Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido daudzgadu plānu Baltijas laša krājumam un zvejniecībām, kas šo krājumu izmanto”

Eiropas Parlaments 2011. gada 13. septembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido daudzgadu plānu Baltijas laša krājumam un zvejniecībām, kas šo krājumu izmanto”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 21. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 477. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 18. un 19. janvārī (2012. gada 18. janvāra sēdē), ar 169 balsīm par, 4 balsīm pret un 9 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta daudzgadu plāna mērķus nodrošināt Baltijas laša krājumu ilgtspējīgu izmantošanu un ģenētiskās integritātes un daudzveidības aizsargāšanu. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo informāciju par novājinātajiem krājumiem jūras dienvidu daļā, mērķu īstenošanas grafiks nešķiet reāls.

1.2 EESK uzskata par būtisku, ka zvejas ierobežojumi attiecas uz visu laša dzīves ciklu un visiem zvejas veidiem. Laša krājumu atjaunošanai vajadzīgi ne vien zvejas ierobežojumi, bet arī pasākumi lašu nārstošanas zonu atjaunošanai. EESK uzskata, ka upju zonās nav lietderīgi noteikt kopējo pieļaujamo nozveju (KPN), jo tas ir apgrūtinoši no administratīvā viedokļa un tās uzraudzība radītu ievērojamas papildu izmaksas. Atbildība par zveju iekšējos ūdeņos un tās uzraudzība galvenokārt būtu jāuzņemas attiecīgajām dalībvalstīm. Eiropas Komisijai, balstoties uz dalībvalstu ziņojumiem, būtu jāpārrauga, kā tās īsteno savas uzraudzības programmas.

1.3 EESK piekrīt, ka minētā regula attiecināma arī uz atpūtas zvejas pakalpojumu kuģiem. Tomēr atpūtas zveja, uz kuru plāns neattiecas, joprojām veido lielu daļu no lašu nozvejas kopapjoma. Atpūtas zvejas regulēšana un kontrole būtu jāīsteno valstu līmenī un minētajā jomā veiktie pasākumi būtu jāatspoguļo ziņojumos, ko dalībvalstis iesniedz Komisijai.

1.4 EESK uzskata, ka attiecībā uz zvejas dzīvotspēju ir svarīgi, lai zvejas darbības kvotas un ierobežojumi pakāpeniski tiktu nomainīti pret zvejas izraisītas zivju mirstības rādītāju mērķapjomiem. Turpmāk lašu zvejas jūrā regulējuma pamatā jābūt nevis vairāku laša krājumu KPN, bet gan tehniskiem noteikumiem attiecībā uz zvejas periodu un rīkiem, lai tādējādi aizsargātu novājinātos laša krājumus.

1.5 EESK nepiekrīt kompensējošās krājumu papildināšanas aizliegumam, ja nav stingra zinātniska pamatojuma, ka šāda papildināšana ir kaitīga. Jāuzrauga arī ielaidumiem paredzēto smoltu kvalitāte. EESK iesaka ar krājumu papildināšanu saistīto ģenētisko risku samazināšanai izmantot smoltus, kas iegūti no katru gadu savvaļā sagūstītiem lašiem.

1.6 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi pienācīgi un efektīvi uzraudzīt lašu zveju un iesaka steidzamā kārtā virzīt resursus lašu zvejas uzraudzīšanai. Taču Komiteja arī uzskata, ka vajadzīgas nevis jaunas nepārtrauktas uzraudzības saistības, bet gan pēdējos gados intensīvi izstrādāto regulējumu efektīva īstenošana dalībvalstīs, un tas ir svarīgākais veicamais darbs. EESK prasa Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) papildu skaidrojumu par vērtējumu attiecībā uz plaši izplatīto nepatiesu ziņojumu sniegšanu par lašu nozveju.

1.7 EESK uzsver, ka daudzgadu plāna sekmīgai īstenošanai svarīga ir laša krājumu pašreizējā stāvokļa izpēte. Tikai ar pietiekami ticamu informāciju var nodrošināt kā atbilstošus pasākumus laša krājumu aizsargāšanai un atjaunošanai, tā arī šo krājumu ilgtspējīgas izmantošanas iespēju. Nepieciešama ir gan ticama statistika par nozveju, gan arī par zivju mirstības jūrā iemesliem.

