16.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 419/33

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Padomes konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1718/2006/EK par atbalsta programmas īstenošanu Eiropas audiovizuālajā nozarē (MEDIA 2007) (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Ieteikumu 2006/952/EK par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un par tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un tiešsaistes informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju (5),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES plāns par bērnu tiesībām” (COM(2011)0060),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245/2),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. marta paziņojumu “Vēršanās pret noziedzību mūsu digitālajā laikmetā: Eiropas Kibernoziedzības centra izveide” (COM(2012)0140),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes 2012. gada 15. februāra Stratēģiju bērnu tiesību aizsardzībai (2012–2015),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. maija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai„Eiropas stratēģija “Bērniem labāks internets”” (COM(2012)0196),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. septembra ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par to, kā piemēro Padomes 1998. gada 24. septembra ieteikumu saistībā ar nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Ieteikumu par nepilngadīgo personu un cilvēka cieņas aizsardzību un par tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un tiešsaistes informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju – bērnu aizsardzība digitālajā pasaulē (COM(2011)0556),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par vispusīgu pieeju personas datu aizsardzībai Eiropas Savienībā (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A7-0353/2012),

A.

tā kā jautājums par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē ir jārisina gan normatīvajā līmenī, piemērojot efektīvākus pasākumus, tostarp ar pašpārvaldes starpniecību, aicinot nozari uzņemties savu atbildības daļu, gan izglītības un apmācības līmenī, izglītojot bērnus, vecākus un skolotājus, lai novērstu nepilngadīgu personu piekļuvi nelikumīgam saturam;

B.

tā kā uzmanība ir jāpievērš visiem nelikumīga tiešsaistes satura veidiem un tā kā ir jāatzīst pret bērniem vērstas seksuālas vardarbības īpašā būtība, jo šāda veida saturs ir ne tikai nelikumīgs, bet arī ir viens no nepatīkamākajiem tiešsaistē pieejamā satura veidiem;

C.

tā kā vienam no galvenajiem efektīvas bērnu aizsardzības stratēģijas mērķiem ir jābūt visu bērnu, jauniešu, vecāku un aprūpētāju nodrošināšanai ar informāciju un prasmēm par to, kā sevi aizsargāt tiešsaistes vidē;

D.

tā kā, strauji attīstoties tehnoloģijām, nepieciešama ātra gan pašpārvaldes un kopregulēšanas, gan pastāvīgo un kompetento iestāžu reakcija, dažādās jomās pieņemot visaptverošu pieeju;

E.

tā kā digitālā pasaule piedāvā neskaitāmas izglītošanās un mācīšanās iespējas; tā kā izglītības nozare pielāgojas digitālajai pasaulei, taču šādas pielāgošanās temps un veids neatbilst ātrumam, kādā tehnoloģiju radītās izmaiņas ienāk bērnu dzīvē, un tā kā tas rada grūtības vecākiem un pedagogiem, jo viņi cenšas mācīt bērniem plašsaziņas līdzekļus izmantot piesardzīgi, taču parasti nespēj izsekot līdzi viņu virtuālajai dzīvei;

F.

tā kā – lai arī nepilngadīgas personas parasti bez lielām grūtībām apgūst interneta lietošanas prasmes, tomēr viņām nepieciešama palīdzība, lai iemācītos to lietot saprātīgi, atbildīgi un droši;

G.

tā kā ir svarīgi ne tikai uzlabot nepilngadīgu personu izpratni par iespējamajiem draudiem, kuriem viņas ir pakļautas tiešsaistē, bet arī ģimenēm, skolām un pilsoniskajai sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība par nepilngadīgu personu izglītošanu un jānodrošina, ka bērni, lietojot internetu un citus jaunos plašsaziņas līdzekļus, tiek pienācīgi aizsargāti;

H.

tā kā izglītošana par plašsaziņas līdzekļiem un jaunajām informācijas un saziņas tehnoloģijām ir svarīgs aspekts, kas jāņem vērā, izstrādājot politikas nostādnes nepilngadīgu personu aizsardzībai digitālajā pasaulē un nodrošinot drošu, atbilstīgu un piesardzīgu šo tehnoloģiju lietošanu;

I.

tā kā digitālo tehnoloģiju attīstība piedāvā lieliskas iespējas bērniem un jauniešiem efektīvi izmantot jaunos plašsaziņas līdzekļus un internetu, lai apmainītos viedokļiem ar pārējiem un tādējādi aktīvi līdzdarbotos sabiedrībā un mācītos tajā ieņemt aktīvu lomu gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

J.

