15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/65

1.1

EESK atzinīgi vērtē Ekoinovācijas rīcības plāna iesniegšanu. Komiteja īpaši uzsver rīcības plānā integrēto pieeju, proti, noteikt un novērst esošos šķēršļus un stiprināt pozitīvas norises rosinošus faktorus.

1.2

Ekoinovācijai nevar būt universālas definīcijas, jo sabiedrībā (un dažādās kultūrās) ir ļoti atšķirīga izpratne par to, kas ir novatorisks un progresīvs. Tāpēc Komisijai dažādajām jomām, kurās tā veiks pasākumus, vajadzētu noteikt iespējami skaidrus kvalitatīvus vai, ja tas ir iespējams, pat kvantitatīvus atbalsta piešķiršanas kritērijus.

1.3

Uzņēmumiem, kas gūs labumu no nākamā rīcības plāna, būtu jāuzliek par pienākumu nelielā papildu pētījumā īsi aprakstīt, kādi pēc to ieskata ir vislielākie šķēršļi, ieviešot un laižot tirgū savas tehnoloģijas.

1.4

ES atbalstītajām ekoinovācijām visā to dzīves ciklā jābūt resursus saudzējošām, taisnīgām un ilgtspējīgām. Atbalsts ekoinovācijām jāsaista ar ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas kritērijiem.

1.5

Īpaša uzmanība būtu jāvelta tā sauktajām mazajām, videi pielāgotajām tehnoloģijām. Jau atzinumā “Videi piemērotu tehnoloģiju ieviešanas reālā situācija un iespējas kandidātvalstīs” (1). Komiteja norādīja, ka lieliem, centralizētiem risinājumiem ir daudz alternatīvu, vai arī tādas būtu jāizstrādā. Pētniecības iestādēm un investoriem bieži vien nav intereses par pielāgotiem, decentralizētiem un maza mēroga tehniskiem risinājumiem, jo ar tiem nevar gūt peļņu, vai arī tā ir maza tāpēc, ka tie ir lēti, kaut gan efektīvi. EESK ierosina Komisijai jaunajā rīcības plānā iekļaut iepriekš minētajā atzinumā formulētos ieteikumus.

1.6

Regulāri jāpārskata esošās direktīvas un regulas, kā arī kritēriji struktūrfondu un lauksaimniecības politikas atbalsta saņemšanai, lai pārbaudītu, vai tie nav jāpielāgo jaunākajām vides tehnoloģiju inovācijām.

1.7

Tāpat Komisijai beidzot būtu jāizstrādā saraksts ar videi kaitīgām subsīdijām un tās pakāpeniski jāpārtrauc. Mūsdienās vairs nav pieļaujams ar lieliem līdzekļiem atbalstīt ekoinovācijas un vienlaikus ar nepareizu subsīdiju politiku veicināt vides iznīcināšanu.

2.1

Lai īstenotu un konkretizētu stratēģiju “Eiropa 2020”, kas ir Komisijas pašreizējais politiskās plānošanas un pārvaldības instruments, ir uzsāktas septiņas pamatiniciatīvas:

2.2

Pamatiniciatīva “Inovācijas savienība” cita starpā jākonkretizē ar Ekoinovācijas rīcības plānu, taču tas papildina arī citas pamatiniciatīvas, piemēram, iniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” un iniciatīvu “Jaunu prasmju un darba vietu programma”.

2.3

Rīcības plānā norādīts, ka ar vides aizsardzības tehnoloģijām var ne tikai apgūt strauji augošus tirgus, bet arī radīt daudzas jaunas darba vietas.

2.4

Rīcības plāna pamatā ir iepriekšējais, 2004. gadā izstrādātais Vides tehnoloģiju rīcības plāns. Taču tagadējais plāns vairs nav vērsts tikai uz tradicionālo pētniecību un jaunu “zaļo” metožu un tehnoloģiju izstrādi. Jaunais rīcības plāns drīzāk uzskatāms par ekoinovācijas visaptverošas koncepcijas pasākumu kopumu, kurā tiek arī pētīts, kur meklējami jaunu tehnoloģiju ieviešanas šķēršļi, kā tos attiecīgi novērst, kas ir jaunas tehnoloģijas rosinoši faktori un kā tos veicināt.

2.5

Komisijas dokumentā atspoguļoti arī interesanti aptaujas rezultāti, kuros aprakstīti un zināmā mērā kvantificēti šķēršļi un rosinošie faktori.

