KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Lielāki ieguvumi ES vides pasākumu jomā – uzticības vairošana ar padziļinātām zināšanām un reaģēšanas spēju

Ievads

Šajā paziņojumā idejas izklāstītas, pamatojoties uz Vides padomes 2010. gada decembrī pausto pieprasījumu dalībvalstīm un Komisijai veicināt un uzlabot ES vides tiesību aktu īstenošanu un izpildi, lai uzlabotu vides stāvokli un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

Eirobarometra 2008. un 2011. gada sabiedriskās domas aptauja par Eiropas iedzīvotāju attieksmi pret vidi apstiprināja, ka vairums iedzīvotāju veselīgu vidi uzskata par tikpat svarīgu dzīves kvalitātes rādītāju kā ekonomiku un sociālos faktorus.

Tomēr Eiropas Vides aģentūras (EVA) sagatavotajā ziņojumā „Eiropas vides stāvoklis un perspektīvas 2010. gadā” apstiprināts, ka „ES šķiet nonākusi strupceļā vairākās jomās, kurās nav iespējams panākt izmaiņas un ir raksturīga lejupslīde, un tas drīzāk nozīmē attālināšanos no ilgtspējīgas attīstības, nevis virzību uz to”.

Kas būtu jādara, lai sāktu mainīt šīs tendences? Vide – izņemot augsni – jau tagad ir jautājums, ko reglamentē ārkārtīgi daudzi ES vides tiesību akti, no kuriem liela daļa ir sen ieviesta; tāpēc patlaban galvenā problēma ir to efektīva īstenošana.

Ir nošķirami divi aspekti: tas, cik daudz zinām par vides stāvokli un vides aizsardzības iespējām, no vienas puses, un faktisko problēmu efektīvi risinājumi, no otras puses.

Par tādiem jautājumiem kā gaisa piesārņojuma līmenis pilsētās un peldūdeņu kvalitāte mums jau tagad ir plašas zināšanas. Taču par citiem jautājumiem, piemēram, bioloģisko daudzveidību un zemes izmantošanu, tās nav tik pilnīgas. Turklāt grūti iegūt pilnīgu ainu, ja vēlamies precīzi uzzināt, kā tiesību akti tiek īstenoti reģionā, pilsētā vai ciematā. Lai arī reizēm Komisijā iesniegtās sūdzības un Eiropas Parlamentam nosūtītie lūgumraksti ir lietderīgi, tie ir nepilnīgi informācijas avoti.

Saistībā ar sagatavošanos 7. vides rīcības programmai veiktā analīze un attiecīgās apspriedes skaidri atklāja, ka mērķi uzlabot un stiprināt īstenošanu var uzskatīt par galveno Eiropas vides politikas jomā. Šī paziņojuma mērķis ir izvērtēt, kādā veidā varētu palīdzēt dalībvalstīm ieviest pilnībā sistemātisku pieeju, lai apkopotu un izplatītu zināšanas un efektīvāk reaģētu uz faktiskajām problēmām. Efektīva tiesu iestāžu pieejamība ir jānodrošina, taču ar to vien ir par maz. Tādēļ, lai nodrošinātu īstenošanu, ir ierosināts apsvērt inspekcijas un uzraudzības pasākumus, sūdzību izskatīšanas mehānismus un oficiāla statusa piešķiršanu partnerībām.

Izklāstītās idejas papildina par šo tēmu sagatavoto 2008. gada paziņojumu[1] un, vienlaikus pievēršot uzmanību vides tiesību aktu īpašajām iezīmēm, kā uzsvērts Orhūsas konvencijā[2], balstās uz 2007. gada paziņojumu „Rezultātu Eiropa”[3], kurā uzsvērts, cik nozīmīga ir lielāka pārredzamība ES līmenī, un norādīts, ka „dažos gadījumos sūdzības iesniedzēji savas tiesības var efektīvāk aizstāvēt tieši valsts līmenī”[4].

Saistībā ar šo paziņojumu sniegtā atbilde tiks ņemta vērā 7. vides rīcības programmas sagatavošanas darbā. Saskaņā ar šo atbildi Komisija arī varētu ierosināt īpašus pasākumus, vajadzības gadījumā pamatojoties uz ietekmes novērtējumiem. Ja tiesību aktos papildus mērķiem vides jomā paredzēti arī citi mērķi (piemēram, tiesību aktos enerģētikas jomā), šeit izklāstītie priekšlikumi, iespējams, būs jāpapildina ar īpašiem noteikumiem, it sevišķi attiecībā uz dažām ieinteresētajām pusēm.