tā kā pilsonības īstenošanai un ar to saistīto tiesību izmantošanai, tostarp līdzdalībai kultūras, sociālajā un demokrātijas dzīvē, jānodrošina, lai arī nepilngadīgās personas varētu piekļūt plurālistiskiem un drošiem digitālajiem rīkiem, pakalpojumiem un digitālajam saturam;

K.

tā kā papildus cīņai pret nelikumīgu un nepiemērotu saturu novēršanas un intervences pasākumos nepilngadīgu personu aizsardzībai ir jāņem vērā arī daudzi citi apdraudējumi, piemēram, vajāšana, diskriminācija un pakalpojumu ierobežota pieejamība, tiešsaistes uzraudzība, privātuma un vārda un informācijas brīvības aizskaršana un nepietiekama skaidrība par personas datu vākšanas mērķi;

L.

tā kā digitālās pasaules radītās jaunās informācijas un saziņas iespējas, piemēram, datori, televīzija dažādās platformās, mobilie telefoni, videospēles, planšetdatori, lietojumprogrammas un dažādu plašsaziņas līdzekļu augstais izplatības līmenis, kas savienots vienotā digitālajā sistēmā, piedāvā ne tikai dažādas izdevības un iespējas bērniem un jauniešiem, bet arī ietver riskus – nelikumīgs, bērnu attīstībai nepiemērots un kaitīgs saturs ir viegli pieejams, un pastāv iespēja, ka dati tiek vākti, lai uzrunātu bērnus kā patērētājus, un šādai rīcībai var būt negatīvas un neprognozējamas sekas;

M.

tā kā – audiovizuālajiem pakalpojumiem esot brīvi pieejamiem kopējā tirgū – nepilngadīgu personu labsajūta un cilvēka cieņa ir īpašas juridiski aizsargājamas tiesības;

N.

tā kā dalībvalstu īstenotie pasākumi, ar kuriem novērš nelikumīgu saturu tiešsaistē, ne vienmēr ir iedarbīgi un tie nenoliedzami ietver dažādas pieejas kaitīga satura novēršanai; un tā kā šāds nelikumīgs saturs internetā ir nekavējoties jādzēš, piemērojot atbilstīgu tiesisko procedūru;

O.

tā kā informācijas par nepilngadīgām personām un viņu personisko datu turēšana tiešsaistē var izraisīt to nelikumīgu apstrādi, šādu personu izmantošanu vai cieņas aizskaršanu, iespējams, radot ievērojamu kaitējumu viņu identitātei, morālajai stājai un sociālās iekļaušanās procesam, jo īpaši tāpēc, ka šāda informācija var nonākt pie nepareiza adresāta;

P.

tā kā sociālo tīklu straujā izaugsme ietver draudus nepilngadīgu personu privātuma drošībai, personas datu aizsardzībai un cieņas ievērošanai;

Q.

tā kā gandrīz 15 % interneta lietotāju, kas ir nepilngadīgas personas vecumā no 10 līdz 17 gadiem, saņem seksuāla rakstura piedāvājumus un tā kā 34 % no viņiem atrod seksuāla rakstura saturu, ko nav meklējuši;

R.

tā kā digitālā satura piegādātāji un pakalpojumu sniedzēji piemēro dažādus rīcības kodeksus, kas ne vienmēr atbilst Eiropas vai dalībvalstu tiesību aktos noteiktajām pārredzamības, neatkarības, konfidencialitātes un personas datu apstrādes prasībām, un var radīt risku, ka datus izmanto komerciālos nolūkos vai citādos veidos, piemēram, saistībā ar seksuālo vardarbību un pat cilvēku tirdzniecību;

S.

tā kā bērniem domātai reklāmai ir jābūt atbildīgai un samērīgai;

T.

tā kā nepilngadīgas personas ir jāaizsargā no digitālās pasaules radītajiem draudiem atbilstoši viņu vecumam un attīstības līmenim; tā kā dalībvalstis ziņo par grūtībām, kas radušās, koordinējot aspektus saistībā ar satura klasifikācijas kategoriju noteikšanu atbilstoši vecuma grupām un satura bīstamības līmenim;

U.

tā kā – atzīstot daudzos draudus, ar kuriem nepilngadīgas personas saskaras digitālajā pasaulē, vienlaikus būtu jāturpina izmantot arī daudzās iespējas, ko piedāvā digitālā pasaule uz zināšanām balstītas sabiedrības veidošanā;

V.

tā kā vecākiem ir būtiska loma bērnu aizsardzībā pret digitālās pasaules radītajiem draudiem,

1.

