I. Ievads

Šajā paziņojumā ir izklāstīts uz nākotni vērstas ES migrācijas un starptautiskās aizsardzības politikas izvērtējums, balstoties uz notikumiem 2011. gadā, kas daudzos aspektos bija svarīgs gads ES, attiecīgi ietekmējot arī migrācijas politiku. Ne tikai ekonomikas krīze turpināja apgrūtināt ES ekonomiku un izaugsmi, bet noritēja arī “Arābu pavasara” dramatiskie notikumi un palielinājās migrācijas spiediens uz ES ārējām robežām, jo īpaši uz Vidusjūras robežu un dienvidaustrumu robežu, turklāt bija vērojamas vīzu režīma liberalizācijas ļaunprātīgas izmantošanas sekas. Šie notikumi kalpoja, lai turpmāk uzsvērtu nepieciešamību pēc saskaņotas, līdzsvarotas ES migrācijas politikas, kas ir gan dinamiska, lai reaģētu uz īstermiņa vajadzībām, gan stratēģiska, sniedzot ilgtermiņa redzējumu.

Šajā saistībā bija vairākas būtiskas iniciatīvas, piemēram, jaunais stratēģiskais satvars, kas izklāstīts Vispārējā pieejā migrācijai un mobilitātei (GAMM), kurš sniedz pievienoto vērtību ES un tās dalībvalstu darbībām, jo īpaši attiecībā uz to ārējās migrācijas politiku, kā arī Vīzu informācijas sistēmas un ES Imigrācijas portāla darbības uzsākšana, priekšlikumi stiprināt Šengenas zonas pārvaldību un EUROSUR priekšlikuma publiskošana. Citi būtiski sasniegumi bija politiskā vienošanās par Frontex pilnvaru paplašināšanu un grozījumi Direktīvā par kvalificēšanos patvērumam, mobilitātes partnerības noslēgšana ar Armēniju, Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) atklāšana un jaunas Eiropas aģentūras izveidošana lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā. Kopā ar likumdevējiestādēm tika panākts progress, lai sasniegtu mērķi izveidot kopējo Eiropas patvēruma sistēmu 2012. gadā.

Progress ES acquis jomā tika panākts arī, pieņemot Direktīvu par vienoto atļauju trešo valstu valstspiederīgajiem uzturēties un strādāt ES un par vienotu tiesību kopumu darba ņēmējiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie un likumīgi uzturas ES[1], Direktīvu par pastāvīgā iedzīvotāja statusa attiecināšanu uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem[2], un Direktīvu par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību.[3] Dalībvalstis veica arī turpmākus pasākumus, lai transponētu Atgriešanas direktīvu un Direktīvu par sankcijām pret darba devējiem.

Gada ziņojums[4] aizvadītajā gadā tika publiskots pēc 2011. gada maija Paziņojuma par migrāciju[5], kas ļāva apskatīt politikas attīstību, ņemot vērā tā laika notikumus. Abi dokumenti kalpoja par informācijas avotu vēlākiem Tieslietu un iekšlietu padomes (TI)[6] un Eiropadomes[7] secinājumiem 2011. gada jūnijā, kuros tika noteiktas vadlīnijas ES migrācijas politikas attīstībai, jo īpaši attiecībā uz Šengenas zonas pārvaldību, ārējo robežu kontroli, partnerību izveidi ar dienvidu kaimiņvalstīm un Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveidi līdz 2012. gadam.

Šajā gada ziņojumā vispirms sniegts pārskats, atainojot ES situāciju migrācijas jomā no statistikas skatupunkta. Pēc tam apskatīta ES reakcija uz iepriekš minētajiem būtiskajiem notikumiem, kas ietekmēja migrācijas politiku, kā arī Komisijas devums turpmākās rīcības plānam attiecībā uz pieaugošo migrācijas spiedienu. Ziņojums arī šoreiz lielākoties ir balstīts uz Komisijas un dalībvalstu politisko vērtējumu, un to papildina faktu dokuments ar statistikas pielikumu[8], kurā norādīti notikumi gan ES līmenī, gan, izmantojot Eiropas Migrācijas tīklu,[9] dalībvalstu līmenī.

II. Aktuāla informācija par migrāciju ES[10]

Ir vērts apskatīt situāciju ES migrācijas jomā plašākā pasaules kontekstā. Gadā, kurā pasaules iedzīvotāju skaits pārsniedza septiņus miljardus, tiek lēsts, ka visā pasaulē bija 214 miljoni migrantu (apmēram 3,1 % no kopējā pasaules iedzīvotāju skaita),[11] tas nozīmē, ka 9,4 % (apmēram 20,2 miljoni) pasaules migrantu ir trešo valstu valstspiederīgie, kas uzturas ES. Salīdzinot, Kanādā ir apmēram 3,4 % no kopējā pasaules migrantu skaita (7,2 miljoni, kas veido 21,3 % no šīs valsts iedzīvotāju skaita), savukārt ASV ir apmēram 20 % no kopējā pasaules migrantu skaita (42,8 miljoni, kas veido 13,5 % no valsts iedzīvotāju skaita).[12]

ES kopējais iedzīvotāju skaits 2011. gada 1. janvārī bija 502,5 miljoni, salīdzinot ar 2010. gadu, tas palielinājās par 1,4 miljoniem, kas ir līdzvērtīgs gada koeficientam +2,7 uz 1000 iedzīvotājiem, ko veido dabīgais pieaugums 0,5 miljoni (+1,0 ‰) un neto migrācija 0,9 miljoni (+1,7 ‰). Tie 20,2 miljoni trešo valstu valstspiederīgo, kas uzturas ES, veido 4 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita – tas ir vairāk nekā ES pilsoņi (12,3 miljoni jeb 2,5 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita), kuri ir pārcēlušies uz citu ES dalībvalsti.[13] Lielākās trešo valstu valstspiederīgo grupas 2009. gadā bija no Turcijas (apmēram 2,4 miljoni), Marokas (apmēram 1,8 miljoni) un Albānijas (apmēram 1 miljons).[14] Izmantojot ANO tautas attīstības indeksu (Human Development Index – HDI), apmēram 47 % migrantu, kas nav dzimuši ES, ir no valstīm ar augstu HDI, 46 % ir no valstīm ar vidēji augstu HDI un 7 % ir no valstīm ar zemu HDI.[15]

Trešo valstu valstspiederīgajiem 2010. gadā tika izsniegts gandrīz 2,5 miljoni pirmo uzturēšanās atļauju; atļauju skaits, kas izsniegtas saistībā ar darbībām, par kurām saņem atlīdzību, veidoja 32,5 % no kopējā skaita, salīdzinot ar 30,2 %, kas tika izsniegtas ģimenes apstākļu dēļ, 20,6 % – studijām, un 17 % – dažādu citu iemeslu dēļ (saistībā ar aizsardzību, uzturēšanos bez tiesībām strādāt u.c.). Sadalot pēc valstspiederības, lielākā daļa uzturēšanās atļauju tika izsniegtas ASV valstspiederīgajiem (apmēram 212 000), Indijas valstspiederīgajiem (apmēram 200 000), Ķīnas valstspiederīgajiem (apmēram 172 000), Ukrainas valstspiederīgajiem (apmēram 167 000) un Marokas valstspiederīgajiem (apmēram 157 000).

Gadā, kurā tika atzīmēta Ženēvas konvencijas 60. gadadiena, bija vērojams būtisks patvēruma pieteikumu pieaugums 16,8 % apmērā, salīdzinot ar 2010. gadu, to skaits bija nedaudz virs 302 000 un ietekmēja vairāku dalībvalstu patvēruma sistēmas. Būtiskākās patvēruma meklētāju valstspiederības valstis bija Afganistāna (28 000), Krievijas Federācija (18 200), Pakistāna (15 700), Irāka (15 200) un Serbija (13 900). Kopumā 2011. gadā pirmajā instancē aizsardzību saņēma 59 465 personas (bēgļa statuss (28 995), alternatīvā aizsardzība (21 400) vai humānā aizsardzība (9065)), tie ir apmēram 25 % no visiem pieņemtajiem lēmumiem.[16]

Kā izklāstīts IV sadaļā, nelikumīga migrācija turpina veidot būtisku daļu no migrācijas uz ES. Tās būtības dēļ nav uzticamu datu par nelikumīgo migrantu skaitu ES; visbiežāk citētās aplēses svārstās no skaitļa, kas ir mazāks par 2 miljoniem, līdz pat 4,5 miljoniem.[17] Var izmantot ticamākus rādītājus, piemēram, atteikumus, aizturēšanas un atgriešanas, taču uz tiem attiecas daudzas atrunas. Aptuveni 343 000 personām 2011. gadā[18] tika atteikta ieceļošana ES, salīdzinājumā ar 2010. gadu šis skaitlis ir samazinājies par 13 %, lielākā daļa atteikumu (gandrīz 70 %) ir izdoti Spānijā, jo īpaši uz tās ārējās sauszemes robežas. Aptuveni 468 500 personas 2011. gadā tika aizturētas (šis skaitlis ir samazinājies, salīdzinot ar 2010. gadu, kad tika aizturētas aptuveni 505 000 personas), un dalībvalstis atgrieza apmēram 190 000 trešo valstu valstspiederīgos (gandrīz par 15 % mazāk nekā 2010. gadā).