2.6

Kā divi galvenie šķēršļi minēti nenoteiktais pieprasījums tirgū un nenoteiktā ieguldījumu atdeve, savukārt galvenie veicinošie faktori ir augstās enerģijas un izejvielu cenas, jauni noteikumi un standarti, kā arī zināšanu pieejamība.

2.7

Rīcības plānā teikts: “Ekoinovācijas risinājumi līdz šim tirgū ienākuši salīdzinoši lēni, izņemot — enerģētikas un klimata politikas rezultātā — no atjaunīgiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju. Pie ekoinovācijas apgrūtinājumiem var minēt apstākli, ka tirgus cenas precīzi neatspoguļo ar vidi saistītās izmaksas un ieguvumus, neelastīgas ekonomikas struktūras, infrastruktūru un grūti maināmus cilvēku paradumus un attieksmi, kā arī nelabvēlīgus stimulus un subsīdijas.” No minētā secināts, ka jāpārtrauc videi kaitīgas subsīdijas, lai stiprinātu ekoinovācijas.

2.8

Ar rīcības plāna palīdzību, izmantojot mērķtiecīgus pasākumus, paredzēts paātrināt ekoinovāciju ieviešanu kopumā, tātad visās tautsaimniecības nozarēs. Lai radītu spēcīgāku un stabilāku ekoinovāciju pieprasījumu tirgū, turpmāk jāierosina pasākumi normatīvo stimulu, privātā un publiskā iepirkuma un standartizācijas jomā; lai paaugstinātu gatavību veikt ieguldījumus un iespējas sadarboties tīklā, jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi.

2.9

Ekoinovācijas rīcības plāns tādējādi ietver piedāvājumu un pieprasījumu, pētniecību un rūpniecību, kā arī politikas un finanšu instrumentus. Tajā nostiprināta vides tiesību kā ekoninovācijas virzītājspēka fundamentālā nozīme un paredzēts pārskatīt attiecīgos tiesību aktus un standartus, ja tiks konstatēts, ka tie rada šķēršļus.

2.10

Uzsvērta arī ekoinovācijas starptautiskā dimensija un efektīvāka politikas koordinācija ar starptautiskajiem partneriem.

2.11

Rīcības plānā kopumā ir norādītas septiņas darbības un to attiecīgie atskaites punkti:

3.1

EESK atbalsta rīcības plānu; tas šķiet loģiski strukturēts un pārdomāts.

3.2

Ekoinovācijas ir viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais uzdevums, lai saglabātu konkurētspēju un īstenotu ilgtspējas mērķus, kā arī līdz šim mazāk attīstītajiem reģioniem parādītu, kā, nekaitējot apkārtējai videi, panākt ekonomikas attīstību un labklājību.

3.3

Tomēr nebūt ne maznozīmīgs jautājums ir — kas īsti ir ekoinovācijas. Tas, ko viens indivīds vai kultūras loks uzskata par novatorisku un progresīvu, citos cilvēkos vai kultūras aprindās var izraisīt pretestību. Visuzskatāmāk to atspoguļo piemēri par gēnu inženieriju vai kodolenerģijas izmantošanu. Tie liecina, ka nav universālas ekoinovāciju definīcijas.

3.4

Tomēr Komisija savā rīcības plānā mēģina šādu definīciju atrast. Tā uzskata, ka “Ekoinovācija ir inovācija, kuras rezultāts vai mērķis ir būtiski un demonstrējami panākumi, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķi, samazinot ietekmi uz apkārtējo vidi, palielinot noturību pret vides faktoriem vai efektīvāk un atbildīgāk izmantojot dabas resursus.” Tomēr nav skaidrs, ko nozīmē “būtiski un demonstrējami” panākumi ietekmes uz apkārtējo vidi samazināšanā. Tādēļ EESK iesaka Komisijai īstenošanas plānā, kuru pieņems vēlāk, sīkāk izklāstīt atsevišķās prioritārās jomas un nodrošināt, ka ES finansējums “ekoinovācijai” ir vērsts uz tiem projektiem, kuri visefektīvāk sekmē vides mērķu sasniegšanu katrā nozarē.

3.5

EESK Komisijai iesaka arī izskatīt iespēju rīcības plānā noteikt aktuālās jomas, kurām būtu jāsniedz prioritārs atbalsts. Tās varētu būt vides politikas nozares, kurās (a) Eiropa jau daudzus gadus nav guvusi tikpat kā nekādus panākumus; (b) paredzams, ka dažus vides mērķus var sasniegt tikai ar grūtībām, un/vai (c) tehnoloģija joprojām ir dārga.

