Reģionu komitejas atzinums “Energoefektivitāte pilsētās un reģionos. Atšķirības starp lauku apvidiem un pilsētām”

1. uzsver, ka stratēģijā “Eiropa 2020” energoefektivitāte pamatoti atzīta par svarīgu faktoru, lai izveidotu gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi; lai to panāktu, jāpāriet uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku. Energoefektivitāte nenozīmē ražošanas vai saimnieciskās darbības samazināšanu; tā nozīmē saražot tikpat daudz, bet patērēt mazāk enerģijas uz vienu ražošanas vienību. Tā ietver lieka enerģijas patēriņa konstatēšanu un likvidēšanu, kā arī efektīvāku ražošanas paņēmienu izmantošanu;

2. ar bažām atzīmē, ka saskaņā ar aplēsēm ES 2020. gadā patēriņu būs samazinājusi tikai par pusi no ierosinātajiem ietaupījumiem, proti, samazināt primārās enerģijas patēriņu par 20 %. Lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus, jārīkojas saskaņoti visos līmeņos — ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Energoefektivitāte ir svarīga prioritāte, un tādēļ politikas pasākumi jāpastiprina visos līmeņos;

3. atgādina, ka mērķi par pastāvīgu, konkurētspējīgu un drošu energoapgādi Eiropas Savienība varēs sasniegt vienīgi tad, ja tā apvienos pūliņus un solidāri un efektīvi darbosies, lai apzinātu un izmantotu pašreizējos un izstrādes procesā esošos tehnoloģijas jauninājumus un veicinātu pārmaiņas paradumos par labu enerģijas taupīšanai. Tāpēc ES īstermiņā un vidējā termiņā būtu prioritāri jāievieš visefektīvākās un komerciāli viskonkurētspējīgākās tehnoloģijas;

4. uzsver: pateicoties arī vietējo un reģionālo enerģētikas struktūru līdzdalībai, pilsētām, reģioniem un vietējām pašvaldībām būs svarīga loma energoefektivitātes sekmēšanā, atbalstīšanā un regulēšanā savā darbībā un infrastruktūrā, kā arī attiecībā uz enerģijas patērētājiem un ražotājiem. RK norāda, ka pašvaldības šo darbu varēs paveikt tad, ja tām būs vajadzīgie līdzekļi un atbalsts, lai sniegtu savu ieguldījumu energoefektivitātes pasākumos un to stiprināšanā;

5. uzsver, ka vietējās un reģionālās pārvaldes iestādes rāda piemēru, piesaista ieguldījumus un rada darba vietas; aicina ES sekmēt gan tādu reģionālo un vietējo energoefektivitātes plānu izstrādi, kuri palīdz īstenot valstu un Eiropas enerģētikas mērķus, gan enerģētikas informācijas sistēmu uzlabošanu, kā arī ieviest mehānismus šo darbību atbalstam;

6. atbalsta Apvienoto Nāciju Organizācijas iniciatīvu “Starptautiskais gads, kas veltīts ilgtspējīgai enerģijai visiem”, jo tā ir vērtīga iespēja palielināt izpratni par to, cik svarīgi ir uzlabot energoefektivitāti un atjaunojamu energoavotu izmantošanu vietējā, reģionālajā, valstu un starptautiskajā līmenī. Tas, ka nav pieejami videi nekaitīgi, cenas ziņā pieņemami un uzticami enerģijas avoti, kavē sabiedrības, sociālo un ekonomikas attīstību un būtiski traucē sasniegt tūkstošgades attīstības mērķus. Pilnīgai pārejai uz atjaunojamas enerģijas izmantošanu jāiet roku rokā ar vēl lielākiem centieniem samazināt enerģijas patēriņu un attīstīt jaunus energoavotus, kas vienlaikus nozīmē arī mazināt atkarību no importēta fosilā kurināmā;