III. Migrācijas devums ES izgausmes stratēģijai[19]

Pirmajā acu uzmetienā, ņemot vērā pašreizējās ES ekonomiskās problēmas, var būt grūti saprast, kādēļ ir nepieciešami likumīgas migrācijas un mobilitātes kanāli. Taču ir jāpatur prātā, ka pat, ja kopējais ES bezdarba līmenis ir apmēram 10 %, kas ir 23,8 miljoni pilsoņu, un jauniešu (vecumā līdz 25 gadiem) bezdarba līmenis ir 22,1 % [20], daudzas dalībvalstis dažādu iemeslu dēļ jau sastopas ar darbaspēka un prasmju trūkumu[21] dažādās nozarēs.[22] Lielākā daļa dalībvalstu koncentrē savus centienus, lai samazinātu bezdarbu un palielinātu savu pastāvīgo iedzīvotāju nodarbināmību, un pēc tam darbaspēka trūkuma novēršanai vispirms izmanto Savienības priekšrocību (darbiniekus no citām ES dalībvalstīm). Pašlaik dalībvalstis savu pieeju trešo valstu valstspiederīgo ekonomiskajai migrācijai lielākoties vērš uz (augsti) kvalificētiem darbiniekiem, kaut gan dažām ir nepieciešami arī mazkvalificēti darbinieki (lai gan vairumā gadījumu uz ierobežotu laiku).

Tādējādi ekonomiskā migrācija vēl joprojām ir svarīgs komponents centienos risināt darbaspēka trūkumu, jo īpaši saistībā ar novecojošo ES sabiedrību[23] un ar saasināto starptautisko konkurenci par spējīgu darbinieku piesaistīšanu, citām valstīm ārpus Eiropas arī saskaroties ar prasmju trūkumu. Nepietiekama to trešo valstu valstspiederīgo, kuri jau uzturas ES, zināšanu un formālo kvalifikāciju atzīšana, kā arī nepietiekama sociālā nodrošinājuma tiesību pārnesamība, veido papildu šķēršļus, kas liedz gūt labumu no šī darbaspēka avota.

Papildus migrantu potenciālam palīdzēt ekonomikas izaugsmei[24], viņi sniedz mūsu sabiedrībai arī sociālu un kulturālu pienesumu.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisija ierosina līdz 2012. gada beigām sākt apspriešanu, uzsākot plašas diskusijas ar dalībvalstīm, sociālajiem partneriem un iesaistītajām personām par to, kādai būtu jābūt ES rīcībpolitiku lomai attiecībā uz ekonomiskās migrācijas iespējām.

ES jau ir uzsākusi vairākus uz nākotni vērstus pasākumus un turpmāku attīstību Vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei kontekstā[25], kas pievērsīsies atbilstības veicināšanai starp darba devēju pieprasījumu un darba ņēmējiem globālajā darba tirgū, ar mērķi uzlabot un gūt abpusēju labumu no “smadzeņu aprites” tā vietā, lai palielinātu “smadzeņu aizplūšanu”. Mobilitātes partnerības veido daļu no šīs pieejas, un papildus tām, kas jau ir noslēgtas ar Moldovas Republiku (turpmāk – Moldova), Gruziju un Kaboverdi, 2011. gada oktobrī tika noslēgts nolīgums ar Armēniju.[26] Komisija ir uzsākusi sarunas arī ar dažām Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm nolūkā noslēgt mobilitātes partnerības vai citus sadarbības satvarus, piemēram, kopīgas programmas migrācijas un mobilitātes jomā (skat. arī IV.1 nodaļu).

Lai labāk informētu migrantus par likumīgās migrācijas iespējām un nosacījumiem, tika uzsākta ES Migrācijas portāla[27] darbība. Tā ir galvenā tīmekļa vietne, kur rast jaunāko mērķorientēto praktisko informāciju par ES un valstu imigrācijas procedūrām un politiku. Tajā izskaidrotas arī tiesības un riski, kas saistīti ar nelikumīgu migrāciju, lai atturētu migrantus no ieceļošanas ES, izmantojot bīstamus maršrutus.

Vispārējā pieejā migrācijai un mobilitātei un pievienotajā dokumentā par migrāciju un attīstību[28] tika ierosināta virkne pasākumu, lai maksimāli palielinātu migrācijas un mobilitātes ietekmi uz attīstību. Tie ietvēra Pasaules Veselības organizācijas prakses kodeksa par veselības nozarē strādājošo darbinieku starptautisku pieņemšanu darbā[29] veicināšanu un “ES zilās kartes” direktīvas piemērošanas uzraudzību, kas ļauj dalībvalstīm noraidīt pieteikumus, lai nodrošinātu ētisku pieņemšanu darbā nolūkā samazināt “smadzeņu aizplūšanu”. Vēl bija jāizpēta iespēja izveidot diasporas ieguldījumu instrumentus, ar kuriem varētu virzīt diasporas brīvprātīgo devumu, ko papildinātu ES līdzekļi, lai palielinātu uz attīstību orientētās iniciatīvas un ieguldījumus prioritārās valstīs, piemēram, Vidusjūras dienvidu reģionā. Citu pasākumu mērķis ir attīstīt privātās un publiskās partnerības, lai iesaistītu migrantu uzņēmējus un MVU tirdzniecībā, ieguldījumos un prasmju pārnesē starp ES dalībvalstīm un partnervalstīm, izpētīt ikgadējā pārvedumu foruma lietderīgumu un apsvērt kopēja ES portāla par pārvedumiem pievienoto vērtību.[30] Vēl viens aspekts ir palīdzība partnervalstīm bona fide darbā pieņēmēju identificēšanā un uzraudzīšanā, lai stiprinātu migrantu tiesības, jo īpaši ar mērķi veicināt cirkulāro migrāciju[31]. Visbeidzot, tika iekļauti priekšlikumi, lai paplašinātu tradicionālo migrācijas un attīstības darba kārtību nolūkā pievērsties tādiem jautājumiem kā, piemēram, migrācijas sociālās sekas izcelsmes valstīs un tranzītā esošu migrantu tiesību aizsardzība. Komisija ir gatava pievērsties šiem dažādajiem jautājumiem, izmantojot dialogu un sadarbību ar ārpus ES esošām valstīm. Tā jau ir neatņemama politisko dialogu un sadarbības satvaru daļa, kurus ES ir izveidojusi ar trešām valstīm un reģioniem, pašlaik sasniedzot septiņus reģionālos procesus, aptverot vairāk nekā simts valstis un divdesmit divpusējos procesus.

Vēl viens būtisks sasniegums ir bijusi “Vienotas atļaujas” direktīvas[32] pieņemšana, kuras transponēšana valstu tiesību aktos ir jāveic līdz 2013. gada decembrim. Tā palīdz vienkāršot migrācijas procedūras un nodrošināt, ka trešo valstu valstspiederīgie, kas valstī uzturas likumīgi, bauda vienotu tiesību kopumu, kuras ir vienlīdzīgas ar pilsoņu tiesībām. Dažas dalībvalstis ir transponējušas “ES zilās kartes” direktīvu.[33] Tomēr kopējais progress ir bijis ierobežots, kā rezultātā Komisija ir uzsākusi pārkāpuma procedūras par valstu pasākumu nepaziņošanu. Attiecībā uz studentiem[34] un pētniekiem,[35] kuri arī sniedz pienesumu un ir ieguldījums ES ekonomikā, ir identificēti vairāki trūkumi. Piemēram, attiecībā uz studentiem bija noteikta nepieciešamība uzlabot mobilitātes noteikumus direktīvā, stimulēt sinerģiju ar ES programmām, kas veicina trešo valstu valstspiederīgo mobilitāti uz ES, un nostiprināt procedurālās garantijas; savukārt attiecībā uz pētniekiem bija noteikta nepieciešamība sniegt skaidras un nepārprotamas pētnieku tiesību definīcijas, lai skaidri nošķirtu atļaujas pētniekiem no citiem atļauju veidiem un lai sniegtu labākas vadlīnijas un informāciju par direktīvas sniegtajām iespējām. Tādējādi, lai labāk izmantotu šos instrumentus un turpinātu veicināt ES pievilcīgumu, 2012. gadā ir plānots iesniegt priekšlikumu, ar kuru abas šīs direktīvas tiek apvienotas, lai veicinātu studentu un pētnieku lielāku mobilitāti.

Tika panākts progress sarunās par ierosinātājām direktīvām, kuras attiecas uz sezonas darbiniekiem[36] un uzņēmuma ietvaros pārceltajiem darbiniekiem[37]. Ar pirmo no minētajiem priekšlikumiem tiks noteikta tiesiska kārtība sezonas darbinieku ieceļošanai un darbam ES, kā arī novērsta ekspluatācija un aizsargāta šo personu drošība un veselība, vienlaikus nodrošinot, ka darba devējiem ES ir nepieciešamais darbaspēks. Otrais no minētajiem priekšlikumiem palīdzēs risināt starptautisko uzņēmumu vajadzību vieglāk pārcelt savus augsti kvalificētos darbiniekus uz to darbības vietām un saistītajiem uzņēmumiem ES, aizstājot lielo skaitu dažādo noteikumu un birokrātisko procedūru dalībvalstīs. Tādējādi tam ir potenciāls veicināt izaugsmi, nostiprināt ES konkurētspēju, uzlabot spēju sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi un iespējas visām ieinteresētajām personām. Lai gan pastāv virkne jautājumu, kuri vēl ir jāatrisina sarunu laikā, dalībvalstis tiek aicinātas panākt politisku vienošanos, cik ātri vien iespējams, lai šie ES tiesību akti var kļūt arī par daļu no instrumentiem pašreizējās ekonomikas krīzes un turpmāko problēmu pārvarēšanai.

