6.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 257/74

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lūgumrakstu komitejas apspriedēm,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 227. pantā noteiktās tiesības iesniegt lūgumrakstu,

—

ņemot vērā LESD 220. pantu, kurā noteikts pilsonības jēdziens,

—

ņemot vērā LESD otro daļu „Diskriminācijas aizliegums un Savienības pilsonība” un Pamattiesību hartas III un V sadaļu,

—

ņemot vērā LESD 45. pantu, saskaņā ar kuru darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem;

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3., 10. un 11. pantu un LESD 8. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu „2010. gada ziņojums par ES pilsonību. Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai” (COM(2010)0603),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (2) (turpmāk tekstā — Brīvas pārvietošanās direktīva),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (3) (turpmāk tekstā — Kvalifikāciju atzīšanas direktīva),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (4),

—

ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par Eiropas pilsonības problēmām un perspektīvām (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 11. augusta paziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Pilsoņu gadu (2013. gads) (COM(2011)0489),

—

ņemot vērā Stokholmas programmu, kas padara pilsoni par galveno mērķi Eiropas rīcībai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā, nodrošinot cieņu pret daudzveidību un neaizsargātāku iedzīvotāju grupu aizsardzību,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, kā arī Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7-0047/2012),

A.

tā kā Savienības pilsoņiem — neatkarīgi no invaliditātes — cita starpā ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un viņu dzīvesvietas dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās, tiesības uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību trešo valstu teritorijā, tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam, tiesības vērsties pie Eiropas ombuda un rakstīt ES iestādēm un padomdevējām struktūrām jebkurā no Līgumu valodām (6);

B.

tā kā ar Lisabonas līgumu tika paplašināta un precizēta ar Māstrihtas līgumu 1992. gadā pirmo reizi ieviestā ES pilsonības koncepcija un no tās izrietošās tiesības, kuras attīstību citstarp veicināja arī judikatūra, tādējādi pastiprinot Eiropas Savienības kā pilsoņu tiesību aizstāves statusu un tēlu, nodrošinot likumdošanas līdzekļus, lai veicinātu ES pilsoņu aktīvu līdzdalību un izveidojot vai veicinot jaunas tiesības, piemēram, Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) un individuālās tiesības, kas iekļautas Pamattiesību hartā; tā kā ES pilsonība ir jāuztver kā gan tiesību, gan pienākumu radītāja;

C.

tā kā šādi tiek apliecināti ES centieni piešķirt pilsoņiem centrālo lomu tās rīcībā un veidot brīvības, taisnīguma un tiesību telpu visiem ES pilsoņiem;

D.

atzinīgi vērtējot Eiropas Savienības Tiesas judikatūru attiecībā uz Pamattiesību hartas 51. panta interpretāciju, saskaņā ar ko ERT lietā pieņemtajā nolēmumā tiek uzsvērts, ka dalībvalstu iestādēm ES pamattiesības ir saistošas arī tādā gadījumā, ja tās vēlas ierobežot LESD noteiktās pamatbrīvības, veicot valsts mēroga pasākumus;

E.

tā kā pārvietošanās brīvība ir neatņemama cilvēktiesību un Savienības pilsonības jēdzienu daļa un viena no Līgumos atzītajām Savienības pilsoņu pamattiesībām un brīvībām;

F.

tā kā septiņus gadus pēc Brīvas pārvietošanās direktīvas stāšanās spēkā joprojām ir pārāk daudz problēmu saistībā ar tās īstenošanu; tā kā lielākā daļa sūdzību attiecas uz ES pilsoņiem, viņu ieceļošanas tiesībām, tiesībām uzturēties dalībvalstu teritorijā ilgāk par trim mēnešiem, uzturēšanās atļauju derīgumu, uzturēšanās tiesību saglabāšanu, tiesībām saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas un ģimenes locekļu tiesībām;

G.

tā kā daudziem pilsoņiem nav visas attiecīgās informācijas par visām tiesībām, kuras nodrošina Brīvas pārvietošanās direktīva, jo īpaši gadījumos, kad viņi cenšas panākt tiesību piešķiršanu saviem ģimenes locekļiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie;

H.

tā kā ES pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas Apvienotajā Karalistē un pieprasa noteiktus sociālās nodrošināšanas pabalstus, ir jānokārto tā sauktā „uzturēšanās tiesību pārbaude”, atbilstoši kurai Apvienotās Karalistes nepilsoņiem tiek izvirzīti papildu nosacījumi;

I.

tā kā romu izraidīšana no Francijas 2010. gadā bija neviennozīmīgi vērtējams notikums ne tikai no pamattiesību, bet arī no brīvas pārvietošanās tiesību viedokļa, kā arī ņemot vērā diskrimināciju nacionālās piederības, rases un etniskās izcelsmes dēļ;

J.

tā kā 2011. gada 15. decembrī Parlaments pieņēma rezolūciju par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, īpaši uzsverot Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēju tiesības vienotajā tirgū (7); tā kā vairākas dalībvalstis ir izlēmušas ieviest vai turpināt piemērot pārejas režīmu, kas ierobežo Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo piekļuvi to darba tirgum; tā kā šādi pasākumi var izraisīt darba ņēmēju ekspluatāciju un nelegālu darbu un liegt sociālās nodrošināšanas pabalstu pieejamību;

K.

tā kā daudzu Savienības tiesību aktos pilsoņiem piešķirto tiesību īstenošana ir atkarīga no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās vai brīvprātīgas mobilitātes vai arī tādējādi šo tiesību īstenošana tiek veicināta; tā kā brīvas pārvietošanās atvieglošana savukārt var uzlabot pilsoņu iespējas pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības, vienlaikus sekmējot arī ievērojamu izaugsmi;

L.

tā kā tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā neveicina labāku izpratni par Eiropas integrācijas vērtībām, ja tām papildus Savienība un dalībvalstis neveic īpašus pasākumus attiecībā uz informāciju, apmācību, kvalifikāciju atzīšanu un darba ņēmēju (tostarp sezonas strādnieku, pārrobežu darba ņēmēju, norīkoto darbinieku, tādu darbinieku, kas norīkoti juridiskās adreses maiņas dēļ u.tml.) mobilitāti;