Kāpēc efektīva īstenošana ir svarīga?

Novēlota vai neatbilstīga īstenošana rada daudzas negatīvas sekas. Šāda īstenošana galu galā rada kaitējumu videi un cilvēku veselībai un tiesisko nenoteiktību nozarē, kā arī apdraud vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū. Kaitējuma seku likvidēšanas izmaksas – piemēram, par nelikumīgu atkritumu poligonu likvidēšanu un izpostītu dzīvotņu atjaunošanu – var būt daudz augstākas par profilakses pasākumu izmaksām.

Tiek lēsts, ka pašreizējo tiesību aktu neīstenošana izmaksā aptuveni 50 miljardus eiro gadā[5]. Tas attiecas ne vien uz ietekmi vides, bet arī cilvēku veselības jomā. Piemēram, 20–50 % Eiropas iedzīvotāju dzīvo vietās, kur gaisa kvalitātes rādītāji pārsniedz Eiropā pieļaujamās robežvērtības, un saistībā ar izdevumiem veselības aprūpes jomā vai zaudētajām darba dienām ikgadējās izmaksas ir vairāki miljardi eiro.

Runājot par ieguvumiem, stratēģijā „Eiropa 2020” norādīts, ka jauni izaugsmes avoti lielā mērā atkarīgi no ieguldījumiem zināšanu un inovācijas jomā. Tā kā ES vides nozarē aplēstais gada apgrozījums pārsniedz 300 miljardus eiro, neskaidrība par īstenošanas iespējām, nosacījumiem un termiņiem var radīt būtiskas izmaksas, kas nozīmētu zaudētas iespējas[6].

Konkrētāk – paredzams, ka, pilnībā īstenojot ES tiesību aktus atkritumu jomā, tiks radītas 400 000 darba vietas un neto izmaksas būs par 72 miljardiem eiro gadā mazākas par tām, kas rastos alternatīva scenārija, proti, neīstenošanas, gadījumā[7].

Tajā pašā laikā novatoriskas vai uzlabotas īstenošanas metodes nozīmē iespēju samazināt administratīvo slogu un nodrošināt vienlīdzīgākus konkurences apstākļus, tādējādi panākot, ka pieņemtie lēmumi ir vairāk pamatoti uz informāciju, stingrāki, paredzamāki un saskaņotāki.

Kāpēc ES jāuzlabo zināšanas par īstenošanu?

Zināšanas par īstenošanu, no vienas puses, attiecas uz vides stāvokli, un, no otras puses, – uz visiem vajadzīgajiem administratīvajiem un citiem pasākumiem, kuru mērķis ir aizsargāt un uzlabot šo stāvokli.

ES vides tiesību aktos ir izklāstīti noteikumi, kas rada informāciju, piemēram, par gaisa kvalitātes monitoringa prasībām, kā arī noteikumi, kurus īstenojot, informācija jāsniedz plašākai sabiedrībai.

Pēdējo desmit gadu laikā zināšanu iegūšanas un izmantošanas veids ir stiprināts, daļēji pateicoties Informācijas pieejamības direktīvas[8] pārskatīšanai, INSPIRE direktīvas[9] pieņemšanai, darbam atbilstīgi Komisijas 2008. gada paziņojumam „Ceļā uz kopīgu vides informācijas sistēmu (SEIS)”[10], kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) plašākai izmantošanai ES un valsts līmenī. Tomēr jautājums par zināšanām īstenošanas jomā joprojām ir problemātisks.

Piemēram, ne vienmēr tas būs vienkārši, ja mēģināsim ātri noteikt, kuri valsts tiesību aktu noteikumi atbilst konkrētam direktīvas noteikumam. Monitoringu visās Eiropas valstīs neveic vienādi, radītā informācija ir fragmentāra un bieži vien novecojusi. Informācija vides jomā biežāk tiek sniegta pēc pieprasījuma, nevis sistemātiski publicēta.

Uzlabota informācija valsts, reģionālā un vietējā līmenī ļautu konstatēt galvenās problēmas, kā arī piemērotākos un efektīvākos risinājumus to novēršanai. Plašāk piemērojot SEIS principu „ziņo vienreiz, izmanto biežāk”, varētu vairāk racionalizēt informācijas pieprasījumus.

