9.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 133/27

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka iekšējais enerģijas tirgus dod iespēju efektīvi izmantot dažādus enerģētikas risinājumus Eiropā un ar savstarpēji savienotas infrastruktūras palīdzību nodrošināt to optimālu darbību uzņēmumu un individuālo patērētāju labā.

1.2.

EESK atbalsta Komisijas izvēlēto pieeju, jo tās mērķis ir izskaust pasākumus, kas neļauj galapatērētājam izmantot priekšrocības, ko rada dažādas enerģijas izvēle.

1.3.

Galvenā uzmanība jāvelta patērētājam, un visas jaunās funkcijas, kas saistītas ar viedajiem tīkliem un skaitītājiem (smart grids un smart meters), jāizstrādā, ņemot vēra patērētāja intereses.

1.4.

Par iekšējā enerģijas tirgus galamērķiem un nosacījumiem ir ļoti maz informācijas, un vienīgi Savienības mēroga informācijas kampaņa, kas sagatavota sadarbībā ar visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, varēs šo situāciju uzlabot.

1.5.

Savienībā īstenotajās publiskās politikas jomās prioritāte jāpiešķir enerģētiskās nabadzības apkarošanai. EESK aicina Padomi un Komisiju 2013. gada maija Eiropadomes sanāksmē par enerģētikas jautājumiem izvirzīt šo tematu par prioritāru.

2.1.

Eiropas Komisija savā paziņojumā pamatoti aicina panākt iekšējā enerģijas tirgus efektīvu darbību, lai līdz 2014. gadam sasniegtu mērķi, ko ES valstu un valdību vadītāji izvirzīja 2011. gada februārī. Viņi paziņoja, ka iekšējā enerģijas tirgus izveide jāpabeidz līdz 2014. gadam, lai ikviens patērētājs Eiropas Savienībā varētu brīvi izvēlēties elektroenerģijas un gāzes piegādātāju.

2.2.

Elektroenerģijas un gāzes iekšējā tirgus izveide sākās 1996. gadā, un tās pamatā bija divkāršs mērķis – lai ikviens patērētājs Eiropas Savienībā, izmantojot no ražotājiem neatkarīgu energoapgādes infrastruktūru, varētu izvēlēties enerģijas piegādātāju (neatkarīgi no tā valstspiederības) un ka šādam efektīvam vienotajam tirgum būs pozitīva ietekme uz enerģijas cenām un tas radīs dinamiskus un atbilstīgus signālus vajadzīgajiem ieguldījumiem.

2.3.

Šā vērienīgā mērķa īstenošana vēl nav pilnīga. Iekšējais enerģijas tirgus atsevišķās valstīs nodrošinājis elastīgākas izvēles iespējas patērētājiem un konkurētspējīgākas cenas, palēninot tādējādi cenu kāpuma tendenci, kas saistīta ar primārās enerģijas izmaksu pieaugumu; tas arī sekmējis elastīgāku un pārredzamāku vairumtirdzniecības tirgu izveidi, līdz ar to stiprinot energoapgādes drošību Eiropas Savienībā. Vairākumā dalībvalstu enerģijas tirgu attīstību raksturo pāreja no (valstu vai reģionālajiem) monopoliem uz oligopoliem, kas vienmēr ir vai nu valstu, vai reģionālie oligopoli, turklāt to savstarpējā saikne un konkurence ir ļoti maza.

2.4.

Jaunizveidotie instrumenti (biržas, tirgu sasaiste u.c.) aptver tikai nelielu tirdzniecības apjomu, bet lielākais tās apjoms joprojām tiek organizēts galvenokārt valsts līmenī; elektroenerģijas ražošanas jomā dažās valstīs konkurence ir hipotētiska: 8 no 27 dalībvalstīm 80 % elektroenerģijas ražošanas kontrolē vēsturiskie operatori un, ņemot vēra valstu gāzes piegādātāju dominējošo stāvokli, iekšējais gāzes tirgus joprojām ir virtuāls.

2.5.

Jāsecina, ka iekšējais enerģijas tirgus mūsdienās gan vairāk darbojas kā prakses, tirgu un valstu rūpniecības uzņēmumu līdzāspastāvēšana, kur katras valsts regulatora un ACER pārraudzībā piemēro aptuveni divdesmit gadu laikā pieņemtos dažādos ES noteikumus, nevis kā vienota ekonomiska telpa, kas, pateicoties reālai konkurencei, darbojas ES uzņēmumu un patērētāju interesēs. Tā kā vienas valsts izvēle enerģētikas jomā ietekmē enerģijas cenas kaimiņvalstīs, lēmumus šajā jomā nevar pieņemt vienpusēji.

2.6.

