SATURS

1........... Vīzija.............................................................................................................................. 3

2........... Šī zaļā grāmata............................................................................................................... 3

3........... Nepieciešamība pēc zināšanām par jūru........................................................................... 6

3.1........ Nozare........................................................................................................................... 6

3.2........ Publiskā sektora iestādes................................................................................................ 7

3.3........ Zinātne........................................................................................................................... 8

3.4........ Pilsoniskā sabiedrība....................................................................................................... 8

4........... Pieejamība un savstarpējā izmantojamība......................................................................... 8

4.1........ Trūkumi.......................................................................................................................... 8

4.2........ Jūras datu vairākkārtēja izmantošana............................................................................... 9

4.3........ Konkurētspēja un jauninājumi......................................................................................... 9

5........... Līdz šim paveiktais........................................................................................................ 10

5.1........ Valstu centieni.............................................................................................................. 10

5.2........ Eiropas jūras novērojumu un datu tīkls (EMODnet)....................................................... 11

5.3........ GMES jūras pakalpojums............................................................................................. 12

5.4........ Zivsaimniecības datu vākšanas sistēma.......................................................................... 13

5.5........ Pētniecība..................................................................................................................... 14

5.6........ Vides datu ziņošana...................................................................................................... 15

5.7........ Pielāgošanās klimata pārmaiņām.................................................................................... 16

5.8........ Starptautiskās iniciatīvas................................................................................................ 16

6........... Pārvaldība.................................................................................................................... 17

6.1........ Līdzsvars starp ES un dalībvalstu centieniem.................................................................. 17

6.2........ ES atbalsts jūras datu vākšanai un apstrādei.................................................................. 17

6.3........ Kaimiņvalstu iesaistīšana............................................................................................... 18

6.4........ Prioritāšu noteikšana..................................................................................................... 18

7........... Privātā sektora iesaistīšanās.......................................................................................... 19

8........... Reakcija uz zaļo grāmatu............................................................................................... 20

ZAĻĀ GRĀMATA

Zināšanas par jūru 2020 —

no jūras dibena kartēšanas līdz prognozēm par turpmākajām norisēm okeānā

(Dokuments attiecas uz EEZ)

1.           Vīzija

Eiropu aptverošie okeāni un jūras piedāvā jaunas iespējas stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu[1] sasniegšanai. Lai izmantotu šo potenciālu, mums ir jāatvieglo uzņēmumiem ieguldījumu veikšana. Ir jāsamazina izmaksas un riski un jāveicina jauninājumu ieviešana. Turklāt mums ir jānodrošina, lai jūras ekonomikas izaugsme būtu ilgtspējīga. Resursi ir lieli, tomēr ne bezgalīgi. Lai nodrošinātu jūras ekonomikas paplašināšanos, tās ilgtspējību un to, ka Eiropas jūrās tiek sasniegts labs vides stāvoklis[2], mums ir jāzina, kāds jūras stāvoklis ir patlaban, kāds tas ir bijis agrāk un kā tas varētu mainīties nākotnē. Komisijas mērķis ir sadarboties ar dalībvalstīm, lai apvienotu pieejamos resursus un mehānismus un tādējādi nodrošinātu, ka šīs zināšanas tiek izmantotas nozares, valsts iestāžu, pētnieku un sabiedrības labā.

Šī sadarbība ietvers pamatprojektu, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam tiks sagatavota Eiropas ūdeņu jūras dibena daudzpakāpju izšķirtspējas vienlaidu digitālā karte. Tai būtu jābūt ar visaugstāko iespējamo izšķirtspēju un jāaptver topogrāfija, ģeoloģija, biotopi un ekosistēmas. Būtu jānodrošina arī piekļuve aktualizētiem novērojumu datiem un informācijai par virsējā ūdens slāņa tagadējo un agrāko fizisko, ķīmisko un bioloģisko stāvokli, kā arī saistītajiem datiem par cilvēka darbībām, to ietekmi uz jūru un okeanogrāfiskajām prognozēm. Visai šai informācijai vajadzētu būt viegli pieejamai, savstarpēji izmantojamai un bez ierobežojumiem tās lietošanai. Šī sistēma būtu jāizveido ilgtspējīgā procesā, kurā pakāpeniski tiktu uzlabota tās piemērotība attiecīgajam mērķim, un tai būtu jāpalīdz dalībvalstīm maksimāli palielināt to jūras novērošanas, paraugu ņemšanas un mērījumu veikšanas programmu potenciālu.

Lai gan ES var sniegt savu atbalstu, izmantojot kopīgu stratēģisko satvaru struktūrfondiem, tostarp izmantojot Eiropas Jūrniecības un zivsaimniecības fondu, šā mērķa sasniegšanai ir nepieciešama dalībvalstu un privātā sektora iesaistīšanās.

2.           Šī zaļā grāmata

Komisijas 2010. gada septembra paziņojumā „Zināšanas par jūru 2020”[3] ir izskaidrots, kāpēc mums būtu jāapgūst novērojumu datu par Eiropas jūras bagātībām ekonomiskais potenciāls. Kā norādīts minētajā paziņojumā, tas palīdzētu sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020”[4] mērķus saistībā ar nodarbinātību, inovācijām, izglītību, sociālo integrāciju un cīņu pret klimata pārmaiņām. Tas radītu zināšanu bāzi, kas palielinātu nozares, publiskā sektora iestāžu un pētnieku konkurētspēju un darbības efektivitāti un tādējādi sekmētu ilgtspējīgas, nodarbinātību veicinošas „jūras ekonomikas” izaugsmi jūras resursu un jūrniecības nozarēs. Tas labvēlīgi ietekmētu inovācijas un palielinātu mūsu izpratni par norisēm jūrā. Paziņojumā tika izklāstīti arī pamatprincipi stratēģijai, lai dalībvalstu un ES veiktajiem ieguldījumiem jūras novērojumos radītu ilgtspējīgu izaugsmi un jaunas darbvietas.

Šīs stratēģijas kodols bija Eiropas jūras novērojumu un datu tīkla (EMODnet[5]) koncepcija — EMODnet ir jūrlietu nozares organizāciju tīkls, kas nodrošinātu vienotu kontaktpunktu, lai piekļūtu novērojumos, mērījumos vai paraugu ņemšanā iegūtiem ar jūru saistītiem datiem un izgūtu tos no simtiem datubāzu, kuras uztur aģentūras, publiskā sektora iestādes, pētniecības iestādes un universitātes visā ES. Tas arī nodrošinātu digitālo karšu parametru slāņus, kas iegūti no šiem primārajiem datiem attiecībā uz visu jūru baseiniem visā Eiropā.

Taču iniciatīva „Zināšanas par jūru 2020” neaprobežojas tikai ar EMODnet. Tā nodrošina vienojošu sistēmu visām notiekošajām jūras novērošanas darbībām ES. Tā aptver pilnu ciklu no sākotnējiem novērojumiem līdz pat datu interpretācijai, apstrādei un izplatīšanai. Tās pamatā ir tādi principi kā, piemēram, “iegūt datus vienreiz un izmantot tos dažādiem nolūkiem” un “datiem jābūt savstarpēji izmantojamiem, pieejamiem un bez ierobežojumiem lietošanai”. Šie vispārīgie principi, noteikumi un standarti nodrošina, ka dalībvalstu programmas un citi būtiski ES pasākumi kopā ar EMODnet spēj radīt sistēmu, kas ir daudz efektīvāka nekā tās atsevišķo daļu summa. Tā ietver arī Eiropas Zemes novērošanas programmas (GMES)[6] jūras pakalpojumu, zivsaimniecību datu vākšanas sistēmu un jaunas Eiropas pētniecības infrastruktūras, kuras noteicis Eiropas Pētniecības infrastruktūru stratēģijas forums (ESFRI).

Kopš paziņojuma „Zināšanas par jūru 2020” pieņemšanas ir gūti labi panākumi. Veicot sagatavošanās pasākumus saskaņā ar integrēto jūrlietu politiku, tika izveidoti EMODnet tematiskie paraugportāli noteiktiem jūru baseiniem. Uz lietotāju atsauksmēm balstītais starpposma novērtējums[7] apliecināja, ka tehnoloģisko risinājumu un procedūru izvēle atšķirīgu datu kopu apvienošanai pamatā ir pareiza. Pamatojoties uz to, ir uzsākts EMODnet otrais posms, ko finansē saskaņā ar Integrētās jūrlietu politikas finanšu regulu[8]. Tādējādi līdz 2014. gada beigām būs izveidota visu Eiropas ūdeņu digitālā karte.

Vienotā piekļuves punktā būs pieejama informācija par ūdens dziļumu, kā arī par nogulšņu veidu, derīgo izrakteņu atrašanās vietām, cilvēka darbības zonām un biotopu veidiem. Būs pieejami arī novērojumu dati par fizikālajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem parametriem, piemēram, par temperatūru, sāļumu, skābumu, ķīmisko piesārņojumu un jūras dzīvajiem organismiem. Šī sistēma būs cieši saistīta ar GMES jūras pakalpojumu, kas ļauj saņemt arvien sīkākus novērojumu datus un prognozes par okeānu stāvokli.

