KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Virzība uz labāku piekļuvi zinātniskai informācijai: arvien lielāki ieguvumi no publiskajiem ieguldījumiem pētniecībā /* COM/2012/0401 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN
REĢIONU KOMITEJAI Virzība uz labāku piekļuvi
zinātniskai informācijai:
arvien lielāki ieguvumi no publiskajiem ieguldījumiem
pētniecībā 1. IEVADS Stratēģijā
“Eiropa 2020” – gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas
ekonomikas stratēģijā – ir uzsvērta zināšanu un
inovācijas būtiskā nozīme izaugsmes veicināšanā.
Pētniecības rezultāti, tostarp gan publikācijas, gan datu
kolekcijas, jāizplata ātri un izvērsti, izmantojot
digitālos plašsaziņas līdzekļus. Tas paātrina
zinātniskos atklājumus, paver iespējas jauna veida datietilpīgai
pētniecībai un ļauj Eiropas uzņēmējiem un
nozarēm sistemātiski izmantot pētniecības secinājumus.
Lai sekmētu zinātnisko un tehnoloģisko progresu, Eiropas
Savienībai (ES) būtu jāizvērtē zinātniskās
informācijas izplatīšanas rīcībpolitika un prakse un
jāveic nepieciešamie pasākumi ar mērķi uzlabot
piekļuvi publiskiem līdzekļiem finansētas
zinātniskās pētniecības rezultātiem. Piemērs:
Cilvēka genoma kartēšana palīdzēs zinātniekiem
gūt panākumus cīņā ar smagām slimībām,
piemēram, vēzi, Alcheimera slimību un HIV/AIDS. Tiek lēsts,
ka valsts ieguldījumi 3,8 mljrd. ASV dolāru apmērā
Cilvēka genoma projektā, kas ir ASV koordinēts projekts ar
lieliem Eiropas ieguldījumiem, ir radījuši ekonomisko ietekmi
796 mljrd. ASV dolāru vērtībā un
310 000 jaunu darbvietu un izraisījuši revolūciju genoma
pētīšanā. Tas ir lielisks piemērs tam, kādu spēku
var atraisīt atklāta piekļuve zinātniskai
informācijai. Šajā
paziņojumā ir izklāstīts, ko Komisija plāno veikt, lai
uzlabotu piekļuvi zinātniskai informācijai un palielinātu
ieguvumus no publiskajiem ieguldījumiem pētniecībā.
Turklāt tajā skaidrots, kā brīvas piekļuves politika
tiks īstenota ES pētniecības un inovācijas
pamatprogrammā 2014.–2020. gadam “Apvārsnis 2020”.
Paziņojumam ir pievienots ieteikums dalībvalstīm, kurā
tās aicinātas uzlabot rīcībpolitikas un praksi
saistībā ar piekļuvi informācijai un tās
saglabāšanu dalībvalstīs. Šī iniciatīva balstās uz diviem
savstarpēji papildinošiem politikas virzieniem. Viens no tiem ir Eiropas
digitalizācijas programma[1], kurā izklāstīta politika atklāto datu jomā,
kas aptver dažnedažādu informāciju, kuru sagatavo, vāc vai par
kuru maksā publiskā sektora iestādes visā Eiropas
Savienībā[2].
Otrs ir paziņojums “Inovācijas savienība”[3], kurā
iztirzātas ES pētniecības un inovācijas
rīcībpolitikas un programmas. Ierosinātie pasākumi pamatojas uz
iepriekšējo darbu, jo īpaši uz 2007. gada Paziņojumu par
zinātnisko informāciju digitālajā laikmetā[4] un saistītajiem Padomes secinājumiem, 2009. gada
Paziņojumu par IST infrastruktūru e-zinātnei[5] un stratēģisko
politiku, kas izstrādāta Eiropas pētniecības telpai (EPT). Lai uzlabotu piekļuvi zinātniskai
informācijai, jāsadarbojas dalībvalstīm, pētniecības
finansēšanas organizācijām, pētniekiem, zinātniskajiem
izdevējiem, universitātēm un to bibliotēkām,
novatoriskām nozarēm un visai sabiedrībai. Eiropas
zinātniskās informācijas sistēma jāsagatavo
digitālajai ērai, lai ES “piektā brīvība” –
zināšanu brīva aprite[6] – varētu kļūt par realitāti. 2. KĀPĒC EIROPAI IR SVARĪGA