M.

tā kā ļoti daudzos lūgumrakstos ir minētas sociālās nodrošināšanas pabalstu pieejamības problēmas, kas saistītas galvenokārt ar valsts iestāžu sadarbības trūkumu, vairāku dalībvalstu maksātu pabalstu summēšanas principa nepareizu piemērošanu (it īpaši pensiju pārvedamību), nespēju sniegt precīzu informāciju par piemērojamiem noteikumiem vai lietu ilgstošu izskatīšanu; tā kā Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedums (8) apstiprina ES pilsoņu tiesības pārvietoties uz citu ES dalībvalsti un saņemt sociālo nodrošinājumu;

N.

tā kā saskaņā ar Boloņas procesu nodrošinātā vispārēji atzītu augstākās izglītības diplomu piešķiršana ir viens no pasākumiem, lai vienkāršotu profesionālās kvalifikācijas atzīšanu;

O.

ņemot vērā problēmas, kuras saistītas ar Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu nepareizu īstenošanu, proti, kompensācijas pasākumus, prasības pēc papildu dokumentiem, bez pietiekama pamatojuma pieņemtus uzņēmējas dalībvalsts noraidošus lēmumus, pieteikumu izskatīšanas nepamatotu novilcināšanu, īpašu valodas pārbaužu sistemātisku noteikšanu, un kuras ir būtisks šķērslis pilsoņu tiesību īstenošanai visā Eiropas Savienībā, traucējot tiem gūt labumu no sociālās kohēzijas;

P.

tā kā lūgumrakstu iesniedzēji sūdzas par Vācijas Nepilngadīgo aizbildnības un aizgādības iestādes (Jugendamt) īstenoto diskrimināciju pret tiem jauktajās laulībās dzīvojošajiem laulātajiem, kuriem nav Vācijas pilsonības, tā kā darbības neatkarības dēļ Jugendamt dažos gadījumos pastiprina grūtības, ar kurām saskaras bērnu vecāki ārvalstnieki, kuri šķīrušies un nu vēlas atstāt Vācijas teritoriju kopā ar saviem bērniem;

Q.

tā kā 2011. gada 25. oktobrī Parlaments pieņēma rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti (9); tā kā lielu skaitu lūgumrakstu iesniedz cilvēki ar invaliditāti, kuri ik dienas saskaras ar daudziem šķēršļiem, kas neļauj viņiem baudīt ES pilsoņu tiesības, piemēram, normāli izmantot izglītības sistēmu un piekļūt apdrošināšanas vai sabiedriskā transporta pakalpojumiem; tā kā ir nepieciešama saskaņota ES sistēma invaliditātes pakāpes noteikšanai un tā kā šādas sistēmas trūkums var novest pie nevienlīdzības un pat sociālās atstumtības;

R.

tā kā aizstāvības nolūkā ikvienam ES pilsonim, pret kuru iesniegta prasība kādas dalībvalsts tiesā, ir tiesības piekļūt dokumentiem, kas pārtulkoti viņa dzimtajā valodā, lai nepieļautu nekāda veida diskrimināciju valodas dēļ, un tā kā ikviens pilsonis nepārtraukti ir jāinformē par jebkuru pret viņu vērsto tiesas procesu no juridiskā viedokļa atbilstošos termiņos;

S.

tā kā lielākie šķēršļi aktīvas Savienības pilsonības īstenošanai rodas, ja cilvēki neapzinās savas Savienības pilsoņu tiesības, kā arī trūkst skaidri strukturētu un plaši popularizētu informācijas pakalpojumu; tā kā Parlamentam un Komisijai savos centienos stiprināt Savienības pilsonību tādējādi ir jākoncentrējas uz labāku un pienācīgi finansētu saziņu ar iedzīvotājiem un dalībvalstīm gan vietējā, gan valstu līmenī, vienlaikus novēršot jebkādus sastopamos juridiskos un administratīvos šķēršļus, kas kavē ES pilsoņus izmantot savas tiesības, tajā pašā laikā nodrošinot, ka viņiem ir atvieglota piekļuve skaidri saprotamām un precīzām konsultācijām,

1.

atzinīgi vērtē 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību, kurā ir noteikts mērķis likvidēt šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai, un uzskata, ka tajā ietvertie priekšlikumi attiecas uz konkrētiem pasākumiem, lai samazinātu nevajadzīgas izmaksas un tādējādi veicinātu ES pilsoņu pirktspēju, kas ir īpaši svarīgi krīzes laikā; aicina Komisiju nodrošināt, lai šajā ziņojumā minētie normatīvo un nenormatīvo aktu priekšlikumi tiktu iesniegti pēc iespējas drīz un tiktu apstiprināti, tādējādi panākot, ka ES pilsoņu tiesības kļūst faktiski īstenojamas un ka dalībvalstis atceļ šķēršļus, kas liedz šīs tiesības īstenot; un aicina arī vienlaikus ieviest administratīvus pasākumus, lai veicinātu šo tiesību visaptverošu izmantošanu, vienlaikus novēršot iespējamās pretrunas starp valstu un Eiropas tiesību aktiem;

2.

norāda, ka iespēja iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam nav pietiekami zināma vai izmantota, lai gan Līgumos šīs tiesības ir skaidri noteiktas, un tādēļ prasa uzlabot un aktīvi īstenot saziņu ar pilsoņiem par viņu tiesībām iesniegt lūgumrakstus vienā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, tostarp sniedzot informāciju par pamatojumiem un skaidrojumiem; turklāt aicina Komisiju iesaistīties un darīt vairāk, lai popularizētu tiesības iesniegt lūgumrakstus, izmantojot šai popularizēšanai tās birojus dalībvalstīs, decentralizētos informācijas tīklus, valstu ombudu tīklu un visas organizācijas, kas sadarbojas ar Komisiju un Parlamentu, lai par to uzzinātu pēc iespējas lielāks pilsoņu skaits un varētu dalīties ar labāko praksi;