Tomēr būs jāsaskaras ar dažām jaunām problēmām:

(1) galvenās ES iniciatīvas, jo īpaši EMODnet un GMES, līdz šim tikušas īstenotas ierobežota darbības laika projektos, kuri ilgs līdz 2014. gadam;

(2) ilgstošā finanšu krīze ir likusi pievērst uzmanību publiskā sektora izdevumiem. Līdz ar to jo lielāka ir kļuvusi nepieciešamība nodrošināt, lai aptuveni pusotrs miljards euro, ko ES dalībvalstis ik gadu iztērē Eiropas jūras vides monitoringa tīkla vajadzībām, būtu ieguldīts rentabli;

(3) piekļuve zivsaimniecības datiem nav kļuvusi vienkāršāka;

(4) Japānā 2011. gada martā notikusī zemestrīce un cunami traģēdija, kam sekoja Fukušimas kodolnegadījums, lika pievērst uzmanību tam, kādas priekšrocības sniedz gandrīz reālā laika informācijas par jūras vides stāvokli publiskošana;

(5) neskaidrība par to, kāda ir klimata pārmaiņu ietekme uz Eiropas jūrām un piekrastēm un kāda tā būs nākotnē, kavē vietējo un reģionālo iestāžu pielāgošanās centienus.

Paveras arī jaunas iespējas:

(1) pētījums[9] liecina, ka privātie uzņēmumi vāc pat vēl vairāk datu nekā publiskā sektora iestādes, taču šāda datu vākšana līdz šim nav tikusi iekļauta ES iniciatīvās;

(2) EMODnet 2014. gadā nodrošinās uzlabojumu salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju un jau tad spēs sniegt noderīgus pakalpojumus publiskā sektora un privātām struktūrām. Tomēr šobrīd pieejamo tehnoloģiju sniegtās iespējas netiek pilnībā izmantotas. Eiropas jūras dibena teritorijas digitālā modeļa izšķirtspēja būs aptuveni 250 metri, t. i., četras reizes augstāka nekā jebkuram materiālam, kas līdz šim bijis publiski pieejams Eiropā. Mērinstrumentu precizitāte ir līdz centimetriem, un tas ļautu vismaz dažos reģionos izstrādāt un izplatīt vēl daudz augstākas izšķirtspējas produktu, nekā to vēlas lietotāji;

(3) ES finanšu shēma 2014.-2020. gadam sniedz iespēju izstrādāt ilgtspējīgāku pārvaldības struktūru, kurā ar jūru saistīto datu vākšana, apkopošana un izplatīšana vairs nenotiek tikai saskaņā ar konkrētiem Komisijas noteiktiem projektiem, bet gan veido nepārtrauktu, integrētu procesu, kura prioritātes ir balstītas uz nozares lietotāju, publiskā sektora iestāžu un zinātnieku vajadzībām;

(4) jūras vēja enerģijas izmantošanas straujā ekspansija pārveidos, stimulēs un sekmēs izaugsmi visā jūras ekonomikā. Balstoties uz 2010. gada ekonomikas datiem lēstās priekšrocības, kādas sniegs labāka piekļuve ar jūru saistītajiem datiem, būs vēl pārāk zemu novērtētas;

(5) jaunā pētniecības programma „Apvārsnis 2020” piedāvā iespēju uzlabot jūras novērojumu vākšanas un apstrādes tehnoloģijas;

(6) dalībvalstis un asociētās valstis ir vienojušās par resursu apvienošanu kopīgā plānošanas iniciatīvā “Veselīgas un produktīvas jūras un okeāni”, kas var nodrošināt satvaru novērošanas programmu koordinēšanai[10].

Šajā zaļajā grāmatā ir apkopots viss līdz šim paveiktais. Tajā aicināts uzsākt diskusiju par labāko stratēģiju, kā pāriet uz jaunu posmu, kurā tiktu risinātas šeit definētās problēmas un izmantotas iespējas līdz 2020. gadam nodrošināt vispārēji pieejamas, ilgtspējīgas Eiropas jūras dibena digitālās kartes. Tas nodrošinātu arī aktualizētu informāciju par virsējā ūdens slāņa pašreizējo un agrāko fizisko, ķīmisko un bioloģisko stāvokli un nākotnes prognozēm, kā arī procedūru, kas palīdzētu dalībvalstīm maksimāli palielināt to jūras novērošanas, paraugu ņemšanas un mērījumu veikšanas programmu potenciālu.

3.           Nepieciešamība pēc zināšanām par jūru

3.1.        Nozare

Mūsu jūras un okeāni var sniegt stimulus, kas vajadzīgi mūsu ekonomiku attīstībai. Tie var nodrošināt jauniešu cerībām atbilstošas interesantas un daudzsološas darbvietas. Tie var sniegt tīru enerģiju, kas mums ir vajadzīga, ja vēlamies novērst klimata katastrofu. No jūrām un okeāniem mēs iegūstam olbaltumvielas veselīgam uzturam. No organismiem, kuri mīt temperatūras, gaismas un spiediena ziņā visekstremālākajos apstākļos, kādiem var tikt pakļautas dzīvas būtnes, tiek iegūti medikamenti vai fermenti. Pasaulē pieaugot izejvielu badam, palielinās arī dziļjūras izrakteņu ieguves rūpniecības ekonomiskā pievilcība.

Šīs jaunās iespējas saistībā ar jūras ekonomikas izaugsmi un jaunām darbvietām nosaka divi apstākļi. Pirmkārt, nepietiekamā zemes un saldūdens pieejamība mudina cilvēkus atkal paraudzīties uz to 71 % lielo mūsu planētas virsmas daļu, kuru klāj sālsūdens. Otrkārt, straujais progress zemūdens novērošanas, tālvadības un būvniecības tehnoloģijas jomā, kas noticis galvenokārt naftas nozares interesēs, tagad ļauj droši darboties dziļākos ūdeņos dažādos okeanogrāfiskajos un meteoroloģiskajos apstākļos.

Dažās nozarēs izaugsme jau ir sākusies. Piemēram, vēja enerģija ir elektroenerģijas ražošanas veids ar visātrāko izaugsmi uzstādītās jaudas ziņā. Jau tagad 10 % no vēja iekārtām ir uzstādītas atklātā jūrā, un šī proporcija vēl pieaug. Eiropas Vēja enerģijas asociācija uzskata, ka līdz 2020. gadam 30 % jaunās būvniecības notiks atklātā jūrā un līdz 2030. gadā šī procentuālā daļa būs jau 60 %. Vieni sasniegumi ved pie nākamajiem. Ieguldījumi, piemēram, elektrotīklos šo jūras vēja platformu vajadzībām, veicinās izaugsmi arī citās nozarēs.

Tomēr, ja katrai iekārtai, kas atrodas atklātā jūrā, būs nepieciešams izbūvēt atsevišķu infrastruktūru, piemēram, izvietot kabeļus vai izveidot piegādes tīklus, tad darbs šajā jaunajā sfērā nenovēršami būs dārgāks un riskantāks nekā uz sauszemes. Tas pats notiks, ja katram nāksies veikt atsevišķus jūras dibena pētījumus, mērīt plūdmaiņas un straumes, novērtēt, kā attiecīgās darbības varētu negatīvi ietekmēt dzīvos jūras organismus, un uzraudzīt riskus, ko var radīt cunami, vētras vai bīstami jūras iemītnieki.

Piemēram, akvakultūras nozares uzņēmumu operatoriem ir vajadzīgi brīdinājumi, ja tuvojas toksisko aļģu ziedi vai medūzu invāzijas. Derīgo izrakteņu ieguves uzņēmumiem vajadzīga informācija par jūras dibena topogrāfiju un ģeoloģisko stāvokli. Apdrošināšanas sabiedrībām un personām, kas veic investīcijas ostās un tūrismā, ir vajadzīgi dati par pagātnē piedzīvotām ekstremālām dabas parādībām, lai novērtētu kaitējuma iespējamību nākotnē un izstrādātu klimatiskajiem apstākļiem piemērotu drošu piekrastes infrastruktūru. Biotehnoloģiju uzņēmumiem, kuri meklē jaunus medikamentus vai fermentus, kas varētu paātrināt rūpniecības procesus, ir jāzina, kur meklēt īpatnējās dzīvības formas, kas spēj dzīvot bez gaismas vai izturēt ekstrēmas temperatūras.

Zināšanas par jūru ir vajadzīgas jūrā atrodošos iekārtu licencēšanai, projektēšanai, būvniecībai un ekspluatācijai. Viens no vadošajiem licences īpašniekiem jūras vēja enerģijas jomā apgalvoja[11], ka jūras datiem jābūt sabiedriskam labumam, ka uzņēmumi, iespējams, būtu konkurētspējīgāki un jūras enerģijas ražošanas izmaksas būtu mazākas, ja pastāvētu skaidrāka politika saistībā ar datu īpašumtiesībām, ja publiskā sektora iestādes tik ļoti necenstos atgūt radušās izmaksas un ja eksistētu vienoti standarti visās jurisdikcijās un disciplīnās.

Un, tā kā „pat vesela sabiedrība, tauta vai visas vienlaikus eksistējošās sabiedrības, kopā ņemot, nav Zemes īpašnieki, bet tikai tās saimnieki, tās izmantotāji, kuriem tā jāatstāj mantojumā nākamajām paaudzēm vēl labākā stāvoklī”[12], šai jaunajai jūras ekonomikai ir jābūt ilgtspējīgai. Jūrā atrodošos iekārtu operatoriem ir vajadzīgas zināšanas par jūru, lai novērtētu un ierobežotu jebkādu ierosināto darbību ietekmi uz vidi.