LABĀKA PIEKĻUVE ZINĀTNISKAI INFORMĀCIJAI? Mūsdienu pētniecība
balstās uz izvērstu zinātnisko dialogu un progresē,
uzlabojot iepriekšējo darbu. Tāpēc pilnīgāka un
plašāka piekļuve zinātniskām publikācijām un
datiem palīdzēs: –
paātrināt inovāciju
(ātrāks ceļš līdz tirgum = straujāka izaugsme), –
veicināt sadarbību un izvairīties no
centienu dublēšanās (lielāka efektivitāte), –
izmantot iepriekšējo pētījumu
rezultātus (labāka rezultātu kvalitāte), –
iesaistīt iedzīvotājus un
sabiedrību (zinātnes procesa labāka pārredzamība). Uz spēles ir likts zinātniskā
progresa ātrums un ienākumi no ieguldījumiem
pētniecībā un izstrādē, jo īpaši publiskiem
līdzekļiem finansētiem ieguldījumiem, kam piemīt milzu
potenciāls produktivitātes, konkurētspējas un izaugsmes
veicināšanā. Plaša un viegla piekļuve zinātniskai
informācijai par pieņemamu samaksu ir jo īpaši svarīga
maziem novatoriskiem uzņēmumiem (maziem un vidējiem
uzņēmumiem jeb MVU). Nesenā ziņojumā[7] stāstīts par
grūtībām, ar kurām saskaras Dānijas MVU, vēloties
piekļūt zinātniskai informācijai. Ziņojumā
norādīts, ka bez ātras piekļuves jaunāko
zinātnisko pētījumu rezultātiem šādiem
uzņēmumiem jaunu produktu izstrādei vai ieviešanai ir
vajadzīgs vidēji par 2,2 gadiem vairāk laika. Uzlabota
piekļuve zinātniskai informācijai nozīmē arī
lielāku atklātību un pārredzamību, kas ir
atbildīgas pētniecības un inovācijas būtiskas
iezīmes[8], un tā veicina labāku politikas veidošanu daudzās
jomās. Uzlabota piekļuve palīdzēs cilvēkiem apgūt
zinātnes pamatus, lai viņi spētu sekmīgi darboties
21. gadsimta sarežģītajos apstākļos. Diskusijās
par zinātniskās informācijas izplatīšanas sistēmu
galvenā uzmanība tradicionāli tiek pievērsta piekļuvei
zinātniskajām publikācijām – žurnāliem un
monogrāfijām. Tomēr arvien svarīgāka kļūst
uzlabota piekļuve pētījumu datiem (eksperimentu
rezultātiem, novērojumiem un datora ģenerētai
informācijai), kas veido pamatu kvantitatīvai analīzei, uz kuras
balstās daudzas zinātniskās publikācijas[9]. 3. KOMISIJAS REDZĒJUMS Eiropas Komisija uzsver, ka atklāta
piekļuve ir svarīgs līdzeklis cilvēku un ideju
tuvināšanai ar mērķi rosināt zinātni un
inovāciju. Lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi un risinātu 21. gadsimta
sabiedrības problēmas, ir svarīgi optimizēt zinātnes
atziņu apriti un nodošanu starp Eiropas pētniecības
galvenajām ieinteresētajām aprindām –
universitātēm, finansēšanas struktūrām,
bibliotēkām, novatoriskiem uzņēmumiem, valdībām
un politikas veidotājiem, nevalstiskām organizācijām (NVO)
un sabiedrību kopumā. Komisijas stratēģija par
atklātu datu un zināšanu apriti pamatojas uz uzskatu, ka par
informāciju, par kuru jau reiz ir samaksāts no sabiedrības
naudas maka, nevajadzētu maksāt atkal un atkal – katru reizi,
kad tai piekļūst vai kad to izmanto – un ka Eiropas
uzņēmumiem un iedzīvotājiem no tās būtu
jāgūst iespējami lielākais labums. Tas nozīmē, ka
publiskiem līdzekļiem finansēta zinātniskā
informācija Eiropas pētniekiem un iedzīvotājiem bez
jebkādas papildu maksas tiek darīta pieejama tiešsaistē,
izmantojot ilgtspējīgu e-infrastruktūru, arī nodrošinot
ilgtermiņa piekļuvi, lai netiktu zaudēta unikāla
zinātniskā informācija[10]. Zinātne radikāli mainās.
Datorizētām metodēm un datorlietojumiem būs
nozīmīga loma uz datiem balstītā zinātnē.