Arī ziņojumā par Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvu[38] tika secināts, ka dažādu iemeslu dēļ šā ES instrumenta potenciāls netiek pilnībā izmantots. Komisija pastiprinās savas pūles nodrošināt, ka šī direktīva tiek pareizi transponēta, galvenokārt izmantojot tehniskas sanāksmes ar dalībvalstu pārstāvjiem un, ja nepieciešams, arī ierosinot pārkāpuma procedūras.

Likumīga migrācija ir cieši saistīta ar nepieciešamību īstenot efektīvu integrācijas politiku. Lai gan integrācijas politikas izstrāde un īstenošana ir dalībvalstu kompetencē un atbildībā, Komisija turpina īstenot atbalstošu lomu, kā to nesen atzina Tieslietu un iekšlietu padome.[39] Tomēr, lai gan pastāv vairāki vērienīgas integrācijas politikas piemēri,[40] ne visi pasākumi ir sasnieguši savus mērķus. Vēl ir daudz darāmā, lai pilnībā gūtu labumu no potenciāla, ko piedāvā 20,2 miljoni trešo valstu valstspiederīgie ES. Atsaucoties arī uz stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķiem,[41] 2010. gadā trešo valstu valstspiederīgo vidējais nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem bija 58,5 %, salīdzinot ar visu iedzīvotāju, kas ir vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem, nodarbinātības līmeni – 68,6 %. Šajā vecuma grupā bez darba bija 19,4 % trešo valstu valstspiederīgo, salīdzinot ar 9,3 % no kopējā iedzīvotāju skaita, un 46,4 % trešo valstu valstspiederīgo bija pārlieku kvalificēti darbam, ko tie veica, salīdzinot ar 21,2 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir zaudējuši darbu, pastāv papildu risks, ka viņi var zaudēt arī savu likumīgo uzturēšanās statusu. Nabadzības riskam 2010. gadā bija pakļauti 32,4 % trešo valstu valstspiederīgo vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem, salīdzinot ar 15,0 % no kopējā iedzīvotāju skaita šajā pašā vecuma grupā. Tāpat 2010. gadā priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmenis trešo valstu pilsoņu vidū vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem bija 33,0 %, salīdzinot ar 14,1 % no kopējā iedzīvotāju skaita šajā pašā vecuma grupā.[42]

Eiropas programmā trešo valstu pilsoņu integrācijai[43] ir noteikti turpmākie pasākumi, kuri balstās uz cilvēktiesību ievērošanu un veicināšanu, lai migranti un tādējādi ES varētu pilnībā izmantot savas spējas un prasmes. Pasākumi, kas ierosināti, lai pilnībā gūtu labumu no migrācijas potenciāla, ietver arī trešo valstu valstspiederīgo, kas likumīgi uzturas dalībvalstī, ciešāku ekonomisko, sociālo, kultūras un politisko līdzdalību uzņemošajā sabiedrībā, kā arī zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem un pozitīvu pieeju dažādībai. Komisija stiprina arī sadarbību ar vietējām un reģionālajām iestādēm un attīsta izcelsmes valstu lomu.

Vēl viens saistīts komponents ir rūpes par ģimeņu atkalapvienošanos, dažām valstīm skaidri paužot vēlmi ierobežot šo likumīgās migrācijas veidu. Šādā kontekstā 2011. gada novembrī tika uzsākta sabiedriska apspriešana[44] par to, kā varētu tikt tālāk attīstīta šā veida migrācija, neaizmirstot par Direktīvas 2003/86/EK mērķi, ieskaitot pamattiesību uz ģimenes dzīvi aizsardzību. Balstoties uz saņemtajiem komentāriem, Komisija lems par turpmākajiem pasākumiem.

IV. ES politikas risinājumi attiecībā uz migrācijas spiedienu

Lai gan tikai 4 % (jeb 27 465 no 706 000)[45] personu, kas bēga no nemieriem Lībijā, devās ziemeļu virzienā uz ES, rezultātā radusies ietekme kopā ar nelikumīgo migrantu plūsmām no Tunisijas[46] un pie Turcijas un Grieķijas robežas[47] vienlaikus ar būtisko patvēruma meklētāju skaita palielināšanos uz ES ārējās dienvidu robežas[48] parādīja, ka ES vēl joprojām saskaras ar būtisku migrācijas spiedienu,[49] un nav gaidāma tā samazināšanās nākotnē[50]. “Arābu pavasara”[51] sekas, galvenokārt Itālijā, bet arī Maltā, un migrācijas plūsmas uz Grieķijas un Turcijas robežas 2011. gadā izraisīja būtiskas pārdomas par to, kā ES būtu jāreaģē uz aizvien pieaugošo migrācijas spiedienu, vienlaikus nodrošinot efektīvus ieceļošanas mehānismus, lai atļautu sakārtotu un pārvaldītu migrāciju.

Nelikumīga migrācija uz ES bieži ir riskants pasākums un attiecībā uz personām, kas tiek nelikumīgi ievestas vai ir cilvēku kontrabandas upuri – šausminoša cilvēku ekspluatācija. Pat esot ES, migranti var būt nelikumīga migranta statusā, piemēram, paliekot pēc vīzas derīguma termiņa beigām vai neatgriežoties savā izcelsmes valstī pēc patvēruma pieteikuma noraidīšanas. ES vienmēr ir īpaši centusies noteikt pasākumus, kuru mērķis ir nelikumīgas migrācijas samazināšana, un 2011. gadā tika pieņemti vairāki Padomes secinājumi[52], kas attiecās uz nelikumīgu migrāciju. Komisijas 2011. gada 4. maija[53] un 2011. gada 24. maija[54] paziņojumos bija iekļautas prioritātes nelikumīgās migrācijas samazināšanai. Tajos tika arī izsmeļoši izvērtēta situācija nelikumīgās migrācijas jomā, tai skaitā plūsmu sastāvs, raksturs un ietekmes mērogs, kā arī pasākumi un paraugprakse, ko īstenojusi ES un tās dalībvalstis. Lai gan ir skaidrs, ka, ņemot vērā ģeogrāfiskās un politiskās īpatnības, situācija ES ir atšķirīga, ir nepieciešams efektīvāk īstenot jau pastāvošos procesus un pasākumus, par kuriem panākta vienošanās ES līmenī. ES reakcijai vajadzētu būt atbilstošai dažādajām problēmām, sasniedzamajiem mērķiem, un ES un dalībvalstu rīcībā esošajiem līdzekļiem vajadzētu palikt tiem pašiem.

Tā ir ES un tās dalībvalstu kopēja problēma. Neviena dalībvalsts nevar risināt šīs problēmas viena pati, taču katra dalībvalsts ir atbildīga par to, lai tiktu nodrošināta to pasākumu efektīva īstenošana, par kuriem panākta vienošanās. Tādējādi ES līmeņa pasākumu un pasākumu starp ES un mūsu partneriem, jo īpaši kaimiņvalstīm, pievienotā vērtība ir būtiska. Ir arī svarīgi noteikt un kopīgi atbalstīt stratēģisku un visaptverošu pieeju, lai vērstos pret nelikumīgo migrāciju, tai skaitā nodrošinot, ka ES ārējās robežas tiek efektīvi pārvaldītas, pastāvot piemērotām iespējām likumīgai ieceļošanai.

Tādēļ migrācija un mobilitāte būtu jāskata saistībā ar nepieciešamību saglabāt regulētu kustību un ar cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu. Tas nozīmē dialogu un sadarbību ar ārpus ES esošām valstīm nolūkā veicināt likumīgu migrāciju un mobilitāti, vienlaikus efektīvi novēršot nelikumīgo migrāciju un īstenojot efektīvu atgriešanas politiku. Tas nozīmē arī pienācīgi funkcionējošu ārējo robežu kontroli un solidaritāti ar tām dalībvalstīm, kuras ir skartas visvairāk. Bez tā ES nebūs iespējams piedāvāt vairāk iespēju likumīgai migrācijai un mobilitātei. Tas ir arī būtisks elements, lai saglabātu pārvietošanās brīvību un ES iekšējo drošību. Uz to balstās jebkura politikas satvara leģitimitāte. Kā parādīts turpmāk, esošais acquis un 2011. gadā iesniegtie priekšlikumi, ja tie tiktu efektīvi īstenoti, sniegtu ES nepieciešamos instrumentus, lai risinātu šīs problēmas.

Padomes prezidentvalsts Polijas vadībā vairākkārt tika apskatītas nelikumīgās migrācijas jaunākās tendences, lai sagatavotu priekšlikumu kopumu iespējamiem kopīgiem pasākumiem.[55] Sadarbojoties ar Komisiju un dalībvalstīm, prezidentvalsts Dānija turpināja šo darbu un izstrādāja saskaņotu atbildi, kā rezultātā TI Padome 2012. gada aprīlī pieņēma dokumentu “ES rīcība migrācijas spiediena jautājumā –stratēģiska atbilde”[56]. Komisijas devums šā dokumenta izstrādē ir izklāstīts IV.6 sadaļā.

