KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Virzībā uz stažēšanās kvalitātes sistēmas izveidi

Otrā posma apspriešanās ar sociālajiem partneriem Eiropas līmenī saskaņā ar LESD 154. pantu

1.           Ievads

Šā paziņojuma mērķis ir saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 154. panta 3. punktu noskaidrot sociālo partneru viedokli ES līmenī par Komisijas priekšlikuma saturu attiecībā uz Eiropas stažēšanās kvalitātes sistēmu un uzzināt, vai tie vēlas iesaistīties sarunās, kā paredzēts LESD 154. panta 4. punktā.

2012. gada 18. aprīļa paziņojumā “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām”[1] (nodarbinātības veicināšanas pasākumu kopums) Komisija paziņoja, ka tā līdz 2012. gada beigām sagatavos priekšlikumu Padomes ieteikumam par stažēšanās kvalitātes sistēmu. Paralēli tika sākta sabiedriskā apspriešana[2], lai noskaidrotu dažādu ieinteresēto personu viedokļus par to, vai šāda iniciatīva ir vajadzīga, tās darbības jomu, veidu un iespējamo saturu. Sabiedriskās apspriešanas gaitā tika saņemtas 250 atbildes, no kurām 29 bija no valstu un reģionālajām valdībām (ministrijas un aģentūras), 8 no arodbiedrībām, 40 no darba devēju organizāciju un uzņēmumu pārstāvjiem, 14 no jauniešu organizācijām (organizāciju apvienībām), 33 no izglītības iestādēm, 11 no citām organizācijām un 117 no privātpersonām. Pārsvarā visi dalībnieki bija vienisprātis par to, ka iespējām stažēties ir būtiska nozīme, atvieglojot pāreju no izglītības uz darba dzīvi, un par to, ka ir vajadzīga augstas kvalitātes stažēšanās. Arodbiedrības, nevalstiskās organizācijas, vairums izglītības iestāžu, privātpersonas un vairāku valstu valdības pauda atbalstu stažēšanās kvalitātes sistēmas izveidei.

Sabiedriskajā apspriešanā sniegtajās atbildēs Eiropas sociālie partneri lūdza uzsākt oficiālu apspriešanos ar tiem par iespējamo rīcības ievirzi saskaņā ar procedūru, kas paredzēta LESD 154. un 155. pantā. Atbilstīgi šiem pantiem Komisijai ir jāapspriežas ar sociālajiem partneriem pirms priekšlikumu iesniegšanas sociālās politikas jomā.

Komisija pieņēma šo sociālo partneru lūgumu, uzsverot, ka tiem var būt galvenā nozīme stažēšanās kvalitātes sistēmas izveidē un īstenošanā. 2012. gada 11. septembrī Eiropas sociālie partneri tika aicināti izteikt savu viedokli par ES rīcības iespējamo ievirzi pirmā posma apspriedēs. Pamatojoties uz saņemtajām atbildēm, Komisija tagad uzsāk otrā posma apspriešanos par priekšlikuma saturu[3].

Šajā paziņojumā ir apkopoti galvenie pirmā posma apspriešanās rezultāti, kā arī neseni fakti par kvalitātes problēmām, kas saistītas ar stažēšanos. Tajā ir izklāstīti iespējamie ES līmeņa rīcības veidi. Lai palīdzētu sociālajiem partneriem sagatavot atbildes šajā apspriešanās posmā, šim paziņojumam ir pievienots analītisks dokuments, kurā sniegta papildu informācija un analīze (piemēram, stažēšanās veidu definīcija, tās ieguvumi un izmaksas, ieinteresēto personu viedokļi, noteiktas problēmas un politiskie mērķi)[4].

Par stažēšanos uzskata ierobežotu laikposmu, ko studenti vai nesen mācības beiguši jaunieši pavada darba praksē uzņēmumā, publiskā sektora iestādē vai bezpeļņas organizācijā, lai gūtu vērtīgu darba pieredzi pirms pastāvīgas darba dzīves uzsākšanas. Pastāv pieci galvenie (kas daļēji pārklājas) stažēšanās veidi: stažēšanās izglītības ieguves procesā; stažēšanās, kas ir daļa no obligātās profesionālās apmācības (piemēram, juridiskajā, medicīnas, pedagoģijas, arhitektūras, grāmatvedības jomā utt.); stažēšanās, kas ietilpst aktīva darba tirgus politikā; stažēšanās atvērtā tirgū un stažēšanās starptautiskā vidē.