3.2.        Publiskā sektora iestādes

Piekrastes iestādēm ir nepieciešamas zināšanas par erozijas līmeni, nogulšņu pārvietošanos un topogrāfiju, lai noteiktu, vai vispiemērotākā stratēģija piekrastes pārvaldībai ir to aizsargāt, pielāgot to vai pārtraukt darbības tajā. Zivsaimniecības iestādēm ir vajadzīgi dati par agrāko zvejas piepūli un nozvejas sastāvu, lai varētu noteikt kvotas nākamajam gadam. Sabiedrības veselības iestādēm ir nepieciešams novērtēt, vai jūrā ir droši peldēties un vai jūras veltes var droši ēst. Civilās aizsardzības iestādēm ir jāspēj aprēķināt, kurā vietā noplūdusī nafta tiks izskalota krastā. Krasta apsardzei ir jāzina, cik ilgi negadījumā cietušais var izdzīvot ūdenī. Vides aizsardzības iestādēm ir jānovērtē vides stāvoklis jūrās un okeānos un jānodrošina, ka tie paliek droši un tīri[13]. Lai sasniegtu ES mērķus saistībā ar piekrastes teritoriju kompleksu pārvaldību[14] un jūras teritoriālo plānošanu[15], ir vajadzīgas zināšanas par cilvēka darbībām un par jutīgiem biotopiem. Jūras novērošana, izmantojot radaru vai hidrolokatoru, vēl uzlabo zināšanas par jūras virsmas apstākļiem, temperatūru un sāļumu.

3.3.        Zinātne

Zinātniskā izpratne veido pamatu rūpnieciskajiem jauninājumiem un vides aizsardzībai.

Zinātne par jūras vidi ir balstīta uz novērojumiem. Mums nav iespējas veikt kontrolētus eksperimentus ar divām identiskām planētām. Tikai raugoties pagātnē, mēs varam izprast, kas mūs varētu sagaidīt nākotnē. Baltos plankumus šajos pierakstos nebūs iespējams aizpildīt vēlāk. Zinātniskā periodiskā izdevuma „Nature” ievadrakstā par šo jautājumu tika apgalvots, ka “precīzas un uzticamas piezīmes, kurās reģistrēti notikumi, var būt pārākas par jebkādu īpašu stratēģiju, cenšoties tos izprast”[16].

Izmantojot šos novērojumus, zinātnieki var sākt mazināt neskaidrības saistībā ar agrāk notikušiem un pašlaik notiekošiem procesiem, kuriem ir ievērojama ietekme uz cilvēku labklājību un dabas ekosistēmām, piemēram, okeāna ūdeņu cirkulāciju, ledus kušanu, jūras līmeņa celšanos, oglekļa absorbēšanu, ekosistēmu pārmaiņām vai okeānu paskābināšanos. Šo neskaidrību mazināšanai ar jūru un okeānu uzraudzības uzlabošanu vien nepietiek, tomēr tā nenoliedzami ir vajadzīga. Izdevumā „The Economist”[17] ir norādīts, ka valdības veic nepietiekamus ieguldījumus satelītnovērojumos.

Samazinot neskaidrības par pagātni un tagadni, ir iespējams uzlabot Eiropas klimata prognozes, kas tiek izmantotas Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) pārskatīšanas un novērtēšanas procesā. Plaša starptautiskā līdzdalība un rūpīga salīdzinoša izvērtēšana nodrošina to, ka IPCC novērtējumi ir galvenais instruments, informējot valsts amatpersonas, kas atbild par pielāgošanās pasākumu ieviešanu.

3.4.        Pilsoniskā sabiedrība

Demokrātiskas sabiedrības locekļiem ir vajadzīga informācija, lai sevis ievēlētos pārstāvjus varētu saukt pie atbildības saistībā ar jautājumiem, kas skar viņu apkārtni, viņu iztikas līdzekļus, viņu veselību vai planētu, kuru tie vēlas atstāt mantojumā saviem bērniem. Kā rāda pieredze, nav pareizi pieņemt, ka tehnisko informāciju saistībā ar šiem jautājumiem vislabāk ir pilnībā atstāt attiecīgo atbildīgo iestāžu ziņā. Kādā „Nature” ievadrakstā[18] Fukušimas negadījums tika izmantots kā uzskatāms piemērs tam, ka labāka publiskā piekļuve datiem veicinātu labāku riska novērtējumu: “Tas atraisītu akadēmisko pētnieku, žurnālistu, programmētāju un kartogrāfu daudzveidīgo radošumu.”

4.           Pieejamība un savstarpējā izmantojamība

4.1.        Trūkumi

Eiropas Komisija 2010. gada paziņojumā „Zināšanas par jūru 2020”[19] norādīja uz trūkumiem, kas kavē jūras datos veikto ieguldījumu potenciāla pilnīgu izmantošanu. Datus glabāja simtiem dažādu ES iestāžu — hidrogrāfijas biroji, ģeoloģisko mērījumu centri, vietējās iestādes, vides aģentūras, pētniecības institūti, universitātes. Uzzināt, kur atrodas vajadzīgie dati, bija ļoti sarežģīti. Pārrunas, lai tos varētu saņemt, varēja ilgt pat nedēļām. To apkopošana, lai sniegtu pilnīgu pārskatu par situāciju, varēja būt sarežģīts un ilgstošs process. Daudzi dati nebija nedz pieejami, nedz savstarpēji izmantojami.

4.2.        Jūras datu vairākkārtēja izmantošana

Vieni un tie paši jūras novērojumi par fizikālajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem parametriem var atbilst daudzu gala lietotāju vajadzībām. Piemēram, datus par okeāna temperatūru un sāļumu izmanto, lai novērtētu okeāna klimata pārmaiņas, izvēlētos vietu akvakultūrai vai noteiktu ierobežojumus eholotes izmantošanai zemūdeņu atklāšanā. Dati par jūras dibena substrātiem ir vajadzīgi, lai plānotu minerālu vai ogļūdeņražu ieguvi, nodrošinātu drošus pamatus vēja turbīnu platformām vai novērtētu zvejas ietekmi. Tos pašus datus par jūras biotopiem var izmantot, lai novērtētu jaunas iekārtas radīto ietekmi vai sniegtu ziņojumu par vides stāvokli.

Ņemot vērā jūras pamatdatu daudzkārtējo izmantojamību dažādās disciplīnās un nozarēs, atklātas piekļuves politika ir visefektīvākais risinājums. Lai šāda politika būtu lietderīga un efektīva, datiem jābūt publiski pieejamiem un savstarpēji izmantojamiem. Saskaņā ar Komisijas politiku jūras datiem būtu jābūt būtiskiem, pieejamiem, saņemamiem bez maksas un bez ierobežojumiem to lietošanai.

4.3.        Konkurētspēja un jauninājumi

Jūras datu nepieejamība un sadrumstalotība pavisam noteikti rada izmaksas. Paziņojumam pievienotajā ietekmes novērtējumā[20] lēsts, ka pašreizējie lietotāji varētu ietaupīt 300 miljonus euro gadā, ja dati būtu pienācīgi integrēti un pārvaldīti. Šajās aplēsēs nav ņemta vērā nenovēršamā jūras ekonomikas izaugsme nākotnē un līdz ar to pieaugošais pieprasījums pēc datiem. Iniciatīvas „Zināšanas par jūru 2020” pirmais īpašais mērķis ir samazināt izmaksas nozarei, publiskā sektora iestādēm un pētniekiem.

Ja netiks nodrošināta labāka piekļuve jūras datiem, tad tādus pievienotās vērtības pakalpojumus kā, piemēram, zivju krājumu novērtējums vai piekrastes infrastruktūras aizsargātība pret vētru radītajiem postījumiem, varēs sniegt tikai tās organizācijas, kuru rīcībā ir šie dati. Tas ir neefektīvi un kaitē konkurencei. Šo resursu atvēršana ļauj jauniem uzņēmumiem ienākt tirgū. Savstarpēja izmantojamība ļauj mazajiem uzņēmumiem vai akadēmisko aprindu pārstāvjiem izstrādāt jaunus produktus un pakalpojumus, izmantojot no dažādiem avotiem iegūtus dažādu veidu datus. Ir grūti aprēķināt attiecīgā ieguvuma vērtību ES ekonomikai, bet ietekmes novērtējumā bija lēsts, ka tā varētu sasniegt 200 miljonus euro gadā. Otrs iniciatīvas „Zināšanas par jūru 2020” īpašais mērķis ir stimulēt inovācijas.

Minētajās aplēsēs nav ņemta vērā pašreizējās jūras novērošanas sistēmas racionalizācija, kas palielinātu mūsu izpratni par norisēm jūrā. Tās ekonomiskā vērtība ir vēl grūtāk aprēķināma, bet varētu būt pat vēl lielāka. Neziņa patiešām ir galvenais ienaidnieks tiem, kas atbildīgi par tādu jūras konstrukciju projektēšanu, kuras varētu stāties pretī jūras untumiem, par zivju krājumu pārvaldību vai aizsargājamo jūras teritoriju plānošanu. Tiek lēsts[21]20, ka, par 25 % samazinot nenoteiktību attiecībā uz jūras līmeņa celšanos nākotnē, par piekrastes pārvaldību atbildīgās publiskā sektora iestādes varētu ietaupīt aptuveni 100 miljonus euro gadā.