3.

uzskata, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI), kuru varēs izmantot no 2012. gada 1. aprīļa, ir pirmais transnacionālas demokrātiskas līdzdalības instruments, kas sniegs pilsoņiem iespēju aktīvi iesaistīties Eiropas politikas veidošanā un tiesību aktu izstrādē; aicina efektīvi, pārredzami un atbildīgi īstenot EPI regulu un it īpaši aicina ES iestādes un dalībvalstis savlaicīgi ieviest visus nepieciešamos administratīvos un praktiskos pasākumus, uzņemties aktīvu lomu un efektīvi iesaistīties pilsoņu informēšanā par šo jauno instrumentu tādā veidā, lai visi ES pilsoņi varētu gūt pilna apjoma labumu no tā, un it īpaši izmantot Eiropas Pilsoņu gadu (2013. gads), lai vēl aktīvāk sekmētu izpratnes veidošanos; turklāt uzskata, ka Lūgumrakstu komitejai, ņemot vērā tās pieredzi tiešos kontaktos ar pilsoņiem, būtu jāuztic atbildība organizēt sekmīgāko Eiropas pilsoņu iniciatīvu organizatoru atklātu uzklausīšanu, kas paredzēta EPI regulas 11. pantā; ierosina Komisijai regulāri iesniegt ziņojumu Lūgumrakstu komitejai par EPI īstenošanu;

4.

aicina Komisiju, gatavojot ikgadējo ziņojumu par ES Pamattiesību hartas īstenošanu, pievērsties ne tikai hartas piemērošanai, bet arī visiem tiem ES līgumu pantiem, kuri attiecas uz pamattiesībām, kā arī pamattiesību situācijai Eiropas Savienībā; aicina Komisiju šajā ziņojumā iekļaut detalizētāku informāciju par to, kā dalībvalstis ievēro hartas prasības, piemērojot Eiropas tiesību aktus, kā arī par pilsoņu norādītajām problēmām un to, kā Komisija tās atrisinājusi un kādi bijuši turpmākie pasākumi;

5.

aicina Savienības iestādes, struktūras, birojus un aģentūras nodrošināt, lai ES pilsoņiem tiktu garantētas viņiem nozīmīgās tiesības piekļūt Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (10) minētajiem dokumentiem, uzlabojot pārredzamību un padarot piekļuvi dokumentiem vieglu, lietotājdraudzīgu un saprotamu, tostarp izmantojot tehnoloģijas, kuras novērš šķēršļus, tādējādi dodot pilsoņiem iespēju ciešāk iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā; šajā sakarībā uzsver Eiropas ombuda darba svarīgo nozīmi, nodrošinot tiesības piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem;

6.

atzīstot tiesības piekļūt informācijai par vienu no demokrātijas stūrakmeņiem, uzsver, ka piekļuve informācijai nedrīkst novest pie citu pamattiesību, piemēram, tiesību uz privātumu un datu aizsardzību, pārkāpumiem; uzsver, ka piekļuve ES iestāžu informācijai galvenokārt ir pilsoņu interesēs, kuru mērķis ir izprast politiskos un ekonomiskos apsvērumus lēmumu pieņemšanas procesā; uzskata, ka Komisija varētu nodrošināt brīvāku piekļuvi informācijai par pārbaudes procedūrām un pārkāpumu lietu izmeklēšanas dokumentiem, neapdraudot izmeklēšanas mērķi, un ka piekļuvi šiem dokumentiem varētu attaisnot ar sevišķu sabiedrības interesi, īpaši gadījumos, kad ir aktualizējies jautājums par pamattiesībām, cilvēku vai dzīvnieku veselību un vides aizsardzību pret neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanu, vai arī gadījumos, kad tiek izmeklēta diskriminācija pret minoritātēm vai cieņas aizskaršana, ja vien tiek nodrošināta uzņēmējdarbības noslēpumu un delikātas informācijas aizsardzība tiesu lietās, konkurences lietās un personas datos;

7.

aicina Komisiju turpināt pašreizējos centienus un, pilnībā izmantojot tās pilnvaras sākt pārkāpumu procedūru, nodrošināt, lai dalībvalstis pilnībā un pareizi transponētu un īstenotu Brīvas pārvietošanās direktīvu; aicina dalībvalstis atcelt pašreizējās tiesiskās un faktiskās barjeras, kas liedz pilsoņiem brīvi pārvietoties, un nenoteikt apgrūtinošas un nepamatotas administratīvas procedūras vai samierināties ar nepieņemamu praksi, kura ierobežo šo tiesību izmantošanu; turklāt aicina Komisiju rīkoties aktīvāk, lai palielinātu informētību par pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un palīdzētu viņiem īstenot šīs tiesības, jo īpaši gadījumos, kad to īstenošana tiek liegta vai ierobežota, vai arī gadījumos, ja tiek īstenota prakse, kuras rezultātā rodas tieša vai netieša diskriminācija; šajā sakarībā aicina Komisiju iesniegt novērtējumu par brīvas pārvietošanās politiku nākamajā ES ziņojumā par pilsonību un ierosināt konkrētus veidus un līdzekļus, ar kuriem stiprina pārvietošanās brīvības īstenošanu; norāda, ka, lai gan Savienības pilsonības jēdziens ir cieši saistīts ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos, visi pilsoņi, kuri neatstāj savu izcelsmes dalībvalstij, arī gūst labumu no Eiropas pilsoņu tiesībām;

8.

atkārto savus iepriekšējos aicinājumus dalībvalstīm nodrošināt visiem ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem pārvietošanās brīvību, nediskriminējot viņus dzimumorientācijas vai valstspiederības dēļ; pamatojoties uz tādiem principiem kā savstarpēja atzīšana, vienlīdzība, nediskriminācija, cieņa un tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, atkārto savu aicinājumu dalībvalstīm pilnībā īstenot tiesības, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK (11) 2. un 3. pantu piešķirtas ne vien dažādu dzimumu laulātajiem, bet arī reģistrētiem partneriem, ES pilsoņa mājsaimniecības locekļiem vai partneriem, kuri ir pienācīgi apliecinātās un stabilās partnerattiecībās ar ES pilsoni, ieskaitot viendzimuma pārus; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt direktīvas konsekventu piemērošanu;