Uzlabot zināšanas par īstenošanu

Īstenošanas jomā galvenā atbildība gulstas uz dalībvalstu pleciem, un tieši dalībvalstīs iedzīvotājiem, valsts iestādēm un uzņēmumiem rodas lielākās vajadzības un cerības saistībā ar informāciju vides jomā. Lai šīs vajadzības un cerības piepildītu, dalībvalstīm ir jāizveido informācijas sistēmas, kurās tiek radīta, pārvaldīta un paziņota informācija, tādējādi atklājot, kā ES tiesību akti tiek īstenoti un ievēroti praksē[11]. Attiecīgā informācija jāsniedz par vides fizisko stāvokli un administratīviem pasākumiem, kā arī dažādiem – gan nemainīgiem[12], gan mainīgiem[13] – aspektiem. Jānodrošina, ka tā ir lietderīga dažādiem lietotājiem, kuri palīdz kompetentajām iestādēm veikt tām uzticētos uzdevumus, monitoringu veicošām iestādēm pārbaudīt atbilstību un iedzīvotājiem saprast, kā viņi un vide, kurā viņi dzīvo, ir aizsargāti. Taču tas var notikt vienīgi tad, ja zinātnieki vides jomā, statistiķi, IKT eksperti un administratori cieši sadarbojas, sniedzot informāciju, kas, no vienas puses, ir ticama no zinātniskā un juridiskā viedokļa, bet, no otras puses, – nozīmīga plašākai sabiedrībai, ekspertiem un politikas veidotājiem. Visbeidzot, Orhūsas konvencijā paredzēts pakāpeniski uzlabot par vidi sniegto informāciju tiešsaistē.

Turpmāk izklāstītie mērķi nosprausti, lai izvērtētu, kā varētu aktīvāk sadarboties ar dalībvalstīm un panākt, ka tās ievieš efektīvas informācijas sistēmas, sniegtu labāk apkopotu informāciju ES līmenī, nodrošinātu uzticību savāktajai informācijai kopumā, kā arī palīdzētu dalībvalstīm risināt trūkstošo datu problēmu un efektīvāk veikt monitoringu par zemes virsmas izmaiņām.

Mērķis – kopdarbs ar dalībvalstīm, lai saistībā ar īstenošanu ieviestu efektīvākas informācijas sistēmas

Attiecībā uz visām galvenajām ES saistībām vides jomā ir jāievieš informācijas sistēma, kas ļautu iespējami efektīvāk un laikus pārraudzīt īstenošanu saskaņā ar Orhūsas konvenciju.

Piemēram, būtu lietderīgi tiešsaistē sniegt informāciju par galvenajiem noteikumiem vides jomā, kuri piemērojami daudziem tūkstošiem rūpniecisku un citu iekārtu visā Eiropā, attiecībā uz kurām jāveic īpaša kontrole. Tas ļautu visām lietotāju grupām interneta portālā vai interaktīvā kartē viegli pārbaudīt, vai konkrētam objektam ir piešķirta atļauja un tiek risinātas problēmas, kas konstatētas monitoringa datos vai citādi.

Informācijas pieejamības direktīvā jau tagad ir iekļauts prasību minimums par aktīvu un sistemātisku informācijas izplatīšanu, kā arī vispārējs pienākums nodrošināt atjauninātu, precīzu un salīdzināmu informāciju[14]. Tomēr līdz šim minētie noteikumi nav bijuši sistemātiski saistīti ar informāciju par konkrētu ES vides tiesību aktu īstenošanu un ievērošanu.

Komisija novērtēs šādus aspektus:

· To, kā varētu veicināt Informācijas pieejamības direktīvas efektivitāti. Dažas no iespējām: izstrādāt paraugprakses norādījumus un/vai priekšlikumu pašreizējo noteikumu stiprināšanai.

· Iespēju dalībvalstīm, saņemot Komisijas atbalstu, izveidot strukturētas īstenošanas un informācijas sistēmas (SIIF) saistībā ar visiem svarīgākajiem ES vides tiesību aktiem. Šo sistēmu mērķis būtu precizēt direktīvas galvenos noteikumus, kā arī noteikt, kāda veida informācija ir vajadzīga, lai ilustrētu ES tiesību aktu īstenošanu praksē. SIIF attiektos uz patlaban spēkā esošajiem tiesību aktiem un kopā ar SEIS (kopīgas vides informācijas sistēmas) iniciatīvām būtu izmantojams kā ceļvedis, dalībvalstīm izstrādājot informācijas sistēmas, ar kurām iespējams regulāri pārraudzīt īstenošanu praksē.

