15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/1

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka, neraugoties uz ārkārtīgi trauslo un pagaidām nestabilo situāciju Vidusjūras reģionā, ir pienācis brīdis uzsākt daudzlīmeņu dialogu starp Komisiju, dalībvalstīm un Eiropas un Vidusjūras reģiona sadarbībā iesaistītajām valstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un pilsonisko sabiedrību, lai izstrādātu jaunu makroreģionālo stratēģiju, kas sastāv no divām daļām un kas atbilst reģiona vajadzībām, stiprinot tā konkurētspēju starptautiskā mērogā (1).

1.2

EESK atzīst, ka Vidusjūras reģions aptver ļoti plašu teritoriju, kurā vērojama atšķirīga ekonomiskā, sociālā, politiskā un kultūras situācija, kā arī struktūru un infrastruktūras daudzveidība šā reģiona valstīs (ES dalībvalstis, ES kandidātvalstis, kuras vēl nav pievienojušās ES, un valstis, kuras nav ES dalībvalstis, bet piedalās ES un Vidusjūras reģiona valstu partnerībā); tāpēc Komiteja ierosina izstrādāt divas apakšreģionālās stratēģijas — vienu Vidusjūras reģiona austrumu valstīm, otru — šā reģiona rietumu valstīm; abas minētās apakšstratēģijas sadarbības ietvaros būs savstarpēji saistītas, kā arī saistītas ar Jonijas un Adrijas jūras makroreģionālo stratēģiju.

1.3

EESK ņem vērā Padomes lēmumus un tiem atbilstošo Eiropas Parlamenta viedokli, ka makroreģionālās stratēģijas īstenojamas ar nosacījumu, ka tām nav vajadzīgi ne papildu finanšu resursi, ne jauni tiesību akti, ne arī papildu pārvaldības struktūra (“triju “nē” ” princips). Komiteja tomēr uzskata, ka jāpiešķir finansējums datu vākšanas tehniskajam atbalstam un vajadzīgo strukturālo projektu veicināšanai.

1.4

EESK uzskata, ka darbībām un programmām pašreiz piešķirtais apjomīgais ES finansējums no struktūrfondiem, kā arī EIB finanšu instrumenti, ir apmierinoši līdzekļi, kas jāizmanto pārredzamā un pēc iespējas elastīgākā veidā. Komiteja atbalsta arī Eiropas un Vidusjūras reģiona investīciju bankas izveidošanu ar EIB starpniecību, kā arī politiku, kas atvērta ieguldījumiem no dažādām finanšu iestādēm, piemēram, KfW, ERAB, Pasaules Bankas, Āfrikas Attīstības bankas un Islāmiskās Attīstības bankas.

1.5

EESK uzskata, ka vispirms jānostiprina sadarbība vietējā līmenī, veidojot ciešākus tirdzniecības, tūrisma un rūpniecības sakarus starp Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm.

1.6

EESK uzskata, ka Padomei jāpieņem vajadzīgie politiskie lēmumi, lai nekavējoties atrisinātu pašreizējās problēmas un Savienība Vidusjūrai kļūtu par jaunās makroreģionālās politikas plānošanas un īstenošanas struktūru.

1.7

EESK uzskata: ja Padome nekavējoties pieņems Adrijas un Jonijas jūras reģiona stratēģiju (Padomes 2011. gada 24. jūnija secinājumi), tas ļaus ieviest makroreģionālo stratēģiju Vidusjūras reģionam.

1.8

EESK uzskata, ka Kiprai un Maltai, kā arī visām Vidusjūras salām būs sevišķi svarīga nozīme jaunajā ES stratēģijā. Minētās salas atrodas ļoti sarežģītā situācijā, jo trūkst savienojumu un komunikācijas iespēju ar kontinentālajām ES dalībvalstīm.

1.9

EESK uzsver, ka ļoti svarīgi ir veicināt lauksaimniecisko ražošanu visā Vidusjūras reģionā plašākā nozīmē.

1.10

EESK norāda, ka ir jāpapildina jūras un gaisa savienojumi starp Vidusjūras reģiona valstīm un plašāk — ar pārējām ES valstīm.