1.8 EESK uzskata, ka regulas priekšlikums varētu negatīvi ietekmēt komerciālo zvejnieku nodarbinātību, pārstrādes rūpniecību, tirdzniecību, zvejas aprīkojumu, zvejas tūrismu un akvakultūru. Minētās ietekmes apmērs dažādās dalībvalstīs un to reģionos būs atšķirīgs. Komiteja mudina, īstenojot pasākumus saskaņā ar ierosināto regulu, mazināt negatīvo ietekmi uz nodarbinātību, kā arī rosina radīto ietekmi arvien vairāk ņemt vērā gan apstiprinot ES strukturālo atbalstu, gan strādājot pie Kopējās zivsaimniecības politikas gaidāmās reformas. EESK norāda, ka, uzlabojot un racionalizējot piekļuvi ES struktūrfondiem, pastāvīgi palielinātos laša krājumi un pieaugtu darba vietu skaits zvejas nozarē Baltijas jūras reģionā.

2.1 Iepriekš pieņemtajās regulās attiecībā uz Baltijas laša krājumu iekļauti zvejas ierobežojumi, ko noteikušas valstu valdības, zvejas tehniskie noteikumi, kurus nosaka ar Padomes regula, un zvejas kvotas (KPN), kas tiek noteiktas ik gadu. Līdz 2006. gadam kvotas noteica Starptautiskā Baltijas jūras zvejniecības komisija (IBSFC). Līdz 2010. gadam visi ar lašu zveju saistītie pasākumi tika koordinēti ar Starptautiskā Baltijas jūras zvejniecības komisijas Rīcības plāna (Salmon Action Plan (SAP)) starpniecību.

2.2 Kopš 2006. gada zvejas kvotas Baltijas jūrā katrai ES dalībvalstij katru gadu nosaka ar Padomes regulu. Eiropas Komisijas priekšlikums regulai tika izstrādāts, balstoties uz Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) un Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) ieteikumiem.

2.3 Eiropas Savienība dalībvalstīm piešķir apstiprinātās kvotas, pamatojoties uz “relatīvas stabilitātes” principu. Tas nozīmē, ka gadu no gada katras dalībvalsts kvotas relatīvā daļa paliek nemainīga, lai arī kvotas apjoms var mainīties.

2.4 Vienīgā valsts, kas veic zvejas darbību Baltijas jūrā un nav ES dalībvalsts, ir Krievija. Zivju krājumus Baltijas jūrā un lašu zvejas iespējas ES un Krievija apspriež atsevišķās divpusējās sarunās. Pašlaik nav noteiktas oficiālas sarunu procedūras zvejas kvotu sadalījumam starp ES un Krieviju, kā tas ir Baltijas jūras zvejniecības komisijā.

2.5 Lašu komerciālās nozvejas kvotas Baltijas jūrā ir sadalītas divās daļās, proti, galvenā baseina un Botnijas līča (ICES 22-31) kvota un Somu līča (ICES 32) kvota. Praksē kvotas lašu zveju vairākus gadus nav ierobežojušas. No kopējās Baltijas jūras lašu zvejas kvotas (309 665) 2010. gadā nozvejoti vien 150 092 laši, kas ir 48,5 % no kvotas. Dažādās valstīs izmantotā kvotas daļa ir atšķirīga, proti, no 2,8 % līdz 84,9 %. Lašus jūrā, upes grīvās un upju zonās zvejo gan komerciālie zvejnieki, gan atpūtas zvejas veicēji. Atpūtas zvejas apjoms veido 20 %-30 % no kopējā lašu nozvejas apjoma Baltijas jūras reģionā un gandrīz pusi nozvejas piekrastes vai upju ūdeņos. Atpūtas zvejas apjoms netiek iekļauts, aprēķinot lašu zvejas kvotas.

2.6 Deviņdesmito gadu vidū ievērojami uzlabojās stāvoklis ziemeļu lielajās lašupēs, jo Zviedrija un Somija valsts līmenī noteica laika ierobežojumus zvejai piekrastē. Kopš tā laika smoltu ražošana minētajās upēs arvien vēl ir ievērojami augstākā līmenī, tuvu gan potenciālajai ražošanas jaudai, gan maksimālajam ilgtspējīgas ieguves apjomam, kāds noteikts kā daudzgadu plāna mērķis. Lašu zvejas pamats Baltijas jūrā lielā mērā ir veselīgo ziemeļu lašupju produkcija.