Lai gan lēmuma pieņemšana ir atstāta sociālajiem partneriem, šādas iniciatīvas darbības jomas mērķis varētu būt “atvērtā tirgus” stažēšanās, ņemot vērā, ka šajā stažēšanās segmentā ir visvairāk problēmu. Taču pastāv arī alternatīvas iespējas: pasākumu darbības jomu varētu paplašināt vai attiecināt tikai uz pārrobežu stažēšanās iespējām vai tādām stažēšanās iespējām, kas pārsniedz noteiktu ilgumu. Cits jautājums ir noskaidrot, vai nozaru īpatnības ļaus pielāgot vai ierobežot pasākumus, tos attiecinot uz konkrētām nozarēm.

2.           Sociālo partneru pirmā posma apspriešanās

ES sociālie partneri ir vienisprātis, ka stažēšanās iespējām ir liela nozīme, atvieglojot pāreju no mācībām un darbu, jo īpaši krīzes laikā. 2010. gadā starpnozaru sociālie partneri apņēmās “sekmēt vairāk un labāku māceklības un stažēšanās līgumu slēgšanu”, izvirzot to kā vienu no galvenajiem pasākumiem saskaņā ar Pamatnolīgumu par iekļaujošu darba tirgu. Visi respondenti piekrīt tam, ka sociālajiem partneriem ir svarīga nozīme, veicinot stažēšanās iespēju piedāvājumu, un mudina Komisiju sniegt finansiālu atbalstu, lai palielinātu stažēšanās skaitu, tostarp izveidojot plaša mēroga ES līmeņa programmas. Tomēr pirmā posma apspriešanās rezultāti atklāj atšķirīgus viedokļus attiecībā uz vajadzību pēc ES iniciatīvas, tās darbības jomu, šādas iniciatīvas vēlamo veidu un galvenos kvalitātes elementus, ko tā varētu aptvert.

Arodbiedrības uzskata, ka ES rīcība stažēšanās jomā ir “absolūti nepieciešama”. ETUC[5] ir ļoti norūpējusies par lielo jauniešu skaitu, kuru stažēšanās periodi ieilgst dažkārt pat vairākus gadus. Pārāk bieži šiem jauniešiem nav skaidra statusa, nedz tiesību uz sociālo aizsardzību, un viņi pelna daudz mazāk par minimālo algu. Citiem vārdiem sakot, viņi sniedz pakalpojumus līmenī, kas līdzvērtīgs algotu darbinieku nodrošinātajam līmenim, taču nesaņem par to nekādu salīdzināmu ieguvumu. Tādēļ, lai risinātu šos jautājumus, ETUC uzsver, ka kvalitātes sistēma būtu jānosaka ar tiesību aktiem vai koplīgumā. ETUC atbalsta Komisijas kvalitātes elementu analīzi/definīciju, kas izklāstīta apspriešanās dokumentā (stažēšanās līgumi, skaidri mērķi un saturs, ierobežots laiks, atbilstīgs sociālais nodrošinājums/atalgojums utt.), un uzsver, ka sociālie partneri aktīvi jāiesaista visos šā procesa posmos un līmeņos. Turklāt ETUC uzsver, ka ir nepieciešams pārraudzīt atbilstību gaidāmajai kvalitātes sistēmai.

Darba devēju organizācijām ir daudz rezervētāka nostāja, un tās uzsver, ka ir skaidri jānošķir stažēšanās no mācekļa prakses. BusinessEurope izvirza jautājumu, vai vajadzība pēc ES iniciatīvas ir pamatota. Darba devēju organizācijas piekrīt tam, ka var būt bažas par atsevišķu stažēšanās iespēju kvalitāti, taču tās uzskata, ka šīs problēmas jārisina valsts vai reģionālā līmenī. Tās apgalvo, ka ES nav pietiekamas kompetences šajā jomā, jo īpaši jautājumā par atlīdzību.

BusinessEurope uzskata, ka atalgojuma un sociālās aizsardzības jautājumi var neietilpt ES kompetencē, un jebkurā gadījumā mazajiem uzņēmumiem būs problēmas to piemērošanā. Kaut arī tiek atzīts, ka stažēšanās sniedz ievērojamas priekšrocības MVU (jo īpaši iespēju pārbaudīt potenciālos nākamos darbiniekus, pieņemt un noturēt darbā augsti kvalificētus darbiniekus un uzlabot uzņēmuma korporatīvo tēlu par salīdzinoši zemām izmaksām), UEAPME[6] uzsver, ka mazie uzņēmumi, piedāvājot stažēšanās iespējas, saskaras ar īpašām grūtībām samērā augsto izmaksu dēļ. CEEP[7] atbalsta ES līmeņa kvalitātes sistēmas izveidi visaptverošu principu kopuma veidā.