9.

aicina dalībvalstis novērst šķēršļus, kas kavē ES pilsoņu brīvu pārvietošanos, un veikt pasākumus, lai virzītu mobilus darba ņēmējus un konsultētu viņus par darba iespējām un dzīves un darba apstākļiem Eiropas Savienībā, vienlaikus informējot iedzīvotājus par riskiem, kas saistīti ar nelegālu darbu un priekšrocībām, kas saistītas ar legāli iegūtu darbu (nodokļi, sociālā drošība, tiesības uz profesionālo apmācību, tiesības uz pilsonību, tiesības uz mājokli, tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, piekļuve izglītībai un bērnu apmācībai), izmantojot jau esošos instrumentus (EURES);

10.

aicina labāk koordinēt dalībvalstu darbību, risinot tādas problēmas kā dubultā nodokļu uzlikšana ES pilsoņiem un nepietiekama saskaņošana pensiju aplikšanā ar nodokļiem, un tāpēc aicina dalībvalstis stiprināt un atjaunināt divpusējās sadarbības nolīgumus; atbalsta Komisijas centienus ierosināt jaunus tiesību aktus, lai novērstu nodokļu šķēršļus, un uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš to mehānisko transportlīdzekļu reģistrācijas nodoklim, kuri jau iepriekš reģistrēti citā dalībvalstī;

11.

aicina tās dalībvalstis, kas, saskaņā ar līgumu par Rumānijas un Bulgārijas pievienošanos ES, nolēmušas ieviest septiņu gadu moratoriju (līdz 2014. gada 1. janvārim) attiecībā uz šo divu valstu darba ņēmēju tiesībām brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā vai arī turpināt piemērot pārejas pasākumus, kas ierobežo Rumānijas un Bulgārijas pilsoņu piekļuvi šo valstu darba tirgum (12), cik drīz vien iespējams pārskatīt savus lēmumus, ņemot vērā vienlīdzības principu un diskriminācijas aizliegumu, šo lēmumu nepamatotību un solidaritātes principu, lai Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem turpmāk vairs nebūtu ierobežotas darba tiesības, kas saistītas ar ES pilsonību;

12.

aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību un precīzāk reaģēt uz daudzajiem lūgumrakstiem, kuri saņemti par grūtībām civilstāvokļa dokumentu apritē un šo dokumentu un ar tiem saistītās ietekmes atzīšanu (13); uzsver, cik svarīgi ir pēc iespējas ātrāk gūt panākumus virzībā uz civilstāvokļa dokumentu nediskriminējošu savstarpēju atzīšanu un to brīvas aprites nodrošināšanu, ņemot vērā Pamattiesību hartas 21. pantu;

13.

uzsver to, ka masveida izraidīšana ir Brīvas pārvietošanās direktīvas pārkāpums, turklāt tā ir pretrunā Eiropas Savienības pamatvērtībām un pamatprincipiem; atgādina, ka saskaņā ar Brīvas pārvietošanās direktīvu pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojumus valsts politikas vai sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ var noteikt vienīgi, izvērtējot atsevišķas personas rīcību un nediskriminējot šo personu invaliditātes, etniskās vai nacionālās piederības dēļ, un atgādina arī to, ka nevar aizbildināties ar ekonomisku līdzekļu neesamību vai jebkuru citu iemeslu, kas saistīts ar kompensāciju, sodīšanu vai balsstiesību atņemšanu, lai attaisnotu ES pilsoņu automātisku izraidīšanu (direktīvas 16. apsvērums un 14. pants);

14.

mudina dalībvalstis atteikties no tādas politikas un anulēt vai atcelt tādus tiesību aktus, ar kuriem tieši vai netieši diskriminē romus un citas mazākumtautību grupas, pamatojoties uz šo personu rasi un etnisko piederību, un aicina pārtraukt jebkādu vajāšanu, padzīšanu un izraidīšanu vai jebkādu minoritātēm piederošu aktīvu konfiscēšanu; aicina visas dalībvalstis kopīgi uzņemties atbildību par romu kopienu integrācijas veicināšanu un atvieglošanu, nodrošinot viņiem tādas pašas tiesības un pienākumus kā citiem ES pilsoņiem, atbilstoši Parlamenta 2011. gada 9. marta rezolūcijai par ES stratēģiju romu integrācijai (14) un Komisijas paziņojumam „ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173), kā arī popularizēt un aizsargāt viņu pamattiesības;

15.

aicina Komisiju saistīt sociālās integrācijas prioritātes ar skaidri noteiktu mērķu kopumu, kurā ir ietverta pilsoņu aizsardzība pret diskrimināciju visās dzīves jomās un sociālā dialoga veicināšana starp romiem un citiem pilsoņiem, lai apkarotu rasismu un ksenofobiju; aicina Komisiju pildīt Līgumu uzraudzītājas pienākumus un nodrošināt attiecīgo tiesību aktu pilnīgu īstenošanu un piemērotu sodu noteikšanu par noziegumiem, kas izdarīti rasistisku iemeslu dēļ (15);

16.

pauž bažas par to, ka, lai gan brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības ir nostiprinātas Savienības primārajos tiesību aktos un labi attīstītas sekundārajos tiesību aktos, noteikumus turpina piemērot neapmierinoši; norāda, ka dalībvalstīm vajadzētu sadarboties, lai novērstu jebkādus pastāvošos administratīvos un juridiskos šķēršļus, uz kuriem to uzmanību vērsušas ES iestādes vai Lūgumrakstu komiteja; aicina Komisiju rūpīgi novērtēt, vai dalībvalstu tiesību akti un prakse nepārkāpj ES pilsoņu tiesības saskaņā ar Līgumiem un Brīvas pārvietošanās direktīvu, un vai tie nerada nepamatotus šķēršļus ES iedzīvotājiem un viņu ģimenēm, netieši ierobežojot to tiesības uz brīvu pārvietošanos;

