7.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 68/1

—

ņemot vērā LESD 311. un 312. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija priekšlikumu un grozīto Komisijas 2012. gada 6. jūlija priekšlikumu Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (COM(2011)0398 un COM(2012)0388),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija priekšlikumu par Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par sadarbību budžeta jautājumos un pareizu budžeta pārvaldību (COM(2011)0403),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu budžetu stratēģijai „Eiropa 2020” (COM(2011)0500),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību darbību (COM(2010)0185),

—

ņemot vērā 2007. gada 29. marta rezolūciju par Eiropas Savienības pašu resursu nākotni (1),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē — jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai (2)

—

ņemot vērā 2012. gada 13. jūnija rezolūciju par daudzgadu finanšu shēmu un pašu resursiem (3),

—

ņemot vērā kopīgo paziņojumu par jautājumiem saistībā ar DFS, kas pievienots pārskatītajiem finanšu noteikumiem, kuri piemērojami Savienības vispārējam budžetam,

—

ņemot vērā Reglamenta 81. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas starpposma ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Zivsaimniecības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0313/2012),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 312. panta 2. punktā ir noteikts, ka Padome, saņēmusi Parlamenta piekrišanu, saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru ar vienprātīgu balsojumu pieņem regulu, kas nosaka daudzgadu finanšu shēmu (DFS); tā kā saskaņā ar LESD 312. panta 2. punktu Eiropadome var pieņemt vienprātīgu lēmumu, ar ko Padomei atļauj pieņemt lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, pieņemot regulu, kas nosaka DFS;

B.

tā kā saskaņā ar LESD 310. panta 1. punktu visi Savienības ieņēmumu un izdevumu posteņi ir jānorāda budžetā;

C.

tā kā saskaņā ar LESD 295. pantu Eiropas Parlaments, Padome un Komisija savstarpēji apspriežas un kopīgi vienojas par sadarbības kārtību un tā kā nolūkā uzlabot ikgadējās budžeta procedūras darbību un iestāžu sadarbību budžeta jautājumos, ir jānoslēdz iestāžu nolīgums;

D.

tā kā LESD 312. panta 5. punktā paredzēts, ka Eiropas Parlaments, Padome un Komisija veic visus vajadzīgos pasākumus, lai sekmētu finanšu shēmas pieņemšanu;

E.

tā kā Savienībai saskaņā ar LESD 311. pantu ir jānodrošina līdzekļi, kas vajadzīgi, lai tā sasniegtu savus mērķus un īstenotu savu politiku, un šie līdzekļi pilnībā jāgūst no pašas resursiem; tā kā Padomei, pirms tā pieņem jaunu lēmumu par pašu resursu reformu, ir jāapspriežas ar Parlamentu, turklāt Padomei ir jāsaņem Parlamenta piekrišana, lai pieņemtu noteikumus par pašu resursu sistēmas īstenošanu;

F.

tā kā šoreiz DFS regula pirmo reizi tiks pieņemta pēc Lisabonas līguma jaunajiem noteikumiem, tātad paredzot jaunu sadarbības kārtību iestāžu starpā, kuras mērķis ir saskaņot efektīvu lēmumu pieņemšanu ar Līgumā noteikto prerogatīvu ievērošanu;

G.

tā kā Lisabonas līgums dod Eiropas Savienībai nozīmīgas jaunas prerogatīvas tādās jomās kā ārējā darbība (LES 27. panta 3. punkts), sports (LESD 165. pants), kosmoss (LESD 189. pants), klimata pārmaiņas (LESD 191. pants), enerģētika (LESD 194. pants), tūrisms (LESD 195. pants) un civilā aizsardzība (LESD 196. pants);

H.

tā kā 2011. gada 8. jūnija rezolūcijā, kas pieņemta ar ievērojamu balsu pārsvaru, ir noteiktas vispārējas politikas prioritātes gan likumdošanas, gan budžeta jomā nākamajai DFS;

I.

tā kā 2012. gada 13. jūnija rezolūcijā, kas pieņemta ar ievērojamu balsu pārsvaru, Parlaments noteica vispārējas politikas prioritātes nākamajai DFS gan budžeta izdevumu, gan ieņēmumu daļā;

J.

tā kā attiecīgās Parlamenta komitejas vispusīgi un padziļināti izvērtēja vajadzības, lai noteiktu politikas prioritātes, par ko liecina pievienotie atzinumi;

K.

tā kā Kipra kā pašreizējā prezidentvalsts 2012. gada novembrī grasās iesniegt Eiropadomes ārkārtas sanāksmē „sarunu paketi”, tajā iekļaujot maksimāli pieļaujamās summas (kā arī politiskās alternatīvas parastās likumdošanas procedūras ietvaros);

L.

tā kā ES budžets jau sniedz garantijas EUR 50 miljardu apmērā attiecībā uz dalībvalstīm ārpus eurozonas sniegtās finansiālās palīdzības maksājumu bilanci vidējā termiņā, kā arī garantijas Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismam (EFSM) EUR 60 miljardu apmērā (kopējā vēl neizmaksāto aizdevumu summa);

M.

tā kā ES ir vajadzīgs budžets un budžeta procedūra, kas pilnībā atbilst Parlamenta lēmumu pieņemšanas un uzraudzības procesa būtībai, t. i., pārredzamībai un demokrātijai, ievērojot vispārējos vienotības un vispusīguma principus, kuri paredz, ka visus ieņēmumus un izdevumus iekļauj pilnībā, bez savstarpējas pielāgošanas un rīko debates un balsošanu Parlamentā gan par ieņēmumiem, gan izdevumiem saskaņā ar Līgumā noteikto kompetences sadali,

1.

pilnībā apzinās, ka sarunas par 2014.–2020. gada DFS noris ļoti grūtos sociālajos, ekonomiskajos un finansiālajos apstākļos, kad dalībvalstis pieliek ievērojamus pūliņus, ieviešot fiskālus pielāgojumus budžetā, lai panāktu valsts finanšu ilgtspēju, kā arī banku sektora un vienotās valūtas stabilitāti; uzstāj — nedrīkst uzskatīt, ka Savienība papildus palielina iedzīvotāju nodokļu nastu; tomēr ir pārliecināts, ka ES budžetā var daļēji rast risinājumu, kas ļaus Eiropai izkļūt no pašreizējās krīzes, veicinot ieguldījumus izaugsmē un darba vietu radīšanā un palīdzot dalībvalstīm kopīgi, saskaņoti un ilgtspējīgā veidā novērst pašreizējās strukturālās problēmas, jo īpaši konkurētspējas samazināšanos, pieaugošo bezdarbu un nabadzību;