Komisija iztēlojas nākotni, kurā datu infrastruktūra
kļūst neredzama un, no lietotāja perspektīvas, pati
informācija kļūst par infrastruktūru. Šis redzējums nekādā veidā
nenozīmē to, ka pētnieki tiks atturēti no izgudrojumu
patentēšanas[11]
vai vājināsies intelektuālā īpašuma tiesību
aizsardzība ES. Lai šis redzējums kļūtu par
realitāti, ir vajadzīgs novatorisks Eiropas zinātniskās
izdevējdarbības sektors, kas līdztekus tradicionālajām
priekšrocībām rada jaunu pievienoto vērtību un izmanto
jaunās iespējas, ko paver digitālais laikmets. 4. PAŠREIZĒJĀ SITUĀCIJA 4.1. Piekļuve
zinātniskajām publikācijām Zinātniskās publikācijas ir
būtisks zinātniskā dialoga elements, un tām ir
noteicošā loma zinātnieku karjerā. Zinātniskā izdevējdarbība
ir arī ienesīgs bizness, jo īpaši Eiropā. Eiropas
izdevēju kontā ir gandrīz 50 % rakstu, kas visā pasaulē publicēti zinātnes,
tehnikas un medicīnas jomā. Tie ir ātri pielāgojušies
digitālajam laikmetam, izmantojot jaunus līdzekļus, lai
paātrinātu ražošanas un izplatīšanas procesu, uzlabojot satura
meklēšanas iespējas un ieviešot lietojumprogrammas, kas balstās
uz pamatā esošo neapstrādāto tekstu un jēldatiem. Pieaugošas žurnālu cenas –
apgrūtinājums bibliotēku budžetam Pēdējo divdesmit gadu laikā
zinātnisko žurnālu abonēšanas maksa (gan papīra, gan
elektroniskās versijas) ir vienmērīgi palielinājusies par
aptuveni 3,5 % gadā,
pārsniedzot inflācijas līmeni[12]. Šo
kāpumu var daļēji izskaidrot ar lielāku skaitu
publicēto zinātnisko rakstu. Pieaugošās cenas noslogo
universitātes bibliotēku un pētniecības institūciju
budžetu, jo tās veido zinātnisko žurnālu abonentu lielāko
daļu. Atklāta
piekļuve Ņemot vērā augošās
žurnālu cenas, ir atskanējuši aicinājumi zinātnieku
aprindām pāriet uz atklātu piekļuvi – modeli, kas
lasītājiem internetā nodrošina bezmaksas piekļuvi,
izmantošanu un atkalizmantošanu. Ir divi pamatmodeļi. “Zelta” atklātā piekļuve
(publicēšana atklātas piekļuves režīmā):
publicēšanas izmaksas no lasītājiem (abonēšanas maksa) tiek
nodotas autoriem. Šīs izmaksas parasti sedz universitāte vai
pētniecības institūts, ar kuru pētnieks ir saistīts,
vai finansēšanas aģentūra, kas atbalsta pētniecību. “Zaļā” atklātā piekļuve (pašarhivēšana): publicēto rakstu vai galīgo
zinātniski recenzēto manuskriptu pētnieks arhivē
tiešsaistes krātuvē pirms vai pēc tā publicēšanas vai
vienlaikus ar tā publicēšanu. Piekļuve šim rakstam pēc
izdevēja pieprasījuma nereti tiek aizkavēta (“aizlieguma
periods”), lai abonenti varētu gūt papildu priekšrocības[13]. Arvien lielāks skaits
pētniecības finansēšanas struktūru un universitāšu
visā pasaulē pieprasa pētniekiem nodrošināt atklātu
piekļuvi publiskiem līdzekļiem finansētas
pētniecības rezultātiem[14]. Daudzi
izdevēji ir atsaukušies uz institūciju prasībām,
atļaujot publicēšanai pieņemto manuskriptu pašarhivēšanu[15]. Patlaban aptuveni 20 %
zinātnisko rakstu ir pieejami atklātās piekļuves
režīmā, no tiem 60 %
atbilstīgi “zaļās” atklātās piekļuves modelim[16]. Daži izdevēji piedāvā “hibrīdus žurnālus”,
kuros ir ne tikai raksti, par kuriem autors ir samaksājis
publicēšanas maksu (un kuriem lasītājs tāpēc var
piekļūt par brīvu), bet arī raksti, kas ir pieejami tikai
abonentiem vai par skatījummaksu. Atklātās piekļuves politika
neietekmē autora brīvību izvēlēties: publicēt vai
ne. Tāpat tā netraucē patentēšanai vai citiem
komerciālas izmantošanas veidiem. Lēmums par to, vai
pētījumu rezultāti tiks patentēti un komerciāli
izmantoti, parasti tiek pieņemts pirms publicēšanas. Jautājums
par atklātu piekļuvi žurnālu rakstiem kļūst
aktuāls tikai tad, ja un kad pētnieks pieņem lēmumu rakstu
publicēt. 4.2. Piekļuve
pētniecības datiem Līdz šim zinātniskās
pētniecības rezultāti ir izplatīti, galvenokārt
publicējot rakstus. Nepastāv iedibināta prakse publicēt
pētījumu pamatā esošos datus. Pētījumi, kas veikti PARSE-Insight[17] projekta ietvaros, apliecināja,
ka tikai 25 % pētnieku kopīgo savus pētniecības datus,
11 % dara tos pieejamus pētniekiem, kuri darbojas tajā pašā
pētniecības disciplīnā, un 58 % dara tos pieejamus
tikai savā pētniecības grupā. Tāpēc daudzi publiskiem
līdzekļiem finansētas pētniecības rezultāti, kas
pastāv datu formā, netiek darīti plaši pieejami citiem
pētniekiem, lai viņi tos verificētu vai izmantotu
turpmākā darbā, un tas padara ieguldījumus
pētniecībā ļoti neefektīvus. Tālab dažas pētniecības
finansēšanas struktūras ir sākušas izvirzīt prasību
pētniekiem deponēt pētniecības datus piemērotā
datu infrastruktūrā, taču šī prakse vēl nav plaši
izplatīta. Darot pieejamus pētniecības datus, ir jāievēro
Eiropas un valsts datu aizsardzības noteikumi, kā arī ar
tirdzniecības noslēpumiem vai valsts drošību saistīti
apsvērumi. 4.3. Zinātniskās
informācijas saglabāšana Ilgtermiņā saglabājot
informāciju, zināšanas un zinātību, lai to varētu
izmantot nākamās paaudzes, iespējams gūt ievērojamas
ekonomiskās un sociālās priekšrocības. Apvienotās Karalistes
pētniecības finansēšanas organizācija JISC ir
veikusi pētniecības datu saglabāšanas izmaksu un ieguvumu
analīzi. Tajā konstatēts, ka saglabāšanas pasākumi
tikai izmaksu ietaupījuma izteiksmē vien ir devuši
četrkāršu ieguvumu[18]. Dalībvalstis patlaban groza savus
tiesību aktus par digitālo materiālu deponēšanu[19]. Īpaša uzmanība ir
jāpievērš arī zinātniskās programmatūras un
modeļu saglabāšanai, lai informācija būtu atkalizmantojama
un reproducējama. To nodrošināt var palīdzēt atklāti
standarti, formāti un atklātā pirmkoda programmatūras
risinājumi. 4.4. Starptautiskais konteksts Virzība uz atklātu piekļuvi ir
globāla tendence. Patlaban visā pasaulē vairāk nekā
200 akadēmisko institūciju vai pētniecības
finansēšanas organizāciju pieprasa atklātu piekļuvi
publikācijām[20].
