības
gaitā, kas ir ārpus Savienības tiesību aktu darbības jomas,
jo īpaši attiecībā uz valsts drošību, vai datiem, kurus
apstrādā Savienības iestādes, struktūras, biroji un
aģentūras, piemēram, Eiropas Policijas birojs vai Eurojust.
(16)
Aizsardzības principi būtu
jāattiecina uz jebkādu informāciju par identificētu vai
identificējamu fizisku personu. Lai noteiktu, vai fiziska persona ir
identificējama, būtu jāņem vērā visi
līdzekļi, ko pārzinis vai kāda cita persona pamatoti
varētu izmantot, lai identificētu personu. Aizsardzības
principus nebūtu jāpiemēro datiem, ko sniedz anonīmi —
tā, ka datu subjekts vairs nav identificējams. (17)
Personas veselības datiem īpaši būtu
jāaptver visi dati, kas norāda uz datu subjekta veselības
stāvokli, informācija par personas reģistrāciju ar
veselību saistītu pakalpojumu saņemšanai; informāciju par
maksājumiem vai tiesībām saņemt veselības aprūpi;
numuru, simbolu vai zīmi, kas piešķirta personai, lai to
viennozīmīgi identificētu veselības aprūpes
nolūkos; jebkuru informāciju par personu, ko vāc ar
veselības aprūpi saistītu pakalpojumu sniegšanas laikā;
informāciju, kas iegūta, pārbaudot vai izmeklējot kādu
ķermeņa daļu vai no tā iegūtu materiālu, tai
skaitā bioloģiskus paraugus; informāciju, kas identificē
kādu personu kā veselības aprūpes pakalpojumu
sniedzēju personai; vai citu informāciju par, piemēram,
slimību, traucējumiem, slimības risku, slimības
vēsturi, klīnisko aprūpi vai par aktuālo datu subjekta
fizisko vai biomedicīnisko stāvokli, neatkarīgi no tās
avota, piemēram, ārsta vai cita veselības aprūpes nozares
pārstāvja, slimnīcas, medicīniskas ierīces vai in
vitro diagnostikas testa. (18)
Jebkurai personas datu apstrādei būtu
jābūt godprātīgai un likumīgai attiecībā
pret personām. Jo īpaši konkrētajiem datu apstrādes
nolūkiem būtu jābūt skaidri noteiktiem. (19)
Noziedzīgu nodarījumu novēršanai,
izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem ir nepieciešams,
lai kompetentās iestādes glabā un apstrādā personas
datus, kas savākti saistībā ar konkrētu noziedzīgu
nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un saukšanu
pie atbildības par tiem ārpus šā konteksta, lai iegūtu
izpratni par noziedzības parādībām un tendencēm, lai
iegūtu informāciju par organizētiem noziedzīgiem
tīkliem un konstatētu saikni starp dažādiem atklātajiem
nodarījumiem. (20)
Personas dati nebūtu jāapstrādā
tādiem nolūkiem, kas nav savienojami ar tiem nolūkiem, kuriem
dati ir savākti. Personas datiem vajadzētu būt piemērotiem,
atbilstīgiem un nevajadzētu būt pārmērīgiem
saistībā ar nolūkiem, kuriem dati tiek apstrādāti.
Būtu jāveic visi pamatoti pasākumi, lai nodrošinātu, ka
neprecīzi personas dati tiek laboti vai dzēsti. (21)
Datu precizitātes princips būtu
jāpiemēro, ņemot vērā attiecīgās
apstrādes būtību un nolūkus. Jo īpaši
tiesvedībā izteikumi, kas satur personas datus, balstās uz
personu subjektīvu uztveri un dažos gadījumos tos ne vienmēr var
pārbaudīt. Attiecīgi prasībai par precizitāti
nebūtu jāattiecas uz izteikuma precizitāti, bet vienīgi uz
to, ka ir izdarīts konkrēts izteikums. (22)
Kompetentajām iestādēm,
interpretējot un piemērojot vispārējos personas datu
apstrādes principus, lai novērstu, izmeklētu, atklātu
noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai
izpildītu kriminālsodus, būtu jāņem vērā
nozares īpatnības, tai skaitā sasniedzamie mērķi. (23)
Personas datu apstrādei, kas tiek veikta,
policijai un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās,
ir raksturīgi, ka tiek apstrādi personas dati, kas attiecas uz
dažādām datu subjektu kategorijām. Tāpēc ir
nepieciešams, cik vien iespējams, skaidri nodalīt dažādu datu
subjektu kategoriju personas datus, piemēram, aizdomās turēto,
notiesāto, cietušo un trešo personu, piemēram, liecinieku, personu,
kam ir attiecīga informāciju vai kontakti, un aizdomās
turēto un notiesāto līdzdalībnieku personas datus. (24)
Cik vien iespējams, personas dati būtu
jānošķir atkarībā no to precizitātes un
uzticamības pakāpes. Fakti būtu jānošķir no
personiskiem vērtējumiem, lai nodrošinātu gan personu
aizsardzību, gan kompetento iestāžu rīcībā esošās
informācijas kvalitāti un uzticamību. (25)
Lai tā būtu likumīga, personas datu
apstrādei vajadzētu būt nepieciešamai, lai izpildītu
pārzinim uzliktu tiesisku pienākumu, lai izpildītu likumā
noteiktu uzdevumu, ko kompetentā iestāde veic sabiedrības
interesēs, vai lai aizsargātu datu subjekta vai citas personas
īpaši svarīgas intereses, vai lai novērstu tiešus un nopietnus
draudus sabiedrības drošībai. (26)
Personas dati, kas pēc savas būtības
ir īpaši sensitīvi saistībā ar pamattiesībām vai
privātumu, ir īpaši jāaizsargā. Šādi dati nebūtu
jāapstrādā, ja vien apstrādi īpaši neatļauj ar
likumu, kurā noteikti piemēroti pasākumi, lai aizsargātu
datu subjekta likumīgās intereses; vai apstrāde ir nepieciešama,
lai aizsargātu datu subjekta vai citas personas īpaši svarīgas
intereses; vai apstrāde attiecas uz datiem, kurus datu subjekts
apzināti ir publiskojis. (27)
Katrai fiziskai personai vajadzētu būt
tiesībām nebūt par tāda pasākuma subjektu, kas
balstās tikai uz automatizētu apstrādi, ja tas rada
negatīvas juridiskās sekas šai personai, ja vien tas nav atļauts
ar likumu un uz to neattiecas piemēroti pasākumi, lai
nodrošinātu datu subjekta likumīgās intereses. (28)
Lai īstenotu savas tiesības,
informācijai, kura sniedzama datu subjektam, vajadzētu būt
viegli pieejamai un viegli saprotamai, tai skaitā būtu jāizmanto
skaidra un vienkārša valoda. (29)
Būtu jāparedz kārtība, kas
atvieglotu datu subjektam šajā direktīvā paredzēto
tiesību izmantošanu, tai skaitā mehānismi, lai bez maksas
pieprasītu piekļuvi datiem, to labošanu un dzēšanu.
Pārzinim būtu jāuzliek pienākums atbildēt uz datu
subjekta pieprasījumiem bez nepamatotas kavēšanās. (30)
Godprātīgas apstrādes princips
nozīmē, ka datu subjektiem vajadzētu būt informētiem
jo īpaši par apstrādes darbībām un to nolūkiem, datu
glabāšanas ilgumu, par piekļuves, labošanas vai dzēšanas
tiesībām un par tiesībām iesniegt sūdzību. Ja
datus vāc no datu subjekta, datu subjekts būtu jāinformē,
vai viņam ir pienākums sniegt datus un kādas būs sekas, ja
viņš šos datus nesniegs. (31)
Informācija par datu subjekta personas datu
apstrādi būtu tam jāsniedz datu ieguves brīdī vai, ja
datus neiegūst no datu subjekta, datu reģistrēšanas
brīdī vai saprātīgā termiņā pēc datu
savākšanas, ņemot vērā īpašos apstākļus,
kādos dati tiek apstrādāti. (32)
Jebkurai personai vajadzētu būt
tiesībām piekļūt datiem, kas par viņu savākti, un
būtu jāvar viegli izmantot šīs tiesības, lai apzinātu
un pārbaudītu apstrādes likumību. Tādēļ
katram datu subjektam vajadzētu būt tiesībām zināt par
apstrādi un saņemt paziņojumu jo īpaši par nolūkiem,
kuriem dati tiek apstrādāti, un apstrādes laikposmu, par to,
kuri saņēmēji saņems datus, tai skaitā trešajās
valstīs. Datu subjektiem būtu jāvar saņemt savu
apstrādāto personas datu kopiju. (33)
Būtu jāļauj dalībvalstīm
pieņemt tiesību aktus, ar kuriem atliek, ierobežo vai nesniedz datu
subjektiem informāciju vai piekļuvi saviem personas datiem,
ciktāl šāds pilnīgs vai daļējs ierobežojums,
ņemot vērā skartās personas likumīgās intereses,
ir nepieciešams un samērīgs pasākums demokrātiskā
sabiedrībā, lai novērstu, ka tiek traucēta oficiāla
vai tiesas pārbaude, izmeklēšana vai procedūra, lai
novērstu, ka tiek ietekmēta noziedzīgu nodarījumu
novēršana, atklāšana, izmeklēšana, saukšana pie atbildības
par tiem vai kriminālsodu izpilde, lai aizsargātu sabiedrības
vai valsts drošību vai lai aizsargātu datu subjektu vai citu personu
tiesības un brīvības. (34)
Visi atteikumi vai piekļuves ierobežojumi
būtu rakstiski jāsniedz datu subjektam, iekļaujot faktiskos vai
tiesiskos iemeslus, uz kuriem lēmums balstās. (35)
Ja dalībvalstis ir pieņēmušas
leģislatīvus pasākumus, ar kuriem pilnībā vai
daļēji ierobežo piekļuves tiesības, datu subjektam
vajadzētu būt tiesībām pieprasīt, lai kompetentā
uzraudzības iestāde pārbauda apstrādes likumību. Datu
subjekts būtu jāinformē par šīm tiesībām. Ja
piekļuvi īsteno uzraudzības iestāde datu subjekta
vārdā, uzraudzības iestādei būtu jāinformē datu
subjekts vismaz par to, ka visas nepieciešamās uzraudzības
iestādes pārbaudes ir notikušas, un par to rezultātu
attiecībā uz šis apstrādes likumību. (36)
Visām personām vajadzētu būt
tiesībām, lai neprecīzi personas dati, kas uz tām attiecas,
tiktu laboti, un tiesībām uz datu dzēšanu, ja šādu datu
apstrāde neatbilst galvenajiem principiem, kuri noteikti šajā
direktīvā. Ja personas dati tiek apstrādāti
kriminālizmeklēšanas un tiesas procesa gaitā, labojumus,
tiesības uz informāciju, piekļuvi, dzēšanu un
apstrādes ierobežošanu var īstenot saskaņā ar valsts
tiesību aktiem par tiesvedību. (37)
Būtu jāparedz pārziņa
vispusīga atbildība par personas datu apstrādi, ko veic
pārzinis vai pārziņa vārdā. Pārzinim jo
īpaši būtu jānodrošina apstrādes darbību
atbilstība noteikumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz šo
direktīvu. (38)
Datu subjektu tiesību un brīvību
aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi ir
nepieciešams, lai tiktu veikti pienācīgi tehniskie un
organizatoriskie pasākumi, lai nodrošinātu šīs direktīvas
prasību izpildi. Lai nodrošinātu, ka noteikumi, kas pieņemti,
pamatojoties uz šo direktīvu, ir ievēroti, pārzinim būtu
jāpieņem vadlīnijas un jāīsteno atbilstoši
pasākumi, kas jo īpaši atbilst integrētas datu aizsardzības
un datu aizsardzības pēc noklusējuma principiem. (39)
Datu subjekta tiesību un brīvību
aizsardzība, kā arī pārziņa un
apstrādātāja pienākumi un atbildība, prasa skaidri
sadalīt pienākumus saskaņā ar šo direktīvu, tostarp
arī tajos gadījumos, kad pārzinis apstrādes nolūkus,
nosacījumus un līdzekļus nosaka kopā ar citiem pārziņiem
vai gadījumos, kad apstrādes darbības tiek veiktas
pārziņa vārdā. (40)
Pārzinim vai apstrādātājam
apstrādes darbības būtu jādokumentē, lai
uzraudzītu direktīvas ievērošanu. Katram pārzinim un
apstrādātājam vajadzētu būt pienākumam sadarboties
ar uzraudzības iestādi un pēc pieprasījuma darīt šo
dokumentāciju pieejamu, lai tā varētu kalpot apstrādes
darbību uzraudzības vajadzībām. (41)
Lai nodrošinātu datu subjektu tiesību un
brīvību efektīvu aizsardzību ar preventīvu
pasākumu palīdzību, pārzinim un apstrādātajam
noteiktos gadījumos pirms apstrādes būtu jāapspriežas ar
uzraudzības iestādi. (42)
Ja uz personas datu aizsardzības
pārkāpumiem nereaģē pienācīgi un savlaicīgi,
tie var radīt kaitējumu attiecīgajai personai, tai skaitā
reputācijas aizskārumu. Tādēļ, tiklīdz
pārzinis uzzina par šādu pārkāpumu, tam būtu
jāpaziņo par pārkāpumu kompetentajai valsts iestādei.
Personas, kuru datus vai privātumu var negatīvi ietekmēt šis
pārkāpums, būtu bez kavēšanās jāinformē, lai
tie varētu veikt nepieciešamos piesardzības pasākumus.
