13.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 264/85

—

ņemot vērā 1972. gada 22. jūlija brīvās tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Šveices Konfederāciju (1),

—

ņemot vērā 1999. gada 21. jūnija nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos (2) un jo īpaši tā I pielikumu par personu brīvu pārvietošanos un III pielikumu par savstarpējo profesionālo kvalifikāciju atzīšanu,

—

ņemot vērā 2004. gada 26. oktobra protokolu nolīgumam starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos attiecībā uz Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas piedalīšanos kā Līgumslēdzējām pusēm pēc to pievienošanās Eiropas Savienībai (3),

—

ņemot vērā 2008. gada 27. maija protokolu, kas pievienots nolīgumam starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos attiecībā uz Bulgārijas Republikas un Rumānijas piedalīšanos kā līgumslēdzējām pusēm pēc to pievienošanās Eiropas Savienībai (4),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par EEZ un Šveici — šķēršļi pilnīgai iekšējā tirgus izveidei (5),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. decembra secinājumus par ES attiecībām ar EBTA valstīm,

—

ņemot vērā Šveices Konfederācijas Federālās Padomes 2012. gada 18. maija lēmumu par drošības klauzulas izmantošanu attiecībā uz astoņām ES dalībvalstīm,

—

ņemot vērā 2012. gada 14. un 16. maija jautājumus Komisijai par Šveices noteiktajām kvotām saistībā ar Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Slovēnijas, Slovākijas, Čehijas un Ungārijas valstspiederīgajiem piešķirto uzturēšanās atļauju skaitu (O-000113/2012 – B7-0115/2012 un O-000115/2012 – B7-0116/2012),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā Šveices Konfederācijas Federālās Padome nolēma no 2012. gada 1. maija noteikt kvantitatīvus ierobežojumus B kategorijas uzturēšanās atļaujām, kas paredz uzturēšanos līdz pieciem gadiem un kas piešķirtas Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Slovēnijas, Slovākijas, Čehijas un Ungārijas valstspiederīgajiem;

B.

tā kā, pieņemot šo lēmumu, Šveices varas iestādes ir atsaukušās uz tā dēvēto drošības klauzulu, kas nostiprināta 1999. gada nolīguma 10. pantā un kura ļauj šīm varas iestādēm ieviest šādus pagaidu ierobežojošus pasākumus, ja attiecīgajā gadā piešķirto uzturēšanās atļauju skaits pārsniedz iepriekšējos trijos gados piešķirto atļauju vidējo skaitu vismaz par 10 %; tā kā Šveices varas iestādes ir paziņojušas, ka šāda situācija ir izveidojusies attiecībā uz astoņu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu valstspiederīgajiem;

C.

tā kā drošības klauzula, uz kuru ir atsaukušās Šveices varas iestādes, ka tas ir paredzēts 1999. gada nolīguma 10. pantā, neparedz uz valstspiederību balstītu diferencēšanu, ja ir jānosaka uzturēšanās atļauju maksimums, kvotas vai atļauju skaits un attiecas uz Eiropas Kopienu nodarbinātajām un pašnodarbinātajām personām;

D.

tā kā attiecībā uz to astoņu valstu valstspiederīgajiem, kuras pievienojās ES 2004. gadā, Šveice piemēroja kvantitatīvus ierobežojumus līdz 2011. gada 30. aprīlim, kā to atļāva 2004. gada Protokols; tā kā pēc šā pārejas perioda piemēro 1999. gada Nolīguma 10. panta 4. punktu;

E.

tā kā šī situācija ir jāizvērtē plašākā kontekstā, jo Šveices varas iestādes ir veikušas virkni pasākumu, kuri apdraud jau panākto progresu divpusējo nolīgumu īstenošanā un par kuriem Parlaments jau paudis savas bažas 2010. gada septembra rezolūcijā;

F.

tā kā Šveice saistībā ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos ir pieņēmusi vairākus tā dēvētos papildu pasākumus, kuri var traucēt ES uzņēmumiem — jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem — pakalpojumu sniegšanu Šveicē, un tā kā saskaņā ar Tiesas judikatūru vairāki šādi atbalsta pasākumi var tikt akceptēti tikai tādā gadījumā, ja tie samērīgā veidā aizsargā vispārējas intereses, kuras pakalpojuma sniedzēju izcelsmes valstī nav aizsargātas;

G.

tā kā daži no šiem papildu pasākumiem nav samērīgi paredzētajiem mērķiem, piemēram, pienākums astoņu dienu nogaidīšanas perioda laikā sniegt iepriekšēju paziņojumu, prasība veikt iemaksas trīspusēju komisiju darbības izmaksu segšanai un ārvalstu uzņēmumiem, kas sniedz pārrobežu pakalpojumus, noteiktais pienākums sniegt finanšu drošuma garantiju; tā kā šādi pasākumi ir īpaši apgrūtinoši MVU, kuri vēlas sniegt pakalpojumus Šveicē;

H.

tā kā Šveices varas iestādes, pārkāpjot Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos, ir nolēmušas neatļaut Vācijas un Austrijas taksometriem uzņemt pasažierus Šveices lidostās;

I.

tā kā šie jautājumi ir atkārtoti apspriesti ar Šveici ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos izveidotajā apvienotajā komitejā; tā kā apvienotā komiteja nav spējusi tos atrisināt;

J.