BusinessEurope un UEAMPE norāda, ka šādai sistēmai jābūt pietiekami elastīgai, lai ņemtu vērā dalībvalstu sistēmu un prakšu daudzveidību. Tika paustas bažas, ka stažēšanās shēmas var tikt pārslogotas ar daudzām tiesiskām vai administratīvām procedūrām, kas varētu atturēt uzņēmumus pieņemt stažierus, tādējādi liedzot jauniešiem gūt vērtīgas darba pieredzes iespējas.

Pastāv plaša vienprātība, ka lielākā daļa minēto problēmu attiecas uz “atvērtā tirgus” stažēšanos, un dažas organizācijas (tostarp daudzas, bet ne visas, darba devēju organizācijas) iesaka šo sistēmu attiecināt tikai uz “atvērtā tirgus” stažēšanos.

Sociālā dialoga komitejas 2012. gada 23. oktobra sanāksmē BusinessEurope, CEEP un UEAPME pauda ES darba devēju gatavību sākt apspriedes par stažēšanos, tās iekļaujot ES sociālo partneru autonomajās sarunās par rīcības pamatprincipiem jauniešu nodarbinātības jomā. ETUC paskaidroja, ka, lai gan tā ir pilnībā uzņēmusies saistības piedalīties ES sociālo partneru sarunās par rīcības pamatprincipiem un atbalsta Komisijas iniciatīvu izveidot stažēšanās kvalitātes sistēmu, tā uzskata, ka apspriedes saistībā ar rīcības pamatprincipiem šajā posmā nav piemērots brīdis sarunām par stažēšanos saskaņā ar LESD 154. pantu. Abas puses vērsa uzmanību uz to, ka viedokļi, ko tās pauda pirmajā apspriešanās posmā, neietekmē to nostāju (iespējamās) otrās apspriešanās posmā.

3.           Problēmas, kas saistītas ar stažēšanos

Lai arī stažēšanās rada virkni priekšrocību ne tikai stažieriem, bet arī darba devējiem un sabiedrībai kopumā, visas ES iestādes ir paudušas bažas par stažēšanās efektivitāti, pieejamību un kvalitāti. 2010. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, īpaši aicinot nodrošināt labāku un drošāku stažēšanos, kā arī izstrādāt Eiropas kvalitātes hartu, nosakot stažēšanās obligātos standartus, lai nodrošinātu tās pedagoģisko vērtību un novērstu ekspluatāciju[8]. 2012. gada aprīlī Eiropas Komisija nodarbinātības veicināšanas pasākumu kopuma[9] ietvaros nāca klajā ar priekšlikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmas izveidi līdz 2012. gada beigām. 2012. gada jūnijā Eiropadome secināja, ka “ir būtiski risināt jauniešu bezdarba problēmu, īpaši īstenojot Komisijas iniciatīvas par garantiju jauniešiem un stažēšanās kvalitātes sistēmu.”[10].

Augsta līmeņa politiska uzmanība šim jautājumam ir saistīta ar to, ka ievērojama daļa stažieru sastopas ar tādām problēmām kā nepietiekami kvalitatīvs mācību saturs, neesoša vai zema kompensācija, neapmierinoši nosacījumi jautājumos, kas neskar atlīdzību/kompensāciju (piemēram, nepiemēroti darba apstākļi). Pastāv arī problēmas, kas saistītas ar stažieru zemu mobilitāti ES iekšienē[11].

Visās dalībvalstīs jauniešu bezdarba līmenis ir daudz augstāks nekā pārējo darbaspējīga vecuma iedzīvotāju bezdarba līmenis — vidēji divreiz lielāks. Tas ir saistīts ar vairākiem iemesliem, jo īpaši ar to, ka jaunpienācējiem darba tirgū trūkst darba pieredzes. Šis aspekts norāda, cik stažēšanās iespējām ir svarīga nozīme, atvieglojot pāreju no mācībām uz darbu un, visbeidzot, palīdzot samazināt jauniešu bezdarbu. Efektīvai kvalitātes sistēmai būtu jānodrošina pamatnostādnes, kas palīdzētu darba devējiem izveidot vairāk tādu stažēšanās iespēju, kas gan dotu labumu viņu uzņēmumiem, gan būtu labs atspēriena punkts stažieriem, iekļaujoties darba tirgū.