Pārkāpumu būtu jāuzskata par tādu, kas var
negatīvi ietekmēt datu subjekta personas datus vai privāto
dzīvi, ja tā rezultātā iespējama, piemēram,
identitātes zādzība vai viltošana, fizisks kaitējums,
nopietns pazemojums vai reputācijas aizskārums saistībā ar
personas datu apstrādi. (43)
Nosakot sīki izstrādātus noteikumus
par formātu un kārtību, kādā jāpaziņo par
personas datu aizsardzības pārkāpumiem, būtu
pienācīgi jāņem vērā apstākļi,
kādos noticis pārkāpums, tostarp tas, vai personas dati ir
bijuši aizsargāti ar piemērotiem tehniskiem
aizsarglīdzekļiem, ar kuru palīdzību var efektīvi
ierobežot ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību.
Turklāt, izstrādājot šādus noteikumus un kārtību,
būtu jāņem vērā kompetento iestāžu
likumīgās intereses gadījumos, kad priekšlaicīga izpaušana
varētu nevajadzīgi kavēt pārkāpuma apstākļu
izmeklēšanu. (44)
Pārzinim vai apstrādātajam būtu
jānosaka persona, kura palīdzētu pārzinim vai
apstrādātājam uzraudzīt to noteikumu ievērošanu, kuri
pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu. Datu apstrādes
amatpersonu var iecelt vairākas kompetentās iestādes
vienības kopīgi. Datu aizsardzības inspektoriem ir
jābūt spējīgiem veikt savus pienākumus un uzdevumus
neatkarīgi un efektīvi. (45)
Dalībvalstīm būtu jānodrošina,
ka nosūtīšana uz trešo valsti tiek veikta tikai, ja tā ir
nepieciešama, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus
nodarījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu
kriminālsodus, un pārzinis trešā valstī vai
starptautiskajā organizācijā ir kompetenta iestāde šīs
direktīvas izpratnē. Nosūtīšana var notikt gadījumos,
kad Komisija ir nolēmusi, ka attiecīga trešā valsts vai
starptautiskā organizācija nodrošina pietiekamu aizsardzības
līmeni vai ir noteikti atbilstoši aizsardzības pasākami. (46)
Komisija var nolemt attiecībā uz visu
Savienību, ka konkrēta trešā valsts, trešās valsts
teritorija vai apstrādes nozare vai starptautiska organizācija
nodrošina pietiekamu datu aizsardzības līmeni,
tādējādi nodrošinot tiesisko noteiktību un vienotību
visā Savienībā attieksmē pret trešām valstīm vai
starptautiskām organizācijām, par kurām uzskata, ka
tās nodrošina šādu aizsardzības līmeni. Šādos
gadījumos personas datus uz šīm valstīm var nosūtīt un
nav vajadzīgs saņemt nekādu citu atļauju. (47)
Saskaņā ar pamatvērtībām,
uz kurām balstās Savienība, un jo īpaši
cilvēktiesību aizsardzību, Komisijai būtu jāņem
vērā, kā trešā valstī ir ievērots tiesiskums,
tiesu pieejamība, kā arī starptautiskās
cilvēktiesību normas un standarti. (48)
Komisija tāpat būtu jāvar
atzīt, ka trešā valsts, trešās valsts teritorija vai
apstrādes nozare, vai starptautiska organizācija nenodrošina
pietiekamu aizsardzības līmeni. Attiecīgi personas datu
nosūtīšana uz šo trešo valsti būtu jāaizliedz, izņemot
gadījumus, kad tā balstās uz starptautisku nolīgumu,
atbilstošiem aizsardzības pasākumiem vai atkāpi. Būtu
jāparedz noteikumi par apspriešanās procesu starp Komisiju un
šādu trešo valsti vai starptautisku organizāciju. Tomēr
šādam Komisijas lēmumam nebūtu jāskar iespēja veikt
nosūtīšanu, balstoties uz atbilstošiem aizsardzības
pasākumiem vai uz atkāpi, kas paredzēta direktīvā. (49)
Nosūtīšana, kas nebalstās uz
šādu lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību,
būtu jāatļauj tikai gadījumā, ja juridiski
saistošā instrumentā ir noteikti atbilstoši aizsardzības
pasākumi, kuri nodrošina personas datu aizsardzību, vai ja
pārzinis vai apstrādātājs ir izvērtējis visas
datu nosūtīšanas darbības vai darbību kopuma
apstākļus un, pamatojoties uz šo novērtējumu, uzskata, ka
pastāv atbilstoši aizsardzības pasākumi personas datu
aizsardzībai. Gadījumos, kad nepastāv iemesli, lai atļautu
datu nosūtīšanu, būtu jāatļauj atkāpes, ja
tās ir nepieciešamas, lai nodrošinātu datu subjekta vai citas
personas īpaši svarīgas intereses vai aizsargātu datu subjekta
likumīgas intereses, ja to nosaka tās dalībvalsts likums, kura
nosūta personas datus, vai ja tās ir nepieciešamas, lai novērstu
tiešus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai šajā
dalībvalstī vai trešā valstī, vai individuālos
gadījumos – lai novērstu, izmeklētu, atklātu
noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai
izpildītu kriminālsodus, vai atsevišķos gadījumos – lai pamatotu,
īstenotu vai aizstāvētu tiesiskus prasījumus. (50)
Personas datu pārvietošanās pāri
robežām var ievērojami ietekmēt personu spējas izmantot
tiesības uz datu aizsardzību, lai aizsargātu sevi pret datu
nelikumīgu izmantošanu vai izpaušanu. Vienlaikus uzraudzības
iestādes var saskarties ar situāciju, ka tās nevar
reaģēt uz sūdzībām vai veikt izmeklēšanu
saistībā ar darbībām, kas norisinās robežu otrā
pusē. Viņu pūliņus kopīgi strādāt
pārrobežu kontekstā var sarežģīt arī
nepietiekamās pilnvaras prevencijas vai tiesībaizsardzības
jomā un tiesisko regulējumu atšķirības. Tāpēc ir
nepieciešams veicināt ciešāku datu aizsardzības uzraudzības
iestāžu sadarbību, lai palīdzētu tām veikt
informācijas apmaiņu ar attiecīgajām iestādēm
citās valstīs. (51)
Uzraudzības iestāžu, kuras pilda savas
funkcijas pilnīgi neatkarīgi, izveide dalībvalstīs ir
būtiska sastāvdaļa personu aizsardzībā
attiecībā uz personas datu apstrādi. Uzraudzības
iestādēm būtu jāuzrauga noteikumu piemērošana, kuri
pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu, un jāpalīdz
nodrošināt tās konsekventu piemērošanu visā
Savienībā, lai aizsargātu fiziskās personas
saistībā ar to personas datu apstrādi. Šajā
nolūkā uzraudzības iestādēm būtu
jāsadarbojas vienai ar otru un ar Komisiju. (52)
Uzraudzības iestādei, kas
dalībvalstī jau izveidota, pamatojoties uz Regulu (ES) …/2012,
dalībvalsts var uzticēt arī tos pienākumus, kas jāveic
valsts uzraudzības iestādei, kura ir jāizveido saskaņā
ar šo direktīvu. (53)
Būtu jāļauj dalībvalstīm
izveidot vairāk nekā vienu uzraudzības iestādi atbilstoši
valsts konstitucionālajai, organizatoriskajai vai administratīvajai
uzbūvei. Katrai uzraudzības iestādei būtu
jāpiešķir atbilstoši finanšu un cilvēkresursi, telpas un
infrastruktūra, kas nepieciešama efektīvai uzdevumu izpildei, tostarp
arī to uzdevumu izpildei, kas saistīti ar savstarpējo
palīdzību un sadarbību ar citām uzraudzības
iestādēm visā Savienībā. (54)
Nosacījumi, lai kļūtu par
uzraudzības iestādes locekli, katrā dalībvalstī
būtu jānosaka ar likumu un jo īpaši būtu jānodrošina,
ka šos locekļus amatā ieceļ vai nu dalībvalsts parlaments,
vai valdība, turklāt būtu jāiekļauj noteikumi par
locekļu kvalifikāciju un statusu. (55)
Kaut arī šī direktīva ir
piemērojama arī valsts tiesu darbībai, ja tiesa personas datus
apstrādā, veicot tiesas spriešanas funkciju, šāda apstrāde
nebūtu jāiekļauj uzraudzības iestādes kompetencē,
lai saglabātu tiesnešu neatkarību, pildot savus uzdevumus. Tomēr
šo izņēmumu būtu jāattiecina tikai uz tiesas spriešanas
darbībām tiesas lietā, tas nebūtu jāattiecina uz
citām darbībām, kurās tiesneši varētu būt
iesaistīti saskaņā ar valsts tiesību aktiem. (56)
Lai nodrošinātu konsekventu šīs
direktīvas piemērošanas uzraudzību un izpildi visā
Savienībā, uzraudzības iestādēm katrā
dalībvalstī būtu jābūt vieniem un tiem pašiem uzdevumiem
un efektīvām pilnvarām, ietverot izmeklēšanas pilnvaras,
juridiski saistošas iejaukšanās pilnvaras, tiesības pieņemt
lēmumus un lemt par sankcijām, jo īpaši fizisku personu
sūdzību gadījumos, un tiesības iesaistīties
juridiskās procedūrās. (57)
Katrai uzraudzības iestādei būtu
jābūt tiesīgai uzklausīt jebkura datu subjekta
sūdzību un izmeklēt to. Uz sūdzības pamata sākta
izmeklēšana būtu jāveic tādā apjomā, kāds ir
nepieciešams konkrētajā lietā, pakļaujot to tiesas
kontrolei. Uzraudzības iestādei saprātīgā
termiņā būtu jāinformē datu subjekts par
sūdzības virzību un iznākumu. Ja lietā ir nepieciešama
papildus izmeklēšana vai koordinācija ar citu uzraudzības
iestādi, datu subjektam būtu jāsniedz starpposma informācija. (58)
Uzraudzības iestādēm būtu
vienai otra jāatbalsta savu pienākumu veikšanā un jāsniedz
savstarpēja palīdzība, lai nodrošinātu to noteikumu
konsekventu piemērošanu un izpildi, kuri pieņemti, pamatojoties uz šo
direktīvu. (59)
Eiropas Datu aizsardzības kolēģijai,
kas izveidota ar Regulu (ES) .../2012, būtu jāpalīdz nodrošināt
šīs direktīvas konsekventu piemērošanu visā
Savienībā, tostarp sniedzot padomus Komisijai un veicinot
uzraudzības iestāžu sadarbību visā Savienībā. (60)
Katram datu subjektam vajadzētu būt
tiesībām iesniegt sūdzību jebkuras dalībvalsts
uzraudzības iestādē un tiesībām uz tiesas
aizsardzību, ja datu subjekts uzskata, ka viņa tiesības
saskaņā ar šo direktīvu ir pārkāptas vai ja
uzraudzības iestāde nereaģē uz sūdzību vai nerīkojas,
kad šāda rīcība ir nepieciešama, lai aizsargātu datu
subjekta tiesības. (61)
Jebkurai struktūrai, organizācijai vai
asociācijai, kuras mērķis ir datu subjektu tiesību un
interešu aizsardzība attiecībā uz viņu datu
aizsardzību un kas ir izveidota saskaņā ar dalībvalsts
tiesību aktiem, būtu jābūt tiesībām iesniegt
sūdzību vai tiesībām vērsties tiesā datu subjektu
vārdā, ja tie to ir atbilstoši pilnvarojuši, vai iesniegt savu
sūdzību neatkarīgi no datu subjekta sūdzības, ja
tā uzskata, ka ir noticis personas datu aizsardzības pārkāpums.
(62)
Katrai fiziskai vai juridiskai personai būtu
jābūt tiesībām uz tiesas aizsardzību pret
uzraudzības iestādes lēmumiem, kas tos skar. Tiesvedībai
pret uzraudzības iestādi būtu jānotiek tās
dalībvalsts tiesā, kurā atrodas uzraudzības iestāde. (63)
Dalībvalstīm būtu jānodrošina,
ka tiesa var efektīvi rīkoties un var ātri pieņemt
pasākumus, kas izlīdzina vai novērš šīs direktīvas
pārkāpumu. (64)
Jebkurus zaudējumus, kurus persona var ciest
nelikumīgas apstrādes rezultātā, būtu
jākompensē pārzinim vai apstrādātājam, kuru var
atbrīvot no atbildības, ja tas pierāda, ka nav atbildīgs
par zaudējumiem, īpaši gadījumos, kad tas pierāda datu
subjekta vainu vai force majeure gadījumā. (65)
Būtu jāpiemēro sankcijas jebkurai
fiziskai vai juridiskai personai – privāto vai publisko tiesību
subjektam, kura neievēro šo direktīvu. Dalībvalstīm būtu
jānodrošina, ka sankcijas ir efektīvas, samērīgas un
atturošas un tām būtu jāveic visi pasākumi, lai tās
īstenotu. (66)
Lai sasniegtu šīs direktīvas
mērķus, proti, aizsargātu fizisku personu pamattiesības un
brīvības un, jo īpaši tiesības uz personas datu aizsardzību,
un nodrošinātu brīvu apmaiņu ar personas datiem starp
kompetentajām iestādēm Savienībā, Komisijai būtu
jādeleģē pilnvaras pieņemt tiesību aktus
saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
290. pantu. Deleģētie akti jo īpaši būtu
jāpieņem attiecībā uz personas datu aizsardzības
pārkāpumu paziņošanu uzraudzības iestādei. Ir
ļoti svarīgi, lai Komisija sagatavošanās darba ietvaros
rīkotu atbilstošas apspriešanās, tostarp arī ekspertu
līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot
deleģētos aktus, būtu jānodrošina, ka attiecīgie
dokumenti vienlaicīgi, savlaicīgi un atbilstoši tiek
nosūtīti Eiropas Parlamentam un Padomei. (67)
Lai nodrošinātu vienotus šīs
direktīvas īstenošanas nosacījumus, kas attiecas uz
pārziņu un apstrādātāju veikto dokumentāciju, apstrādes
drošību, jo īpaši attiecībā uz šifrēšanas standartiem,
paziņojumiem par personas datu aizsardzības pārkāpumiem
uzraudzības iestādei un pietiekamu aizsardzības līmeni, ko
nodrošina trešā valsts vai tās teritorija vai apstrādes nozare
vai starptautiska organizācija, Komisijai būtu jāpiešķir
īstenošanas pilnvaras. Šīs pilnvaras būtu jāizmanto
saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada
16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas
un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem,
kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu[36]. (68)
Pasākumu pieņemšanai, kuri attiecas uz
pārziņu un apstrādātāju veikto dokumentāciju,
apstrādes drošību, paziņojumiem par personas datu drošību
uzraudzības iestādei un pietiekamu aizsardzības līmeni, ko
nodrošina trešā valsts vai trešās valsts teritorija vai
apstrādes nozare vai starptautiska organizācija, ja šie akti ir
vispārēji, būtu jāizmanto pārbaudes procedūra. (69)
Komisijai būtu jāpieņem
nekavējoties piemērojami īstenošanas akti, ja tas ir pamatoti
nepieciešams steidzamos gadījumos attiecībā uz trešo valsti vai
trešās valsts teritoriju vai apstrādes nozari vai starptautisku
organizāciju, kas nenodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni. (70)
Ņemot vērā to, ka šīs
direktīvas mērķus — proti, visās dalībvalstis
aizsargāt fizisku personu pamattiesības un pamatbrīvības un
jo īpaši tiesības uz personas datu aizsardzību un
nodrošināt, ka kompetentās iestādes Savienībā
brīvi apmainās ar personas datiem, — nevar pietiekami labi sasniegt
atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka rīcības
mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var
labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var
pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas
Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.
Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes
principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus,
kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai. (71)
Ar šo direktīvu būtu jāatceļ
Pamatlēmums 2008/977/TI. (72)
Nebūtu jāskar īpaši noteikumi, kuri
iekļauti Savienības aktos, kas pieņemti pirms šīs
direktīvas pieņemšanas datuma, attiecībā uz personas datu
apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu,
izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie
atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un kas attiecas
uz personas datu apstrādi starp dalībvalstīm un dalībvalstu
noteikto iestāžu piekļuvi informācijas sistēmām
šīs direktīvas darbības jomā, kuras izveidotas,
pamatojoties uz Līgumiem. Komisijai būtu jānovērtē
situācija attiecībā uz šīs direktīvas saistību ar
aktiem, kas pieņemti pirms šīs direktīvas pieņemšanas
datuma, kuri attiecas uz personas datu apstrādi starp
dalībvalstīm vai noteiktu dalībvalstu iestāžu piekļuvi
informācijas sistēmām, kuras izveidotas, pamatojoties uz
Līgumiem, lai novērtētu nepieciešamību pielāgot šos
īpašos noteikumus šai direktīvai. (73)
Lai nodrošinātu visaptverošu un konsekventu
personas datu aizsardzību Savienībā, starptautiski
nolīgumi, ko dalībvalstis noslēgušas pirms šīs
direktīvas stāšanās spēka, būtu jāgroza saskaņā
ar šo direktīvu. (74)
Šī direktīva neskar noteikumus par
seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas
izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, kas noteikti Eiropas
Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra
Direktīvā 2011/92/ES[37]. (75)
Saskaņā ar 6.a pantu Protokolā
par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā
ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots
Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas
Savienības darbību, Apvienotai Karalistei un Īrijai nav saistoši
šīs direktīvas noteikumi tad, ja Apvienotajai Karalistei un
Īrijai nav saistoši noteikumi, ar ko reglamentē tiesu sadarbības
veidus krimināltiesību jomā vai policijas iestāžu
sadarbības veidus, sakarā ar kuriem ir jāievēro noteikumi,
kas paredzēti, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības
darbību 16. pantu. (76)
Saskaņā ar 2. pantu un
2.a pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots
Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas
Savienības darbību, šī direktīva Dānijai nav saistoša
un nav jāpiemēro. Tā kā šī direktīva pilnveido
Šengenas acquis, balstoties uz Līguma par Eiropas Savienību
Trešās daļas V sadaļu, Dānija saskaņā ar
minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc šīs
direktīvas pieņemšanas izlemj, vai tā šo direktīvu
ieviesīs savos tiesību aktos. (77)
Attiecībā uz Islandi un
Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts
starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un
Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis
īstenošanā, pilnveidošanā un piemērošanā[38],
šis instruments ir Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana. (78)
Attiecībā uz Šveici – saskaņā
ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices
Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis
īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā[39],
šī direktīva ir Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana. (79)
Attiecībā uz Lihtenšteinu – ar Protokolu
starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un
Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos
Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices
Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas
acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā[40],
šī direktīva ir Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana. (80)
Šajā direktīvā ir ņemtas
vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti
Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā noteikts
Līgumā, it sevišķi tiesības uz privātās un
ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz personas datu
aizsardzību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību
un taisnīgu tiesu. Šo tiesību ierobežojumi ir saskaņā ar
Hartas 52. panta 1. punktu, jo tie ir nepieciešami
vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi
Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības
un brīvības. (81)
Saskaņā ar 2011. gada
28. septembra dalībvalstu un Komisijas kopīgo politisko
deklarāciju par paskaidrojuma dokumentiem, dalībvalstis ir
apņēmušās paziņojumam par transponēšanas
pasākumiem, ja tas pamatoti, pievienot vienu vai vairākus dokumentus
ar skaidrojumu par direktīvas komponentu attiecībām ar
dalībvalstu transponēšanas instrumentu attiecīgajām
daļām. Likumdevējs uzskata, ka attiecībā uz šo
direktīvu šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota. (82)
Šai direktīvai nevajadzētu
dalībvalstīm liegt īstenot datu subjektu tiesības uz
informāciju, piekļuvi datiem, datu labošanu, dzēšanu un
ierobežošanu attiecībā uz personas datiem, kurus apstrādā
kriminālprocesa gaitā, un to iespējamus šo tiesību
ierobežojumus valsts noteikumos par kriminālprocesu, IR PIEŅĒMUŠI ŠO
DIREKTĪVU. I NODAĻA VISPĀRĪGI NOTEIKUMI 1. pants
Priekšmets un mērķi 1. Šajā direktīvā
ir paredzēti noteikumi par personu aizsardzību attiecībā uz
personas datu apstrādi, ko kompetentās iestādes veic, lai
novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus,
sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus. 2. Saskaņā ar šo
direktīvu dalībvalstis: a) aizsargā fizisku personu
pamattiesības un brīvības un jo īpaši to tiesības uz
personas datu aizsardzību; un b) nodrošina, ka personas datu brīva
aprite starp kompetentajām iestādēm Savienībā nav
ierobežota vai aizliegta, pamatojoties uz iemesliem, kas saistīti ar fizisku
personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi. 2. pants
Piemērošanas joma 1. Šo direktīvu
piemēro personas datu apstrādei, ko veic kompetentās
iestādes 1. panta 1. punktā minētajiem nolūkiem. 2. Šo direktīvu
piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai
daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un
tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas
vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja
apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem. 3. Šī direktīva
neattiecas uz personas datu apstrādi: a) veicot darbību, kas neietilpst
Savienības tiesību piemērošanas jomā, jo īpaši
saistībā ar valsts drošību; b) ko veic Savienības
iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās. 3. pants
Definīcijas Šajā direktīvā: 1) "datu subjekts" ir
identificēta fiziska persona vai fiziska persona, ko tieši vai netieši var
identificēt, izmantojot līdzekļus, ko pārzinis vai jebkura
cita fiziska vai juridiska persona varētu pamatoti izmantot, jo īpaši
atsaucoties uz identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem,
tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem šai personai
raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās,
ģenētiskās, garīgās, saimnieciskās, kultūras
vai sociālās identitātes faktoriem; 2) "personas dati" ir
jebkāda informācija, kas attiecas uz datu subjektu; 3) "apstrāde" ir jebkura
ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai
bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana,
reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana,
pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana,
izmantošana, izpaušana – izmantojot nosūtīšanu, izplatīšanu vai,
citādi darot pieejamus, – saskaņošana vai kombinēšana,
ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana; 4) "apstrādes
ierobežošana" ir uzglabātu personas datu iezīmēšana ar
mērķi ierobežot to apstrādi nākotnē; 5) "kartotēka" ir
jebkurš sakārtots personas datu kopums, kurā šie dati ir pieejami
saskaņā ar īpašiem kritērijiem, neatkarīgi no tā,
vai datu kopums ir centralizēts, decentralizēts vai izkliedēts,
pamatojoties uz funkcionālu vai ģeogrāfisku motivāciju; 6) "pārzinis" ir
kompetentā publiskā iestāde, kas viena vai kopā ar citiem
nosaka personas datu apstrādes nolūkus, nosacījumus un
līdzekļus; ja apstrādes nolūkus, nosacījumus un līdzekļus
nosaka ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktu, pārzini
vai viņa iecelšanas konkrētos kritērijus var noteikt
Savienības vai dalībvalsts tiesību akti; 7) "apstrādātājs"
ir fiziska vai juridiska persona, valsts iestāde, aģentūra vai
jebkura cita struktūra, kura pārziņa vārdā
apstrādā personas datus; 8) "saņēmējs"
ir fiziska vai juridiska persona, valsts iestāde, aģentūra vai
jebkura cita struktūra, kurai tiek izpausti personas dati; 9) "personas datu
aizsardzības pārkāpums" ir drošības
pārkāpums, kura rezultātā notiek nejauša vai
nelikumīga nosūtīto, uzglabāto vai citādi
apstrādāto personas datu iznīcināšana, nozaudēšana,
pārveidošana, neatļauta izpaušana vai piekļuve tiem; 10) "ģenētiskie dati"
ir visi dati, neatkarīgi no datu veida, par fiziskas personas
pazīmēm, kas mantotas vai iegūtas agrīnas pirmsnatālās
attīstības gaitā; 11) "biometriskie dati" ir visi
dati saistībā ar personas fiziskajām, psiholoģiskajām
vai uzvedības pazīmēm, kas ļauj veikt unikālu
identifikāciju, piemēram, sejas attēli vai daktiloskopijas dati; 12) "veselības dati" ir
visa veida informācija saistībā ar personas fizisko vai
garīgo veselību vai veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu
personai; 13) "bērns" ir persona,
kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu; 14) "kompetentās
iestādes" ir visas publiskās iestādes, kuru kompetencē
ir noziedzīgu nodarījumu novēršana, izmeklēšana,
atklāšana, saukšana pie atbildības par tiem vai kriminālsodu
izpilde; 15) "uzraudzības
iestāde" ir valsts iestāde, ko dalībvalsts izveidojusi
saskaņā ar 39. pantu. II NODAĻA PRINCIPI 4. pants
Personas datu apstrādes principi Dalībvalstis paredz, ka personas datiem
jābūt: a) godprātīgi un likumīgi
apstrādātiem; b) vāktiem konkrētiem, skaidriem
un likumīgiem nolūkiem, un tos nedrīkst tālāk
apstrādāt ar šiem nolūkiem nesavienojamā veidā; c) adekvātiem, atbilstīgiem un ne
pārlieku apjomīgiem, ņemot vērā nolūkus,
kādos tos apstrādā; d) precīziem un vajadzības
gadījumā tie jāatjaunina; jāveic visi pamatoti
pasākumi, lai nodrošinātu, ka neprecīzi personas dati,
ņemot vērā nolūkus, kādos tie tiek
apstrādāti, bez kavēšanās tiek dzēsti vai laboti; e) saglabātiem veidā, kas
pieļauj datu subjektu identifikāciju ne ilgāk, kā tas
nepieciešams nolūkiem, kuriem personas datus apstrādā; f) un personas datus apstrādāt ir
pārziņa pienākums un atbildība, kurš nodrošina
atbilstību noteikumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz šo
direktīvu. . 5. pants
Dažādu datu subjektu kategoriju nošķiršana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka, cik iespējams, pārzinis skaidri nošķir dažādu datu
subjektu kategoriju personas datus, piemēram: a) personas, attiecībā uz
kurām pastāv nopietns pamats ticēt, ka tās ir
izdarījušas vai drīzumā izdarīs noziedzīgu
nodarījumu; b) personas, kas ir notiesātas par
noziedzīgu nodarījumu; c) noziedzīgā nodarījumā
cietušas personas vai personas, attiecībā uz kurām noteikti fakti
liek ticēt, ka viņš vai viņa varētu būt
noziedzīgā nodarījumā cietušais; d) trešās personas saistībā
ar noziedzīgu nodarījumu, piemēram, personas, kuras varētu
aicināt sniegt liecības saistībā ar noziedzīgiem
nodarījumiem pēcāk notiekošā kriminālprocesā, vai
personas, kuras var sniegt informāciju par noziedzīgiem
nodarījumiem, vai kontaktpersona vai līdzdalībnieks kādai
no a) un b) apakšpunktā minētajām personām; un e) personas, kuras neietilpst nevienā
no iepriekš minētajām kategorijām. 6. pants
Personas datu precizitātes un uzticamības pakāpes 1. Dalībvalstis nodrošina, ka, cik
iespējams, dažādās apstrādāto personas datu
kategorijas, tiek nošķirtas atkarībā no to precizitātes un
uzticamības pakāpes. 2. Dalībvalstis nodrošina, ka, cik
iespējams, personas dati, kas balstās uz faktiem, tiek nošķirti
no personas datiem, kas balstās uz personiskiem vērtējumiem. 7. pants
Apstrādes likumīgums Dalībvalstis nodrošina, ka personas datu
apstrāde ir likumīga tikai, ja un ciktāl šī apstrāde
ir nepieciešama: a) uzdevuma izpildei, ko veic
kompetentā iestāde, pamatojoties uz likumu, nolūkiem, kas
minēti 1. panta 1. punktā; vai b) lai izpildītu uz personas datu
pārzini attiecināmas juridiskas saistības; vai c) lai aizsargātu datu subjekta
vai citas personas īpaši svarīgas intereses; vai d) lai novērstu
tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai. 8. pants
Īpašu kategoriju personas datu apstrāde 1. Dalībvalstis aizliedz
tādu personas datu apstrādi, kas atklāj rasi vai etnisko
izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģiju vai pārliecību,
dalību arodbiedrībās, ģenētiskos datus, kā
arī uz veselību vai seksuālo dzīvi attiecināmu datu
apstrādi. 2. Šā panta 1. punktu
nepiemēro, ja: a) apstrāde ir atļauta
likumā, kas paredz pienācīgus drošības pasākumus; vai b) apstrāde ir nepieciešama, lai
aizsargātu datu subjekta vai citas personas īpaši svarīgas
intereses; vai c) apstrāde attiecas uz datiem, kurus
datu subjekts acīmredzami ir publiskojis. 9. pants
Pasākumi, kas balstās uz profilēšanu un automatizētu
apstrādi 1. Dalībvalsts nosaka, ka
pasākumi, kuri izraisa nelabvēlīgas tiesiskas sekas datu
subjektam vai būtiski to ietekmē un kuru pamatā ir tikai
automatizēta datu apstrāde, kas paredzēta, lai
izvērtētu konkrētus ar šo datu subjektu saistītus
personiskus aspektus, ir aizliegti, ja vien tie nav atļauti ar likumu,
kurā paredzēti arī pasākumi, lai aizsargātu datu
subjekta likumīgās intereses. 2. Personas datu
automatizētu apstrādi, kas paredzēta, lai izvērtētu
konkrētus ar šo datu subjektu saistītus personiskus aspektus, nebalsta
tikai uz īpašu kategoriju personas datiem, kas minēti
8. pantā. III NODAĻA DATU SUBJEKTA TIESĪBAS
10. pants
Datu subjekta tiesību izmantošanas kārtība 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka pārzinis veic visus saprātīgos pasākumus, lai izveidotu
caurskatāmas un viegli pieejamas personas datu apstrādes un datu
subjektu tiesību izmantošanas vadlīnijas. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka pārzinis visu informāciju un paziņojumus datu subjektam
saistībā ar personas datu apstrādi sniedz saprotamā
veidā, izmantojot skaidru un vienkāršu valodu. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka pārzinis veic visus saprātīgos pasākumus, lai izveidotu
procedūras 11. pantā minētās informācijas
sniegšanai un 12. - 17. pantā minēto datu subjekta tiesību
izmantošanai. 4. Dalībvalstis nodrošina,
ka pārzinis bez nepamatotas kavēšanās informē datu subjektu
par darbībām, kas veiktas saistībā ar tā
pieprasījumu. 5. Dalībvalstis nodrošina,
ka informācija un darbības, ko pārzinis veic pēc 3. un
4. punktā minētā pieprasījuma saņemšanas, ir bez
maksas. Ja pieprasījumi ir kaitnieciski, jo īpaši to regulāras
atkārtošanās, lieluma vai apmēra dēļ, pārzinis
var pieprasīt samaksu par informācijas sniegšanu vai par
pieprasītās darbības veikšanu, vai arī pārzinis var
neveikt pieprasīto darbību. Šādā gadījumā
pārzinim ir pienākums pierādīt, ka pieprasījums ir
kaitniecisks. 11. pants
Datu subjekta informēšana 1. Ja tiek vākti datu
subjekta personas dati, dalībvalstis nodrošina, ka pārzinis veic
piemērotus pasākumus, lai sniegtu datu subjektam vismaz šādu
informāciju: a) pārziņa un datu
aizsardzības inspektora identitāte un kontaktinformācija; b) apstrādes nolūki, kam
paredzēti personas dati; c) termiņš, cik ilgi personas dati tiks
glabāti; d) tiesības pieprasīt
pārzinim piekļuvi datu subjekta personas datiem un to labošanu,
dzēšanu vai personas datu apstrādes ierobežošanu; e) tiesības iesniegt sūdzību
39. pantā minētajai uzraudzības iestādei un tās
kontaktinformāciju; f) personas datu saņēmēji
vai datu saņēmēju kategorijas, tai skaitā trešajās
valstīs vai starptautiskās organizācijās; g) jebkura citu papildu informācija,
ciktāl papildu informācija ir vajadzīga, lai garantētu
godprātīgu apstrādi attiecībā pret datu subjektu,
ņemot vērā konkrētos apstākļus, kādos
personas datus vāc. 2. Ja personas datus iegūst
no datu subjekta, papildus informācijai, kas minēta
1. punktā, pārzinis informē datu subjektu par to, vai
personas datu sniegšana ir obligāta vai brīvprātīga,
kā arī par iespējamām sekām, ja šādi dati netiks
sniegti. 3. Pārzinis sniedz
informāciju, kas minēta 1. punktā: a) personas datu ieguves laikā, ja tos
iegūst no datu subjekta; vai b) ja personas datus neiegūst no datu
subjekta – reģistrēšanas laikā vai saprātīgā
termiņā pēc iegūšanas, ņemot vērā
konkrētos apstākļus, kādos dati ir apstrādāti. 4. Dalībvalstis var pieņemt
leģislatīvus pasākumus, lai atliktu, ierobežotu vai nesniegtu
informāciju datu subjektam, ciktāl šāds daļējs vai
pilnīgs ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs
demokrātiskā sabiedrībā, ņemot vēra
attiecīgās personas likumīgās intereses: a) lai izvairītos, ka tiek
traucēta oficiāla vai tiesas pārbaudes, izmeklēšana vai
procedūra; b) lai netraucētu noziedzīgu
nodarījumu novēršanu, atklāšanu, izmeklēšanu, saukšanu pie
atbildības par tiem vai kriminālsodu izpildi; c) lai aizsargātu sabiedrības
drošību; d) lai aizsargātu valsts drošību; e) lai aizsargātu citu personu
tiesības un brīvības. 5. Dalībvalstis var noteikt
datu apstrādes kategorijas, uz kurām daļēji vai
pilnībā attiecas 4. punktā minētie izņēmumi. 12. pants
Datu subjekta piekļuves tiesības 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka datu subjektam jebkurā laikā pēc pieprasījuma ir
tiesības saņemt no pārziņa apstiprinājumu par to, vai
viņa personas dati tiek apstrādāti. Ja šādi personas dati
tiek apstrādāti, pārzinis sniedz šādu informāciju: a) apstrādes nolūki; b) attiecīgo personas datu kategorijas; c) personas datu saņēmēji vai
datu saņēmēju kategorijas, kam personas dati ir izpausti, jo
īpaši saņēmēji trešās valstīs; d) termiņš, cik ilgi personas dati tiks
glabāti; e) tiesības pieprasīt
pārzinim datu subjekta personas datu labošanu, dzēšanu vai personas
datu apstrādes ierobežošanu; f) tiesības iesniegt sūdzību
uzraudzības iestādē un uzraudzības iestādes
kontaktinformācija; g) paziņojums par apstrādē
esošajiem personas datiem un visa pieejamā informācija par datu
avotu. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka datu subjektam ir tiesības saņemt no pārziņa
apstrādē esošo personas datu kopiju. 13. pants
Piekļuves tiesību ierobežojumi 1.
Dalībvalstis var pieņemt
leģislatīvus pasākumus, lai pilnībā vai
daļēji ierobežotu datu subjekta piekļuves tiesības,
ciktāl šāds daļējs vai pilnīgs ierobežojums ir
nepieciešams un samērīgs demokrātiskā sabiedrībā,
ņemot vēra attiecīgās personas likumīgās
intereses: a) lai izvairītos, ka tiek
traucēta oficiāla vai tiesas pārbaude, izmeklēšana vai
procedūra; b) lai netraucētu noziedzīgu
nodarījumu novēršanu, atklāšanu, izmeklēšanu, saukšanu pie
atbildības par tiem vai kriminālsodu izpildi; c) lai aizsargātu sabiedrības
drošību; d) lai aizsargātu valsts drošību; e) lai aizsargātu citu personu tiesības
un brīvības. 2.
Dalībvalstis var likumā noteikt datu
apstrādes kategorijas, uz kurām daļēji vai
pilnībā attiecas 1. punktā minētie izņēmumi. 3.
Gadījumos, kas minēti 1. un
2. punktā, dalībvalstis nodrošina, ka pārzinis rakstiski
informē datu subjektu par atteikumu vai ierobežojumiem piekļūt
datiem, par atteikuma iemesliem un par iespējām iesniegt
sūdzību uzraudzības iestādē un vērsties
tiesā. Informāciju par faktiskajiem vai tiesiskajiem iemesliem, kas
ir lēmuma pamatā, var nesniegt, ja šādas informācijas sniegšana
var apdraudēt vienu no 1. punktā noteiktajiem mērķiem.
4.
Dalībvalstis nodrošina, ka pārzinis
dokumentē iemeslus, kāpēc netiek sniegta informācija par
faktiskajiem vai tiesiskajiem iemesliem, kuri ir lēmuma pamatā. 14. pants
Piekļuves tiesību izmantošanas kārtība 1. Dalībvalstis, jo
īpaši 13. pantā minētajos gadījumos, nodrošina datu
subjekta tiesības pieprasīt, lai uzraudzības iestāde
pārbauda apstrādes likumību. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka pārzinis informē datu subjektu par tiesībām
pieprasīt uzraudzības iestādes iejaukšanos saskaņā ar
1. punktu. 3. Ja tiek izmantotas
1. punktā minētās tiesības, uzraudzības
iestāde informē datu subjektu vismaz par to, ka uzraudzības
iestāde ir veikusi visas nepieciešamās pārbaudes, un par to
rezultātiem attiecībā uz apstrādes likumību. 15. pants
Tiesības uz datu labošanu 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka datu subjektam attiecībā pret pārzini ir tiesības uz
savu personas datu labošanu, ja tie ir neprecīzi. Datu subjektam ir
tiesības uz nepilnīgu personas datu papildināšanu, jo
īpaši, izmantojot paziņojumu par labojumiem. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka pārzinis rakstiski informē datu subjektu par atteikumu labot
datus, par atteikuma iemesliem un par iespējām iesniegt
sūdzību uzraudzības iestādē un vērsties
tiesā. 16. pants
Tiesības uz dzēšanu 1.
Dalībvalstis nodrošina datu subjektam
attiecībā pret pārzini tiesības panākt savu personas
datu dzēšanu, ja apstrāde neatbilst noteikumiem, kas pieņemti
saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta a) līdz
e) apakšpunktu, 7. un 8. pantu. 2.
Pārzinis nekavējoties dzēš datus. 3.
Dzēšanas vietā pārzinis
iezīmē personas datus, ja: a) datu subjekts apstrīd datu
precizitāti — uz laiku, kurā pārzinis pārbauda datu
precizitāti; b) personas dati ir jāsaglabā
kā pierādījumi; c) datu subjekts iebilst pret datu
dzēšanu un tās vietā pieprasa datu izmantošanas ierobežošanu. 4.
Dalībvalstis nodrošina, ka pārzinis
rakstiski informē datu subjektu par atteikumu dzēst datus vai
apstrādes iezīmēšanu, par atteikuma iemesliem un par
iespējām iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē
un vērsties tiesā. 17. pants
Datu subjekta tiesības kriminālizmeklēšanā un
kriminālprocesā Dalībvalstis var noteikt, ka 11. –
16. pantā minētās tiesības uz informāciju,
piekļuvi, labošanu, dzēšanu un apstrādes ierobežošanu tiek
izmantotas saskaņā ar valsts procesuālajiem tiesību aktiem,
ja personas dati ir ietverti juridiskā lēmumā vai
reģistrā, ko apstrādā kriminālizmeklēšanas un
tiesas procesa gaitā. IV NODAĻA
PĀRZINIS UN APSTRĀDĀTĀJS 1. IEDAĻA
VISPĀRĪGI PIENĀKUMI 18. pants
Pārziņa pienākumi 1. Dalībvalstis nosaka, ka
pārzinis pieņem vadlīnijas un īsteno piemērotus
pasākumus, lai nodrošinātu, ka personas datu apstrāde notiek
atbilstoši noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu. 2. Pasākumi, kas
minēti 1. punktā, jo īpaši ietver: a) dokumentācijas glabāšanu, kas
minēta 23. pantā; b) iepriekšējas apspriešanās
pienākuma ievērošanu saskaņā ar 26. pantu; c) datu drošības prasību
īstenošanu, kas minētas 27. pantā; d) datu aizsardzības inspektora
iecelšanu saskaņā ar 30. pantu. 3. Pārzinis īsteno mehānismus,
kas nodrošina šā panta 1. punktā minēto pasākumu
efektivitātes pārbaudi. Ja tas
ir samērīgi, šo pārbaudi veic neatkarīgs iekšējs vai
ārējs revidents. 19. pants
Integrēta datu aizsardzība un datu aizsardzība pēc
noklusējuma 1. Dalībvalstis paredz, ka,
ņemot vērā jaunākās tehniskās iespējas un to
ieviešanas izmaksas, pārzinis īsteno piemērotus tehniskus un
organizatoriskus pasākumus tā, lai apstrāde atbilstu
noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un
nodrošinātu datu subjektu tiesību aizsardzību. 2. Pārzinis īsteno
mehānismus, lai nodrošinātu, ka pēc noklusējuma, tiek
apstrādāti tikai tie personas dati, kuri ir nepieciešami
apstrādes nolūkiem. 20. pants
Kopīgi pārziņi Dalībvalstis nodrošina, ka,
gadījumā ja pārzinis personas datu apstrādes nolūkus,
nosacījumus un līdzekļus nosaka kopīgi ar citiem,
kopīgie pārziņi, savstarpēji vienojoties, nosaka savus
attiecīgos pienākumus, lai nodrošinātu atbilstību
noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, jo
īpaši attiecībā uz procedūrām un mehānismiem datu
subjekta tiesību izmantošanai. 21. pants
Apstrādātājs 1.