Eiropas zinātņu akadēmiju federācija nesen
pieņēma deklarāciju par “Atklātu zinātni
21. gadsimtā”, kurā aicinājusi uz “pētniecības
rezultātu un instrumentu atklātu kopīgošanu”[21]. Piekļuvi
pētniecības datiem apspriež arī vairākos starptautiskos
forumos, tostarp ESAO un UNESCO[22]. 5. ŠĶĒRŠĻI, KAS KAVĒ
PĀRMAIŅAS Internetam piemīt varens potenciāls,
lai uzlabotu piekļuvi zinātniskajai informācijai, bet šis
potenciāls vēl netiek pilnībā izmantots. Nozīmīgs faktors, kas ietekmē
piekļuvi zinātniskai informācijai un tās saglabāšanu,
ir zinātnisko rezultātu izplatīšanas sistēmā
ieguldīto līdzekļu apjoms. Ekonomiskais un sociālais
potenciāls, kas saistīts ar labāku piekļuvi zinātniskajai
informācijai, netiks apgūts, ja informācijas saglabāšanai
un piekļuvei atvēlētais budžets būs nepietiekams. Vēl viena problēma ir tā, ka
dažādu dalībvalstu rīcība ir nevienmērīga
un – ar dažiem izņēmumiem – nekoordinēta.
Saskaņoti centieni, kas pamatojas uz labas prakses apzināšanu un
apmaiņu, varētu radīt apjomradītus ietaupījumus un
efektivitātes pieaugumu. 5.1. Šķēršļi, kas
kavē pāreju uz atklātu piekļuvi zinātniskajām
publikācijām Tiek uzskatīts, ka pārāk
strauja pāreja uz atklātu piekļuvi varētu destabilizēt
zinātniskās izdevējdarbības nozari un līdz ar to
arī zinātniskās informācijas sistēmu. Pārejā
uz atklātu piekļuvi jāņem vērā tas, ka arī
rakstu atlasīšana, recenzēšana un publicēšana maksā. To var
paveikt, piešķirot līdzekļus publicēšanai atklātas
piekļuves režīmā (“zelta” atklātā pieeja) un
pārliecinoties par to, ka pētnieki, kas nodarbojas ar
pašarhivēšanu (“zaļā” atklātā pieeja), atbilst
finansētāju prasībām, pat ja tiek panākta
vienošanās par aizlieguma periodiem, kuru laikā izdevēji var gūt
ieņēmumus no abonēšanas. Pārejai uz atklātu piekļuvi
jābūt koordinētai un pārredzamai. Ja izmanto “zelta”
atklātās piekļuves modeli, ikvienam izdevumu pieaugumam
jābūt saistītam ar abonēšanas izmaksu proporcionālu
samazinājumu. Jāizstrādā arī mehānismi, kā
vidējā un ilgā termiņā ierobežot “zelta”
atklātās piekļuves maksas. Dažas universitātes[23] un pētniecības
finansēšanas organizācijas[24]
patlaban eksperimentē ar šiem jautājumiem. Attiecībā uz “zaļās”
atklātās piekļuves modeli jāteic, ka dažiem pētniekiem
var neizdoties izpildīt atklātas piekļuves prasības, veicot
pašarhivēšanu, jo viņiem trūkst vajadzīgās
informācijas vai infrastruktūras. Tāpat viņi var
baidīties no līgumiskām domstarpībām ar
izdevējiem[25].
Turklāt rīcībpolitikas, kas pavērtu atklātu
piekļuvi, bieži vien netiek pietiekami realizētas[26]. 5.2. Šķēršļi, kas
kavē piekļuvi pētniecības datiem un to izmantošanu un
atkalizmantošanu Pārmaiņas galvenokārt kavē
organizācijas trūkums un nepietiekama skaidrība par
pienākumiem, kas saistīti ar uzlabotu piekļuvi
zinātniskajiem datiem un to izmantošanu. E-infrastruktūra un tematiskā
datu infrastruktūra datu glabāšanai un piekļuves
nodrošināšanai tagad strauji veidojas visā pasaulē, bet bieži
vien trūkst finansēšanas modeļu, kuri garantētu
ilgtermiņa piekļuvi. Turklāt neatrisināts paliek
jautājums par sadarbspēju starp valstīm un nozarēm. Daudzi pētnieki un novatoriski
uzņēmumi nelabprāt kopīgo datus, ko viņi uzskata par
“saviem”, un ir nobažījušies par to, ka citi negodīgi gūs labumu
no viņu pūliņiem. Turklāt pētnieki var
nevēlēties ieguldīt laiku, risinot ar datu deponēšanu
saistītus praktiskas dabas jautājumus[27].