IV.1. Dialogi migrācijas, mobilitātes un drošības jomā[57]

Vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei ietvaros attiecīgi 2011. gada 6. un 13. oktobrī ar Tunisiju un Maroku tika uzsākti dialogi migrācijas, mobilitātes un drošības jomā, kuru rezultātā tika noslēgtas mobilitātes partnerības, un ir veikti nepieciešamie sagatavošanās darbi, lai uzsāktu dialogu ar Ēģipti. Līdzīgi dialogi vēlāk tiks uzsākti arī ar citām valstīm Vidusjūras dienvidu reģionā, jo īpaši Lībiju, tiklīdz politiskā situācija to atļaus. Šie dialogi ļauj ES un partnervalstīm visaptverošā veidā apspriest visus iespējamās sadarbības aspektus migrācijas plūsmu pārvaldībai un personu apritei ar mērķi cita starpā izveidot mobilitātes partnerības. Šiem dialogiem tiek piemērots turpinātības princips, lai iedrošinātu efektīvu apņemšanos nelikumīgo migrācijas plūsmu novēršanā, robežu pārvaldībā un sadarbībā nelikumīgo migrantu atgriešanā un atpakaļuzņemšanā.

Kā 2011. gada 25. februārī norādījusi Tieslietu un iekšlietu padome, ir laiks vēlreiz izvērtēt priekšlikumu, kuru Komisija iesniedza 2011. gada sākumā – uzsākt dialogu ar Turciju.

Līdzīga formāta dialogi, kuru mērķis ir kopīgi pievērsties mobilitātei un ar to saistītajiem drošības elementiem, kopš 2008. gada pastāv ar Balkānu valstīm. Process balstās uz katrai valstij izstrādātiem rīcības plāniem ar salīdzinošiem kritērijiem, tai skaitā dokumentu drošību, spēju stiprināšanu migrācijas jomā, robežu pārvaldību un atpakaļuzņemšanu, un cīņu ar transnacionālo organizēto noziedzību, terorismu un korupciju. Pēc vīzas prasību atcelšanas Komisija ir intensīvi sadarbojusies ar Rietumbalkānu valstīm, lai novērstu un risinātu bezvīzu režīma ļaunprātīgu izmantošanu. Attiecīgās valstis ir pieņēmušas virkni mērķorientētu pasākumu, lai vērstos pret šo parādību.

Tāpat tika iesniegti konkrēti priekšlikumi, lai turpmāk uzlabotu politisko un operatīvo sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā starp ES un tās austrumu partneriem.[58] Īpašas prioritātes bija pastāvošo satvaru konsolidēšana, kas attiecas uz dialogiem un sadarbību, tai skaitā nosakot šādas sadarbības principus, un panāktā progresa izvērtēšana, lai pēc tam ierosinātu ievirzes turpmākai sadarbības stiprināšanai, ieskaitot tematiskās prioritātes.[59]

IV.2. Atbalsts Grieķijai

Sauszemes robeža starp Grieķiju un Turciju ir īpaši neaizsargāta attiecībā uz nelikumīgas migrācijas plūsmām, un īpaša uzmanība ir veltīta kontroles nostiprināšanai uz šīs robežas, politiskā un materiālā atbalsta sniegšanā lielākoties izmantojot Frontex koordināciju. Frontex arī palīdzēja Grieķijai, izmantojot Attica projektu, ar ko atbalstīja Grieķijas policiju atgriešanas spēju veidošanā. Komisija aktīvi sadarbojās ar Grieķijas iestādēm un regulāri veica misijas Grieķijā, lai pārskatītu progresu rīcības plāna īstenošanā, pēc tam par to ziņojot TI Padomei.

Ņemot vērā, ka Grieķijai ir jāpanāk straujš progress Valsts rīcības plāna par patvēruma sistēmas reformu un migrācijas pārvaldību īstenošanā, kas tika pieņemts 2010. gada septembrī[60], Ārējo robežu fonds ir sniedzis un turpinās sniegt būtisku finansiālu atbalstu[61], lai uzlabotu robežu pārvaldību, jo īpaši atbalstot mūsdienīgu pārbaudes un aizturēšanas centru izveidi Evros reģionā pie Grieķijas un Turcijas sauszemes robežas. Augsta prioritāte tiek piešķirta arī Grieķijas spēju uzlabošanai, lai nodrošinātu nelikumīgo migrantu atgriešanu to izcelsmes valstīs atbilstoši standartiem, kas noteikti Atgriešanas direktīvā (2008/115/EK); arī šajā gadījumā būtisks finansiāls atbalsts[62] ir pieejams no Atgriešanas fonda, lai atbalstītu piespiedu atgriešanas operācijas un brīvprātīgas atgriešanās programmu izveidi un īstenošanu. No fonda tiek finansēti arī pasākumi Grieķijas operatīvo spēju nostiprināšanai atgriešanas pārvaldības jomā un efektīva Atgriešanas direktīvas transponēšana. Komisija ir izteikusi un turpina izteikt ierosinājumus Grieķijai par to, kā maksimāli palielināt pieejamā atbalsta efektivitāti, tai skaitā, sadarbojoties ar tādām organizācijām kā Starptautiskā migrācijas organizācija.

Taču tikai šie pasākumi vien, vienlaikus neveicot padziļinātu sadarbību ar tiešajām kaimiņvalstīm, jo īpaši Turciju, nebūtu pietiekami. Šajā saistībā, atsaucoties arī uz IV.1 sadaļu, atpakaļuzņemšanas nolīguma noslēgšana ar Turcijas iestādēm un to apņemšanās nodrošināšana cīnīties pret nelikumīgu migrāciju joprojām ir svarīga prioritāte.

Komisija, dalībvalstis, EASO un UNCHR atbalstīja Grieķiju arī tās patvēruma sistēmas reformēšanā, ieskaitot finansiālo atbalstu,[63] un bija virkne pozitīvu notikumu, piemēram, tika pieņemti jauni tiesību akti patvēruma jomā, izveidots jauns, neatkarīgs patvēruma dienests, izveidots sākotnējās uzņemšanas dienests un pārsūdzību iestāde, samazinājās neapstrādāto pieteikumu skaits un EASO izveidoja darbības plānu patvēruma atbalsta grupu nosūtīšanai no 2011. gada maija. Tomēr saglabājas būtiskas bažas cita starpā saistībā ar neatbilstošiem uzņemšanas nosacījumiem, jo īpaši Evros reģionā. Grieķijas iestādes tiek aicinātās ātri pievērsties šīm bažām, vienlaikus nodrošinot attiecīgo personu cilvēktiesību ievērošanu.

IV.3. ES ārējo robežu aizsardzība

Frontex pievienotā vērtība, nodrošinot operatīvās sadarbības veicināšanu starp dalībvalstīm robežu drošības un atgriešanas jomā, tika vēlreiz demonstrēta, jo īpaši saistībā ar palīdzību Grieķijas iestādēm, ieskaitot RABIT[64] izmantošanu, pie Grieķijas robežas ar Turciju un Vidusjūras operācijās. Tās budžets tika palielināts par 30 miljoniem euro, lai ļautu aģentūrai paplašināt tās operatīvās spējas.

Pēc vienošanās par Frontex dibināšanas regulas grozījumiem[65] aģentūra cita starpā varēs stiprināt sadarbību ar trešām valstīm, tai skaitā sniedzot tehnisko palīdzību[66], nosūtot Eiropas robežsardzes vienības un ieceļot pamattiesību amatpersonu un izveidojot konsultatīvo forumu par pamattiesību jautājumiem, kam būtu jākalpo, lai iekļautu pamattiesības visās tās darbībās. Dalībvalstis tiek aicinātas turpināt apmainīties ar operatīvo informāciju un sadarboties gan savstarpēji, gan ar Frontex, lai samazinātu nāves gadījumu skaitu jūrā un nelikumīgo migrantu skaitu, kas ieceļo ES neatklāti.

Eiropas Aģentūras lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā juridiskā pamata[67] pieņemšana pēc tam, kad aģentūra kļūs pilnībā darboties spējīga 2012. gada beigās, nodrošinās pastāvīgu, nepārtrauktu datu apmaiņu starp valstu iestādēm, kas izmanto EURODAC, Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmu (SIS II). Papildus sistēmu pārvaldībai aģentūra būs arī atbildīga par šo sistēmu izstrādi un darbības pārvaldību, kā arī par citām lielapjoma IT sistēmām, kas balstās uz LESD V sadaļu.

Domājot par nākotni, Komisija iesniedza priekšlikumu izveidot Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu (EUROSUR)[68], lai no 2013. gada nostiprinātu Šengenas ārējo robežu uzraudzību, jo īpaši dienvidu jūras robežas un austrumu sauszemes robežas uzraudzību. Tā publiskoja arī savu redzējumu[69] par nākošās paaudzes robežu pārvaldību, izmantojot jaunas tehnoloģijas, lai vienkāršotu dzīvi personām, kas bieži ceļo uz ES, un labāk pārraudzītu robežu šķērsošanu. Šī “viedrobežu” iniciatīva sastāv lielākoties no ieceļošanas/izceļošanas sistēmas (EES) un reģistrēto ceļotāju programmas (RTP). Pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu, Padomi un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju Komisija plāno 2012. gadā iesniegt tiesību aktu priekšlikumus par ESS un RTP, balstoties uz izsmeļošu ietekmes novērtējumu.