7. turklāt atzīmē: ņemot vērā Indijas un Ķīnas ekonomikas attīstību, tiek prognozēts, ka Ķīnas enerģijas patēriņš līdz 2035. gadam varētu pieaugt par 75 % (1); tā rezultātā varētu palielināties konkurence uz enerģiju, ko Eiropas Savienība patlaban importē, un tas varētu izraisīt piegādes, sadales un sadārdzināšanās problēmas, kurām varētu būt smagas un daudzkāršas tautsaimnieciskas un sociālas sekas. Lai reaģētu uz šādām tendencēm, jāizstrādā konkrēti un īstenojami rīcības plāni, lai pēc iespējas ātrāk pieprasījumu varētu nosegt ar vietējiem atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Tādu plānu izstrādē cieši jāiesaista pilsētu, reģionu un vietējās pašvaldības;

8. norāda, ka nav realizēts ieguvums, kas sabiedrībai rastos, ja pašvaldībās un reģionos īstenotu ekoloģiskās pārorientācijas projektus, un šajā saistībā norāda, ka Eiropas Komisijai un dalībvalstu valdībām vajadzētu sabiedrisko ēku energoefektivitātes uzlabošanai paredzēt apjomīgus līdzekļus;

9. ņem vērā pašreizējās debates par Energoefektivitātes direktīvu un mudina pieņemt tādu tiesību aktu, kas ietver tālejošus un vērienīgus pasākumus. Pilsētas un reģioni tikai iegūtu no tā, ja to energoefektivitāte uzlabotos un enerģijas patēriņš samazinātos: tie kļūtu mazāk atkarīgi no importētās enerģijas, varētu vietējā līmenī līdz pat 2 miljoniem cilvēku nodrošināt darbu celtniecībā un modernizācijā (2), un tādējādi par enerģijas izmaksām mājsaimniecības varētu ievērojami ietaupīt. Turklāt ES varētu vēl vairāk samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju un šajā jomā sev izvirzīt vēl vērienīgākus mērķus. Tāpēc ierosinātā direktīva ir pirmais reālais solis ceļā uz to, lai atvieglotu pašreizējo krīzi. Tomēr kopumā ar to ir par maz, jo direktīvā izvirzīti galvenokārt ekonomiski mērķi, t. i., citu valstu naftas un gāzes importa samazināšana un tādējādi ietaupīto euro miljardu novirzīšana Eiropas Savienības ekonomikā, taču vienlaikus nav attīstītas konkrētas, piemērotas ierosmes par to, kā visplašākajā mērā izvērst nepieciešamo atjaunojamu energoavotu izmantošanu. Lai to panāktu, nepieciešams, lai visām dalībvalstīm būtu iespēja rīkoties atbilstīgi saviem apstākļiem un katrai valstij izstrādāt pasākumus, kas tajā ir visefektīvākie;

10. šajā saistībā ir īpaši sarūgtināta par to, ka trūkst saskaņota ilgtermiņa redzējuma par tā dzīvojamo ēku fonda atjaunošanu, kam šāda atjaunošana ir nepieciešama, un nav skaidri un konkrēti paredzētas finanšu atbalsta apropriācijas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas veicinātu ieguldījumus energoefektivitātes uzlabošanā vietējā un reģionālajā līmenī. Šajā saistībā ir svarīgi pievērst uzmanību atšķirībai starp sociāliem mērķiem un uzņēmējdarbības mērķiem. Ēku atjaunošana ir atkarīga no tā, kas uzņēmumam ir ekonomiski iespējams, savukārt kopienai jānodrošina sociālo mērķu sasniedzamība;

11. iesaka ES paplašināt sistēmas, kas paredzētas, lai nodrošinātu informāciju par energoefektivitāti, tajās ietverot informāciju gan par valsts, gan par reģionālā līmeņa energoefektivitātes politiku, sistēmas reģionālo energotaupības uzskaites procedūru novērtēšanai, energoefektivitātes rādītājus, piemērojamo energotaupības pasākumu standartu datu bāzes, labas prakses ceļvežus, īstenošanas standartus utt.; piekrīt vietējo pašvaldību Eiropas apvienības “Energy Cities” apgalvojumam, ka ierosinātos pasākumus nebūs iespējams īstenot bez finansējuma. Turklāt RK norāda, ka ierosinātajā Energoefektivitātes direktīvā nav iekļauti ne saistoši mērķi, ne pienācīgs pārskatīšanas process, kā arī viegli iespējams atteikties no prasību izpildes. Tāpēc RK atzinīgi vērtē prezidentvalstu Polijas un Dānijas centienus iekļaut priekšlikumā vajadzīgos finanšu pasākumus un citus faktorus, kuru šobrīd joprojām trūkst. RK atbalsta prezidentvalsts Dānijas darbu, kas veltīts tam, lai panāktu politisku kompromisu, kurš garantētu, ka publiskās pārvaldes iestādes var aktīvi izvērst pasākumus savu ēku energoefektivitātes paaugstināšanai, paturot prātā dalībvalstu vietējos un reģionālos apstākļus. Īpaši pozitīvi vērtējams ir ierosinājums enerģijas uzņēmumiem noteikt prasību panākt enerģijas ietaupījumus vidēji 1,5 % gadā;