No otras puses, zemas kvalitātes stažēšanās, kas neveicina stažieru nodarbinātības iespējas, nepiedāvā minimālo aizsardzības līmeni un tiek izmantota esošo darbavietu aizvietošanā par zemām izmaksām, var atturēt jauniešus no iesaistīšanās stažēšanās praksēs un deformēt darba tirgu. Vairākās dalībvalstīs stažēšanās līgumi, kuros norādītas pušu tiesības un pienākumi, nav obligāta prasība, kas nozīmē, ka dažiem stažieriem (pat 25 % saskaņā ar Eiropas Jaunatnes foruma 2011. gada apsekojumu) nav rakstiskas līgumiskas saiknes ar savu uzņēmējorganizāciju.

Runājot par kompensāciju un atlīdzību, darba devējam kvalitatīvas apmācības sniegšana rada izmaksas. Tomēr atalgojums ir nozīmīgs kvalitātes faktors. Kompensācijas trūkums lielā stažēšanās prakšu daļā rada bažas par vienlīdzīgu pieejamību, jo tādējādi no līdzdalības tajās var tikt izslēgtas personas, kurām ir mazāk labvēlīgi apstākļi.

Vēl viena problēma ir, ka palielinās vairāku secīgu stažēšanās prakšu skaits, kad jaunietim pirms iekļūšanas darba tirgū dažkārt ir jāstažējas vairākas reizes. Saskaņā ar Eiropas Jaunatnes foruma apsekojumu 37 % aptaujāto personu ir stažējušās trīs vai vairāk reižu. Zemi apmaksāta vai neapmaksāta stažēšanās apvienojumā ar secīgu stažēšanās prakšu skaita pieaugumu arī rada bažas saistībā ar darba devējiem, kas izmanto stažēšanos kā bezmaksas nodarbinātību.

Patlaban salīdzinoši maz jauniešu stažējas citās valstīs. 2011. gada Eirobarometra aptaujā atklājās, ka 53 % jauniešu Eiropā ir gatavi vai vēlas strādāt citā ES dalībvalstī[12].

Nozīmīgākie konstatētie šķēršļi pārrobežu mobilitātes organizēšanai ir saistīti ar pārredzamas un viegli pieejamas informācijas trūkumu par juridiskiem un administratīviem nosacījumiem un grūtībām atrast tādas uzņēmējorganizācijas, kurās ir laba atbilstība starp stažiera profilu un organizācijas vajadzībām. Informācijas trūkums par stažēšanās kvalitāti patiešām ir aktuālāks attiecībā uz pārrobežu stažēšanos. Stažēšanās pētījumā atklātas lielas atšķirības darba tirgus un stažēšanās regulējumos visās dalībvalstīs. Ņemot vērā, ka ārvalstu stažieriem trūkst informācijas par vietējiem apstākļiem, viņiem ir vēl grūtāk izprast savas tiesības un panākt to ievērošanu.

Salīdzinot jauniešu izrādīto lielo interesi par darbu ārzemēs ar zemo starptautiskās stažēšanās apjomu, var secināt, ka neskaidrībām par darba apstākļiem ārzemēs var būt būtiska (negatīva) loma. Ja jaunieši nezinās, ko viņi ārvalstu stažēšanās gadījumā var sagaidīt nosacījumu, mācīšanās, sociālās aizsardzības, atlīdzības ziņā utt., to gatavība iesaistīties būs ierobežota. Tas nozīmē zaudētas iespējas stažieriem (un vēlāk darba ņēmējiem) gan jaunu prasmju, gan pieredzes ziņā, un rada šķērsli mobilitātei ES.

4.           Vajadzība pēc ES rīcības stažēšanās jomā

Ņemot vērā jauniešu stāvokli ES darba tirgū un iepriekš minētās problēmas, ir steidzami jāuzlabo stažēšanās kvalitāte, piesaistot sociālos partnerus un sniedzot norādījumus dalībvalstīm. Tas ir vajadzīgs, lai risinātu dramatiski augsto jauniešu bezdarba līmeni un samazinātu neatbilstības Eiropas darba tirgū, veicinot pāreju no mācībām uz darbu un novēršot šķēršļus mobilitātei. Šis paziņojums ir pieņemts kā daļa no jauniešu nodarbinātības veicināšanas pasākumu kopuma, kurā ietilpst iniciatīvas par garantiju jauniešiem, mobilitāti un māceklību[13].

