KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par Ūdens pamatdirektīvas (2000/60/EK) īstenošanu Upju baseinu apsaimniekošanas plāni /* COM/2012/0670 final */
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM UN PADOMEI par Ūdens pamatdirektīvas
(2000/60/EK) īstenošanu Upju baseinu apsaimniekošanas plāni (Dokuments attiecas uz EEZ) 1. Ievads Lai nodrošinātu ūdens resursu
ilgtermiņa lietošanu ilgtspējīgā veidā cilvēku, uzņēmumu
un dabas vajadzībām, ar Ūdens pamatdirektīvu (ŪPD[1]) 2000. gadā tika
ieviesti jauni un tālejoši mērķi ūdens ekosistēmu
aizsardzībai un atjaunošanai. ŪPD juridiski saistošā
dokumentā ir apvienojusi galvenos integrētas upju baseinu
apsaimniekošanas principus, ūdens resursu apsaimniekošanā ieviešot
saimnieciskās un ekoloģiskās perspektīvas. Ar ŪPD tika izveidota programma un laika
grafiks dalībvalstīm izstrādāt upju baseinu
apsaimniekošanas plānus (UBAP) līdz 2009. gadam. Šajos
plānos bija jānorāda visi pasākumi, kas upju baseinu
apgabalos veicami, lai sasniegtu ŪPD mērķus. Kopš 2001. gada ŪPD īstenošanas
atbalstam tika izmantota neformāla sadarbība Kopējās
īstenošanas stratēģijas (KĪS) ietvaros; šo darbu
virzīja par ūdens resursiem atbildīgās dalībvalstu
iestādes un Komisija, līdzdarbojoties visām
ieinteresētajām aprindām. KĪS ietvaros tika sagatavoti
vadlīniju dokumenti un liels skaits dokumentu par politiku šajā
jomā, un šī stratēģija ir vērtīga platforma
pieredzes un paraugprakses apmaiņai. Šis Komisijas ziņojums par ŪPD
īstenošanu izriet no ŪPD 18. panta un balstās uz Komisijas
novērtējumu par dalībvalstu iesniegtajiem upju baseinu
apsaimniekošanas plāniem. Tam ir pievienoti Komisijas dienestu darba
dokumenti, kuros ir iekļauts detalizēts UBAP novērtējums.
Šis ziņojums ir viens no pamatdokumentiem saistībā ar Komisijas
paziņojumu par Eiropas ūdens resursu aizsardzības
konceptuālo plānu. 2. ŪPD galvenie elementi ŪPD galvenais mērķis ir
līdz 2015. gadam nodrošināt visu ūdens objektu labu
stāvokli. Tas aptver mērķus par virszemes ūdeņu labu
ekoloģisko un ķīmisko kvalitāti un gruntsūdeņu
labiem kvantitatīviem un ķīmiskās kvalitātes
rādītājiem. Galvenais ŪPD īstenošanas
instruments ir UBAP un tam pievienotā pasākumu programma.
Plānošanas process sākas ar transponēšanu un
administratīviem pasākumiem, tad seko upes baseina apgabala
raksturošana[2],
stāvokļa monitorings un novērtējums, mērķu
nospraušana un, visbeidzot, pasākumu programma un tās
īstenošana. Monitorings un pasākumu iedarbīguma
novērtēšana ir vitāli svarīga informācija, kas savieno
vienu plānošanas ciklu ar citu. Pasākumu programma ir līdzeklis,
kā reaģēt uz konstatētajām slodzēm un
tādējādi rast iespēju panākt labu upes
baseina/ūdens objekta stāvokli. Plānošanas procesa spēks un UBAP
adekvātums un uzticamība ir atkarīga no katra starpposma labas
īstenošanas. Ja, piemēram, slodžu analīzes un ietekmes
analīzes laikā netiek ņemta vērā būtiska slodze,
monitorings visticamāk nebūs veidots tā, lai to
novērtētu, un pasākumu programmā nebūs paredzētas
darbības situācijas risināšanai. 1. attēls.
Shematisks ŪPD plānošanas procesa attēlojums. 3. Upju baseinu apsaimniekošanas plānu
novērtejums UBAP novērtējums balstās uz
dalībvalstu iesniegtajiem ziņojumiem par publicētajiem
plāniem un ar tiem saistīto dokumentāciju[3] un uz elektroniskajiem
ziņojumiem, izmantojot Eiropas Ūdens informācijas sistēmu (WISE)[4]. Plānu
novērtēšana ir sarežģīts uzdevums, kas prasa
apstrādāt plašu informāciju 21 valodā. Komisijas novērtējums ir tik
precīzs, cik precīzi ir dalībvalstu sniegtie ziņojumi. Tiek
atzīts, ka ziņojumu iesniegšana ir būtisks dalībvalstu
uzdevums, jo īpaši elektroniskā ziņošana WISE
sistēmā. Ziņojumi mēdz būt gan ļoti labi
sagatavoti, gan nepilnīgi vai pretrunīgi. 4. UBAP pieņemšana un ziņošana
par UBAP – situācijas apraksts 23 dalībvalstis ir pieņēmušas
visus plānus un ziņojušas par tiem. 4 dalībvalstis (BE, EL, ES
un PT) vai nu nav pieņēmušas plānus, vai pieņēmušas un
ziņojušas tikai par dažiem plāniem. Kopumā Komisija ir
saņēmusi 124 UBAP (no gaidītajiem 174). 75 % plānu
attiecas uz pārrobežu upju baseiniem[5]. Beļģijas Flandrijas apgabala
iestādes, Briseles apgabala iestādes un federālās
valdības iestādes (kas atbildīgas par piekrastes
ūdeņiem) plānus ir pieņēmušas; Valonijas apgabala plāni
vēl tiek gaidīti. Spānijā ir apstiprināti, bet nav
paziņoti Tinto Odiel y Piedras, Guadalete y Barbate un Cuencas
Mediterraneas Andaluzas UBAP, un tikai Katalonijas upes baseina apgabala
plāns ir pieņemts un paziņots. Portugālē un
Grieķijā vēl nav pieņemti plāni vai arī par tiem vēl
nav ziņots[6]. 2. attēls[7]. UBAP pieņemšana:
ZAĻŠ – pieņemts; SARKANS
– nav pieņemts vai ir daļēji pieņemts. Kavējumi pirmā cikla UBAP
pieņemšanā dažās dalībvalstīs ir radījuši sekas
otrajam īstenošanas ciklam gan attiecīgajās
dalībvalstīs, gan citās dalībvalstīs, ar kurām
tām ir kopīgi sateces baseini. 5. Komisijas konstatējumi:
galvenās atziņas un ieteikumi 5.1. Vai 2015. gadā tiks
sasniegti laba stāvokļa mērķi? ŪPD mērķis – labs
stāvoklis – ir vajadzīgs, lai ilgtermiņā nodrošinātu
labas kvalitātes ūdens pieejamību pietiekamā daudzumā.