17.

atgādina, ka Eiropas Savienībā gandrīz 80 miljoni cilvēku ar invaliditāti joprojām saskaras ar bieži nepārvaramiem šķēršļiem, kas dažādās situācijās viņiem traucē izmantot ES pilsoņu brīvās pārvietošanās tiesības; tāpēc aicina ES iestādes un dalībvalstis saskaņā ar Stratēģiju invaliditātes jomā (2010.–2020. gadam) (COM(2010)0636) un uz tās balstīto iepriekšminēto Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju pēc iespējas ātrāk apzināt un novērst šķēršļus un barjeras, kas ierobežo cilvēku ar invaliditāti iespējas gūt labumu no ES pilsoņu tiesībām, un atvieglot cilvēkiem ar invaliditāti piekļuvi visiem transporta veidiem, infrastruktūras objektiem, sabiedriskajai izglītībai un informācijai, turklāt bez kavēšanās vai papildu izmaksām; norāda arī uz vecu cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās spējām nesamērīgi lielo īpatsvaru; aicina izveidot Erasmus veida programmu cilvēkiem ar invaliditāti;

18.

mudina dalībvalstis nodrošināt, lai vājdzirdīgajiem aizdomās turamajiem un apsūdzētajiem, kā arī noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, ja nepieciešams, tiktu piedāvāti atbilstoši zīmju valodas tulki, lai aizsargātu viņu tiesības un neaizskartu viņu cieņu, un pievērš Komisijas uzmanību šādai nepieciešamībai;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis — ņemot vērā Komisijas priekšlikumus panākt labāku piekļuvi pārrobežu veselības aprūpei un to, ka pacientu tiesības uz informāciju ir ļoti svarīgas — plašāk informēt ES pilsoņus par viņu tiesībām un pieejamajiem līdzekļiem to piemērošanai, tostarp praktiskiem aspektiem, piemēram, izdevumu atlīdzināšanu ar Eiropas veselības apdrošināšanas kartes palīdzību; aicina Komisiju un dalībvalstis līdz 2020. gadam panākt pēc iespējas plašāku telemedicīnas un e-veselības pakalpojumu potenciāla izmantošanu, vienlaikus pilnībā ievērojot Eiropas datu aizsardzības noteikumus; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt jaunu sociālā nodrošinājuma datu elektroniskas apmaiņas sistēmu un tāpēc aicina veidot ciešāku sadarbību starp valstu sociālās drošības sistēmām; atbalsta izmēģinājuma projektus, kuru mērķis ir garantēt ES pilsoņiem tiešsaistes piekļuvi saviem pacienta datiem un nodrošināt pacientu slimību vēstures datu savstarpēju izmantojamību;

20.

konstatē, ka lielākie šķēršļi, kas pilsoņiem traucē gūt labumu no iekšējā tirgus plašā produktu piedāvājuma un konkurētspējīgām cenām, ir zināšanu trūkums par patērētāju tiesībām citās ES valstīs un to patērētāju nepietiekama informētība, kuri veic tiešsaistes pirkumus citās dalībvalstīs; uzskata, ka patērētājiem paredzētā informācija nereti ir sarežģīta un ka ir nepieciešama vienkāršošana, piemēram, attiecībā uz marķējumu;

21.

vērš uzmanību uz nesenajām Komisijas publikācijām par patērētāju iespējām un „Divdesmit galvenajiem problēmjautājumiem”, kurās ir norādīti vienotā tirgus trūkumi informācijas, likumdošanas un īstenošanas jomās, piemēram, attiecībā uz dažu uzziņu dienestu ļaunprātīgu rīcību; aicina Komisiju par prioritāti uzskatīt digitālā vienotā tirgus attīstību; atzinīgi vērtē Komisijas darbu un iesaistīšanos Vienotā tirgus akta īstenošanā; pieprasa turpmāku rīcību no dalībvalstu puses, to saskaņojot ar Komisiju, lai novērstu šķēršļus, kas liedz pilsoņiem piekļuvi tiešsaistes pakalpojumiem; šajā sakarībā norāda uz Komisijas priekšlikumu par Eiropas līgumtiesībām;

22.

uzskata, ka būtu vēl vairāk jāatvieglo piekļuve banku pakalpojumiem tiem ES pilsoņiem, kuri veic uzņēmējdarbību citā ES dalībvalstī; mudina Komisiju veikt vajadzīgos likumdošanas pasākumus, lai visiem ES pilsoņiem nodrošinātu piekļuvi pamatmaksājumu kontam; uzsver nepieciešamību uzlabot banku pakalpojumu nodevu pārredzamību;

23.

atzīmē atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz mobilo telefonu pakalpojumiem un interneta kontiem; uzsver, ka viesabonēšanas tarifu samazinājums ir panākts tikai pateicoties ES tiesību aktiem; tādēļ aicina publicēt SMS un MMS īsziņu, zvanu minūtes un interneta pieslēguma cenas katrā dalībvalstī, lai veicinātu Eiropas vienotās likmes ieviešanu, tādējādi ļaujot samazināt mobilitātes izmaksas;

24.

nosoda klientu piesaistīšanas praksi; aicina Eiropas Pilsoņu gadu izmantot kā iespēju, lai pievērstu iedzīvotāju uzmanību pasākumiem, kas aizsargā tos kā patērētājus un palīdz viņiem saglabāt pirktspēju krīzes laikos;

25.

aicina Komisiju pārraudzīt, vai dalībvalstis pareizi piemēro noteikumus par sociālās nodrošināšanas sistēmu saskaņošanu, pievēršot uzmanību jaunajiem aspektiem, kas ieviesti ar Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009, kuras stājās spēkā 2010. gada 1. maijā;

26.