12. uzsver, ka lielāku energoefektivitāti nevar sasniegt, īstenojot tikai centrāli noteiktus, stingrus pasākumus, kuros nav ņemtas vērā vietējās un reģionālās īpatnības dalībvalstīs, un tāpēc aicina nodrošināt iespēju energotaupības mērķu sasniegšanai izmantot arī citas pieejas ar nosacījumu, ka tiek sasniegts tāds pats enerģijas patēriņa samazinājums, un dot iespēju pilsētu un reģionu pašvaldībām ierosināt savas energotaupības stratēģijas;

13. atzīmē, ka Eiropas Savienībā enerģētikas jomā gan politika, gan debates lielākoties ir virzītas uz kādu vienu jautājumu. Sadalījums pa nozarēm (transports, ēkas utt.) traucē saskatīt telpiskās un teritoriālās atšķirības un potenciālu, kas jāņem vērā, ja vēlas panākt attīstību visā Eiropas Savienībā;

14. prasa papildus energoefektivitātes uzlabošanai izstrādāt atbilstošus enerģijas apsaimniekošanas/taupības pasākumus un mudina izvirzīt tādus enerģijas apsaimniekošanas/taupības mērķus, kas, uzlabojot energoefektivitāti, atbalstītu enerģijas patēriņa samazināšanas mērķus un pat būtu augstāki par tiem;

15. aicina ES prezidentvalsti Dāniju atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi stratēģijas “Eiropa 2020” energoefektivitātes mērķu sasniegšanā. Vietējās un reģionālās pašvaldības gandrīz nemaz nav pieminētas ne pašreizējā Padomes nostājas projektā par plānoto Energoefektivitātes direktīvu, ne Eiropas Komisijas paziņojumā “Enerģētikas ceļvedis 2050”. Turklāt Komiteja uzskata, ka pārskatītajās valstu reformu programmās un katrai valstij izstrādātajos ieteikumos būtu vairāk jāatspoguļo apņemšanās energoefektivitātes jomā;

16. pozitīvi vērtē finansēšanas iniciatīvu “Saprātīga enerģija Eiropai” (Intelligent Energy Europe) un ar tās palīdzību ieguldītos pūliņus pārvarēt tirgus šķēršļus. Par minētās programmas prioritāti būtu jāizvirza atbalsts pasākumiem, kas veicina ieradumu izmaiņas. Tomēr Komiteja aicina programmas “Saprātīga enerģija Eiropai” projektu rezultātus un ieteikumus aktīvāk popularizēt visā Eiropas Savienībā (informācija, tiesiskais regulējums utt.) un tāpat arī laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam nodrošināt finansējumu programmai “Saprātīga enerģija Eiropai” vai programmām, kas to aizstās;

18. atkārtoti aicina ilgtspējīgas enerģijas politikā visā Eiropas Savienībā nodrošināt labāku līdzsvaru starp pilsētu un lauku apvidiem un uzsver: lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” energoefektivitātes mērķus, būtu jāizmanto lauku apvidu potenciāls. Lauku apvidiem ir patiešām vērā ņemamas iespējas gan enerģijas ražošanas, gan tās patēriņa samazināšanas ziņā. Prāvas zemes joslas, kas vajadzīgas vēja enerģijas parkiem vai saules enerģijas spēkstacijām, ir pieejamas vienīgi laukos. Vienlaikus mūsdienu lauksaimniecībai vajadzīgs ievērojams enerģijas apjoms. Taču bieži vien tiek piemirsts padomāt, kā būtu iespējams ietaupīt enerģiju un izmantot jaunus enerģijas avotus;