Noteiktās cenas atšķiras, jo tām vēl jāpieskaita klāt nepārredzami, nesimetriski un nereti pārāk lieli vietējie vai valstu nodokļi, kas piecpadsmit gadu laikā atsevišķos gadījumos pieauguši par 1 000 %, būtiski palielinot mājsaimniecību un energoietilpīgu nozaru uzņēmumu tēriņus par enerģiju. Tā kā dažādu valstu politikas atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanai nav saskaņotas un šie energoresursi ir “fatāli” un tīklā prioritāri, ir radusies nepieciešamība nekavējoties izstrādāt jaunu ES tirgus “dizainu”, jo pretējā gadījumā tiks traucēta ES elektroenerģijas sistēmas pārvaldība. Neatkarīgi no enerģijas veida, ir jānodrošina dalībvalstu īstenoto dotāciju (vai atbrīvojuma) politiku pilnīga pārredzamība, lai pārliecinātos, ka visi tirgus dalībnieki rīkojas godīgi un ka enerģētikas jomā tiek ievēroti Savienības konkurences noteikumi.

2.7.

Plaši izplatītā valstu regulēto tarifu prakse nerada dinamiskus cenu signālus, kas rosinātu patērētājus samazināt enerģijas patēriņu un kontrolēt rēķinu; šāda prakse negarantē energoapgādes vai enerģijas ražošanas faktisko izmaksu segšanu un līdz ar to negatīvi ietekmē enerģētikas uzņēmumu bilanci un turpmākajās desmitgadēs vajadzīgos ieguldījumus ražošanā un tīklos.

2.8.

Izglītošanas, informēšanas un pārredzamības trūkuma dēļ ES iedzīvotāju/patērētāju lielākā daļa neizprot ne iekšējā enerģijas tirgus galamērķus, ne arī noteikumus. Kaut gan mājsaimniecību patēriņa tirgus ir teorētiski atvērts kopš 2007. gada 1. jūlija, dažās Savienības dalībvalstīs tikai neliela procentuālā daļa patērētāju ir mainījuši enerģijas piegādātāju; tas izskaidrojams ar hronisku informācijas un komunikācijas trūkumu no valstu, regulatoru un rūpniecības uzņēmumu puses.

3.1.

Laikā, kad Eiropā jārisina svarīgi problēmjautājumi (globāla ekonomikas krīze, klimata pārmaiņas, energoapgādes drošība u.c.), ir vajadzīga lielāka pārredzamība, elastīgums, energoresursu tirdzniecība un vairāk savienojumu starp dalībvalstīm, lai veicinātu neapstrīdamus ieguvums efektivitātes un solidaritātes ziņā un maksimāli optimizētu veiktos ieguldījumus.

3.2.

EESK pilnībā atbalsta Eiropas Savienības ierosinātās iniciatīvas un uzskata, ka 500 miljoniem patērētāju kopīgas enerģētikas telpas izveides pabeigšana ir noteicošais faktors, lai atjaunotu izaugsmi Eiropā un izveidotu Eiropas Enerģētikas kopienu. EESK uzskata, ka pietiekams, kopīgs un konkurētspējīgs enerģijas piedāvājums ir būtisks ES ekonomikas attīstības un darba vietu radīšanas faktors. Lai saglabātu un attīstītu rūpniecību Eiropā, ir vajadzīgas konkurētspējīgas enerģijas cenas.

3.3.

Šajā nolūkā ir jāpārbauda ne tikai tas, ka tiek formāli piemērotas kopš 1996. gada pieņemtās regulas un direktīvas, bet arī tas, ka tiek ievērotas dokumentos par iekšējo enerģijas tirgu ietvertās idejas un ka dalībvalstis sekmē efektīvu konkurenci reģionālajā, valsts un ES līmenī. EESK atbalsta iniciatīvas, ar kurām paredzēts uzlabot energopārvades tīklu ekspluatāciju un efektivitāti, paātrinot standartizācijas darbu, kas nepieciešams, lai būtiski veicinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu; Komiteja atbalsta arī enerģētikas infrastruktūras savstarpējos savienojumus un tirgu sasaisti, daudzpusējo sadarbību, piemēram, Eiropas elektroenerģijas sadales iedīgļa Coreso (elektroenerģijas tīkla koordinēšana Rietumeiropā) izveidi.

3.4.

Regulētie tarifi, kurus galvenokārt nosaka, balstoties uz valstu politiskajiem apsvērumiem, ir protekcionisma pieejas sastāvdaļa, kas ir pretrunā Savienības interesēm; tie neļauj patērētājiem ņemt vērā enerģijas faktiskās izmaksas, turklāt šādi tarifi dalībvalstīs, kuras tos vēlas ieviest, ir pieņemami tikai kā pagaidu pasākums. Lai pamatoti orientētu turpmāko izvēli, patērētājiem un ieguldītājiem ir vajadzīgi cenu signāli, kuros atspoguļotas faktiskās izmaksas (CO2 ieskaitot). Ar faktiskajām izmaksām saistīta enerģijas cena ir viens no faktoriem, kā efektīvāk kontrolēt patēriņu un panākt, lai patērētāji aktīvāk iesaistītos pašreiz veidojamā jaunā modelī.

3.5.