IV.4. Kopēja ES vīzu politika

2011. gadā tika izsniegti apmēram 12,7 miljoni Šengenas vīzu[70]; ļoti iespējams, ka šis skaitlis nākamajos gados palielināsies. Pēc Vīzu informācijas sistēmas (VIS) darbības uzsākšanas Ziemeļāfrikā 2011. gada 11. oktobrī (tās darbība pakāpeniski tiks paplašināta, aptverot visu pasauli), pieteikumi tiek apstrādāti daudz ātrāk un identitātes zādzības tiek novērstas daudz efektīvāk. Kopš sistēmas darbības uzsākšanas un līdz 2011. gada beigām tajā tika saglabāti gandrīz 300 000 vīzu pieteikumi (243 000 lēmumi izsniegt vīzu un 38 000 atteikumi). Lielākā daļa pieteikumu bija no Marokas (apmēram 74 000), Alžīrijas (apmēram 71 000), Tunisijas (apmēram 29 000) un Ēģiptes (apmēram 23 000). Vairāk nekā 50 % no visiem pieteikumiem tika apstrādāti Francijā (apmēram 116 000 pieteikumu) un Spānijā (apmēram 44 000 pieteikumu). Aptuveni 500 personu gadījumā tika reģistrēti vairāki pieteikumi, kas visi tika noraidīti.[71]

Daļēji arī tāpēc, ka pēc 2009. gada novembrī veiktās vīzu režīma liberalizācijas ar Balkānu valstīm pēkšņi un būtiski palielinājās nepamatoto patvēruma pieteikumu skaits, grozījumos Regulā 539/2001,[72] kas tika ierosināti 2011. gada maijā, tika iekļauts vīzu aizsardzības mehānisms, ko var izmantot kā galējo līdzekli.

Tika panākts būtisks progress sarunās attiecībā uz nolīgumiem ar Kaboverdi par vīzu atvieglotu izsniegšanu un attiecībā uz pastāvošo nolīgumu par vīzu atvieglotu izsniegšanu, kas noslēgti ar Moldovu, Krievijas Federāciju un Ukrainu, uzlabošanu.[73] Sarunas ar Ukrainu tika pabeigtas 2011. gada decembrī.[74] Komisija turpinās izmantot nolīgumus par vīzu atvieglotu izsniegšanu, lai veicinātu kontaktus starp cilvēkiem, tai skaitā Austrumu partnerības ietvaros[75], un nākotnē – Vidusjūras dienvidu reģionā. Dialogs par vīzu režīma liberalizāciju ir uzsākts ar Kosovu[76] un turpinās ar Moldovu, Krievijas Federāciju un Ukrainu.

IV.5. Šengenas pārvaldība

Šengena – vienota telpa bez robežkontroles pie iekšējām robežām – ir viens no galvenajiem ES pīlāriem, un tā ir atvieglojusi ceļošanu vairāk nekā 400 miljoniem eiropiešu 26 valstīs. Tomēr lielais Francijā ieceļojušais Tunisijas iedzīvotāju skaits, kuriem tika piešķirtas pagaidu uzturēšanās atļaujas Itālijā[77], un Dānijas plāns ieviest robežu pasākumus radīja spiedienu uz Šengenu un atklāja nepieciešamību uzlabot Šengenas pārvaldību. Šengenas darbības uzlabošanai, Komisija iesniedza priekšlikumus[78], lai pastiprinātu Šengenas noteikumu piemērošanas novērtēšanu un uzraudzību, nolūkā pārveidot pašreizējo mehānismu par efektīvu un preventīvu instrumentu. Šajos priekšlikumos kā galējais līdzeklis bija iekļauts arī mehānisms robežkontroles atjaunošanai pie iekšējām robežām,[79] kam būtu jānotiek tikai izņēmuma gadījumos un jānodrošina, ka ir koordinēta ES reakcija, lai aizsargātu Šengenas zonas darbību un integritāti kā kopēju vērtību.

Tika ierosināti arī vairāki grozījumi[80] Šengenas Robežu kodeksā (SBC). Komisija uzskata, ka tie palielina skaidrību un sašaurina atšķirīgas interpretācijas iespējas, vienlaikus risinot praktiskas problēmas, kas radušās, kā arī palīdz nostiprināt pamattiesību aizsardzību. Sarunas ir progresējušas 2011. gada rudenī, un pieņemšana ir gaidāma 2012. gada gaitā.

Lai nodrošinātu Šengenas noteikumu saskaņotu īstenošanu un interpretāciju, Komisija, apspriežoties ar dalībvalstu ekspertiem, ir izstrādājusi arī vadlīnijas pagaidu uzturēšanās atļauju un ceļošanas dokumentu izsniegšanai personām, kas nav ES pilsoņi, un policijas pasākumiem iekšējās pierobežu zonās. Gaidāms, ka šīs vadlīnijas tiks publiskotas 2012. gadā.

Turklāt pēc atbalsta, ko Tieslietu un iekšlietu padome izteica 2011. gada decembrī, Komisija plāno sniegt regulārus ziņojumus par Šengenas sadarbības funkcionēšanu, kas kalpos par pamatu politiskām diskusijām Padomē un Eiropas Parlamentā. Pirmais ziņojums tika publiskots 2012. gada maijā.[81]

Pozitīvi notikumi bija Lihtenšteinas formālā pievienošanās Šengenai[82], Kaļiņingradas apgabala iekļaušana vietējai pierobežu satiksmei atbilstīgajā pierobežas zonā[83] un progress, ko Bulgārija un Rumānija panākusi, lai pievienotos Šengenai.[84]

IV.6. Nākamie soļi – pārbaudāms rīcības plāns

Kā izklāstīts iepriekšējās sadaļās, ES jau ir pieejami vairāki instrumenti nelikumīgās migrācijas samazināšanai, un ir gaidāms, ka būtiska loma būs ne tikai Frontex, bet arī Europol un EASO. Tādējādi nav nepieciešams radīt jaunas struktūras vai mehānismus, bet drīzāk koncentrēties uz jau pastāvošo procesu un pasākumu, kas pieņemti ES līmenī, efektīvu īstenošanu. Būtu pilnībā jāizmanto šo pasākumu potenciāls, un dalībvalstis tiek aicinātas cieši sadarboties ar Komisiju, lai tas notiktu.

Pēc iepriekš minētajām plašajām diskusijām, kas Padomē notika 2011. gadā, jo īpaši Polijas prezidentūras laikā, turpmākās rīcības plāns tagad ir iekļauts Dānijas prezidentūras laikā izstrādātajā saskaņotajā satvarā “ES rīcība migrācijas spiediena jautājumā –stratēģiska atbilde”, kas nosaka skaidrus mērķus un izmērāmas prioritātes. Balstoties arī uz prioritātēm, ko identificējušas dalībvalstis, un atziņu, ka tikai stratēģiska un vienota pieeja ES līmenī būtu veiksmīga, lai tās risinātu, Komisija palīdzēja izstrādāt šo satvaru, par pamatu ņemot piecas prioritātes:

1) konkrētu solidaritāti starp dalībvalstīm, jo īpaši attiecībā uz tām, kas ir skartas visvairāk, vienlaikus nodrošinot, ka dalībvalstis veic visas nepieciešamās pūles, lai efektīvi pārvaldītu savas ārējās robežas;

2) palielināta ES aģentūru loma operatīvajā līmenī (jo īpaši Frontex, EUROPOL un EASO);

3) lielākas spējas pārliecināt trešās valstis rīkoties efektīvāk un sadarboties ar ES, lai novērstu nelikumīgo migrāciju un uzņemtu atpakaļ[85] nelikumīgos migrantus, pilnībā ievērojot viņu pamattiesības, ko var panākt, piedāvājot būtiskākus stimulus un atlīdzību par šo valstu sadarbību, kā arī izmantojot dialogu un partnerību, lai pievērstos visiem migrācijas pārvaldības aspektiem;

4) pienācīgu finanšu resursu mobilizācija, tai skaitā, izmantojot topošo Patvēruma un migrācijas fondu[86]; un

5) pastāvošā acquis pilnīga transponēšana un izmantošana, jo īpaši Atgriešanas direktīvas,[87] turpinot uzsvērt brīvprātīgu izceļošanu, reintegrāciju un pamattiesību ievērošanas uzraudzību, un Direktīvas par sankcijām pret darba devējiem,[88] kā arī progresa panākšana par jau iesniegtajiem priekšlikumiem, jo īpaši attiecībā uz sezonas darbiniekiem un EUROSUR.

Dokumentā, ko Tieslietu un iekšlietu padome pieņēma 2012. gada aprīlī, lielā mērā iekļauta Komisijas ierosinātā pieeja.

V. Starptautiskā aizsardzība 21. gadsimtam

ES jau izsenis sniedz aizsardzību tiem, kam tā ir nepieciešama, un tā turpinās to darīt, kas ir arī saskaņā ar tās starptautiskajām saistībām. Galvenā prioritāte (arī daudzu dalībvalstu) joprojām ir kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveide līdz 2012. gadam un tika panākts zināms progress šā mērķa sasniegšanai. Pēc izvērstām un grūtām sarunām ar likumdevējiestādēm, tika panākta politiska vienošanās par starptautiskās aizsardzības saņēmēju iekļaušanu Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvā[89] un Kvalifikācijas direktīvas pārstrādāšanu[90]. Tika panākts progress arī attiecībā uz Patvēruma procedūru direktīvu un Uzņemšanas nosacījumu direktīvu pēc priekšlikumu grozīšanas 2011. gada jūnijā. Mazāk pozitīvas bija sarunas par Dublinas regulas un EURODAC regulas pārstrādāšanu, kas lielāko 2011. gada daļu bija apturētas. Lai turpinātu virzību uz priekšu, Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi ieņemt konstruktīvu nostāju sarunās, lai tiktu panākts taisnīgs un līdzsvarots kompromiss, kas pieņemams visām iesaistītajām pusēm, un tiktu panākta lielāka harmonizācija. Šajā sakarā Komisija ir paudusi savu gribu iesniegt priekšlikumu, kurā ir iekļauta tiesībaizsardzības iestāžu piekļuve EURODAC, ja pēc tam ir iespējams panākt patiesu progresu sarunās par visu paketi kopumā.