1.11

EESK apstiprina, ka ar šo atzinumu tā ierosina debates par jaunu makroreģionālo stratēģiju Vidusjūras reģionam un uzsāk šās svarīgās tematikas apspriešanu. Komiteja paziņo, ka tā turpinās darbu pie šī ļoti nozīmīgā jautājuma, izstrādājot jaunus atzinumus, kuros sīkāk un dziļāk tiks izskatītas visas šajā atzinumā izklāstītās problēmas.

2.1

Kipra ES Padomes prezidentūras periodam 2012. gada otrajā pusgadā par vienu no prioritātēm noteikusi atzinuma izstrādi par tematu “Makroreģionālā stratēģija Vidusjūras reģionam”, kurā īpaša uzmanība pievērsta jautājumam par to, kādas priekšrocības varētu gūt mazās salu valstis.

2.2

Kipra šo izpētes darbu uzticēja EESK, ņemot vērā Komitejas nozīmi konsultatīvo atzinumu izstrādē, kuros izklāstīts un pārstāvēts dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedoklis, tādējādi sekmējot līdzdalības demokrātiju Eiropas Savienībā.

2.3

Tā kā Vidusjūras reģionam ir īpašas iezīmes un ar tām saistītas vajadzības, šis atzinums ir turpinājums darbam, kas veiksmīgi aizsākts ar makroreģionālo pieeju definēšanu Baltijas jūras reģionam (2), kā arī makroreģionālajām attīstības stratēģijām Donavas reģionam, Adrijas un Jonijas jūras reģionam un Atlantijas okeāna reģionam.

2.4

Šīs stratēģijas mērķis būs izstrādāt saskaņotu politiku, kas sekmēs ciešākas ekonomiskās un sociālās attiecības starp reģiona valstīm, sadarbību kopīgo problēmu risināšanai, kā arī reģiona konkurētspēju starptautiskā mērogā, tā labklājību, drošību un ilgtspēju vides aspektā. Turklāt šāda makroreģionālā stratēģija nodrošinās, ka visas ES iestāžu politikas jomas, mērķi un darbības būs saskaņotas ar dalībvalstīm, reģioniem, vietējām Ekonomikas un sociālo lietu padomēm un visiem pārējiem Vidusjūras reģiona iesaistītajiem dalībniekiem, it īpaši mazajās un izolētajās Vidusjūras salu valstīs.

2.5

Ar šo stratēģiju paredzēts arī risināt problēmas, kas saistītas ar pašreizējo starptautisko ekonomikas krīzi, un paātrināt izaugsmes, nodarbinātības iespēju radīšanas un bezdarba samazināšanas tempu.

2.6

Šajā nolūkā atzinumā izmantota Komisijas sniegtā makroreģionālās stratēģijas definīcija (3), kurā noteikts, ka stratēģija uzskatāma par makroreģionālu, ja tā atsaucas uz kādu reģionu, kas ietver dažādu valstu teritorijas vai reģionus, kuriem ir kopīgas iezīmes, piemēram, kopīga jūras vai cita teritorija, vai kopīgi problēmjautājumi, piemēram, attīstības un klimata pārmaiņu problēmas, ierobežoti ekonomiskie un kultūras sakari utt. Makroreģionālās stratēģijas ir tādas pieejas, kurās īpašo makroreģiona mērķu īstenošanai tiek izmantoti jau esošie instrumenti, programmas un finansējums, iekļaujot to plānošanā publiskos un privātos līdzekļus, lai ES, valstu un reģionālajā līmenī pieejamo finansējumu varētu izmantot pēc iespējas plašākam politikas jomu klāstam. Makroreģionālās stratēģijas nodrošina reģionu un dažādu dalībvalstu resursu konverģenci saskaņotas dažādu līmeņu pārvaldības īstenošanā, kā arī lielāku savstarpējo izdevīgumu visām iesaistītajām pusēm.