3.6

Pēc EESK domām, ir svarīgi norādīt, ka sevišķa uzmanība būtu jāvelta it īpaši mazām, videi pielāgotām tehnoloģijām. Jau atzinumā “Videi piemērotu tehnoloģiju ieviešanas reālā situācija un iespējas kandidātvalstīs” (NAT/203, 2004. gada 31. marts) Komiteja norādīja, ka lieliem, centralizētiem risinājumiem ir daudz alternatīvu, vai arī tādas būtu jāizstrādā. Pētniecības iestādēm un investoriem bieži vien nav intereses par pielāgotiem, decentralizētiem un maza mēroga tehniskiem risinājumiem, jo ar tiem nevar gūt peļņu, vai arī tā ir maza tāpēc, ka tie ir lēti, kaut arī efektīvi. EESK ierosina Komisijai jaunajā rīcības plānā iekļaut iepriekš minētajā atzinumā formulētos ieteikumus.

3.7

Tādējādi ekoinovācijas ir ne tikai jaunas tehnoloģijas, kas tiek laistas tirgū, bet arī idejas un koncepcijas, kuras iespējams īstenot bez lielākiem ieguldījumiem, taču minētā iemesla dēļ uzņēmumi, kuriem sevi jāapliecina tirgū vai kuri vēlas apgūt jaunus tirgus, ekoinovācijas izstrādā mazāk.

3.8

Tāpēc šādu pielāgotu risinājumu izstrāde, tostarp lauku teritorijām vai mazāk attīstītiem reģioniem un valstīm, būtu jāstimulē vismaz tikpat intensīvi kā uzņēmumu pētniecības un izstrādes projekti.

3.9

Komiteja kopumā atbalsta rīcības plānu un sevišķi atzinīgi vērtē nodomu īpaši pievērsties šķēršļiem.

4.1

Joprojām nav skaidrs, kā varētu notikt minēto šķēršļu novēršana. Vispirms jānosaka, kas kavē ieviest (gan tehniska, gan ar tehniku nesaistīta rakstura) inovācijas. Tas ir nozīmīgs uzdevums.

4.2

Viens konkrēts piemērs: Septītās pamatprogrammas ietvaros ES atbalstīja “otrās paaudzes augu eļļas” projektu. Projekta īstenošanas gaitā bija jānoskaidro, vai decentralizēti ražotas nerafinētas augu eļļas var izmantot kā degvielu lauksaimniecības traktoriem, vienlaikus ievērojot atbilstību Eiropas vides un klimata aizsardzības standartiem. Iznākums: mūsdienu augsto tehnoloģiju dzinējos tās tiešām var izmantot, vienlaikus samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz pat par 60 %, tas ir, līmeni, kas pārsniedz Atjaunojamo energoresursu direktīvā noteiktās minimālās vērtības!

4.3

Tomēr minētā tehnoloģija, ko viennozīmīgi var saukt par ekoinovāciju, ES negūs panākumus tikmēr, kamēr fosilajai dīzeļdegvielai tiks piemērots labvēlīgāks nodokļu režīms, CO2 komponents, plānojot enerģijas nodokļus, būs tik niecīgs, kā plānots, vai arī augu eļļas izmantošana tiks nepārprotami aizliegta ar likumu.

4.4

Tāpēc Komisijai vajadzētu paredzēt iespēju visos atbalstāmajos projektos uzlikt par pienākumu izstrādāt nelielu papildu pētījumu, kurā sniegtas attiecīgas norādes uz iespējamiem vai reāliem šķēršļiem. Tajā nebūtu jāveic dziļa zinātniska analīze, bet tikai jādod norādes politikas veidotājiem, kur nepieciešama papildu rīcība.

4.5

Vienlaikus nepieciešams, lai Komisija regulāri pārskatītu visas spēkā esošās direktīvas un regulas, kā arī kritērijus struktūrfondu un kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta saņemšanai, lai pārbaudītu, vai tie nav jāpielāgo jaunākajām vides tehnoloģiju inovācijām.

4.6

EESK noslēgumā vēlētos uzsvērt, ka arī izskatāmajā rīcības plānā tāpat kā daudzos citos dokumentos ļoti pamatoti norādīts, ka jāatceļ videi kaitīgas subsīdijas. EESK pauž neapmierinātību, ka Komisija, neraugoties uz vairākkārtējiem Komitejas aicinājumiem, līdz šim vēl nav iesniegusi attiecīgu sarakstu ar videi kaitīgām subsīdijām, kaut arī tas tiek solīts jau vairāk nekā piecus gadus. Ja vārdi un darbi tik ļoti atšķiras, ir jāšaubās par Komisijas apņemšanās nopietnību.