norāda, ka, stājoties spēkā Lisabonas līgumam un par juridiski saistošu kļuvušajai Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, kuras 24. pantā bērnu aizsardzība ir noteikta kā pamattiesības, paredzot, ka visās ar bērniem saistītajās darbībās neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai privātas iestādes, vispirms jāņem vērā bērna intereses, ES tiesību sistēmā ir sācies jauns posms bērnu tiesību aizsardzības jomā; atkārtoti uzsver, ka ES pilnībā jāievēro to starptautisko instrumentu standarti, kuriem ES nav pievienojusies, kā to paredz Eiropas Savienības Tiesa lietā C-540/03, Eiropas Parlaments pret Padomi;

2.

mudina dalībvalstis vienmērīgi un savlaicīgi transponēt un īstenot Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu; aicina dalībvalstis nodrošināt maksimāli saskaņotus centienus, lai digitālajā pasaulē aizsargātu nepilngadīgās personas;

3.

atkārtoti aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, parakstīt un ratificēt starptautiskos instrumentus saistībā ar bērnu aizsardzību, piemēram, Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību, Konvencijas par bērna tiesībām trešo fakultatīvo protokolu un Eiropas Konvenciju par bērnu tiesību piemērošanu, un transponēt šos instrumentus, izmantojot nepieciešamo tiesisko noteiktību un skaidrību, kā to paredz ES tiesiskais regulējums;

4.

aicina Komisiju uzlabot esošos iekšējos mehānismus, lai nodrošinātu saskanīgu un saskaņotu pieeju, aizsargājot nepilngadīgo personu tiesības digitālajā pasaulē; atzinīgi vērtē Komisijas Eiropas stratēģiju “Bērniem labāks internets” un aicina Komisiju uzlabot spēkā esošos iekšējos mehānismus, lai nodrošinātu saskanīgu un saskaņotu pieeju bērnu drošības nodrošināšanai tiešsaistē;

5.

uzsver, ka bērnu tiesības ir jāiestrādā visās ES politikas jomās, analizējot pasākumu ietekmi uz bērnu tiesībām, drošību un fizisko un garīgo neaizskaramību, un ka tādēļ ir jāiekļauj Komisijas skaidri sagatavoti priekšlikumi attiecībā uz digitālo pasauli;

6.

uzsver, ka, tikai pilnībā apvienojot tiesiskos, tehniskos un izglītības pasākumus, tostarp novēršanas pasākumus, ir iespējams pienācīgi novērst draudus, ar kuriem bērni saskaras tiešsaistē, un uzlabot bērnu aizsardzību digitālajā vidē;

7.

atzinīgi vērtē jauno Kiberdrošības aģentūru, kuras darbības pamatā ir Europol, un aicina Komisiju nodrošināt, ka jaunajā centrā izveidotajai bērnu aizsardzības grupai ir pietiekami līdzekļi un tā efektīvi sadarbojas ar Interpolu;

8.

pauž cerību, ka Drošāka interneta programma turpinās darboties, saņemot atbilstošu finansējumu visu darbību pilnīgai īstenošanai un saglabājot tās darbības īpatnības, un aicina Komisiju iesniegt Parlamentam ziņojumu par programmas panākumiem un neveiksmēm, lai nodrošinātu maksimāli efektīvu tās turpmāko darbību;

9.

mudina dalībvalstis un Komisiju īstenot atbilstošus pasākumus, tostarp darbības internetā, piemēram, izpētes un izglītības programmas, atbilstošos gadījumos sadarbojoties ar attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ģimenēm, skolām, audiovizuālo pakalpojumu sniedzējiem, rūpniecības nozari un citām ieinteresētajām personām, lai samazinātu interneta iespējamo negatīvo iedarbību uz bērniem;

10.

norāda, ka pēc Komisijas iniciatīvas ir izveidota lielo uzņēmumu vadītāju grupa, kas rūpējas par bērnu drošību tiešsaistē; šajā sakarībā aicina veidot ciešu sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības apvienībām un organizācijām, tostarp tām, kas darbojas nepilngadīgu personu aizsardzības, datu aizsardzības un izglītības jomā, un ar vecāku un pedagogu pārstāvjiem, tostarp Eiropas līmenī, kā arī starp dažādiem Komisijas ģenerāldirektorātiem, kuru uzdevumos ietilpst patērētāju aizsardzības un tieslietu jautājumi;

11.

norāda, ka internets piedāvā bērniem un jauniešiem ļoti vērtīgus instrumentus, kurus var izmantot, lai izteiktu vai aizstāvētu savu viedokli, piekļūtu informācijai un mācību materiāliem, aizstāvētu savas tiesības, un ka tas ir lielisks komunikācijas līdzeklis, kas nodrošina atvērtu piekļuvi pasaulei un personīgās izaugsmes iespējas;

