PASKAIDROJUMA RAKSTS

Eiropadome 2011. gada 4. februāra sēdē secināja, ka, lai nodrošinātu konsekvenci un saskaņotību ES ārējās attiecībās ar galvenajām ražotājvalstīm, tranzītvalstīm un patērētājvalstīm enerģētikas jomā, ir labāk jākoordinē Savienības un dalībvalstu darbības. Tādēļ Padome aicināja dalībvalstis no 2012. gada 1. janvāra informēt Komisiju par visiem saviem jauniem un spēkā esošiem divpusējiem nolīgumiem ar trešām valstīm enerģētikas jomā[1].

Šis priekšlikums Eiropadomes secinājumus ietver mehānismā ar sīki izstrādātām procedūrām informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar starpvaldību nolīgumiem, t.i., juridiski saistošiem nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kas, visticamāk, ietekmēs iekšējā enerģijas tirgus darbību vai energoapgādes drošību Savienībā.

Priekšlikums pievienots Komisijas paziņojumam par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību — "ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām"[2].

1. POLITIKAS MĒRĶIS

Savienībā importētās enerģijas daļa pastāvīgi pieaug[3]. Dalībvalstis un enerģētikas uzņēmumi meklē jaunus energoresursu avotus ārpus ES. Parasti sarunām ar ietekmīgiem trešo valstu enerģijas piegādātājiem ir nepieciešams politisks atbalsts starpvaldību nolīgumu veidā, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Šie starpvaldību nolīgumi tiek apspriesti divpusējās sarunās, un tie bieži ir sīkāk izstrādātu komerclīgumu pamatā.

Pēc elektroenerģijas un gāzes tirgu liberalizācijas Eiropas Savienībā, jo īpaši īstenojot Trešās enerģētikas tiesību aktu paketes[4] prasības, dalībvalstis ir ieviesušas būtiskas izmaiņas savos tiesību aktos enerģētikas jomā. Šo tiesību aktu izmaiņu ievērošana ne vienmēr ietilpst trešo valstu enerģijas piegādātāju komercinteresēs. Ņemot vērā iespējamo piegādes deficītu, dalībvalstis arvien vairāk izjūt spiedienu pieņemt savos starpvaldību nolīgumos ar trešām valstīm regulatīvus kompromisus, kas nav saderīgas ar Savienības tiesību aktiem enerģētikas jomā. Šādi regulatīvie kompromisi apdraud Savienības iekšējā enerģijas tirgus pienācīgu darbību.

Piemēram, ja starpvaldību nolīgums tiek noslēgts, lai atbalstītu konkrētu gāzes cauruļvada projektu, tajā nebūtu jāiekļauj neviena klauzula, kas patur tiesības konkrētam nosūtītājam slēgt līgumus par gāzes cauruļvada kopējo ietilpību vai ietilpības daļu, izņemot, ja šāda klauzula ir pieļaujama saskaņā ar Savienības tiesību aktiem pēc attiecīgo iestāžu labvēlīga lēmuma pieņemšanas valsts un Savienības līmenī par atbrīvojumu no prasībām, ko Savienības tiesību akti enerģētikas jomā paredz trešām personām saistībā ar piekļuves tiesībām, un uz to attiecas šajos tiesību aktos paredzētie nosacījumi. Pretējā gadījumā nolīgums būs pretrunā Savienības tiesību aktiem, un rezultātā tas ieguldītājiem nenodrošinās tiesisko noteiktību. Turklāt cauruļvada projekts zaudēs tiesības uz iespējamā ES finansējuma saņemšanu. Tā kā dalībvalstis nevar vienkārši vienpusēji grozīt starpvaldību nolīgumus, kas noslēgti ar trešām valstīm, ja tiek konstatēts, ka noteikumi tajos pārkāpj iekšējā tirgus normas, starpvaldību nolīgumi, kas ietver pretlikumīgus noteikumus, nostāda dalībvalstis situācijā, kas rada pretrunīgas tiesiskās saistības un apdraud Savienības iekšējā enerģijas tirgus pienācīgu darbību. Tāpēc dalībvalstis nedrīkst šādus nolīgumus parakstīt.

Turklāt, kā parādīja Krievijas Federācijas un Ukrainas strīds par gāzi, kas norisinājās 2009. gada janvārī, ja iekšējais tirgus pienācīgi nedarbojas, ES ir daudz neaizsargātāka pret piegādes drošības riskiem. Tāpēc ir svarīgi, lai dalībvalstis un Komisija būtu informētas par importētās enerģijas daudzumu un avotiem.