2.7 Neraugoties uz līdz šim veiktajiem pasākumiem, smoltu ražošanas līmenis Baltijas jūras centrālās un dienvidu daļas lašupēs joprojām ir zems. Pateicoties 2008. gadā noteiktajam dreifējošo tīklu izmantošanas aizliegumam, jaukto laša krājumu zveja Baltijas jūras galvenajā baseinā ievērojami samazinājusies. Tas, ka palielinājies zvejas apjoms ar peldošām āķu jedām nozīmē, ka lašu zvejas apjoms galvenajā baseinā atkal ir palielinājies.

2.8 Lai gan smoltu ražošanas apjoms ir ievērojami palielinājies, zvejošanai piemērotais laša krājumu apjoms nav palielinājies tādā pašā mērā. Būtu nepieciešams vairāk zinātnisko datu par faktoriem, kas izraisa zivju mirstību jūrā.

2.9 Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) ieteikumā attiecībā uz zvejas iespējām 2012. gadā norāda, ka plaši izplatīta ir nepatiesu ziņojumu sniegšana par lašu un taimiņu nozveju ar peldošām āķu jedām Baltijas jūrā.

2.10 ICES paudusi bažas par laša krājuma stāvokli Baltijas jūrā un par tā ģenētisko daudzveidību. Arī Baltijas jūras vides aizsardzības komisija (HELCOM) vērsusi uzmanību uz laša krājuma stāvokli Baltijas jūrā.

2.11 Piekrastes zvejnieku kopienām lašu zveja ir nozīmīga gan no sociāla, gan saimnieciska viedokļa. Jaunākās aplēses par lašu zvejnieku skaitu Baltijas jūrā veiktas 2007. gadā, proti, Eiropas Komisija tolaik aprēķināja, ka ar lašu zveju nodarbojas aptuveni 400 komerciālo zvejnieku, un no tiem 340 zvejo piekrastē. Savukārt ICES darba grupa, kas risina ar lašiem saistītus jautājumus, 2010. gadā aprēķināja, ka 141 kuģis iesaistīts lašu zvejā atklāta jūrā, un tas ir krietni vairāk nekā 2007. gadā. Lašu zveja rada darba vietas ne vien komerciālajiem zvejniekiem, bet arī vismaz tikpat lielam skaitam zvejas tūrisma nozarē strādājošo. Tiek lēsts, ka Botnijas līča reģionā nodarbinātību vienlīdz būtiski ietekmē kā komerciālā, tā atpūtas zveja. Turklāt lašu zveja netieši rada darba vietas daudz cilvēkiem zivju pārstrādes un tirdzniecības, kā arī zvejas aprīkojumu rūpniecības nozarē. Nozīmīgs nodarbinātības avots ir arī smoltu ražošana lašu zvejas un laša krājumu saglabāšanai.

3.1 Eiropas Komisija 2011. gada 12. augustā iesniedza priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (COM (2011) 470), ar ko izveido daudzgadu plānu Baltijas laša krājumam un zvejniecībām, kas šo krājumu izmanto.

3.2 Baltijas jūras laša krājuma pārvaldības plāns būtu jāattiecina uz komerciālo zveju Baltijas jūrā un tajā ietekošajās upēs. Tas attiecināms arī uz uzņēmumiem, kas rīko tūrisma zvejas reisus un piedāvā atpūtas zvejas pakalpojumus Baltijas jūrā. Priekšlikumā noteikts apjoms, kādā ES noteikumi, ievērojot atsevišķus nosacījumus, var reglamentēt zveju upēs, un tas attiecas arī uz lašu ielaidumu Baltijas jūras baseinā.

3.3 Priekšlikuma galvenais mērķis ir nodrošināt, ka, pirmkārt, Baltijas laša krājums tiek ilgtspējīgi izmantots saskaņā ar maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma principu un, otrkārt, tiek aizsargāta Baltijas laša krājuma ģenētiskā integritāte un daudzveidība.