Dalībvalstis paredz, ka, gadījumos ja
apstrādes darbību veic pārziņa vārdā,
pārzinim ir jāizvēlas apstrādātājs, kas sniedz
pietiekamas garantijas par to, ka tas īsteno piemērotus tehniskus un
organizatoriskus pasākumus un procedūras tā, lai apstrāde
atbilstu noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu,
un nodrošinātu datu subjektu tiesību aizsardzību. 2.
Dalībvalstis paredz, ka apstrādi, kuru
veic datu apstrādātājs, reglamentē ar tiesību aktu,
kurš pārzini saista ar apstrādātāju un paredz
konkrētus noteikumus, jo īpaši to, ka apstrādātājs
rīkojas tikai saskaņā ar pārziņa
norādījumiem, jo īpaši gadījumos, kad izmantoto personas
datu nosūtīšana ir aizliegta. 3.
Ja apstrādātājs apstrādā
personas datus citādi, nekā norādījis pārzinis,
apstrādātāju uzskata par pārzini attiecībā uz šo
apstrādi un viņam ir piemērojami 20. pantā
paredzētie noteikumi par kopīgiem pārziņiem. 22. pants
Apstrāde pārziņa un apstrādātāja
pakļautībā Dalībvalstis nodrošina, ka
apstrādātājs un jebkura persona, kas darbojas pārziņa
vai apstrādātāja pakļautībā un kam ir
piekļuve personas datiem, var apstrādāt šos datus tikai
saskaņā ar pārziņa norādījumiem vai ja to nosaka
Savienības vai dalībvalsts tiesību akti. 23. pants
Dokumentācija 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka katrs datu pārzinis un apstrādātājs saglabāt visu
apstrādes sistēmu un procedūru dokumentāciju, par
kurām tas ir atbildīgs. 2. Dokumentācijā
ietver vismaz šādu informāciju: a) pārziņa vai kopīgo
pārziņu nosaukumu un kontaktinformāciju; b) apstrādes nolūkus; c) personas datu saņēmējus
vai datu saņēmēju kategorijas; d) informāciju par datu
nosūtīšanu uz trešo valsti vai starptautisku organizāciju,
ietverot šīs trešās valsts vai starptautiskās organizācijas
identifikāciju. 3. Pārzinis un
apstrādātājs dara šo dokumentāciju pieejamu
uzraudzības iestādei pēc tās pieprasījuma. 24. pants
Reģistrs 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka tiek reģistrēta un saglabāta informācija par vismaz
šādām apstrādes darbībām: vākšanu, pārveidošanu,
aplūkošanu, izpaušanu, kombinēšanu vai dzēšanu. Ierakstos par
aplūkošanu un izpaušanu jo īpaši atklāj šādu darbību
nolūkus, datumu un laiku, un, ciktāl iespējams, identificē
personu, kura aplūkoja vai izpauda personas datus. 2. Reģistru izmanto tikai,
lai pārbaudītu datu apstrādes likumību, veiktu
pašuzraudzību un nodrošinātu datu integritāti un drošību. 25. pants
Sadarbība ar uzraudzības iestādi 1. Dalībvalstis
nodrošina, ka pārzinis un apstrādātājs, pildot savus
uzdevumus, pēc pieprasījuma sadarbojas ar uzraudzības
iestādi, jo īpaši sniedzot visu informāciju, kas
uzraudzības iestādei ir nepieciešama tās uzdevumu veikšanai. 2. Ja
uzraudzības iestāde izmanto savas pilnvaras saskaņā ar
46. panta a) un b) apakšpunktu, pārzinis un
apstrādātājs atbild uzraudzības iestādei
saprātīgā termiņā, ko nosaka uzraudzības
iestāde. Atbildē ietilpst arī veikto pasākumu apraksts un
rezultāti, kas panākti, reaģējot uz uzraudzības iestādes
piezīmēm. 26. pants
Iepriekšēja apspriešanās ar uzraudzības iestādi 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka pārzinis vai
apstrādātājs pirms tādu personas datu apstrādes, kurus
ietvers jaunizveidotā kartotēkā, apspriežas ar valsts
uzraudzības iestādi gadījumos, ja: a) tiks apstrādāti īpašu
kategoriju dati, kas minēti 8. pantā; b) datu apstrādes veids, jo īpaši
izmantojot jaunas tehnoloģijas, mehānismus vai procedūras, rada
cita veida īpašu risku attiecībā uz datu subjekta
pamattiesībām un brīvībām, jo īpaši
attiecībā uz personas datu aizsardzību. 2.
Dalībvalstis var noteikt, ka uzraudzības
iestāde izveido apstrādes darbību sarakstu, par kurām veic
iepriekšēju apspriešanos saskaņā ar 1. punktu. 2. IEDAĻA
DATU DROŠĪBA 27. pants
Apstrādes drošība 1. Dalībvalstis
nodrošina, ka, ņemot vērā jaunākās tehniskās
iespējas un to ieviešanas izmaksas, pārzinis un apstrādātājs
īsteno atbilstīgus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai
nodrošinātu tādu drošības līmeni, kas atbilst ar
apstrādi saistītajam riskam un aizsargājamo datu īpatnībām. 2. Attiecībā
uz datu automatizētu apstrādi katra dalībvalsts nodrošina, ka
pārzinis vai apstrādātājs pēc risku
izvērtēšanas īsteno pasākumus, lai: a) liegtu nepiederošām personām
pieeju datu apstrādes iekārtām, kuras izmanto personas datu
apstrādei (piekļuves kontrole iekārtām); b) novērstu datu nesankcionētu
nolasīšanu, kopēšanu, grozīšanu vai datu nesēju
izņemšanu (datu nesēju kontrole); c) liegtu datu neatļautu
ievadīšanu datubāzē, kā arī liegtu saglabāto
personas datu neatļautu apskati, grozīšanu vai dzēšanu
(glabāšanas kontrole); d) liegtu izmantot datu apstrādes
automatizētas sistēmas nepilnvarotām personām, izmantojot
datu komunikācijas iekārtas (lietotāju kontrole); e) nodrošinātu, ka personām, kas
ir pilnvarotas izmantot datu apstrādes automatizētu sistēmu, ir
piekļuve tikai tiem datiem, uz kuriem attiecas viņu piekļuves
tiesības (datu piekļuves kontrole); f) nodrošinātu, ka ir iespējams
pārbaudīt un noteikt, kurām struktūrām dati ir vai var
tikt nosūtīti vai izpausti, izmantojot datu komunikācijas
iekārtas (komunikācijas kontrole); g) nodrošinātu, ka pēc tam ir
iespējams pārbaudīt un noteikt, kādi personas dati ir
ievadīti datu automatizētas apstrādes sistēmās,
kā arī ievadīšanas laiku un ievadītāju (ievades
kontrole); h) novērstu personas datu
nesankcionētu nolasīšanu, kopēšanu, grozīšanu vai
dzēšanu personas datu nosūtīšanas laikā vai datu
nesēja transportēšanas laikā (transportēšanas kontrole); i) nodrošinātu, ka traucējumu
gadījumā uzstādītās sistēmas var atjaunot
(atgūšana); j) nodrošinātu, ka sistēma
funkcionē tā, ka par darbības kļūdu
parādīšanos tiek ziņots (drošums) un saglabātie dati nevar
tikt sabojāti sistēmas darbības traucējumu dēļ
(integritāte). 3. Komisija
nepieciešamības gadījumā var pieņemt īstenošanas
aktus, lai precizētu 1. un 2. minētos noteikumus
dažādās situācijās, jo īpaši šifrēšanas
standartus. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar
pārbaudes procedūru, kas minēta 57. panta
2. punktā. 28. pants
Personas datu aizsardzības
pārkāpuma paziņošana uzraudzības iestādei 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka personas datu aizsardzības pārkāpuma gadījumā
pārzinis bez nepamatotas kavēšanās un, ja tas iespējams, ne
vēlāk kā 24 stundās no brīža, kad tas kļuvis
zināms, paziņo uzraudzības iestādei par personas datu
aizsardzības pārkāpumu. Pārzinis pēc pieprasījuma
sniedz uzraudzības iestādei pamatotu paskaidrojumu gadījumos,
kad paziņošana nav notikusi 24 stundu laikā. 2. Apstrādātājs
pēc tam, kad viņam ir kļuvis zināms par personas datu
aizsardzības pārkāpumu, nekavējoties brīdina un
informē pārzini. 3. Paziņojumā, kas
minēts 1. punktā, ietver vismaz šādu informāciju: a) apraksta personas datu aizsardzības
pārkāpuma būtību, tostarp skarto datu subjektu kategorijas
un skaitu un skarto datu ierakstu kategorijas un skaitu; b) paziņo 30. pantā
minētā datu aizsardzības inspektora vai cita kontaktpunkta, kur
var iegūt papildu informāciju, identitāti un
kontaktinformāciju; c) iesaka pasākumus personas datu
aizsardzības pārkāpuma iespējamās
nelabvēlīgās ietekmes mazināšanai; d) apraksta personas datu aizsardzības
pārkāpuma iespējamās sekas; e) apraksta pārziņa
ierosinātos vai veiktos pasākumus, lai risinātu personas datu
aizsardzības pārkāpumu. 4. Dalībvalstis nodrošina,
ka pārzinis dokumentē visus personas datu aizsardzības
pārkāpumus, norādot pārkāpumu izdarīšanas
apstākļus, to sekas un veiktās koriģējošās
darbības. Dokumentācijai jāļauj uzraudzības
iestādei pārbaudīt šā panta ievērošanu.
Dokumentācijā ietver tikai šim nolūkam nepieciešamo
informāciju. 5. Komisijai piešķir
tiesības pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar
56. pantu ar nolūku sīkāk precizēt kritērijus un
prasības attiecībā uz 1. un 2. punktā minētā
personas datu aizsardzības pārkāpuma konstatēšanu un jo
īpaši apstākļus, kuros pārzinim un
apstrādātājam ir pienākums ziņot par personas datu
aizsardzības pārkāpumu. 6. Komisija var noteikt
šāda paziņojuma uzraudzības iestādei standarta formu,
procedūras, kas piemērojamas pienākumam paziņot, un formu
un kārtību dokumentācijai, kas minēta 4. punktā,
ietverot arī termiņus, kuros dzēš tajā ietverto informāciju.
Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes
procedūru, kas minēta 57. panta 2. punktā. 29. pants
Datu subjekta informēšana par personas
datu aizsardzības pārkāpumu 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka, gadījumā ja personas datu aizsardzības pārkāpums
var nelabvēlīgi ietekmēt datu subjekta personas datu vai
privātuma aizsardzību, pārzinis pēc tam, kad ir
paziņojis par pārkāpumu saskaņā ar 28. pantu, bez
nepamatotas kavēšanās informē datu subjektu par personas datu
aizsardzības pārkāpumu. 2. Paziņojumā datu
subjektam, kas minēts 1. punktā, apraksta personas datu
aizsardzības pārkāpuma būtību un ietver vismaz
28. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā minēto
informāciju un ieteikumus. 3. Datu subjekts nav
jāinformē par personas datu aizsardzības pārkāpumu, ja
pārzinis uzraudzības iestādei ir uzskatāmi
pierādījis, ka tas ir īstenojis atbilstīgus tehniskus
aizsardzības pasākumus un šie pasākumi tikuši piemēroti
personas datiem, ko skāris personas datu aizsardzības
pārkāpums. Ar šādiem tehniskiem aizsardzības
pasākumiem datus padara nesaprotamus personām, kurām nav
pilnvaru piekļūt datiem. 4. Paziņojumu datu
subjektam var atlikt, ierobežot vai nesniegt, pamatojoties uz iemesliem, kas
minēti 11. panta 4. punktā. 3. IEDAĻA
DATU AIZSARDZĪBAS INSPEKTORS 30. pants
Datu aizsardzības inspektora iecelšana 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka pārzinis vai
apstrādātājs ieceļ datu aizsardzības inspektoru. 2.
Datu aizsardzības inspektoru ieceļ,
pamatojoties uz tā profesionālo kvalifikāciju, jo īpaši
pamatojoties uz eksperta līmeņa zināšanām datu
aizsardzības tiesību un prakses jomā un spēju pildīt
uzdevumus, kas minēti 32. pantā. 3.
Datu aizsardzības inspektoru var iecelt
vairākām vienībām, ņemot vērā
kompetentās iestādes organizatorisko uzbūvi 31. pants
Datu aizsardzības inspektora statuss 1.
Dalībvalstis paredz, ka pārzinis vai
apstrādātājs nodrošina, ka datu aizsardzības inspektors
tiek pienācīgi un laicīgi iesaistīts visos jautājumos
saistībā ar personas datu aizsardzību. 2.