2012. gada Eiropas pusgadā 22 dalībvalstis saņēma īpaši katrai valstij paredzētus ieteikumus, kuru mērķis ir uzlabot jauniešu situāciju darba tirgū[14]. Augstas kvalitātes stažēšanās palīdzētu uzlabot jauniešu darba iespējas un viņiem sniegtu būtisku atspēriena punktu pārejā uz pastāvīgu nodarbinātību.

ES rīcība atbalstīs dalībvalstis “Eiropa 2020” nodarbinātības pamatnostādnes Nr. 8 īstenošanā, jo īpaši “īstenojot programmas, lai palīdzētu tiem, kas nesen beiguši skolu, atrast pirmo darbu vai tālākas izglītības vai apmācības iespējas”. Turklāt starptautiski atzītu kvalitātes standartu izveide varētu virzīties ātrāk, ja pārnacionālas iestādes uzņemtos koordinācijas un atbalsta funkcijas. ES atrodas vispiemērotākajā pozīcijā šā darba veikšanai, jo šķiet, ka starptautisku kvalitātes standartu neplānota izstrāde virzās uz priekšu ļoti lēni vai nenotiek vispār. ES mēroga risinājumam arī būtu ievērojamas priekšrocības ES iekšējās stažieru mobilitātes ziņā, un tas palīdzētu labāk integrēt ES darba tirgu. Stažieru ģeogrāfiskās mobilitātes veicināšana ES palīdzēs samazināt strukturālo bezdarbu, ņemot vērā to, ka Eiropas darba tirgū pastāv ievērojama prasmju, kā arī pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstība. Pārrobežu stažēšanās iespēju uzlabošana ir galvenais instruments, ar ko sasniegt šo mērķi. Jauniešiem, kas apsver iespēju stažēties citā ES dalībvalstī, būtu jābūt pieejamiem skaidriem atsauces elementiem, lai varētu pārbaudīt kvalitātes kritērijus un neapmulst, sastopoties ar neskaidrībām administratīvo formalitāšu kārtošanā, kā arī ar juridiskām vai līgumsaistību problēmām. Turklāt ES līmeņa pieeja ir priekšnosacījums, lai paplašinātu EURES darbību, tajā iekļaujot mācekļa prakses un stažēšanās, kā pieprasa 2012. gada jūnija Eiropadome[15].

5.           Iespējamie ES rīcības veidi

Komisija ir apzinājusi iespējamos ES rīcības veidus, par kuriem tā vēlētos saņemt sociālo partneru atsauksmes, tostarp attiecībā uz iespējamu sarunu uzsākšanu starp tiem. Visi ES rīcības veidi, kurus var apvienot, ir sīki izklāstīti pievienotajā analītiskajā dokumentā.

Pašlaik ES sociālo partneru pirmā posma apspriešanā paustie viedokļi par šādas iniciatīvas saturu un veidu ir atšķirīgi.

5.1.        Stažēšanās kvalitātes sistēma

Komisija 2012. gada aprīlī nodarbinātības veicināšanas pasākumu kopuma[16] ietvaros nāca klajā ar priekšlikumu izveidot stažēšanās kvalitātes sistēmu. Attiecībā uz kvalitātes elementu izvēli Komisija ir noteikusi vairākus principus, kas raksturo kvalitatīvu stažēšanos, pamatojoties uz pētījumu par stažēšanos un ņemot vērā atklātās apspriešanās laikā saņemtās atbildes, kā arī pirmā posma apspriešanos. Kaut arī šie principi, šķiet, ir vispārēji piemērojami, tos var pielāgot profesijas/nozares veidam un uzņēmējorganizācijas lielumam. Būtu jāņem vērā slogs, kas tiks uzlikts MVU, lai nodrošinātu atbilstību šādiem principiem, jo mazie uzņēmumi un īpaši mikrouzņēmumi var saskarties ar lielākām grūtībām nodrošināt stažieriem tāda paša līmeņa darbaudzināšanas iespējas (vai cita veida atbalstu) kā lielākas organizācijas. Turklāt stažieriem piedāvātais aizsardzības līmenis, nedrīkstētu būt lielāks kā darbiniekiem.