3.4 Baltijas jūras savvaļas laša krājumu mērķapjoms lašupēm tiek noteikts 75 %apmērā no katras upes potenciālās smoltu ražošanas spējas. Atkarībā no lašupes pašreizējā stāvokļa mērķapjomi jāsasniedz piecu līdz desmit gadu laikā pēc regulas stāšanās spēkā.

3.5 Attiecībā uz savvaļas laša krājumu ierosināta obligāta KPN katrai upei. Par tās noteikšanu būtu atbildīgas dalībvalstis. Pamatojoties uz zinātniskiem datiem, dalībvalstīm jānosaka maksimālais pieļaujamais zivju mirstības apjoms un attiecīgais KPN līmenis katrā upē.

3.6 Reizi trijos gados Eiropas Komisija izvērtē iepriekš minētos dalībvalstu pasākumus un to atbilstību mērķu sasniegšanai. Ja dalībvalsts datus nav publicējusi vai tās pasākumi nav pietiekami mērķu sasniegšanai, Komisija var grozīt zvejas izraisītas zivju mirstības rādītāju, kas noteikts attiecīgās dalībvalsts savvaļas lašupēm un/vai KPN, vai attiecīgajās upēs lašu zveju aizliegt.

3.7 Attiecībā uz Baltijas jūras laša krājumu priekšlikumā ierosināts vienots zivju mirstības koeficients, proti, 0,1. Šāds mirstības koeficients nozīmētu, ka no zvejai ieplānotajiem lašiem katru gadu varētu nozvejot aptuveni 10 %. Nosakot gada KPN, regulējošajām iestādēm jāraugās, lai netiktu pārsniegts maksimālais zivju mirstības koeficients — 0,1. Komisija var grozīt zivju mirstības koeficientus jūrā, ja apstākļi mainās tā, ka mērķu sasniegšana kļūst apdraudēta.

3.8 Lašu zveja, izmantojot atpūtas zvejas pakalpojumu kuģus, jāiekļauj dalībvalstīm noteiktajā lašu nozvejas kvotā.

3.9 Dalībvalstīm jānosaka tehniskie noteikumi zvejai upēs, kas attiektos uz novājinātajiem savvaļas laša krājumiem, kuru smoltu ražošanas jaudas mērķapjoms nav sasniedzis 50 %. Dalībvalstīm šie noteikumi jāizstrādā divu gadu laikā pēc regulas stāšanās spēkā. Zvejas tehniskos noteikumus (zvejas rīku izmantošanas ierobežojumus un aizliegumus attiecībā uz zvejas periodiem vai apgabaliem) dalībvalstis var izvēlēties un noteikt pašas.

3.10 Dalībvalstu noteiktos zvejas tehniskos noteikumus Eiropas Komisija izvērtēs reizi trijos gados. Ja dalībvalsts noteiktajā laikā nebūs ieviesusi pasākumus vai nebūs publicējusi datus par tiem, vai arī tās pasākumi neatbildīs mērķu sasniegšanai, kas noteikti attiecībā uz savvaļas lašupēm, tehniskos noteikumus zvejai upēs varēs noteikt Komisija.

3.11 Lašu ielaidumi būs ierobežoti, izmantojot tos tikai krājumu papildināšanai un tiešai krājumu atjaunošanai. “Krājumu papildināšana” nozīmē zivju ielaišanu savvaļas lašupēs, bet “tieša krājumu atjaunošana” ir zivju ielaišana potenciālās lašupēs ar mērķi veidot pašatražojošās savvaļas laša populācijas.

3.12 Ielaidumu jomā ierosināts septiņus gadus ilgs pārejas periods. Pēc minētā pārejas perioda beigām atļauti būs tikai iepriekš minētie ielaidumu veidi.

3.13 Priekšlikumā izklāstīti jauni uzraudzības noteikumi, lai papildinātu tos, kuri pašlaik jau ir spēkā. Jaunas uzraudzības saistības piemērojamas lašu zvejas kuģiem neatkarīgi no to garuma, kā arī kuģiem, kurus izmanto atpūtas zvejas reisos.

3.14 Veicamas gan nozvejas, gan izkrāvumu inspekcijas. Šādām izkrāvumu inspekcijām jāaptver vismaz 10 % no kopējā izkrāvumu skaita.