Optimizēta, pieejama un sadarbspējīga jūras novērošanas sistēma, kas palīdzētu zinātniekiem mazināt nenoteiktību, būtiskā mērā veicinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām. Okeānu paskābināšanās vai izmaiņas sāļumā un izšķīdušā skābekļa koncentrācijā noteikti ietekmēs jūras ekosistēmas un mūsu iespējas izmantot tās savā labā. Savlaicīgāk zināma informācija dos laiku pielāgoties uzņēmumiem, kas darbojas, piemēram, vēžveidīgo akvakultūras jomā. Un, lai gan ir droši zināms, ka mūsu planēta kļūst siltāka, nav skaidrs, kas notiks Eiropas klimata joslās nākamajos gadu desmitos[22]. Tomēr ir skaidrs, ka okeāna aprites izmaiņas noteiks to, cik bargs vai maigs būs klimats Eiropā. Panākot lielāku noteiktību, būs iespējams uzlabot prognozes par pieprasījumu pēc enerģijas vai lauksaimniecisko ražošanu. Ieguldījumus pielāgošanās pasākumos varēs veikt ar lielāku drošības sajūtu. Iniciatīvas „Zināšanas par jūru 2020” trešais īpašais mērķis ir palielināt mūsu izpratni par norisēm jūrā.

Šos īpašos mērķus Padome apstiprināja 2011. gada decembrī[23].

1.           Vai ir kādi iemesli, kāpēc Komisijas politikā, saskaņā ar kuru jūras dati būtu jādara brīvi pieejami un savstarpēji izmantojami, vajadzētu būt kādiem izņēmumiem, izņemot tos, kas saistīti ar personu privātās dzīves aizsardzību?

5.           Līdz šim paveiktais

5.1.        Valstu centieni

Dati par jūras vidi ir vērtība. Atšķirt ilgtermiņa tendences no sezonāla rakstura izmaiņām un dabiskām pārmaiņām, kas atkārtojas pa dekādēm, var tikai tad, ja ir iespēja salīdzināt ar aktuālajiem datiem agrākos novērojumus — tostarp tos, kas veikti pirms pārejas uz digitālajām datu uzglabāšanas ierīcēm. Ja šie dati ir zuduši, tad tas ir neatgriezeniski. Novērojumus nav iespējams atkārtot.

Un tiem ir jābūt pieejamiem tūlītējai lietošanai, lai sagatavotos tādiem draudiem kā, piemēram, naftas noplūdes negadījumam.

Tādēļ vairākas dalībvalstis ir izstrādājušas valsts procedūras, kas nodrošina datu pienācīgu pārvaldību — ne vien drošu arhivēšanu, bet arī kataloģizēšanu, izmantojot standartus un tehnoloģijas, kas ļauj ātri izgūt datus automatizētā procesā. Šīs valsts sistēmas veido pamatu procedūru kopumam, kas tiek veidots ES līmenī, izmantojot uz INSPIRE[24] balstītus standartus. Piemēri ir MEDIN Apvienotajā Karalistē, Francijas ģeoportāls Ifremer-Sextant, Vācijas portāls MaNIDA pētniecības datu koordinēšanai un Vācijas iniciatīva aģentūrām MDI-DE. Ieguldījumu var sniegt arī reģionālās iniciatīvas, piemēram, Spānijas Baleāru salu piekrastes novērošanas un prognozēšanas sistēma[25].

2.           Kā dalībvalstis var nodrošināt, ka to rīcībā esošie dati tiek droši uzglabāti un ir pieejami un savstarpēji izmantojami?

5.2.        Eiropas jūras novērojumu un datu tīkls (EMODnet)

Koncepcija par Eiropas jūras novērojumu un datu tīklu (EMODnet), kas nodrošinātu piekļuvi sadrumstalotiem un grūti atrodamiem jūras datu resursiem, pirmo reizi tika minēta 2006. gada Zaļajā grāmatā par jūrniecības politiku[26]. EMODnet ir ES integrētās jūrniecības politikas atbalstītu organizāciju tīkls. Šīs organizācijas sadarbojas, lai novērotu jūru, padarītu savāktos jūras datus brīvi pieejamus un izmantojamus, lai izveidotu vienotus datu slāņus par visiem jūru baseiniem un izplatītu datus un datu produktus internetā.

Pirmās sagatavošanās darbības tika uzsāktas 2009. gadā, izveidojot parauga datu platformas. Sešas tematiskās grupas — hidrogrāfijas, ģeoloģijas, fizikas, ķīmijas, bioloģijas un fizisko biotopu datu jomās — izveidoja tīklu, kurā iesaistījās 53 organizācijas. Tās lielākoties bija publiskā sektora iestādes — hidrogrāfijas biroji, ģeoloģisko mērījumu centri, okeanogrāfijas institūti —, kas pašas jau veic jūras datu pārvaldību. Tās atbalstīja privāti uzņēmumi ar īpašām zināšanām datu apstrādē un izplatīšanā.

Šīs grupas izveidoja interneta vārtejas dalībvalstu un starptautisku organizāciju pārvaldītiem datu arhīviem. Tādējādi tiek stiprināti un atbalstīti dalībvalstu centieni, piemēram, tie, kas uzskaitīti 5.1 iedaļā. No šiem sešiem portāliem publiskā sektora vai privāti jūras datu lietotāji tagad var piekļūt ne vien standartizētiem novērojumu datiem, kā arī datu kvalitātes rādītājiem, bet arī datu produktiem, piemēram, nogulšņu vai fizisko biotopu kartēm visam jūras baseinam. Šo datu produktu piekļuvei vai izmantošanai nav noteikti nekādi ierobežojumi. Darbs ir balstīts uz INSPIRE direktīvu[27], Vides informācijas direktīvu[28] un Direktīvu par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu[29] un stiprina šo direktīvu īstenošanu. Vienotā informācijas apmaiņas vidē (CISE)[30] būs iespējams importēt EMODnet datus un tādējādi sniegt jūrlietu iestādēm informāciju vides, zivsaimniecības, transporta, robežkontroles, muitas un vispārējās tiesībaizsardzības jomā, kā arī aizsardzībā.

Šo darbu vadīja un uzraudzīja neatkarīga ekspertu grupa, un starpposma novērtējumā[31] tika apstiprināta šīs pieejas pamatotība. Tāpēc saskaņā ar 2011. gada regulu šo darbu pagarina, atbalstot integrēto jūrlietu politiku[32], lai tā aptvertu visus Eiropas jūru baseinus. Papildus pašreizējām sešām tematiskajām grupām tiks izveidota cilvēka darbībām veltīta tematiskā grupa. Mērķis ir līdz 2014. gadam nodrošināt Eiropas jūru vidējas izšķirtspējas[33] kartēšanu attiecībā uz šīm septiņām tēmām.

Regulā pirmo reizi nodrošināts atbalsts arī prototipa “jūras baseinu kontrolpunktiem”. Ar šo mehānismu palīdzību būs iespējams konstatēt, vai pašreizējā novērojumu infrastruktūra ir tik efektīva, cik vien iespējams, un vai tā atbilst publiskā sektora vai privāto lietotāju vajadzībām. Pirmie divi jūras baseinu kontrolpunkti aptvers Ziemeļjūru un Vidusjūru.

Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu par jaunu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu[34] 2014.–2020. gada finanšu shēmas ietvaros EMODnet saņems finansiālu atbalstu, lai varētu sākt funkcionēt. Ja Tīklam būs stabils budžets, tas no Komisijas noteiktu ierobežota ilguma projektu kopuma varēs kļūt par nepārtrauktu un ilgtspējīgu procesu, kura prioritātes tiks noteiktas atbilstoši nozares, publiskā sektora iestāžu un pētnieku vajadzībām. Risinājumi attiecībā uz šā procesa pārvaldības struktūru ir īsumā aprakstīti šā dokumenta 6 iedaļā.

Tematiskās grupas sniegs attiecīgajiem ekspertiem iespēju noteikt kopīgu struktūru visiem datiem vienas tēmas ietvaros. Piemēram, bioloģisko sugu novērojumiem ir nepieciešami vismaz kopīgi apraksti attiecībā uz paraugu ņemšanas laiku, vietu un metodi, sugu nosaukumiem un mērījumu precizitāti. EMODnet starpposma novērtējumā[35] bija konstatēts, ka tematiskajām grupām ierosināto jomu sadalījums ir loģisks, tomēr norādīts, ka būtu jāapsver hidrogrāfijas un ģeoloģijas grupu apvienošanas iespēja. Gandrīz visām valstīm ir atsevišķas hidrogrāfijas aģentūras un ģeoloģisko mērījumu centri ar nošķirtām funkcijām, taču patlaban dažas no tām pārklājas. Gan hidrogrāfijas aģentūras, gan ģeoloģisko mērījumu centri patlaban nodarbojas ar vides aizsardzības jautājumiem, un to apsekojumos ir daļēji izmantoti vieni un tie paši instrumenti un metodes. Gan hidrogrāfijas aģentūras, gan ģeoloģiskie dienesti apkopo ar daudzstaru eholoti gūtos datus par jūras dibenu.

3.           Vai šīs septiņas Eiropas jūras novērojumu un datu tīkla tematiskās grupas ir vispiemērotākais risinājums? Varbūt dažas no tām vajadzētu apvienot (piemēram, ģeoloģijas ar hidrogrāfijas grupas) vai arī dažas sadalīt?