· To, kā varētu izmantot ES finansējumu, lai dalībvalstīs izveidotu, atjauninātu un izvērstu attiecīgas sadarbspējīgas informācijas sistēmas un saistīto apmācību.

Mērķis – uzlabot informāciju ES līmenī

Uzlabotās informācijas sistēmas dalībvalstīs būtu jāpapildina ar pilnīgākiem ES mēroga pārskatiem, lai apliecinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Sadarbojoties ar Eiropas Savienības Statistikas biroju (Eurostat) un Kopīgo pētniecības centru (JRC), Eiropas Vides aģentūras loma kļuvusi nozīmīgāka, apstrādājot monitoringā un citos veidos iegūtus datus, ko Komisijai nosūtījušas dalībvalstis. Piemēram, Komisijas gada ziņojumā par peldūdeņu kvalitāti, kurš sagatavots ar EVA atbalstu, sniegts visaptverošs pārskats, jo tajā iekļautas ģeogrāfiskas norādes par vairāk nekā 21 000 peldūdeņiem visā Eiropā. Minētajā tīmekļa vietnē lietotāji var lejupielādēt datus un aplūkot interaktīvas kartes gan Eiropas, gan vietējā mērogā. Patlaban sadarbībā ar EVA tiek izstrādāti izmēģinājuma projekti gaisa kvalitātes un atkritumu jomā, lai uzlabotu īstenošanu kopumā.

Komisija pārbaudīs:

· To, kā tiešsaistē varētu sabiedrībai sniegt sistemātisku un uzlabotu informāciju par īstenošanu, cita starpā izmantojot pārredzamus monitoringa rīkus un kritērijus.

· To, kā turpināt sadarbību ar dalībvalstīm, lai saistībā ar Peldvietu ūdens direktīvu izmantoto pieeju paplašinātu attiecībā uz visiem attiecīgajiem ES vides tiesību aktiem, vajadzības gadījumā sadarbojoties ar EVA.

Mērķis – sekmēt lielāku uzticību valsts, reģionālā un vietējā līmenī radītai informācijai

Uzticība ES vides tiesību aktiem ir atkarīga no tā, vai visu dalībvalstu centieni ir vienlīdz lieli attiecībā uz vides stāvokļa monitoringa un citu tādu projektu apjomu un ticamību, kuros tiek radīta informācija. Ņemot vērā EVA aizvien lielāko nozīmi vides datu apstrādē un apstiprināšanā, šī aģentūra ir ļoti piemērota palīdzības sniegšanai.

Komisija plāno turpināt sadarbību ar EVA saskaņā ar šīs aģentūras statūtos noteiktajiem pienākumiem, lai aģentūra varētu:

· Palīdzēt Komisijai nodrošināt kvalitatīvu vides stāvokļa monitoringa mehānismu valsts līmenī, pārbaudīt monitoringa sistēmas, lai nodrošinātu, ka tās ir lielā mērā salīdzināmas, atbilstīgas mērķim un pienācīgi orientētas uz lielākajiem riska faktoriem.

· Veikt citus uzdevumus, saistībā ar kuriem paredzēts sniegt informāciju par ES vides pasākumu īstenošanu.

Mērķis – novērst būtiskas problēmas saistībā ar nepietiekamu informāciju par atbilstības veicināšanu un izpildi, kā arī zemes virsmas monitoringu

Dati par atbilstības un izpildes pasākumiem, ko valsts līmenī veic inspektori, prokurori un tiesas, ir nepietiekami. Tas neatvieglo izvēli starp dažādām atbilstības pārbaudes pieejām, tostarp tām, kas paredz stimulus un kas varētu būt papildinošas un potenciāli daudzsološas.

Zemes virsmas izmaiņu monitorings un reaģēšana uz tām ir būtiskākais aspekts, no kā ir atkarīga daudzu ES vides tiesību aktu veiksmīga īstenošana, piemēram, nelikumīgas atkritumu apsaimniekošanas un reto dzīvotņu pārvaldības jomā. Tehnoloģiju, piemēram, zemes novērojumu metožu, attīstība sniedz jaunas iespējas, tostarp samazinot monitoringa izmaksas, taču tā pagaidām nav sistemātiski izmantota iespēja.

Komisija uzskata, ka uzlabojumus varētu panākt šādi:

· Sadarboties ar dalībvalstīm un uzsākt dialogu ar nozīmīgākajiem inspektoru, prokuroru un tiesnešu tīkliem, lai noteiktu, kuras ir svarīgākās informācijas kategorijas un vispiemērotākie datu vākšanas un apkopošanas veidi.

· Nākt klajā ar iniciatīvu par zemes novērošanas metožu izmantošanu dalībvalstīs, lai panāktu efektīvāku īstenošanas pārraudzību praksē.

Kāpēc valsts, reģionālā un vietējā līmenī Eiropas Savienībai jāuzlabo spēja reaģēt?

Uzlabotas zināšanas sekmēs lielākus ieguvumus, taču ar to vien ir par maz. Īstenošanas pārraudzība ir galvenā atbildība, ko uzņemas struktūras un personas, kurām ir pienākumi un/vai pilnvaras un tiesības noskaidrot, uzraudzīt, pārbaudīt, konsultēt vai nodrošināt pārskatatbildību attiecībā uz atbilstības saistībām. Minētās struktūras un personas ir šādas: valsts inspektori, ombudi, prokurori, tiesas, revidenti un NVO, kā arī pilsoņi, kuri izmanto līdzdalības tiesības un iesniedz iebildumus. ES līmenī attiecīgās funkcijas veic Komisija, Eiropas Parlaments, Tiesa, Eiropas Ombuds un EVA.

Komisija kā līgumu sargātāja izmanto savas izpildes pilnvaras, lai risinātu situācijas, kad nav sasniegti paredzētie rezultāti. Tomēr lielais skaits pārkāpumu, sūdzību un lūgumrakstu, kas saistīti ar ES vides tiesību aktiem, nozīmē, ka īstenošanas pārraudzība dalībvalstīs jāstiprina vispārīgi.

Uzlabot spēju reaģēt valsts, reģionālā un vietējā līmenī

Komisija ierosina izvērtēt vairākas iniciatīvas, ar kurām varētu risināt šo problēmu. Lai gan šīs iniciatīvas var izmantot atsevišķi, jo katrai ir savas priekšrocības, tās viena otru papildina un kopā tās iespējams izmantot efektīvāk. Piemēram, uzlabojot tiesu iestāžu pieejamību, bet neuzlabojot sūdzību izskatīšanas kārtību, iedzīvotāji var kļūt neapmierināti, ja viņi nevēlas griezties tiesā.

Mērķis – uzlabot ES tiesību aktu jomā piemērojamās inspekcijas un uzraudzības pasākumus

Inspekcijas un uzraudzības pasākumi valsts līmenī ir svarīgs aspekts, lai nodrošinātu uzticību ES vides tiesību aktu prasībām. Rūpniecības objektu inspekcijās jau tagad tiek izmantota sistēma, kas ietver Ieteikumā 2001/331/EK[15] paredzēto inspekcijas kritēriju minimumu un saistošos nozaru noteikumus. Taču papildu noteikumus par inspekcijām un uzraudzību varētu piemērot ne vien rūpniecības objektu jomai, bet arī visām darbībām, kurām ir iespējami negatīva būtiska ietekme uz vidi – no gruntsūdeņu novadīšanas līdz aizsargājamo sugu tirdzniecībai –, jo tādējādi, piemēram, šīs darbības varētu vairāk racionalizēt un pamatot ar riska novērtējumu. Ņemot vērā ES vides tiesību aktu daudzpusējo raksturu, piemēram, saistībā ar tiesību aktiem, kuri attiecas gan uz ūdens, gan dabas nozari, kompetentajām valsts iestādēm jāizmanto pilnībā saskaņota un koordinēta pieeja.

Saistībā ar inspekcijām un uzraudzības pasākumiem valsts līmenī jānodrošina arī vienlīdzīgi konkurences apstākļi un vajadzīgais sadarbības līmenis, kā arī saskaņotība pārrobežu jautājumos, tādējādi uzlabojot dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos.

Komisija uzskata, ka uzlabojumus būtu lietderīgi veikt šādi:

· Atjaunināt inspekciju un uzraudzības pašreizējo sistēmu.

· Novērtēt, vai visos jaunajos tiesību aktos bijis lietderīgi iekļaut īpašus inspekcijas un uzraudzības noteikumus, ņemot vērā pašreizējo saistošo noteikumu piemērošanas pieredzi.

· Izvērtēt iespējas ES līmenī mērķtiecīgi papildināt valsts mēroga inspekcijas un uzraudzības pasākumus, tostarp:

· ES līmeņa inspekcijas un uzraudzības spējas;

· ierobežotas pilnvaras, kuras piešķirtas Komisijai saistībā ar inspekcijām un kuru izpildē ņem vērā dalībvalstu administratīvo autonomiju (šajā saistībā par paraugu var izmantot Ozona regulu[16]), vai pilnvaras veikt revīziju attiecībā uz dalībvalstu veiktajām inspekcijām, kā tas paredzēts Direktīvā par izmēģinājumiem ar dzīvniekiem[17];

· sistemātiskākas inspekcijas, kurās izmanto salīdzinošas izvērtēšanas metodi, pamatojoties uz pašreizējām IMPEL (valsts inspektoru tīkla) iniciatīvām;

· neatkarīgu ekspertu īpašas dalības mehānismu, lai risinātu situācijas, kurās ir īpaši sarežģītas problēmas īstenošanas jomā.

Mērķis – efektīvāka sūdzību izskatīšana un mediācija valsts līmenī

Patlaban nav izveidots vispārējs regulējums, kas noteiktu, kā kompetentajām iestādēm jāatbild uz sūdzībām valsts līmenī. Izmantojot divējādo pieeju – proti, izskatot sūdzības, kas iesniegtas gan tieši, gan atkārtotai pārskatīšanai, – ir lielāka varbūtība, ka bažas un sūdzības tiks izskatītas saskaņoti un iespējami drīzāk.

Ar sūdzību izskatīšanas sistēmām iespējams uzlabot iedzīvotāju un iestāžu sadarbību, taču var būt arī tādas situācijas, kad mediācija vai citi līdzīgi strīdu izšķiršanas mehānismi rada pievienoto vērtību.

Uzlabota sūdzību izskatīšana valsts līmenī nekādā veidā neietekmētu tiesības iesniegt sūdzību Komisijā, taču tai būtu jāmazina iedzīvotāju neapmierinātība, kas var rasties, ja ES iestādēm ir jākompensē valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkums. Šādi uzlabojumi būtu saderīgi ar jauno tendenci citās ES politikas jomās, it īpaši ar patērētāju tiesībām saistītajos tiesību aktos[18], proti, paredzēt īpašu noteikumu par sūdzību un strīdu izšķiršanu valsts līmenī.

Komisija uzskata, ka būtu vērts apspriest iniciatīvu, kuras mērķis ir uzlabot sūdzību izskatīšanu dalībvalstīs. Šī iniciatīva varētu ietvert, piemēram, gan saistošus, gan nesaistošus vispārīgus kritērijus, ko papildinātu saistoši nozares noteikumi, un tajā būtu ietverti šādi aspekti:

Sūdzības, saistībā ar kurām jāizvērtē vajadzība iesaistīties kompetentajai iestādei. ES sūdzību izskatīšanas kritēriju mērķis būtu panākt vienlīdzīgus konkurences apstākļus saistībā ar kompetento iestāžu spēju reaģēt, un tie nodrošinātu vispārēju aizsardzību attiecībā uz konfidencialitāti, informācijas uzglabāšanu un savlaicīgumu.

Sūdzības, saistībā ar kurām jāizvērtē administratīvā bezdarbība vai neatbilstīga administratīvā darbība. ES sūdzību izskatīšanas kritēriju mērķis būtu piedāvāt iedzīvotājiem iespēju par savu neapmierinātību informēt neatkarīgu administratīvo valsts iestādi, kura pārskata sūdzības, piemēram, ombudu.

Sūdzības, saistībā ar kurām piemērota varētu būt mediācija vai cits līdzīgs strīdu izšķiršanas mehānisms. ES kritēriji paredzētu šādu mehānismu, lai risinātu situācijas, kad puses ir abpusēji ieinteresētas atrisināt strīdu ar izlīgumu.

Mērķis – uzlabot tiesu iestāžu pieejamību

Īpaši noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt tiesu iestāžu pietiekamu pieejamību, patlaban attiecas tikai uz dažām jomām, ko reglamentē ES vides tiesību akti. Darbs pie Komisijas 2003. gada priekšlikuma[19], kura mērķis ir veicināt plašāku pieejamību, nav pavirzījies uz priekšu, taču plašākā kontekstā šis aspekts ir mainījies; konkrētāk – Tiesa nesen ir apstiprinājusi, ka valsts tiesām noteikumi par tiesu iestāžu pieejamību ir jāinterpretē atbilstīgi Orhūsas konvencijai[20]. Risinot šo problēmu, gan valsts tiesās, gan ekonomikas un vides nozarē trūkst noteiktības.

Komisija uzskata, ka būtu lietderīgi izpētīt, kā valsts tiesās un ekonomikas un vides nozarē varētu nodrošināt lielāku noteiktību. Dažas no iespējām ir šādas:

· Sagatavot norādījumus, kuros ņemta vērā nozīmīgā jaunākā tiesu prakse, tādējādi uzlabojot to noteikumu[21] īstenošanu, kuri patlaban reglamentē tiesu iestāžu pieejamību; kā arī

· ES līmenī definēt nosacījumus gan efektīvai, gan faktiskai tiesu iestāžu pieejamībai saistībā ar visām ES vides tiesību aktu jomām.

Mērķis – uzlabot rezultātus vides jomā, izmantojot dalībvalstīm saistošus spēju veidošanas un īstenošanas nolīgumus

Eiropas līmenī izveidotajos tīklos sadarbojas ombudi, vides aģentūras, inspektori, juristi, kuri strādā ar valdību pārstāvjiem, tiesneši un prokurori. Tomēr, neraugoties uz daudzajām iniciatīvām, sadarbības potenciāls nav pilnībā izmantots visos tīklos. Daži no problemātiskiem aspektiem saistīti ar vajadzību tīklos izveidot pietiekami stabilu sekretariātu, lai tie varētu efektīvi funkcionēt ilgākos laika periodos, kā arī apzināt un īstenot projektus un iniciatīvas, kas palīdz tīkla dalībniekiem un sekmē īstenošanu.

Tīkli var būt lietderīgi arī dalībvalstīs, piemēram, īstenošanā plašāk iesaistot reģionālās un vietējās pašvaldības. Būtisku ieguldījumu var sniegt arī valsts inspektoru vai prokuroru sasaiste tīklā[22].

Lai panāktu vajadzīgo rezultātu, problēmu gadījumā dalībvalstīm skaidri jāapņemas veikt pasākumus atbilstīgi kritērijiem un termiņiem. Šīs saistības jānosaka par oficiālām, attiecīgo informāciju publiskojot, lai dalībvalstis, Eiropas Parlaments, uzņēmumi un iedzīvotāji varētu paļauties uz to, ka viņu bažas tiks risinātas saskaņā ar strukturētu regulējumu. Šo problēmu varētu risināt ar partnerību īstenošanas nolīgumiem, kas paredzēti, lai palīdzētu uzlabot rezultātus vides jomā.

Komisija uzskata, ka uzlabojumus varētu panākt ar šādiem pasākumiem:

· Aktīva sadarbība ES tīklos, galveno uzmanību pievēršot to atšķirīgajām funkcijām un priekšrocībām, izvairoties no dublēšanās un veicinot saziņu vairāku tīklu starpā. Sadarbībā tiks ievērota gan Komisijas, gan tīklu autonomija. Sadarbības ietvaros varētu atbalstīt prokuroru un izmeklētāju, kā arī tiesnešu apmācības. Šādu tīklu sadarbībā būs iespējams attīstīt jaunus aspektus, tostarp:

· informāciju par veiksmīgi izmantotām papildu pieejām saistībā ar atbilstību un izpildi;

· konsultācijas vai cita veida palīdzība valsts ombudiem saistībā ar tādu sūdzību izskatīšanu, kas iesniegtas par ES vides tiesību aktiem;

· prokuroriem adresētus priekšlikumus par kritērijiem saistībā ar administratīvu un kriminālu sankciju piemērošanu;

· konsultācijas par to, kā papildināt trūkstošos datus par atbilstības veicināšanu un izpildes pasākumiem valsts līmenī;

· vispārējas konsultācijas par iespējām īstenot un izpildīt ES priekšlikumus vides jomā.

· Īstenošanai veltītu pasākumu un konferenču kopīga organizēšana, šajā darbā piedaloties Reģionu komitejai, un tādas tehniskas platformas izveide, kas paredzēta sadarbībai vides jomā un kas būtu saderīga ar veselības aizsardzības jomā izveidoto platformu.