12.

tomēr uzsver, ka tiešsaistes vide un sociālie plašsaziņas līdzekļi rada būtisku risku privātumam un bērnu cieņas nodrošināšanai, jo bērni ir viena no neaizsargātākajām lietotāju grupām;

13.

atgādina, ka internets arī rada risku bērniem, ņemot vērā tādas parādības kā bērnu pornogrāfija, vardarbību atspoguļojošu materiālu apmaiņa, kibernoziegumi, pazemošana, iebiedēšana, uzmākšanās, bērnu iespējas piekļūt ar likumu ierobežotām vai vecumam neatbilstīgām precēm un pakalpojumiem, ietekme, ko rada vecumam nepiemērotas, agresīvas vai maldinošas reklāmas, krāpšana, identitātes zādzība, viltošana un tam līdzīgs finansiāls risks un kam var būt traumējoša iedarbība;

14.

šajā sakarībā atbalsta dalībvalstu centienus veicināt sistemātisku izglītību un apmācību bērniem, vecākiem, pedagogiem, skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem, lai viņi varētu izprast digitālo pasauli un konstatēt draudus, kas varētu kaitēt bērnu fiziskajai vai garīgajai integritātei, un to īstenot, samazinot digitālo plašsaziņas līdzekļu radītos riskus un sniedzot informāciju par kontaktpunktiem ziņošanai un par to, kā palīdzēt cietušajiem bērniem; vienlaikus norāda, ka bērniem ir jāsaprot, ka, izmantojot digitālās tehnoloģijas, viņi var apdraudēt citu cilvēku tiesības vai viņu rīcība var būt pat krimināli sodāma;

15.

uzskata, ka īpaši svarīgi ir tas, lai apmācība plašsaziņas līdzekļu izmantošanas prasmju iegūšanai sāktos pēc iespējas agrākā posmā, mācot bērniem un jauniešiem pieņemt piesardzīgus un informētus lēmumus par to, kādā nolūkā lietot internetu un kādus lietojumus labāk neizvēlēties, un popularizējot tādas pamatvērtības kā līdzāspastāvēšana un cieņpilna un iecietīga attieksme pret pārējiem;

16.

konstatē, ka izglītošana par plašsaziņas līdzekļiem ir svarīgs instruments, lai mācītu nepilngadīgām personām piesardzīgi izmantot plašsaziņas līdzekļus un digitālās pasaules piedāvātās iespējas, un aicina dalībvalstis to iekļaut skolu programmās; atgādina Komisijai, ka, ņemot vērā digitālās pārdošanas apjomu nepārtraukto pieaugumu, svarīga ir arī patērētāju izglītošana;

17.

atgādina nozīmi, kāda ir bērnu un viņu vecāku prasmēm izmantot digitālos un plašsaziņas līdzekļus; tāpat atgādina, ka nepilngadīgo personu digitālās prasmes un zināšanas, kā arī zināšanas par interneta drošu izmantošanu ir jāuzskata par dalībvalstu un Savienības sociālās, izglītības un jaunatnes politikas prioritāti un par stratēģijas “Eiropa 2020” būtisku elementu;

18.

atbalsta nepārtrauktas digitālās apmācības nodrošināšanu skolotājiem, kas pastāvīgi strādā skolās ar skolēniem;

19.

uzsver, ka ir jānodrošina sadarbība izglītības jomā starp ģimenēm, skolu, pilsonisko sabiedrību, ieinteresētajām personām, tostarp tām, kas sniedz plašsaziņas un audiovizuālos pakalpojumus, lai nodrošinātu līdzsvarotu un proaktīvu dinamiku starp digitālo pasauli un bērniem; mudina Komisiju atbalstīt vecākiem un skolotājiem domātas sapratnes veidošanas iniciatīvas, lai viņi varētu sekmīgāk atbalstīt nepilngadīgās personas digitālos rīku un pakalpojumu izmantošanā;

20.

mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt nepilngadīgo personu taisnīgu piekļuvi drošam un augstvērtīgam plurālistiskam digitālajam saturam, ko piedāvā esošās un jaunās jauniešiem domātās programmas un pakalpojumi izglītības, kultūras un mākslas jomā;

21.

aicina dalībvalstis, valsts iestādes un interneta piekļuves sniedzējus aktīvāk rīkot saziņas kampaņas, lai informētu bērnus, pusaudžus, vecākus un pedagogus par draudiem, ko rada nekontrolēta piekļuve digitālajai pasaulei;

22.

atzīst plašsaziņas līdzekļu lomu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā, veidojot bērniem drošas un uzticamas tiešsaistes telpu;

23.