19. uzsver, ka starp pilsētām un lauku apvidiem ir ievērojamas atšķirības. Lauku apvidos stāvoklis energoefektivitātes jomā ir kritisks, un tas steidzami jārisina. Attiecībā uz enerģijas izmantošanu lauku mājsaimniecībās un mazos uzņēmumos ir vairāki negatīvi aspekti, it īpaši mājsaimniecību specifikas un ēku fonda kvalitātes dēļ. Laukos ēkas ir daudz vecākas, un to atjaunošana īpašniekiem izmaksā dārgāk, tāpēc nereti viņi to nevar atļauties. Viens no iemesliem ir apdzīvotības blīvums: individuālo lauku māju siltināšanā nevar izmantot tādus apjomradītus ietaupījumus kā pilsētu ēkās, kurās ir vairāk iedzīvotāju. Šis fakts vairāk vai mazāk attiecas uz visām dalībvalstīm, un tā dēļ lauku apvidos enerģijas izmaksas proporcionāli ir lielākas, savukārt ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir par 21–62 % zemāki (3);

20. norāda, ka Eiropas Savienības enerģētikas politika ir veidota, pamatojoties uz lielu pilsētu vajadzībām. Investori joprojām uzmanību pievērš gandrīz vienīgi pilsētvidei paredzētai infrastruktūrai;

21. uzsver, ka laukos un nomaļos apvidos piekļuve enerģijai parasti ir dārgāka. Turklāt energoefektivitāte ir zemāka, jo retāk ir ieviestas videi nekaitīgas tehnoloģijas, un siltinājums nav tik labs. Tāpēc Komiteja aicina īstenot piemērotus pārvaldības risinājumus un piešķirt finansējumu, izmantojot potenciālu, ko piedāvā Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un tā LEADER programmas pieeja, lai lauku apvidi visā Eiropas Savienībā varētu šajā ziņā panākt pilsētu līmeni. Daudzi labas prakses piemēri un izmēģinājuma projekti no visas Eiropas Savienības jau ir skaidri parādījuši, ka lauku apvidiem ir potenciāls apgādāt sevi ar enerģiju no dažādiem avotiem, piemēram, biomasa, enerģijas resursi bez SEG emisijām ar neitrālu oglekļa emisijas bilanci, kurināmā elementi u. c.;

22. uzskata, ka, piešķirot ESF atbalstu veiktspējas stimulēšanai, it īpaši darba ņēmēju prasmju uzlabošanai — kas var ietvert arī tradicionālo paņēmienu un reģionam raksturīgo materiālu pielietošanu —, būtu jāatzīst un jāņem vērā pilsētu un lauku apvidu atšķirīgās vajadzības, lai darba ņēmēji laukos netiktu aizmirsti. Citādi var izveidoties situācija, ka trūkst prasmju ieviest lauku apvidiem vajadzīgās tehnoloģijas, un tas palielinātu pilsētu un lauku atšķirības enerģētikas jomā;

23. uzsver, ka izglītības politika var lielā mērā palīdzēt gan palielināt informētību par energoefektivitāti, gan izmainīt cilvēku paradumus vajadzīgajā virzienā; iesaka veikt izglītības iniciatīvu salīdzinošu vērtēšanu, lai noteiktu labāko praksi un izstrādātu mācību programmas, kas ilgtspējīgas attīstības problemātiku ietver jau pašos pirmajos oficiālās izglītības posmos; turklāt mudina ar plānotās programmas “Erasmus visiem” palīdzību attīstīt augstskolu un videi labvēlīgu uzņēmumu (“green businesses”) zināšanu alianses, kuru mērķis būtu izstrādāt jaunas mācību programmas, kas novērstu inovācijas un prasmju trūkumu energoefektivitātes un enerģijas taupības jomā;

24. uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var palīdzēt uzlabot energoefektivitāti, iekļaujot vides apsvērumus arī publiskā iepirkuma procedūrās. RK pozitīvi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par jauniem publiskā iepirkuma noteikumiem (4). Minētajā priekšlikumā paredzēts, ka vietējās un reģionālās pašvaldības publiskā iepirkuma procedūrās var ņemt vērā vides apsvērumus, tostarp energoefektivitāti. Lai varētu izvērtēt enerģijas ietaupījumus visā iepirkuma piedāvājumu darbības laikā, vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāmudina vērtēt piedāvājumus, izmantojot ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju;

25. uzsver, ka apskatāmajam jautājumam ir arī sociālais aspekts, proti, dažādās valstīs atšķirīgā apmērā iedzīvotājus, īpaši tos, kuru ienākumi ir nelieli, var smagi skart enerģētiskā nabadzība. Pat tās cēloņi un sekas pilsētās un lauku rajonos ļoti atšķiras, un tas ir jāņem vērā attiecīgajos pasākumos, turklāt šīm atšķirībām ne vienmēr ir tieša saikne ar attiecīgās valsts vai reģiona vispārējo energoefektivitātes līmeni;

26. aicina īstenot pasākumus, kas patērētājiem, kad tie veic darījumus ar ražotājiem un piegādātājiem, dotu iespēju iegūt priekšrocības apmaiņā pret izmaiņām lietošanas paradumos, piemēram, ja individuāli lietotāji pāriet uz enerģijas patēriņu galvenokārt ārpus intensīva patēriņa stundām, būtu jāmudina viņiem piešķirt tādas pašas atlaides kā lielajiem patērētājiem. Arī modernas viedtīklu tehnoloģijas lietošana patēriņa aprēķināšanai un rēķinu izrakstīšanai būtu jāatbalsta kā sabiedrisks labums, kas dotu iespēju paaugstināt energoefektivitātes līmeni gan piegādātājiem (pateicoties efektīvai tīkla pārvaldībai, labākai tīklu uzturēšanai un izmantošanai utt.), gan patērētājiem (pateicoties labākai izpratnei par patēriņa aprēķināšanu, rēķinu sagatavošanu, pakalpojumu līgumiem, tīkla pakalpojumiem, gudru interaktīvu patēriņu utt.). Visbeidzot, tirgotāju nevēlēšanos to ieviest nevajadzētu pieļaut, un minētie pasākumi būtu vispārēji ieviešami vēl pirms paredzētā termiņa. Ir svarīgi gādāt par to, lai mūsdienīgu mērierīču uzstādīšana nebūtu saistīta ar patērētājiem sedzamās maksas ievērojamu paaugstināšanos;

27. atzinīgi vērtē ar “Priekšlikumu par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu” saistīto “Energy-Star” marķēšanas programmas atjaunošanu un turpināšanu un pieņem zināšanai, ka priekšlikumā regulai COM (2012) 109 final paredzēts atjaunināt “Energy Star” nolīgumu saistībā ar Padomes lēmumu par nolīguma slēgšanu starp Amerikas Savienoto Valstu valdību un Eiropas Savienību par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu koordinēšanu (COM (2012) 108 final). “Energy Star” marķējumu izmantošana būtu jāveicina. Ir secināts, ka enerģijas dārdzība veicinās tādu iekārtu tirdzniecību, kurām ir augsta energoefektivitāte. Turklāt Komisijai vajadzētu apsvērt prasību, ka uz marķējuma jānorāda ražošanas procesā patērētās enerģijas apjoms;

28. kā jau norādīts atzinumā par klimata pārmaiņām un ES nākotni (5), Komiteja vēl arvien ir nobažījusies, ka joprojām uzmanības centrā ir taupības pasākumi, kuri aizēno jebkādu jautājumu apspriešanu par īstu tautsaimniecisku darbību saistībā ar nākamo ES budžetu (2014–2020), konkrēti, steidzami vajadzīgo tās ES budžeta daļas palielinājumu, ko vietējais un reģionālais līmenis var izmantot ieguldījumiem ilgtspējīgas energoapgādes nodrošināšanai gan pilsētās, gan lauku apvidos, kā RK to jau ir prasījusi iepriekšējos atzinumos. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka vienotajā stratēģiskajā satvarā kā ieguldījumu prioritāte ir iekļauta “pāreja uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni visās nozarēs” (6), taču uzsver, ka no vienotā stratēģiskā satvara pieejamie līdzekļi jāizmanto, lai risinātu konstatētos reģionu problēmjautājumus, turklāt jābūt līdzsvaram starp ilgtspējīgu ražošanu un energoefektivitāti;