Būtu jāapsver šādu elementu iekļaušana sistēmā:

– Stažēšanās līgums. Kvalitātes sistēmas sākumpunkts ir stažēšanās līguma noslēgšana. Kvalitatīvas stažēšanās pamatā būtu jābūt rakstiskam līgumam, kas noslēgts starp stažieri un uzņēmējorganizāciju (un, iespējams, ar apmācības organizāciju) un kas aptver tādus aspektus kā profesionālie un mācību mērķi, ilgums, darba laiks dienā/nedēļā un attiecīgos gadījumos sociālais nodrošinājums un atalgojums/kompensācija.

– Informācijas pārredzamība. Stažiera, darba devēja un attiecīgā gadījuma izglītības iestādes tiesības un pienākumi. Visām stažēšanās organizēšanā un īstenošanā iesaistītajām pusēm salīdzināmā formātā ir jābūt viegli pieejamai atjauninātai informācijai par tiesiskajiem un citiem noteikumiem, ko piemēro Eiropas un valstu līmenī. Grūtības iegūt ticamu un pilnīgu informāciju par šiem noteikumiem visās dalībvalstīs ir viens no galvenajiem šķēršļiem pārrobežu stažēšanās iespēju organizēšanā.

– Mērķi un saturs. Stažēšanās laikā stažieriem papildus teorētiskajai apmācībai būtu jādod iespēja apgūt prasmes darbavietā. Stažēšanās galvenais mērķis ir palielināt jauniešu nodarbinātības iespējas un uzlabot viņu karjeras attīstību. Lai uzlabotu stažiera nodarbināmību, ir svarīgi izvirzīt labi formulētus mērķus un sniegt kvalitatīvu mācību saturu.

– Atbalsts un atzīšana. Mācību satura sniegšana būtu jānodrošina, piešķirot katram stažierim personisku vadītāju vai darbaudzinātāju uzņēmējorganizācijā. Vadītājam būtu stažierim jāsniedz norādījumi uzticēto uzdevumu veikšanai, jāpārrauga tā gūtie panākumi un jāpaskaidro vispārējie darba procesi un metodes. Stažēšanās beigās vadītājam ir jāizvērtē stažiera veikums, ko var noformēt rakstiskā veidā kā ieteikuma vēstuli. Nobeiguma novērtējumam, kurā ietverti tādi aspekti kā stažēšanās ilgums, mācību saturs, veiktie uzdevumi, apgūtās zināšanas, prasmes un kompetences un veikuma novērtējums, vajadzētu nodrošināt pienācīgu stažēšanās atzīšanu.

– Ilgums. “Atvērtā tirgus” stažēšanās parasti nepārsniedz noteiktu laika periodu, piemēram, sešus mēnešus, lai nodrošinātu, ka stažēšanās neaizstāj pastāvīgas darbavietas. Obligātā pēcdiploma profesionālā apmācība (piemēram, ārstiem, juristiem, skolotājiem) ir izņēmums, jo šāda veida stažēšanās pārsvarā mēdz būt ļoti reglamentēta. Līdzīga kategorija ir uzņēmuma ietvaros organizētas “stažēšanās programmas” darbinieku pieņemšanai darbā vadības augstākajos līmeņos, kas paredzētas stažieru sagatavošanai augsta līmeņa karjerai uzņēmumā.

– Secīgas stažēšanās. Vairāku secīgu stažēšanos ierobežošana pie viena un tā paša darba devēja būtu jārisina, piemēram, ierobežojot iespēju noslēgt jaunu stažēšanās līgumu starp tām pašām pusēm noteiktā laika periodā (piem., 12 mēneši) pēc tam, kad beidzies iepriekšējais līgums.

– Sociālā nodrošinājuma noteikumi. Starp stažieri un uzņēmējorganizāciju būtu jānoskaidro jautājums par sociālās aizsardzības nodrošināšanu. Tas ietver veselības apdrošināšanu un apdrošināšanu pret negadījumiem darba vietā. Ja stažieris nav students[17], uzņēmējorganizācijai un stažierim jāpilda apdrošināšanas pienākumi, kā tas noteikts attiecīgās valsts darba tiesībās. Cita iespēja ir, ka līgumā var paredzēt apdrošināšanas shēmas, ko apmaksā uzņēmējorganizācija vai stažieris.