pauž bažas par to, ka vairākiem lūgumrakstu iesniedzējiem pēc Apvienotās Karalistes iestāžu prasības nācās piedalīties „uzturēšanās tiesību pārbaudē”, lai iegūtu tiesības pretendēt uz sociālo mājokli vai citiem pabalstiem, tādiem kā darba meklētāja pabalsts (16); vērš uzmanību uz to, ka šāda prasība rada netiešu diskrimināciju nacionālās piederības dēļ un tas ir pretrunā Regulas (EK) Nr. 883/2004 4. pantam; prasa Apvienotajai Karalistei saskaņot savus tiesību aktus ar ES tiesību aktiem;

27.

prasa, lai Apvienotā Karaliste ievērotu Eiropas Savienības Tiesas nolēmumus par skaidrā naudā izmaksājamiem pārvedamiem slimības pabalstiem (17) un nepiemērotu tā saukto „iepriekšējās uzturēšanās pārbaudi”, ja ir iespējams izmantot citus reprezentatīvus elementus, kas ļauj izveidot patiesu saikni ar Apvienotās Karalistes sociālā nodrošinājuma sistēmu;

28.

uzskata, ka atjauninātajai Kvalifikāciju atzīšanas direktīvai būtu jāpievēršas šķēršļu novēršanai izglītības mobilitātes jomā, īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem un vienlaikus vienkāršojot šobrīd profesionāļiem pieejamos informācijas avotus un nodrošinot saskaņotību ar portālu „Tava Eiropa”; mudina Komisiju racionalizēt informācijas sniegšanu par mobilitāti ES studentiem, pasniedzējiem un pētniekiem, izveidojot vienas pieturas aģentūras sistēmu; piekrīt tam, ka brīvprātīga Eiropas profesionālā karte varētu būt rīks, lai atvieglotu eiropiešu mobilitāti un konkrēts piemērs Eiropai, kas darbojas savu pilsoņu labā;

29.

prasa tām dalībvalstīm, kuras vēl nav to izdarījušas, saskaņā ar Vispārējo sistēmu izveidot kompensācijas pasākumu sistēmu, kā paredzēts Kvalifikāciju atzīšanas direktīvas 10. pantā, jo šo dalībvalstu nespēja izveidot šādu sistēmu rada diskrimināciju nacionālās piederības dēļ; šajā sakarībā norāda, ka to dalībvalstu pilsoņi, kuras ES pievienojās attiecīgi 2004. un 2007. gadā, un jo īpaši veselības aprūpes darbinieki (ārsti, vecmātes un medicīnas māsas) ir ziņojuši par konstatētajām problēmām saistībā ar viņu kvalifikācijas dokumentu atzīšanu vai tādu tiesību atzīšanu, kuras viņi ieguvuši citā, nevis savā dalībvalstī (18);

30.

atgādina, ka vienā no senāk iesniegtajiem un vēl neatrisinātajiem lūgumrakstiem ir izklāstīta problēma saistībā ar diskriminējošu attieksmi pret svešvalodu pasniedzējiem („lettori”) vairākās Itālijas augstskolās (19); aicina Komisiju turpināt pārbaudi par pašreizējo tā saukto „Gelmini reformu”, kuru sāka īstenot 2010. gada decembrī; aicina Itālijas iestādes un attiecīgās augstskolas steidzami atrisināt šo lietu; tomēr uzskata, ka šis nav atsevišķs gadījums, un ka tādēļ dalībvalstu ombudi varētu tikties, lai apmainītos viedokļiem par Eiropā piemērojamiem risinājumiem;

31.

ierosina izveidot īpašu, ļoti regulāri atjaunināmu interneta portālu, lai valsts, reģionālās un vietējās iestādes varētu pievērst uzmanību tām ekonomikas nozarēm, kurās meklē darbaspēku, lai tādējādi veicinātu brīvprātīgo mobilitāti;

32.

atgādina, ka Regulā (EK) Nr. 2201/2003 (20) ir noteikts princips par to, ka vecāku laulības šķiršanas gadījumā bērniem ir jābūt iespējai uzturēt attiecības ar abiem vecākiem pat tad, ja tie dzīvo dažādās dalībvalstīs; norāda — lai gan piekļuves tiesības reglamentējošo pamatnoteikumu ieviešana un piemērošana pašreiz ir dalībvalstu ziņā, dalībvalstīm, īstenojot savas pilnvaras, ir jāievēro Savienības tiesību akti, jo īpaši Līgumu noteikumi par visu ES pilsoņu pārvietošanās brīvību un tiesībām uzturēties citā dalībvalstī (21), kā arī jānodrošina saikne starp vecākiem un bērniem, vecvecākiem un mazbērniem, kā arī brāļiem un māsām; piebilst, ka reizēm pārmērīgi ilgie termiņi un daudzās procedūras, kas jāievēro vecākiem, kuri vēlas atgriezties izcelsmes valstī kopā ar bērnu (bērniem), ir šķērslis Eiropas pilsoņu pārvietošanās brīvībai; aicina Komisiju izmeklēt Vācijas Nepilngadīgo aizbildnības un aizgādības iestādes (Jugendamt) iespējamo diskriminējošo rīcību pret tiem jauktajās laulībās dzīvojošajiem laulātajiem, kuriem nav Vācijas pilsonības;

33.

norāda, cik svarīga ir administratīvā sadarbība civilstāvokļa jautājumos; piemēram, norāda, ka ikvienai valstij, kas vēlas grozīt vienā no Savienības dalībvalstīm atzītus bērna civilstāvokļa dokumentus, ir jāinformē attiecīgā dalībvalsts par vēlmi veikt izmaiņas, lai dokumentos, piemēram, dzimšanas apliecībā, nevarētu veikt tādas izmaiņas, kas dzēš informāciju par bērna sākotnējo identitāti;

34.

norāda, ka ikvienam Savienības pilsonim, kas ir atzīts par bērna vecāku neatkarīgi no tā, vai bērns ir dzimis laulībā vai ārpus tās, ir jābūt informētam par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem šķiršanās gadījumā, lai varētu izmantot tiesības tikties ar bērnu, izņemot gadījumus, kad, savstarpēji vienojoties vecāku un bērnu izcelsmes valstīm, ir konstatēts, ka tas radītu reālus draudus bērnam;