29. pauž sarūgtinājumu, ka Padome nav apsvērusi iespēju Energoefektivitātes direktīvas noteikumos iekļaut līdzekļu iezīmēšanu, piemēram, valstu energoefektivitātes fondiem; uzsver vajadzību ar valstu un vietējo kredītiestāžu starpniecību apņēmīgi sekmēt Eiropas Investīciju bankas (EIB) nozīmi, lai finansētu ieguldījumus energoefektivitātē;

30. mudina prezidentvalsti Dāniju nodrošināt, ka, nākotnē piešķirot dotācijas nolūkā uzlabot telpu apkuri un dzesēšanu, tiek ņemti vērā izmērāmi enerģijas patēriņa ietaupījumi katrā atsevišķā ēkā;

31. aicina Eiropas Komisiju nākamajā ES budžetā paredzēt līdzekļus ierosinātajai Energoefektivitātes direktīvai un nodrošināt, ka pietiekami daudz līdzekļu tiek piešķirts ēku energoefektivitātes uzlabošanai lauku apvidos;

32. uzsver, ka lauku apvidos nopietna problēma ir vietējā un reģionālā līmeņa ierobežotās iespējas piekļūt finansējumam, proti,

33. uzsver, ka pašreizējos apstākļos, kad publiskās finanses ir ierobežotas, energoefektivitātes uzlabošanu sekmē arī citi finanšu instrumenti, piemēram, energoefektivitātes līgumi, publiskā un privātā sektora partnerības, kā arī valstu un reģionālie energoefektivitātes fondi. Skaidrs, ka patlaban, kad publiskā sektora līdzekļi ir ierobežoti un daudzi mazie un vidējie uzņēmumi saskaras ar grūtībām, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai ES līdzekļu sadalē nodrošinātu optimālo līdzsvaru starp lieliem infrastruktūras projektiem un decentralizētu enerģijas ražošanu, kas ir laukos ražotās enerģijas stūrakmens; tāpat Komiteja mudina Eiropas Savienību Eiropas līmenī atbalstīt un regulēt energopakalpojumu uzņēmumus kā struktūras, kas finansē ieguldījumus efektivitātē un tāpēc tām ir pieejami īpaši Eiropas fondi;

34. uzskata, ka, lai uzlabotu piekļuvi finansējumam, vajadzīgi instrumenti, kas palīdzētu patērētājiem un valsts pārvaldes iestādēm izpildīt līdzfinansējuma prasības un izstrādāt inovatīvus plānus, kuri piesaistītu kredītlīdzekļus;

35. atgādina, ka saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020” Komitejas 2010. gada sākumā veiktajā aptaujā par ilgtspējīgu enerģētikas politiku atklājās, ka vietējās un reģionālās iniciatīvas ir pasākumi, kas parasti aptver vairākas nozares un vienlaikus sekmē konkurētspēju, izaugsmi un nodarbinātību. Tāpēc ir svarīgi turpmākajā ES budžetā šo faktu pienācīgi atspoguļot;

36. mudina vietējām un reģionālajām pašvaldībām dot attiecīgas iespējas, lai tās varētu energoefektivitāti iekļaut lauku apvidu un pilsētvides plānošanas noteikumos;

37. vēlas uzsvērt, ka svarīgi būtu attīstīt tādu ES mēroga loģistikas sistēmu (piemēram, CELS — Centralizētu Eiropas loģistikas sistēmu), kas nodrošinātu efektīvāku kravu transportu. Tajā varētu būt vienota kartēšanas sistēma, kas iekļautu un sniegtu vienotu pārskatu par visiem Eiropas transporta veidiem — dzelzceļu, autotransportu, gaisa transportu, jūras un iekšējo ūdensceļu pārvadājumiem;