Mehānismi datu kopīgošanas sistemātiskai atalgošanai un
atzīšanai, piemēram, citēšanas mehānismi un datu
citēšanas ietekmes mērījumi, vēl nav ieviesti[28]. 5.3. Šķēršļi, kas
kavē ilgtermiņa saglabāšanu Galvenā problēma šajā jomā
ir finansiālo un organizatorisko modeļu trūkums.
Saglabāšanas atbalsta struktūras nereti tiek izveidotas
konkrētiem projektiem, piešķirot finansējumu uz noteiktu laiku.
Finansējums ir īslaicīgs, sadrumstalots un negādā par
ilgtermiņa risinājumiem. Nav atrisinātas tehniskās
problēmas, kas saistītas liela datu apjoma saglabāšanu, jo
īpaši tādās jomās kā astronomija un zemes
zinātnes, kuras pēta pastāvīgi mainīgus apstākļus. Valstu noteikumi un prakse, kas saistīta
ar likumā noteiktu datu deponēšanu, nu tiek pielāgota, lai
aptvertu digitālos materiālus, taču jautājums, tieši
kādi materiāli tiek aptverti un kādā veidā,
dažādās ES dalībvalstīs tiek risināts
atšķirīgi. Komisijas 2011. gada Ieteikumā par
digitalizāciju un digitālu saglabāšanu[29] norādīts uz
īpašām jomām, kurām jāpievēršas. 6. PASĀKUMI EIROPAS MĒROGĀ 6.1. Komisijas
līdzšinējais veikums 6.1.1. Politikas izstrāde Ja Eiropa vēlas gūt labumu no
plašākas piekļuves zinātniskās pētniecības
rezultātiem, ir vajadzīga skaidra politika gan valsts, gan Eiropas
mērogā. Padomes 2007. gada secinājumos par zinātnisko
informāciju digitālajā laikmetā ir norādīta
virkne dalībvalstu pasākumu ar izpildes termiņiem, taču panākumi
līdz šim bijuši nevienmērīgi[30].
Tāpēc būtu jāiesaka dalībvalstīm atjaunināt
darbību kopumu ar mērķi uzlabot piekļuvi zinātniskajai
informācijai un tās saglabāšanu. 6.1.2. Atklātās
piekļuves principa ieviešana Kopienas pētniecības
finansēšanā Komisija kā liela pētniecības
finansēšanas struktūra ir rādījusi piemēru, izvirzot konkrētus
nosacījumus tās pētniecības dotāciju
saņēmējiem. Pēc Komisijas 2007. gada Paziņojuma
par zinātnisko informāciju digitālajā laikmetā
Komisija izveidoja izmēģinājuma shēmu attiecībā
uz atklātu piekļuvi publikācijām, kas tapušas
saskaņā ar 7. pamatprogrammu īstenotos projektos[31]. Aizsākta 2008. gadā, šī shēma aptver 20 % 7. pamatprogrammas budžeta un
vairākas tematiskās jomas. Dotāciju saņēmējiem ir
jāveic pašarhivēšana un jādara viss iespējamais, lai
nodrošinātu atklātu piekļuvi saviem rakstiem sešus vai
divpadsmit mēnešus pēc to publicēšanas atkarībā no
pētniecības jomas. Šī prasība attiecas uz rakstu, bet ne uz
pamatā esošajiem datiem[32]. 2011. gada maija apsekojumā[33], kas attiecās uz izmēģinājuma shēmas
projektiem, tika konstatēts, ka lielākā daļa respondentu
pašarhivēšanu ieguldītā darba un laika ziņā
uzskatīja par vieglu vai ļoti vieglu. Trīs ceturtdaļas
respondentu, kas pauda savu viedokli, piekrita vai pilnībā piekrita prasībām
par atklātu piekļuvi datiem savā pētniecības
jomā, ar nosacījumu, ka tiek ņemti vērā un
apsvērti visi attiecīgie aspekti (piemēram, ētika,
konfidencialitāte, intelektuālais īpašums). 6.1.3. Sadarbspējas
nodrošināšana ES mērogā Pēdējos gados Komisija ir
atbalstījusi zinātnes vajadzībām paredzētu
e-infrastruktūras izveidi, ieskaitot zinātnisko datu
infrastruktūras, valstu infrastruktūru sadarbspējas uzlabošanas
pasākumus un sagatavošanās posmus ilgtspējīgu Eiropas
tematisko datu infrastruktūru izveidei atbilstīgi ESFRI[34] ceļvedī norādītajam. Kopš 7. pamatprogrammas
sākuma Komisija infrastruktūras iniciatīvām ir
atvēlējusi vairāk nekā 150 milj. euro.
