18.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 112/1

1.

Palāta uzskata, ka ES budžeta finansēšanas pašreizējā sistēma ir sarežģīta un nav pietiekami pārredzama. Komisija šo sistēmu ir pārskatījusi ar mērķi labot dažas no novērotajām nepilnībām. Šajā atzinumā aplūkotajos tiesību aktu priekšlikumos ir izmantotas iespējas, ko piedāvā Līgums par Eiropas Savienības darbību (7), proti, jaunu resursu ieviešanas iespēja, un ir ņemta vērā budžeta konsolidēšanas vajadzība, lai tādējādi risinātu pašreizējo finanšu krīzi.

2.

Komisija 2011. gada 9. novembrī ierosināja pieņemt Padomes lēmumu un četras Padomes regulas par pašu resursu sistēmu 2014.–2020. gadā. Padomes lēmuma priekšlikumā un tā paskaidrojuma rakstā ir pamatota ES budžeta finansēšanas jaunā paradigma un ir noteikti jaunās “pašu resursu” sistēmas galvenie elementi. Regulu priekšlikumos sīkāk izklāstīts, kā piemērojams lēmums par pašu resursiem.

3.

Komisija ierosina piecas būtiskas izmaiņas Eiropas Savienības budžeta finansēšanā no 2014. līdz 2020. gadam:

4.

Šajā atzinumā lēmuma un regulu priekšlikumi ir aplūkoti kopā. I daļas 5.–51. punktā ir aprakstītas ierosinātās izmaiņas kopā ar Palātas apsvērumiem, kas attiecīgos gadījumos balstās uz Palātas agrākiem atzinumiem. 52.–54. punktā ir aplūkota kārtība attiecībā uz pašu resursiem, kuru pamatā ir nacionālais kopienākums (NKI). Jaunās regulas būtiski nemainītu šos resursus, bet Palātai tomēr par tiem ir daži apsvērumi. II daļā Palātas komentāri ir sagrupēti par katru konkrēto tiesību akta priekšlikumu.

5.

Palāta atzīmē, ka priekšlikums atcelt pašreizējos PVN pašu resursus atbilst vajadzībai novērst nepilnības, uz kurām Parlaments, Padome un Palāta norādījusi savos agrākajos atzinumos.

6.

Palāta uzskata, ka ierosinātie PVN pašu resursi joprojām būs sarežģīti, tomēr vienkāršāki par pašreizējiem PVN resursiem. Ir svarīgi skaidri formulēt Komisijas prasības attiecībā uz kontroli un piekļuvi, kā arī ietvert atsauci uz Eiropas Revīzijas palātas piekļuves tiesībām saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu.

7.

Finanšu darījuma nodokļa (FDN) izmantošana pašu resursiem būs atkarīga no šā nodokļa ieviešanas visās ES dalībvalstīs. Ir grūti paredzēt no šā jaunā ieņēmumu avota iekasējamo pašu resursu summu. Šie ieņēmumi samazinās vajadzību pēc NKI resursiem.

8.

Ierosinātās vienreizējas summas korekcijas četrām dalībvalstīm ir vienkāršākas par pašreizējo sistēmu, tomēr vēl ir trūkumi.

9.

Palāta norāda uz to, ka joprojām nav skaidra saikne starp ieturēšanas likmi un tradicionālo pašu resursu iekasēšanas izmaksām.

10.

Komisijas priekšlikumos nav ierosināts mainīt NKI pašu resursus, tomēr Palāta atzīmē, ka gan kārtējā, gan iepriekšējos finansēšanas posmos Komisija ir atsaukusies uz pasākumiem ievērojamu NKI izmaiņu gadījumā, bet šādas “ievērojamas izmaiņas” nav definējusi.

11.

Komisijas ierosināto izmaiņu vispārējā ietekme būs tāda, ka mainīsies pašu resursu struktūra, kā arī atsevišķu dalībvalstu iemaksu īpatsvars ES budžetā.

12.