mudina Komisiju tās galvenajās prioritātēs iekļaut bērnu aizsardzību pret agresīvu vai maldinošu reklāmu televīzijā un tiešsaistē;

24.

jo īpaši uzsver privātā sektora un nozares, kā arī citu ieinteresēto personu lomu un atbildību šajos jautājumos, kā arī bērniem drošu tīmekļa vietņu marķēšana un “tīkla etiķetes” bērniem ieviešanā; uzsver, ka jebkādiem šādiem pasākumiem ir pilnībā jāatbilst tiesiskuma un tiesiskās noteiktības prasībām, tajos ir jāņem vērā gala lietotāju tiesības un tiem jābūt saskaņā ar spēkā esošajām juridiskajām un tiesu procedūrām, kā arī ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un EKT un ECT tiesu praksi; aicina nozares pārstāvjus ievērot un pilnībā īstenot spēkā esošos rīcības kodeksus un līdzīgas iniciatīvas, piemēram, ES atbalsta programmu un Patēriņa preču foruma Barselonas deklarāciju;

25.

uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš kaitīgu vielu, piemēram, alkohola, tiešsaistes reklāmai, kas var būt pieejama jauniešiem; norāda, ka, ņemot vērā tiešsaistes mārketinga paņēmienu, piemēram, sociālo tīklu izmantošanas, būtību un darbības jomu, katrai dalībvalstij atsevišķi ir ļoti grūti uzraudzīt alkohola reklamēšanu tiešsaistē, un Komisijas darbībām šajā jomā būtu pievienotā vērtība;

26.

uzsver oficiālās un neoficiālās izglītības, ikdienējās izglītošanās un izglītības grupās efektivitāti drošas prakses un informācijas par iespējamiem draudiem (norādot konkrētus piemērus) izplatīšanā bērniem par internetu, sociālajiem tīkliem, videospēlēm un mobilo telefonu izmantošanu un mudina Eiropas skolu tīklu atbalstīt skolēnu konsultēšanu šajā jomā; uzsver, ka arī vecāki ir jāinformē par drošu praksi un draudiem;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt shēmas, kuru mērķis ir nodrošināt bērniem un jauniešiem atbilstīgas prasmes un garantēt viņiem informētu piekļuvi internetam un jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem, un šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir pēc iespējas agrākā posmā integrēt digitālo plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi visos oficiālās izglītības un ikdienējās izglītošanās līmeņos, tostarp pieejā mūžizglītībai;

28.

uzsver problēmas krimināltiesību jomā, ko izraisa darbošanās tiešsaistes vidē un kas ir saistītas ar tiesiskās noteiktības un likumības principiem, nevainīguma prezumpciju, upura tiesībām un aizdomās turētā tiesībām; šajā sakarībā norāda uz problēmām, kas iepriekš radušās saistībā ar skaidras definīcijas noteikšanu, piemēram, attiecībā uz uzmākšanās un bērnu pornogrāfijas tiešsaistē gadījumiem, ko vajadzētu apzīmēt kā “bērnu seksuālas izmantošanas materiāli”;

29.

tāpēc aicina Komisiju saistībā ar tās pienākumu ziņot par Direktīvas 2011/92/ES transponēšanu apkopot precīzus un skaidrus datus par tādiem noziegumiem kā uzmākšanās tiešsaistē, tostarp, precīzi norādot valstu noteikumus, ar kuriem šādu uzvedību pasludina par sodāmu; aicina dalībvalstis un Komisiju apkopot datus par šādiem noziegumiem, norādot izbeigto kriminālprocesu skaitu, notiesāšanas gadījumu skaitu un svarīgu valsts tiesu praksi, kā arī apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz saukšanu pie kriminālatbildības un soda piemērošanu; tāpat aicina Komisiju ievērojami uzlabot statistiskās informācijas sagatavošanu un publicēšanu, lai uzlabotu politikas izstrādi un pārskatīšanu;

30.

šajā sakarībā atzīst pašreiz augsto sadarbības līmeni starp dalībvalstu policijas un tiesu iestādēm, kā arī starp dalībvalstīm un Europol un Eurojust attiecībā uz krimināli sodāmām darbībām, kas izdarītas pret bērniem, izmantojot digitālos plašsaziņas līdzekļus, piemēram, vēršanās pret “Icarus” 2011. gadā, lai cīnītos pret datu koplietošanas tīkliem saistībā ar bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē;

31.