3.15 Komisija ierosina, ka nepieciešamības gadījumā tai uz nenoteiktu laiku piešķiramas pilnvaras regulēt lašu zveju gan jūrā, gan upēs.

4.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē daudzgadu plāna mērķus un atbalsta tos. Īpaši vērienīgs ir plānā noteiktais mērķis desmit gados sasniegt vismaz 75 % no savvaļas smoltu potenciālās ražošanas. Saskaņā ar ICES vērtējumu, minētais mērķis ir sasniedzams lielākajā daļā Baltijas jūras reģiona ziemeļu daļas upēs, taču, neskatoties uz zvejas ierobežojumiem, attiecībā uz novājinātajiem krājumiem jūras dienvidu daļā mērķu īstenošanas grafiks šķiet nereāls.

4.2 Regula attiecas gan uz komerciālās zvejas, gan arī uz atpūtas zvejas pakalpojumu kuģiem. Salīdzinot ar lašu nozvejas kopapjomu, nozveja, izmantojot atpūtas zvejas pakalpojumu kuģus, ir nenozīmīga. Lašu nozveja piekrastes vai upju ūdeņos atpūtas zvejas ietvaros, kas neietilpst regulas darbības jomā, tomēr ir salīdzināma ar komerciālās zvejas apjomu līdzīga lieluma teritorijā. EESK neuzskata, ka būtu lietderīgi noteikt KPN komerciālai zvejai upju apgabalos, jo upju zveja galvenokārt ir atpūtas zveja. EESK uzskata, ka zvejas ierobežojumi jāattiecina uz visu laša dzīves ciklu un visiem zvejas veidiem. Atbildība par komerciālās un atpūtas zvejas iekšējos ūdeņos regulēšanu galvenokārt būtu jāuzņemas attiecīgajām dalībvalstīm.

4.3 Pārvaldības un atveseļošanas plānos, kas attiecībā uz zivju krājumu Eiropas Savienībā jau pieņemti, katram krājumam noteiktie zivju mirstības koeficienti ir visatbilstošākie rādītāji krājumu ilgtspējīgas izmantošanas panākšanai. Baltijas jūrā tiek zvejoti dažādu lašu krājumi, un to bioloģiskais stāvoklis ir atšķirīgs. Ne no regulas, ne no paskaidrojuma raksta nav skaidrs, kāpēc priekšlikumā noteikts vienots zivju mirstības koeficients visiem Baltijas jūras laša krājumiem un kā tas aprēķināts.

4.4 Baltijas jūras reģiona ziemeļu daļā laša krājums gandrīz neatpaliek no maksimālā ilgtspējīgas ieguves mērķapjoma. Lašu nozvejas kvotu samazināšana Baltijas jūras galvenajā baseinā un Botnijas līcī līdz līmenim, kad arī jūras dienvidu daļas laša krājums sasniedz maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, rada nevajadzīgus ierobežojumus jūras ziemeļu daļas laša krājumu zvejai. Tāpēc lašu zvejas jūrā regulējuma pamatā jābūt nevis vairāku laša krājumu KPN, bet gan tehniskiem noteikumiem attiecībā uz zvejas periodu un rīkiem, lai tādējādi aizsargātu tieši novājinātos laša krājumus. Ja arī turpmāk lašu zvejas jūrā regulējuma pamatā būs KPN, kas tiek noteikta ik gadu, pakāpenisks zivju mirstības samazinājums līdz mērķapjomam, kāds noteikts zivju krājumu pārvaldības plānos citiem zivju krājumiem, jāpiemēro arī lašu jūras zvejas kvotām. Raugoties no zvejniecības nozares viedokļa, pēkšņas un radikālas izmaiņas noteikumos, turklāt bez pamatotas nepieciešamības, izraisīs problemātisku situāciju.