EASO ir darbojies kopš 2011. gada vidus, un birojs 2012. gada jūnijā sniegs ziņojumu par savu pirmo darbības gadu. Vienlaikus ar palīdzību Grieķijai EASO galvenie uzdevumi ir bijusi darbinieku pieņemšana, nepieciešamo struktūru izveide Maltā un atbildības uzņemšanās par praktiskās sadarbības pasākumiem, piemēram Eiropas izglītības programmu patvēruma jomā. Gaidāms, ka formālās sarunas par asociēto valstu, tai skaitā Norvēģijas, pievienošanos EASO tiks pabeigtas 2012. gada pirmajā pusē. EASO būtu jākļūst neatkarīgam līdz 2012. gada vidum, pilnībā izmantojot sadarbības pasākumus un instrumentus, kas noteikti tā dibināšanas regulā.[91] Tāpat dalībvalstīm būtu jāatbalsta EASO strukturālā veidā, un ne tikai īpaša spiediena gadījumā, darot pieejamus attiecīgos ekspertus un aktīvus.

Solidaritāte turpina būt ES patvēruma politikas būtiska daļa. Paziņojuma par ES iekšējo solidaritāti patvēruma jomā[92] mērķis ir nostiprināt praktisko, tehnisko un finanšu sadarbību starp dalībvalstīm, virzoties uz labāku atbildības sadali un nostiprinātu patvēruma sistēmas pārvaldību. Visi dalībnieki, jo īpaši dalībvalstis, tiek aicinātas konstruktīvi iesaistīties turpmākajos pasākumos saistībā ar šo paziņojumu. Kas attiecas uz pastāvošajiem pasākumiem – saistība ar panākto vienošanos par ES projekta iekšējai pārvietošanai no Maltas (EUREMA) otrā posma uzsākšanu[93], Komisija veiks rūpīgu projekta izvērtēšanu, lai saprastu, kā iekšējo pārvietošanu var turpmāk pilnveidot.

Arī trešās valstis gūst labumu no ES solidaritātes patvēruma jomā, un jauna prioritāte Vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei kontekstā ir palielināt sadarbību ar attiecīgajām trešajām valstīm, lai nostiprinātu to patvēruma sistēmas saskaņā ar starptautiskiem standartiem. Reģionālās aizsardzības programmas (RAP) ir būtisks instruments šā mērķa sasniegšanai.[94] Vēl viens aspekts attiecas uz pārvietošanu[95] ES sadarbībā ar trešām valstīm. Komisija atzinīgi novērtē Padomes un Parlamenta lēmumu izveidot kopējas ES prioritātes pārvietošanas jomā 2013. gadam, paverot iespēju jauniem noteikumiem attiecībā uz finansiālo atbalstu, ko dalībvalstis saņem no Eiropas Bēgļu fonda.[96]

Nepavadīti nepilngadīgie (ne tikai tie, kas ir pieteikušies patvērumam) turpinās būt prioritāte Rīcības plāna par nepavadītiem nepilngadīgiem (2010.–2014. gads) kontekstā.[97] Vismaz 11 800 nepilngadīgie 2011. gadā pieteicās uz patvērumu,[98] tas ir vairāk nekā 2010. gadā (apmēram 10 700). Mazāk ir zināms par to personu skaitu, kuri nav patvēruma sistēmā.[99] Vienlaikus ar konkrētu darbību attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem iekļaušanu Direktīvā cilvēku tirdzniecības novēršanai (skat. zemāk), tehniskajā Šengenas robežu kodeksa priekšlikumā[100] un pasākumos, ko veiks EASO, jo īpaši attiecībā uz vecuma noteikšanu, uzsvars ir likts arī uz turpinātu dialogu un ciešu sadarbību ar izcelsmes valstīm un tranzīta valstīm. Rīcības plāna īstenošanas starpposma pārskatīšana tiks veikta 2012. gadā.

Cilvēku tirdzniecības un nelikumīgas ievešanas apkarošana turpinās būt prioritātes. Arī attiecībā šīm parādībām ir pieejami maz datu[101], taču ir liecības, ka cilvēku tirdzniecības apjoms paplašinās. Pēc Direktīvas par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību[102] pieņemšanas Komisija ar ES koordinatora cilvēku tirdzniecības apkarošanai atbalstu 2012. gadā iesniegs savu Integrēto stratēģiju par cilvēku tirdzniecību, kas būs vērsta uz konkrētiem pasākumiem efektīvākai šīs parādības apkarošanai, lai cita starpā pilnībā īstenotu direktīvas potenciālu. Saistība ar šo 2012. gadā tiks publiskoti iniciatīvas rezultāti, kuru Komisija uzsāka 2011. gadā, lai iegūtu ticamus un salīdzināmus datus par cilvēku tirdzniecību ES mērogā. Pēc pirmā īstenošanas ziņojuma par Darbības dokumentu par to, kā stiprināt ES ārpolitikas aspektu, aktīvi apkarojot cilvēku tirdzniecību[103] un saskaņā ar Padomes vēlākajiem ieteikumiem, šis jautājums arī turpmāks tiks sistemātiski iekļauts attiecīgajos ES nolīgumos un stratēģiskajās partnerībās ar ārpus ES esošās valstīm un arī politiskajos dialogos par migrāciju un mobilitiāti. Šajā jomā būtisks ES ārējās darbības elements ir spēju veidošana, kā arī attiecīgo standartu ievērošana, jo īpaši ANO Konvencijas par transnacionālo organizēto noziedzību un tās protokolu par cilvēku tirdzniecību un migrantu nelikumīgu ievešanu īstenošana un ratifikācija.

VI. Noslēguma piezīmes – Satvars kopēju problēmjautājumu kopīgai risināšanai

Migrācija būtiski stiprina un arī turpmāk stiprinās ES, ne tikai ekonomiskā ziņā, bet arī attiecībā uz mūsu sabiedrības sociālajiem un kulturālajiem aspektiem. Saprotams, tā ir raisījusi arī zināmus uzskatus, par ko ir jādebatē atklātā un līdzsvarota veidā, kurā nedominē tikai pret migrāciju vērsta retorika. Lai gan bieži tiek ziņots par migrācijas negatīvajiem aspektiem, nevajadzētu aizmirst pozitīvo pienesumu, ko migrācija sniedz un ko tai būs jāsniedz, lai ES varētu augt un turpināt plaukt. Efektīva integrācija sniedz labumu mūsu arvien dažādākajām sabiedrībām, un to var panākt tikai turpinot uzlabot mūsu sabiedrības izpratni un attieksmi pret migrantiem, kā arī, ja migrantiem pašiem būs stimuli pilnībā iesaistīties sabiedrībā, kurā tie dzīvo.

Saskaņotai ES migrācijas politikai ir jāiedveš ES pilsoņos ticība, ka tā tiek efektīvi pārvaldīta, lai apmierinātu ES vajadzības partnerībā, ar trešām valstīm un pilnībā ievērojot pamattiesības un pamatbrīvības. Apzīmējums “Eiropas cietoksnis” nav patiess ES politikas atspoguļojums. ES ir pienākums nodrošināt, ka ES robežas ir drošas un pastāv piemēroti likumīgi ieceļošanas veidi. To var panākt tikai ar turpinātu pozitīvu ES, tās iestāžu un dalībvalstu, kā arī pilsoniskās sabiedrības, tai skaitā migrantu asociāciju un uzņēmumu apvienību un arodbiedrību iesaisti, lai izveidotu politiku, kura apmierina ES vajadzības un sniedz drošību tiem, kam nepieciešama aizsardzība. Protams, ES nevar darboties izolēti, un dialogs ar pārējo pasauli ir būtisks aspekts, lai cita starpā parādītu iespējamās priekšrocības, migrējot uz ES. Ņemot to vērā, Komisija uzskata, ka ES būtu jāturpina stiprināt savu ārējās migrācijas politiku, kuras satvaru nodrošina Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei.

Kopš kopējas politikas izstrādes uzsākšanas 1999. gadā ir sasniegts daudz, un ES tagad ir visaptverošs instrumentu kopums, lai apmierinātu lielāko daļu vajadzību. Tomēr šos instrumentus ir jālieto efektīvāk un saskaņotāk. Vēsturiskie 2011. gada notikumi atklāja, ka ir nepieciešami pienācīgi pasākumi, lai varētu dinamiski reaģēt, un tie palīdzēja noteikt dažus šķēršļus ES migrācijas politikas īstenošanai. Komisijai pildīja savu funkciju, reaģējot uz šīm problēmām, un turpinās to darīt, tai skaitā ierosinot, kā tās varētu tikt risinātas nākotnē. Līdzās jau aprakstītajiem notikumiem Patvēruma un migrācijas fonda regulas priekšlikuma[104] iesniegšana liecināja par to, kā var izmantot finansējumu, lai atbalstītu un veicinātu ES pasākumus gan īstermiņā, gan ilgtermiņa, uzsvaru liekot uz cilvēku plūsmām un integrētu migrācijas pārvaldību.