Ja tiek panākts labs visu ūdeņu stāvoklis, ūdens
ekosistēmas varēs atlabt un sniegt ekosistēmu pakalpojumus, kas
ir nepieciešami, lai atbalstītu dzīvi un saimniecisko darbību,
kas ir atkarīga no ūdens. UBAP novērtējums liecina, ka ir
gaidāma pozitīva virzība uz mērķi, bet lielai
daļai ūdens objektu līdz 2015. gadam labs stāvoklis
sasniegts nebūs. Tam ir vairāki iemesli. Komisijas veiktajā UBAP
novērtējumā[8]
ir konstatēti galvenie šķēršļi, ar kuriem sastopas katra
dalībvalsts, un ir uzsvērts, ka hidromorfoloģiskās slodzes,
piesārņojums un pārmērīga ieguve ir galvenās
slodzes ūdens vidē. || Dalībvalstu skaits || Ūdens objektu skaits || Ūdens objekti ar labu vai potenciāli labu stāvokli 2009. gadā, % || Ūdens objekti ar labu vai potenciāli labu stāvokli 2015. gadā, % || Progress no 2009. līdz 2015. gadam, % || Nezināmi rādītāji 2009. gadā, %[9] Virszemes ūdeņu ekoloģiskais stāvoklis || 21[10] || 82 684 || 43 || 53 || 10 || 15 Virszemes ūdeņu ķīmiskās kvalitātes rādītāji || Informācija nav skaidra, lai noteiktu 2009. gada atsauces scenāriju[11]. || 40 Gruntsūdeņu kvantitatīvie rādītāji[12] || 24 || 5197 || 85 || 92 || 7 || 6 Gruntsūdeņu ķīmiskās kvalitātes rādītāji12 || 24 || 5197 || 68 || 77 || 9 || 3 Avots:
dalībvalstu sniegtā informācija, 2012. gads. UBAP sniegtā informācija par
virszemes ūdeņu ķīmiskās kvalitātes
rādītājiem nav pietiekami skaidra, lai noteiktu 2009. gada
atsauces scenāriju. Pēdējos 30 gados ūdens objektu
ķīmiskās kvalitātes rādītāji ir
ievērojami uzlabojušies, bet attiecībā uz
prioritārajām vielām, kas ieviestas ar ŪPD, mērķi
nav sasniegti. Par lielu daļu virszemes ūdens objektu tiek
ziņots, ka to ķīmiskās kvalitātes
rādītāji nav zināmi. Turklāt pirmie UBAP liecina par
atšķirīgu Vides kvalitātes standartu direktīvas 2008/105/EK
īstenošanas pakāpi, un tas apgrūtina ķīmiskās
kvalitātes rādītāju novērtējuma
salīdzinājumu starp dalībvalstīm. Ūdens pamatdirektīvā ir
atzīts, ka laba stāvokļa sasniegšana attiecībā uz
dažiem ūdens objektiem varētu prasīt vairāk laika. Šā
iemesla dēļ dalībvalstīm ir iespēja izmantot
atbrīvojumu, pamatojoties uz ūdens objekta dabas
apstākļiem, un pagarināt termiņu līdz 2027. gadam
vai pat ilgāk[13]. Termiņš laba stāvokļa
sasniegšanai var tikt pagarināts arī, ja citstarp ir tehniski
neiespējami vai nesamērīgi dārgi atjaunot labu ūdens
objekta stāvokli līdz 2015. gadam[14]. Ja tiek piemēroti
izņēmumi, ŪPD nosaka dalībvalstīm pienākumu
pamatot un izskaidrot attiecīgos iemeslus upes baseina apsaimniekošanas
plānā. Tas nozīmē izskaidrot, kā tika veikts dabas
apstākļu, nesamērīgo izmaksu un/vai tehniskās
neiespējamības novērtējums un kā panākt
virzību uz laba stāvokļa mērķi. Šis pamatojums ir
būtiski svarīgs pārredzamībai un atbildībai
lēmumu pieņemšanas procesā. Pārāk bieži upju baseinu apgabalu
plānos atbrīvojumi tiek izmantoti, lai pamatotu pašreizējos
ūdens izmantošanas veidus un apsaimniekošanas praksi, un nav
iezīmēts plāns ŪPD mērķu sasniegšanai. Ieteikumi dalībvalstīm –
Novērtēt šķēršļus, kas
līdz šim ir apgrūtinājuši pirmā cikla īstenošanu, un
rīkoties, lai pārvarētu šos šķēršļus otrajā
ciklā; –
ar lielāku sparu veikt pasākumus laba
stāvokļa sasniegšanai. Ja rodas šaubas par iedarbīgumu, veikt
pasākumus, kuri jebkuros apstākļos rada ieguvumus (tā
saucamie no-regret pasākumi). 5.2. Monitorings un