tā ka ir pieļaujamas tikai ierobežotu izmainu ieviešana Nolīgumā par personu brīvu pārvietošanos, lai pielāgotu to ES tiesību aktu attīstībai personu brīvas pārvietošanās jomā; tā kā Nolīgumā par personu brīvu pārvietošanos nav paredzēti efektīvi uzraudzības un juridiskās kontroles mehānismi, kas ir līdzīgi tiem, kuri tiek izmantoti ES un EEZ,

1.

pauž ārkārtīgu nožēlu par to, ka Šveices varas iestādes ir nolēmušas no jauna izveidot kvantitatīvus ierobežojumus ilgtermiņa uzturēšanās atļaujām, kas piešķirtas ES pilsoņiem, kuri ir kādas no to astoņu dalībvalstu valstspiederīgajiem, kas ES pievienojās 2004. gadā, tādējādi ierobežojot personu brīvu pārvietošanos, kura ir paredzēta 1999. gada nolīgumā ar ES;

2.

uzskata, ka šis lēmums ir diskriminējošs un pretlikumīgs, jo Parlaments spēkā esošajos nolīgumos ar Šveici un ES neatrod nekādu juridisku pamatu šādai diferencēšanai pēc valstspiederības; mudina Šveices varas iestādes pārskatīt savu lēmumu un atteikties no drošības klauzulas izmantošanas;

3.

norāda, ka nav ievēroti nosacījumi 1999. gada nolīguma 10. panta 4. punkta, kā tas galīgajā redakcijā formulēts ar 2004. gada protokolu, noteikumu piemērošanai;

4.

atzinīgi vērtē augstās pārstāves un Eiropas Komisijas priekšsēdētaja vietnieces savlaicīgo un kritisko paziņojumu, ar kuru viņas dienesti mudināti veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai Šveices varas iestādēm pieprasītu atcelt to pieņemto lēmumu;

5.

norāda, ka Šveice paplašināja brīvas pārvietošanās tiesības ar 2008. gada II protokolu, attiecinot tās arī uz Bulgāriju un Rumāniju; tomēr pauž nožēlu, ka nolīgums paredz pārejas periodus līdz pat septiņiem gadiem; nožēlo to, ka 2011. gada maijā Šveices valdība nolēma pagarināt pārejas periodu Bulgārijas un Rumānijas valstspiederīgajiem līdz 2014. gada 31. maijam;

6.

uzskata, ka tā vietā, lai ieviestu ierobežojošus pasākumus pašreizējās struktūras ietvaros, abām pusēm būtu jāstrādā, lai izstrādātu atbilstošāku, efektīvāku un elastīgāku sadarbības sistēmu turpmākai personu brīvas pārvietošanās veicināšanai; aicina Komisiju uzsākt šā jautājuma apspriešanu ar Šveices varas iestādēm cik vien drīz iespējams un iekļaut to ar Nolīgumu izveidotās apvienotās komitejas nākamās sanāksmes darba kārtībā;

7.

prasa Komisijai norādīt, kādi pasākumi ir veikti kopš Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūcijas pieņemšanas, lai risinātu ar papildu pasākumiem saistītās problēmas, kuru rezultātā ES maziem un vidējiem uzņēmumiem ir radušās grūtības pakalpojumu sniegšanā Šveicē, un pārliecināt Šveices varas iestādes atcelt regulējumu, kas pārrobežu pakalpojumus sniedzošiem ārvalstu uzņēmumiem nosaka pienākumu noguldīt finanšu drošuma garantiju;

8.

ir nobažījies par Šveices Konfederācijas Federālās Padomes lēmumu apsvērt iespēju noteikt vēl citus papildu pasākumus;

9.

atkārtoti pauž bažas par stāvokli Šveices lidostās, kurās Šveices varas iestāžu atteikuma rezultātā Vācijas un Austrijas taksometriem nav atļauts uzņemt pasažierus, un mudina Komisiju pārbaudīt vai šis lēmums ir savienojams ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos;

10.

nožēlo, ka Nolīgumā nav ņemta vērā Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā; aicina dinamiskāk pielāgot Nolīgumu ES tiesību aktu kopuma attīstībai jomās, kas saistītas ar iekšējo tirgu;

11.

uzskata, ka tas ir būtiski, lai turpmāk attīstītu Šveices dalību iekšējā tirgū, kuru regulējošie noteikumi paredz abu pušu uzņēmējiem nodrošinat pārredzamāku un paredzamāku uzņēmējdarbības vidi;

12.

aicina no jauna panākt progresu, lai rastu horizontālus risinājumus jautājumiem, kas saistīti ar nepieciešamību dinamiski pielāgot nolīgumus tiesību aktu kopumam, kas attīstās, viendabīgi interpretēt nolīgumus, izveidot neatkarīgas uzraudzības un juridiskās piemērošanas mehānismus, nesadrumstalotu strīdu izšķiršanas mehānismu un nodrošināt lēmumu pieņemšanas sistēmas pārredzamību un saziņu starp apvienotajām komitejām;

13.

uzsver, ka atbilstības kontroles mehānismi, kuru rīcībā nav vienīgi valsts līmeņa līdzekļi, ir ļoti svarīgi, lai labi darbotos iekšējais tirgus;

14.

pauž gatavību atbalstīt attiecību padziļināšanu starp ES un Sveici, lai pārvarētu problēmas, ar kurām saskaras abas puses;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Šveices valdībai un parlamentam.