Komisija ar cerībām gaida turpmākās debates, īpaši Eiropas Parlamentā un Padomē, kas balstīsies uz šo ziņojumu, un it sevišķi satvara “ES rīcība migrācijas spiediena jautājumā – stratēģiska atbilde” virzības turpināšanu.

[1]               2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/98/ES.

[2]               2011. gada 11. maija Direktīva 2011/51/ES.

[3]               2011. gada 5. aprīļa Direktīva 2011/36/ES.

[4]               COM (2011) 291 galīgā redakcija un SEC (2011) 620.

[5]               COM (2011)248/3.

[6]               Padomes secinājumi par robežām, migrāciju un patvērumu – pasākumu izvērtējums un turpmākā virzība, 3096. Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksme, Luksemburga, 2011. gada 9. un 10. jūnijs.

[7]               Eiropadomes secinājumi, Brisele, 2011. gada 23.– 24. jūnijs.

[8]               SWD(2012) 139.

[9]               EMN, http://www.emn.europa.eu.

[10]             Sīkāka statistika, ieskaitot sadalījumu pa dalībvalstīm, ir sniegta pievienotā Komisijas darba dienestu dokumenta statistikas pielikumā (SWD(2012) 139).

[11]             Avots: ANO Ekonomikas un sociālo lietu departaments, Iedzīvotāju nodaļa International Migration 2009 (Starptautiskā migrācija 2009. gadā).

[12]             ANO Ekonomikas un sociālo lietu departamenta Iedzīvotāju nodaļas dati, International Migration 2009.

[13]             Skaitļi balstās uz Eurostat 2010. gada datiem, skat. ziņu izlaidumu 105/2011.

[14]             Skaitļi no Eurostat Statistics in Focus (Statistika tuvplānā) 24/2010.

[15]             Migrants in Europe: a statistical portrait of the 1st and 2nd generation (Migranti Eiropā: 1. un 2. paaudzes statistisks portrets), Eurostat, 2011. decembris. Šie procenti attiecās uz 2008. gadu.

[16]             Skaitļi balstās uz Eurostat datiem, skat. ziņu izlaidumu 46/2012.

[17]             Dati no ES finansētā CLANDESTINO projekta 2008. gadam.

[18]             Dati balstās uz Eurostat datiem, un tajos nav iekļauta Luksemburga, par kuru dati nav pieejami.

[19]             http://ec.europa.eu/europe2020. Skat. arī “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012) 173 final).

[20]             Eurostat News Release (paziņojums presei) Nr. 16/2012.

[21]             Eiropas Vakanču uzraudzības rīks katru ceturksni sniedz pārskatu par pieejamām vakancēm: http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=955&langId=en. Piemēram, 2012. gada janvārī tajā tika norādīts, ka darbu atradušo personu skaits “profesionāļu” grupā 2011. gada otrajā ceturksnī ir palielinājies par +34 %. Ilgāka termiņa prognozes sagatavo Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop), ieskaitot tā veidoto “ES prasmju panorāmu” (http://www.cedefop.europa.eu/EN/Files/5191_en.pdf).

[22]             Sīkāka informācija atrodama Satisfying Labour Demand through Migration (Pieprasījuma pēc darbaspēka apmierināšana, izmantojot migrāciju), EMN, 2011. gada jūnijs, un Starptautiskās migrācijas organizācijas Neatkarīgajā darbaspēka migrācijas un integrācijas ekspertu tīklā, http://www.labourmigration.eu/.

[23]             2012. gads ir Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes Eiropas gads. Viena no Eirobarometra aptaujām par aktīvām vecumdienām atklāja, ka lielākā daļu eiropiešu (71 %) apzinās, ka sabiedrība noveco, taču par to norūpējušies ir tikai 42 %.

[24]             Skat., piemēram, The Causes and Effects of International Migrations: Evidence from OECD Countries (Starptautiskās migrācijas cēloņi un sekas: liecības no ESAO valstīm), Francesc Ortega, Giovanni Peri, NBER Working Paper No. 14833 (2009. gada aprīlis), kura rezultāti liecina, ka imigrācija īstermiņā palielina uzņemošās valsts kopējo IKP “viens pret vienu”, neietekmējot vidējo algu un vidējos ienākumus uz personu.

[25]             COM(2011) 743 galīgā redakcija.

[26]             Komisijas 2011. gada 27. oktobra paziņojums presei IP/11/1257. Mobilitātes partnerības ar Armēniju, Moldovu un Gruziju ir daļa no ES Austrumu partnerības stratēģijas (COM(2011) 564 galīgā redakcija) Sarunas ar Ganu turpinās, un ir plānots sākt diskusijas ar Ēģipti, Maroku un Tunisiju.

[27]             http://ec.europa.eu/immigration.

[28]             SEC(2011) 1353 galīgā redakcija.

[29]             http://www.who.int/hrh/migration/code/practice/en/.

[30]             Darba ņēmēju pārvedumi uz izcelsmes valstīm 2010. gadā bija EUR 31,2 miljardi, kas veido 3 % pieaugumu, salīdzinot ar 2009. gadu. Eurostat Statistics in Focus 4/2012.

[31]             EMN pētījums Temporary and Circular Migration (Pagaidu un cirkulārā migrācija) apskatīja empīriskus pierādījumus, pašreizējo politikas praksi un nākotnes iespējas šiem migrācijas veidiem.

[32]             Direktīva 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi.

[33]             2009/50/EK (2009. gada 25. maijs). Skatīt arī Komisijas 2011. gada 27. oktobra paziņojumu presei IP/11/1247.

[34]             2004/114/ES (2004. gada 13. decembris) un ieskaitot arī skolniekus, neatalgotus praktikantus un brīvprātīgā darba veicējus. Skat. arī ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu - COM(2011) 587.

[35]             2005/71/EK, 2005. gada 12. oktobris. Skat. arī ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu - COM(2011) 901.

[36]             Priekšlikums direktīvai par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem sezonas nodarbinātības nolūkos(COM(2010)379).

[37]             Priekšlikums Direktīvai par uzņēmuma ietvaros pārceltu trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem (COM(2010) 378).

[38]             COM(2011) 585 galīgā redakcija.

[39]             3135. Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksme, Brisele, 2011. gada 13. un 14. decembris.

[40]             Migrantu integrācijas politikas indekss (Migrant Integration Policy Index – MIPEX), kas tiek izmantots, lai novērtētu, salīdzinātu un uzlabotu integrācijas politiku, ir noderīgs atsauces instruments. Ir uzsākts darbs, lai izveidotu un izvērtētu kopējus Eiropas “Rādītājus”, lai salīdzinoši uzraudzītu integrācijas politikas rezultātus. Eurostat 2011. gada jūnijā publicēja ievadpētījumu Indicators of Immigrant Integration un izveidoja īpašu tīmekļa vietni, skat. http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/employment_social_policy_equality/migrant_integration/indicators.

[41]             Konkrēti palielināt vīriešu un sieviešu vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātības līmeni līdz 75 %, [..], labāk integrēt likumīgos migrantus un uzlabot izglītības līmeni, jo īpaši samazinot mācību pārtraukušo personu īpatsvaru līdz mazāk par 10 % un palielinot personu īpatsvaru vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem, kas ieguvuši augstāko vai līdzvērtīgu izglītību, līdz 40 % [Eiropadome, 2010. gada 17. jūnijs].

[42]             Šo datu avots ir Eurostat Labour Force Survey (Darbaspēka apsekojums) un Eurostat ES statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem.

[43]             COM(2011) 455 galīgā redakcija un vēlākie 3135. TI Padomes secinājumi, 2011. gada 13. un 14. decembris. Tika publicēts arī Eirobarometrs par migrantu integrāciju (http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/quali/ql_5969_migrant_en.pdf).

[44]             COM(2011) 735 galīgā redakcija. Komentāri, kas sniegti, atbildot uz šo zaļo grāmatu, ir pieejami http://ec.europa.eu/home-affairs/news/consulting_public/consulting_0023_en.htm. Eiropas Migrācijas tīkls, lai sniegtu informāciju šajā diskusijā, arī veica pētījumu par fiktīvām laulībām un nepatiesiem paziņojumiem par paternitāti un maternitāti.

[45]             Humanitarian Emergency Response to the Libyan Crisis (Reakcija uz humanitāro krīzi Lībijā), IOM, 2011. gada decembris.

[46]             26 354 personu, lielākoties Tunisijas valstspiederīgie, bēgot no Tunisijas, ieradās Lampedūzā (Avots: Humanitarian Emergency Response to the Libyan Crisis, IOM, 2011. gada decembris).

[47]             Saskaņā ar Frontex 2011. gada laikā tika atklāti vairāk nekā 55 000 nelikumīgas migrācijas gadījumi pie Grieķijas un Turcijas robežas Evros reģionā, tas ir par 17 % vairāk nekā 2010. gadā.

[48]             Piemēram, saskaņā ar Eurostat patvēruma pieteikumu skaits Itālijā 2011. gadā bija 34 115 – tas ir pieaugums 239 % apmērā salīdzinājumā ar 2010. gadu; Maltā tas bija 1890, kas 980 % pieaugums, salīdzinot ar 2010. gadu. Pieteikumu iesniedzēju skaits no Tunisijas palielinājās divpadsmitkārtīgi, sasniedzot 6335 personas 2011. gadā, lielākā daļa pieteikumu tika iesniegti Itālijā.