Svarīgākais projekts šajā jomā ir OpenAIRE[35], proti, e-infrastruktūra, kas paredzēta ES finansētos
projektos radītu zinātniski recenzētu rakstu un datu kopu
deponēšanai un piekļuvei. 6.2. Nākamie soļi 6.2.1. Sadarbība ar
dalībvalstīm Līdztekus šim paziņojumam Komisija
ir pieņēmusi ieteikumu dalībvalstīm par piekļuvi
zinātniskajai informācijai un tās saglabāšanu. Lai
izstrādātu vienotus principus un standartus, Komisija sadarbosies ar
valstu kontaktpunktiem, ko norīkos katra dalībvalsts. 6.2.2. Piemērs citiem:
atklāta piekļuve programmā “Apvārsnis 2020” Programmā “Apvārsnis 2020” gan
“zaļo”, gan “zelta” modeli uzskata par lietderīgu pieeju, kā
panākt atklātu piekļuvi. Tiks pieprasīts, lai arhīvā
nekavējoties tiktu deponētas visu projektu publikāciju
elektroniskās versijas (galīgā versija vai zinātniski
recenzēts manuskripts) mašīnlasāmā formātā. To
var izdarīt, izmantojot “zelta” modeli (tūlītēja
atklāta piekļuve publicētajai versijai) vai “zaļo” modeli.
Šajā gadījumā Komisija ļaus piemērot aizlieguma
periodu, ne ilgāku par sešiem mēnešiem, izņemot
sociālās zinātnes un humanitārās zinātnes,
kurām maksimālais periods būs divpadsmit mēneši
(ilgākas publikāciju aktualitātes dēļ)[36]. Programmā “Apvārsnis 2020” tiek
saglabātas tiesības pretendēt uz atbalstu par publicēšanas
izmaksām “zelta” atklātās piekļuves režīmā.
Turklāt Komisija apsvērs, vai un ar kādiem nosacījumiem
atklātas piekļuves publicēšanas maksas var tikt
atlīdzinātas pēc dotācijas nolīguma beigām. Komisija mudina autorus saglabāt savas
autortiesības un piešķirt licences izdevējiem saskaņā
ar dalībvalstīs piemērojamajiem noteikumiem. Turklāt Komisija izveidos
izmēģinājuma shēmu par atklātu piekļuvi
pētniecības datiem, kas radīti projektos dažās programmas
“Apvārsnis 2020” jomās, un šādu datu atkalizmantošanu.
Komisija arī aicinās attiecīgā gadījumā
publicēt programmatūras kodus, kas izmantoti datu
producēšanā vai apstrādē. Izstrādājot un
īstenojot izmēģinājuma shēmu, Komisija ņems
vērā iespējamos ierobežojumus, kas var kavēt atklātu
piekļuvi pētījumu datiem un var būt saistīti ar
privātumu, valsts vai datu drošību un projektā ieguldīto
zinātību un zināšanām. Vispār
izmēģinājuma shēma neattiecas uz projektiem, kuru
primārais mērķis ir pretrunā ar atklātu piekļuvi
pētniecības datiem. Tiešsaistes piekļuve zinātniskajai
informācijai, kas izriet no ES finansētiem projektiem, tiks arvien
uzlabota, pamatojoties uz OpenAIRE infrastruktūru un
nacionālajiem atklātas piekļuves informācijas dienestiem. Pētniekiem
un akadēmiskajām institūcijām tiks doti
norādījumi par to, kā izpildīt atklātas pieejas
nodrošināšanas prasības. Kā noteikts Paziņojumā par
atklātajiem datiem, Komisija sāks uzturēt e-infrastruktūru,
kura padarīs viegli pieejamas un izmantojamas gan pašas Komisijas, gan
arī citu Eiropas institūciju un aģentūru publikācijas
un pētniecības datus. Vienlaikus tiks noteikti metadati ar augstu
atkalizmantojamības potenciālu un veicināta to izmantošana. 6.2.3. Darbs ar
ieinteresētajām personām Eiropas
Komisija turpinās dialogu ar visām grupām, kas ir
ieinteresētas atklātā piekļuvē publikācijām
un datiem, kā arī to digitālā saglabāšanā, un
uzraudzīs atklātas piekļuves politikas ietekmi uz tām. Šo
ieinteresēto aprindu vidū ir akadēmiskās institūcijas,
pētniecības centri un to bibliotēkas, zinātniskie
izdevēji, uzņēmumi, tostarp MVU, pētnieki, politikas
veidotāji un valdības, pilsoniskās organizācijas un NVO. 6.2.4. Atbildīgai
pētniecībai un inovācijai vajadzīgās
infrastruktūras un attiecīgo projektu finansēšana Eiropas Komisija turpinās finansēt
projektus, kas saistīti ar atklātu piekļuvi.