tomēr uzsver, ka papildu uzlabojumus varētu panākt, turpmāk saskaņojot krimināltiesības un kriminālprocedūras dalībvalstīs, tostarp aizdomās turēto personu procesuālo un datu aizsardzības tiesību un pamattiesību ievērošanu atbilstoši ES Pamattiesību hartas principiem, ņemot vērā pastāvošos šķēršļus pilnīgai sadarbībai un savstarpējai uzticībai;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu apsvērt iespējamos likumdošanas pasākumus, ja nozares pašpārvalde nesniegtu gaidītos rezultātus;

33.

tomēr uzsver, ka priekšlikumos būtiskiem ES krimināltiesību aktiem ir pilnībā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes princips, kā arī vispārējie principi, ar kuriem reglamentē krimināltiesības, un ir skaidri jānorāda, ka to mērķis ir piešķirt pievienoto vērtību kopējai ES pieejai smagu pārrobežu pārkāpumu apkarošanā, kā noteikts Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcijā par ES pieeju krimināltiesībām (8);

34.

aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt visas pūles, lai pastiprinātu sadarbību ar trešām valstīm un būtu iespējams nekavējoties slēgt to teritorijā reģistrētas tīmekļa vietnes, kurās iekļauts vai tiek izplatīts nelegāls saturs vai uzvedība, kā arī cīnīties pret kibernoziegumiem; šajā sakarībā mudina veikt zināšanu un paraugrpakses starptautisku apmaiņu un ideju apkopošanu, tajā iesaistot valdības, tiesībaizsardzības iestādes, policijas vienības, kas specializējas kibernoziegumos, uzticības dienestus, bērnu aizsardzības organizācijas un interneta nozari;

35.

šajā sakarībā aicina pilnībā pieņemt visus pasākumus, kas norādīti Padomes 2009. gada ceļvedī aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, un veidot kopīgu pieeju attiecībā uz pierādījumu pieņemamību un novērtējumu, lai novērstu šķēršļus citā dalībvalstī iegūtu pierādījumu brīvai apritei;

36.

atbalsta palīdzības tālruņu sistēmu ieviešanu un stiprināšanu, lai varētu ziņot par noziegumiem un nelegālu saturu un rīcību, cita starpā ņemot vērā pieredzi, kas gūta Eiropas palīdzības dienestā pazudušu bērnu meklēšanai, kā arī valstu ātrās reaģēšanas sistēmās un Eiropas automatizētajā brīdinājuma sistēmā bērniem; tomēr uzsver, ka jebkādam tūlītējam kriminālprocesam, kura pamatā ir ziņošana, no vienas puses, jānodrošina līdzsvars starp iespējamo upuru tiesībām un ECTK 2. un 8. pantā paredzēto dalībvalsts pienākumu rīkoties, kas iepriekš uzsvērts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, un, no otras puses, – aizdomā turamā tiesībām; šajā sakarībā aicina dalībvalstis un Komisiju sākt paraugprakses apmaiņu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas jomā saistībā ar krimināli sodāmām darbībām, kas pret bērniem veiktas digitālajā pasaulē; atgādina, ka Komisijas priekšlikuma Vispārīgās datu aizsardzības regulai (COM(2012)0011) 8. pantā minēti īpaši aizsardzības pasākumi attiecībā uz bērnu personas datu apstrādi, piemēram, lai apstrādātu to bērnu personas datus, kas jaunāki par 13 gadiem, obligāti nepieciešama vecāku piekrišana;

37.

norāda, ka nelikumīgas informācijas ievērošanas un izņemšanas procedūras dažās dalībvalstīs joprojām darbojas pārāk lēni; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu publicēt šajā jomā sagatavoto ietekmes novērtējumu un iesaka uzlabot minēto procedūru efektivitāti un turpināt to izstrādi dalībvalstīs paraugprakses veidošanai;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt, cik efektīva bērnu aizsardzībā pret noziegumiem tiešsaistē ir sadarbība ar policiju un uzticības tālruņa dienestiem un esošās vienošanās ar interneta pakalpojumu sniedzējiem; aicina veidot sinerģiju ar citiem attiecīgajiem dienestiem, tostarp policiju un nepilngadīgo tiesu sistēmām, lai aizsargātu nepilngadīgās personas pret noziegumiem tiešsaistē, jo īpaši koordinējot un iesaistot uzticības tālruņus un kontaktpunktus;

39.

mudina dalībvalstis turpināt to valsts uzticības tālruņu un citu kontaktpunktu, piemēram, “drošības pogu”, darbību, kas atbilst INHOPE standartam, uzlabot to sadarbību un rūpīgi analizēt sasniegtos rezultātus;

40.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt uzticamu instrumentu, piemēram, brīdinājuma lapu vai akustisku un vizuālu signālu, plašu pielietošanu, lai ierobežotu nepilngadīgu personu piekļuvi viņām kaitīgam saturam;