35.

aicina iecelt vidutāju vai vismaz bērnu lietu vidutāju katrā dalībvalstī, piešķirot tam pietiekamas pilnvaras piekļūt visiem dokumentiem, kā arī pilnvaras pārskatīt tiesu nolēmumus, lai saskaņotu prasības un atrisinātu juridiskas problēmas, ar kurām saskaras vecāki, kuri šķiras, un nepieļautu, ka vecāki rīkojas, pārkāpjot likumu, cenšoties panākt to, ko uzskata par atbilstošu savām un bērnu tiesībām; piebilst, ka ikviens pilsonis var vērsties pie vidutāja savā mītnes valstī, kā arī valstī, kurā, viņaprāt, netiek ievērotas viņa tiesības;

36.

aicina dalībvalstis, kuras nav ratificējušas Padomes 2010. gada 12. jūlija Lēmumu, ar kuru atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, ratificēt to, lai nodrošinātu ES pilsoņiem vienlīdzīgas izvēles iespējas attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami viņu laulības šķiršanai; turklāt aicina Komisiju veicināt šo jauno instrumentu Eiropas Pilsonības gada laikā, ņemot vērā to, ka palielinās starpvalstu laulību skaits, nenovēršami palielināsies arī starpvalstu laulību šķiršanas skaits;

37.

pauž viedokli, ka ikvienam pilsonim, kurš uzskata, ka viņa tiesības nav ievērotas, jābūt pieejamai tiesiskajai aizsardzībai vismaz vietējā, valsts vai Eiropas līmenī, lai aizstāvētu šīs tiesības;

38.

vēlreiz pievērš uzmanību problēmām, ar kurām saskārās tie ES pilsoņi, kas saskaņā ar LESD 49. pantu bija izlēmuši īstenot savas tiesības veikt uzņēmējdarbību un likumīgi iegādājās īpašumus Spānijā, taču vēlāk šie pirkumi tika pasludināti par nelikumīgiem; prasa Spānijas iestādēm rūpīgi pārskatīt Ley de Costas (Piekrastes likuma) īstenošanu, lai nepieļautu atsevišķu nekustamā īpašuma īpašnieku tiesību aizskārumu, turklāt ņemot vērā to, ka īpašuma tiesības neiekļaujas ES kompetences jomā un ir pakļautas Līgumos paredzētajam subsidiaritātes principam;

39.

atgādina par Lūgumrakstu komitejas galveno prioritāti, proti, rast risinājumu ieilgušajām ar īpašumu saistītajām problēmām; norāda, ka ES iedzīvotājiem — gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem — ir nācies saskarties ar vairākām nopietnām problēmām saistībā ar nekustamā īpašuma darījumiem, banku garantijām un īpašumtiesību pārkāpumiem un ka šo problēmu dēļ pārrobežu nekustamā īpašuma tirgus ir zaudējis uzticamību un Eiropai ir radušies ekonomiski sarežģījumi; prasa ES patērētāju aizsardzības un brīvas pārvietošanās principus attiecināt arī uz īpašumu un atkārto savu aicinājumu pilnībā ievērot tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu;

40.

atzīst, ka pastāv daudzi šķēršļi, kas liedz ES pilsoņiem pilnībā īstenot vēlēšanu tiesības, atrodoties valstī, kas nav viņu izcelsmes valsts, kaut gan tās ir Savienības pilsoņu visnopietnākās politiskās tiesības un to izmantošanā nedrīkst pieļaut diskrimināciju un traucējošas formalitātes; aicina Komisiju un dalībvalstis pirmsvēlēšanu periodā ar mērķtiecīgām kampaņām efektīvāk paplašināt pilsoņu zināšanas par šīm tiesībām; atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi vienkāršot procedūru, kas ļauj ES pilsoņiem kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savā dzīvesvietas valstī, un mudina veikt tehnisko sagatavošanos, lai uzlabotu mehānismus, ar kuriem novērš vairākkārtēju balsošanu vai balsstiesību zaudēšanu; tāpēc ierosina izveidot Eiropas vēlētāju reģistru Eiropas Parlamenta vēlēšanām; atbalsta Komisijas rīcību attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu publicēšanu vienlaikus visās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis rast labākus risinājumus, kā uzlabot vēlēšanas reglamentējošos noteikumus un veicināt labāko praksi; uzsver, ka cita starpā iedzīvotāju plašāka līdzdalība ar Eiropas politisko partiju starpniecību ir izšķirošs solis, lai panāktu Eiropas nozīmes pieaugumu un patiesāku demokrātiju;

41.

ierosina, ka, iedzīvotājiem pievienojoties kādai partijai dalībvalstī, biežāk varētu ierosināt pievienošanos arī Eiropas politiskajai partijai, lai veicinātu pilsoņu iesaistīšanos Eiropas politikā;

42.

uzskata, ka iedzīvotājiem paredzētu fiziski pastāvošu un tiešsaistes vienas pieturas aģentūru „Tava Eiropa” izveide ir ļoti svarīga cilvēkiem, kuri meklē padomu vai tiesisko palīdzību, turklāt neatkarīgi no tā, vai viņi ir ilgtermiņa vai jauni iedzīvotāji; vienlaikus atzīst, ka Komisijas izveidotie informācijas un problēmu risināšanas tīkli (piemēram, Europe Direct, SOLVIT un Eiropas Patērētāju centri) ir nozīmīgi partneri, risinot sūdzības par iekšējā tirgus darbības traucējumiem vai ES pilsoņu tiesību ierobežojumiem; aicina Komisiju aktīvāk popularizēt šos tiešsaistes un ērti pieejamos pakalpojumus, ne tikai iesaistot jau pastāvošos ES līmeņa palīdzības un problēmu risināšanas dienestus, bet arī plašāk un aktīvāk rīkojoties, lai darītu tos zināmus pilsoņiem;