4.           Kādam būtu jābūt EMODnet līdzsvaram starp piekļuvi sākotnējiem datiem un digitālo karšu slāņu izstrādi, izmantojot sākotnējos jūras baseinu datus?

5.3.        GMES jūras pakalpojums

Eiropas Zemes novērošanas programma (GMES)[36] ir Eiropas Savienības Kosmosa politikas vadošā iniciatīva[37]. Tās jūras pakalpojuma galvenais mērķis ir piedāvāt produktus un pakalpojumus, uz kuriem pievienotās vērtības pakalpojumu sniedzēji var balstīties, sniedzot savus pakalpojumus publiskā sektora un privātajiem lietotājiem. Ideja ir nodrošināt, lai produkti tiktu izstrādāti, izmantojot vismodernāko tehnoloģiju, satelītnovērojumus, skaitļošanas jaudu un prognozēšanas iespējas, kas pieejamas Eiropā.

GMES programmas ietvaros jūras pakalpojumu pakāpeniski izstrādā un izmanto 60 organizācijas. Ar šo pakalpojumu informācija un no kosmosa veiktie mērījumi tiek apstrādāti un analizēti in-situ, sagrupējot divās informācijas kategorijās: 1) okeāna novērojumi un 2) uzraudzība un prognozēšana.

Okeāna modeļus izmanto, lai trīsdimensiju telpā attēlotu visas pasaules un Eiropas okeānu agrāko, pašreizējo un nākotnes stāvokli[38] attiecībā uz dažādiem parametriem, piemēram, temperatūru, straumēm, sāļumu, jūras ledu, jūras līmeni, vēju un bioģeoķīmiskajiem cikliem. Līdz šim šo jūras pakalpojumu finansēja no ES pētniecības budžeta. No 2014. gada GMES sāks pilnībā darboties un būtu jāfinansē no darbības budžeta.

Papildus jūras pakalpojumam, kas līdz šim ir bijis orientēts uz novērojumiem un gandrīz reālā laika un prognozētās informācijas nodrošināšanu par okeāniem, ir ierosināts arī GMES klimata pakalpojums. Pašreizējā jūras pakalpojuma simulācijas modeļiem ir jābūt kalibrētiem un pārbaudītiem, ņemot vērā agrākos novērojumus, lai jūras pakalpojumā jau būtu iespējas uzglabāt un apstrādāt šādas okeāna novērojumu datu laikrindas. Šis ieguldījums būs noderīgs, lai noteiktu izmaiņas okeāna īpašībās saistībā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu, kā arī nodrošinātu vērtīgus pamatelementus ierosinātajam jaunajam klimata pakalpojumam.

Patlaban standarti tiek izstrādāti tā, ka vieni un tie paši in-situ dati ir pieejami gan GMES jūras pakalpojumam, gan EMODnet.

5.           Vai vajadzētu izveidot kopīgu forumu, kurā piedāvā gan GMES, gan EMODnet produktus?

6.           Vai GMES jūras produkti un pakalpojumi arī būtu jāizstrādā tā, lai tie būtu piemēroti gan lietotājiem, kas pēta klimata pārmaiņas un darbojas vides aizsardzības jomā, gan lietotājiem, kam vajadzīgs gandrīz reālā laika darbības pakalpojums?

5.4.        Zivsaimniecības datu vākšanas sistēma

Kopš 2001. gada[39] ES finansē publiskā sektora iestāžu veikto ES zivsaimniecības datu vākšanu un izplatīšanu. Dati, kas gūti no mērījumiem, paraugiem un ziņojumiem par nozveju, zvejas piepūli un izmetumiem, dod iespēju novērtēt šo darbību ietekmi uz zivju krājumiem. Tādi parametri kā, piemēram, flotes jauda, darbvietu skaits un rentabilitāte, ļauj veikt analīzi par zvejas kopienu sociālekonomisko veselību. Galvenais mērķis ir atbalstīt kopējās zivsaimniecības politikas pārvaldību, lai gan ar 2008. gada pārskatīšanu[40] dati tika attiecināti arī uz akvakultūras un pārstrādes sektoru un piekļuve datiem tika paplašināta, iekļaujot arī zinātniskus vai sabiedrības informēšanas mērķus.

Kopējās zivsaimniecības politikas reformas priekšlikuma[41] 37. pantā ir sperts vēl viens solis tālāk — saskaņā ar to dalībvalstīm ir pienākums vākt bioloģiskos, tehniskos, vides un sociālekonomiskos datus un sadarboties reģionālā līmenī. Šie Pamatregulas noteikumi aizstās 2008. gada regulu. Sīkākas detaļas būs izklāstītas jaunajā ES daudzgadu programmā 2014.–2020. gadam.

Komisijas priekšlikumā par jaunu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu[42] saskaņā ar 2014.–2020. gada finanšu shēmu ir ierosināta Zivsaimniecības datu vākšanas sistēmas pāreja no centralizētas uz dalītu pārvaldību, lai dalībvalstis no Komisijas pārņemtu atbildību par finansēšanas un uzraudzības īstenošanu.

Zinātnisku ieteikumu sniegšanai zivsaimniecības jomā ir vajadzīgi dati no visām valstīm, kas zvejo noteiktas zivju sugas vai zvejo noteiktā apgabalā. Tiklīdz dati ir savākti konkrētam mērķim, apkopotos datus var publicēt ziņojumā. Tomēr neapstrādātus datus, ko sniegušas dalībvalstis, patlaban nevar nodot tālāk izmantošanai citiem mērķiem, nesaņemot piekrišanu no datu sniedzējiem. Praksē šī procedūra ir tik apgrūtinoša, ka tā nekad nenotiek. Tā rezultātā netiek veiktas pietiekami neatkarīgas pārbaudes, un tas ārkārtīgi samazina uzticību rezultātiem un kavē jauninājumu ieviešanu.

Komisija uzskata, ka atrisināt konfidencialitātes jautājumus saistībā ar privātpersonu un uzņēmumu datiem var vienkārši. Ir pilnīgi iespējams izplatīt visām prasībām atbilstošus zivsaimniecības datus, kas ļauj izprast ekosistēmu, neatklājot informāciju par atsevišķu kuģu darbībām. Attiecīgi tika veidota jaunā daudzgadu programma 2014.–2020. gadam.

Pašlaik EMODnet nesniedz piekļuvi datiem, kas iegūti saskaņā ar datu vākšanas sistēmu.

7.           Vai datiem, kas apkopoti saskaņā ar datu vākšanas sistēmu kādam konkrētam mērķim, piemēram, zivju krājumu novērtējumam, būt jābūt pieejamiem atkārtotai izmantošanai, nepiemērojot prasību saņemt atļauju no sākotnējiem šo datu sniedzējiem?

8.           Vai būtu jāizveido EMODnet portāliem līdzīgs interneta portāls, lai nodrošinātu piekļuvi dalībvalstu datiem, kā arī apkopotiem datiem par konkrētiem krājumiem, konkrētiem zvejas flotes segmentiem vai konkrētiem zvejas apgabaliem? Ja tā, tad kā tam vajadzētu būt saistītam ar EMODnet?

9.           Vai kontroles datiem, piemēram, zvejas kuģu novērošanas datiem, kas iegūti no kuģu satelītnovērošanas sistēmas, būtu jābūt pieejamākiem? Ja tā, tad kā atrisināt konfidencialitātes jautājumus?

5.5.        Pētniecība

ES dalībvalstis jūras zinātniskajai pētniecībai tērē aptuveni 1,85 miljardus euro gadā. Aptuveni puse šīs summas tiek ieguldīta infrastruktūrās, kuru mērķis ir atvieglot novērojumu veikšanu. Tas attiecas uz kuģiem, zemūdens novērošanas centriem, peldošām bojām, peldošām ierīcēm, ar tālvadību vadāmiem vai autonomiem zemūdens transportlīdzekļiem, kuri aprīkoti ar dažādiem sensoriem un analīzes veikšanai vajadzīgo aprīkojumu. Eiropas Pētniecības infrastruktūru stratēģijas forums (ESFRI) patlaban ir noteicis sešas Eiropas mēroga infrastruktūras, kas būs svarīgas Eiropas jūras pētniecības kopienām. Komisijas 2010. gada paziņojumā par “Inovāciju Savienību” ierosināts, ka 60 % no ESFRI noteiktajām infrastruktūrām būtu jāuzsāk vai jāuzbūvē līdz 2015. gadam.

ES ieguldījums ar jūras zinātnisko un tehnisko pētniecību saistītās darbībās saskaņā ar Septīto pamatprogrammu ir 350 miljoni euro gadā[43]. No šīs summas 25‑30 miljoni gadā tiek ieguldīti jūras zinātniskās pētniecības infrastruktūrās un pētījumos saistībā ar jūras novērošanas tehnoloģijām (sensoriem un sistēmām jūras novērojumu veikšanai). Saskaņā ar Pamatprogrammu tika atbalstīts arī SeaDataNet projekts, kam ir bijusi būtiska nozīme, saskaņojot jūras datu standartus un nodrošinot sadarbspēju starp jūras datu bāzēm. SeaDataNet tehnoloģija ir ļoti būtiska EMODnet portālam. Citos ES projektos tiek veikti novērojumi, kas uzlabo mūsu zināšanas par jūru.