41.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informāciju par nepilngadīgajām personām un viņu ģimenēm domātajiem uzticības tālruņiem un citiem kontaktpunktiem, piemēram, “drošības pogām”, tā atvieglojot ziņošanu par nelegālu saturu, un aicina dalībvalstis uzlabot informētību par uzticības tālruņiem kā kontaktpunktiem, kuros ziņot par seksuālās vardarbību pret bērnu atspoguļojumu attēlos;

42.

atbalsta digitālā satura veidotāju un pakalpojumu sniedzēju centienus ieviest spēkā esošajam regulējumam atbilstīgus rīcības kodeksus, lai atklātu, nepieļautu un dzēstu nelikumīgu saturu, pamatojoties uz tiesu iestāžu lēmumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt novērtējumus šajā jomā;

43.

aicina Komisiju un dalībvalstis sākt jaunu vecākiem paredzētu kampaņu, kuras mērķis ir uzlabot viņu izpratni par digitālo materiālu, ko lieto viņu bērni, un jo īpaši par iespējām aizsargāt bērnus no nelikumīga, nepiemērota vai bīstama digitālā materiāla;

44.

pauž nožēlu, ka netiek ievērots 2009. gada 9. februārī starp Komisiju un 17 tiešsaistes sociālajiem tīkliem, tostarp Facebook un MySpace, parakstītais pakts, kura mērķis ir veicināt nepilngadīgu personu aizsardzību un drošību internetā;

45.

uzsver, ka tiešsaistē izdarītajiem noziegumiem bieži vien ir pārrobežu raksturs un ka pastāvošo tiesu iestāžu starptautiska sadarbība ir būtisks elements cīņā pret minētajiem noziegumiem;

46.

mudina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt un sākt bērniem, vecākiem un skolotājiem domātas izpratnes veidošanas kampaņas, lai nodrošinātu informāciju, kas nepieciešama aizsardzībai pret kibernoziegumiem, kā arī iedrošinātu viņus ziņot par aizdomīgām tīmekļa vietnēm un šādu uzvedību tiešsaistē;

47.

aicina dalībvalstis rūpīgi ieviest spēkā esošos procesa noteikumus tādu tīmekļa vietņu slēgšanai, kurās ir pieejams ekspluatējošs, draudīgs, aizskarošs, diskriminējošs vai cita veida ļaunprātīgs saturs;

48.

aicina Komisiju analizēt, kā dalībvalstīs darbojas dažādas sistēmas, kurās brīvprātīgi tiek klasificēts nepilngadīgām personām nevēlams saturs, un mudina Komisiju, dalībvalstis un interneta nozari pastiprināt sadarbību, lai izveidotu stratēģijas un standartus nepilngadīgu personu apmācībai par to, kā atbildīgi izmantot internetu, veidot viņu sapratni par piekļuvi viņu vecumam nepiemērotam saturam tiešsaistē un bezsaistē, tostarp vardarbībai, reklāmām, kuras mudina pārtērēt līdzekļus un iegādāties virtuālas preces vai saņemt kredītu, izmantojot mobilo telefonu, un aizsargā minētās personas no tā;

49.

atzinīgi vērtē tehniskos jauninājumus, kurus uzņēmumi izmanto, piedāvājot īpašus tiešsaistes risinājumus, lai bērni varētu droši lietot internetu;

50.

aicina audiovizuālo un digitālo pakalpojumu sniedzēju asociācijas sadarbībā ar citām attiecīgajām asociācijām iekļaut nepilngadīgo personu aizsardzību attiecīgos statūtos un norādīt atbilstošās vecuma grupas;

51.

mudina dalībvalstis turpināt pārrunas, lai saskaņotu nepilngadīgām personām domātā digitālā satura klasifikāciju sadarbībā ar attiecīgajiem operatoriem un asociācijām, kā arī ar trešām valstīm;

52.

mudina Komisiju un dalībvalstis klasificēt elektroniskās spēles, izmantojot skaidrus simbolus atbilstoši vecuma grupām, kurām tās ir paredzētas, un jo īpaši atbilstoši saturam;

53.

aicina Komisiju turpināt ieviest “Eiropas vienošanos par mobilo tālruņu drošāku lietošanu”, izmantojot iespējas, kas atvieglo vecāku īstenotu kontroli;

54.

uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldīto labo darbu un mudina šīs organizācijas sadarboties un kopā strādāt pārrobežu līmenī, kā arī partnerībā ar tiesībaizsardzības iestādēm, valdību, interneta pakalpojumu sniedzējiem un sabiedrību;

55.