2.7

Reaģējot uz mainīgo un ļoti nestabilo politisko vidi pēc revolūcijām Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs, Eiropas Savienība attiecībā uz minētajām valstīm izsludināja jaunu pieeju — partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam —, ar kuru tiks atbalstītas valstis, kas panākušas progresu vajadzīgo reformu īstenošanā un sasniegušas konkrētus un izvērtējamus mērķus (4).

3.1

Jāatzīmē, ka jaunajā makroreģionālajā stratēģijā jāietver visas Vidusjūras reģiona valstis, proti, ES dalībvalstis (Portugāle, Spānija, Francija, Itālija, Grieķija, Kipra, Slovēnija un Malta) un trešās valstis (Horvātija, Melnkalne, Albānija, Turcija, Libāna, Sīrija, Palestīniešu teritorijas, Jordānija, Izraēla, Ēģipte, Lībija, Alžīrija, Tunisija un Maroka), jo daudzas programmas un iniciatīvas jau izstrādātas gan Vidusjūras reģionam plašākā nozīmē (ES un Vidusjūras reģiona valstu attiecības jeb t.s. Barselonas process), gan atsevišķiem Vidusjūras reģioniem, piemēram, Adrijas un Jonijas jūras reģionam (Adrijas-Jonijas jūras makroreģiona teritoriālā sadarbība Vidusjūras reģionā).

3.2

Taču pirms darbību un politikas pasākumu mērķu noteikšanas precīzi jānoskaidro, kādi ir reģionā risināmie problēmjautājumi.

3.2.1

Pirmkārt, Vidusjūras reģionam, īpaši tā austrumu daļai, ir būtiska vēsturiska nozīme; tajā ir gan ES dalībvalstis, gan trešās valstis dažādos attīstības posmos. Tā kā Vidusjūras reģionam jau kopš seniem laikiem raksturīga blīva apdzīvotība, saimnieciskā darbība, intensīva preču aprite, personu pārvietošanās un jūras kuģu satiksme, šajā reģionā vērojama ļoti intensīva tirdzniecības aprite un personu pārvietošanās, tomēr Vidusjūras reģiona valstu ekonomiskās attiecības ir ļoti ierobežotas; piemēram, nav tiešo gaisa savienojumu starp Vidusjūras reģiona austrumu valstīm. Daži pamatoti uzskata, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu sadarbība ir vienīgi sadarbība starp Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm un ES dalībvalstīm vai divpusējā sadarbība ar atsevišķām dalībvalstīm.

3.2.2

Otrkārt, reģiona ekonomikas nelīdzsvarotības, attīstības un labklājības līmeņa atšķirību, kā arī bieži (īpaši šobrīd) vērojamās spriedzes dēļ personu pārvietošanās šajā reģionā pārvērtusies par pastāvīgu (legālu vai nelegālu) ekonomisko migrāciju (5); tas negatīvi ietekmē gan izcelsmes valstis, gan galamērķa valstis, jo personu pārvietošanās politiskā patvēruma meklēšanas nolūkā ir šīs problēmas aspekts, kas rada vislielākās bažas.

3.2.3

Treškārt, Vidusjūras reģions joprojām ir politiskas nestabilitātes un bruņotu konfliktu zona ar visām tā negatīvajām sekām — gan cilvēku upuriem, gan materiāliem zaudējumiem, gan ietekmi uz ekonomiskajiem un tirdzniecības sakariem, kā arī uz vidi. Turklāt pēc Arābu pavasara notikumiem radusies nepieciešamība nekavējoties izstrādāt stratēģiju ekonomisko un sociālo attiecību stiprināšanai starp reģiona valstīm, balstoties uz ES iniciatīvu, kurā paredzēts demokrātisks dialogs ar valstīm un pilsonisko sabiedrību (6) un kurā apliecināts, ka ES nepārprotami atbalsta Vidusjūras reģiona dienvidu valstu tautas (7).

3.2.4

Ceturtkārt, reģionā ir daudz vērtīgu izejvielu, galvenokārt energoresursu rezerves plašākā Tuvo Austrumu reģionā un Ziemeļāfrikā. Nozīmīgs ir fakts, ka nesen atklātas jaunas dabasgāzes atradnes, kas Eiropas Savienībai varētu nozīmēt jaunus, stabilākus energoapgādes avotus. Tomēr jāgarantē drošības apstākļi un jāpilnveido jūras, gaisa un cita veida satiksmes savienojumi no Vidusjūras reģiona valstīm uz citām pasaules valstīm, īpašu uzmanību pievēršot tirdzniecības flotei, kurai ir svarīga nozīme reģiona ekonomikā.

3.2.5

Piektkārt, ilgās apdzīvotības, lauksaimniecības darbību, neseno vairākkārtējo sausuma periodu, pārzvejas un intensīvas jūras satiksmes dēļ reģionā vērojams piesārņojums, kas negatīvi ietekmē jūras vidi un piekrasti un rada kaitējumu tūrisma nozarei. Lauku saimniecību ražotās produkcijas apjomi sarūk, to vērtība turpina kristies (8); pakāpeniski izsīkst jūras resursi un būtiski samazinās zivju nozveja.

3.2.6

Sestkārt, tūrisma nozarei kā nodarbinātības un izaugsmes faktoram ir svarīga nozīme visās Vidusjūras reģiona valstīs; tas ir viens no iemesliem, kāpēc reģiona valstu sadarbības veicināšanu tūrisma nozarē vajadzētu izvirzīt par vienu no attīstības stratēģijas galvenajiem elementiem, lai tādējādi atrisinātu būtiskas problēmas, piemēram, tūrisma sezonalitāti.

3.2.7

Septītkārt, jāsecina, ka tehnoloģiju un komunikācijas līdzekļu izmantošana ar interneta starpniecību ir ierobežota, īpaši Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs, un netiek veikti pasākumi mūsdienu ekonomikai tik svarīgās jomās kā pētniecība un inovācija. Elektroniskā saziņa starp Vidusjūras reģiona valstīm ir ļoti ierobežota.

3.3

Jāatzīmē, ka Ziemeļāfrikas valstu savstarpējās attiecības ekonomikas, politikas un sociālajā jomā ir ļoti zemā attīstības līmenī, un tāpēc, neraugoties uz paziņojumiem, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu sadarbība faktiski ir ES sadarbība ar atsevišķām reģiona valstīm. Turklāt šajā reģionā īstenoto ES politikas pasākumu un programmu rezultāti bijuši ierobežoti gan tāpēc, ka nebija efektīvu vietējo partneru, gan korupcijas dēļ (9), gan arī tāpēc, ka nebija pietiekamas izpratnes par tikumiem, tradīcijām un vietējām sociālās pārstāvības iestādēm. Kopš 1995. gada īstenotā Barselonas procesa rezultāti ir vāji, savukārt programma MEDA un Savienība Vidusjūrai līdz šim nav devušas gaidītos rezultātus ES un Vidusjūras reģiona valstu sadarbības veicināšanā.

4.1

Ņemot vērā iepriekš uzskaitītos problēmjautājumus, tiek ierosināts makroreģionālās stratēģijas galvenos mērķus formulēt šādi:

4.1.1

panākt ilgtspējīgu attīstību, stiprinot reģiona valstu ekonomikas konkurētspēju, lai pārvarētu pašreizējo starptautisko ekonomikas krīzi, radītu nodarbinātības iespējas un samazinātu bezdarba līmeni;

4.1.2

veidot ciešākas Vidusjūras reģiona valstu attiecības un panākt, ka šīs valstis kļūst par saziņas tiltu starp ES, Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm, lai nostiprinātu mieru, labklājību un reģionālo kohēziju veicinošus apstākļus;

4.1.3

izstrādāt pamatnostādnes vērienīgai enerģētikas politikai gan šā reģiona valstu, gan ES valstu energoapgādes vajadzībām, ņemot vērā, ka ES vēlas dažādot enerģijas piegādātājus un samazināt savu atkarību no Krievijas;

4.1.4

paplašināt preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites un personu brīvas pārvietošanās iespējas starp Vidusjūras reģiona valstīm, kuras nav ES dalībvalstis;