Komisijas priekšlikumā „Apvārsnis 2020” par pētniecības un inovāciju programmu 2014.–2020. gadam paredzēts lielāks budžets un vienkāršākas procedūras nekā iepriekšējā programmā. Šī pētniecības programma var veicināt iniciatīvas „Zināšanas par jūru 2020” mērķu sasniegšanu 1) ar atbalstu jūras zinātniskās pētniecības infrastruktūru attīstībai un integrācijai ES līmenī, 2) ar lietotāju vajadzībām piemērotu un rentablu jūras novērošanas tehnoloģiju attīstību, 3) ar pētniecības projektiem, kas nodrošinās datus par jūras vidi un tās mijiedarbību ar cilvēku darbībām, tostarp Jūras stratēģijas pamatdirektīvai.

Lai tiktu veicināta attīstība intelektuālā īpašuma jomā, ES pētniecības programmās izstrādātās idejas kļūst par pētnieku īpašumu. Tādējādi jūras novērošanas platformu jaunie sensori ne vien palīdzēs efektīvāk un lietderīgāk uzraudzīt mūsu jūras un okeānus, bet var nodrošināt arī bāzi eksporta potenciālam augsto tehnoloģiju nozarē pasaules tirgū.

Tomēr pašus okeāna novērojumu datus patentēt nevar, un vislielāko labumu ekonomika no tiem gūs tad, ja tie būs brīvi pieejami. Patlaban daudzus no šiem novērojumu datiem pēc pētniecības projekta beigām vairs neizplata. Daļēji tas tā ir tāpēc, ka pētnieki pirms novērojumu rezultātu nodošanas plašas publikas rīcībā vēlas tos publicēt, kā arī tāpēc, ka nav nekādu stimulu vai prasību, kas mudinātu viņus pūlēties.

10.         Uz ko visvairāk būtu jāorientējas ES atbalstam jauno jūras novērošanas tehnoloģiju jomā? Kā varētu paplašināt okeāna novērošanu un palielināt tās rentabilitāti? Kā ES varētu stiprināt savu zinātnisko un rūpniecisko pozīciju šajā jomā?

11.         Vai uz pētniecības projektiem būtu jāattiecina pienākums iekļaut noteikumu, kas nodrošina attiecīgajā pētniecības projektā gūto novērojumu datu arhivēšanu un piekļuvi tiem?

5.6.        Vides datu ziņošana

Īstenojot ES direktīvas, piemēram, Ūdens pamatdirektīvu, Peldvietu ūdeņu direktīvu, Dzīvotņu direktīvu un kopš neilga laika arī Jūras stratēģijas pamatdirektīvu, dalībvalstis vāc plaša spektra datus. Turklāt dalībvalstis par vides rādītājiem ziņo arī reģionālajām jūras konvencijām, piemēram, OSPAR, HELCOM, Barselonas konvencijai, Bukarestes konvencijai. Jūras stratēģijas pamatdirektīvas saistībās ietilpst dalībvalstīm noteiktais juridiskais pienākums sniegt Komisijai un Eiropas Vides aģentūrai sākotnējo novērtējumu pamatā esošos un uzraudzības programmās iegūtos datus. Jūras stratēģijas pamatdirektīvā noteiktās ziņošanas prasības veido pamatu Eiropas Ūdens informācijas sistēmas WISE-Marine jūras komponentam. Saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvas 19. pantu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt piekļuvi novērojumos un uzraudzības gaitā gūtajiem datiem. Šīs piekļuves nodrošināšanai tiks izmantots EMODnet.

Eiropas Vides aģentūra ir pilnībā iesaistījusies EMODnet izstrādē. Jau projekta pirmajā posmā izveidotie un tālākā izstrādes stadijā esošie otrajā posmā sagatavotie paraugportāli tika īpaši izstrādāti, lai sniegtu parametrus rādītāju noteikšanai, kas vajadzīgi, lai novērtētu vides stāvokli saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu.

Dažādu ziņojumu sniegšanas mehānismu ziņošanas kārtība ne vienmēr ir vienāda, bet tiek sagaidīta lielāka konverģence Jūras stratēģijas pamatdirektīvas īstenošanas rezultātā. Un, lai gan daži rādītāju veidošanai izmantotie dati, kuri jāziņo kompetentajai iestādei vai Komisijai, ir publiski pieejami, daudzos gadījumos tas tā nav.

12.         Vai jūras vides ziņojumu sniegšanas procedūra būtu pakāpeniski jāaizstāj ar procedūru, saskaņā ar kuru datus dara pieejamus internetā, kur tos izgūst kompetentā iestāde, izmantojot EMODnet izstrādāto tehnoloģiju?

5.7.        Pielāgošanās klimata pārmaiņām

Lai veicinātu to, ka tiek pilnveidotas un izplatītas zināšanas par pielāgošanos klimata pārmaiņām, Komisija 2012. gada martā uzsāka Eiropas klimata pielāgošanās platformas CLIMATE-ADAPT[44] darbu — tā ir publiski pieejama tīmekļa vietne, ar kuras palīdzību tiek atbalstīti politikas veidotāji klimata pārmaiņu adaptācijas pasākumu un politikas izstrādē ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Viena no CLIMATE-ADAPT iedaļām ir veltīta ES jūras vides un zivsaimniecības politikai un klimata pārmaiņu rādītājiem, un tajā iekļauta datubāze par gadījumu izpēti attiecībā uz pielāgošanos, jo īpaši saistībā ar OURCOAST projektu[45]. Komisija patlaban izstrādā priekšlikumu ES pielāgošanās stratēģijai, ko paredzēts pieņemt 2013. gadā.

Piemērojot strukturētāku pieeju jūras novērojumiem, CLIMATE-ADAPT platformai iespējams iegūt precīzākus rādītājus par klimatisko parametru lokālām izmaiņām, piemēram, attiecībā uz jūras līmeņa celšanos un okeānu paskābināšanos, un tādējādi veicināt pielāgošanās procesu.

13.         Kāda informācija par norisēm mūsu jūrās un piekrastēs var vislabāk palīdzēt uzņēmumiem un publiskā sektora iestādēm pielāgoties klimata pārmaiņām?

5.8.        Starptautiskās iniciatīvas

Lai gūtu vispārēju priekšstatu par jūras pasauli un pārmaiņām tajā, ir vajadzīgi novērojumi un dati, ko sniedz gan Eiropā, gan ārpus tās darbojošās organizācijas. Labāk strukturēta atklāta piekļuve Eiropas jūras novērojumiem un datiem, kā aprakstīts šajā zaļajā grāmatā, ļaus Eiropai sniegt praktisku ieguldījumu starptautiskajos centienus nodrošināt globālo pārklājumu — kā piemēri minama Globālā okeānu novērošanas sistēma (GOOS), Zemes novērošanas sistēmu globālais tīkls (GEOSS) un ANO procedūra vispārējai ziņošanai un novērtējumam par jūras vidi.

14.         Vai ir vajadzīgi kādi pasākumi papildus pašreizējām iniciatīvām (piemēram, EMODnet un GMES), lai Eiropa varētu atbalstīt starptautiskas iniciatīvas saistībā ar okeānu datiem, piemēram, GOOS un GEOSS?

6.           Pārvaldība

Ilgtspējīgas jūras datu infrastruktūras nodrošināšanai ir vajadzīga procedūra, lai lemtu par veicamajiem novērojumiem, lai izvēlētos, kādus datu produktus radīt, un lai sniegtu finansiālo atbalstu datu vākšanai, apkopošanai, apstrādei un izplatīšanai.

6.1.        Līdzsvars starp ES un dalībvalstu centieniem

Dalībvalstis ir juridiski atbildīgas par savu ūdeņu un savu zvejas flotu uzraudzību. Tomēr dažos gadījumos nepārprotamas priekšrocības iegūst, šos centienus apvienojot. Acīmredzams piemērs ir novērojumi no Zemes orbītā rinķojošiem satelītiem. Bez šaubām, būtu neefektīvi, ja katra dalībvalsts laistu kosmosā pati savus satelītus, kas mērītu okeānu krāsu, jūras virsmas temperatūru, jūras līmeni un ledus klātās teritorijas. ES patiešām ir atbalstījusi satelītu izstrādi un sākotnējo darbību ar GMES satelītu programmu36. ES atbalsta arī mērījumu un paraugu ņemšanas programmas zivsaimniecībās, ja tai ir vajadzīgi attiecīgie rezultāti.

Tomēr ir vēl arī citi piemēri, kad būtu pamatotas ES līmeņa iniciatīvas. Piemēram, bez Atlantijas okeāna zemvirsmas straumju uzraudzības tajos apgabalos, kas ir ārpus valstu teritoriālajiem vai to jurisdikcijās esošajiem ūdeņiem, nav iespējams samazināt neskaidrību par klimata pārmaiņu apjomu un ietekmi Eiropā. Tai dalībvalstij, kura veic šādu uzraudzību, iegūtās priekšrocības nav lielākas kā jebkurai citai dalībvalstij. Tā dod labumu visām Eiropas valstīm, pat tām, kurām nav jūras robežu.

Ziemeļu Ledus okeāns ir vēl viens piemērs tam, ka ES varētu sniegt ieguldījumu jau notiekošajās uzraudzības un kartēšanas programmās, lai sniegtu atbalstu tiem, kas dzīvo un strādā attiecīgajā apgabalā.