atkārtoti uzsver bērnu datu aizsardzības nozīmi, jo īpaši saistībā ar sociālo tīklu un tērzēšanas kanālu straujo pieaugumu, ņemot vērā personas datu palielināto plūsmu un to pieejamību digitālajos plašsaziņas līdzekļos;

56.

atzinīgi vērtē jauno ierosināto Vispārīgās datu aizsardzības regulu (COM(2012)0011) un tās īpašos noteikumus par bērnu piekrišanu un “tiesībām tikt aizmirstam”, kas aizliedz internetā saglabāt informāciju par bērnu personas datiem, kas varētu radīt risku viņu personiskajai un profesionālajai dzīvei, atgādinot, ka ar bērniem saistītas interneta informācijas un datu turēšanu var izmantot ļaunprātīgi, tā kaitējot viņu cieņas ievērošanai un sociālai iekļaušanai;

57.

uzsver, ka šie noteikumi ir jāprecizē un jāizstrādā tā, lai tie būtu skaidri un pilnībā izmantojami uzreiz pēc tam, kad būs pieņemts jaunais tiesību akts, un lai tie neierobežotu brīvību internetā;

58.

tāpat atzinīgi vērtē nodomu izveidot elektronisku vecuma noteikšanas sistēmu;

59.

uzskata, ka tīmekļa vietņu īpašniekiem un administratoriem sava datu aizsardzības politika ir jānorāda skaidri un pamanāmi un ir jānodrošina obligātas vecāku piekrišanas sistēma to bērnu datu apstrādei, kuri ir jaunāki par 13 gadiem; aicina veltīt vairāk pūļu, lai pēc iespējas veicinātu automātisku privātuma aizsardzību un novērstu turpmāku kaitējumu bērniem;

60.

uzsver, ka ir jāuzlabo lietotāju informētība par viņu un ar viņiem saistīto personu datu apstrādi, ko veic pakalpojumu sniedzēji vai sociālie tīkli, kā arī iespējamajiem palīglīdzekļiem, kas ir lietotāju rīcībā gadījumā, ja viņu dati tiek izmantoti ne vien paredzētajam mērķim, kuram sniedzēji un to partneri bija tos ievākuši, bet arī citiem mērķiem, un šādai informācijai jāparādās lietotāju profilam pielāgotā valodā un veidā, īpašu uzmanību pievēršot nepilngadīgiem lietotājiem; uzskata, ka pakalpojumu sniedzējiem ir jāuzņemas īpaša atbildība šajā jomā, un prasa, lai tie skaidri un saprotami informētu lietotājus par savu publicēšanas politiku;

61.

pauž lielas cerības, ka katrā digitālajā nozarē tiks veicinātas tādas tehnoloģiskās iespējas, kas – jā tās izvēlēsies izmantot – var izsekojamā līmenī ierobežot to, kā nepilngadīgas personas lieto internetu, un ierobežot viņu piekļuvi, tādējādi kļūstot par efektīvu vecāku īstenotas kontroles rīku; tomēr norāda, ka šādi pasākumi nespēs aizvietot nepilngadīgo personu padziļinātu apmācību par plašsaziņas līdzekļu izmantošanu;

62.

uzsver nozīmi, kāda ir bērnu un jauniešu informēšanai pēc iespējas agrākā posmā par viņu tiesībām uz privātumu internetā un viņu apmācīšanai par to, kā atpazīt reizēm smalkās metodes, kādas tiek izmantotas, lai no viņiem iegūtu informāciju;

63.

aicina dalībvalstis izveidot un saskaņot sistēmas attiecībā uz tiesībām uz atbildi digitālajos plašsaziņas līdzekļos, uzlabojot arī to efektivitāti;

64.

uzsver, ka digitālās tehnoloģijas ir būtisks pilsonības apziņas veidošanas rīks, kas atvieglo daudzu nomaļo reģionu iedzīvotāju, jo īpaši jauniešu, iesaistīšanos, ļaujot viņiem pilnībā izmantot vārda brīvību un brīvību sazināties tiešsaistē;

65.

aicina dalībvalstis apsvērt iespējas izmantot digitālās platformas kā mācību līdzekļus, lai visi bērni varētu apgūt demokrātiskās līdzdalības iespējas, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātākajām personām;

66.

uzsver jauno plašsaziņas līdzekļu sniegtās iespējas ar digitālajiem pakalpojumiem un saturu veicināt sapratni un dialogu starp paaudzēm, dzimumiem, dažādām kultūrām un etniskajām grupām;

67.

atgādina, ka internetā pastāv ciešas saikne starp informāciju un pilsonību un ka pašreiz jauniešu interesi par pilsonisko līdzdalību mazina tas, ka viņi nav ieinteresēti iegūt informāciju;

68.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.