4.5 Lašu zveja Baltijas jūras galvenā baseina reģionā ir t.s. jaukto laša krājumu zveja. Jo tuvāk lašupēm zveja notiek, jo vairāk tā skar attiecīgo upju laša krājumu. Lai uzlabotu laša novājinātā krājuma stāvokli jūras dienvidu daļā, nākotnē arvien svarīgāki būs noteikumi attiecībā uz zveju ar peldošiem zvejas rīkiem un tās uzraudzība Baltijas jūras galvenajā baseinā. Konstatēts, ka nepietiekama lieluma lašus rudeņos vairāk nozvejo ar peldošām āķu jedām nekā ar citiem zvejas rīkiem. Zvejas periodu ierobežojumu piemērošana tāpēc varētu samazināt likvidējamo zivju daudzumu. Tomēr jāuzsver, ka, neskatoties uz kraso zvejas apjoma samazinājumu galvenajā baseinā, Baltijas jūras dienvidu daļā laša krājuma stāvoklis nav uzlabojies. Tas nozīmē, ka laša novājinātā krājuma stāvokļa uzlabošanai nepietiek ar zvejas ierobežojumiem jūrā vien; jānosaka stingri zvejas ierobežojumi arī upes grīvās un upju zonās, kā arī jāveic pasākumi lašu nārstošanas zonu atjaunošanai, lai nodrošinātu dabisku atražošanos.

4.6 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pauž bažas par nepatiesajām aplēsēm attiecībā uz lašu nozveju. Tā mudina veikt precizējumus šajā jautājumā un uzskata, ka ir svarīgi pienācīgi un efektīvi uzraudzīt lašu zveju. Īstenojot Komisijas priekšlikumu, pastāvīgi palielināsies valsts iestāžu īstenotās uzraudzības apjoms un arī izmaksas. Izmaksas galvenokārt palielināsies informācijas tehnoloģiju sistēmu izmaiņu un minēto sistēmu uzturēšanas dēļ, kā arī tāpēc, ka uzraudzībai un normatīvās atbilstības kontrolei nepieciešami cilvēkresursi un citi resursi. Kamēr vēl nav apstiprināts daudzgadu plāns attiecībā uz laša krājumiem un nav atrisinātas problēmas saistībā ar ziņojumu sniegšanu, EESK aicina gan maksimāli palielināt uzraudzībai paredzētos resursus, gan arī pieejamos resursus virzīt lašu zvejas uzraudzīšanai. EESK uzskata, ka svarīgi ir visās dalībvalstīs sekmīgi īstenot pašreizējos lašu zvejas uzraudzības noteikumus, kas intensīvi izstrādāti pēdējo piecu gadu laikā. Eiropas Komisijai, pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem, būtu jāpārbauda, kā dalībvalstis īsteno uzraudzības programmas.

4.7 Lašu ielaidumi, kas ir krājumu papildināšana un tieša krājumu atjaunošana vai arī ar tiesas lēmumu noteikta krājumu papildināšana, kompensē nozvejas zaudējumus gadījumos, ja to iemesls ir hidroelektrostaciju būves. Saskaņā ar priekšlikumu septiņus gadus pēc regulas stāšanās spēkā būtu pārtraucami visu veidu ielaidumi, izņemot krājumu papildināšanu un tiešu krājumu atjaunošanu potenciālās lašupēs. Noteiktais septiņu gadu pārejas periods kompensējošās krājumu papildināšanas aizstāšanai nav pietiekams, jo papildus paredzētajam pārejas periodam noteikti būs vajadzīgs laiks alternatīvu noteikumu plānošanai un ieviešanai, un tas būs saistīts ar tiesas procedūrām visos trīs līmeņos.

4.8 Kompensējošās krājumu papildināšanas aizliegumu pamato, piemēram, apdraudējums laša krājuma ģenētiskajai daudzveidībai. Taču šādam viedoklim nav zinātniska pamatojuma. Nozvejai no kompensējošās krājumu papildināšanas radīta krājuma ir neapstrīdama nozīme lašu zvejai upju grīvās un piekrastes zvejas apgabalos. Turklāt šāda nozveja veicina nodarbinātību, ik gadu nodrošinot jaunas darba vietas vairākiem desmitiem cilvēku piekrastes akvakultūras uzņēmumos. Tāpēc nevajadzētu aizliegt kompensējošo krājumu papildināšanu, ja nav stingra zinātniska pamatojuma, ka šāda papildināšana ir kaitīga. EESK uzskata, ka jāuzrauga arī ielaidumiem paredzēto smoltu kvalitāte un visiem ielaiduma smoltiem nogriežama tauku spura, lai nozvejā varētu atšķirt lašus, kas atražoti dabiskā ceļā, no ielaidumu lašiem. Ar krājumu papildināšanu saistīto ģenētisko risku samazināšanai, kad vien iespējams, jāizmanto smolti, kas iegūti no katru gadu savvaļā sagūstītiem lašiem, kuri ir izturējuši dabisko atlasi, un nevis no lašiem, kas jāsaglabā.