15.         Kādi kritēriji būtu jāizmanto, nosakot ES finanšu atbalsta apmēru novērošanas programmām, izņemot tām, ko ES jau atbalsta? Vai varat sniegt piemērus? Vai kādu uzdevumu varētu pārņemt arī kopīgas plānošanas iniciatīva Eiropas jūrām un okeāniem?

6.2.        ES atbalsts jūras datu vākšanai un apstrādei

Līdz šim katras EMODnet tematiskās grupas pakalpojumi tikuši sniegti, slēdzot publiskā iepirkuma līgumus ar sešiem konsorcijiem, kurus izraugās pēc katrai grupai atbilstoša atsevišķa uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus. Kā konsorciju partneri iesaistījušās kopā 53 dažādas organizācijas, bet ieguldījumu ir sniegušas vēl daudzas citas. Dotācijas GMES jūras pakalpojumam ir tikušas piešķirtas pēc publiskiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus. Arī šajā procesā ir iesaistījušās apmēram 60 organizācijas. No ES budžeta tiek maksāts par iepirkumā paredzētiem rezultātiem un sniegtas dotācijas, lai segtu izmaksas, par kurām saskaņā ar vienošanos ir tiesības saņemt finansējumu. Gan EMODnet, gan GMES partnerības pēc sastāva ir daudzveidīgas. Tajās ir iesaistījušies pētniecības institūti, meteoroloģijas vai hidrogrāfijas aģentūras un universitātes. Daži privātie uzņēmumi nodrošina ekspertu pakalpojumus programmnodrošinājuma jomā.

Komisija nekādi neietekmē šo partnerību sastāvu — to nosaka paši partnerību dalībnieki. Lielās partnerības ir norāde uz to, ka iesaistītās aģentūras vai institūti labprātāk vēlas būt kopīga uzņēmuma līdzīpašnieki, nevis piegādātāji vienam galvenajam līgumslēdzējam.

Publisks konkurss nodrošina pārredzamību, un rezultāti abos gadījumos ir bijuši ļoti apmierinoši. Tomēr, tā kā iniciatīvas tuvojas beigām, ir nepieciešams nodrošināt darbību un infrastruktūras nepārtrauktību ilgtermiņā. Tā kā liela daļa EMODnet darba ir saistīta ar valstu datu arhīvu pārveidošanu, neviena partnerība nevar būt pilnīga bez lielāko valstu jūras datu centru līdzdalības. Tādējādi varētu būt vēlams pāriet uz dotācijām vai uz sarunu procedūru, un tas būtu vienkāršāk, ja EMODnet partnerībām būtu juridiskais statuss. Viens no GMES jūras pakalpojuma pārvaldības jautājumiem attiecas uz juridisku personu, kas veiktu koordinēšanu, un piemērotu finansēšanas mehānismu.

16.         Kādas izmaiņas būtu nepieciešams veikt EMODnet un GMES pārvaldībā, lai labāk ņemtu vērā nepieciešamību pēc ilgtermiņa ilgtspējas?

17.         Kāds varētu būt Kopīgā pētniecības centra un Eiropas Vides aģentūras uzdevums?

6.3.        Kaimiņvalstu iesaistīšana

Eiropas jūras apskalo ne tikai ES dalībvalstu krastus. Lai gūtu izpratni par Melnās jūras ekoloģisko veselību vai plānotu Vidusjūru šķērsojoša kabeļa izvietošanu, ir jāsadarbojas ar kaimiņvalstīm, ar kurām tiek dalīti šo jūru baseini. Šā iemesla dēļ attiecīgo valstu institūti ir piedalījušies EMODnet izveides pirmajā posmā. Arī kaimiņvalstis saskaras ar nepieņemama bezdarba līmeņa problēmu un tāpat var gūt labumu no zināšanām, kas palīdzētu izmantot jūras piedāvātās iespējas.

6.4         Prioritāšu noteikšana

Iepriekš minēto iemeslu dēļ jūras kartēšana un uzraudzība ir ārkārtīgi būtiski jautājumi ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei, vides aizsardzībai un izpratnei par klimata pārmaiņām. Tomēr valstu budžeti ir ierobežoti, un nākas lemt par prioritātēm. Pārorientējoties no datu vākšanas konkrētiem mērķiem un uz tādu modeli, saskaņā ar kuru datus savāc vienreiz, lai izmantotu tos dažādiem nolūkiem, ir jārod atbilde uz diviem specifiskiem jautājumiem: 1) kāda novērošanas infrastruktūra un paraugu ņemšanas stratēģija ir nepieciešama attiecībā uz konkrētu jūras baseinu un 2) kā ES finanšu ieguldījums var radīt vislielāko pievienoto vērtību?

Datu vākšanas sistēma ir apmierinoša atbilde uz abiem jautājumiem. Ir izveidota procedūra, lai noteiktu, kādi dati jāvāc. Tā kā viens no kopējās zivsaimniecības politikas mērķiem ir ierobežot zvejas radīto kaitējumu videi[46], paraugu ņemšanas stratēģija jau tagad darbojas ne tikai uzdevumā maksimāli palielināt zivju ieguves apjomu.

Tikpat apmierinoša ir arī procedūra, saskaņā ar kuru tiek izraudzīti Zemes novērošanas satelīti, kas nepieciešami okeānu uzraudzībai. Izmantojot GMES procedūru, tika noteikts, kurus parametrus Zemes orbītā riņķojošie satelīti var faktiski novērot apmēram 800 kilometru augstumā virs okeāna. Tehnoloģiju attīstība un labāka zinātniskā izpratne sniedz iespēju pakāpeniski uzlabot precizitāti un pievienot papildu parametrus. Piemēram, līdz ar Sentinel-3 startu būs iespējams veikt operatīvo monitoringu par jūras ledus biezumu. Eiropas Vides aģentūra patlaban mēģina noteikt, kādi citi mērījumi (kas nav gūti satelītnovērošanas rezultātā) ir vajadzīgi, lai kalibrētu un apstiprinātu GMES prognožu modeļus[47].

Attiecībā uz citiem novērojumiem mūs gaida vēl vairāk darba. Tā kā izmaiņas okeāna straumēs, sugu migrācija un daudzas ekonomikas darbības neapstājas pie valstu robežām, jautājumam par optimālu novērošanas un paraugu ņemšanas infrastruktūru ir jārod atbilde attiecībā uz visu jūras baseinu. Saskaņā ar Integrētās jūrlietu politikas regulu[48] tika izveidots paraugmehānisms, lai palīdzētu dalībvalstīm uzlabot savas novērošanas un uzraudzības infrastruktūras. „Jūras baseinu kontrolpunkti” Ziemeļjūrai un Vidusjūrai līdz 2014. gadam novērtēs, cik labi pašreizējais uzraudzības un datu apkopošanas tīkls atbilst privātpersonu, publiskā sektora un akadēmisko aprindu lietotāju vajadzībām. Tie noteiks relatīvos ieguvumus, kādus sniedz dažādas uzraudzības sistēmas — autonomās platformas ferrybox, nostiprinātās bojas, peldošās zondes — mērot vienus un tos pašus parametrus. Tiks ņemti vērā visi informācijas avoti — gan publiskā, gan privātā sektora. Šī informācija palīdzēs dalībvalstīm pieņemt lēmumus par ieguldījumiem. Piemēram, vai būtu jāveicina jūras dibena pētījumi ar daudzstaru eholoti, vai arī ir vajadzīga precīzāka informācija par jūras līmeņa izmaiņām?

Līdzīgi lēmumi ir jāpieņem ES līmenī. Vai attiecībā uz ierosināto Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda jūras zināšanu komponentu šobrīd ir būtiskāk koncentrēties uz datu apkopošanu par derīgo izrakteņu krājumiem vai arī par jūras zīdītājiem? Vai ES vajadzētu atbalstīt novērojumus vai paraugu ņemšanu starptautiskajos ūdeņos? Dalībvalstīm šie lēmumi ir jāpieņem Padomes darba ietvaros, bet to pieņemšanai nepieciešams pienācīgs iespējamo risinājumu izvērtējums. Atbildes uz šiem jautājumiem būs atkarīgas no paredzamajām izmaksām un ieguvumiem.

18.         Vai novērošanas efektivitātes un paraugu ņemšanas stratēģijas novērtēšanai par katru jūras baseinu ir nepieciešama reglamentēta procedūra?

19.         Kādu mehānismu varētu paredzēt izvērtēšanas un novērtējumu pārvaldībai, kuri vajadzīgi, lai informētu Komisiju, dalībvalstis un Parlamentu par ES atbalsta prioritātēm?

7.           Privātā sektora iesaistīšanās

Ar jūru saistītās nozares viennozīmīgi gūs labumu no šajā dokumentā izklāstītajiem pasākumiem, bet pastāv iespējas šīs priekšrocības vēl palielināt, veicinot privātā sektora iesaistīšanos.

No 2009. gada pētījuma rezultātiem[49] izriet, ka Eiropā vairāk ar jūru saistīto datu savāc nevis valsts sektora iestādes, bet gan uzņēmumi. Ja privāts uzņēmums vāc datus savām vajadzībām, tad principā nav iemesla, lai publiskā sektora iestādes šajās darbībās iejauktos vai aizkavētu tās. Eiropas tiesību akti par piekļuvi šādiem datiem un to atkalizmantošanu nav piemērojami.

Tomēr privātajiem uzņēmumiem jau tāpat ir pienākums vākt datus ietekmes novērtējumam, kas tiem jāveic, lai iegūtu licenci noteiktu darbību veikšanai jūrā. Tiem var būt pienākums turpināt novērojumus arī pēc darbību uzsākšanas. Daudzos gadījumos tiem ir jāiesniedz savāktie dati licencētājai iestādei. Tomēr, ja licence ir piešķirta, šo datu publiskošana nerada uzņēmumam konkurences ziņā neizdevīgu stāvokli. Komisija apzinās, ka ziņošanas pienākums privātajiem uzņēmumiem parastos apstākļos rada nevēlamu administratīvo slogu. Tomēr, aizstājot daudzus dažādus pienākumus ar vienotu ziņošanas mehānismu un piemērojot kopīgus uz INSPIRE balstītus standartus, būtu iespējams samazināt pašreizējo slogu. Ir uzsākts pētījums, kas palīdzēs novērtēt izmaksas un ieguvumus.

Savas priekšrocības varētu būt arī ziņošanas pienākuma piemērošanai pēc tam, kad licence jau ir piešķirta. Izmaksas saistībā ar atklātā jūrā esošo platformu aprīkošanu ar vajadzīgajiem instrumentiem, lai nodrošinātu nepārtrauktu informāciju par jūras stāvokli, radītu gandrīz nemanāmu kopējo izmaksu pieaugumu. Mērķis būtu savākt datus no visām ES platformām, kā arī no citām novērošanas platformām un darīt tos publiski pieejamus. Izmaksas varētu būt mazākas nekā potenciālais ieguvums visai jūrā veikto darbību nozarei, kura iegūtu labākas zināšanas par potenciālajiem apdraudējumiem, piemēram, milzīgiem viļņiem[50], indīgām aļģēm vai radioaktīvām noplūdēm. Šīs nozares uzņēmumu konkurētspējas uzlabošana ir bijusi iniciatīvas „Zināšanas par jūru 2020” galvenā motivācija. Šo procesu varētu paātrināt publiskā un privātā sektora partnerība, kurā privātie uzņēmumi piedalās ar Eiropas jūras novērojumu un datu tīkla darbību saistīto izmaksu segšanā un par to saņem tiesības piedalīties prioritāšu noteikšanā.

20.         Kādos apstākļos datus, ko snieguši privāti uzņēmumi licences saņemšanai, vajadzētu publiskot?

21.         Vai licencētiem privātā sektora uzņēmumiem, kas darbojas jūrā, būtu jānosaka pienākums sniegt ieguldījumu plašākā jūras novērošanā, kad tas ir iespējams?

22.         Kādi publiskā un privātā sektora partnerības modeļi varētu vislabāk stimulēt nozari datu apmaiņai un ieguldījumu veikšanai datos, kā arī sniegtu ieguvumus visām ieinteresētajām personām?

8.           Reakcija uz zaļo grāmatu

Ar šo zaļo grāmatu tiek uzsākta diskusija par labāko stratēģiju, kā turpināt ceļu uz izmaksu ziņā pieejamu un ilgtspējīgu Eiropas jūras dibena digitālo kartēšanu, kā gūt savlaicīgu informāciju par virsējā ūdens slāņa pašreizējo un agrāko fizisko, ķīmisko un bioloģisko stāvokli un nākotnes prognozēm un kā izveidot procedūru, kas palīdzētu dalībvalstīm maksimāli izmantot to jūras novērošanas, paraugu ņemšanas un mērījumu veikšanas programmu potenciālu.

Komisija ir izveidojusi tīmekļa vietni, kurā iespējams sniegt atsauksmes:

http://ec.europa.eu/dgs/maritimeaffairs_fisheries/consultations/marine-knowledge-2020/index_en.htm

Šī tīmekļa vietne darbosies tiešsaistē līdz 2012. gada 15. decembrim. Diskusijas dalībnieki savus komentārus varēs iesūtīt gan amatpersonas, gan privātpersonas statusā. Apspriešanas rezultātus publicēs Komisijas Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē. Ziņas par atsevišķu atsauksmju sniedzēju uzvārdu, sniedzot atbildes privātpersonas statusā, vai par saistību ar konkrētu organizāciju/uzņēmumu/iestādi netiks publicētas, ja vien tam nebūs īpaši sniegta atļauja.

[1]               Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei. Brisele, 3.3.2010., COM (2010) 2020, galīgā redakcija.

[2]               Saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu (2008/56/EK) tas jāpanāk līdz 2020. gadam.

[3]               Zināšanas par jūru 2020 — jūras dati un novērojumi pārdomātai un ilgtspējīgai izaugsmei, 8.9.2010. COM (2010) 461.

[4]               Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

[5]               Šajā Zaļajā grāmatā mēs centīsimies ierobežot akronīmu lietojumu, tomēr lūdzam mūs atvainot šajā gadījumā — šis akronīms atkārtosies visā tekstā.

[6]               Komisijas paziņojums par Eiropas Zemes novērošanas programmu (GMES), 30.11.2011, COM(2011) 831, galīgā redakcija.

[7]               Šīs Zaļās grāmatas pielikumā.

[8]               Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 30. novembra Regula (ES) Nr. 1255/2011, ar ko izveido programmu integrētas jūrlietu politikas turpmākas izstrādes atbalstam.

[9]               „Jūras datu infrastruktūra” — galīgais ziņojums, kas iesniegts Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorātam 2009. gada novembrī.

[10]             Komisijas 2011. gada 16. septembra Ieteikums par pētniecības kopīgas plānošanas iniciatīvu "Veselīgas un produktīvas jūras un okeāni" (2011/C 276/01).

[11]             Jūras novērojumu un datu ekspertu grupas 12. sanāksme, 2011. gada 10. marts. https://webgate.ec.europa.eu/maritimeforum/node/1709.

[12]             Kārlis Markss, „Kapitāls”, III sējums, VI daļa „Papildu peļņas pārvēršanās par zemes renti”.

[13]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva).

[14]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 30. maija Ieteikums par kompleksas piekrastes teritoriju pārvaldības īstenošanu Eiropā, OV L 148, 6.6.2002., 24.–27. lpp.

[15]             Jūras teritoriālā plānošana ES — sasniegumi un turpmākā attīstība, COM/2010/0771, galīgā redakcija.

[16]             Ievadraksts „Nature” 450, 761 (2007. gada 6. decembris).

[17]             „Economist” ievadraksts “Something to watch over us”. 2012. gada 12. maijs.

[18]             „A little knowledge”, „Nature” 472, 135 (2011. gada 14. aprīlis).

[19]             Skatīt 3. zemsvītras piezīmi.

[20]             Eiropas jūras novērojumu un datu tīkla ietekmes novērtējums, 8.9.2010., SEC (2010) 998.

[21]             Skatīt 20. zemsvītras piezīmi.

[22]             “The real holes in climate science”, „Nature” 463, 2010. gada 21. janvāris.

[23]             Vides padomes 3139t. sanāksme 2011. gada 19. decembrī Briselē.

[24]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 14. marta Direktīva 2007/2/EK, ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE).

[25]             Šis nav pilnīgs valstu iniciatīvu saraksts.

[26]             Zaļā grāmata “Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām”, 7.6.2006. COM(2006) 275.

[27]             Skatīt 24. zemsvītras piezīmi.

[28]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai.

[29]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīva 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu

[30]             Paziņojums „Ceļveža projekts par vienotas informācijas apmaiņas vides izveidošanu ES jūrniecības jomas uzraudzībai”, 20.10.2010., COM/2010/0584.

[31]             Skatīt 7. zemsvītras piezīmi.

[32]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 30. novembra Regula (ES) Nr. 1255/2011, ar ko izveido programmu integrētas jūrlietu politikas turpmākas izstrādes atbalstam.

[33]             Piemēram, viena astotdaļa ģeogrāfiskā garuma un platuma minūtes digitālajam teritorijas modelim un mērogs 1: 250 000 jūras dibena nogulsnēm.

[34]             Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, 2.12.2011., COM(2011) 804 , galīgā redakcija.

[35]             Skatīt 7. zemsvītras piezīmi.

[36]             Skatīt 6. zemsvītras piezīmi.

[37]             Paziņojums "virzībā uz Eiropas savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs”, 4.4.2011., COM(2011) 152.

[38]             Okeanogrāfijas ekvivalents laika prognozei.

[39]             Komisijas 2000. gada 29. jūnija Regula (EK) Nr. 1543/2000 par Kopienas sistēmas izveidi to datu vākšanai un pārvaldei, kas vajadzīgi, lai īstenotu kopējo zivsaimniecības politiku.

[40]             Padomes 2008. gada 25. februāra Regula (EK) Nr. 199/2008 par Kopienas sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātniskā padoma izstrādei saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku.

[41]             Priekšlikums Regulai par kopējo zivsaimniecības politiku [ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 199/2008] COM(2011) 425.

[42]             Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, 2.12.2011., COM(2011) 804 , galīgā redakcija.

[43]             no vidēji 5,4 miljardu euro kopsummas.

[44]             http://climate-adapt.eea.europa.eu.

[45]             http://ec.europa.eu/ourcoast/.

[46]             Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku.

[47]             Izmantojot Septītās pamatprogrammas GISC projektu (GMES in situ koordinācija).

[48]             Skatīt 8. zemsvītras piezīmi.

[49]             „Jūras datu infrastruktūra” — galīgais ziņojums, kas iesniegts Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorātam 2009. gada novembrī.

[50]             Dēvēti arī par monstru viļņiem.