– Atlīdzība/izmaksu kompensācija. Ja uzņēmējorganizācija un stažieris gūst abpusēju labumu attiecībā uz zināšanu nodošanu un mācīšanos, tad šāda stažēšanās var būt neapmaksāta. Tādēļ pamatnostādnēs par atlīdzību/kompensāciju būtu jānosaka, ka rakstiskā stažēšanās līgumā skaidri jānorāda, vai tiek (ja tiek) sniegta atlīdzība vai kompensācija, atzīmējot, ka atalgojumam/izmaksu kompensācijai var būt liela nozīme, lai nodrošinātu (jauniem) cilvēkiem, kas nāk no mazāk labvēlīgas vides, piekļuvi kvalitatīvām stažēšanās iespējām, kā arī dažām profesijām.

– Partnerības pieeja. Lai palielinātu kvalitatīvas stažēšanās iespēju skaitu, darba devējiem un uzņēmējorganizācijām būtu jāstiprina sadarbība ar valsts nodarbinātības dienestiem (tostarp ar EURES tīkla starpniecību), citām publiska sektora iestādēm, izglītības un apmācības iestādēm un citiem darba devējiem, lai labāk izmantotu sinerģiju, samazinātu izmaksas, dalītos paraugpraksē, uzlabotu atbilstību starp potenciālajiem stažieriem u. c.

Šādu kvalitātes sistēmu varētu attiecināt tikai uz “atvērtā tirgus” stažēšanos un to varētu izstrādāt kā ieteikumu (pamatojoties uz LESD 292. un 153. pantu), kā norādīts nodarbinātības veicināšanas pasākumu kopumā.

5.2.        Stažēšanās kvalitātes zīme

Cits risinājums varētu būt kvalitātes zīmes izveide uzņēmējorganizācijām, izglītības iestādēm, nodarbinātības dienestiem un/vai citiem attiecīgiem dalībniekiem, kas darbojas atbilstoši kvalitātes sistēmai vai ierobežotākam kvalitātes principu kopumam. Varētu apsvērt kvalitātes zīmes izveidi arī īpašām nozarēm.

Ir iespējami dažādi risinājumi. Lai atbilstības nodrošināšanas izmaksas būtu minimālas, kvalitātes zīmi, neveicot iepriekšēju pārbaudi, varētu piešķirt organizācijām, kuras apņēmušās ievērot kvalitātes principus, ņemot vērā, ka pienācīgi pamatotu sūdzību gadījumā šo zīmi var anulēt. Šādā gadījumā zīmi varētu pārvaldīt neliels ārējais birojs vai ieinteresēto personu organizācija. Kvalitātes zīme būtu neregulējošs risinājums kvalitātes jautājumiem. Tomēr šādas pieejas risks ir, ka zīmes saņemšanai var pieteikties tikai nedaudzas organizācijas, jo īpaši tādēļ, ka pašreizējais stažēšanās pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Turklāt daudzas no organizācijām, kas pieteiksies, visticamāk būs tās, kuras jau piedāvā kvalitatīvas stažēšanās iespējas, tādēļ šāds risinājums pilnībā neatrisinātu šo problēmu.

5.3.        Informācijas tīmekļa vietnes izveide

Nākamā iespēja ir izveidot tīmekļa vietni, kurā būtu atrodams vispusīgs stažēšanos iespēju apskats (sniedzot regulāri atjauninātu informāciju par stažēšanās nosacījumiem un tiesisko regulējumu katrā dalībvalstī — iespējams, saistībā ar EURES portālu). Labi izstrādāta, lietotājam ērta tīmekļa vietne ļautu vieglāk piekļūt informācijai par valstu tiesību aktiem stažēšanās jomā un par dažādu stažēšanās veidu pieejamību dalībvalstīs. Šāda vietne stažieriem samazinātu iespēju meklēšanas izmaksas, varētu uzlabot atbilsmi starp pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī pozitīvi ietekmēt kandidātu kapacitāti iesaistīties pārrobežu stažēšanās iespējās. No otras puses, tai var būt ierobežota ietekme uz stažēšanās kvalitāti. Tīmekļa vietnes izveidošana varētu risināt problēmu saistībā ar vispārīgas informācijas trūkumu par standartiem, tomēr tajā nebūtu iespējams sistemātiski sniegt informāciju par konkrētu piedāvāto stažēšanās vietu kvalitāti. Šim nolūkam vajadzētu izveidot moduli, kurā stažieri vai bijušie stažieri varētu ierakstīt personīgas atsauksmes par konkrētām stažēšanās vietām.