2012.–2013. gadā Komisija 45 milj. euro tērēs par datu
infrastruktūru[37] un pētījumiem par saglabāšanu digitālā
formātā. Finansēšana turpināsies saskaņā ar
programmu “Apvārsnis 2020”[38]. Tajā pašā periodā Komisija
atbalstīs izmēģinājumus saistībā ar jauniem
veidiem darbam ar zinātnisko informāciju (piemēram, jaunas
zinātniskās recenzēšanas metodes un veidi, kā
mērāma raksta ietekme). 6.2.5. Koordinācija aiz ES
robežām Aiz ES robežām Komisija turpinās
sadarboties ar starptautiskajiem partneriem un zinātnieku aprindām,
lai veicinātu atklātu piekļuvi. ES rīcība
atklātas piekļuves jomā var iedvesmot trešās valstis un
trešo valstu ieinteresētās personas izstrādāt savu
politiku. Īpaša joma, kurā EK politika dos labumu pasaules
zinātnieku aprindām, ir datu infrastruktūru sadarbspēja un
ilgtspēja[39]. 7. SECINĀJUMI Plaša, taisnīga, ilgtspējīga un
viegla piekļuve publiskiem līdzekļiem finansētai
zinātniskajai informācijai un tās ilgtspējīga
saglabāšana atkalizmantošanas nolūkos var dot ievērojamu
ieguldījumu Eiropas ekonomikas izaugsmē un palīdzēt
risināt sabiedrības problēmas 21. gadsimtā. Šajā paziņojumā Komisija ir
izklāstījusi pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt
to, lai ar Eiropas publiskajiem līdzekļiem finansētas
pētniecības rezultāti būtu pilnībā pieejami
pētniekiem, uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Daži no šiem
pasākumiem ir jāīsteno dalībvalstīm, citus
savukārt veiks Komisija. Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi
izrādīt atbalstu mērķim nodrošināt atklātu
piekļuvi zinātniskajai informācijai, pieņemot
vajadzīgo politiku un atbalstot plānotos projektus un
infrastruktūru. Piekļuve zinātniskajai informācijai un tās
saglabāšana: galvenie pasākumi Politikas pasākumi –
Ieteikums dalībvalstīm par piekļuvi
zinātniskajai informācijai un tās saglabāšanu,
2012. gads –
Sadarbība ar valstu kontaktpunktiem, ko
norīkojušas dalībvalstis, ar mērķi izstrādāt
vienotus principus un standartus, no 2013. gada –
Sadarbība ar valstu kontaktpunktiem ar
mērķi strukturēt un uzraudzīt progresu piekļuves un
izplatīšanas jomā, no 2013. gada Atklāta piekļuve ES finansētu
pētījumu rezultātiem –
Noteikt atklātu piekļuvi
zinātniskajām publikācijām kā vispārēju
principu programmā “Apvārsnis 2020” un radīt
apstākļus optimālas atbilstības nodrošināšanai, no
2014. gada –
Programmā “Apvārsnis 2020”
saglabāt iespēju atlīdzināt atklātas piekļuves
publicēšanas maksas, no 2014. gada –
Programmā “Apvārsnis 2020”
nodrošināt pamatsistēmu un veicināt atklātu piekļuvi
pētniecības datiem, ņemot vērā visus ierobežojumus,
kas var būt vajadzīgi, lai aizsargātu intelektuālo
īpašumu vai likumīgas komerciālās intereses, no
2014. gada Infrastruktūras un projektu
finansēšana –
Turpināt finansēt attiecīgos
projektus programmā “Apvārsnis 2020”, no 2014. gada –
Piešķirt 45 milj. euro
infrastruktūrām, kas atbalsta atklātu piekļuvi
pētnieciskiem rakstiem un datiem, un pētījumiem par
saglabāšanu digitālā formātā,
2012.−2013. gads Koordinācija aiz ES robežām –
Starptautisko partneru vidū veicināt
atklātas piekļuves politiku un datu infrastruktūru
sadarbspēju Mērķi –
Līdz 2014. gadam visās
dalībvalstīs visos attiecīgajos līmeņos būs
ieviesta politika par atklātu piekļuvi zinātniskajiem rakstiem
un datiem –
Līdz 2016. gadam publiskiem
līdzekļiem finansētu zinātnisko rakstu daļa, kas
pieejama atklātas piekļuves režīmā, visā ES būs
palielinājusies no 20 % līdz 60 % –
100 % zinātnisko publikāciju, kas
sagatavotas programmā “Apvārsnis 2020”, būs pieejamas
atklātas piekļuves režīmā [1] COM(2010) 245
galīgā redakcija/2. [2] Skatīt
“atklāto datu” dokumentu paketi, kas pieņemta 2011. gada
12. decembrī, COM(2011) 882. [3] COM(2010) 546
galīgā redakcija. [4] COM(2007) 56
galīgā redakcija. [5] COM(2009) 108
galīgā redakcija. [6] Eiropadomes
2008. gada 20. maija secinājumi, dok. Nr. 7652/1/08. [7] http://www.fi.dk/publikationer/2011/adgang-til-forskningsresultater-og-teknisk-information-i-danmark. [8] Sk.
Sutcliffe “A report on Responsible Research and Innovation”. [9] Sk.