Lai risinātu šīs problēmas, ir svarīgi uzlabot informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un Komisiju par spēkā esošiem, provizoriski piemērotiem un plānotiem starpvaldību nolīgumiem. Tas veicinās koordināciju Savienības līmenī un Savienības enerģētikas politikas efektīvu īstenošanu. Turklāt tas stiprinās atsevišķu dalībvalstu pozīciju sarunās ar trešām valstīm, lai nodrošinātu piegādes drošību un Savienības iekšējā enerģijas tirgus pienācīgu darbību, kā arī radītu tiesisko noteiktību ieguldījumu lēmumiem un padarītu iespējamu potenciālu ES finansējuma piešķiršanu projektam. Uzlabota pārredzamība saistībā ar starpvaldību nolīgumiem galu galā arī palielinās konsekvenci un saskaņotību solidaritātes garā ES ārējās attiecībās enerģētikas jomā un ļaus dalībvalstīm labāk izmantot Savienības politisko un ekonomisko ietekmi un Komisijas pieredzi saistībā ar Savienības tiesību aktiem. Šā iemesla dēļ tiek paredzēts, ka dalībvalstis sarunās var prasīt Komisijas palīdzību. Tāpēc jaunais instruments ļaus Komisijai efektīvi atbalstīt dalībvalstis.

2. POLITIKAS SCENĀRIJI UN APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM

Ņemot vērā šā priekšlikuma ierobežoto ekonomisko un sociālo ietekmi, netika uzskatīts par nepieciešamu veikt oficiālu ietekmes novērtējumu. Tomēr, ņemot vērā paustos politikas mērķus, Komisija novērtēja vairākas iespējas pareizas Eiropadomes secinājumu transponēšanas panākšanai. Sabiedriskā apspriešana par ES enerģētikas politikas ārējo dimensiju notika laikposmā no 2010. gada 21. decembra līdz 2011. gada 7. martam. Apspriešanās raisīja jautājumus par koordinācijas nepieciešamību starp dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar starpvaldību nolīgumiem, lai nodrošinātu piegādes drošību un Savienības iekšējā enerģijas tirgus pienācīgu darbību. Kopumā tika saņemtas vairāk nekā 90 atbildes. Saņemtajās atbildēs tika uzsvērta Savienības nozīmīgā loma uzticama tiesiskā regulējuma un institucionālās sistēmas veicināšanā, lai panāktu abpusēji izdevīgas attiecības ar tās galvenajiem energoresursu piegādātājiem un tranzītvalstīm. 2011. gada 6. aprīlī Briselē notika arī sanāksme, kurā piedalījās enerģētikas eksperti.

Status quo

Sakarā ar to, ka nav uzlikts par pienākumu vispusīgi informēt Komisiju par starpvaldību nolīgumiem[5], Komisijas rīcībā pašlaik nav informācijas par lielāko daļu starpvaldību nolīgumu starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Komisija ļoti aptuveni lēš, ka apmēram 30 starpvaldību nolīgumi varētu būt noslēgti starp dalībvalstīm un trešām valstīm naftas sektorā un apmēram 60 nolīgumi gāzes sektorā[6]. Visticamāk, tie attiecas vai nu uz naftas un gāzes apjomiem, kas Savienībā importēti no trešām valstīm, vai uz šo apjomu piegādes, ko veic, izmantojot fiksētu infrastruktūru, nosacījumiem. Saistībā ar starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm attiecībā uz elektroenerģiju tiek lēsts, ka to kopējais skaits ir mazāks. Šie nolīgumi ietver tā sauktos BRELL RING nolīgumus starp Baltkrieviju, Krieviju, Igauniju, Lietuvu un Latviju par tīklu darbību un izmantošanu Baltijas valstīs. Visticamāk, ka līdzvērtīgi nolīgumi ir noslēgti arī ar Balkānu reģiona valstīm, kurās trešo valstu tīkli ir sinhroni savienoti ar Savienības dalībvalstu tīkliem. Nav iespējams aptuveni noteikt, cik bieži šie starpvaldību nolīgumi tiek grozīti vai cik daudz var tikt noslēgti jauni. Dalībvalstīm arī trūkst mehānisma, lai sekotu līdzi situācijai šajā jomā 27 dalībvalstīs. Lai gan dažas pārredzamības nodrošināšanas prasības jau ir pieņemtas[7], tās attiecas tikai uz gāzes nozari (spēkā esošie starpvaldību nolīgumi un jaunie noslēgtie nolīgumi) un informācijas apmaiņu starp Komisiju un dalībvalstīm (apmaiņa nenotiek starp pašām dalībvalstīm), un šo iemeslu dēļ vien nespēj transponēt Eiropadomes secinājumus. Tādēļ status quo ir uzskatāms par neapmierinošu, un Komisija uzskata par nepieciešamu ieteikt jauna, sīkāk izstrādāta un vispusīgāka informācijas apmaiņas mehānisma izveidošanu.