2.

tomēr uzskata, ka līdzsvarotas strukturālās reformas valsts un ES līmenī ir būtisks priekšnosacījums, lai panāktu ES līdzekļu saprātīgu un efektīvu izlietojumu, vienlaikus atkārtoti uzsverot stabilu valsts finanšu nozīmi;

3.

atgādina, ka Eiropadome vairākkārt ir uzsvērusi vajadzību stiprināt ekonomikas pārvaldību Eiropā un piekritusi mērķiem, kas izklāstīti stratēģijā gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei „Eiropa 2020”, proti, veicināt nodarbinātību, uzlabot nosacījumus un valsts finansējumu inovācijām, pētniecībai un izstrādei, sasniegt mērķus klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā, uzlabot izglītības līmeni un sekmēt sociālo integrāciju, jo īpaši mazinot nabadzību;

4.

atgādina, ka Eiropadome 2012. gada jūnijā pati pieņēma „Izaugsmes un nodarbinātības paktu”, kurā ir atzīta ES budžeta pozitīva ietekme uz izaugsmi un nodarbinātību, lielu uzsvaru liekot uz tā ieguldījumu pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanā visā Savienībā;

5.

uzskata, ka pēdējo četru gadu laikā Savienība ir īpaši cietusi no vairākām finanšu krīzēm, kas daļēji izskaidrojams ar to, ka finanšu tirgus dalībnieki, starptautiskie partneri un sabiedriskā doma ir paudusi šaubas par ES iekšējās solidaritātes līmeni; uzskata, ka ES budžetam ir jābūt šādas solidaritātes pamatā; tādēļ ir pārliecināts, ka lēmumam par nākamo DFS būs vai nu ļoti labvēlīga ietekme uz dalībvalstu valdību centieniem pārvarēt krīzi vai tieši otrādi — tas izraisīs vēl lielāku recesiju Eiropas Savienībā;

6.

atgādina, ka visi makroekonomiskās finanšu stabilizācijas pasākumi, kas īstenoti kopš 2008. gada, nav spējuši novērst ekonomikas un finanšu krīzi; tādēļ uzskata — lai atjaunotu izaugsmi un radītu darba vietas Eiropā, dalībvalstīm arī turpmāk ir jāpieliek pūliņi, atraisot savu ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu, un ir vajadzīgs mērķtiecīgi veidots, stabils un pietiekams budžets, kas palīdzētu turpmāk koordinēt un atbalstīt valstu centienus;

7.

norāda, ka ES budžets veido tikai ap 2 % valstu kopējo izdevumu Savienībā un tātad ir 45 reizes mazāks par to summu, ko valdības tērē dalībvalstīs;

8.

atgādina, ka saskaņā ar LESD 310. pantu budžetā ietvertajiem ieņēmumiem un izdevumiem ir jābūt līdzsvarotiem, tātad budžetā nedrīkst pieļaut deficīta un valsts parāda pieaugumu;

9.

uzsver, ka ES budžets pirmām kārtām ir investīciju budžets un ka 94 % kopējo ieņēmumu tiek ieguldīti pašās dalībvalstīs vai izmantoti Savienības ārējo prioritāšu vajadzībām; uzsver, ka bez iemaksām no ES budžeta valsts investīcijas dalībvalstu reģionos būtu minimālas vai neiespējamas; uzskata, ka ikviens ES budžeta samazinājums jebkurā gadījumā izjauks līdzsvaru un negatīvi ietekmēs ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju visā Savienībā, kā arī tā saliedētību un vājinās solidaritātes principu, kas ir viena no ES pamatvērtībām;

10.

uzsver to, ka Lisabonas stratēģija nav sasniegusi savus mērķus, cita starpā nepietiekamās koordinācijas un apņēmības dēļ, kas vērojama visos līmeņos budžeta un likumdošanas jomā; pauž stingru pārliecību — lai panāktu efektivitāti, tūlīt pat un bez vilcināšanās ir jāīsteno stratēģija „Eiropa 2020”;

11.

atgādina, ka stratēģijas „Eiropa 2020” septiņu pamatiniciatīvu īstenošanai būs vajadzīgi ievērojami uz nākotni vērsti ieguldījumi, kas līdz 2020. gadam varētu sasniegt ne mazāk kā EUR 1 800 miljardus (4); uzsver, ka viens no stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajiem mērķiem — proti, sekmēt izaugsmi un augstas kvalitātes nodarbinātību visiem Eiropas iedzīvotājiem — tiks sasniegts tikai tad, ja tagad, nevis atliekot uz vēlāku laiku, tiks veikti vajadzīgie ieguldījumi izglītībā, zināšanu sabiedrības labā, pētniecībā un inovācijās, MVU, kā arī zaļajās un jaunajās tehnoloģijās, vienlaikus sekmējot sociālo integrāciju; atbalsta divpusēju pieeju, kad tiek īstenoti izaugsmi veicinoši fiskālās konsolidācijas pasākumi, lai mazinātu deficītu un valsts parādu, vienlaikus veicinot šādus ieguldījumus;

12.

uzskata — ņemot vērā to, cik satraucošs ir jauniešu stāvoklis visā ES, cita starpā nepieredzēti augsts bezdarba līmenis, pieaugoša nabadzība un izglītības problēmas, ir jāpieliek īpaši pūliņi, veicot pasākumus, kas ļautu jaunajās paaudzēs saglabāt ticību tādām ES vērtībām kā miers, demokrātija un cilvēktiesības, ekonomiskā labklājība un sociālais taisnīgums, un īstenojot ES programmas, kas saņem pienācīgu atbalstu no budžeta;

13.

uzsver, ka spēcīga, daudzveidīga un konkurētspējīga rūpniecība ir pamatu pamats, lai izveidotu gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu Eiropas ekonomiku; uzsver rūpniecības nozares nozīmi, sniedzot atbalstu konkurētspējas un nodarbinātības jomā Eiropas Savienībā, un no tās izrietošo rūpniecības izšķirošo lomu ekonomikas krīzes pārvarēšanā;

14.

stingri atbalsta Komisijas priekšlikumu ietvert pasākumus cīņai pret klimata pārmaiņām, ar klimata pārmaiņām saistītām jomām atvēlot vismaz 20 % no kopējiem līdzekļiem; uzskata, ka ir ļoti svarīgi ES budžetā piesaistīt ieguldījumus ilgtspējīgai un plaukstošai ekonomikai ar zemu CO2 emisijas līmeni, sniegt pienācīgu atbalstu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu īstenošanā klimata, enerģētikas, resursu efektīvas izmantošanas un bioloģiskās daudzveidības jomā un dot labumu ES iedzīvotājiem, nodrošinot viņiem veselīgāku vidi;

15.

tādēļ aicina dalībvalstis apsvērt sinerģijas iespējas, dalībvalstīm veicot budžeta konsolidāciju un ņemot vērā ar skaidri noteiktām prioritātēm sagatavota ES budžeta pievienoto vērtību, kas ļauj īstenot jau iepriekš visaugstākajā līmenī noteiktās saistības;

16.

uzsver, ka kopš 1988. gada dalībvalstīs budžets ir vidēji audzis straujāk nekā ES budžets; norāda, ka kopš krīzes iestāšanās 2008. gadā kopējie valsts izdevumi dalībvalstīs ir auguši, sasniedzot 2 % nominālo likmi gadā; secina, ka šāds ES budžeta sarukums salīdzinājumā ar dalībvalstu budžetu ir kliedzošā pretrunā arvien plašākajām kompetences jomām un uzdevumiem, kas noteikti Savienībai Līgumā, kā arī svarīgiem politiskajiem lēmumiem, kurus pieņēma pati Eiropadome, proti, pilnveidot Eiropas ekonomikas pārvaldību;

17.

uzsver, ka kopš 2000. gada ir krasi palielinājusies plaisa starp ES pašu resursu maksimālo robežu (1,29 % no NKI saistību apropriācijās un 1,23 % maksājumu apropriācijas) un DFS maksimālo robežu; turklāt norāda, ka daudzgadu finanšu shēmā ir noteikts tikai maksimālais izdevumu līmenis, tikmēr ES budžetā šis līmenis vienmēr bijis krietni zemāks;

18.

uzskata, ka Komisijas priekšlikums, kurā paredzēts iesaldēt 2014.–2020. gada DFS asignējumu maksimālo robežu 2013. gada līmenī, būs nepietiekams, lai finansētu pašreizējās politikas prioritātes saistībā ar Eiropas stratēģiju gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, Lisabonas līgumā noteiktos jaunos uzdevumus vai vajadzības, kas rodas neparedzētos gadījumos, nemaz nerunājot par politiskajiem mērķiem un saistībām, kuras noteikusi pati Eiropadome;

19.

atsaucas uz savu 2011. gada 8. jūnijā pausto nostāju, ka bez atbilstoša budžeta līdzekļu palielinājuma virs 2013. gada maksimālo robežu līmeņa, vairākām ES prioritātēm un politikas jomām būs jāsamazina asignējumi vai pat jāatsakās no tām;

20.

mudina Padomi atteikties no jebkādiem mēģinājumiem vēl vairāk samazināt Komisijas priekšlikumā norādīto ES izdevumu apjomu; stingri iebilst pret jebkādiem aicinājumiem nešķirojot veikt vispārējus samazinājumus, kas var apdraudēt visu ES politikas nostādņu īstenošanu un efektivitāti neatkarīgi no to Eiropas pievienotās vērtības, nozīmīguma vai darbības rezultātiem; tā vietā prasa Padomei, ja tā ierosina samazināt budžeta līdzekļus, skaidri norādīt, no kurām tās politikas prioritātēm vai projektiem būtu iespējams pilnībā atteikties;

21.

uzsver ES budžeta svarīgo nozīmi, īstenojot kopīgi noteiktos stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus; pauž stingru pārliecību — ja budžets ir pienācīgi izstrādāts, ES finansējums var faktiski radīt stimulu un veicināt tādu pasākumu, kam piemīt skaidra ES pievienotā vērtība, īstenošanu, kurus dalībvalstis nespēj īstenot tikai pašu spēkiem, kā arī nodrošināt sinerģiju un papildināmību ar citiem dalībvalstu pasākumiem, palīdzot tām koncentrēties uz svarīgiem un uz nākotni vērstiem ieguldījumiem;

22.

šajā sakarībā atkārtoti pauž savu nostāju, ka ir ievērojami jāpalielina pieejamais Savienības programmu finansējums konkurētspējas, MVU, uzņēmējdarbības un ilgtspējīgas infrastruktūras jomā, kas ir stratēģijas „Eiropa 2020” pamatu pamats; ir pārliecināts, ka Komisijas priekšlikumā norādīto līdzekļu turpmākais samazinājums nopietni apdraudēs ES uzticamību un politisko apņemšanos atbalstīt izaugsmi un nodarbinātību;

23.

ļoti atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (CEF) un tajā pragmatiski aprēķināto līdzekļu piešķīrumu ar mērķi uzlabot Eiropas transporta tīklus, energotīklus un digitālos tīklus; šajā sakarībā pieprasa no Kohēzijas fonda CEF vajadzībām pārvietoto summu pirmajos gados izmantot, pilnīgā saskaņā ar valsts piešķīrumiem no šā fonda;

24.

uzsver pētniecības un inovāciju nozīmi, paātrinot pāreju uz ilgtspējīgu un pasaulē vadošu ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām un lietderīgi un atbildīgi izmanto dabas resursus; aicina ES iestādes un dalībvalstis vienoties par īpašu plānu, kā sasniegt mērķi — 3 % no IKP ieguldīt pētniecībā; norāda uz milzīgām saistībām ekonomikas jomā, lai varētu sasniegt šo mērķi, ņemot vērā ikgadējus papildu izdevumus EUR 130 miljardu apmērā, kurus segs no visiem finanšu avotiem; tālab uzsver, ka ir jāatbalsta, jāveicina un jānodrošina pētniecības un inovāciju finansēšana Savienībā, ievērojami palielinot izdevumus, un ES pētniecības un inovāciju finansējums, jo īpaši īstenojot pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”;

25.

atgādina, ka mazie un vidējie uzņēmumi ir viens no faktoriem, kas veicina ekonomikas izaugsmi, konkurētspēju, inovācijas un nodarbinātību, un atzīst to svarīgo lomu, nodrošinot ES ekonomikas atveseļošanos un ilgtspējīgu uzplaukumu; tādēļ atzinīgi vērtē inovāciju un rūpniecības politikas īpašo nozīmi stratēģijā „Eiropa 2020”; kategoriski noraida jebkādus mēģinājumus vēl vairāk samazināt līdzekļus, kas piešķirti tādām programmām kā COSME, kurai ir būtiska nozīme Eiropas konkurētspējas un nodarbinātības veicināšanā;

26.

uzskata, ka ES kohēzijas politika (struktūrfondi un Kohēzijas fonds) ir stratēģisks instruments ar neapstrīdamu ES pievienoto vērtību, kas nodrošina investīcijas, izaugsmi un konkurētspēju, un ir viens no galvenajiem Eiropas solidaritātes pīlāriem; norāda arī uz kohēzijas finansējuma ievērojamo labvēlīgo papildu ietekmi uz ES dalībvalstīm; uzstāj, ka, lai efektīvi samazinātu makroekonomikas nelīdzsvarotību Eiropas Savienībā un atbalstītu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, ir jāizveido stabila, noturīga un ilgtspējīga finanšu shēma; atkārtoti pauž savu nostāju, ka kohēzijas politikas finansēšana, ņemot vērā to, ka steidzami jāiegulda valsts līdzekļi izaugsmē un darba vietu radīšanā, ir jāsaglabā vismaz 2007–2013 gada līmenī un tai jāaptver visi ES reģioni, īpašu uzmanību piešķirot mazāk attīstītiem reģioniem; atbalsta Komisijas ierosinājumu atvēlēt 25 % no līdzekļiem, kas piešķirti kohēzijas politikai, ESF vajadzībām;

27.

atsaucas uz savu nostāju, ka, ņemot vērā KLP plašo uzdevumu, problēmu un mērķu loku, 2013. budžeta gadā KLP piešķirtie līdzekļi būtu jāsaglabā vismaz tādā pašā apmērā arī nākamajā finanšu plānošanas periodā; uzskata, ka jaunajai KLP ir jābūt vērstai uz efektīvāku un lietderīgāku budžeta līdzekļu piešķiršanu, cita starpā nodrošinot tiešo maksājumu un lauku attīstībai piešķirto līdzekļu taisnīgu sadali starp dalībvalstīm, reģioniem un lauksaimniekiem, lai mazinātu radušos plaisu; šajā sakarībā uzsver KLP otrā pīlāra nozīmīgo lomu, jo tas ievērojami palīdz veicināt investīcijas un darba vietu radīšanu lauku reģionos, uzlabot lauksaimniecības nozares efektivitāti un konkurētspēju, it īpaši ņemot vērā jaunos uzdevumus, kas minēti stratēģijā „Eiropa 2020”, kā arī racionāli izmantot vidi un saglabāt bioloģisko daudzveidību;

28.

uzsver nepieciešamību pilnveidot mērķtiecīgu un efektīvu Savienības programmu vides un klimata jomā, kā arī to, ka ir aktīvi jāatbalsta integrētie izdevumi klimata un vides jomā, izmantojot attiecīgos Savienības fondus;

29.

atzīst, ka, iestājoties ekonomikas krīzei, jaunieši Eiropas Savienībā saskaras ar nopietnām grūtībām; uzskata, ka gados jaunu Eiropas iedzīvotāju līdzdalībai, nodarbinātībai, izglītībai, neformālajai izglītībai, apmācībai, mobilitātei un sociālajai integrācijai ir stratēģiska nozīme ES un Eiropas sabiedrības attīstībā; uzstājīgi prasa minētos jautājumus ietvert kā prioritāti visās attiecīgajās politikas jomās un programmās, ko finansē no ES budžeta, un vienlaikus nodrošināt vajadzīgo finansējuma palielinājumu konkrētiem Komisijas piedāvātajiem instrumentiem, kas īpaši domāti jauniešiem, piemēram, piedāvājot jauniešiem garantiju shēmu, kura nodrošina ikvienam Eiropas jaunietim, kas nespēj atrast darbu, iespēju iegūt papildu izglītību un apmācību;

30.

uzsver nepieciešamību turpināt programmu, kas paredzēta vismazāk nodrošinātām personām; atgādina Komisijai par tās apņemšanos laikus iesniegt attiecīgu tiesību akta priekšlikumu, lai nodrošinātu nepārtrauktu atbalsta sniegšanu šādai programmai pēc 2013. gada, izmantojot jaunu juridisko pamatu un neatkarīgu finansējumu;

31.

pauž uzskatu, ka brīvības, drošības un tiesiskuma jomā Komisijas noteiktā kopējā līdzekļu summa pienācīgi neatspoguļo šīs jomas pieaugušo lomu, kā tas noteikts Lisabonas līgumā, un tās uzdevumu un mērķu paplašināšanu; uzsver, ka finansētajām darbībām ir jārada Eiropas pievienotā vērtība un ka ir jānodrošina taisnīgs, līdzsvarots un pārredzams finansējuma sadalījums minētajās programmās noteiktajiem daudzajiem mērķiem;

32.

atgādina, ka ES izglītības, jaunatnes, plašsaziņas līdzekļu un kultūras programmas ir iedzīvotājiem tuvas, tām ir ārkārtīgi augsti īstenošanas rādītāji, vērā ņemama atdeve un papildu ietekme, tostarp nozīmīgi ekonomiskie rezultāti, un tām ir skaidra un pārliecinoša Eiropas pievienotā vērtība, kas rodas, apvienojot resursus, sekmējot mobilitāti un aktīvu pilsoniskumu, kā arī veicinot dažādu nozaru un ieinteresēto personu sadarbību;

33.

atkārtoti pauž nostāju, ka jauno pienākumu pildīšanai, kuri ES uzticēti Līgumos, būs vajadzīgs atbilstošs papildu finansējums salīdzinājumā ar 2007.–2013. gada DFS, lai Savienība varētu aktīvi darboties starptautiskā mērogā, vienlaikus pildot saistības, kuras tā jau bija uzņēmusies iepriekš, proti, panākt, lai dalībvalstis 2015. gadā 0,7 % NKI atvēlētu oficiālajai attīstības palīdzībai īstenotu Tūkstošgades attīstības mērķus; uzsver Savienības lomu demokrātijas, miera, solidaritātes un stabilitātes veicināšanā, kā arī nabadzības mazināšanā kaimiņvalstīs un partnervalstīs; uzsver, ka ES atbalsts papildina dalībvalstu nodrošināto finansējumu un tam ir arī paātrināšanas efekts, sniedzot palīdzību reģionos, kuros nav pieejama divpusējā palīdzība; pauž īpašu atbalstu dalībvalstu un ES darbību kopīgai plānošanai; tādēļ uzsver, ka ir nopietni jāuztver Komisijas priekšlikumi attiecībā uz paziņojumu „Globālā Eiropa” un Eiropas Attīstības fondu, kas ir uzskatāmi par absolūtu minimumu, lai sasniegtu Eiropas mērķus pasaulē; jo īpaši norāda uz nepieciešamību nodrošināt atbilstošus budžeta līdzekļus Eiropas Ārējās darbības dienestam tā pienākumu pildīšanai;

34.

uzsver lielu infrastruktūras projektu, piemēram, ITER, Galileo un GMES, stratēģisko nozīmi ES konkurētspējas nodrošināšanā nākotnē; tālab noraida mēģinājumus pārveidot GMES par valdību programmu;

35.

pauž stingru pārliecību, ka ES budžetā ir jāparedz šo lielo projektu finansēšana, bet vienlaikus šie līdzekļi arī jānošķir, lai varētu nodrošināties, ka visas iespējamās papildu izmaksas neapdraudēs citu Savienības politikas virzienu finansēšanu un sekmīgu īstenošanu;

36.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu DFS regulā noteikt maksimālo asignējumu projektam Galileo, tādējādi nošķirot budžeta līdzekļu piešķīrumu šim projektam; tāpat uzskata, ka maksimālos asignējumus ITER un GMES vajadzībām vajadzētu noteikt regulā; uzskata, ka šiem trim projektiem vajadzētu piešķirt finansējumu, kas pārsniedz DFS noteiktās maksimālās robežas, lai vajadzības gadījumā dalībvalstis varētu vieglāk nodrošināt papildu finansējumu;

37.

atkārtoti uzsver, ka pašlaik vēl vairāk nekā jebkad ir jāpanāk, lai ES budžeta galvenie principi būtu Eiropas pievienotās vērtības un pareizas finanšu pārvaldības — lietderības, efektivitātes un ekonomijas — nodrošināšana; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas sagatavotos likumdošanas priekšlikumus par jaunas paaudzes daudzgadu programmām, kuras paredzēts pieņemt saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru; uzstāj, ka ir maksimāli jāpalielina ES atbalsta programmu un dalībvalstu ieguldījumu sinerģija;

38.

uzskata, ka pašreizējā dalībvalstu budžeta ierobežojumu kontekstā citu finansējuma avotu nodrošināts līdzsvars ir absolūti nepieciešams, lai veiktu ilgtermiņa ieguldījumus, kas ir vajadzīgi stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu īstenošanai; pauž stingru pārliecību, ka Savienības pievienoto vērtību jo īpaši rada ilgtermiņa ieguldījumi, kas nav pieejami atsevišķām dalībvalstīm; šajā sakarā uzsver secinājumus un ieteikumus, kas ietverti Parlamenta rezolūcijā par novatoriskiem finansēšanas instrumentiem saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu (5);

39.

uzsver nepieciešamību saskaņot konkrētu nozaru noteikumus ar Finanšu regulas vispārējo regulējumu un rast līdzsvaru starp vienkāršošanu un pareizu finanšu pārvaldību; pieņem zināšanai Komisijas sagatavoto vienkāršošanas progresa ziņojumu un apliecina apņēmību atbalstīt vienkāršošanas programmu; pauž pārliecību, ka ir jāturpina mazināt atbalsta saņēmēju administratīvo slogu, un prasa veikt rūpīgas „birokrātijas pārbaudes” saistībā ar jaunās paaudzes daudzgadu programmām, lai novērstu papildu administratīvo slogu gan ES, gan dalībvalstu līmenī;

40.

uzskata, ka ES izdevumu efektivitāte ir atkarīga no pārdomāta politikas, tiesiskā un institucionālā regulējuma visos līmeņos; uzstāj, ka saskaņā ar LESD 310. panta 5. punktu un 317. pantu dalībvalstīm budžets ir jāīsteno saskaņā ar pareizas finanšu vadības principu; atgādina, ka dalībvalstis ir juridiski atbildīgas par to, lai budžetā iekļautās apropriācijas tiktu izlietotas saskaņā ar šo principu, un tām ir jāuzņemas sava atbildības daļa, lai padarītu ES finansējumu efektīvāku; atgādina, ka 90 % Eiropas Revīzijas palātas konstatēto kļūdu ir radušās dalībvalstīs un ka lielāko daļu šo kļūdu bija iespējams novērst; aicina visas dalībvalstis izdot attiecīgā politiskā līmenī parakstītas valsts ticamības deklarācijas;

41.

atbalsta ex ante nosacījumu izpildes noteikumu ieviešanu, lai panāktu ES finansējuma labāku pielāgošanu stratēģijas „Eiropa 2010” mērķiem, jo īpaši attiecībā uz Kohēzijas fondu, struktūrfondiem un lauku un zivsaimniecības fondiem; uzskata — ja to īstenošana balstās, no vienas puses, uz ciešākas partnerības principu, aktīvāk piesaistot vietējās un reģionālas iestādes, un, no otras puses, uz nosacījumiem, kas ir atkarīgas no konkrētu fondu mērķiem, šādi nosacījumu izpildes noteikumi varētu uzlabot ES atbalsta leģitimitāti un efektivitāti;

42.

prasa partnerattiecību nolīgumos noteikto finansējumu saistīt ar konkrētiem nosacījumiem, par kuriem Komisijas un dalībvalstu dialoga laikā jau iepriekš panākta vienošanās; uzskata, ka ir taisnīgi to saistīt ar jau pieņemto ES tiesību aktu (piemēram, cenu regulējuma, konkursa procedūru, transporta, vides un veselības jomā) pilnīgu ievērošanu, lai novērstu pārkāpumus un panāktu efektivitāti; tomēr noraida prasību dalībvalstīm īstenot fundamentālas reformas sociālajā jomā un ekonomikā; neatkarīgi no nosacījumiem ir jābūt pilnībā ievērotam subsidiaritātes un partnerības principam;

43.

tomēr uzsver, ka reģionālās politikas panākumi nav tieši saistīti ar attiecīgās dalībvalsts makroekonomikas rādītājiem un reģionus nedrīkst sodīt par to, ka valsts neievēro ekonomikas pārvaldības procedūras uzskata, ka papildu sankciju uzlikšana var tādējādi saasināt problēmas dalībvalstīs, kurās jau pastāv makroekonomiskās grūtības, un tāpēc šādi makroekonomiskie nosacījumi nav pieņemami;

44.

uzsver decentralizēto ES aģentūru nozīmīgo darbu, atbalstot Savienības mērķus, un nepieciešamību nodrošināt to pienākumiem atbilstīgus budžeta līdzekļus;

45.

vienlaikus uzskata, ka decentralizēto ES aģentūru darbā vajadzētu panākt lielākus ietaupījumus valsts līmenī; mudina dalībvalstis izvērtēt produktivitātes uzlabojumus, ko minētās aģentūras sasniegušas valsts līmenī, un pilnībā tos izmantot, tādējādi racionalizējot valsts izdevumus; arīdzan aicina dalībvalstis noskaidrot iespējamās jomas, kurās novēro aģentūru darba dublēšanos vai zemāku pievienoto vērtību, lai optimizētu to darbību;

46.

ir pārliecināts, ka, izveidojot Eiropas Ārējās darbības dienestu (EEAS), tiks panākta liela ekonomija ES līmenī un ievērojami ietaupījumi dalībvalstīs, jo īpaši tas attiecas uz dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem trešās valstīs;

47.

ierosina veikt publisko izdevumu efektivitātes neatkarīgu novērtēšanu trijos līmeņos — valstu, reģionu un Eiropas līmenī —, padziļināti analizējot pievienoto vērtību, kā arī iespējas apvienot resursus un samazināt izmaksas tādās jomās kā aizsardzība, attīstības politika, decentralizētās aģentūras, Eiropas Ārējās darbības dienests un zinātniskā pētniecība, tādējādi mudinot ne tikai panākt lielu ekonomiju ES līmenī, bet arī ievērot subsidiaritātes principu; uzskata, ka šāds novērtējums ļaus samazināt izmaksas; atgādina, ka, novērtējot decentralizēto aģentūru darbu, ir jāņem vērā attiecīgās normas kopīgajā pieejā, kas pievienota Eiropas Parlamenta, ES Padomes un Eiropas Komisijas 2012. gada 19. jūlija Kopīgajam paziņojumam par decentralizētajām aģentūrām;

48.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka ir jāracionalizē administratīvie izdevumi; tomēr uzsver, ka ir ļoti svarīgi atrast līdzsvaru starp līdzekļu papildu taupīšanu un nepieciešamību panākt, ka iestādes veic savus uzdevumus un pienākumus saskaņā ar Līgumos noteiktajām saistībām un pilnvarām, ņemot vērā sarežģītās problēmas, ko radījusi pašreizējā ekonomikas krīze;

49.

kategoriski iebilst pret vienādu personāla samazinājumu visās iestādēs, struktūrās un aģentūrās, jo tām Līgumos noteiktā loma un pienākumi ļoti atšķiras; uzsver, ka, nodrošinot individuālu attieksmi pret katru iestādi, ir jāļauj tām pašām lemt par to, kur un kādus samazinājumus tās īstenos, lai netraucētu to pienācīgu darbību;

50.

norāda, ka būtiskus ietaupījumus būtu iespējams panākt, ja Eiropas Parlamentam būtu viena darbavieta; mudina budžeta lēmējinstitūciju nākt klajā ar ierosinājumu izskatīt šo jautājumu sarunās par nākamo DFS 2014.–2020. gadam;

51.

pauž viedokli, ka nākamā DFS, kas aptver 7 gadu laiku līdz 2020. gadam, ir jāuzskata pārejas risinājums, ņemot vērā to, ka tai ir nepārprotama saikne ar stratēģiju „Eiropa 2020”; tomēr uzskata, ka DFS, kas aptver 5 vai 5+5 gadus, būtu vieglāk pielāgojama iestāžu pilnvaru laikam, tādējādi sekmējot demokrātisko pārskatatbildību un kontroli; atgādina, ka 7 gadu periods prasa vislielāko elastīgumu, lai DFS būtu dzīvot spējīga un efektīva;

52.

uzsver, ka DFS regulā ir jāietver prasība veikt starpposma pārskatīšanu, paredzot konkrētu procedūru un stingru grafiku, kas nodrošina nākamā sasaukuma Parlamenta pilnīgu līdzdalību; uzskata, ka Komisijai ir jāiesniedz likumdošanas priekšlikums, kas nodrošinātu pārskatītas DFS pieņemšanu laikā līdz 2018. gada budžeta procedūrai; uzsver, ka starpposma pārskatīšana nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt iespējamo investīciju stabilitāti un tai jāaizsargā atbalsta saņēmēji un ilgtermiņa plānošanas un investīciju stabilitāte;

53.

pauž principiālu pārliecību, ka mainīgo politisko un ekonomisko apstākļu, kā arī neparedzētu notikumu dēļ septiņu gadu laikā DFS būs jāpielāgo; uzstājīgi prasa — lai pieejamos budžeta resursus būtu iespējams pilnībā izlietot, nākamajā daudzgadu finanšu shēmā budžetam ir jābūt elastīgākam gan atsevišķu izdevumu kategoriju robežās, to starpā, gan DFS finanšu gadu starpā;

54.

uzskata, ka ir nepieciešams 5 % elastīgums attiecībā uz izdevumu (apakš)kategoriju maksimālo robežu, lai būtu iespējams pielāgoties jauniem apstākļiem, nepalielinot kopējo summu un nepārskatot DFS;

55.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paaugstināt tiesību aktos noteikto elastīguma līmeni (iespējamību atkāpties no noteiktas summas visā attiecīgās programmas garumā) no 5 % līdz 10 %;

56.

uzsver, ka ir jāpanāk vislabākie rezultāti DFS noteikto maksimālo summu izmantošanā; šim nolūkam ierosina atļaut pārnest vienā finanšu gadā atlikušās saistību apropriāciju rezerves uz nākamo gadu un uzskatīt, ka tās veido kopējo DFS rezervi, ko nākamajos gados var atvēlēt dažādām izdevumu kategorijām, ņemot vērā paredzētās vajadzības, un izmantot saskaņā ar ikgadējo budžeta procedūru;

57.

arīdzan uzsver vajadzību ieviest kopējo DFS rezervi attiecībā uz maksājumu apropriācijām, kas ļauj pārnest atlikušās maksājumu apropriāciju rezerves uz nākamo gadu un izmantot tās saskaņā ar ikgadējo budžeta procedūru;

58.

pauž īpašas bažas par aizvien pieaugošo nenokārtoto saistību līmeni; prasa izstrādāt iestāžu kopīgu stratēģiju, kā samazināt nenokārtoto saistību līmeni 2014.–2020. gada DFS, un veikt attiecīgus pasākumus šajā nolūkā; šajā sakarā aicina rīkot diskusiju par to, kā vienmērīgāk sadalīt maksājumu apropriācijas visā DFS periodā, lai finanšu shēmas beigu posmā pēc iespējas novērstu ES programmu īstenošanas kavējuma risku nepietiekamu maksājumu apropriāciju dēļ;

59.

norāda, ka ES budžets katru gadu uzrāda pārpalikumu un par šo summu tiek samazinātas dalībvalstu iemaksas ES budžetā; pauž nožēlu par Padomes sistemātiski veiktajiem nediferencētiem samazinājumiem, kas skar Komisijas aprēķinātās maksājumu apropriācijas, kuras iekļautas budžeta projektā, kā arī par Padomes vairākkārtējo atteikšanos pēdējo gadu laikā piekrist papildu maksājumiem ES budžetā, kuri vajadzīgi Komisijai, lai ES budžeta gada beigās spētu izpildīt savas finanšu saistības; uzskata, ka šāda pieeja neatbilst labai budžeta plānošanai un, lai gan pārpalikums neietekmē dalībvalstu kopējo budžeta deficīta apjomu, šī summa noteikti būtu nozīmīga ES gada budžetam; atgādina, ka iestādes ir apņēmušās pārskatīt Finanšu regulu, lai atļautu pārnest neizlietotas apropriācijas un budžeta atlikumu;

60.

stingri atbalsta rezervi ārkārtas gadījumiem, bet uzsver, ka efektivitātes labad tās izmantošana nav obligāti jāsaista ar maksimālo robežu izmaiņām, to apstiprinot ar kvalificētu balsu vairākumu Padomē;

61.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu palielināt elastības instrumenta finansējumu un izmantot ikgadējos līdzekļus līdz n+3 gadam;

62.

uzsver savu stingru atbalstu Komisijas priekšlikumam iekļaut budžetā ārkārtas palīdzības rezervi, Eiropas Savienības Solidaritātes fondu, Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu un rezervi krīzes situācijām lauksaimniecības nozarē, kaut arī tie pārsniedz attiecīgo izdevumu kategoriju maksimālo robežu, jo tos grūti plānot;

63.

norāda uz Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) pievienoto vērtību — tas ir intervences instruments krīzes gadījumā, kas paredzēts, lai palīdzētu darbu zaudējušām personām atgriezties darba tirgū; prasa arī pēc 2013. gada turpināt EGF izmantošanu un uzlabošanu, nodrošinot šā instrumenta pieejamību visu kategoriju darba ņēmējiem ar vienādiem noteikumiem; arīdzan uzsver vienkāršotas un paātrinātas procedūras nepieciešamību saistībā ar dotāciju izmaksu, lai uzlabotu tās efektivitāti;

64.

atgādina, ka ES budžets aptver visus ieņēmumus un izdevumus, kas pamatojas uz ES iestāžu savu pilnvaru ietvaros pieņemtajiem lēmumiem, un ka tajā atsevišķi izdala Savienības finanšu operācijas saistībā ar aizdevumu izsniegšanu, aizņēmumiem un galvojumiem;

65.

mudina Komisiju un Padomi atsevišķā pielikumā norādīt budžeta un finanšu saistības un garantijas, ko Savienība vai dažas dalībvalstis ir uzņēmušās, izmantojot Eiropas stabilizācijas mehānismus (EFSM, EFSI, ESM) saskaņā ar LESD 122. panta 2. punktu, 136. panta 3. punktu un 143. pantu, kā arī tiešo divpusējo finanšu palīdzību citām dalībvalstīm vai citiem projektiem saistībā ar „banku savienību”,

66.

uzsver, ka visus lēmumus, kas saistīti ar ekonomiskās un monetārās savienības stiprināšanu, vajadzētu pieņemt, pamatojoties uz Līgumiem un iesaistot attiecīgās iestādes; uzsver, ka jebkura atkāpe no Kopienas metodes un starpvaldību līgumu plašāka izmantošana tikai sadalīs un vājinās Eiropas Savienību un euro zonu;

67.

ir cieši pārliecināts, ka ikviena tāda jauna eurozonas dalībvalstu fiskālā kapacitāte, kuras fiskālās funkcijas neietilpst DFS darbības jomā un kuras nolūks ir koriģēt katrai valstij raksturīgos asimetriskos triecienus un strukturālās reformas, ir jāizveido Savienības struktūrā un jānodrošina pienācīga demokrātiskā pārskatatbildība, ko īsteno pašreizējās institūcijas; atgādina, ka saskaņā ar Līgumiem ikviena jauna budžeta kapacitāte ir jāiekļauj ES budžetā, tādējādi nodrošinot tā vienotību; turklāt uzskata, ka nolūkā uzlabot šādas jaunas budžeta kapacitātes redzamību un nodrošināt papildināmību ir jāizveido jauna izdevumu kategorija daudzgadu finanšu shēmai; lai šai jaunajai kapacitātei būtu pietiekami līdzekļi, kategoriski noraida ikvienu mēģinājumu samazināt Komisijas priekšlikumā par DFS noteiktās maksimālās summas;

68.

uzstājīgi pieprasa, lai dalībvalstis, sākot ar 2021. gadu, stingri apņemas iekļaut Eiropas Attīstības fondu ES budžetā; norāda, ka, īstenojot šo reformu, būs attiecīgi jāpalielina DFS maksimālās robežas;

69.

apstiprina savu nodomu, izskatot gada budžeta projektu, nākotnē rīkot īpašas publiskas debates un balsošanu par budžeta ieņēmumu daļu; pauž pārliecību, ka šādā veidā tiks uzturētas pastāvīgas debates par Savienības finansēšanas sistēmu, vienlaikus pilnībā apzinoties, ka budžeta lēmējinstitūcijai patlaban nav pilnvaru ierosināt izmaiņas šajā budžeta daļā;

70.

uzskata, ka sarunas par nākamo DFS, kas iesākās vairāk nekā pirms gada, ir acīmredzami nonākušas strupceļā tāpēc, ka nav izveidota īsta pašu resursu sistēma; šajās sarunās Padomē ir iesaistītas divas pretējas nometnes, kuru priekšgalā ir valstis, kas ir lielākās maksātājas ES budžetā, no vienas puses, un valstis, kuras saņem visvairāk līdzekļu no ES budžeta, no otras puses, un šīs sarunas noris, balstoties uz „taisnīgas peļņas” pieeju, kuras pamatā ir tikai aprēķini, kas gala rezultātā padara jebkādu vienošanos par DFS atkarīgu no tā, vai izdosies vienoties par daudzajiem izņēmumiem un kompensācijām, turklāt šīs sarunas notiek aiz slēgtām durvīm un ir grūti saprotamas Eiropas iedzīvotājiem;

71.

ir stingri pārliecināts, ka Savienības budžeta finansēšanā vajadzētu atgriezties pie īstas pašu resursu sistēmas, kā tas paredzēts Romas līgumā un visos turpmākajos ES līgumos; pauž dziļu nožēlu, ka pašreizējā sistēma, kad finansējumu lielākoties veido valstu iemaksas, ir nepārredzama un netaisnīga un tai nav nodrošināta parlamentāra kontrole nedz Eiropas, nedz valstu līmenī; uzsver, ka šāda sistēma īstenībā ir pretrunā Līguma burtam un garam;

72.

norāda, ka pašu resursu sistēmas pārstrukturēšana pati par sevi neskar ES budžeta lielumu, bet ir vērsta uz to, lai atrastu efektīvāku resursu savienojumu saskaņotās ES politikas un mērķu finansēšanai; uzsver, ka jaunas sistēmas ieviešana būtiski nepalielinās vispārējo nodokļu slogu iedzīvotājiem, toties tā samazinās slogu valstu budžetam;

73.

atkārtoti apstiprina savu pamatnostāju, kas pausta 2012. gada 13. jūnija rezolūcijā, ka Parlaments nav gatavs sniegt piekrišanu attiecībā uz nākamo DFS, kamēr nav panākta politiska vienošanās par pašu resursu sistēmas reformu saskaņā ar Komisijas 2011. gada 29. jūnija priekšlikumu, cita starpā par Parlamenta likumdošanas priekšlikumiem izveidot patiesi jaunus pašu resursus; uzskata, ka šādai reformai ir jābūt vērstai uz to, lai līdz 2020. gadam samazinātu dalībvalstu iemaksu daļu ES budžetā, kas ir atkarīga no NKI, u lai tā nepārsniegtu 40 %, tādējādi atbalstot dalībvalstu budžeta konsolidācijas centienus;

74.

pauž stingru pārliecību, ka vajadzīgo politisko vienošanos veidos šādi elementi:

75.

uzsver, ka, pieņemot DFS, Parlamentā un Padomē ir stingri jānodrošina vairākums, un norāda, ka svarīgi pilnībā izmantot 312. panta 5. punkta noteikumus, kurā iestādēm ir noteikts pienākums vest sarunas, lai panāktu vienošanos par dokumentu, attiecībā uz kuru Parlaments var sniegt savu piekrišanu;

76.

uzsver, ka DFS regula pirmo reizi tiks pieņemta pēc Lisabonas līguma jaunajiem noteikumiem, kas paredz jaunu sadarbības kārtību iestāžu starpā, kura vienlaikus ir vērsta uz efektīvu lēmumu pieņemšanu un attiecīgo prerogatīvu ievērošanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Ungārijas, Polijas, Dānijas un Kipras prezidentūras veiktos pasākumus, veidojot strukturētu dialogu un regulāru informācijas apmaiņu ar Parlamentu;

77.

pauž gatavību sākt nozīmīgas sarunas ar Padomi gan par DFS regulu, gan Iestāžu nolīgumu un prasa Padomei nodibināt ciešākus kontaktus visos līmeņos, ņemot vērā 2012. gada 22. un 23. novembrī gaidāmo Eiropadomes sanāksmi; uzsver nepieciešamību iespējami drīz panākt galīgo vienošanos par DFS;

78.

norāda, ka jebkura politiska vienošanās Eiropadomes līmenī ir tikai sarunu mandāts Padomei; uzstāj, ka tad, kad Eiropadomē būs panākta politiska vienošanās, Parlaments un Padome sāks pilnvērtīgas sarunas, pēc kurām Padomei būs oficiāli jāiesniedz priekšlikumi par DFS regulu, lai saņemtu Parlamenta piekrišanu;

79.

atkārtoti uzver, ka saskaņā ar LESD Parlaments un Padome ir likumdevējas iestādes, turpretim Eiropadomei nav paredzētas likumdevēja pilnvaras; uzsver, ka sarunas par likumdošanas priekšlikumiem saistībā ar daudzgadu programmām notiks, ievērojot parasto likumdošanas procedūru;

80.

prasa nodrošināt kvalitatīvas sarunas par DFS regulu un attiecīgām daudzgadu programmām; uzsver, ka šie jautājumi ir uzskatāmi par vienotu kopumu, un vēlreiz apstiprina principu „vienošanās nepastāv, kamēr puses nav vienojušās par visu”;

81.

uzsver, ka liela nozīme ir EP komiteju atzinumiem, kas pievienoti starpposma ziņojumam, jo tie papildina ziņojumu un sniedz vērtīgas vadlīnijas un papildu informāciju attiecībā uz DFS/Iestāžu nolīguma norādījumiem, kuri minēti šajā rezolūcijā; uzstāj, ka šajos atzinumos iekļautie ieteikumi, kas skar konkrēto politikas jomu, ir izmantojami sarunās par attiecīgajām daudzgadu programmām; šajā sakarā atkārtoti pauž savu stingro nostāju par to, ka DFS īpašajā likumdošanas procedūrā nevajadzētu iekļaut jautājumus, uz kuriem attiecas parastā likumdošanas procedūra;

82.

pievērš Padomes uzmanību pievienotajam darba dokumentam, kurā aplūkotas izmaiņas priekšlikumā Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, un priekšlikumam Iestāžu nolīgumam par sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību; informē, ka atkarībā no progresa, kas tiks panākts sarunās par DFS, tajā, iespējams, būs vēl jāizdara citas izmaiņas; norāda, ka galīgo Iestāžu nolīgumu varēs sagatavot tikai pēc DFS procedūras pabeigšanas;

83.

nobeigumā norāda, ka, ja līdz 2013. gada beigām DFS netiks pieņemta, līdz jaunas DFS pieņemšanai tiks pagarināti 2013. gadam atbilstošie noteikumi par izdevumu maksimālo robežu un citi noteikumi; paziņo, ka šajā gadījumā Parlaments būs gatavs panākt ātru vienošanos ar Padomi un Komisiju, lai pielāgotu DFS iekšējo struktūru jaunajām politikas prioritātēm;

84.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī pārējām iesaistītajām iestādēm un struktūrām.