4.1.5

pilnveidot savienojumu tīklu, lai nodrošinātu preču, pakalpojumu un personu ātru un netraucētu piekļuvi, īpašu uzmanību pievēršot drošiem energoresursu pārvadājumiem;

4.1.6

stiprināt ES mazo salu dalībvalstu, proti, Kipras un Maltas, nozīmi Vidusjūras reģionā un šai nolūkā izstrādāt iniciatīvas attiecību uzlabošanai ar partneriem Vidusjūras reģionā, paplašinot, piemēram, reģiona valstu elektronisko saziņu ar pārējām pasaules valstīm;

4.1.7

atbalstīt programmas, kas paredzētas papildu darbavietu radīšanai sabiedrības grupām, kurām vajadzīga īpaša uzmanība (10) (sievietes, jaunieši, cilvēki ar invaliditāti utt.).

4.2

Ar Vidusjūras reģiona makroreģionālo stratēģiju, ko veido apakšreģionālās stratēģijas Vidusjūras reģiona austrumu un rietumu valstīm, jāpanāk, lai reģions veidotos par patiesi novatorisku telpu tirdzniecības, tūrisma, kultūras, ideju, inovācijas, pētniecības un izglītības jomā un kļūtu par miera reģionu, kurā nodrošināta ilgtspējīga ekonomiskā un sociālā attīstība un labklājība.

5.1

Iepriekšminēto problēmu izvērtējums var palīdzēt noteikt šā reģiona stratēģijas galvenos elementus, kas balstīti uz šādiem sešiem pīlāriem, kuri atbilst ES stratēģijai “Eiropa 2020” (11):

5.1.1

Pirmais pīlārs attiecas uz ekonomisko sadarbību un attīstību, kas saistīta ar ilgtspējas mērķiem, nozīmīgiem pasākumiem ekonomikas jomā un tādiem komponentiem kā

5.1.2

Otrais pīlārs saistīts ar vides aizsardzību un cīņu ar klimata pārmaiņu sekām, proti:

5.1.3

Trešais pīlārs attiecas uz transporta nozari; tajā izvirzīts mērķis nodrošināt savienojumus, preču un pasažieru pārvadājumu drošību gaisa un jūras transportā. Lai to panāktu, ir izvirzīti šādi mērķi:

5.1.4

Ceturtais pīlārs attiecas uz sadarbību enerģētikas jomā  (12) saistībā ar naftas un dabasgāzes resursiem un atjaunojamajiem energoresursiem, kā arī to drošiem pārvadājumiem no ražotājvalstīm uz ES un citām valstīm. Ļoti drosmīgs, taču nepieciešams projekts ir ilgtermiņa mērķis izveidot “ES un Vidusjūras reģiona dienvidu valstu enerģētikas kopienu”. Šajā nolūkā ir jāizstrādā daudzlīmeņu enerģētikas politika Vidusjūras reģionam, lai

5.1.5

Piektais pīlārs attiecas uz inovāciju un konkurētspēju. Stratēģijā būs jāizmanto iespējas, ko sniedz pašreizējās ES iniciatīvas pētniecības un inovācijas jomā, lai stiprinātu konkurētspēju un tādējādi sekmētu Vidusjūras reģiona (plašā nozīmē) tautu labklājību, īstenojot šādus pasākumus:

5.1.6

Sestais pīlārs attiecas uz imigrāciju un mobilitāti (13); šajā jomā mērķis ir veicināt legālu un labi organizētu migrāciju, nodrošināt starptautisko tiesību ievērošanu patvēruma jomā, samazināt nelegālo imigrāciju, apkarot cilvēku tirdzniecības noziedzīgos tīklus un, visbeidzot, nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību robežkontroles procedūrās:

6.1

Jaunajai Vidusjūras reģiona makroreģionālajai stratēģijai jāatbilst stratēģijai “Eiropa 2020”, pašreizējām ES programmām un finanšu noteikumiem (14), kā arī jāizmanto ES iniciatīvas, piemēram, programma INTERACT, lai nodrošinātu tehnisko atbalstu un apmācību (15). Taču vajadzēs izveidot jaunu infrastruktūru iestāžu darbības pārvaldībai un stiprināšanai. Makroreģionālajā stratēģijā jāierosina jaunas pieejas, kas dos labumu attiecīgajām valstīm, paredzot pragmatiskus pasākumus un tādas politikas, kuras iespējams veiksmīgi īstenot.