Juridisks instruments vai brīvprātīgi pasākumi

Tikai skaidri noteiktas saistības attiecībā uz informācijas apmaiņu par starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un Komisiju var nodrošināt nepieciešamo pārredzamību, kas vajadzīga koordinācijai Savienības līmenī. Lai gan ierosinātajā mehānismā ir ietvertas arī nesaistošās tiesību normas, piemēram, standarta klauzulu kopīga izstrāde, brīvprātīgi pasākumi paši par sevi līdz šim nav izrādījušies pietiekami efektīvi, lai garantētu tādu informācijas apmaiņu, kāda nepieciešama, lai nodrošinātu, ka nolīgumi, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām valstīm, ir likumīgi un neapdraud Savienības iekšējā enerģijas tirgus pienācīgu darbību. Tādēļ juridisks instruments obligātas informācijas apmaiņai ir vienīgā iespēja, kas garantēs, ka paustie politikas mērķi tiks sasniegti, un vispiemērotākā forma tam būtu lēmums[8].

Darbības joma

Lai precīzi transponētu Padomes secinājumus, tiek ierosināts, ka lēmums attiecas uz visiem spēkā esošiem, provizoriski piemērotiem un jauniem starpvaldību nolīgumiem, kas, visticamāk, ietekmēs iekšējā enerģijas tirgus darbību vai energoapgādes drošību Savienībā, jo šie divi faktori savā starpā ir cieši saistīti. Jo īpaši svarīgi ir, lai lēmums ietvertu visus starpvaldību nolīgumus, kas ietekmē gāzes, naftas vai elektroenerģijas piegādi, ko veic, izmantojot fiksētu infrastruktūru (piemēram, cauruļvadus un tīklus), vai ES importētās enerģijas kopējo daudzumu.

Atbilstīgi informācijas apmaiņas termiņi

Svarīgi ir laikus sniegt informāciju par plānotiem starpvaldību nolīgumiem pārējām dalībvalstīm un Komisijai. Ir nepieciešams arī pilnībā pārzināt pašlaik spēkā esošo starpvaldību nolīgumu saturu. Tādēļ par būtisku faktoru tiek uzskatīts tas, ka dalībvalstis vispirms informē Komisiju par savu nodomu sākt sarunas un paziņo starpvaldību nolīguma ratificēto variantu. Komisijai jābūt galvenajai lomai šīs informācijas tūlītējā izplatīšanā pārējām dalībvalstīm, ņemot vērā dalībvalstu pieprasījumus ievērot informācijas konfidencialitāti.

Tomēr, neveicot informācijas apmaiņu sarunu laikā, būs sarežģīti panākt turpmāko starpvaldību nolīgumu atbilstību Savienības tiesību aktiem enerģētikas jomā un Savienības politikai piegādes drošības jomā. Turklāt tiktu zaudēta iespēja nodrošināt nepieciešamo tiesisko noteiktību attiecībā uz starpvaldību nolīgumu statusu un spēkā esamību galvenajiem enerģētikas nozares projektiem un turpmākajam finansējumam. Tas kaitētu Savienības ieguldījumiem un tādējādi Savienības energoapgādes drošībai.

Pašreizējais ex-post kontroles mehānisms pārkāpumu procedūru veidā šo problēmu nerisina pietiekami efektīvi[9]. Tas notiek tādēļ, ka, tiklīdz starpvaldību nolīgumi ir parakstīti vai tiklīdz tie tiek ratificēti, dalībvalstis nevar tos vienpusēji grozīt, ja tiek konstatēts, ka tajos ietvertie konkrētie noteikumi ir pretrunā iekšējā tirgus normām un starpvaldību nolīgumi ar attiecīgām trešām valstīm būtu jāpārskata. Tādēļ par būtisku faktoru tiek uzskatīta nepārtraukta saziņa un informācijas apmaiņa sarunu laikā, kā arī iespēja pēc attiecīgās dalībvalsts vai Komisijas pieprasījuma veikt saderības pārbaudi, pirms starpvaldību nolīgums tiek parakstīts. Turklāt tiek ierosināts, ka dalībvalstis sarunās var prasīt Komisijas dienestu palīdzību. Pieredze, ko iegūst, izmantojot šos apmaiņas mehānismus, dos iespēju kopīgi izstrādāt brīvprātīgas standarta klauzulas, ko dalībvalstis var izmantot turpmākos starpvaldību nolīgumos. Šādu standarta klauzulu izmantošana palīdzētu novērst to, ka starpvaldību nolīgumi ir pretrunā Savienības tiesību aktiem.

Obligāta ex-ante kontrole vai elastīgāka saderības pārbaude

Ar šo priekšlikumu netiek ierosināts izveidot pilnīgu, obligātu ex-ante kontroles mehānismu, kas piemērojams visiem attiecīgajiem starpvaldību nolīgumiem, jo šāds mehānisms uzliktu pārāk lielu slogu dalībvalstīm un aizkavētu visu turpmāko starpvaldību nolīgumu noslēgšanu vismaz par vairākiem mēnešiem.