Komisija ierosina no 2014. gada atcelt pašreizējos PVN pašu resursus. Lēmuma priekšlikuma paskaidrojuma rakstā Komisija apgalvo, ka šo sarežģīto pašu resursu atcelšana vērā ņemami vienkāršos valstu iemaksas un samazinās administratīvo slogu kā Komisijai, tā dalībvalstīm. 2010. gadā PVN daļa veidoja 11,2 % no pašu resursiem.

13.

Palāta vairākkārt ir kritizējusi šos pašu resursus (8), jo to sarežģītais aprēķins prasa nozīmīgu administratīvo jaudu (9) un tie nav tieši saistīti ar nodokļa bāzi. Palāta atzīmē, ka priekšlikumā šīs nepilnības ir risinātas.

14.

Komisija ierosina ieviest jaunus pašu resursus, kurus iegūtu no dalībvalstu PVN ieņēmumiem. Regulas priekšlikumā ir noteikts, ka PVN daļa, kas katrai dalībvalstij ir jādara pieejama Komisijai kā pašu resursi, ir 1 % (10) no preču un pakalpojumu piegāžu, preču iegādes Kopienas iekšienē un to preču importa neto vērtības, kurām piemēro saskaņā ar Savienības noteikumiem paredzētu PVN standarta likmi katrā dalībvalstī.

15.

Aprēķina metode ir izvērsta priekšlikumā Padomes regulai par metodēm un procedūru, lai darītu pieejamus pašu resursus, kuru pamatā ir PVN (COM(2011) 737, 9.1.2011.). Tāpēc Komisijai līdz 2014. gadam ir jānosaka vienota Savienības vidējā attiecība apliekamo piegāžu vērtībai (11) salīdzinājumā ar kopējo piegāžu vērtību.

16.

Jaunos PVN resursus paredzēts ieviest 2014. gada 1. janvārī, un dalībvalstis tos darīs pieejamus katru mēnesi līdzīgi kā tradicionālos pašu resursus, vienīgi neieturot summu par iekasēšanas izmaksām. Pēc Komisijas aplēsēm 2020. gadā šī resursu daļa veidos 18 % no visiem pašu resursiem.

17.

Jaunie resursi ir iecerēti vienkāršāki, to administrēšana izmaksās mazāk. Taču 15. punktā minētās vidējās attiecības aprēķins joprojām izrietēs no sarežģītiem statistiskiem datiem, kurus izmanto pašreizējo PVN pašu resursu aprēķinam. Vidējo attiecību aprēķinās vienu reizi laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, tātad te ir svarīga precizitāte. Ir noteikums, kas ļaus aprēķinu atjaunināt, ņemot vērā pietiekami pamatotus iemeslus, bet Komisijas priekšlikumā tie nav konkretizēti.

18.

Iemaksu ES budžetā arī turpmāk noteiks, veicot iekasētā PVN koriģēšanu, lai gan mazākā mērā nekā pašreizējā PVN resursu sistēmā. Tātad ierosinātie pašu resursi, kuru pamatā būs PVN daļa, joprojām ir sarežģīti, bet ne tik sarežģīti kā līdzšinējie PVN resursi.

19.

Komisija ierosina, lai saistībā ar jaunajiem PVN resursiem (12) dalībvalstis tai ziņotu par atklātajiem krāpšanas un pārkāpumu gadījumiem, kuri attiecas uz prasījumiem virs EUR 10 000. Šī prasība ir balstīta uz pašreizējo sistēmu attiecībā uz ziņošanu par krāpšanu un pārkāpumiem saistībā ar tradicionālajiem pašu resursiem. Pašu resursiem iekasējamā PVN daļa nav liela. Palāta atbalsta cīņu pret krāpšanu un pārkāpumiem, bet ierosina Komisijai noskaidrot, vai jaunās ziņošanas prasības potenciālie ieguvumi ir tā vērti, lai paaugstinātu dalībvalstu administratīvās izmaksas.

20.

Grozītajā priekšlikumā Padomes regulai, ar ko nosaka Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas īstenošanas pasākumus (COM(2011) 740, 9.11.2011.), noteikumi par jaunās pašu resursu kārtības kontroli un pārraudzību ir paredzēti 5.–8. pantā. Jaunie noteikumi pārsvarā sakrīt ar pašreizējo kārtību, kas izklāstīta Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 (13).