43.

uzskata, ka pārrobežu darba ņēmējiem, kuri daudz cieš no administratīvās birokrātijas dalībvalstīs, ir nepieciešama labāka un mērķtiecīgāka informācija par viņu sociālajām un profesionālajām tiesībām; mudina Komisiju izstrādāt informatīvo materiālu, kurā skaidri un vienkārši izklāstītas tiesības, kādas bauda visi ES pilsoņi, kuri pārvietojas, strādā, mācās, iepērkas, ceļo un īsteno savas politiskās tiesības pāri robežām; uzskata, ka jauna, uz pilsoņiem vērsta alternatīva strīdu izšķiršanas (ASI) sistēma, kas balstās uz esošajām konsultatīvajām un administratīvajām struktūrām, palīdzētu nodrošināt patērētājiem izdevīgas, lietderīgas un pieejamas procedūras strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā;

44.

ierosina Komisijai veikt pētījumu, lai noskaidrotu, kādā veidā ES pilsoņi vēlas saņemt informāciju par Savienības aktivitātēm, lai tādējādi varētu labāk apmierināt viņu vēlmes;

45.

aicina Komisiju visā Eiropas Savienībā uzlabot informācijas sniegšanu par Savienības darbību, palielinot vietējo informācijas centru skaitu;

46.

aicina līdz nepieciešamajam minimumam samazināt to dokumentu skaitu, kam lietas izskatīšanai tiesā tiek pieprasīts apstiprināts tulkojums, lai neaizkavētu pilsoņu aizstāvību un izvairītos no pārmērīgiem tiesāšanās izdevumiem;

47.

prasa, lai ikviens ES pilsonis, kurš uzskata, ka ir kļuvis par citas dalībvalsts pārvaldes vai policijas iestāžu pārmērīgas vai ļaunprātīgas dienesta stāvokļa izmantošanas upuri, var bez grūtībām vērsties valsts vai vietējā iestādē, kas atbild par sūdzību izskatīšanu pret minētajām struktūrām;

48.

prasa, lai Komisija, kura veicina Eiropas pilsētu sadraudzību, nepievēršas tikai atbalsta sniegšanai sadraudzības shēmām ar jaunajām dalībvalstīm vai trešām valstīm, bet vēlas, lai Eiropas atbalsts arvien tiktu sniegts arī senākām sadraudzībām, tādējādi nodrošinot to ilgtermiņa pastāvēšanu, jo tā pašlaik ir apdraudēta;

49.

uzskata, ka ikvienam ES pilsonim ir tiesības uz brīvu pieeju objektīvai un kvalitatīvai informācijai; ar ārkārtīgām bažām vēro tādu plašsaziņas līdzekļu uzraudzības iestāžu veidošanu, kuras ir pārāk cieši saistītas ar valdību;

50.

uzskata, ka Savienībai vajadzētu saziņai regulārāk izmantot televīziju, kas ir svarīgs līdzeklis informācijas sniegšanai; tāpēc atzinīgi vērtē papildu budžeta līdzekļu piešķiršanu programmai „Euronews”;

51.

atzinīgi vērtē Komisijas neseno priekšlikumu stiprināt ES pilsoņu aizsardzību, ko nodrošina citas dalībvalsts diplomātiskās vai konsulārās iestādes, jo īpaši precizējot, kad tiek uzskatīts, ka pilsonis nav pārstāvēts, un nosakot palīdzības veidu, kuru dalībvalstis parasti sniedz nepieciešamības gadījumā;

52.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi „e-tiesiskuma” portālu, kurā sniegts noderīgs kopsavilkums par juridiskiem procesiem un pasākumiem katrā dalībvalstī;

53.

mudina Komisiju sadarboties ar Lūgumrakstu komiteju, 2013. gadā izstrādājot jaunu ziņojumu par pilsonību; šajā sakarībā uzsver, ka Lūgumrakstu komiteja līdz jaunā ziņojuma publicēšanai kritiski izvērtēs ES pilsonības stiprināšanā gūtos rezultātus, jo īpaši ņemot vērā komitejai iesniegtos lūgumrakstus, un vajadzības gadījumā aicinās Komisiju veikt papildu pasākumus;

54.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pasludināt 2013. gadu par „Eiropas Pilsoņu gadu”, kas varētu palielināt un uzlabot izpratni par tiesībām un priekšrocībām, ko sniedz Savienības pilsonība; aicina Komisiju sadarbībā ar vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem izmantot šo iespēju pastiprināt centienus aizsargāt un veicināt pilsoņu tiesības, tādējādi nostiprinot ES kā šo tiesību aizstāves un veicinātājas statusu un tēlu; uzsver, cik svarīgi ir izmantot 2013. gada stratēģisko potenciālu, lai paātrinātu sociāli politiskās izmaiņas, kas nepieciešamas, lai novērstu iedzīvotāju neuzticēšanos, kuru vēl padziļinājusi ekonomikas krīze; aicina Savienības pilsonību iekļaut kā prioritāti pašreizējās Eiropas Savienības Padomes prezidentūras darbā; pauž cerību, ka Eiropas Pilsoņu gadā (2013. gads) tiks risinātas ES sociāli ekonomiskās problēmas un strādāts pie tā, lai tirgus darbotos iedzīvotāju labā, vienlaikus ievērojami palielinot vispārējo izpratni par ES pilsoņa statusu;

55.

ierosina Komisijai 2012. gadā izsludināt Savienības mēroga konkursu, kura mērķis būtu izstrādāt Eiropas Pilsoņu gada logotipu;

56.

aicina Parlamentu un Padomi panākt, ka dalībvalstu rīcībā ir pietiekami budžeta līdzekļi sekmīgas Eiropas Pilsoņu gada (2013. gads) un ar to saistīto pasākumu norises nodrošināšanai, turklāt īpašu uzmanību pievēršot tiem pasākumiem, kuros iesaistīti plašsaziņas līdzekļi, lai izdotos sasniegt izvirzītos mērķus;

57.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.