Tā vietā tiek uzskatīts par pietiekamu paredzēt elastīgāku saderības kontroles mehānismu, atbilstīgi kuram Komisija, pēc pašas pieprasījuma vai pēc tās dalībvalsts pieprasījuma, kas apspriež starpvaldību nolīgumu noslēgšanu, novērtē panāktā nolīguma saderību ar Savienības tiesību aktiem, pirms nolīgums tiek parakstīts. Ja saderības pārbaude ir veikta pēc attiecīgās dalībvalsts vai Komisijas pieprasījuma un ja Komisija četru mēnešu laikā nepieņem nepārprotamu atzinumu, lai nepamatoti neaizkavētu sarunas, tiek uzskatīts, ka tai nav iebildumu.

Ierosinātais variants ievērojami palielinās Savienības spēju saglabāt tās iekšējā enerģijas tirgus pienācīgu darbību un aizsargāt energoapgādes drošību, kā arī galveno enerģētikas nozares projektu īstenošanu, izmantojot koordinētu un tādēļ efektīvu Savienības spēju panākt izdevīgus nosacījumus. Šajā ziņā priekšlikuma pozitīvā ietekme ir lielāka par diezgan ierobežoto papildu slogu attiecībā uz pārredzamības saistībām, kas noteiktas dalībvalstīm, apspriežot starpvaldību nolīgumu noslēgšanu ar trešām valstīm.

3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

Šā priekšlikuma mērķis ir pārvērst Eiropadomes 2011. gada 4. februāra secinājumus mehānismā ar sīki izstrādātām procedūrām informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar starpvaldību nolīgumiem, lai Savienības līmenī veicinātu koordināciju, kas nodrošinātu piegādes drošību un Savienības iekšējā enerģijas tirgus pienācīgu darbību, kā arī radītu tiesisko noteiktību attiecībā uz ieguldījumu lēmumiem.

Dalībvalstīm individuālā līmenī ir grūti nodrošināt šo politikas mērķu sasniegšanu. Dalībvalstu rīcībā pašlaik nav pietiekamas informācijas, lai izvērtētu savu starpvaldību nolīgumu vispārējo ietekmi uz piegādes drošības situāciju ES. Dalībvalstu pašu novērtējumi par Savienības enerģētikas jomas noteikumu pareizu īstenošanu saistībā ar šiem starpvaldību nolīgumiem nesniedz arī pietiekamu tiesisko noteiktību ieguldītājiem. Taču Savienības līmeņa koordinācija labvēlīgi ietekmēs visu pausto mērķu sasniegšanu. Tā kā ierosinātā informācijas apmaiņa stiprinās dalībvalstu pozīciju sarunās ar trešām valstīm, tā nodrošinās Savienības noteikumu un politiku pareizu ieviešanu. Informācijas apmaiņas rezultātā kolektīvās piegādes drošības stāvokļa jautājumus varēs aplūkot ne tikai valsts, bet arī ES mērogā. Turklāt kopīgi izstrādātu standarta klauzulu un ierosinātās saderības pārbaudes izmantošana nodrošinās ieguldītājiem lielāku tiesisko noteiktību attiecībā uz starpvaldību nolīguma atbilstību ES tiesību aktiem. Tāpēc priekšlikums ir pamatots subsidiaritātes principa ziņā. Priekšlikumā arī tiek ievērots proporcionalitātes princips, jo pārbaudītās brīvprātīgās alternatīvas negarantē, ka tiks veikta pietiekama informācijas apmaiņa, lai nodrošinātu, ka politikas mērķi tiek sasniegti.

Starpvaldību nolīgumi tiek definēti kā visi juridiski saistoši nolīgumi starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kas, visticamāk, ietekmēs iekšējā enerģijas tirgus darbību vai energoapgādes drošību ES.

Lai izvairītos no noteikumu dublēšanās, tie starpvaldību nolīgumi, attiecībā uz kuriem citos Savienības tiesību aktos jau ir paredzētas konkrētas paziņošanas procedūras Komisijai, tiek izslēgti no priekšlikuma, izņemot starpvaldību nolīgumus, kas jāiesniedz Komisijai saskaņā ar Gāzes piegādes drošības regulu[10]. Tiek arī ierosināts, ka jaunais mehānisms neattiecas uz nolīgumiem starp komersabiedrībām, izņemot tiktāl, ciktāl starpvaldību nolīgums nepārprotami atsaucas uz šiem komercnolīgumiem.