novērtēšana: spēcīgas zināšanas kompetentu lēmumu
pieņemšanai Spēcīgs monitorings un metodes
visaptverošam ūdens objekta stāvokļa novērtējumam ir
svarīgi labas ūdens apsaimniekošanas elementi. Monitoringa izmaksas
ir daudz zemākas par neadekvātu lēmumu radītajām
izmaksām. Ūdens pamatdirektīvā ir
paredzētas pielāgojamas monitoringa programmas, kuras var izmantot,
lai prioritāti piešķirtu monitoringam tur, kur tas visvairāk
vajadzīgs. Viedām monitoringa programmām jābūt neatņemamai
daļai datu apkopošanā, ko veic, lai izstrādātu un
īstenotu pasākumus. Daudzās monitoringa programmās nav
skaidrs, vai upju baseinu apsaimniekošanas plānos tiek izmantota
informācija par raksturojumu un slodzēm, un – ja tā – tad
kādā veidā tas tiek darīts. Komisijai sniegtā informācija
nepārprotami norāda uz monitoringa nepilnībām. Tā
liecina, ka aptuveni 15 % virszemes ūdens objektu Eiropas
Savienībā ekoloģiskais stāvoklis nav zināms, bet
40 % šādu ūdens objektu nav zināmi ķīmiskās
kvalitātes rādītāji. Dažās dalībvalstīs
ekoloģiskais stāvoklis vai ķīmiskās kvalitātes
rādītāji nav zināmi vairāk nekā 50 %
ūdens objektu. Ir vajadzīgāki mērķtiecīgāki
pūliņi. Ekoloģiskais stāvoklis, kā tas
definēts Ūdens pamatdirektīvā, izsaka ūdens
ekosistēmu struktūras kvalitāti un darbību. ŪPD
savstarpēji salīdzinošā kalibrēšanā tika
salīdzinātas dalībvalstu metodes ekoloģiskā
stāvokļa novērtēšanai, lai nodrošinātu, ka tās ir
saderīgas ar ŪPD definīcijām, tādējādi
nodrošinot rezultātu salīdzināmību starp
dalībvalstīm. Tas ir sekmējis plašu informācijas
apmaiņu, kas ir ļāvusi valstīm ar mazāku pieredzi
ekoloģiskā stāvokļa novērtēšanā izmantot
citu dalībvalstu zināšanas. Neraugoties uz ievērojamu progresu,
dažās valstīs vērojami nopietni trūkumi
novērtēšanas metožu izstrādē un piemērošanā.
Bieži savstarpēji salīdzinošās kalibrēšanas process tika
uzskatīts par zinātnisku procesu, kas netiek izmantots ūdens
resursu apsaimniekošanā. Trūkumi ir ievērojami attiecībā
uz pārejas ūdeņiem un piekrastes ūdeņiem, un
attiecībā uz bioloģiskās novērtēšanas
metodēm, kurās tiek ņemtas vērā
hidromorfoloģiskās slodzes – vislielākās slodzes, kas liedz
sasniegt labu ūdens objekta ekoloģisko stāvokli. Ķīmiskās kvalitātes
rādītāju novērtējums liecina, ka nezināmi
rādītāji ir lielai daļai ūdens objektu. Daudzās
dalībvalstīs ir nepietiekams ķīmiskās kvalitātes
rādītāju monitorings, proti, monitorings neaptver visas
prioritārās vielas vai arī ir neliels to ūdens objektu
skaits, kuriem veic monitoringu. Ieteikumi dalībvalstīm –
Uzlabot un paplašināt monitoringa un
novērtēšanas instrumentus, lai nodrošinātu statistiski pamatotu
un visaptverošu pārskatu par ūdens vides stāvokli
turpmākās plānošanas vajadzībām. 5.3. Tiesiskais regulējums un
pārvaldība Spēcīgs tiesiskais regulējums
un atbilstošas pārvaldības struktūras ir svarīgi
priekšnosacījumi tam, lai integrēta upju baseinu apsaimniekošana
būtu veiksmīga. Ar Ūdens pamatdirektīvu ūdens
resursu apsaimniekošanai tika pievērsta jauna uzmanība, ūdens
vides aizsardzību un ekoloģiskos mērķus izvirzot
integrētas ūdens resursu apsaimniekošanas centrā upju baseinu
mērogā. Šīm vajadzībām tika gaidīti
pielāgojumi pašreizējā tiesiskajā regulējumā un
ūdens resursu apsaimniekošanas administrēšanā. Lai gan progress ir ievērojams,
lielākajā daļā dalībvalstu šādi pielāgojumi
nav īstenoti, tajās saglabājas nemainīgs stāvoklis.