6.2

Lai izstrādātu stratēģiju Vidusjūras reģionam (Vidusjūras reģiona austrumu un rietumu valstīm), vajadzēs izmantot visus pieejamos līdzekļus un saskaņot to ar pieejas Vidusjūras reģionam ārējo attiecību aspektiem. Stratēģija būs orientēta uz Eiropas Komisijas, dalībvalstu, reģionu, vietējo pašvaldību un citu iesaistīto dalībnieku īstenoto pasākumu un politiku efektīvāku saskaņošanu.

6.3

Atzīstot Vidusjūras reģiona būtisko nozīmi, Eiropas Savienība 2008. gadā Parīzē notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē par Vidusjūras reģionu apņēmās pārskatīt ES sadarbības politiku un nekavējoties to pilnveidot, izveidojot pastāvīgu mehānismu, proti, “Savienību Vidusjūrai” (16). Šim mehānismam, kas izveidots Barselonā un uz ko tika liktas lielas cerības, bija uzticēti konkrēti projekti, kuri saistīti ar jūras piesārņojumu, drošību jūrā, enerģētiku un ciešāku ekonomisko attiecību veidošanu starp Eiropas un Vidusjūras valstu partnerībā iesaistītajiem dalībniekiem. Diemžēl līdz šim Savienības Vidusjūrai darbība nav devusi gaidītos rezultātus.

6.4

Makroreģioniem nav stingri noteiktu robežu. Tāpēc temati, ko iecerēts atbalstīt stratēģijā, jāorientē uz problēmjautājumiem, kuri definēti pēc kopīgas vienošanās, un kopīgiem elementiem, kas ļauj tos atrisināt; turklāt šiem tematiem jābūt saskaņotiem ar citām makroreģionālajām stratēģijām, kuras noteikusi ES, izmantojot ierobežotu politikas jomu un pasākumu klāstu, ko izvēlējušās iesaistītās valstis.

7.1

Saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem pieejā Vidusjūras reģiona makroreģionālajai stratēģijai vajadzētu iekļaut šādus mērķus:

7.1.1

izveidot atbilstīgu koordinācijas un pārvaldības mehānismu makroreģionālās stratēģijas īstenošanai; ar šo mehānismu jānodrošina koordinācija starp daudzām ES iestādēm un daudziem vietējā līmeņa dalībniekiem. Šajā nolūkā ierosinām ņemt vērā šādus aspektus:

7.1.2

īstenot ES labu kaimiņattiecību politiku. Līdz šim makroreģionālo stratēģiju pieeja aprobežojās ar ES iekšpolitikas īstenošanu. Lai veiksmīgi īstenotu Vidusjūras reģionā šādu stratēģiju, kurā iesaistītas vairākas valstis, kas nav ES dalībvalstis, ir jāņem vērā arī ārpolitikas aspekti, īpašu uzmanību pievēršot ES labu kaimiņattiecību politikai.

7.1.3

Jaunas politikas izstrāde ar mērķi

7.1.3.1

izglītot un apmācīt darbaspēku;

7.1.3.2

uzlabot saziņu ar Interneta un e-pasta starpniecību un pastāvīgi pilnveidot tiešsaistes pakalpojumus elektroniskās pārvaldības jomā;

7.1.3.3

kopīgi veikt pētniecības un inovācijas plānošanu ilgtspējīgas attīstības un arodapmācības mērķiem;

7.1.3.4

nodrošināt brīvu jūras tranzītu un preču apriti, personu brīvu pārvietošanos un energoresursu pārvadājumus, īstenojot drošu transporta pakalpojumu politiku, sniedzot šos pakalpojumus par pieņemamu cenu un izveidojot jaunus jūras satiksmes koridorus, kā arī pilnveidojot jūras komercpārvadājumus;