Pārzinis un apstrādātājs
nodrošina, ka datu aizsardzības inspektoram ir nepieciešamie
līdzekļi, lai pildītu 32. pantā minētos
pienākumus un uzdevumus efektīvi un neatkarīgi un lai viņš
nesaņemtu nekādus norādījumus attiecībā uz savu
funkciju veikšanu. 32. pants
Datu aizsardzības inspektora uzdevumi Dalībvalstis nodrošina, ka pārzinis
un apstrādātājs uztic datu aizsardzības inspektoram vismaz
šādus uzdevumus: a) informēt un konsultēt
pārzini vai apstrādātāju par viņu pienākumiem
saskaņā noteikumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz šo
direktīvu, un dokumentēt šīs darbības un saņemtās
atbildes; b) uzraudzīt vadlīniju
īstenošanu un piemērošanu saistībā ar personas datu
aizsardzību, ietverot arī pienākumu sadali, apstrādes
darbībās iesaistīto darbinieku mācības un ar to
saistītas revīzijas. c) uzraudzīt noteikumu, kas
pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu, īstenošanu un
piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz prasībām
saistībā ar integrētu datu aizsardzību, datu
aizsardzību pēc noklusējuma un datu drošību, un
saistībā ar datu subjektu informēšanu un datu subjektu pieprasījumiem,
izmantojot viņu tiesības saskaņā ar noteikumiem, kas
pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu; d) nodrošināt, ka tiek
saglabāta 23. pantā minētā dokumentācija; e) uzraudzīt dokumentāciju,
paziņojumus un informēšanu par personas datu aizsardzības
pārkāpumiem saskaņā ar 28. un 29. pantu; f) uzraudzīt pieteikumu par
iepriekšēju apspriešanos ar uzraudzības iestādi, ja tas ir
nepieciešams saskaņā ar 26. pantu; g) uzraudzīt atbildes uz
uzraudzības iestādes pieprasījumiem un datu aizsardzības
inspektora kompetences ietvaros sadarboties ar uzraudzības iestādi
pēc tās pieprasījuma vai pēc paša iniciatīvas; h) būt par uzraudzības
iestādes kontaktpunktu ar apstrādi saistītos jautājumos un
attiecīgos gadījumos konsultēties ar uzraudzības
iestādi, pēc datu aizsardzības inspektora paša iniciatīvas. V NODAĻA
PERSONAS DATU NOSŪTĪŠANA UZ TREŠĀM VALSTĪM VAI
STARPTAUTISKĀM ORGANIZĀCIJĀM 33. pants
Personas datu nosūtīšanas vispārīgie principi Dalībvalstis nodrošina, ka personas datu
nosūtīšanu, kas tiek apstrādāti vai kurus ir paredzēts
apstrādāt pēc nosūtīšanas uz trešo valsti vai
starptautisku organizāciju, ietverot arī personas datu
tālāku nosūtīšanu citai trešai valstij vai citai
starptautiskai organizācijai, kompetentās iestādes var veikt
tikai tad, ja: a) nosūtīšana ir nepieciešama, lai
novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus,
sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus; un b) pārzinis un
apstrādātājs izpilda šajā nodaļā paredzētos
nosacījumus. 34. pants
Nosūtīšana, pamatojoties uz lēmumu par aizsardzības
līmeņa pietiekamību 1. Dalībvalsts nodrošina,
ka personas datu nosūtīšana trešai valstij vai starptautiskai
organizācijai var notikt, ja Komisija saskaņā ar Regulas (ES)
…./2012 41. pantu vai saskaņā ar šā panta 3. punktu ir
lēmusi, ka trešā valsts vai teritorija vai apstrādes nozare
attiecīgajā trešajā valstī vai starptautiskajā
organizācijā nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni.
Šādai nosūtīšanai nav nepieciešama nekāda cita
atļauja. 2. Ja nav pieņemts
lēmums, pamatojoties uz Regulas (ES) …./2012 41. pantu, Komisija
novērtē aizsardzības līmeņa pietiekamību, ņemot
vērā šādus elementus: a) tiesiskuma princips, spēkā
esošie attiecīgie tiesību akti – gan vispārīgie, gan nozaru
– ietverot arī tos, kas attiecas uz sabiedrības drošību,
aizsardzību, valsts drošību un krimināltiesībām,
drošības pasākumi, kurus ievēro šajā valstī vai
starptautiskajā organizācijā, kā arī tiesību
efektivitāte un īstenojamība, ietverot efektīvus datu
subjektu tiesībaizsardzības līdzekļus gan
administratīvā kārtā, gan tiesā un jo īpaši
attiecībā uz tiem datu subjektiem, kas dzīvo Savienībā
un kuru datus nosūta; b) vai attiecīgajā trešā
valstī vai starptautiskajā organizācijā pastāv un
efektīvi darbojas viena vai vairākas uzraudzības iestādes,
kas atbildīgas par datu aizsardzības noteikumu ievērošanas
nodrošināšanu, par datu subjekta atbalstīšanu un konsultēšanu
saistībā ar tiesību izmantošanu un par sadarbību ar
Savienības un dalībvalstu uzraudzības iestādēm; un c) kādas starptautiskās
saistības uzņēmusies attiecīgā trešā valsts vai
starptautiskā organizācija. 3. Komisija šīs
direktīvas darbības jomā var nolemt, ka trešā valsts,
trešās valsts teritorija vai apstrādes nozare, vai starptautiska
organizācija nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni
2. punkta izpratnē. Šos īstenošanas aktus pieņem
saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta
57. panta 2. punktā. 4. Īstenošanas aktā
norāda tā ģeogrāfisko un nozaru piemērošanas jomu un
attiecīgā gadījumā norāda uzraudzības
iestādi, kas minēta 2. punkta b) apakšpunktā. 5. Komisija šīs
direktīvas piemērošanas jomā var nolemt, ka trešā valsts
vai trešās valsts teritorija vai apstrādes nozare, vai starptautiska
organizācija nenodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni
2. punkta nozīmē, jo īpaši gadījumos, kad
attiecīgie trešā valstī vai starptautiskā
organizācijā spēkā esošie tiesību akti – gan
vispārīgie, gan nozaru – negarantē efektīvas un
īstenojamas tiesības, ietverot efektīvus datu subjektu
tiesībaizsardzības līdzekļus gan administratīvā
kārtā, gan tiesā un jo īpaši attiecībā uz tiem
datu subjektiem, kuru datus nosūta. Šos īstenošanas aktus pieņem
saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta
57. panta 2. punktā, vai saskaņā ar procedūru,
kas minēta 57. panta 3. punktā, ja tas ir
ārkārtīgi steidzami saistībā ar personas
tiesībām uz personas datu aizsardzību. 6. Dalībvalstis nodrošina,
ka, gadījumā ja Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar
5. punktu, personas datu nosūtīšana uz attiecīgo trešo
valsti, trešās valsts teritoriju vai apstrādes nozari vai
starptautisko organizāciju ir aizliegta, neskarot nosūtīšanu
saskaņā ar 35. panta 1. punktu un 36. pantu.
Atbilstīgā laikā Komisija sāk sarunas ar trešo valsti vai
starptautisko organizāciju ar nolūku labot situāciju, kas izriet
no lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar šā panta
5. punktu. 7. Komisija Eiropas
Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē
sarakstu ar tām trešām valstīm, trešo valstu teritorijām un
apstrādes nozarēm vai starptautiskām organizācijām,
par kurām ir pieņemts lēmums par aizsardzības
līmeņa pietiekamību vai nepietiekamību. 8. Komisija uzrauga 3. un
5. punktā minēto īstenošanas aktu piemērošanu. 35. pants
Nosūtīšana, pamatojoties uz atbilstošiem aizsardzības
pasākumiem 1. Ja Komisija nav
pieņēmusi lēmumu saskaņā ar 34. pantu,
dalībvalstis nodrošina, ka personas datu nosūtīšana
saņēmējam trešā valstī vai starptautiskā
organizācijā var notikt, ja: a) juridiski saistošā aktā ir
nodrošināti atbilstoši personas datu aizsardzības pasākumi; vai b) pārzinis vai
apstrādātājs ir izvērtējis visus apstākļus
saistībā ar datu nosūtīšanu un secinājis, ka
pastāv atbilstoši personas datu aizsardzības pasākumi. 1. Lēmumu par
nosūtīšanu, pamatojoties uz 1. punkta b) apakšpunktu,
pieņem pienācīgi pilnvarots darbinieks. Šo nosūtīšanu
dokumentē un dokumentāciju pēc pieprasījuma dara pieejamu
uzraudzības iestādei. 36. pants
Atkāpes Atkāpjoties
no 34. un 35. panta, dalībvalstis nodrošina, ka personas datu
nosūtīšana saņēmējam trešā valstī vai
starptautiskā organizācijā var notikt tikai, ja: a) nosūtīšana ir vajadzīga,
lai aizsargātu datu subjekta vai citas personas īpaši svarīgas
intereses; vai b) nosūtīšana ir nepieciešama, lai
aizsargātu datu subjektu likumīgās intereses, gadījumos,
kad tas ir noteikts nosūtošās dalībvalsts tiesību aktos;
vai c) datu nosūtīšana ir
būtiska, lai novērstu tiešus un nopietnus draudus sabiedrības
drošībai dalībvalstī vai trešā valstī; vai d) nosūtīšana ir nepieciešama
individuālos gadījumos, lai novērstu, izmeklētu,
atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie atbildības par
tiem vai izpildītu kriminālsodus; vai e) nosūtīšana ir nepieciešama
individuālos gadījumos, lai pamatotu, īstenotu vai
aizstāvētu tiesiskus prasījumus saistībā ar
noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu,
atklāšanu, saukšanu pie atbildības par tiem vai kriminālsodu
izpildi. 37. pants
Īpaši nosacījumi personas datu nosūtīšanai Dalībvalstis nodrošina, ka pārzinis
informē personas datu saņēmēju par apstrādes
ierobežojumiem un veic visus saprātīgos pasākumus, lai
nodrošinātu, ka šie ierobežojumi tiek ievēroti. 38. pants
Starptautiskā sadarbība personas datu aizsardzības jomā 1. Attiecībā uz
trešām valstīm un starptautiskām organizācijām
Komisija un dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai: a) izstrādātu efektīvus
starptautiskās sadarbības mehānismus, kas veicina personas datu
aizsardzības tiesību aktu izpildi; b) sniegtu starptautisku savstarpēju
palīdzību personas datu aizsardzības tiesību aktu izpildei,
ietverot paziņojumus, sūdzību tālāku
nosūtīšanu, palīdzību izmeklēšanai un
informācijas apmaiņu, ievērojot atbilstošus personas datu
aizsardzības pasākumus un citas pamattiesības un
brīvības; c) iesaistītu attiecīgās
ieinteresētās personas diskusijās un pasākumos, kuru
mērķis ir uzlabot starptautisko sadarbību datu aizsardzības
tiesību aktu izpildē; d) veicinātu personas datu
aizsardzības tiesību aktu un prakses piemēru apmaiņu un
dokumentēšanu. 2. Nolūkos, kas minēti
1. punktā, Komisija īsteno atbilstošus pasākumus, lai
veicinātu attiecības ar trešām valstīm vai ar
starptautiskām organizācijām un jo īpaši to
uzraudzības iestādēm, ja Komisija ir pieņēmusi
lēmumu, ka tās nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni
34. panta 3. punkta nozīmē. VI NODAĻA
NEATKARĪGA UZRAUDZĪBAS IESTĀDE 1. IEDAĻA
NEATKARĪBA 39. pants
Uzraudzības iestāde 1.
Katra dalībvalsts nosaka vienu vai
vairākas publiskas iestādes, kuras ir atbildīgas par to
noteikumu uzraudzīšanu, kuri pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu,
un par tās konsekventas piemērošanas veicināšanu visā
Savienībā, lai aizsargātu fizisku personu pamattiesības un
brīvības saistībā ar personas datu apstrādi un
veicinātu personas datu brīvu apriti Savienībā. Šajā
nolūkā uzraudzības iestādes sadarbojas viena ar otru un ar
Komisiju. 2.
Dalībvalstis var noteikt, ka uzraudzības
iestāde, kas dalībvalstī izveidota, pamatojoties uz Regulu (ES)
..../2012, veic uzraudzības iestādes uzdevumus, kuru ir
jāizveido saskaņā ar šā panta 1. punktu. 3.