ŪPD vides mērķi ir iekļauti kā papildu
mērķi, bet tie nav līdz galam integrēti politikas
lēmumos. Ir nepieciešama atbilstīga starpnozaru
koordinācija lēmumu pieņemšanā. Lēmumi par
saimniecisko darbību, kuros nav ņemta vērā ūdens
resursu pašreizējā un gaidāmā pieejamība, var
veicināt ilgtspējas principiem neatbilstošu praksi, tādu kā
resursu pārmērīga izmantošana, kas rada negatīvas sekas
videi, iedzīvotājiem un citām ekonomikas nozarēm. Līdz
ar ŪPD pieņemšanu tiek sagaidīts, ka dalībvalstis
iekļaus upju baseinu apsaimniekošanas plānos pasākumus, kas
vērsti uz visiem ūdens izmantojumiem, un ka tās nodrošinās
saderību starp UBAP un citiem telpiskās plānošanas rīkiem.
ŪPD ieviesa arī pāreju no tradicionālajām, uz
ūdens izmantojumu balstītajām pieejām uz
integrētāku pieeju, kas jāatspoguļo pārvaldības
organizācijā. Tas ir paveikts atšķirīgā
pakāpē. Atsevišķos gadījumos atbildība par ŪPD
īstenošanu bija uzticēta konkrētām nodaļām bez
skaidrām saiknēm ar ūdens resursu ikdienas apsaimniekošanu vai
atgriezenisko saikni baseinu līmenī. Tas ir izraisījis pieeju
dublēšanos un dažos gadījumos ar ŪPD mērķiem
nesaderīgus lēmumus un darbības. Pārrobežu sadarbība un
īstenošanas procesu koordinēšana arī ir svarīga, lai
īstenotu ŪPD principu īstenot apsaimniekošanu upes baseina
mērogā, it īpaši ņemot vērā, ka pārrobežu
upju baseini sastopami lielākajā daļā ES teritorijas.
Līdz ar ŪPD pieņemšanu tika pastiprināta un ievērojami
uzlabota starptautiska sadarbība. Dažos gadījumos tā ir
progresējusi no informācijas apmaiņas līdz kopīgai
problēmu diagnosticēšanai un kopīgiem lēmumiem par
pārrobežu pasākumiem. Ir sagatavoti kopīgi upju baseinu
apsaimniekošanas plāni lielajos pārrobežu baseinos, bet
jāturpina pilnveidot pasākumu koordinēšanu. Sabiedrības un lietotāju
līdzdalība ūdens resursu apsaimniekošanā ir vēl viens
būtisks ar ŪPD ieviests elements. Proaktīva pieeja var
nodrošināt optimālus lēmumus, kas ir pieņemamāki
vietējai sabiedrībai un attiecīgi tiek labāk īstenoti.
Svarīga nozīme ir pārredzamībai par to, kā tiek
ņemti vērā apspriešanās procesa rezultāti, un
šajā ziņā ir vairāki labi piemēri. Ieteikumi dalībvalstīm –
Turpināt integrētas
starpdisciplināras ūdens resursu apsaimniekošanas konsolidāciju;
meklēt risinājumus, kas līdzsvaro vides aizsardzību un
ilgtspējīgu ekonomisko attīstību ilgtermiņā, un
vajadzības gadījumā pielāgot juridiskās un
administratīvās pieejas; –
UBAP sagatavošanas procesa agrīnā
posmā nodrošināt koordināciju ar valstīm, ar kurām ir
kopīgi upju baseini, kopīgi vienoties par pārrobežu
pasākumiem un tos īstenot; –
iesaistīt ieinteresētās personas
un iestādes no paša plānošanas procesa sākuma un nodrošināt
pārredzamību. 5.4. Kvantitatīvo un
kvalitatīvo aspektu integrācija ūdens resursu
apsaimniekošanā Labā ūdens resursu
apsaimniekošanā ir jāintegrē kvalitatīvie un
kvantitatīvie aspekti: ŪPD mērķu sasniegšana ir
iespējama tikai tad, ja ūdens ekosistēmām ir pieejams
pietiekams daudzums tīra ūdens. Šim nolūkam ir vajadzīga
ekoloģiskā plūsma, lai nodrošinātu ekoloģisko
stāvokli un ūdens pieejamību dažādiem izmantojumiem.
Ūdens daudzuma jautājumu aktualitāte ar atzīta daudzos
Eiropas upju baseinos. Upju baseinu apsaimniekošanas plānos ir noteikti
pasākumi, kas vērsti uz ūdens trūkuma un sausuma
problēmu risināšanu, jo gaidāms, ka šādas problēmas
vēl vairāk padziļināsies klimata pārmaiņu
ietekmē[15]. Tomēr upju baseinu apsaimniekošanas plānos ir
konstatētas nepilnības saistībā ar datu kopu kvalitāti
un pieejamību un saskaņotu pasākumu trūkumu. Informācija par klimata pārmaiņu
ietekmi ir iekļauta vairākos UBAP, bet lielākajā
daļā gadījumu tā neietekmē pasākumu atlasi, un ir
plānots, ka nākamajā UBAP plānošanas ciklā tā
tiks apsvērta rūpīgāk. Plūdu riska pārvaldība ir
neatņemama integrētas ūdens resursu apsaimniekošanas daļa,
tāpēc ar plūdiem saistīti jautājumi ir pieminēti
upju baseinu apsaimniekošanas plānos visā ES, jo īpaši kā
iemesls ūdens objekta stiprai pārveidošanai. Otrais UBAP cikls
būs jākoordinē ar pirmajiem plūdu riska
pārvaldības plāniem. Ieteikumi dalībvalstīm –
Piemērot ekoloģiskās plūsmas
režīmu, lai nodrošinātu, ka pārvaldes iestādes un
lietotāji zina, cik daudz ūdens un kurš plūsmas režīms ir
vajadzīgs, lai sasniegtu laba ekoloģiskā stāvokļa
mērķi; –
uzlabot datu kopas par ūdens daudzumu,
ūdens pieejamību un pieprasījuma tendenču prognozēm,
lai varētu izstrādāt saskanīgu un iedarbīgu
pasākumu kopumu; –
integrēt klimata pārmaiņu
apsvērumus upju baseinu apsaimniekošanas plānos; –
koordinēt plūdu riska
pārvaldības plānu sagatavošanu un apspriešanos par tiem ar otro
UBAP ciklu, lai nodrošinātu saskaņotību. 5.5. Pirms ŪPD pieņemto
tiesību aktu svarīgā nozīme ŪPD mērķu
sasniegšanā Pirms ŪPD ES ūdens resursu politikas
ietvaros nozīmīgas problēmas ūdens vidē tika
risinātas, pieņemot Komunālo notekūdeņu
attīrīšanas direktīvu un Nitrātu direktīvu[16]. Šīs direktīvas
nodrošina ūdens aizsardzību pret barības vielu slodzi, ko rada
lauksaimniecība un pilsētu attīstība, un tās
palīdz sasniegt ŪPD mērķus. Nitrātu
direktīvas īstenošana ir būtiski pavirzījusies uz priekšu
t.s. vecajās dalībvalstīs (ES15), bet ievērojami mazāk
attīstījusies dalībvalstīs, kuras pievienojās ES kopš
2004. gada (ES12) un kuras izmanto pārejas periodus. Galvenās
problēmas ir finansiālā atbalsta un pienācīgas
plānošanas trūkums. Jaunākajā
ziņojumu iesniegšanas kārtā[17]
atbilstīgi Komunālo notekūdeņu attīrīšanas
direktīvai ir redzams, ka ES15 valstīs notekūdeņu
savākšanas sistēmas bija ieviestas vairumā gadījumu,
aptverot 99 % no kopējās piesārņojuma slodzes, bet
ES12 valstīs šādas sistēmas aptvēra 65 % no
kopējās radītās slodzes. Otrreizēja
attīrīšana aptvēra 96 % slodzes ES15 valstīs un
48 % slodzes ES12 valstīs. Vēl rūpīgāka
attīrīšana aptvēra 89 % slodzes ES15 valstīs un 27 %
radītās slodzes ES12 valstīs. Resursu pieejamība
ieguldījumu finansēšanai joprojām rada grūtības
atbilstības nodrošināšanai. Tāpēc būtu jāveicina
novatoriski tehniskie risinājumi, kas izmaksu ziņā ir
efektīvi. Piesārņojumu
no rūpnieciskiem avotiem reglamentē IPPC direktīva[18]. Tās pēdējais
īstenošanas ziņojums liecina, ka, lai gan IPPC direktīva
ir ievērojami racionalizējusi rūpniecībai piemērojamos
vides tiesību aktus daudzās dalībvalstīs, pārāk
daudzās atļaujās bija emisiju robežvērtības, kas
neatbilda labākajām pieejamajām metodēm un
nenodrošināja pietiekamu ūdens vides aizsardzību. Ieteikumi dalībvalstīm –
Pastiprināt Nitrātu direktīvas
rīcības programmas un jutīgo zonu noteikšanu, uzlabot
notekūdeņu attīrīšanas atbilstības
rādītājus, izveidojot piemērotus ieguldījumu plānus,
un nodrošināt emisiju robežvērtību atbilstību
labākajām pieejamajām metodēm. 5.6. Veicināt racionālu
izmantošanu, ieviešot adekvātus ūdens tarifus Pārredzamība, proti, adekvāta
informācija par ūdens izmaksām, ir pamats tam, lai
izstrādātu ūdens tarifu politiku, kas sniedz pietiekamu stimulu
lietotājiem izmantot ūdeni efektīvi un saskaņā ar
ŪPD. Tomēr līdz šim nav gūti lieli panākumi
pārredzamas tarifu politikas īstenošanā. Ūdens efektīva izmantošana
nozīmē izlietotā ūdens apjoma mērīšanu.
Vienotās likmes un tarifi, kas balstās uz apūdeņoto
platību, kā arī maksas sadale pēc lietotāju skaita
nerada stimulu ūdeni izmantot ilgtspējīgā veidā.