Dalībvalstis nosūta Komisijai visus spēkā esošus un provizoriski piemērotus starpvaldību nolīgumus starp dalībvalstīm un trešām valstīm ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc ierosinātā lēmuma stāšanās spēkā. Komisija iespējami agrāk arī jāinformē par dalībvalstu nodomiem sākt sarunas par turpmāku starpvaldību nolīgumu noslēgšanu vai spēkā esošu starpvaldību nolīgumu grozīšanu. Komisija pastāvīgi tiek informēta par sarunu gaitu. Pēc pieprasījuma Komisija piedalās sarunās kā novērotājs. Šajā kontekstā dalībvalstis ir arī tiesīgas prasīt Komisijas palīdzību sarunās ar trešām valstīm.

Pēc starpvaldību nolīguma ratifikācijas ratificēto dokumentu nekavējoties nosūta Komisijai. Starpvaldību nolīgumi jāiesniedz pilnībā, tostarp to pielikumi, citi dokumenti, uz kuriem tie atsaucas, un visi to grozījumi. Komisija visu saņemto informāciju dara pieejamu dalībvalstīm, izmantojot datubāzi. Sniedzot informāciju Komisijai, dalībvalsts var norādīt, vai kāda informācijas daļa iesniegtajos nolīgumos ir uzskatāma par konfidenciālu.

Komisija veicina koordināciju starp dalībvalstīm, lai pārskatītu situāciju starpvaldību nolīgumu jomā, identificētu kopīgas problēmas un risinājumus un izstrādātu standarta klauzulas, kuras dalībvalstis var izmantot turpmākajos starpvaldību nolīgumos.

Turklāt Komisija pēc savas ierosmes ne vēlāk kā četru nedēļu laikā pēc informācijas saņemšanas par sarunu pabeigšanu vai pēc to dalībvalstu pieprasījuma, kas apsprieda starpvaldību nolīguma noslēgšanu, ir tiesīga novērtēt apspriestā nolīguma saderību ar Savienības tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka nolīgums ir likumīgs. Šajā gadījumā dalībvalstīm jāiesniedz Komisijai pilnībā apspriestais starpvaldību nolīgums, pirms tas tiek parakstīts. Komisija novērtējumu veic četru mēnešu laikā. Ja šāda saderības pārbaude ir pieprasīta un ja Komisija šajā novērtēšanas laikposmā nepieņem atzinumu, tiek uzskatīts, ka tai nav iebildumu.

Komisija sagatavo ziņojumu par ierosinātā lēmuma piemērošanu četrus gadus pēc tā spēkā stāšanās dienas.

Ierosinātais lēmums stājas spēkā divdesmit dienas pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

4. PRIEKŠLIKUMA IETEKME UZ BUDŽETU

Priekšlikums neietekmē Savienības budžetu. Ierobežotais papildu administratīvais slogs Eiropas Komisijai nerada papildu izmaksas.

2011/0238 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 194. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[11],

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu[12],

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1) Eiropadome ir pieprasījusi dalībvalstīm no 2012. gada 1. janvāra informēt Komisiju par visiem saviem jauniem un spēkā esošiem divpusējiem enerģētikas nozares nolīgumiem ar trešām valstīm. Komisija šo informāciju dara pieejamu visām pārējām dalībvalstīm atbilstīgā veidā, ņemot vērā sensitīvās komercinformācijas aizsardzības nepieciešamību.

(2) Savienības tiesību akti pieprasa dalībvalstīm veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai nodrošinātu no Līgumiem vai Savienības iestāžu aktiem izrietošo saistību izpildi. Tādēļ dalībvalstīm jāizvairās vai jānovērš jebkura nesaderība starp Savienības tiesību aktiem un starptautiskiem nolīgumiem, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām valstīm.

(3) Iekšējā enerģijas tirgus pienācīgai darbībai ir vajadzīgs, lai enerģijas importu Savienībā no trešām valstīm pilnībā reglamentētu noteikumi, ar ko izveido iekšējo enerģijas tirgu. Iekšējais enerģijas tirgus, kas pienācīgi nedarbojas, nostāda ES neaizsargātā stāvoklī attiecībā uz energoapgādes drošību. Augsts pārredzamības līmenis saistībā ar nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā ļautu Savienībai solidaritātes garā saskaņoti rīkoties, lai nodrošinātu, ka šādi nolīgumi atbilst Savienības tiesību aktiem un efektīvi aizsargā enerģijas piegādi.

(4) Jaunajam informācijas apmaiņas mehānismam būtu jāattiecas tikai uz starpvaldību nolīgumiem, kas varētu ietekmēt iekšējo enerģijas tirgu vai energoapgādes drošību, jo šie divi jautājumi savā starpā ir cieši saistīti. Mehānismam jo īpaši jāietver visi starpvaldību nolīgumi, kas ietekmē gāzes, naftas vai elektroenerģijas piegādi, ko veic, izmantojot fiksētu infrastruktūru, vai kas ietekmē Savienībā importēto enerģijas daudzumu no trešām valstīm.