[49]             Saskaņā ar Frontex lielākā daļa nelikumīgo robežu šķērsošanas gadījumu notiek “karstajos punktos”, piemēram, austrumu maršrutā, jo īpaši pie Grieķijas sauszemes robežas ar Turciju, un Vidusjūras centrālajā maršrutā (attiecīgi 50 % un 33 % no kopējā ES skaita), turklāt arvien vairāk gadījumu notiek Vidusjūras rietumu maršrutā (gandrīz 10 % no kopējā skaita) Visbiežāk tiek atklāti migranti no Afganistānas. Vienlaikus ar plūsmu palielināšanos tiek iesniegts arī arvien lielāks starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaits. Frontex, Ceturkšņa ziņojums, 3. izdevums, 2011. gada jūlijs – septembris.

[50]             Piemēram, ACP Observatory on Migration's Human Mobility Report 2011 tiek lēsts, ka Subsahāras Āfrikas iedzīvotāju skaits bija 802 miljoni, palielinoties par 2,7 % gadā. Ziņojumā apgalvots, ka vairāk nekā divas trešdaļas no Āfrikas iedzīvotajiem ir jaunāki par 25 gadiem, kas nozīmē, ka “gaidāma liela darbaspējīgā vecumā esošu personu skaita palielināšanās, kas meklēs labākas dzīves iespējas ārvalstīs”. Skat. arī Āfrikas iedzīvotāju skaita prognozes Āfrikā Eurostat Statistics in Focus 19/2012, 2012. gada 27. marts.

[51]             Pārskatam par ES kopējo reakciju uz “Arābu pavasari” skat. 2011. gada 16. decembra MEMO/11/918

[52]             2010. gada 25. - 26. februārī, 2010. gada 3. jūnijā, 2011. gada 11. - 12. aprīlī un 2011. gada 9. – 10. jūnijā un nesen, balstoties uz prezidentvalsts Polijas paziņojumu (Padomes dokuments 18302/11), 2011. gada decembrī.

[53]             COM (2011)248/3.

[54]             COM(2011) 291 galīgā redakcija.

[55]             Padomes dokuments 18302/11.

[56]             Padomes dokuments 8714/1/12.

[57]             Sk. arī COM(2011) 292/3.

[58]             Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina. Skatīt COM(2011) 564 galīgā redakcija.

[59]             Secinājumi tika pieņemti TI Padomes sanāksmē 2011. gada decembrī.

[60]             MEMO/10/450 (2010. gada 27. septembris). Darba grupas Grieķijas jautājumos ceturkšņa ziņojumi šo rīcības plānu liek skatīt plašākā kontekstā, ņemot vērā citu tehnisko palīdzību Grieķijai.

[61]             Laikposmā no 2007. līdz 2011. gadam Grieķija saņēma 119 miljonus euro, un papildu 44,7 miljoni euro ir paredzēti 2012. gadam.

[62]             Laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam Grieķija saņēma 52,2 miljonus euro, un papildu 37,3 miljoni euro ir paredzēti 2012. gadam.

[63]             Laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam Grieķija saņēma 35,5 miljonus euro (ieskaitot ārkārtas palīdzību 2008. līdz 2011. gadam), un papildus 4 miljoni euro ir paredzēti 2012. gadam.

[64]             Ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības (Rapid Border Intervention Teams), kas izveidotas ar Padomes Regulu (EK) Nr. 863/2007. Skat. arī Frontex RABIT Operation 2010 Evaluation Report, 2011. gada augusts.

[65]             2011. gada 21. oktobra Regula (ES) Nr. 1168/2011.

[66]             Tas tiks darīts, piemēram, izmantojot sadarbības koordinatoru (ISK) tīklu imigrācijas jomā, kas pēc 2011. gada 5. aprīļa Regulas (ES) Nr. 493/2011 pieņemšanas ir integrēts Frontex operācijās.

[67]             2011. gada 21. oktobra Regula (ES) Nr. 1077/2011.

[68]             COM(2011) 873 galīgā redakcija.

[69]             COM(2011) 680 galīgā redakcija.

[70]             Šādas vīzas dod tiesības to turētājam uzturēties ES līdz pat trim mēnešiem sešu mēnešu periodā. Lielākā daļa Šengenas vīzu (apmēram 41 % no kopskaita) tika izsniegtas Krievijas Federācijā.

[71]             Atbilstošie dati 2012. gadā līdz 2012. gada aprīļa beigām ir šādi: apmēram 453 900 vīzu pieteikumi, apmēram 368 400 lēmumi izsniegt vīzu un 63 000 atteikumi. Lielāka daļa pieteikumu bija no Alžīrijas (apmēram 122 000), Marokas (apmēram 119 000), Ēģiptes (apmēram 41 000) un Tunisijas (apmēram 39 000). Vairāk nekā 50 % no visiem pieteikumiem tika apstrādāti Francijā (apmēram 185 000 pieteikumu) un Spānijā (apmēram 78 000 pieteikumu). Attiecībā uz aptuveni 3000 personām tika reģistrēti vairāki pieteikumi, kas visi tika noraidīti.

[72]             COM(2011) 290 galīgā redakcija, Priekšlikums regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas.

[73]             Ar Vīzu režīma liberalizācijas rīcības plānu Moldova tika iepazīstināta 2011. gada 24. janvārī un Ukraina 2010. gada 22. novembrī. Abos ir iekļauti salīdzinoši kritēriji migrācijas un patvēruma jomā.

[74]             Ukrainas un ES samita kopīgais paziņojums, 2011. gada 19. decembris.

[75]             COM(2011) 564 galīgā redakcija.

[76]             Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju. Visi turpmākie gadījumi, kad minēta Kosova, ir jāsaprot šīs piezīmes kontekstā.

[77]             Tiek lēsts, ka Itālijas iestādes izsniedza un pēc tam atjaunoja 12 000 atļauju. Lai gan ir zināms, ka daudzi Tunisijas valstspiederīgie pēc tam ceļoja uz citām dalībvalstīm, jo īpaši Franciju, patiesais skaits nav zināms.

[78]             COM(2011) 559 galīgā redakcija.

[79]             COM(2011) 560 galīgā redakcija.

[80]             COM(2011) 118 galīgā redakcija.

[81]             COM(2012) 230 final.

[82]             Padomes 2011. gada 13. decembra Lēmums Nr. 2011/842/ES.

[83]             3135. Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksme, Brisele, 2011. gada 13. un 14. decembris.

[84]             Regula (ES) Nr. 1342/2011, 2011. gada 13. decembris. Ir iekļauti arī daži Polijas administratīvie apgabali atbilstošajā robežas zonā.

[85]             Skat. COM(2011) 76 galīgā redakcija pārskatam pār ES atpakaļuzņemšanas nolīgumiem.

[86]             COM(2011) 751 galīgā redakcija.

[87]             2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK.

[88]             2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK.

[89]             Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

[90]             2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/95/ES.

[91]             2010. gada 19. maija Regula (ES) Nr. 439/2011.

[92]             COM(2011) 835 galīgā redakcija.

[93]             Otrajā posmā ir plānota vairāk nekā 360 bēgļu pārvietošana laikposmā no 2011. līdz 2012. gadam.

[94]             Jauna RAP Ziemeļāfrikā (Ēģiptē, Tunisijā un, kad iespējams, Lībijā) tika uzsākta 2011. gada decembrī.

[95]             Apmēram 3000 bēgļu tika pārvietoti uz ES dalībvalstīm 2011. gada laikā; ikgadējas pārvietošanas programmas pastāv 10 dalībvalstīs.

[96]             Padomes 2012. gada 8. marta Paziņojums presei 6838/12 par kopējām ES prioritātēm pārvietošanas jomā 2013. gadam un jauniem noteikumiem par ES finansējumu.

[97]             COM(2010) 213 galīgā redakcija.

[98]             Datos nav iekļauti skaitļi par Spāniju un Poliju, kuri nebija pieejami laikā, kad šis ziņojums tika publicēts. 2010. gadā Spānijā bija 15 nepavadītu nepilngadīgo un Polijā – 230.

[99]             Dažas aplēses ir iekļautas 10. tabulā pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā.

[100]            COM(2011) 118 galīgā redakcija.

[101]            Eurostat tagad uzskaita datus par uzturēšanās atļauju skaitu, kas ir izsniegtas cilvēku tirdzniecības upuriem. Piemēram, 2010. gadā šie skaitļi bija šādi: Itālijā – 462, Nīderlandē – 304 un Beļģijā – 108. Dažus skaitļus ziņo arī dalībvalstis Komisijas vietnē cilvēku tirdzniecības apkarošanai http://ec.europa.eu/anti-trafficking/. Jo īpaši Austrijā un Ungārijā bija vērojama nelikumīgas ievešanas palielināšanās 2011. gadā. Saskaņā ar ICMPD gadagrāmatu 2010. gadam Ungārijā 2010. gadā tika aizturētas 350 nelikumīgi ievestu personu, savukārt Austrijā tika aizturētas 6664 nelikumīgi ievestu personu.

[102]            2011. gada 5. aprīļa Direktīva 2011/36/ES.

[103]            Padomes dokuments 12401/11.

[104]            COM(2011) 751 galīgā redakcija.