Dažās dalībvalstīs atsevišķos sektoros, piemēram,
lauksaimniecībā vai mājsaimniecībās, ūdens
patēriņa mērīšana nav pilnība ieviesta. Ūdens pakalpojumu finansiālo izmaksu
atgūšana, tostarp kapitālizdevumu atgūšana, nodrošina
ieguldīto līdzekļu tik nepieciešamo ilgtermiņa
ilgtspējību. Ar vidi un ūdens resursiem saistītās
izmaksas arī ir svarīga izmaksu atgūšanas daļa, lai
nodrošinātu, ka sekundārā ietekme, ko rada ūdens
izmantošana un novadīšana, tie adekvāti kompensēta. Turklāt
ūdens pakalpojumu izmaksas ir jāatgūst, ņemot
vērā principu "maksā piesārņotājs"[19]. Ļoti maz dalībvalstu ir ieviesušas
pārredzamu vides un ūdens resursu izmaksu atgūšanu. Izmaksu
atgūšana lielākā vai mazākā mērā ir ieviesta
attiecībā uz mājsaimniecībām un rūpniecības
nozari. Lauksaimniecības nozarē daudzos apgabalos maksa par
ūdeni tiek iekasēta tikai nelielā apmērā. UBAP novērtējums liecina, ka izmaksu
un ieguvumu novērtēšana nav kvalitatīva. Šajā jomā
nepieciešams ievērojams uzlabojums un kopīgas izmaksu (tostarp vides
un resursu izmaksu) un ieguvumu (tostarp ekosistēmu pakalpojumu)
aprēķināšanas metodikas definēšana. Pretējā
gadījumā nebūs iespējams nodrošināt efektīvas
tarifu politikas īstenošanu, nedz arī izvairīties no nesamērīgiem
un neatbilstīgiem pasākumiem. Ieteikumi dalībvalstīm –
Nodrošināt ūdens tarifu politikas
pārredzamību un taisnīgumu un balstīt to uz ūdens
patēriņa mērīšanu; –
uzlabot izmaksu un ieguvumu
novērtēšanu, lai nodrošinātu izmaksu atgūšanu. 5.7. Pasākumu
finansēšana Dalībvalstu pasākumu programmas
ietver dažādus instrumentus (juridiskos, administratīvos, tehniskos,
infrastruktūras, mācību utt.) un tiek finansētas
dažādā veidā. Sagaidāms, ka daļu pasākumu
finansēs no valsts budžeta, bet finansējums tiek gaidīts
arī no privātiem ekonomikas dalībniekiem, piemēram,
izmantojot noteikumus par izmaksu atgūšanu. Dažus ar ŪPD
saistītos pasākumus var finansēt no Eiropas fondiem –
struktūrfondiem, Kohēzijas fonda vai KLP fondiem. Komisijas iesniegtajā jaunās LIFE
regulas 2014.–2020. gadam priekšlikumā ir paredzēta iespēja
līdzfinansēt projektus, kas integrē dažādus ES fondus un
citus finanšu avotus vienotā liela mēroga projektā ar ŪPD
saistīto pasākumu īstenošanai. Komisijas priekšlikums par
2014.–2020. gada kohēzijas politiku balstās uz galvenajiem
ŪPD elementiem, un tajā ierosināti ex-ante
nosacījumi Kohēzijas un struktūrfondu izmantošanai
ūdenssaimniecības nozarē. Kohēzijas politika dod
iespēju apvienot ūdens izmantojuma apsaimniekošanas vajadzības
un īstenot ūdens resursu politiku. Lēmumiem par finansēšanu
jāatbilst UBAP izvirzītajām prioritātēm.
Lielākajā daļā UBAP nav ietverta precīza
informācija par to, cik daudz izmaksās pasākumu īstenošana
un kā tos varēs finansēt. Atlasot pasākumus, ir
jānosaka finansēšanas mehānismi un līdzekļu
pieejamība. Pretējā gadījumā nav garantijas, ka
īstenošana būs iespējama. Ieteikumi dalībvalstīm –
Pielāgot finansēšanas lēmumus
(arī attiecībā uz ES fondiem) prioritātēm un
darbībām, kas definētas UBAP, ietverot ES ūdens resursu
tiesību aktu prasību izpildi; –
iekļaut upju baseinu apsaimniekošanas
plānos un pasākumu programmās pasākumu izmaksas un
atbildīgās iestādes un norādīt, kas uzņemas
izmaksu segšanu. 5.8. Integrācija ar citiem
politikas pasākumiem Zemes izmantojuma plānošanai, lauksaimniecībai,
pilsētu attīstībai, hidroelektroenerģijai, kuģošanai
un aizsardzībai pret plūdiem ir potenciāla ietekme uz ūdens
resursiem. UBAP process piedāvā unikālu iespēju nodrošināt
mijiedarbību starp šīm nozarēm un izstrādāt
sistēmu, kurā šīs darbības varētu norisināties
ilgtspējīgā veidā. ŪPD īstenošana
nozīmē, ka ūdens resursu politikas mērķi ir
jāintegrē to saimnieciskās darbības virzienu
attīstībā un plānošanā, kas ir atkarīgi no
ūdens. Vairāk nekā 90 % no
novērtētajiem UBAP atklājas, ka lauksaimniecība rada
nozīmīgu slodzi upju baseinos gan no difūzajiem vai punktveida
piesārņojuma avotiem – organiskajām vielām, barības
vielām, pesticīdiem –, gan hidromorfoloģisko faktoru
ietekmē. Lai gan pasākumu programmās ir
iekļauti dažādi tehniskie un netehniskie pasākumi, kā
arī ekonomiskie instrumenti, tajās trūkst svarīgu elementu
(tvērums, laika grafiks, finansējums). Kopumā upju baseinu
apsaimniekošanas plānos nav vērojama nedz mērķtiecīga
rīcība lauksaimniecības radīto slodžu mazināšanai,
nedz apmierinoša lauksaimnieku iesaiste ŪPD procesā[20]. Turklāt plānos nav
daudz informācijas par to, kā tiek izmantotas iespējas, ko
sniedz lauku attīstības programmas. Komisijas priekšlikumos par KLP reformu[21] ir iekļauta virkne
elementu, kas varētu būtiski uzlabot mijiedarbību starp
lauksaimniecību un ūdens resursu politiku. Tie ietver ŪPD
pievienošanu savstarpējās atbilstības prasībām (ar
zināmiem nosacījumiem), ekoloģiskā komponenta
iekļaušanu KLP pirmajā pīlārā un plānošanas
sistēmu ar lauku attīstības politiku, kas skaidri nosaka
ūdens izmantošanas efektivitāti un ūdens resursu apsaimniekošanu
kā apakšprioritātes, kas risināmas ar lauku attīstības
programmām. ŪPD 4. panta 7. punktā par
jauniem projektiem un ūdens objektu pārveidošanu ir
izklāstīti nosacījumi, ar kādiem var panākt kompromisu
starp ūdens resursu aizsardzību un ekonomikas attīstību.
Šajā punktā ir paredzēts nosacījums, ka attiecībā
uz jauniem pārveidojumiem upju baseinu apsaimniekošanas plānos ir
jāsniedz īpašs skaidrojums. No 116 novērtētajiem
plāniem, kuros ir dota atsauce uz izņēmumiem, tikai 12
plānos ir iekļauta norāde uz projektiem, kas ietilpst
4. panta 7. punkta darbības jomā. Lai gan ir skaidrs, ka
tādu plānoto un iesākto projektu, kas visticamāk
izraisīs ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos, ir
vairāk, tie nav pieminēti UBAP. Tas, ka lielākajā daļā
plānu trūkst atsauču uz jauniem projektiem un programmām,
norāda, ka netiek izmantota iespēja īstenot saimnieciskās
darbības virzienu ilgtspējīgu attīstību
saskaņā ar patiesi integrētas ūdens resursu
apsaimniekošanas principiem. Saistībā ar 4. panta
7. punktu īpaša uzmanība ir jāpievērš
hidroelektroenerģijai. Ir pienācīgi jārisina
hidroelektroenerģijas radītā ietekme uz vidi. Pašreizējo
iekārtu modernizācijai un paplašināšanai ir jādod
priekšroka salīdzinājumā ar jaunu iekārtu
būvniecību, kas jāpapildina ar stratēģisko
novērtējumu upes baseina mērogā, atlasot optimālas
atrašanās vietas gan no enerģijas ražošanas viedokļa, gan ar
vismazāko ietekmi uz vidi[22]. Līdzīgi arī kuģošana pa
iekšzemes ūdensceļiem var negatīvi ietekmēt ūdens
vidi, lai gan šādam pārvadājumu veidam ir potenciāli zems
oglekļa dioksīda emisiju līmenis. Saistībā ar KĪS
un citiem procesiem[23]
ir izstrādātas plašas vadlīnijas, kuras jāizmanto, lai
nodrošinātu, ka kuģošanu pa iekšējiem ūdensceļiem
attīsta ilgtspējīgi, neierobežojot ŪPD mērķu
sasniegšanu. Iekšzemes slodzes ietekmē jūras
vides stāvokli. Pasākumi, kas tiek veikti atbilstoši UBAP,
palīdzēs panākt labu vides stāvokli saskaņā ar
Jūras stratēģijas pamatdirektīvu[24]. Minētajā
direktīvā ir noteikta prasība līdz 2015. gadam
izstrādāt pasākumu programmu, kurā būtu ņemta
vērā koordinācija ar UBAP, kas līdz 2015. gadam tiks
sagatavoti otrajā ciklā. Ieteikumi dalībvalstīm –
Izmantot UBAP procesu, lai nodrošinātu
skaidru ietvaru to saimnieciskās darbības virzienu
attīstībai, kas ir atkarīgi no ūdens; –
uzlabot sadarbību ar lauksaimniecības
aprindām pasākumu programmas sagatavošanā, lai nodrošinātu
īstenojamību un pieņemamību; nodrošināt, ka lauku
saimniecību konsultāciju sistēmas dalībnieki uzņemas
proaktīvu lomu un izmanto iespējas, ko piedāvā lauku
attīstības programmas; –
sabalansēt brīvprātīgas
darbības un obligātos pasākumus lauksaimniecībā, lai
sniegtu stabilu bāzi lauku attīstības programmām un ar
ūdeni saistītām savstarpējās atbilstības
prasībām; palielināt daudzfunkcionālus dabīgā
ūdens aizturēšanas pasākumus; –
koordinēt un iekļaut upju baseinu
apsaimniekošanas plānos programmas, plānus un projektus, kas
ietekmē ūdens vidi (tādās jomās kā kuģošana,
hidroelektroenerģija vai pasākumi aizsardzībai pret
plūdiem). 6. Secinājumi ·
Upju baseinu apsaimniekošanas plānu
sagatavošanā un izstrādē ir ieguldīts daudz
pūliņu. Mūsu zināšanas par ES ūdens objektu
stāvokli un darbībām, kas tos ietekmē, ir labākas nekā
jebkad iepriekš. Tomēr Komisijas novērtējums liecina, ka
nepieciešami apņēmīgāki centieni, lai nodrošinātu
ŪPD mērķu sasniegšanu 2015., 2021. un 2027. gada ciklā. ·
Ir labi piemēri par ŪPD visu aspektu
īstenošanu. Tāpēc dalībvalstīm, kas kavējas ar
upju baseinu apsaimniekošanas plānu apstiprināšanu un īstenošanu,
ir iespēja mācīties no citiem, lai mazinātu kavējumus. ·
Īstenošanai jānodrošina, ka ūdens
resursu apsaimniekošana balstās uz labāku izpratni par galvenajiem
riskiem un slodzēm upes baseinā, kas pamatojas uz rūpīgu
monitoringu. Tādējādi tiks radīti izmaksu ziņā
efektīvi pasākumi, kas ilgtermiņā nodrošinās
ilgtspējīgu apgādi ar ūdeni cilvēku,
uzņēmumu un dabas vajadzībām. ·
Komisija turpinās meklēt un veicināt
auglīgu neformālu sadarbību ar dalībvalstīm un
ieinteresētajām aprindām KĪS ietvaros. ·
Komisija turklāt abpusēji ar
dalībvalstīm sekos līdzi tam, kā tiek īstenoti
ieteikumi, ko tā izvirza šajā īstenošanas ziņojumā un
tam pievienotajos dokumentos, un vienlaikus turpinās vajadzības
gadījumā piemērot ŪPD saistību izpildei nepieciešamos
pasākumus. ·
Šā ziņojuma konstatējumi ir tikuši
izmantoti, lai noteiktu politikas priekšlikumus, kas izvirzīti Komisijas
paziņojumā par Eiropas ūdens resursu aizsardzības
konceptuālo plānu, un tie tiks apspriesti arī turpmāk
saistībā ar KĪS. [1] Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu
Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā;
papildināta ar Gruntsūdeņu direktīvu (2006/118/EK) un Vides
kvalitātes standartu direktīvu (2008/105/EK). [2] Tas ietver analīzi par slodzēm un ietekmi,
saimniecisko analīzi, ūdens objektu attēlveidošanu un
tipoloģijas un bāzes apstākļu noteikšanu virszemes
ūdens objektiem un tiks izmantots par pamatu ekoloģiskā
stāvokļa novērtējumam. [3] Sk. http://circa.europa.eu/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/implementation_documents_1/submitted_rbmpshttp://circa.europa.eu/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/implementation_documents_1/submitted_rbmps [4] Sk. http://water.europa.eu
un jo īpaši http://www.eea.europa.eu/themes/water/interactive/water-live-maps/wfd. [5] Norvēģija īsteno ŪPD
saskaņā ar Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu, kurā ir
paredzēts īpašs grafiks. Tāpēc Norvēģija ir
pieņēmusi 9 eksperimentālos UBAP. [6] Tiesa savos nolēmumos ir vērsusies
pret Beļģiju, Grieķiju un Portugāli par plānu
nepieņemšanu un neziņošanu. Nolēmums par Spāniju vēl
nav pieņemts. Lietas ir pieejamas šādās adresēs: Grieķija
– C-297/11, Beļģija
– C-366/11, Portugāle
– C-223/11. [7] Atjaunināts pārskats ir pieejams
šādā adresē: http://ec.europa.eu/environment/water/participation/map_mc/map.htm. [8] Sk. pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu. [9] ES, PT un EL nav iekļautas, jo trūkst šo
valstu UBAP. [10] Ekoloģiskais stāvoklis: nav iekļautas
valstis, kas nav ziņojušas par UBAP vai nav ziņojušas par
izņēmumiem, vai kurās daudz ūdens objektu ir ar
nezināmiem kvalitātes rādītājiem. [11] Ķīmiskās kvalitātes
rādītāji: tiek ziņots, ka vairāk nekā 40 %
virszemes ūdens objektu ir "nezināmi ķīmiskās
kvalitātes rādītāji", bet attiecībā uz
pārējiem ūdens objektiem novērtējums nav
salīdzināms. [12] Skaitļos nav iekļauta FI un SE, jo tām ir
ļoti liels skaits mazu ūdens objektu labā stāvoklī. [13] 4. panta 4. punkta c) apakšpunkts. [14] 4. panta 4. punkts, 4. panta 5. punkts
un 4. panta 7. punkts. [15] Ziņojums par Eiropas ūdens trūkuma un
sausuma politikas pārskatīšanu. [16] Padomes Direktīva 91/271/EEK par komunālo
notekūdeņu attīrīšanu, OV L 135, 30.5.1991., un
Padomes Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu
aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas
izcelsmes nitrāti, OV L 375, 31.12.1991. [17] Komisijas 6. kopsavilkums par Komunālo
notekūdeņu attīrīšanas direktīvas īstenošanu –
Komisijas dienestu darba dokuments (SEC(2011)1561 final (pārskata
periods – 2007./2008. gads). [18] Eiropas
Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīva
2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli
(Piesārņojuma integrētas novēršanas un kontroles
direktīva), OV L 24, 29.1.2008., 8.–29. lpp. No 2014. gada
7. janvāra to paredzēts aizstāt ar Eiropas Parlamenta un
Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvu 2010/75/ES par
rūpnieciskajām emisijām. Sk. http://ec.europa.eu/environment/air/pollutants/stationary/ippc/key_impl.htm. [19] Komisija ierosinājusi pienākumu neizpildes
procedūras pret 9 dalībvalstīm, kas ir ieviesušas ūdens
pakalpojumu šauru interpretāciju, kas aptver tikai dzeramo ūdeni un
ūdens attīrīšanu. [20] Sk. Vides ģenerāldirektorāta
tīmekļa vietni, kas pieejama visās ES valodās: "Guidance
for administrations on making WFD agricultural measures clear and transparent
at farm level" un "Handbook
on Farm Advisory Systems and water protection". [21] http://ec.europa.eu/agriculture/cap-post-2013/legal-proposals/index_en.htm
[22] KĪS
politikas dokuments par ŪPD un hidromorfoloģisko slodzi. Ieteikumi
labākai politikas integrācijai (2006. gads); http://circa.europa.eu/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/thematic_documents/hydromorphology/hydromorphology/_EN_1.0_&a=d. [23] Turpat; sk. arī Kopīgu paziņojumu par
iekšzemes navigāciju un vides ilgtspējību Donavas upes
baseinā (2007. gads); projekta PLATINA paraugprakses
rokasgrāmatu par ūdensceļu ilgtspējīgu plānošanu
(2011. gads); Komisijas vadlīniju dokumentu par iekšzemes
ūdensceļu ilgtspējīgu attīstību
saistībā ar ES dabas tiesību aktiem (2012. gads). [24] Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu
Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā,
OV L 164, 25.6.2008.