(5) Starpvaldību nolīgumus, kas pilnībā jāpaziņo Komisijai, pamatojoties uz citiem Savienības aktiem, piemēram, [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. …/…, ar ko nosaka pārejas pasākumus divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm[13]], būtu jāizslēdz no informācijas apmaiņas mehānisma, ko izveido ar šo lēmumu.

(6) Atbrīvojums no minētā paziņošanas pienākuma neattiecas uz starpvaldību nolīgumiem, kas jāiesniedz Komisijai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulas (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un Padomes Direktīvas 2004/67/EK atcelšanu 13. panta 6. punktu[14]. Šādi starpvaldību nolīgumi ar trešām valstīm, kas ietekmē gāzes infrastruktūras un gāzes piegādes attīstību un izmantošanu, turpmāk būtu jāpaziņo saskaņā ar šajā lēmumā paredzētajiem noteikumiem. Lai izvairītos no noteikumu dublēšanās, gadījumos, kad paziņojums iesniegts saskaņā ar šo lēmumu, ir uzskatāms, ka Regulā (ES) Nr. 994/2010 noteiktais paziņošanas pienākums ir izpildīts.

(7) Šis lēmums neattiecas uz nolīgumiem starp komercstruktūrām, izņemot tiktāl, ciktāl starpvaldību nolīgumi nepārprotami atsaucas uz šādiem komercnolīgumiem. Neskatoties uz to, komercsabiedrības, apspriežot komercnolīgumu noslēgšanu ar trešo valstu operatoriem, var vērsties Komisijā konsultācijas saņemšanai, lai novērstu iespējamās pretrunas ar Savienības tiesību aktiem.

(8) Dalībvalstis iesniedz Komisijai visus spēkā esošus, Vīnes konvencijas 25. panta nozīmē[15] provizoriski piemērotus nolīgumus, kā arī jaunus starpvaldību nolīgumus.

(9) Dalībvalstis savlaicīgi paziņo Komisijai savu nodomu sākt sarunas saistībā ar jaunu starpvaldību nolīgumu noslēgšanu vai grozījumu veikšanu spēkā esošajos starpvaldību nolīgumos. Komisija pastāvīgi jāinformē par turpmāk paredzētajām sarunām. Komisija ir tiesīga piedalīties sarunās kā novērotājs. Dalībvalstis sarunās ar trešām valstīm var arī prasīt Komisijas palīdzību.

(10) Komisijai ir jābūt tiesīgai pēc savas ierosmes vai tās dalībvalsts pieprasījuma, kas apspriedusi starpvaldību nolīguma noslēgšanu, novērtēt panāktā nolīguma saderību ar Savienības tiesību aktiem, pirms nolīgums tiek parakstīts.

(11) Visus galīgos, ratificētos nolīgumus, uz kuriem attiecas šis lēmums, būtu jāpārsūta Komisijai, lai informāciju varētu pilnībā paziņot visām pārējām dalībvalstīm.

(12) Komisijai visa saņemtā informācija jādara pieejama visām pārējām dalībvalstīm elektroniskā veidā. Komisijai jāņem vērā dalībvalstu pieprasījumi ievērot informācijas, jo īpaši komercinformācijas, konfidencialitāti. Tomēr konfidencialitātes pieprasījumi nedrīkst ierobežot pašas Komisijas piekļuvi konfidenciālajai informācijai, jo Komisijai, lai veiktu novērtējumu, ir vajadzīga vispusīga informācija. Konfidencialitātes pieprasījumi neierobežo piekļuves tiesības dokumentiem, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem[16].

(13) Pastāvīga informācijas apmaiņa par starpvaldību nolīgumiem Savienības līmenī ļauj attīstīt paraugprakses. Pamatojoties uz šīm paraugpraksēm, Komisijai jāiesaka standarta klauzulas izmantošanai starpvaldību nolīgumos starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Šo juridiski nesaistošo standarta klauzulu izmantošanai būtu jānovērš pretrunas starp starpvaldību nolīgumiem un Savienības tiesību aktiem.

(14) Uzlabotas savstarpējas zināšanas par spēkā esošiem un jauniem starpvaldību nolīgumiem ļauj labāk koordinēt enerģētikas jautājumus starp pašām dalībvalstīm, kā arī dalībvalstīm un Komisiju. Šāda uzlabota koordinācija dos iespēju dalībvalstīm labāk izmantot Savienības politisko un ekonomisko ietekmi.

(15) Šajā lēmumā paredzētais mehānisms informācijas apmaiņai neierobežo Savienības noteikumu par pārkāpumiem un konkurenci piemērošanu,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO LĒMUMU.

1. pants Priekšmets un darbības joma

1. Šis lēmums izveido mehānismu informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar starpvaldību nolīgumiem.

2. Šis lēmums neattiecas uz starpvaldību nolīgumiem, uz kuriem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem pilnībā jau tiek attiecinātas citas konkrētas paziņošanas procedūras, izņemot starpvaldību nolīgumus, kas jāiesniedz Komisijai saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 994/2010 13. panta 6. punktu.

2. pants Definīcijas

Šajā lēmumā piemēro šādas definīcijas:

1) "starpvaldību nolīgumi" ir jebkuri juridiski saistoši nolīgumi starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kas, iespējams, ietekmēs iekšējā enerģijas tirgus darbību vai energoapgādes drošību Savienībā;

2) "spēkā esoši starpvaldību nolīgumi" ir starpvaldību nolīgumi, kas stājušies spēkā pirms šā lēmuma stāšanās spēkā.

3. pants Informācijas apmaiņa starp Komisiju un dalībvalstīm

1. Dalībvalstis ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc šā lēmuma stāšanās spēkā iesniedz Komisijai pilnībā visus spēkā esošus un provizoriski piemērotus starpvaldību nolīgumus starp dalībvalstīm un trešām valstīm, tostarp to pielikumus un citus dokumentus, kas nepārprotami pieminēti, kā arī visus to grozījumus. Komisija saņemtos dokumentus dara pieejamus visām pārējām dalībvalstīm elektroniskā veidā. Spēkā esoši vai provizoriski piemēroti starpvaldību nolīgumi, kas jau ir paziņoti Komisijai saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 994/2010 līdz šā lēmuma stāšanās spēkā dienai un kas atbilst šā punkta prasībām, ir uzskatāmi par paziņotiem saskaņā ar šo lēmumu.

2. Ja dalībvalsts plāno sākt sarunas ar trešo valsti, lai grozītu spēkā esošu starpvaldību nolīgumu vai noslēgtu jaunu starpvaldību nolīgumu, dalībvalsts iespējami agrāk pirms paredzētā sarunu sākuma rakstiski informē Komisiju par savu nodomu. Komisijai sniedzamā informācija ietver attiecīgo dokumentāciju, norādi uz noteikumiem, kuri tiks aplūkoti sarunās, sarunu mērķus un pārējo būtisko informāciju. Ja tiek grozīts spēkā esošs nolīgums, Komisijai sniegtajā informācijā norāda noteikumus, kuri tiks pārskatīti. Komisija saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm elektroniskā veidā. Attiecīgā dalībvalsts pastāvīgi informē Komisiju par notiekošajām sarunām. Pēc Komisijas vai attiecīgās dalībvalsts pieprasījuma Komisija var piedalīties sarunās kā novērotājs.

3. Pēc starpvaldību nolīguma vai grozījumu starpvaldību nolīgumā ratifikācijas attiecīgā dalībvalsts iesniedz nolīgumu vai nolīguma grozījumus, tostarp to pielikumus un citus dokumentus, kas nepārprotami pieminēti nolīgumā vai nolīguma grozījumos, Komisijai, kas saņemtos dokumentus dara pieejamus visām pārējām dalībvalstīm elektroniskā veidā, izņemot informācijas konfidenciālās daļas, kas norādītas kā konfidenciālas saskaņā ar 7. pantu.

4. pants Komisijas palīdzība

Ja dalībvalsts saskaņā ar 3. panta 2. punktu informē Komisiju par savu nodomu sākt sarunas, lai grozītu spēkā esošu starpvaldību nolīgumu vai noslēgtu jaunu starpvaldību nolīgumu, dalībvalsts sarunās ar trešo valsti var prasīt Komisijas palīdzību.

5. pants Ex-ante saderības kontrole

Komisija pēc savas ierosmes ne vēlāk kā četru nedēļu laikā pēc informācijas saņemšanas par sarunu noslēgšanu vai pēc tās dalībvalsts pieprasījuma, kas apspriedusi starpvaldību nolīguma noslēgšanu, novērtē panāktā nolīguma saderību ar Savienības tiesību aktiem, pirms nolīgums tiek parakstīts. Ja Komisija vai attiecīgā dalībvalsts prasa veikt šādu panāktā starpvaldību nolīguma ex-ante novērtējumu par tā atbilstību Savienības tiesību aktiem, panāktais, bet vēl neparakstītais starpvaldību nolīguma projekts jāiesniedz Komisijā pārbaudei. Attiecīgā dalībvalsts atliek nolīguma parakstīšanu uz laikposmu līdz četriem mēnešiem no dienas, kad Komisijai iesniegts starpvaldību nolīguma projekts. Vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, pārbaudes laikposms var tikt pagarināts. Ja ir pieprasīta saderības kontrole, taču Komisija pārbaudes laikposmā nav pieņēmusi atzinumu, tiek uzskatīts, ka tai nav iebildumu.

6. pants Koordinācija ar dalībvalstīm

1. Komisija veicina koordināciju starp dalībvalstīm, lai:

a) pārskatītu norises saistībā ar starpvaldību nolīgumiem;

b) identificētu kopīgas problēmas saistībā ar starpvaldību nolīgumiem un apsvērtu atbilstošas darbības, lai risinātu šīs problēmas;

c) pamatojoties uz paraugpraksi, izstrādātu standarta klauzulas, kuru lietojums nodrošinātu turpmāko starpvaldību nolīgumu pilnīgu atbilstību Savienības tiesību aktiem enerģētikas jomā.

7. pants Konfidencialitāte

Dalībvalsts, sniedzot Komisijai informāciju saskaņā ar šā lēmuma 3. pantu, var norādīt, vai kāda informācijas daļa, jo īpaši komercinformācija, ir uzskatāma par konfidenciālu un vai sniegto informāciju var darīt zināmu pārējām dalībvalstīm. Komisija ievēro šīs norādes. Konfidencialitātes pieprasījumi neierobežo pašas Komisijas piekļuvi konfidenciālajai informācijai.

8. pants Pārskatīšana

1. Komisija četrus gadus pēc lēmuma stāšanās spēkā iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šā lēmuma piemērošanu.

2. Ziņojumā jo īpaši jābūt novērtētam, vai šis lēmums paredz pienācīgu regulējumu, lai nodrošinātu starpvaldību nolīgumu pilnīgu saderību ar Savienības tiesību aktiem un augstu koordinācijas līmeni starp dalībvalstīm attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem.

9. pants Stāšanās spēkā

Šis lēmums stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

10. pants Adresāti

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā —                       Padomes vārdā —

priekšsēdētājs                                                priekšsēdētājs

[1]               Šo secinājumu apstiprināja Enerģētikas padomes 2011. gada 28. februāra sēdē: "Uzlabota un savlaicīgi sniegta informācijas apmaiņa starp Komisiju un dalībvalstīm, tostarp dalībvalstu sniegtā informācija Komisijai par to jauniem un spēkā esošiem divpusējiem enerģētikas nozares nolīgumiem ar trešām valstīm".

[2]               COM(2011) 539.

[3]               Saskaņā ar scenāriju 2030. gadam kopējais enerģijas imports no trešām valstīm var sasniegt 57 %.

[4]               OV L 211, 14.8.2009.

[5]               Vienīgais līdz šim pastāvošais pienākums ir paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulas (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un Padomes Direktīvas 2004/67/EK atcelšanu 13. panta 6. punktā (Gāzes piegādes drošības regula), OV 295, 12.11.2010., 1.-22. lpp. Šis noteikums uzliek dalībvalstīm par pienākumu paziņot Komisijai starpvaldību nolīgumus, kas noslēgti gāzes jomā. Spēkā esošie starpvaldību nolīgumi jāpaziņo tikai līdz 2011. gada 3. decembrim.

[6]               Ņemot vērā dažus zināmos starpvaldību nolīgumus starp dalībvalstīm un trešām valstīm, piemēram, saistībā ar "South Stream" gāzes cauruļvadu, šis ļoti konservatīvais novērtējums tiek veikts, pieņemot, ka vairākām dalībvalstīm ir šādi starpvaldību nolīgumi ar galvenajiem naftas un gāzes piegādātājiem, jo īpaši tajos gadījumos, ja nafta vai gāze tiek piegādāta pa cauruļvadiem.

[7]               Skatīt Gāzes piegādes drošības regulas 13. panta 6. punktu.

[8]               Gan regula, gan lēmums abi būtu piemēroti instrumenti, taču lēmums tiek uzskatīts par atbilstīgāku, jo kā juridisks instruments tas tiek adresēts vienīgi dalībvalstīm un tam nebūs tiešas ietekmes uz indivīdiem.

[9]               Jānorāda, ka spēkā esošu starpvaldību nolīgumu paziņošana neatturēs Komisiju nepieciešamības gadījumā uzsākt pārkāpumu procedūras, t.i., ja attiecīgajā gadījumā ir redzams, ka ar konkrēto nolīgumu tiek pārkāpti iekšējā tirgus noteikumi.

[10]             Noteikumu dublēšanās tiek novērsta arī saistībā ar Gāzes piegādes drošības regulu, jo paziņojums saskaņā ar sīki izstrādātajiem noteikumiem, kas paredzēti šajā priekšlikumā, izpildītu Gāzes piegādes drošības regulā noteiktās prasības.

[11]             OV C, . . . lpp.

[12]             OV C, . . . lpp.

[13]             [COM 2010 (344) galīgā redakcija, vēl nav pieņemta].

[14]             OV L 295, 12.11.2010., 1. lpp.

[15]             Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām (1969).

[16]             OV L 8, 12.1.2001., 28. lpp.