21.

Regulas priekšlikuma 5. panta 4. punktā ir noteikts, ka Komisijas inspektoriem ir pieejami visi apliecinošie dokumenti attiecībā uz pašu resursu noteikšanu un nodošanu “un visi citi attiecīgie dokumenti, kas saistīti ar minētajiem apliecinošajiem dokumentiem”. Līdz ar jauno PVN pašu resursu ieviešanu būs tieša saikne starp iekasēto nodokli un pašu resursiem, tāpēc attiecīgi pilnvarotiem Komisijas darbiniekiem varētu rasties vajadzība piekļūt dalībvalstu uzskaitei par iekasēšanu un piedziņu. Skaidri jānosaka šādas piekļuves ierobežojumi un tvērums, kā arī jāiekļauj atsauce uz Eiropas Revīzijas palātas piekļuves tiesībām saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu.

22.

Šajos noteikumos nav izšķirti tradicionālie pašu resursi, kur visi ieņēmumi pienākas ES (atskaitot ieturējumu par iekasēšanas izmaksām), un PVN pašu resursi, kur ieņēmumi pienākas dalībvalstīm un tikai vēlāk daļu no tiem nodod ES (14). Tāpēc jāprecizē, vai Komisijas inspektoriem dotā iespēja sazināties ar parādniekiem, kas paredzēta ierosinātās regulas 7. panta 2. punktā, attiecas arī uz dalībvalstu PVN parādniekiem.

23.

COM(2011) 740 5. panta 4. punkta otrā daļa ir jauna. Tajā ir paredzēts, ka Komisija var pieprasīt dalībvalstīm pārsūtīt tai dokumentus, tostarp iekšējās revīzijas ziņojumus. Tas ļaus Komisijai iegūt papildu pārliecību par iekšējās kontroles sistēmu darbību.

24.

Kopienas parādiem ir dažādas piedziņas procedūras atkarībā no tā, vai attiecīgās summas ir nepamatoti samaksātas saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku vai tie ir muitas nodokļa parādi. Tā tas pašlaik ir saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem, kuros paredzētas norakstīšanas procedūras (15). Šī nesaskaņa saglabājas 12. pantā grozītajā priekšlikumā Padomes regulai par metodēm un procedūru, lai darītu pieejamus tradicionālos un NKI pašu resursus, un par pasākumiem, lai izpildītu kases vajadzības (COM(2011) 742, 9.11.2011.). Palāta uzskata, ka visi parādi Kopienām ir jāapstrādā vienādi, tāpēc procedūras būtu jāsaskaņo.

25.

Finanšu darījuma nodokļa ieviešanu ierosināja 2011. gada 28. septembrī ar COM(2011) 594 “Priekšlikums Padomes direktīvai par kopīgu finanšu darījuma nodokļa sistēmu un grozījumiem Direktīvā 2008/7/EK”. Palātai nav lūgts atzinums par šo priekšlikumu. Tai lūgts atzinums par nodokļa piemērotību pašu resursu ieņēmumiem.

26.

Finanšu darījuma nodoklis būs ES mēroga nodoklis par šādiem darījumiem:

27.

Līdzīgi kā tas ir ar PVN, ieņēmumi no šā nodokļa pienāksies dalībvalstīm. Komisija ierosina daļu no šā nodokļa noteikt kā pašu resursus. Attiecīgā daļa būs divas trešdaļas no minimālajām likmēm, kas minētas ierosinātās FDN direktīvas 8. panta 2. punktā. Minimālā likme ir noteikta 0,1 % apmērā no nodokļa bāzes (0,01 % apmērā attiecībā uz atvasinājumiem).

28.

Priekšlikumā paredzēts, ka FDN pašu resursus ieviesīs 2014. gada 1. janvārī, tos iekasēs dalībvalstis un katru mēnesi darīs pieejamus līdzīgi kā tradicionālos pašu resursus, vienīgi neieturot summu par iekasēšanas izmaksām. Pēc Komisijas aplēsēm līdz 2020. gadam FDN daļa, kas pienāksies Eiropas Savienībai, veidos 23 % no pašu resursiem.

29.

Šis būs jauns ieņēmumu avots, un Komisijas paskaidrojuma rakstā teikts, ka tie varētu samazināt dalībvalstu iemaksas un veicināt budžeta konsolidācijas centienus.

30.

Grozītajā priekšlikumā Padomes Lēmumam par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu (COM(2011) 739, 9.11.2011.), 8. apsvērumā, ir minēts, ka līdz ar jaunās pašu resursu sistēmas ieviešanu samazināsies dalībvalstu iemaksas Savienības gada budžetā un tiks veicināti dalībvalstu budžetu konsolidācijas centieni. Padomes regulas priekšlikumā (COM(2011) 594) ierosinātais FDN varētu sniegt papildu līdzekļus dalībvalstu budžetos un tādējādi tos nostiprināt.

31.

Paskaidrojuma rakstā Komisija apgalvo, ka iniciatīva ieviest šādu nodokli Eiropas Savienībā ir pirmais solis FDN globālai ieviešanai. Potenciālie valstu ieņēmumi būtu ievērojami (16), un attiecīgās iemaksas ES budžetā līdz 2020. gadam varētu sasniegt 37 miljardus EUR.

32.

Palāta uzskata, ka apstākļos, kad šis nodoklis nav globāls, pārvietošanās risks būtiski ietekmēs šīs aplēses, proti, finanšu iestādes pārvietosies citviet, lai veiktu darījumus ārpus ES jurisdikcijas.

33.

Priekšlikums daļu FDN atlicināt pašu resursiem ir balstīts uz pieņēmumu, ka Padome pieņems Komisijas priekšlikumu par nodokļa ieviešanu visās dalībvalstīs. Palāta nevar komentēt šāda lēmuma iespējamību vai vēlamību.

34.

PVN un NKI pašu resursiem, ko izmanto 2007.–2013. gada posmā, ir samērā stabila un paredzama nodokļa bāze, turpretim FDN resursi nāks no vienas saimnieciskas darbības, kas varētu ievērojami un neparedzami svārstīties. Svārstības savukārt varētu ietekmēt no šā avota iekasējamo pašu resursu summu.

35.

ES budžetā ieskaitot daļu no iekasētā FDN, par tādu pašu summu samazināsies uz NKI balstītās iemaksas. ES 27 dalībvalstu līmenī ietekme uz iemaksām Savienības gada budžetā būs neitrāla. Tomēr FDN daļas ieskaitīšana pašu resursos vērā ņemami mainīs dalībvalstu iemaksu struktūru.

36.

COM (2011) 740 5.–8. pantā ir noteikumi par jaunās pašu resursu kārtības kontroli un pārraudzību. Palātas apsvērumi par prasībām attiecībā uz jauno PVN pašu resursu kontroli un piekļuvi ir izklāstīti 20.–22. punktā, un tie attiecas arī uz ierosināto FDN.

37.

Eiropadomes secinājumos (Fontenblo, 1984. g.) ir izteikts atzinums, ka “katra dalībvalsts, kura iztur budžeta slogu, kas ir pārmērīgs salīdzinājumā ar tās relatīvo labklājību, varētu iegūt no piemērotā laikā veiktas korekcijas”. Pēc tam vairākos secīgos lēmumos par pašu resursiem bija noteikta korekcija Apvienotajai Karalistei. Ir bijuši arī pagaidu korekcijas mehānismi Vācijai, Nīderlandei, Austrijai un Zviedrijai.

38.

Komisija ierosina pārstrukturēt mehānismus, ar kuriem koriģē pārmērīgu budžeta slogu. Visus līdzšinējos mehānismus aizstās ar vienreizējas summas korekcijām, ko piemēros tām četrām dalībvalstīm, kuru nastu Komisija ir novērtējusi kā pārmērīgu (Apvienotā Karaliste, Vācija, Nīderlande un Zviedrija) (17). Vienreizējās summas noteiks iepriekš un piemēros katru gadu laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam.

39.

Vienreizējās summas korekcijas nozīmē minēto četru dalībvalstu NKI ikgadējo iemaksu bruto samazinājumu. Šīs korekcijas finansēs visas dalībvalstis, ieskaitot arī tās četras dalībvalstis, kurām samazinājumus piemēros. Pēc Komisijas aprēķiniem ikgadējs bruto samazinājums šīm četrām valstīm par 7 500 miljoniem EUR atbildīs ikgadējam neto samazinājumam par 4 334 miljoniem EUR (18).

40.

Palāta jau agrāk norādījusi (19), ka jebkāds korekcijas mehānisms vājina pašu resursu sistēmas vienkāršību un pārredzamību un ka tīrie atlikumi nav labs rādītājs, pēc kura novērtēt vispārējos ieguvumus no Savienības politikas, jo tajos neatspoguļojas politikas daudzkāršojošā ietekme. Komisijas dienestu darba dokumentā (20) ir teikts, ka jebkādus jaunus korekcijas mehānismus rūpīgi jāpamato un ne tikai jāapspriež uzskaites kārtība, bet arī jāņem vērā no ES budžeta un politikas gūtie vispārējie ieguvumi. Nekas neliecina, ka Komisija to būtu darījusi.

41.

Pašreiz spēkā esošais Padomes lēmums par pašu resursu sistēmu stājās spēkā divarpus gadus pēc kārtējās daudzgadu finanšu shēmas sākuma (21). Tas tāpēc, ka dalībvalstis līdz oficiālo sarunu beigām nevarēja vienoties par korekciju finansēšanu. Komisijas priekšlikumā nav skaidru noteikumu par korekciju finansēšanu, īpaši par neto korekciju aprēķinu. Palāta uzskata, ka pārredzamāka korekciju finansēšana ļaus Padomei laikus pieņemt vajadzīgos tiesību aktus.

42.

Ierosinātās vienreizējās summas savukārt relatīvi uzlabos pašu resursu sistēmas vienkāršību un pārredzamību. Pašreiz Apvienotās Karalistes korekcijas mehānisms ir tik sarežģīts, ka tā precizitāte ir apšaubāma un aprēķinā rodas kļūdas (22).

43.

Komisija ir informējusi Palātu, ka tās lēmums par dalībvalstīm piešķiramo vienreizējo korekciju ir balstīts uz tīrā atlikuma rādītāju un analīzi par tīrā atlikuma attiecību pret relatīvo labklājību un ka korekcijas ir kalibrētas tā, lai attiecīgās četras dalībvalstis iegūtu salīdzinošu attiecību. Taču Palātai nav sniegti šie aprēķini, tāpēc tā nevar tos komentēt.

44.

No Komisijas priekšlikuma netop skaidrs, pēc kādiem kritērijiem ir definēts “pārmērīgs budžeta slogs”. Varētu apsvērt, vai priekšlikumā neiekļaut skaidrus noteikumus par relatīvo labklājību, kas atbilstu izvirzītajiem kritērijiem un ko izmantotu dalībvalstu korekciju noteikšanā, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret visām dalībvalstīm. Tādā gadījumā sarunas par ES budžeta finansēšanu kļūtu pārredzamākas un vairāk varētu pievērsties ES budžeta izdevumu daļas nākotnei.

45.

Agrākos atzinumos (23) Palāta ir kritizējusi to, ka nepastāv uzraudzības procedūra, ar kuru pārbaudīt, vai korekcijas joprojām ir pamatotas un vai arī citām dalībvalstīm nebūtu tiesības uz korekciju.

46.

Eiropadomes 1984. gada secinājumos iekļautā atsauce uz “piemērotā laikā” veiktu korekciju atkārtojas COM(2011) 739 10. apsvērumā. 11. apsvērumā minēts, ka korekcijai “vajadzētu būt spēkā tikai tik ilgi, kamēr tā kalpo savam mērķim”. Vienreizēju summu noteikšana septiņiem gadiem neatbilst šiem apsvērumiem.

47.

Tātad būtu jāpārdomā, vai nevajadzētu ieviest starpposma pārskatīšanu, kas ļautu pārliecināties, vai četras dalībvalstis (Apvienotā Karaliste, Vācija, Nīderlande un Zviedrija) joprojām atbilst vienreizējās korekcijas kritērijiem, vai summas nevajadzētu pārrēķināt un vai kritērijiem neatbilst arī citas dalībvalstis.

48.

Komisija ierosina samazināt no 25 % līdz 10 % TPR likmi, ko dalībvalstis ietur iekasēšanas izmaksu segšanai. 10 % iekasēja līdz 2000. gadam. Tiek lēsts, ka 2020. gadā TPR veidos 19 % pašu resursu (2010. gadā – 13 %).

49.

Pēc Komisijas ieskatiem fakts, ka dalībvalstis ietur 25 % no TPR iekasētām summām, ir slēpta korekcija, jo šī likme, visticamāk, pārsniedz reālās izmaksas. Padome 2005. gada lēmumā par budžeta izpildes apstiprināšanu ieteica Komisijai novērtēt pašu resursu sistēmas administratīvās izmaksas. Tas, šķiet, nav darīts. Ieturēšanas likmes samazināšana līdz 10 % veicinās slēptās korekcijas novēršanu.

50.

Palāta iesaka Padomei apsvērt, vai augstāka ieturēšanas likme nebūtu stimuls dalībvalstīm veikt vairāk ex post revīziju. Muita reti pārbauda preču ievešanu, tātad galvenais kontroles mehānisms ir ex post revīzijas tirgotāju telpās. Tādas revīzijas vajadzētu veikt bieži un pietiekami rūpīgi, lai aizsargātu ES finansiālās intereses.

51.

Atbilstoši Komisijas analīzei TPR daļa pašu resursos pieaugs no 14,7 % 2012. gadā līdz 18,9 % 2020. gadā, savukārt samazināsies dalībvalstu (NKI) iemaksas. Ieturēšanas likmes samazināšana no 25 % līdz 10 % veicinās šo pieaugumu. Taču jāņem vērā, ka TPR ilgtermiņa tendence ir lejupejoša, ko galvenokārt nosaka ES tirdzniecības politika un PTO īstenotā liberalizācija, tāpēc pastāv risks, ka plānotais TPR daļas palielinājums aplūkotajā laikposmā nerealizēsies.

52.

Komisijas priekšlikumos nav ierosināts mainīt NKI pašu resursus. Pēc Komisijas aplēsēm 2020. gadā šie resursi veidos 40 % no pašu resursiem (2010. gadā – 76 %).

53.

Tāpat kā pašreizējā un iepriekšējās pašu resursu sistēmās, COM(2011) 740 2. pantā ir atsauce uz pasākumiem, kas veicami ievērojamu NKI izmaiņu gadījumā. Te galvenokārt ir runa par NKI datiem, ko ņem vērā pašu resursu maksājumu noteikšanai un kas izriet no grozītās Eiropas kontu sistēmas (EKS) uzskaites kārtības. Runa ir arī par budžeta maksājumu un saistību maksimālās robežas attiecīgu pārskatīšanu (COM(2011) 739 3. pantā maksimālā robeža ir izteikta kā visu dalībvalstu NKI summas procentuāla daļa). Palāta jau agrāk norādījusi (24), ka Komisijai jādefinē “ievērojamas izmaiņas”, bet līdz šim tas nav darīts.

54.

Ir ļoti svarīgi definēti ievērojamu izmaiņu kritērijus, jo tagad 2. pantā vairs nav paredzēts, ka Padome (pēc Komisijas priekšlikuma un apspriedusies ar Eiropas Parlamentu) vienprātīgi nolemj, vai EKS uzskaites kārtības grozījumi attiecas uz pašu resursiem. Jaunajos noteikumos paredzēts tikai tas, ka Komisija informē Padomi un Eiropas Parlamentu par EKS izmaiņu piemērošanas datumiem.