“Riding the Wave: How Europe can gain from the rising tide of scientific data”,
augsta līmeņa ekspertu grupa zinātnisko datu jautājumos,
2010. gada oktobris. [10] Komisijas
paziņojums “IST infrastruktūras e-zinātnei”, 5.3.2009.,
COM(2009) 108 galīgā redakcija. [11] Patentēšana
ir efektīvs veids, kā izplatīt zināšanas atklātas
piekļuves režīmā. [12] http://www.arl.org/bm~doc/arlstat09.pdf. [13] Šim
modelim iespējamas vairākas variācijas. Atšķiras aizlieguma
perioda ilgums un versija, ko var arhivēt dažādos laikos,
piemēram, atkarībā no vienošanās starp izdevējiem un
autoriem. Tiešsaistes krātuves pārvalda vai nu akadēmiskas institūcijas
vai finansēšanas struktūras, vai arī tās organizē
tematiski. [14] Sk.
ROARMAP reģistru http://roarmap.eprints.org/. [15] Aptuveni
57 % izdevēju parastā politika pieļauj pieņemtā
manuskripta pašarhivēšanu, sk. http://www.sherpa.ac.uk/romeo. [16] Björk
et al., “Open Access to Scientific Journal Literature: Situation 2009”,
pieejams www.plosone.org/article/info:doi/10.1371/journal.pone.0011273. [17] Projekts
“Pastāvīga piekļuve zinātnes materiāliem”, ko ES
līdzfinansējusi no 7. pamatprogrammas budžeta, www.parse-insight.eu. [18] http://ie-repository.jisc.ac.uk/279/2/JISC_data_sharing_finalreport.pdf. [19] Komisijas
dienestu darba dokuments, kas pievienots Komisijas paziņojumam par
kultūras materiālu digitalizāciju, pieejamību
tiešsaistē un digitālu saglabāšanu, SEC(2011) 1274
galīgā redakcija. [20] http://roarmap.eprints.org/. [21] http://cordis.europa.eu/fp7/ict/e-infrastructure/docs/allea_declaration.pdf. [22] http://www.oecd.org/dataoecd/9/61/38500813.pdf.
http://unesdoc.unesco.org/images/0021/002158/215863e.pdf. [23] Sk.
COPE fonda vietni http://www.oacompact.org/. [24] Sk.
“Sponsoring consortium for open access publishing in particle physics”,
www.scoap3.org. [25] Sk.
ziņojumu “PEER Behavioural Research: Authors and Users vis-à-vis Journals
and Repositories, final report”, 51. lpp. un turpmākās lappuses,
pieejams www.peerproject.eu. [26] Sk.
iepriekš minēto “PEER report” VI lpp. [27] Ziņojums
“To share or not to share: Publication and Quality Assurance of Research Data
Outputs”, pieejams http://eprints.ecs.soton.ac.uk. [28] Sāk
parādīties dažas iniciatīvas, tādas kā datacite.org. [29] Ieteikums,
27.10.2011., C(2011) 7579 galīgā redakcija. [30] Sk.
ziņojumu “National Open Access and Preservation policies in Europe”, 2011,
http://ec.europa.eu/research/science-society/document_library/pdf_06/open-access-report-2011_en.pdf. [31] Atklātās
piekļuves izmēģinājuma projekts
7. pamatprogrammā; http://ec.europa.eu/research/science-society/index.cfm?fuseaction=public.topic&id=1300&lang=1. [32] Tomēr
Eiropas Pētniecības padome (EPP) uzskata, ka ir ļoti
būtiski, lai dati, kas ir zinātniski recenzētu publikāciju
pamatā, tiktu deponēti tūlīt pēc publicēšanas un
jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 6 mēnešus
pēc publicēšanas datuma (EPP Zinātniskās padomes
deklarācija par atklātu piekļuvi). [33] Apsekojums
par atklātu piekļuvi 7. pamatprogrammā;
http://ec.europa.eu/research/science-society/document_library/pdf_06/survey-on-open-access-in-fp7_en.pdf [34] Eiropas
Pētniecības infrastruktūru stratēģijas forums
(http://ec.europa.eu/research/infrastructures/index_en.cfm?pg=esfri) [35] Finansēta
no 7. pamatprogrammas budžeta, http://www.openaire.eu/. [36] Maksimālie aizlieguma periodi tiks noteikts
programmas “Apvārsnis 2020” dotācijas nolīguma
paraugā. Komisija uzraudzīs un novērtēs to īstenošanu
kā daļu no vispārējās politikas atklātās
piekļuves jomā un konkrētu problēmu gadījumā tos
pārskatīs, jo īpaši attiecībā uz sociālajām
un humanitārajām zinātnēm. [37] Šī infrastruktūra ir publiskiem
līdzekļiem finansēta un paredzēta ar saimniecisko darbību
nesaistītiem pasākumiem, tādiem kā zināšanu
izplatīšana. [38] Sk.
EK priekšlikumu par programas “Apvārsnis 2020” īpašo programmu
(COM(2011) 811 galīgā redakcija). Tā ir atkarīga no
programmas “Apvārsnis 2020” juridiskā pamata pieņemšanas un
neskar galīgo lēmumu par daudzgadu finanšu shēmu
2014.–2020. gadam. [39] Sk.
arī gaidāmo paziņojumu “Sekmēt un virzīt Eiropas
starptautisko sadarbību pētniecībā un inovācijā:
stratēģiska pieeja”.