Ja dalībvalstī ir vairāk nekā
viena uzraudzības iestāde, šī dalībvalsts norīko to
uzraudzības iestādi, kas darbojas kā vienotais kontaktpunkts
efektīvai šo iestāžu dalībai Eiropas Datu aizsardzības kolēģijā. 40. pants
Neatkarība 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka uzraudzības iestāde, pildot tai uzticētos pienākumus un
īstenojot savas pilnvaras, rīkojas pilnīgi neatkarīgi. 2. Katra dalībvalsts
nodrošina, ka uzraudzības iestāde, veicot savus pienākumus, ne
no viena nelūdz un nepieņem norādījumus. 3. Uzraudzības
iestādes locekļi atturas veikt jebkādas darbības, kas nav
savienojamas ar viņu pienākumiem, un esot amatā, neuzņemas
nekādu citu nesavienojamu algotu vai nealgotu darbu. 4. Uzraudzības
iestādes locekļi pēc pilnvaru laika beigām izturas
godīgi un apdomīgi attiecībā uz amatu un priekšrocību
pieņemšanu. 5. Katra dalībvalsts
nodrošina, ka uzraudzības iestādei ir piešķirti atbilstoši
cilvēkresursi, tehniskie un finanšu resursi, telpas un
infrastruktūra, kas nepieciešami efektīvai uzdevumu izpildei un
pilnvaru īstenošanai, tostarp arī to uzdevumu izpildei, ko veic
saistībā ar savstarpējo palīdzību, sadarbību un
aktīvu dalību Eiropas Datu aizsardzības kolēģijā. 6 Katra dalībvalsts
nodrošina, ka uzraudzības iestādei ir savs personāls, ko
amatā ieceļ uzraudzības iestādes vadītājs un kas
ir pakļauts tikai viņa vadībai. 7. Dalībvalstis nodrošina,
ka uzraudzības iestāde ir pakļauta finanšu kontrolei, kas
neietekmē tas neatkarību. Dalībvalstis nodrošina, ka
uzraudzības iestādei ir atsevišķs gada budžets. Budžetu dara zināmu
atklātībai. 41. pants
Vispārīgi noteikumi par uzraudzības iestādes
locekļiem 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka uzraudzības iestādes locekļus amatā ieceļ vai nu
attiecīgās dalībvalsts parlaments vai valdība. 2. Locekļus izvēlas no
personu loka, kuru neatkarība nav apšaubāma un kuri uzskatāmi
pierāda, ka tiem piemīt nepieciešamā pieredze un prasmes, lai
pildītu savus pienākumus. 3. Locekļu pienākumi
beidzas, beidzoties pilnvaru laikam, atkāpjoties no amata vai atlaišanas
gadījumā, ievērojot 5. punktu. 4. Kompetentā valsts tiesa
var atlaist locekli no amata vai atņemt tam tiesības uz pensiju vai
citas priekšrocības, ja viņš vairs neatbilst savu pienākumu
izpildes nosacījumiem vai ir vainīgs smaga amatpārkāpuma
izdarīšanā. 5. Beidzoties amata pilnvaru
laikam vai atkāpjoties no amata, loceklis turpina pildīt savus
pienākumus, kamēr amatā nav iecelts jauns loceklis. 42. pants
Noteikumi uzraudzības iestādes izveidei Katra dalībvalsts ar likumu nosaka: a) uzraudzības iestādes
izveidi un statusu saskaņā ar 39. un 40. pantu; b) uzraudzības iestādes
locekļu kvalifikāciju, pieredzi un prasmes, kas nepieciešamas
pienākumu veikšanai; c) noteikumus un procedūras
uzraudzības iestādes locekļu iecelšanai amatā, kā
arī noteikumus par rīcību vai darbu, kas nav savienojams ar
amata pienākumiem; d) uzraudzības iestādes
locekļu amata pilnvaru laiku, kas nav mazāks par četriem gadiem,
izņemot pirmo amata pilnvaru laiku pēc šīs direktīvas
stāšanās spēkā, kas daļēji var būt uz
īsāku laiku; e) vai uzraudzības iestādes
locekļus var atkārtoti iecelt amatā; f) noteikumus un vienotus
nosacījumus attiecībā uz uzraudzības iestādes
locekļu un personāla pienākumiem; g) noteikumus un procedūras par
uzraudzības iestādes locekļu pienākumu izbeigšanos arī
gadījumā, ja tie vairs neatbilst savu pienākumu izpildes nosacījumiem
vai ir vainīgi smaga amatpārkāpuma izdarīšanā. 43. pants
Dienesta noslēpums Dalībvalstis nodrošina, ka, esot
amatā un arī pēc pilnvaru laika beigām, uzraudzības
iestādes locekļi un personāls ievēro pienākumu
glabāt dienesta noslēpumu attiecībā uz jebkādu
konfidenciālu informāciju, ko tie ir ieguvuši, pildot savus amata
pienākumus. 2. IEDAĻA
PIENĀKUMI UN PILNVARAS 44. pants
Kompetence 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka katra uzraudzības iestāde savas dalībvalsts teritorijā
īsteno pilnvaras, kas tai piešķirtas ar šo direktīvu. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka uzraudzības iestāde nav kompetenta uzraudzīt apstrādes
darbības, ko veic tiesa, pildot tiesas spriešanas funkciju. 45. pants
Pienākumi 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka uzraudzības iestāde: a) uzrauga un nodrošina, pamatojoties uz šo
direktīvu pieņemto noteikumu piemērošanu, un tās
īstenošanas pasākumus; b) izskata datu subjekta vai viņu
pārstāvošās asociācijas, kura ir pienācīgi
pilnvarota, sūdzības saskaņā ar 50. pantu,
atbilstošā apjomā izmeklē jautājumu un
saprātīgā termiņā informē datu subjektu vai
asociāciju par lietas virzību un sūdzības rezultātiem,
jo īpaši, ja ir nepieciešama papildus izmeklēšana vai
koordinācija ar citu uzraudzības iestādi; c) pārbauda datu apstrādes
likumību saskaņā ar 14. pantu un saprātīgā
termiņā informē datu subjektu par pārbaudes
rezultātiem vai iemesliem, kādēļ pārbaude netika
veikta; d) sniedz palīdzību citām
uzraudzības iestādēm un nodrošina, pamatojoties uz šo
direktīvu pieņemto noteikumu, konsekventu piemērošanu; e) veic izmeklēšanu vai nu pati
pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz sūdzību vai citas
uzraudzības iestādes pieprasījumu un saprātīgā
termiņā informē attiecīgo datu subjektu, ja tas ir
iesniedzis sūdzību, par izmeklēšanas rezultātiem; f) uzrauga nozīmīgas
attīstības tendences, ciktāl tās ietekmē personas datu
aizsardzību, un jo īpaši informācijas un komunikāciju
tehnoloģiju attīstību; g) konsultē dalībvalsts
iestādes un struktūras par leģislatīviem un
administratīviem pasākumiem saistībā ar personas tiesību
un brīvību aizsardzību attiecībā uz personas datu
apstrādi; h) konsultē par apstrādes
darbībām saskaņā ar 26. pantu; i) piedalās Eiropas Datu
aizsardzības kolēģijas darbībās. 2. Katra uzraudzības
iestāde uzlabo sabiedrības informētību par riskiem, noteikumiem,
aizsardzības pasākumiem un tiesībām saistībā ar
personas datu apstrādi. Īpašu uzmanību pievērš
darbībām, kas īpaši attiecas uz bērniem. 3. Uzraudzības iestāde
pēc pieprasījuma konsultē datu subjektu par tiesību
izmantošanu, kuras izriet no noteikumiem, kas pieņemti saskaņā
ar šo direktīvu, un attiecīgā gadījumā šajā
sakarā sadarbojas ar uzraudzības iestādēm citās
dalībvalstīs. 4. Attiecībā uz
sūdzībām, kas minētas 1. punkta
b) apakšpunktā, uzraudzības iestāde nodrošina elektroniski
aizpildāmu sūdzības iesniegšanas veidlapu, neizslēdzot
arī citus saziņas līdzekļus. 5. Dalībvalstis nodrošina,
ka attiecībā uz datu subjektu uzraudzības iestāde savus
pienākumus veic bez maksas. 6. Ja pieprasījumi ir
kaitnieciski, jo īpaši to regulāras atkārtošanās
dēļ, uzraudzības iestāde var pieprasīt samaksu vai
neveikt datu subjekta pieprasīto darbību. Uzraudzības
iestādei ir pienākums pierādīt, ka pieprasījums ir
kaitniecisks. 46. pants
Pilnvaras Dalībvalstis nodrošina, ka katrai
iestādei ir piešķirtas: a) izmeklēšanas pilnvaras,
piemēram pilnvaras piekļūt datiem, kuri ir apstrādes
darbību priekšmets, un pilnvaras vākt visu informāciju, kas ir
nepieciešama tās uzraudzības pienākumu veikšanai; b) efektīvas iejaukšanās
pilnvaras, piemēram, pilnvaras sniegt atzinumus pirms datu apstrādes
darbību veikšanas un pilnvaras nodrošināt šo atzinumu atbilstīgu
publiskošanu, pilnvaras ierobežot piekļuvi datiem, dzēst vai
iznīcināt datus, noteikt pagaidu vai galīgu aizliegumu datu apstrādei,
brīdināt vai izteikt aizrādījumu pārzinim vai
pilnvaras nodot jautājumu izskatīšanai valsts parlamentam vai
citām politiskām institūcijām; c) pilnvaras iesaistīties
juridiskās procedūrās, ja pārkāpti saskaņā
ar šo direktīvu pieņemtie noteikumi, vai darīt zināmus šos
pārkāpumus tiesu iestādēm. 47. pants
Darbības pārskats Dalībvalstis nodrošina, ka katra
uzraudzības iestāde sagatavo ikgadēju ziņojumu par savu
darbību. Ziņojumu dara pieejamu Komisijai un Eiropas Datu
uzraudzības kolēģijai. VII NODAĻA
Sadarbība 48. pants
Savstarpēja palīdzība 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka uzraudzības iestādes sniedz savstarpēju palīdzību,
lai konsekventā veidā īstenotu un piemērotu noteikumus,
pamatojoties uz šo direktīvu, un nosaka pasākumus efektīvai
savstarpējai sadarbībai. Savstarpēja palīdzība
attiecas jo īpaši uz informācijas pieprasījumiem un
uzraudzības pasākumiem, piemēram, pieprasījumiem veikt
iepriekšējas apspriešanās, pārbaudes vai izmeklēšanas. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka uzraudzības iestāde veic visus atbilstošos pasākumus, kas
nepieciešami, lai atbildētu uz citas uzraudzības iestādes
pieprasījumu. 3. Uzraudzības
iestāde, kurai pieprasījumus adresēts, informē pieprasošo
uzraudzības iestādi par rezultātiem, vai attiecīgā
gadījumā par progresu vai pasākumiem, kas veikti, lai
izpildītu pieprasošās iestādes pieprasījumu. 49. pants
Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas uzdevumi 1. Eiropas Datu
aizsardzības kolēģija, ko izveido ar Regulu (ES) …./2012,
īsteno šādus uzdevumus attiecībā uz apstrādes
darbībām, kas ir šīs direktīvas piemērošanas
jomā: a) sniedz padomus Komisijai par visiem
jautājumiem, kas attiecas uz personas datu aizsardzību
Savienībā, tai skaitā par visiem šīs direktīvas
grozījumiem, kas tiek ierosināti; b) pēc Komisijas pieprasījuma vai
pēc pašas kolēģijas vai viena no tās locekļu
iniciatīvas pārbauda jautājumus, kas attiecas uz to noteikumu
piemērošanu, kuri pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu, un
izdod vadlīnijas, ieteikumus un norādījumus par paraugpraksi,
kas adresēti uzraudzības iestādēm, lai veicinātu šo
noteikumu konsekventu piemērošanu; c) pārskata b) apakšpunkta
minēto vadlīniju, ieteikumu un paraugprakses īstenošanu un
regulāri par to ziņo Komisijai; d) sniedz atzinumu Komisijai par
aizsardzības līmeni trešās valstīs un starptautiskās
organizācijās; e) veicina sadarbību un efektīvu
divpusēju un daudzpusēju apmaiņu ar informāciju un praksi
starp uzraudzības iestādēm; f) veicina kopīgas apmācības
programmas un personāla apmaiņu starp uzraudzības
iestādēm, kā arī, ja tas ir atbilstoši, ar trešo valstu vai
starptautisko organizāciju uzraudzības iestādēm; g) veicina zināšanu un
dokumentācijas apmaiņu ar datu aizsardzības uzraudzības
iestādēm visā pasaulē, tai skaitā par datu
aizsardzības tiesību aktiem un praksi. 2. Ja Komisija lūdz Eiropas Datu
aizsardzības kolēģijas padomu, tā var noteikt termiņu,
kādā Eiropas Datu aizsardzības kolēģijai šāds
padoms ir jāsniedz, ņemot vērā jautājuma
steidzamību. 3. Eiropas Datu
aizsardzības kolēģija savus atzinumus, vadlīnijas,
ieteikumus un paraugprakses nosūta Komisijai un 57. panta
1. punktā norādītajai komitejai un publisko tos. 4. Komisija informē Eiropas
Datu aizsardzības kolēģiju par darbību, kas veikta,
ņemot vērā, Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas
sagatavotos atzinumus, vadlīnijas, ieteikumus un paraugpraksi. VIII NODAĻA
TIESISKĀS AIZSARDZĪBAS LĪDZEKĻI, ATBILDĪBA UN
SANKCIJAS 50. pants
Tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē 1. Neskarot citus
administratīvus vai tiesiskus aizsardzības līdzekļus,
dalībvalstis nodrošina, ka katram datu subjektam ir tiesības iesniegt
sūdzību uzraudzības iestādei jebkurā
dalībvalstī, ja tas uzskata, ka viņa personas datu apstrāde
neatbilst noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo
direktīvu. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka jebkurai struktūrai, organizācijai vai asociācijai, kuras
mērķis ir aizsargāt datu subjektu tiesības un intereses
saistībā ar to datu aizsardzību un kura ir atbilstoši izveidota
saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, ir tiesības
iesniegt sūdzību jebkuras dalībvalsts uzraudzības
iestādē viena vai vairāku datu subjektu vārdā, ja
tā uzskata, ka datu subjektu tiesības, pamatojoties uz šo
direktīvu, ir pārkāptas personas datu apstrādes
rezultātā. Datu subjektam (subjektiem) šī organizācija vai
asociācija ir atbilstoši jāpilnvaro. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka 2. punktā minētajai struktūrai, organizācijai vai
asociācijai ir tiesības neatkarīgi no datu subjekta
sūdzības iesniegt sūdzību dalībvalsts uzraudzības
iestādē, ja tā uzskata, ka ir noticis personas datu
aizsardzības pārkāpums. 51. pants
Tiesības vērsties tiesā pret uzraudzības iestādi 1.
Dalībvalstis nodrošina tiesības
vērsties tiesā pret uzraudzības iestādes lēmumiem. 2.