4.9 Stāvoklis Somu līcī labi raksturo laša krājumu papildināšanas nozīmi. Ja, piemēram, Kymi upes grīvas paplašināšanas laikā būtu aizliegta laša krājumu papildināšana, tad praktiski tas nozīmētu lašu zvejas iznīcināšanu Somu līcī un arī būtiskās atpūtas zvejas nozares iznīcināšanu lejpus Kymi elektrostacijas. Atpūtas zvejai ir liela nozīme zvejas tūrisma jomā, un līdzīga situācija ir daudzās Baltijas jūras reģiona upēs.

4.10 Piemēram, samazinot kvotas, priekšlikums varētu būtiski ietekmēt komerciālo zvejnieku nodarbinātību. Ietekme izpaustos arī nozarēs, kas atkarīgas no primārās ražošanas, proti, zivju pārstrādes un tirdzniecības, kā arī zvejas aprīkojumu rūpniecības nozarēs. Garais laša migrācijas ceļš, atšķirīgās zvejas metodes un katram migrācijas posmam vajadzīgais atšķirīgais regulējums nozīmē, ka saimnieciskā ietekme dažādās dalībvalstīs būs atšķirīga. Tā kā lašu zvejas periods ir īss, vairums zvejnieku zvejo arī citu sugu zivis. Tomēr no saimnieciskā viedokļa vairumam zvejnieku laši ir svarīgākā zivju suga, tāpēc pat nelielas izmaiņas regulējumā var radīt būtiskas izmaiņas zvejas rūpniecības ilgtspējā. No to zvejnieku viedokļa, kuriem, iespējams, būs jāpārtrauc sava darbība, priekšlikums izraisīs lašu un kopā ar tiem patēriņam, pārstrādei un tirdzniecībai nozvejoto citu zivju piegādes samazināšanos. Tas, savukārt, radīs lielāku atkarību no trešo valstu zivju produkcijas. Finansiāla ietekme varētu būt jūtama arī zvejas tūrisma nozarē upju apgabalos, jo zvejai upēs noteikts stingrāks regulējums atbilstoši KPN zvejai upēs. Taču ilgtermiņā priekšlikumam varētu būt nozīme, upju apgabalos veicinot nodarbinātību zvejas tūrisma jomā, jo tā ietekmē tiktu atjaunoti laša krājumi.

4.11 Priekšlikumam būs arī finansiāla ietekme uz akvakultūras uzņēmumiem. Tie akvakultūras uzņēmumi, kas ražo smoltus kompensējošai krājumu papildināšanai, nodrošina vairākus desmitus darba vietu apgabalos, kur ir maz citu alternatīvu nodarbinātības iespēju. Ja, pārtraucot kompensējošo krājumu papildināšanu, akvakultūras uzņēmumiem sava darbība jāizbeidz, minētajos apgabalos samazināsies nodarbinātība. Akvakultūras uzņēmumu darbības pārtraukšana nozīmētu arī ilgstošas pieredzas un zinātības pazaudēšanu.

4.12 Negatīvā ietekme uz nodarbinātību jāņem vērā, gan apstiprinot ES strukturālo atbalstu, gan strādājot pie Kopējās zivsaimniecības politikas gaidāmās reformas. Iespējamie atbalsta veidi ir, piemēram, kompensācijas par zvejas darbību pārtraukšanu, ieguldījumi un apmācība zvejas darbības pārorientēšanai. EESK uzskata, ka šādi atbalsta pasākumi tomēr paredzami tikai kā papildu pasākumi. Plānojot praktiskos pasākumus, pirmkārt un galvenokārt līdz minimumam jāsamazina negatīvā ietekme uz nodarbinātību lašu zvejas nozarē un ar to saistītajās rūpniecības nozarēs.

Briselē, 2012. gada 18. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON