10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/1

1.1.

Iepriekšējos atzinumos un tā sauktā “20/20/20” tiesību aktu kopuma sagatavošanā EESK ir stingri atbalstījusi atjaunojamu enerģijas avotu (AEA) izmantošanu.

1.2.

AEA veicināšana ES līmenī ir līdzeklis, kas palīdz mazināt enerģētikas nozares radītās oglekļa dioksīda emisijas (pildot Eiropas apņemšanos dot savu artavu klimata aizsardzībā) un mazināt atkarību no importa (uzlabojot apgādes drošību).

1.3.

Arvien pieaugošais nevienmērīgi pieejamo AEA īpatsvars ir raisījis spraigas debates par šāda pieauguma tehniskajām un ekonomiskajām sekām. Pēc prezidentvalsts Īrijas pieprasījuma EESK ir centusies minētajā jautājumā viest vairāk skaidrības un pārredzamības.

1.4.

Ja energoavotu sadalījumā nevienmērīgi pieejamo AEA īpatsvars pārsniedz noteiktu slieksni, energosistēma ir jāpapildina ar vairākiem komponentiem: energotīkla paplašinājumiem, uzglabāšanas iekārtām, rezerves jaudu, un jācenšas sekmēt elastīgs patēriņš. Tāpēc Komiteja iesaka šos vēl trūkstošos elementus steidzami attīstīt un instalēt.

1.5.

Kamēr minētie papildu komponenti nav pieejami, saražoto enerģiju laiku pa laikam nebūs iespējams izmantot vai arī tīklos un kontroles sistēmās laiku pa laikam var rasties pārslodze. Tātad ierīkotās iekārtas netiks efektīvi izmantotas un turklāt būs apdraudēta energoapgādes drošība un Eiropas enerģijas tirgus dzīvotspēja.

1.6.

Tālab ir rūpīgi jādefinē vai jāpārdefinē AEA ievadīšanas noteikumi, lai vienmēr garantētu energoapgādes drošību un gādātu, ka atjaunojamās elektroenerģijas ražošana atbilst pieprasījumam.

1.7.

Lai paplašinātu nevienmērīgi pieejamās (jeb nepastāvīgas) atjaunojamo avotu enerģijas ražotnes, vajadzīgi vēl lielāki ieguldījumi, ar kuru palīdzību izstrādāt un ekspluatēt trūkstošos integrētas sistēmas komponentus. Īpašs pārbaudījums, iespēja un neapšaubāma nepieciešamība ir pietiekamas vispārējās uzglabāšanas jaudas attīstīšana un ierīkošana.

1.8.

Tādējādi pastiprināta nepastāvīgas atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izmantošana var izraisīt ievērojamu elektrības izmaksu pieaugumu, kas, atspoguļots patērētāju rēķinos, varētu likt ievērojami kāpt izmantojamās elektrības cenām.

1.9.

Ilgtspējīgas enerģijas sistēmas, kuras lielā mērā balstītas uz atjaunojamiem enerģijas avotiem (lai arī tās rada papildu izmaksas salīdzinājumā ar pašreizējām uz fosilajiem avotiem balstītajām sistēmām), ir vienīgais ilgtermiņa risinājums enerģijas jomā nākotnē. Turklāt ir jāatzīmē, ka izmaksu palielināšanās ir nenovēršama, ņemot vērā vienošanos iekļaut ārējās izmaksas un pārtraukt subsīdijas uz fosiliem avotiem balstītai enerģijai.

1.10.

Tāpēc Komiteja iesaka Komisijai veikt attiecīgu rūpīgu tautsaimniecisku pētījumu par šā atzinuma tematu, lai atklātos jautājumus analizētu kvantitatīvi.

1.11.

Šādam izmaksu pieaugumam var būt arī citas ekonomiska rakstura sekas: i) iespējams kaitējums Eiropas rūpniecības konkurētspējai, ii) lielāks slogs iedzīvotājiem, sevišķi sociāli nelabvēlīgām grupām.

1.12.

Tādējādi ir risks, ka vēl vairāk ražotņu tiks pārceltas no ES uz trešām valstīm, kur enerģija ir lētāka. Tas var nozīmēt ne vien zaudētu cīņu pret klimata pārmaiņām (oglekļa emisiju pārvirzi), bet arī draudus Eiropas ekonomikai un labklājībai.

1.13.

Neatbilstīgas subsīdijas un stimuli, kas dažādās Eiropas valstīs ir atšķirīgi, var radīt vēl citas izmaksas, tālab viss izmaksu jautājums, kas ietver arī alternatīvas enerģētikas stratēģijas, atklāti un pārredzami jāapspriež, pievēršoties arī ārējām izmaksām, kuras saistītas ar dažādajām energosistēmām un to savstarpējo atkarību.

1.14.

Minēto iemeslu dēļ ir vajadzīga kopīga Eiropas enerģētikas politika un iekšējais enerģijas tirgus. Tas varētu kalpot par pamatu stabilai tiesiskā regulējuma sistēmai, kas vieš uzticību un veicina investīcijas enerģētikā un ļauj izveidot Eiropas mēroga sistēmas, proti, sasniegt galveno Eiropas Enerģētikas kopienas izveides mērķi.

1.15.

Lai atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas varētu konkurēt brīvajā tirgū, ir vajadzīgs efektīvs un vairāk uz tirgu orientēts atbalsta instruments, kas kalpotu vides, sociālajam un ekonomikas mērķim, atspoguļotu iespējamās ārējās izmaksas un būtu lietojams visā ES.

1.16.

Šādam nolūkam varētu izmantot atbilstošu cenu (piemēram, nodokļa) noteikšanu oglekļa dioksīdam. Komiteja iesaka Komisijai kopīgi ar dalībvalstīm attīstīt attiecīgas politiskas iniciatīvas, lai izveidotu šāda veida veicināšanas instrumentu. Pēc tam varētu atcelt visus citus instrumentus, ar ko atbalsta dažādu enerģijas avotu izplatību tirgū.

1.17.

Klimata problēma ir globāla un ekonomika — starptautiski integrēta, tāpēc mērķtiecīgāk jāpievēršas starptautiskajam ekonomikas stāvoklim un pasaules oglekļa dioksīda emisijām. Tālab ārkārtīgi svarīgi ir panākt starptautiskus nolīgumus par klimata aizsardzību.

1.18.

Svarīgs tālākais pasākums būtu tāda publiska dialoga uzsākšana par enerģētiku visā Eiropā, kas minēts Komitejas nesen pieņemtajā atzinumā un ko atzinīgi novērtējusi Eiropas Komisija. Iespējams, ka pirms tādu galīgo lēmumu pieņemšanas, kuru sekas būs jūtamas ilgstoši, nepieciešams veikt arī pētījumu par to, kā Enerģētikas ceļvedis 2050. gadam ietekmē ES ekonomiku un tās vispārējo konkurētspēju.

2.1.

Komiteja atzinīgi vērtē prezidentvalsts Īrijas pieprasījumu, kurā tā pievēršas nopietnai problēmai — problēmai, kas vēl jāatrisina, ja vēlamies sasniegt “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam” izvirzīto mērķi. Savos iepriekšējos atzinumos un tā sauktā “20/20/20” tiesību aktu kopuma sagatavošanā EESK ir stingri atbalstījusi atjaunojamu enerģijas avotu (AEA) izmantošanu.

2.2.

Turklāt jautājumus, kas saistīti ar šī atzinuma tematu, Komiteja ir aplūkojusi jau iepriekš, piemēram, nesenajā atzinumā “Atjaunojamās enerģijas integrācija enerģijas tirgū” (CESE 1880/2012). Komiteja ir aicinājusi turpināt uzstādīt iekārtas, ar kurām atjaunojamo avotu enerģiju pārvērš elektroenerģijā, tomēr darīt to līdzsvarota energoavotu sadalījuma ietvaros. EESK ir ieteikusi vairāk orientēties uz ekonomikas un sociālajiem aspektiem un izmaksu pieauguma ierobežošanu, un kā vienīgo atbalsta instrumentu izmantot piemērotu oglekļa dioksīda cenu noteikšanu. Arī šajā atzinumā galvenās nostādnes ir tādas pašas.

2.3.

Attiecībā uz šā atzinuma kontekstu un sākumpunktu jānorāda arī uz turpmāk minētajiem aspektiem.

3.1.

Svarīgākais jautājums jebkurā energoapgādes sistēmā ir izmaksas, kas saistītas ar visas sistēmas izstrādi — no enerģijas ražotāja līdz patērētājam — un tās funkcionēšanu, kā arī šo izmaksu ietekme uz saimniecisko spēju, konkurētspēju un sociālo ilgtspēju.

3.2.

Pēdējos gados visos energoapgādes sektoros izmaksas ir ievērojami augušas. Tas attiecas gan uz tādiem fosilā kurināmā avotiem kā nafta un gāze, kuru izmaksas pieaugušas arī nodokļu un citu nodevu dēļ, gan uz jaunajām kodolspēkstacijām, kurām papildu izmaksas rada drošības sistēmas, gan it sevišķi uz atjaunojamiem enerģijas avotiem, kuru izplatīšana tirgū ir jāatbalsta ar lielām subsīdijām un atbalsta mehānismiem. Turklāt visai sistēmai raksturīgas gan netiešas izmaksas, ko rada energotīklu izveide, enerģijas regularitātes nodrošināšana un rezerves jaudas nodrošināšana, gan ārējās izmaksas, kas dažādām enerģētikas tehnoloģijām ir atšķirīgas.

3.3.

Ņemot vērā dalībvalstīs atšķirīgās subsīdijas un/vai nodokļus, kas attiecas uz atsevišķiem enerģijas nesējiem, ir īpaši grūti un sarežģīti iegūt visaptverošu kopēju pārskatu par dažādu enerģijas nesēju izmaksām visā ES. Šis aspekts vēlreiz tiks analizēts 4. punktā.

3.4.

Šajā atzinuma sadaļā tiks aplūkotas izmaksas, kādas gaidāmas saistībā ar nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo enerģijas avotu lielāku īpatsvaru, lai nākamajā sadaļā varētu pievērsties tam, kādas papildu sekas iespējamas tautsaimniecībā, un sniegtu ieteikumus, kā rīkoties. Lai gan pieaugt varētu arī pārējo enerģijas avotu izmaksas, un prognozēs par gaidāmajām izmantošanas un izmaksu tendencēm fosilo kurināmo jomā lielā mērā tiek atspoguļotas debates par slānekļa gāzes un naftas potenciālu, kā arī ievērojamās enerģijas cenu atšķirības starp ES dalībvalstīm un, piemēram, ASV, turklāt tas var būt svarīgs faktors, pēc kura vērtēt ieguvumus un draudus, ko ekonomikai radītu pastiprināta nepastāvīgu atjaunojamo resursu izmantošana, tomēr šī sadaļa ir veltīta tieši izmaksām, ko varētu radīt nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo enerģijas avotu plašāka lietošana.

3.5.

Nav šaubu, ka šis ieskats var būt vienīgi provizorisks, jo nav pieejama neviena neatkarīga un autoritatīva analīze, kas sniegtu visaptverošu enerģijas izmaksu modeli un ietvertu ne tikai visas zināmās ārējās izmaksas, bet ņemtu vērā arī būtisko ietekmi, kāda ir jaunākajām tendencēm enerģijas ražošanā no netradicionāliem fosilā kurināmā avotiem. Visbeidzot, pirms pieņemt galīgos lēmumus ar ilgtermiņa sekām, ir vajadzīgs tautsaimniecisks pētījums, kurā būtu izvērtēts, kā “Enerģētikas ceļvedis 2050. gadam” ietekmē ES ekonomiku un tās starptautisko konkurētspēju. Tajā būtu jāanalizē, kādus sociālos un ekonomiskos ieguvumus sniedz atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana.

3.6.

Debatēs par dažādiem enerģijas avotiem (īpaši kodolenerģiju) viens no svarīgākajiem aspektiem ir ārējās izmaksas. Arī atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas var būt saistītas ar risku (piemēram, aizsprostu pārrāvumiem, toksiskiem materiāliem) un ārējām izmaksām (piemēram, augstu zemes izmantojuma līmeni). Tomēr kvantitatīvi izanalizēt minētos faktorus un to savstarpējo atkarību (piemēram, tāpēc, ka rezerves spēkstacijas izmanto fosilos kurināmos) šajā atzinumā nav iespējams. Taču turpmākajās debatēs šim jautājumam būtu jāpievēršas.

3.7.

Ja tiek turpināta nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo enerģijas avotu aktīva izmantošana, netiešas sistēmiskas izmaksas būs lielākas par elektroenerģijas ražošanas iekārtu tiešajām izmaksām. Lai gan šādu “ražošanas iekārtu” tiešās izmaksas ir krietni sarukušas, bez subsīdijām tās tomēr vēl nespēj konkurēt un joprojām dod savu artavu enerģijas cenu pieaugumā. Tomēr visas energoapgādes sistēmas papildu izmaksu faktors, ko aplūkosim turpinājumā, kļūs ievērojami nozīmīgāks tikai tad, ja pieaugs atjaunojamo enerģijas avotu relatīvais īpatsvars. Sīkāk tas paskaidrots nākamajos punktos.

3.8.

Nepastāvīga jauda. Vēja un saules enerģiju var saražot tikai tad, kad pūš vējš un/vai spīd saule. Tas nozīmē, ka iekārtas, kas nevienmērīgi pieejamus atjaunojamos enerģijas avotus pārvērš elektrībā, maksimālo ražošanas jaudu var sasniegt tikai noteiktā daudzumā stundu gadā: fotoelementiem uzstādītās jaudas izmantošanas ilgums ir aptuveni 800–1 000 stundas gadā (Vācijā), bet sauszemes vēja enerģijai — ap 1 800 – 2 200 stundu gadā un jūras vēja enerģijai — aptuveni divtik. Piemēram, 2011. gadā Vācijā fotoelementu un vēja turbīnu enerģijas ieguves rādītājs (kā izriet no pētījuma “Energie Daten 2011, Bundesministerium für Wirtschaft”) attiecīgi bija tikai nedaudz virs 10 % un nepilni 20 % no tā apjoma, ko gada laikā teorētiski varētu iegūt, ja ražošana būtu vienmērīga. Toties fosilo resursu un kodolspēkstaciju izmantojums var nodrošināt daudz augstāku vidējo līmeni gadā — 80–90 % (t.i., vairāk nekā 7 000 stundu ar pilnu jaudu), kas ļauj šo potenciālu izmantot par pamatslodzes jaudu.

3.9.

Jaudas pārpalikums. Lai vidējo enerģijas apjomu, ko gadā saražo no “tradicionālajiem” energoavotiem, proti, fosilajiem vai kodolenerģijas avotiem, aizstātu ar enerģiju no nepastāvīgiem atjaunojamiem resursiem, ražošanas jaudai būtu jāpieaug tā, lai krietni pārsniegtu gada maksimumslodzi; būtu jāierīko un jāekspluatē gan vērienīgas ražošanas iekārtas ar jaudas pārpalikumu, gan spēcīgas pārpalikuma pārvades/sadales iekārtas. Vēl vairāk tādu iekārtu būs vajadzīgs tāpēc, ka uzglabāšana un atkārtota lietošana rada enerģijas zudumus.

3.10.

Divi tipiski gadījumi. Šādas nepieciešamības sekas var ilustrēt ar divām tipiskām situācijām: pirmo, kad konkrētā laikposmā elektroenerģiju piegādā vairums “ražošanas iekārtu” ( pārmērīgs piedāvājums ), un otro, kad darbojas vienīgi nedaudzas no tām un apjoms ir nepietiekams ( pārmērīgs pieprasījums ).

3.11.

Pārmērīgs piedāvājums. Tā kā rodas jaudas pārpalikumi gadījumos, kad vēja vai saules elektrostaciju jauda ir lielāka par energotīkla slodzi, ir iespējami trīs scenāriji: ražošanas process daļēji apstājas (un tas nozīmē, ka daļa no potenciāli saražojamās enerģijas paliek neizmantota), energotīklos iestājas pārslodze vai — ja ir ierīkotas attiecīgas iekārtas — elektroenerģijas pārpalikumu var uzglabāt un patērētājiem piegādāt vēlāk, kad vēja vai saules ģeneratoru jauda nav pietiekama. Elektroenerģijas pārpalikumu var izmantot arī t.s. “elastīgajiem patērētājiem”.

3.11.1.

Energotīkla pārslodze un energoapgādes drošība Enerģija, ko saražo Vācijas vēja un/vai saules spēkstacijas, jau patlaban laiku pa laikam rada pārslodzi kaimiņvalstu pārvades tīklos, sevišķi Polijā, Čehijas Republikā, Slovākijā un Ungārijā (EurActiv, 2013. gada 21. janvāris), un tas raisa neapmierinātību, jo apdraud energotīklu darbību un turklāt rada papildu izmaksas, kas saistītas ar korektīviem pasākumiem un nepieciešamību ieguldīt līdzekļus aizsardzības sistēmās (piemēram, fāžu maiņas transformatoros). Var tikt ievērojami pārsniegts tolerances slieksnis un nopietni apdraudēta apgādes drošība.

3.11.2.

Uzglabāšana. Lai, pirmkārt, atslogotu energotīklu sistēmu un nepieļautu pārslodzi, kuru izraisa milzīga jaudas pārpalikuma radīts pārmērīgs piedāvājums un kura iemesls ir arvien aktīvāka nepastāvīgu atjaunojamu resursu izmantošana, un, otrkārt, uzglabātu šo enerģiju vēlākai lietošanai, īpašs pārbaudījums, iespēja un neapšaubāma nepieciešamība ir pietiekamas vispārējās uzglabāšanas jaudas attīstīšana un ierīkošana.

3.11.3.

Ar uzglabāšanu saistīti zudumi. Vismazākie enerģijas zudumi novērojami hidroakumulējošās elektrostaciju sistēmās, ko plaši izmanto jau vairākas desmitgades, tomēr ar ekonomiku un dabu saistītu apsvērumu dēļ un tāpēc, ka nepieciešama sabiedrības piekrišana, patlaban Eiropā ir ļoti maz iespēju šādas sistēmas izmantot plašākā un pietiekamā apmērā. Citu veidu uzglabāšanas sistēmas, kas būtu paredzētas plašam lietojumam, vēl tiek veidotas. Prognozes liecina, ka piegādāt elektrību no inovatīvām uzglabāšanas iekārtām būs vismaz divtik dārgi kā lietot tādu elektrību, kas nav iepriekš uzglabāta (Niels Ehlers, “Strommarktdesign angesichts des Ausbaus fluktuierender Stromerzeugung”, 2011. g.); tātad zudumu koeficients ir vismaz divi. Šajā jomā ir ļoti nepieciešama pētniecība un attīstība.

3.11.4.

Prioritāte jāpiešķir visas elektroapgādes sistēmas pilnveidošanai. Tātad, lai arī turpmāk varētu uzstādīt jaunas iekārtas, kas piemērotas enerģijas ražošanai no nevienmērīgi pieejamiem atjaunojamiem enerģijas avotiem, prioritāte vispirms būs jāpiešķir trūkstošo visas sistēmas komponentu ierīkošanai un nodošanai ekspluatācijā, it īpaši piemērotām pārvades infrastruktūras un uzglabāšanas sistēmām, kā arī elastīga patēriņa sistēmām.

3.11.5.

Priekšdarbi. Tie jāveic tā, lai saglabātos loģisks pamats prioritārai ievadei energotīklos un netiktu pārsniegta tīklu tolerance, kā arī nodrošinātu, ka elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem resursiem atbilst pieprasījumam, vienlaikus neapdraudot energoapgādes drošību. Citādi prioritārās ievades noteikumi būs jāpārskata.

3.12.

Pārmērīgs pieprasījums. Tā kā enerģijas apjoms, ko iegūst no atjaunojamiem resursiem, ir svārstīgs, šie resursi var dot tikai nelielu ieguldījumu stabilas jaudas nodrošināšanā, t.i., garantēt, ka tiek nosegts patēriņš gada visnoslogotākajos laikposmos. Vācijas Enerģētikas aģentūra Dena (“Integration EE”, Dena, 2012. g.) lēš, ka vēja enerģija veido aptuveni 5–10 % no minētā ieguldījuma, bet saules enerģija — tikai 1 % (salīdzinājumā ar 92 %, ko sniedz ar brūnoglēm darbinātas spēkstacijas). Šī attiecība var uzlaboties vai pasliktināties atkarībā no atsevišķu valstu ģeogrāfiskā stāvokļa un klimatiskajiem apstākļiem.

3.13.

Rezerves spēkstacijas. Tātad tradicionālās spēkstacijas (rezerves spēkstacijas) joprojām būs vajadzīgas, lai kompensētu nepietiekamo atjaunojamās enerģijas apjomu un nodrošinātu stabilu jaudu, ko iespējams regulēt, t.i., balansētu šīs stacijas. Kamēr nebūs pietiekami daudz inovatīvu elektrības uzglabāšanas iekārtu, tradicionālās spēkstacijas būs nepieciešamas. Dažas tradicionālās tehnoloģijas vairs nav ekonomiski izdevīgas, lai arī tās ir nepieciešamas tīkla darbības stabilitātes nodrošināšanai. Ja minētās rezerves spēkstacijas izmantos fosilo kurināmo (nevis, piemēram, ar gāzē pārvērstas elektroenerģijas palīdzību iegūtus ūdeņraža atvasinājumus), tās vienlaikus apgrūtinās arī “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam” paredzētā mērķa izpildi.

3.13.1.

Jaudas uzglabāšana rezervē. Salīdzinājumā ar “parastajām” spēkstacijām, kas nodrošina pamatslodzes jaudu, rezerves spēkstacijas gada gaitā netiek izmantotas tik intensīvi, tāpēc to darbības efektivitāte ir mazāka un mainīgās izmaksas — lielākas. Tātad to dzīves cikla izmaksas ir lielākas nekā parastajām spēkstacijām. Patlaban rit diskusijas par ekonomiskiem stimuliem, ar kuriem nodrošināt vajadzīgo rezerves jaudu (Veit Böckers et al., “Braucht Deutschland Kapazitätsmechanismen für Kraftwerke? Eine Analyse des deutschen Marktes für Stromerzeugung”, Vierteljahrshefte zur Wirtschaftsforschung, 2012. g.).

3.14.

Reģionālo atšķirību izlīdzināšana. Līdzās rezerves spēkstacijām un uzglabāšanas tehnoloģijai vēl viena iespēja ir izlīdzināt reģionu atšķirības attiecībā uz pārmērīgu piedāvājumu un pieprasījumu konkrētā brīdī, piemēram, kad Eiropas ziemeļrietumu daļā pūš vējš, bet dienvidaustrumos valda bezvējš. Tomēr tas nozīmē, ka tiem reģioniem, kuros attiecīgajā brīdī ir spēcīgs vējš, vajadzīgs arī pietiekams jaudas pārpalikums, ar ko nodrošināt reģionus, kuros tajā pašā laikā vēja nav, un ka abiem reģioniem jābūt savstarpēji savienotiem ar piemērotām pārvades līnijām.

3.15.

Elektroenerģijas pārvades tīklu paplašināšana. Lielākā daļa no jaudas, ko saražo no atjaunojamiem avotiem, tiek ievadīta zemsprieguma vai vidēja sprieguma energotīklos, tāpēc tie būs jāpilnveido un jānostiprina. Sadales tīklu jaunajām funkcijām būs jāpielāgo arī transformatori un kontroles sistēmas (“viedtīkli”). Turklāt steidzami vajadzīgi ieguldījumi augstsprieguma pārvades tīklos, jo nepietiekamais starpsavienojumu daudzums (piemēram, starp Vācijas ziemeļu un dienvidu daļu) rada neplānotas enerģijas plūsmas, kas apdraud pārvades sistēmu darbības drošumu. Zināmā mērā tas skaidrojams ar to, ka vēja enerģijas iekārtas neatrodas tuvu vietām, kurās koncentrējušies patērētāji vai uzglabāšanas iekārtas, un ar to, ka papildu jauda Eiropā varētu nodrošināt ciešāku sinhronizāciju, lai daļēji aizstātu uzglabāšanas iekārtas un rezerves jaudas.

3.15.1.

Tātad, lai nodrošinātu gan saimnieciski izdevīgu Eiropas atjaunojamo resursu enerģijas potenciāla izmantošanu, gan vienlaikus garantētu arī energoapgādes drošību, pašreizējie elektrotīkli ir ievērojami jāpaplašina gan vietējā, gan valstu, gan pārvalstiskā un Eiropas līmenī, tādējādi panākot, ka svārstīgais saražotās enerģijas apjoms tiek izmantots pēc iespējas labāk.

3.16.

Pieprasījuma pārvaldība un elektromobilitāte. Pieprasījuma pārvirzīšana no maksimālās slodzes periodiem uz zemas slodzes periodiem (“funkcionālā enerģijas uzglabāšana”), tostarp elektromobilitāte, ir vēl viena iespēja amortizēt neregularitātes ietekmi. Daži elektrības izmantojuma veidi tam ir īpaši piemēroti, piemēram, gaisa kondicionēšanas un dzesēšanas un siltumapgādes sistēmas, elektrolīzes ierīces un elektriskās kausēšanas krāsnis. Vēl viena iespēja šajā ziņā varētu būt elektromobilitāte, proti, ar baterijām darbināmi transportlīdzekļi. Būtu jāizvērtē, ar kādiem veicināšanas pasākumiem, tos papildinot ar viedajiem skaitītājiem, varētu stimulēt pircējus, lai atbilstošo jaudu darītu pieejamu.

3.17.

Sistēmas kopējās izmaksas. Nav šaubu, ka ekonomiku kopumā, t.i., galvenokārt patērētājus (un/vai nodokļu maksātājus) apgrūtinās kopējās izmaksas, ko radīs nevienmērīgi pieejamu atjaunojamu enerģijas avotu izmantošana. To vidū ir vismaz divu energoapgādes sistēmu dzīves cikla izmaksas: pirmkārt, attiecībā uz to spēkstaciju grupu, kuras izmanto atjaunojamo avotu enerģiju, kas neizbēgami nozīmē vajadzību pēc jaudas pārpalikuma, kas jāizmanto, un, otrkārt, attiecībā uz otro spēkstaciju grupu ar tradicionālo rezerves jaudu, elektroenerģijas uzglabāšanu, papildu pārvades jaudu un galapatērētāju pieprasījuma pārvaldību. Protams, tām jābūt līdzsvarā ar izmaksām, kas saistītas ar fosilo kurināmo turpmāku izmantošanu (sk. 3.3.) un iespējamām subsīdijām neatjaunojamo avotu elektroenerģijas ražošanai.

3.18.

Ja nav pretēju apgalvojumu, jānorāda, ka valstīs, kurās nevienmērīgi pieejamiem AEA izveidotas proaktīvas atbalsta shēmas, piemēram, Vācijā un Dānijā, sadzīvē izmantojamās elektrības cenas jau tagad par aptuveni 40–60 % pārsniedz vidējo ES līmeni (Eurostat, 2012. g.). Tādējādi pastiprināta nepastāvīgās atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izmantošana, ņemot vērā “Enerģētikas ceļveža 2050. gadam” mērķus, izraisīs elektrības izmaksu pieaugumu, kas, atspoguļots patērētāju rēķinos un saskaņā ar pirmajiem vispārīgajiem aprēķiniem, varētu likt ievērojami kāpt izmantojamās elektrības cenām. Par šo jautājumu skatīt 3.5. punktu.

3.19.

Tāpēc pirmā atbilde uz prezidentvalsts Īrijas jautājumu ir tāda, ka arvien plašāka nevienmērīgi pieejamu atjaunojamu enerģijas avotu izmantošana, ņemot vērā “Enerģētikas ceļveža 2050. gadam” mērķus, nozīmēs ievērojami augstākas izmaksas elektrības lietotājiem. Līdz šim publiskajās debatēs parasti netiek pietiekami sīki aplūkotas visas sistēmas izmaksas, un galvenā uzmanība tiek pievērsta tikai tām, kuras saistītas ar saražotās enerģijas (nevienmērīgu) ievadi energotīklā un kuras veido apmēram pusi no visām izmaksām.

4.1.

Atjaunojamo avotu energosistēma kā vienots veselums. Lai nepieļautu finanšu resursu izšķērdēšanu un vēl lielāku enerģijas cenu kāpumu, prioritāte jāpiešķir pietiekami plašai visas sistēmas nepieciešamo komponentu plānošanai, izstrādei un ierīkošanai — uzglabāšanas iekārtām, tīkliem un rezerves spēkstacijām —, tādējādi bruģējot ceļu turpmākai nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanai. Vācijas piemērs un tās kaimiņvalstu reakcija labi ilustrē to, kas notiek, ja šo principu neņem vērā jau pašā sākumā.

4.1.1.

Nosacījumi enerģijas piegādātājiem. Lai nebūtu jāpārskata ievadīšanas noteikumi (sk. 3.10.5.), ir jāizveido šāda pilnīga atjaunojamo energoavotu sistēma, kas aptvertu visu ES. Piemēram, varētu noteikt, ka no nevienmērīgi pieejamiem atjaunojamiem avotiem ražotas elektrības piegādātājiem jāievēro tāds ražošanas grafiks, kura pamatā ir “nākamās dienas princips”. Šo uzdevumu varētu atvieglot, veidojot iespējamo sinerģiju ar centralizētās siltumapgādes/dzesēšanas un transporta sistēmām.

4.2.

Diskutējot par veicamajiem pasākumiem, būtu jānošķir dažādās kategorijas, laika grafiki un rīcības jomas (pat ja tās ir savstarpēji saistītas), piemēram,

4.3.

Prioritāšu saraksts. Apsverot iespējamo rīcību, vairāk uzmanības jāvelta globālajām norisēm un faktiem, saistībā ar galvenajiem mērķiem jāizveido skaidrs prioritāšu saraksts un jāierobežo atsevišķu dalībvalstu valdību pieaugošā tendence veikt nesaskaņotu regulatīvu iejaukšanos (sk. 4.7.). Drīzāk ir jāstiprina uzticēšanās, tādējādi rosinot privātā sektora interesi veikt ieguldījumus. Turpmākajos punktos aplūkoti daži šīs problēmas aspekti.

4.4.

Globāli orientēta pieeja. Par Eiropas enerģētikas un klimata politikas galveno mērķi jāuzskata pareizās rīcības un pareizo vēstījumu izvēle tā, lai — par spīti līdzšinējām neveiksmēm (Kopenhāgena, Kankuna, Durbana, Doha) — pēc iespējas palīdzētu ierobežot globālo CO2 koncentrācijas līmeņa pieaugumu, stiprinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju globālajos tirgos un enerģiju Eiropas tirgos padarītu tik ekonomisku, cik vien iespējams. Tā kā klimata jautājumam ir starptautisks mērogs, būtu kļūda izvēlēties tīri eirocentrisku pieeju. Pretendēšana uz “pirmrindnieces” lomu var novest pie investīcijām un darba vietu izveides, taču var arī apdraudēt mūsu pozīcijas starptautiskajās sarunās un mūsu izpratni par realitāti.

4.5.

Pārredzamība, pilsoniskā sabiedrība un patērētāju intereses. Ja vēlamies, lai pilsoniskā sabiedrība konstruktīvi iesaistītos minētajos procesos (TEN/503), un gribam īstenot tādu enerģētikas politiku, kas precīzāk vērsta uz patērētāju interesēm, vajadzīgs vairāk atklātības, un vienkāršajiem Eiropas iedzīvotājiem, tāpat kā lēmumu pieņēmējiem, jābūt labāk informētiem par skaitliskajiem faktiem un kopsakarībām. Nereti to ir grūtāk panākt tāpēc, ka dažādas privileģētas ieinteresēto personu grupas, noklusēdamas savas nostājas ēnas puses, nāk klajā ar vienpusējiem argumentiem un informāciju. Komiteja atzinīgi vērtē attiecīgos Padomes secinājumus (Atjaunojamo enerģijas avotu Padome, 2012. gada 3. decembris), taču vienlaikus aicina īstenot aktīvāku un atklātāku informācijas politiku.

4.6.

Eiropas enerģētikas dialogs. Svarīgs tālākais pasākums būtu tāda publiska dialoga uzsākšana par enerģētiku visā Eiropā, kas minēts Komitejas nesen pieņemtajā atzinumā (TEN/503) un ko atzinīgi novērtējusi Eiropas Komisija. Ir būtiski, lai sabiedrība iesaistītos, izprastu un atbalstītu dažādās pārmaiņas, kas mūsu energosistēmu gaida tuvākajās desmitgadēs. Šajā ziņā EESK pēc savas struktūras un sastāva, kas atspoguļo Eiropas sabiedrību, ir labi piemērota tam, lai uzrunātu dalībvalstu iedzīvotājus un ieinteresētās personas un izveidotu vispusīgu programmu, kuras pamatā ir līdzdalības demokrātija un praktiska rīcība.

4.7.

Eiropas Enerģētikas kopiena. Komiteja apliecina savu atbalstu Eiropas Enerģētikas kopienai (CESE 154/2012). Attiecībās ar starptautiskajiem partneriem tikai šāda kopiena var efektīvi pārstāvēt Eiropas pamatnostādnes un intereses, vienlaikus iespējami labākā veidā izmantojot attiecīgos reģionālos un klimatiskos apstākļus. Turklāt tas ir vienīgais veids, kā koordinēt un uzlabot valstu noteikumus un atbalsta instrumentus, kas nereti ir savstarpēji pretrunīgi, un optimāli pārvaldīt un pilnveidot Eiropas energotīklus.

4.8.

Iekšējais enerģijas tirgus. Eiropas Enerģētikas kopiena — tas nozīmē brīvu iekšējo enerģijas tirgu (CESE 2537/2012), kas ietver arī atjaunojamus energoresursus. Tādējādi saistībā ar “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam” paredzēto vispusīgo energoapgādes sistēmas pārskatīšanu varētu nodrošināt, ka elektrības ražošana tiek iespējami ekonomiskākā veidā pielāgota patērētāju vajadzībām un līdzekļi tiek ieguldīti gan īstajā laikā un vietā (proti, reģionos, kur ir piemērots klimats), gan visizdevīgākajās elektroenerģijas ražošanas tehnoloģijās. Tāpēc atjaunojamo avotu enerģija ir jāintegrē Eiropas iekšējā enerģijas tirgū, kas darbojas pēc brīvā tirgus principiem.

4.8.1.

Konkurētspējīga atjaunojamo avotu enerģija. Lai atjaunojamo avotu enerģija spētu konkurēt enerģijas tirgū, fosilo kurināmo radītās CO2 emisijas ir pienācīgi jāiestrādā cenās, izmantojot piemērotu un saskaņotu cenu noteikšanas vai tirgus instrumentu. Tādējādi atjaunojamo avotu enerģija vidējā termiņā varētu kļūt “konkurētspējīga”. Lai to panāktu, šķiet, pietiktu ar neregulētām elektrības cenām, ko investīciju stimula veidolā papildinātu atbilstošas oglekļa dioksīda cenas (piemēram, paredzot nodokļus). Līdzās pienācīgai tīkla lietošanas maksai minētais instruments būtu nepieciešams un pietiekams nosacījums investīcijām rezerves spēkstacijās, uzglabāšanas iekārtās un pieprasījuma pārvaldībā īstajā laikā, vietā un apjomā. Tādā gadījumā subsīdijas būtu vajadzīgas tikai pētniecībai, attīstībai un demonstrējumiem, kas saistīti ar jaunām tehnoloģijām.

4.9.

Piesardzīga pieeja attiecībā uz izmaksu sadali. Lai gan gaidāmais elektrības izmaksu kāpums vēl tikai sākas, atsevišķos gadījumos jau tiek apspriesti un pat īstenoti konkrēti pasākumi. No vienas puses, Komiteja ir aicinājusi pasargāt maznodrošinātas iedzīvotāju grupas no enerģētiskās nabadzības (1). No otras puses, pret pieaugošajām enerģijas izmaksām jāaizsargā tās ražošanas nozares, kas patērē visvairāk enerģijas, lai netiktu apdraudēta šo nozaru starptautiskā konkurētspēja. Ja tas netiks darīts, to ražotnes tiks pārceltas no Eiropas uz trešām valstīm, kur enerģija ir lētāka. Tas noteikti nenāks par labu klimatam (t.s. oglekļa emisiju pārvirze) (TEN/492).

4.9.1.

Tomēr šīs situācijas dēļ arī MVU un iedzīvotājiem ar vidējiem ienākumiem būs jāpacieš izmaksu slogs, no kā atsevišķas nozares ir pasargātas.

4.10.

Deindustrializācijas nepieļaušana. Eiropas Savienībā nebūtu jāpieļauj tālāka deindustrializācija. Patlaban deindustrializācija rada ilūziju, ka Eiropas centieni mazināt CO2 emisijas ir sekmīgi. Taču patiesībā mēs esam liecinieki slēptai oglekļa emisiju pārvirzei, proti, ja produktus vairs neražo Eiropā, bet gan kur citur, attiecīgā oglekļa dioksīda pēda saglabājas vai pat palielinās.

4.11.

Vajadzīgs vairāk pētniecības un izstrādes, nevis sasteigtas un priekšlaikus veiktas plaša mēroga komercializācijas. Nedrīkst ignorēt atšķirību starp, no vienas puses, pētniecību, izstrādi un demonstrējumiem un, no otras puses, plaša mēroga komercializācijas darbībām. Ja to neņem vērā, var pat izveidoties tādi tirgus apstākļi, kas kavē inovāciju, kā arī rasties vēl cita veida sekas. Saules enerģijai paredzētās apjomīgās subsīdijas (piem., Vācijā: Frondel et al. “Atjaunojamu avotu enerģijas izmantošanas veicināšana un tās ietekme uz ekonomiku”, Energy Policy, 2010. g.) nav palīdzējušas Eiropas Savienībā attīstīt konkurētspējīgu sistēmu (Hardo Bruhns und Martin Keilhacker, “Energiewende – wohin führt der Weg”, Politik und Zeitgeschichte, 2011. g.). Lētāki saules enerģijas paneļi mums šobrīd ir pieejami nevis Eiropas, bet gan Ķīnas dēļ! Tāpēc mums visiem spēkiem jācenšas pilnveidot visus potenciāli dzīvotspējīgos zema oglekļa emisiju līmeņa enerģijas veidus, sevišķi tādus resursus, kas var palīdzēt nodrošināt pamatslodzes jaudu, piemēram, ģeotermālo enerģiju un kodolsintēzi. Nedz Eiropā, nedz kur citur pasaulē mēs līdz 2050. gadam nebūsim spējīgi reizi par visām reizēm atrisināt enerģijas problēmu!

4.12.

Investīciju stimulēšana. Ņemot vērā pašreizējo krīzi un vajadzību pilnīgot apgādes sistēmu, steidzami ir nepieciešami ieguldījumi jaunās tehnoloģijās un infrastruktūrā. Šādi ieguldījumi veicina optimismu, palīdz radīt darba vietas un rosina pārliecību. Tas attiecas arī uz lielāko daļu no ieguldījumiem zemu oglekļa emisiju tehnoloģijās, piemēram, atjaunojamos enerģijas avotos, uz kuriem tomēr attiecas vairāki ierobežojumi un nosacījumi, kas daļēji jau minēti šajā atzinumā. Piemēram, politikā būtu jāizvairās uzlikt par pienākumu izmantot īpašas tehnoloģijas, jo tas var mudināt nepareizi sadalīt ierobežotos resursus (sk. iepriekš).

4.13.

Vispārīgais ieteikums. Tādējādi vispārīgais ieteikums ir pārskatīt tiesību aktu un noteikumu sistēmu un raudzīties, lai tā nodrošina tādu klimatu, kas rosina pētniecību, veicina investīcijas, rada inovācijām labvēlīgu vidi, atbalsta iekšējo tirgu un neapdraud energoapgādes drošību. Subsīdiju piešķiršanā jāorientējas uz tehnoloģiju pētniecību, izstrādi un demonstrējumiem, kā arī to sistēmām. Vienlaikus par vienīgo kritēriju tirgū konkurētspējīgu atjaunojamu enerģijas avotu atbalstīšanai būtu jānosaka izmaksas, kas saistītas ar CO2 emisiju novēršanu (cenu noteikšana oglekļa dioksīdam) (CESE 271/2008). Vienlaikus jāatceļ visas subsīdijas fosilo degvielu izmantošanai.

4.14.

Vienlīdzīgi apstākļi starptautiskajai konkurencei. Lai panāktu, ka minētā pieeja patiešām palīdz sasniegt globālos klimata mērķus un vienlaikus Eiropas rūpniecībai nerada papildu problēmas starptautiskās konkurētspējas ziņā, citām pasaules valstīm nekavējoties jāveic līdzīgi pasākumi vai jāvienojas par kopīgiem reāli sasniedzamiem mērķiem, lai nodrošinātu taisnīgus un salīdzināmus konkurences nosacījumus starptautiskā līmenī. Par spīti līdzšinējām neveiksmēm Komiteja atbalsta turpmākus ES centienus to panākt.

4.15.

Eiropa bez ceļabiedriem. Tomēr, ja šie centieni nevainagojas panākumiem, rodas jautājums, cik ilgi ES var atļauties turpināt darboties bez sabiedrotajiem un tiekties sasniegt radikālus mērķus, vienlaikus nopietni neapdraudot pati savas ekonomikas spēcīgumu un tādējādi pati sev neatņemot tieši tos resursus, kas nepieciešami, lai sagatavotos klimata pārmaiņām — kuras tādā gadījumā droši vien būs neizbēgamas — un visām no tām izrietošajām ekonomiskajām un politiskajām sekām.