· Īstenošanas nolīgumi, ar kuriem, neskarot līgumu noteikumus un Komisijas kā līgumu sargātājas nozīmi, dalībvalstis apņemas veikt profilaktiskus pasākumus, kuru mērķis ir stiprināt efektīvas īstenošanas spēju, vai vajadzības gadījumā koriģējošus pasākumus, kuru mērķis ir atrisināt konkrētas problēmas, veicot mērķtiecīgu darbību. Ar partnerību īstenošanas nolīgumiem ES palīdzību varētu aktīvi novirzīt uz uzlabotām īstenošanas struktūrām dalībvalstīs, un šie nolīgumi varētu būt saistīti ar citām šajā paziņojumā paredzētām iniciatīvām, piemēram, efektīvām informācijas sistēmām, sūdzību izskatīšanas mehānismiem un inspekcijām. Atsevišķos gadījumos tajos varētu arī apstiprināt plānus stāvokļa uzlabošanai dalībvalstīs, lai atrisinātu konkrētas problēmas, izmantojot mērķtiecīgu un ar pietiekamiem resursiem nodrošinātu darba programmu, kurā paredzēti starpposma mērķi, pārredzamības garantijas un citi aizsardzības pasākumi.

Secinājums

Papildinot iepriekš minētos 2007. un 2008. gada paziņojumus, šajā paziņojumā plašāk aplūkotas idejas, kas galvenokārt attiecas uz mērķi nodrošināt dalībvalstīm efektīvākus rīkus, lai tās varētu uzlabot īstenošanu praksē.

Zināšanas un spēja reaģēt papildina citus īstenošanas aspektus. Minot tikai vienu piemēru, jānorāda, ka, pateicoties uzlabotām zināšanām, muitas iestādes varētu labāk izmantot kontroles stratēģijas, apkarojot atkritumu un apdraudēto sugu nelikumīgo tirdzniecību.

Īstenošana rada izmaksas. Taču ļoti bieži neīstenošanas izmaksas ir daudz augstākas, un tādēļ šajā paziņojumā ierosināto pasākumu īstenošana būtu labs ieguldījums ne tikai nākotnē, bet arī tagadnē.

Šis paziņojums ir adresēts Eiropas Parlamentam, dalībvalstīm, to iedzīvotājiem un visiem dalībniekiem vides tiesību aktu īstenošanas un izpildes jomā. Ar 7. vides rīcības programmu jānodrošina pienācīga pārraudzība, un konkrēti pasākumi tiks izvērtēti ietekmes novērtējumā.

[1]               COM(2008) 773 galīgā redakcija.

[2]               Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.

[3]               COM(2007) 502 galīgā redakcija.

[4]               Par šīm idejām tiks informētas paplašināšanās valstis, kuras varēs tās izmantot, lai plānotu un uzlabotu īstenošanu, sākot pielāgot tiesību aktu kopumu vides jomā.

[5]               „The costs of not implementing the environmental acquis”, COWI, 2011.

[6]               Turpat.

[7]               „Implementing EU Waste Legislation for Green Growth”, Bio Intelligence Service, 2011.

[8]               Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu, OV L 41, 14.2.2003.

[9]               Direktīva 2007/2/EK, ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE), OV L 108, 25.4.2007.

[10]             COM(2008) 46, galīgā redakcija, 1.2.2008.

[11]             Attiecībā uz direktīvu transponēšanu valsts tiesību aktos sk. Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem, OV C 369, 17.12.2011.

[12]             Piemēram, noteiktu zonu atrašanās vieta.

[13]             Piemēram, monitoringa dati.

[14]             Direktīvas 7. un 8. pants.

[15]             Ieteikums 2001/331/EK, ar ko nosaka kritēriju minimumu vides inspekcijām dalībvalstīs, OV L 118, 27.4.2001.

[16]             Regula (EK) Nr. 1005/2009 par vielām, kas noārda ozona slāni, OV L 286, 31.10.2009.

[17]             Direktīva 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību, OV L 276, 20.10.2010.

[18]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīva 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu, OV L 211, 14.8.2009.

[19]             COM(2003) 624 galīgā redakcija.

[20]             Lieta C-240/09.

[21]             Direktīva 2003/35/EK

[22]             Var minēt Īrijas un Flandrijas reģiona (Beļģija) piemērus.