7.1.3.5

nodrošināt efektīvus jūras un gaisa satiksmes savienojumus starp visiem Vidusjūras reģioniem un ar pārējam pasaules valstīm;

7.1.3.6

paplašināt tirdzniecības un politiskās attiecības, izveidojot uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecību nolīgumiem balstītas brīvās tirdzniecības zonas, kurās atcelta ievedmuita un kurās īsteno tādus saskaņotus pasākumus kā, piemēram, regulatīvā konverģence;

7.1.3.7

veikt pasākumus konkurences, publiskā iepirkuma, investīciju aizsardzības, sanitārajā un fitosanitārajā jomā.

7.1.4

Pārrobežu un starpreģionālās sadarbības projektus var finansēt no pašreiz pieejamiem finanšu resursiem (17), t.i., ES struktūrfondiem, dalībvalstu iemaksām, citu donoru valstu (piemēram, Norvēģijas un Šveices) iemaksām, Eiropas Investīciju bankas (EIB) (18), kas finansējumu piešķir ar Eiropas un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerības instrumenta (FEMIP) (19) starpniecību, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) atbalstu, noslēdzot starptautisku vienošanos, un Savienībai Vidusjūrai piešķirtajiem budžeta līdzekļiem ar iespēju piesaistīt vietējo pašvaldību, privāto dalībnieku un NVO finansējumu.

7.1.5

Jaunajai makroreģionālajai stratēģijai jābūt funkcionāli saistītai ar citām ES politikas jomām, piemēram, stratēģiju “Eiropa 2020”, kohēzijas politiku, jauno kopējo lauksaimniecības politiku un kopējo zivsaimniecības politiku, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, Eiropas transporta, enerģētikas un telekomunikāciju tīkliem, programmu “Apvārsnis 2020”, Digitālo programmu, Uzņēmumu konkurētspējas un MVU programmu (COSME) un jo īpaši integrētu jūrlietu politiku un kopēju Eiropas patvēruma sistēmu (20).

8.1

Nevar noliegt, ka līdz šim ES līmenī nav izstrādāta neviena vispārēja un pastāvīga stratēģija, kurā ņemtas vērā īpašās vajadzības ES salu dalībvalstīs – Kiprā un Maltā, kuras saskaras ar problēmām transporta un enerģētikas jomā. Apgrūtinātā piekļuve minētajām salām kavē vienotā tirgus izveidi.

8.2

Jaunajā Vidusjūras reģiona makroreģionālajā stratēģijā būs precīzi noteikti savienojumu veidi ar Kipru un Maltu, un tā sekmēs labvēlīgu apstākļu radīšanu ES resursu izmantošanai.

8.3

Kiprai (Vidusjūras reģiona austrumu daļā) un Maltai (Vidusjūras reģiona rietumu daļā) var būt ļoti konstruktīva loma jaunās makroreģionālās stratēģijas īstenošanā un pārvaldībā, jo tajās var atrasties pārvaldības struktūras, kas tiks izveidotas vai pārvietotas uz reģionu.

9.1

Sadarbībā ar Vidusjūras reģiona dalībvalstu Ekonomikas un sociālo lietu padomēm un tām līdzīgām organizācijām Ziemeļāfrikas valstīs (ja tādas ir izveidotas) un pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijām EESK ir nolēmusi rīkot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Ekonomikas un sociālo lietu padomju asambleju, kurai jānotiek tuvākajā laikā.

9.2

EESK ir vajadzīgā pieredze un zināšanas, lai kļūtu par Vidusjūras reģiona forumu locekli, kad tādi tiks izveidoti.

9.3

EESK iecerējusi arī turpmāk izstrādāt atzinumus par šo tematu, lai padziļinātu un analizētu makroreģionālo stratēģiju Vidusjūras reģionam.

—

www.interact-eu.net/about_us;

—

www.interact-eu.net/about_us/downloads/2544/INTERACT-factsheet_Mediterranean-lab_group_06.2010.pdf (kas konkrēti attiecas uz INTERACT nodaļu Valensijā).