Katram datu subjektam ir tiesības
vērsties tiesā, lai liktu uzraudzības iestādei
reaģēt uz sūdzību, ja nav pieņemts lēmums, kas
nepieciešams viņu tiesību aizsardzībai, vai ja uzraudzības
iestāde trīs mēnešu laikā neinformē datu subjektu par
lietas virzību vai sūdzības rezultātiem saskaņā
ar 45. panta 1. punkta b) apakšpunktu. 3.
Dalībvalstis nodrošina, ka tiesvedība
pret uzraudzības iestādi tiek uzsākta tās dalībvalsts
tiesās, kurā atrodas uzraudzības iestāde. 52. pants
Tiesības vērsties tiesā pret pārzini vai
apstrādātāju Neskarot pieejamos administratīvos
aizsardzības līdzekļus, tai skaitā tiesības iesniegt
sūdzību uzraudzības iestādē, dalībvalstis
fiziskām personām nodrošina tiesības vērsties tiesā,
ja tās uzskata, ka to tiesības, kas paredzētas noteikumos, kuri
pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu, ir aizskartas personas datu
apstrādes rezultātā, kura neatbilst šiem noteikumiem. 53. pants
Kopējie tiesvedības noteikumi 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka visām 50. panta 2. punkta minētajām
struktūrām, organizācijām vai asociācijām ir
tiesības izmantot 51. un 52. pantā minētās
tiesības viena vai vairāku datu subjektu vārdā. 2. Katrai uzraudzības
iestādei ir tiesības iesaistīties juridiskās
procedūrās un vērsties tiesā, lai īstenotu noteikumus,
kas pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu vai nodrošinātu
personas datu aizsardzības konsekvenci Savienībā. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka tiesvedība, ko var veikt, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem,
ļauj ātri pieņemt pasākumus, tai skaitā pagaidu
pasākumus, lai izbeigtu potenciālu pārkāpumu un
novērstu turpmāku attiecīgo interešu aizskaršanu. 54. pants
Atbildība un tiesības uz kompensāciju 1. Dalībvalstis paredz to,
ka jebkurai personai, kurai nodarīts kaitējums nelikumīgas datu
apstrādes vai tādu darbību rezultātā, kuras neatbilst
noteikumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu, ir
tiesības saņemt no pārziņa kompensāciju par
nodarīto kaitējumu. 2. Ja apstrādē ir
iesaistīts vairāk nekā viens pārzinis vai
apstrādātājs, visi pārziņi vai
apstrādātāji par nodarīto kaitējumu atbild
solidāri. 3. Pārzini vai
apstrādātāju var pilnībā vai daļēji
atbrīvot no šīs atbildības, ja pārzinis vai
apstrādātājs pierāda, ka nav atbildīgs par notikumu,
kas radījis šo kaitējumu. 55. pants
Sankcijas Dalībvalstis paredz noteikumus par
sankcijām, kas piemērojamas par noteikumu pārkāpumiem, kuri
pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos
pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētajām
sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām
un atturošām. IX NODAĻA
DELEĢĒTIE AKTI UN ĪSTENOŠANAS AKTI 56. pants
Deleģēšana 1. Pilnvaras pieņemt
deleģētus aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā
pantā izklāstītos nosacījumus. 2. Direktīvas
28. panta 5. punktā minētās pilnvaras ir
deleģētas Komisijai uz nenoteiktu laiku, sākot ar šīs
direktīvas spēkā stāšanās datumu. 3. Eiropas Parlaments vai Padome
var jebkurā laikā atsaukt 28. panta 5. punktā
minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu
izbeidzas lēmumā norādītās tiesības pieņemt
deleģētos aktus. Lēmums stājas spēkā
nākamajā dienā pēc lēmuma publicēšanas Eiropas
Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai
vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar
jau spēkā esošos deleģētos aktus. 4. Tiklīdz Komisija
pieņem deleģēto aktu, tā paziņo par to vienlaikus
Eiropas Parlamentam un Padomei. 5. Saskaņā ar
28. panta 5. punktu pieņemts deleģētais akts
stājas spēkā tikai tad, ja divu mēnešu laikā pēc
Eiropas Parlamenta un Padomes informēšanas par šo aktu ne Eiropas Parlaments,
ne Padome pret to nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā
termiņa beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši
Komisiju, ka tie iebildumus neizteiks. Šo termiņu pagarina par
2 mēnešiem pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas. 57. pants
Komiteju procedūra 1.
Komisijai palīdz komiteja. Minētā
komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 izpratnē. 2.
Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro
Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu. 3.
Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas
(ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās
5. pantu. X NODAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI 58. pants
Atcelšana 1. Padomes
Pamatlēmums 2008/977/TI ir atcelts. 2. Atsauces uz atcelto
pamatlēmumu, kas minēts 1. punkta, uzskata par atsaucēm uz
šo direktīvu. 59. pants
Saistība ar iepriekš pieņemtiem Savienības aktiem par
policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās Netiek skarti īpašie noteikumi par
personas datu aizsardzību attiecībā uz personas datu
apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu,
izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie
atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, kuri
iekļauti Savienības aktos, kas pieņemti pirms šīs
direktīvas pieņemšanas datuma, kuri attiecas uz personas datu
apstrādi starp dalībvalstīm un dalībvalstu noteikto
iestāžu piekļuvi informācijas sistēmām šīs
direktīvas piemērošanas jomā, kuras izveidotas, pamatojoties uz
Līgumiem. 60. pants
Saistība ar iepriekš noslēgtiem starptautiskiem nolīgumiem par
policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās Starptautiski nolīgumus, ko
dalībvalstis noslēgušas pirms šīs direktīvas
stāšanās spēkā, ja nepieciešams, groza piecus gadus
pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. 61. pants
Izvērtēšana 1. Komisija izvērtē
šīs direktīvas piemērošanu. 2. Komisija
trīs gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēka
pārskata citus Eiropas Savienības pieņemtos aktus, kas attiecas
uz personas datu apstrādi, ko kompetentās iestādes veic, lai
novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus,
sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, jo
īpaši tos Savienības aktus, kas minēti 59. pantā, lai
izvērtētu nepieciešamību pielāgot tos šai direktīvai
un, ja nepieciešams, iesniedz vajadzīgos priekšlikumus šos aktu
grozīšanai, lai nodrošinātu konsekventu pieeju to personas datu
aizsardzībai, uz kuriem attiecas šīs direktīvas
piemērošanas joma. 3. Komisija regulāri
iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumus, kuros saskaņā
ar 1. punktu izvērtē un pārskata šo direktīvu. Pirmo
ziņojumu iesniedz ne vēlāk kā četrus gadus pēc
šīs direktīvas stāšanās spēkā. Turpmākos
ziņojumus iesniedz reizi četros gados. Komisija, ja nepieciešams,
iesniedz atbilstošus priekšlikumus, ar mērķi grozīt šo
direktīvu un pielāgot citus tiesību aktus. Ziņojums ir
publiski pieejams. 62. pants
Īstenošana 1. Dalībvalstis ne
vēlāk kā [datums/2 gadus pēc direktīvas
stāšanās spēkā] pieņem un publicē normatīvos
un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs
direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai
zināmus minēto noteikumu tekstus. Tās piemēro minētos noteikumus no
xx.xx.201x.[datums/divi gadi pēc tās stāšanās
spēkā]. Kad dalībvalstis pieņem minētos
noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu
atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis
nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce. 2. Dalībvalstis dara
zināmus Komisijai tiesību aktu svarīgāko noteikumu tekstu,
ko tās pieņem jomā, uz ko attiecas šī direktīva. 63. pants
Stāšanās spēkā un piemērošana Šī direktīva stājas
spēkā nākamajā dienā pēc tās
publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā
Vēstnesī. 64. pants
Adresāti Šī
direktīva ir adresēta dalībvalstīm. Briselē, 25.1.2012 Eiropas Parlamenta vārdā Padomes
vārdā priekšsēdētājs priekšsēdētājs [1] Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu
aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un
šādu datu brīvu apriti, OV L 281, 23.11.1995.,
31. lpp. [2] Skat. pilno sarakstu ietekmes novērtējuma
3. pielikumā (SEC(2012)72). [3] Padomes Pamatlēmums 2008/977/TI
(2008. gada 27. novembris) par tādu personas datu aizsardzību,
ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties
krimināllietās, OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp. [4] Stokholmas programmā, OV C 115,
4.5.2010., 1. lpp. [5] Skat. Eiropas Parlamenta rezolūciju par Stokholmas
programmu, kas pieņemta 2009. gada 25. novembrī. [6] COM(2010)171 galīgā redakcija. [7] Eiropas Komisija, Paziņojums "Vispusīga
pieeja personas datu aizsardzībai Eiropas Savienībai",
COM(2010)609 galīgā redakcija, 2010. gada
4. novembris. [8] 21. deklarācija par personas datu
aizsardzību tiesu iestāžu sadarbībā
krimināllietās un policijas sadarbībā (kas pievienota
Lisabonas līgumu pieņēmušās starpvaldību konferences
nobeiguma aktam, 13.12.2007.). [9] http://ec.europa.eu/justice/newsroom/data-protection/opinion/090709_en.htm. [10] http://ec.europa.eu/justice/newsroom/data-protection/opinion/101104_en.htm. [11] Īpašais Eirobarometrs (EB) 359, Data Protection
and Electronic Identity in the EU ("Datu aizsardzība un
elektroniskā identitāte ES") (2011): http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/ebs/ebs_359_en.pdf. [12] Sk. Study on the economic benefits of privacy enhancing
technologies (Pētījums par ekonomisko labumu, ko sniedz
privātuma aizsardzību veicinošas tehnoloģijas) vai Comparative
study on different approaches to new privacy challenges, in particular in the
light of technological developments (Salīdzinošais pētījums
par dažādām pieejām jaunajām ar privātumu
saistītajām problēmām, jo īpaši ņemot
vērā tehnikas attīstību, 2010. gada janvāris.
(http://ec.europa.eu/justice/policies/privacy/docs/studies/new_privacy_challenges/final_report_en.pdf). [13] Darba grupu izveidoja 1996. gadā ( ar
Direktīvas 29. pantu) un tai ir padomdevējas struktūras
statuss, to veido valstu datu aizsardzību uzraugošo iestāžu (DAIs),
Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) un Komisijas
pārstāvji. Plašāku informāciju par tās darbību
sk. šeit: http://ec.europa.eu/justice/policies/privacy/workinggroup/index_en.htm. [14] Jo īpaši sk. šādus atzinumus: par
"Privātuma nākotni" (2009. gads, WP 168); par
"personas datu apstrādātāja" un
"apstrādātāja" jēdzienu (1/2010, WP 169); par
biheiviorālo reklāmu tiešsaistē (2/2010, WP 171); par
pārskatatbildības principu (3/2010, WP 173); par
piemērojamiem tiesību aktiem (8/2010, WP 179); par piekrišanu
(15/2011, WP 187). Pēc Komisijas lūguma tā
pieņēma šādus konsultējošus dokumentus: par paziņojumiem,
par sensitīviem datiem un par Direktīvas 95/46/EK 28. panta
6. punkta praktisko īstenošanu. Tiem visiem var piekļūt
šeit: http://ec.europa.eu/justice/data-protection/article-29/documentation/index_en.htm. [15] Pieejams EDAU tīmekļa vietnē: http://www.edps.europa.eu/EDPSWEB/. [16] EP 2011. gada 6. jūlija rezolūcija par
vispusīgu pieeju personas datu aizsardzībai Eiropas
Savienībā (2011/2025(INI)), http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?type=TA&reference=P7-TA-2011-0323&language=LV&ring=A7-2011-0244
(ziņotājs MEP Axel Voss (EPP/DE)). [17] CESE 999/2011. [18] SEC(2012)72. [19] COM(2012)12. [20] Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada
9. novembra spriedums apvienotajās lietās C-92/09 un C-93/09 Volker
un Markus Schecke un Eifert 2010., Krājums I-0000. lpp. [21] Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu
tiesību uz personas datu aizsardzību izmantošanai var noteikt
ierobežojumus, taču tiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos,
tajos jārespektē šo tiesību un brīvību
būtība un, ievērojot proporcionalitātes principu,
ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un
patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko
atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu
tiesības un brīvības. [22] Minēta arī 2. panta a) punktā
Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra
Direktīvā 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret
bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu
pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI,
OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp. [23] COM(2005)475 galīgā
redakcija. [24] Lēmuma 2009/371/TI, ar ko
izveido Eiropas Policijas biroju, 14. pants. [25] Lēmuma 2009/426/TI par Eurojust
15. pants. [26] Lēmuma 2009/371/TI, ar ko izveido Eiropas
Policijas biroju, 14. pants. [27] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada
4. decembra spriedums lietā S un Marper pret AK
(pieteikumi nr. 30562/04 un 30566/04) [28] Pieņemta Starptautiskajā datu aizsardzības
un privātuma komisāru konferencē 2009. gada
5. novembrī. [29] Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada
9. marta spriedums lietā Komisija pret Vāciju (C-518/07,
Krājums 2010., I-1885. lpp.). [30] Eiropas parlamenta un padomes regula (EK) Nr. 45/2001
(2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību
attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs
un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti,
OV L 008, 12.1.2001., 1. lpp. [31] Sk. 27. zemsvītras piezīmi. [32] Par pamatu ņemot Eiropas Parlamenta un Padomes
2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem
informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo
īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū
("Direktīva par elektronisko tirdzniecību");
OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp. [33] OV C …, , lpp. [34] OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. [35] OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp. [36] OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp. [37] OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp. [38] OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp. [39] OV L 53, 27.2.2008., 52. lpp. [40] OV L 160, 18.6.2011., 19. lpp.