38. uzskata, ka CELS varētu sniegt vizuālu pārskatu un palīdzēt analizēt izmaksas, tādējādi atbalstot videi labvēlīgus, ekonomiski pārdomātus un efektīvus intermodālos pārvadājumus. Tas būtu tiešsaistē pieejams kravas transporta informācijas punkts, kurā varētu reģistrēties dzelzceļa, autotransporta, gaisa transporta, jūras un iekšējo ūdensceļu transporta uzņēmumi; tas kļūtu par visplašāko visu kravas pārvadātāju katalogu. Sistēma arī spētu noteikt, kurš maršruts ir piemērots intermodāliem pārvadājumiem un ietver visīsākos autotransporta pārvadājuma posmus;

39. uzsver, ka ļoti svarīgi ir lauku apvidos īstenot integrētu, pārnozaru ilgtspējīgas energoapgādes politiku, kas ietvertu gan ēku, transporta un citus energoefektivitātes aspektus, gan decentralizētu enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem;

40. ņemot vērā iepriekšminēto, uzskata, ka kohēzijas politika var kalpot par satvaru šī sarežģītā problēmjautājuma saskaņotai risināšanai. Tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi ir savstarpēji cieši saistīti, ES politikas veidotājiem būtu skaidri jāapzinās, ka tad, ja visā Eiropas Savienībā plaši ieviestu energoefektivitāti uzlabojošus pasākumus, varētu panākt uzlabojumus visās stratēģijas “Eiropa 2020” jomās;

41. norāda, ka vajadzētu labāk līdzsvarot ES energoapgādes iekšējo un ārējo dimensiju, kā arī pētniecību un energoefektivitātes ieviešanu atbalstīt vismaz tikpat daudz kā ieguldījumus jaunos fosilā kurināmā cauruļvados no trešām valstīm; vēlas atgādināt Eiropas Komisijai, ka energoefektivitātes uzlabošanas nolūkā mājokļu un transporta nozarē vajadzēs ieguldīt vēl vairākus miljardus euro. Turklāt enerģijas apsaimniekošana un taupīšana būtu jāatzīst par pastāvīgu vajadzību un attiecīgi būtu pret to jāizturas;

42. atgādina, ka dalībvalstīm valsts energoefektivitātes plānu izstrādāšanā vajadzētu ieviest apspriešanās procedūru ar reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem (augšupēja pieeja), kas nodrošinātu, ka minētie plāni ir saskaņoti ar vietējā un reģionālā līmeņa mērķiem un līdzekļiem; Komiteja aicina to uzraudzības posmā iesaistīt vietējos un reģionālos dalībniekus kā iestādes, kas atbild par īstenošanu;

43. vēlreiz vērš uzmanību uz Pilsētu mēru paktu, kas ir uzskatāms piemērs vietējo pārvaldes iestāžu apņēmībai atbalstīt energoefektivitāti un risināt ar klimata pārmaiņām saistītos problēmjautājumus, bet konstatē, ka Pilsētu mēru pakta parakstītāji neizmanto vienotus ziņošanas kritērijus. Pilsētu mēru pakts ir iniciatīva, kas paredz, ka reģioni ziņo par savu sniegumu energoefektivitātes jomā, izmantojot stingrus un vienotus ziņošanas kritērijus (7);

44. mudina Komisiju steidzami veikt pasākumus, lai īstenotu ieceri izveidot savstarpējus ES energoapgādes tīkla savienojumus. Tā ES varēs visiem saviem iedzīvotājiem nodrošināt enerģijas apgādes stabilitāti. Tas ir svarīgi arī drošības politikas apsvērumu dēļ, lai mazinātu Eiropas atkarību no izrakteņu kurināmajiem, ko piegādā valstis, kur valda autoritārs režīms.

Briselē, 2012. gada 4. maijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

(5) Perspektīvas atzinums “Klimata pārmaiņu jautājuma iekļaušana visās politikas jomās un turpmākais ES budžets” (CdR 104/2011).

(6) Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006, COM(2011) 615 final.

Ziņotājs	Brian MEANEY kgs (IE/EA), Klēras grāfistes padome un Vidusrietumu reģionālā pašvaldība
Atsauces dokuments	ES Padomes prezidentvalsts Dānijas 2012. gada 12. janvāra pieprasījums