Vienlaikus ir jāprecizē un pašos pamatos jāpārskata vietējie un valstu nodokļi enerģētikas jomā, jo Savienībā tie ir ļoti atšķirīgi. Piemēram, elektroenerģijai piemērojamie nodokļi un PVN svārstās no 4,7 % Apvienotajā Karalistē līdz 54,6 % Dānijā, neskaitot saražotās elektroenerģijas energoietilpību. Tāpēc EESK atbalsta Komisijas iniciatīvas ar mērķi veicināt viendabīgu, pārdomātāku nodokļu sistēmu enerģētikas nozarē Eiropā. Lai līdz 2050. gadam īstenotu “3 × 20” mērķus un samazinātu CO2 emisijas līmeni no 80 % līdz 95 %, ir jāizveido kopēja nodokļu sistēma, kurā atjaunojamiem energoresursiem un fosilajiem energoresursiem paredzēts uz objektīviem faktoriem balstīts nodokļu slogs, kurā ņemta vērā katra energoprodukta energoietilpība un CO2 emisijas līmenis.

3.6.

Enerģētiskā nabadzība Eiropā skar 13 % mājsaimniecību, t.i., 65 miljonus Eiropas iedzīvotāju, tādēļ to nevar neņemt vērā iekšējā enerģijas tirgus izveidē. ES sākotnējos mērķos ietverto konkurenci var īstenot vienīgi ar nosacījumu, ka tā atbilst visu Savienības patērētāju interesēm. Šajā nolūkā galvenā uzmanība jāvelta iedzīvotājam-patērētājam, un ES līmenī nekavējoties jāizstrādā enerģētiskās nabadzības definīcija, kura varētu rosināt valstu atbalsta politikas, līdzīgi kā tas bija ES reģionālā atbalsta politikas gadījumā. Eiropas Savienībai būs jāraugās, lai nošķirtu šīs vajadzīgās un neatliekamās politikas cīņai ar enerģētisko nabadzību no protekcionisma prakses cenu noteikšanas jomā, kas neatbilst iekšējā tirgus koncepcijai. EESK iesaka prioritārā kārtībā izskatīt šo jautājumu 2013. gada maija Eiropadomes sanāksmē par enerģētiku un sagatavot Eiropas publiskā enerģētikas dienesta sākotnējo koncepciju.

3.7.

EESK uzskata, ka izglītošanai, informēšanai un pārredzamībai enerģētikas jomā ir prioritāra nozīme (1), lai patērētāji varētu izdarīt ekonomiskajā un energoefektivitātes ziņā vispiemērotāko izvēli un vērsties pie piegādātājiem, kuri piedāvā viszemākās cenas. Eiropas Savienībai vajadzētu uzsākt plašu komunikācijas kampaņu, lai skaidrotu kopīgos uzdevumus un vienkāršā un konkrētā veidā sniegtu Eiropas patērētājiem svarīgu informāciju.

3.8.

EESK uzskata, ka patērētāju ieinteresētība ir nepieciešams priekšnoteikums, lai sekmīgi ieviestu viedos skaitītājus — sistēmu, ar ko iespējams uzlabot energoefektivitāti. Tomēr joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, it īpaši, vai iespējamie ieguvumi patērētājam atsver izmaksas, kā arī saistībā ar sadarbspēju un datu aizsardzību. Visu enerģijas lietotāju interesēs šīs problēmas būtu jāatrisina pēc iespējas ātrāk.

3.9.

ES enerģijas tirgus nākotnē nedrīkst būt orientēts vienīgi uz piedāvājuma apsvērumiem; tam jāsekmē arī mājsaimniecību un uzņēmumu energopatēriņa samazināšana, efektīvi izmantojot jaunās funkcijas, kas saistītas ar viedajiem tīkliem un skaitītājiem. Tāpēc EESK atbalsta saskaņotu jaudas mehānismu izstrādi ES līmenī, kas varētu izlīdzināt energopieprasījuma kāpumu, sekmēt ES elektroenerģijas sistēmu drošu darbību (tostarp energopatēriņa maksimālās slodzes laikā) un stimulēt elektroenerģijas patēriņa samazināšanu.

3.10.

EESK aicina rīkot plašas ES mēroga debates par pāreju uz ilgtspējīgu energoapgādi, tās problēmjautājumiem, izmaksām un koordinēšanu starp dalībvalstīm. Eiropa nevar būt 27 egoistiski izstrādātu enerģētikas politiku apvienojums. Savienības uzdevums ir izvērtēt, kādas ir vienas valsts īstenotās izvēles sekas citās valstīs. Šajā nolūkā ļoti svarīga ir pilsoniskās sabiedrības iesaiste. Pozitīvi vērtējama dažādu forumu esamība. Jāuzsāk konstruktīvs ES mēroga dialogs par enerģētiku, iesaistot tajā visas ieinteresētās puses; turklāt šis dialogs jāizvērš arī dalībvalstīs, un tajā jāņem vērā ES dimensija.