5.4.        Risinājumu ietekme

Visiem ES rīcības veidiem būs kāda ietekme, kā izklāstīts pievienotajā analītiskajā dokumentā. Komisija būtu pateicīga, ja sociālie partneri sniegtu viedokļus par ierosinātajiem risinājumiem.

6.           Turpmākās darbības

Kvalitātes sistēma varētu būt noderīgs instruments stažēšanās kvalitātes uzlabošanai Eiropas Savienībā. Tas rosinātu uzņēmējorganizācijas piedāvāt vairāk tādu stažēšanās iespēju, kurās nodrošināts augstas kvalitātes mācību saturs, pienācīgi darba apstākļi un kas stažierim būtu īsts atspēriena punkts, lai iekļautos darba tirgū.

Komisija ņems vērā šīs apspriešanās rezultātus savā turpmākajā darbā stažēšanās kvalitātes uzlabošanai. Jo īpaši tā var apturēt šādu darbu, ja sociālie partneri nolemj savstarpēji apspriesties par pietiekami plaša mēroga jautājumiem. Citādi tā rīkosies, lai pieņemtu ES iniciatīvu par stažēšanās kvalitātes sistēmu, balstoties uz ietekmes novērtējumu.

7.           Jautājumi sociālajiem partneriem

Tāpēc Komisija vēlas noskaidrot sociālo partneru viedokli par šādiem jautājumiem un viņu novērtējumu par vēlamākā risinājuma ietekmi.

1.           Vai jūs uzskatāt, ka 5.1. iedaļā izklāstītais risinājums:

– varētu nodrošināt pieņemamu sistēmu, lai risinātu problēmas, kas norādītas jūsu atbildēs pirmā posma apspriešanās laikā?

– būtu jāattiecina tikai uz “atvērtā tirgus” stažēšanos, vai arī tajā būtu jāietver visu veidu stažēšanās?

2.           Kāds ir jūsu viedoklis par citiem risinājumiem, kas izklāstīti 5.2. un 5.3. iedaļā?

3.           Vai ES sociālie partneri starpnozaru vai nozaru līmenī vēlas uzsākt sarunas, pamatojoties uz šā paziņojuma 5.1. iedaļā norādītajiem elementiem, ar nolūku noslēgt nolīgumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu saskaņā ar LESD 155. pantu?

[1]               COM(2012) 173 final.

[2]               SWD(2012) 99 final.

[3]               Šīs procedūras iespējamie rezultāti ir šādi: sociālie partneri var sākt sarunas un vienoties par autonomu nolīgumu vai tie var lūgt Komisiju sagatavot tiesību akta priekšlikumu, pamatojoties uz viņu nolīgumu. Ja sociālie partneri nevar vienoties vai nolemj neiesaistīties sarunās, Komisijai ir jāizvērtē konkrētā situācija un jālemj, vai iesniegt savu priekšlikumu.

[4]               SWD(2012) 407, 2012. gada 5. decembris.

[5]               Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC).

[6]               Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociācija.

[7]               Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas Centrs.

[8]               EP 2009/2221(INI), 14.6.2010.

[9]               COM(2012) 173, 18.4.2012.

[10]             EUCO 76/12, 2012. gada 28.-29. jūnijs.

[11]             Eiropas Komisija (2012). Pētījums par stažēšanās nosacījumu visaptverošu pārskatu dalībvalstīs (turpmāk “pētījums par stažēšanos”) (Study on a comprehensive overview on traineeship arrangements in Member States).

[12]             Pieredze, kas gūta Erasmus un Leonardo da Vinci programmās, liecina, ka daudzi studenti vēlas stažēties ārzemēs, jo pieprasījums no potenciālajiem stažieriem ievērojami pārsniedz pieejamo budžetu.

[13]             COM(2012) 727, 2012. gada 5. decembris.

[14]             Sīkāku pārskatu par ieteikumiem jaunatnes jomā skatīt SWD(2012) 406 II pielikumā, 2012. gada 5. decembris.

[15]             EUCO 76/12, 2012. gada 28.-29. jūnijs.

[16]             COM(2012) 173, 18.4.2012.

[17]             Lielākajā daļā dalībvalstu valsts vai izglītības iestāde nodrošina studentiem sociālo aizsardzību, t. i., stažējoties studiju laikā, viņi ir apdrošināti pret veselības apdraudējumiem un negadījumiem.