23.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/8

—

atzīst, ka līdz šim ārpus ES īstenoto veicināšanas pasākumu ietekme ir bijusi ierobežota, tāpēc aicina Komisiju noskaidrot to pārorientēšanas iespējas, jo ES jāsaglabā tās vadošā pozīcija lauksaimniecības pārtikas produktu eksporta jomā;

—

piekrīt Komisijas viedoklim, ka jānostiprina vietējie tirgi;

—

uzskata, ka Eiropas pārtikas modeļa veicināšana nav savienojama ar ģenētiski modificētu organismu izmantošanu un ka ĢMO izcelsmes produkti jāizslēdz no jebkuras veicināšanas politikas;

—

atzinīgi vērtē ideju plašāk informēt par veselīgas un sabalansētas pārtikas labvēlīgo ietekmi uz veselību;

—

atbalstītu iniciatīvas, kas paredz izvērst ražošanas vietu obligātu marķēšanu uz produktiem;

—

uzskata, ka ir vajadzīgi īpaši veicināšanas un informācijas instrumenti, kas būtu efektīvāki nekā pašreizējie, lai ātrāk reaģētu uz krīzēm un tādējādi atgūtu patērētāju un ražotāju uzticēšanos;

—

uzskata, ka programmu izvēlei nav jānotiek vienīgi ES līmenī, un aicina atlases procedūrās iesaistīt arī reģionus, kuriem jākļūst par priekšlikumu virzītājspēku, jo reģioni pārzina vietējos tirgus un dalībniekus, tostarp mazos ražotājus;

—

uzskata, ka sarunās par starptautiskajiem nolīgumiem Komisijai vienmēr jāņem vērā Eiropas lauksaimniecības pārtikas produktu ražotāju intereses;

—

uzskata, ka efektivitātes palielināšanas nolūkā ir jāpanāk, lai Komisijas uzsāktie veicināšanas pasākumi būtu labāk saskaņoti ar pasākumiem, kurus daudzgadu programmu ietvaros īsteno ražotāji;

—

uzskata, ka veicināšanas sistēma būtu jāattiecina uz jebkuru ES ražotu produktu, izņemot tabaku un spirtotos dzērienus, un ka prioritāriem vajadzētu būt pasākumiem saistībā ar produktiem, kas veicina veselīgu un sabalansētu uzturu, kā arī citiem produktiem ar diferencētas kvalitātes norādi saistībā ar Eiropas teritoriju.

Ziņotājs

Pedro Sanz ALONSO kgs (ES/PPE), Larjohas autonomā apgabala priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

“Zaļā grāmata par veicināšanas un informācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības ražojumiem — stratēģija ar augstu Eiropas pievienoto vērtību Eiropas garšu popularizēšanai”

COM(2011) 436 galīgā redakcija

1.

ir rūpīgi iepazinusies ar dokumentu “Zaļā grāmata par veicināšanas un informācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības ražojumiem — stratēģija ar augstu Eiropas pievienoto vērtību Eiropas garšu popularizēšanai”, pauž gandarījumu par šo iniciatīvu un to vērtē ļoti atzinīgi;

2.

uzskata, ka Eiropas lauksaimniecības nozarei ir svarīga nozīme vietējās un reģionālās ekonomikas attīstībā, jo tā būtiski sekmē darba vietu izveidi un iedzīvotāju apmešanos uz pastāvīgu dzīvi lauku apgabalos; turklāt minētajai politikai ir svarīga nozīme nozares darbības nostiprināšanā;

3.

atzīst, ka Eiropas Savienības ražotāju centieni veselības, vides un dzīvnieku labturības jomā, kā arī saistībā ar produktiem, kas atbilst Eiropas pārtikas kvalitātes shēmām (aizsargāts cilmes vietas nosaukums (ACVN), aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢIN), garantēta tradicionālā īpatnība (GTĪ) un bioloģiskā lauksaimniecība), ne vienmēr ir zināmi, un tirgū ne vienmēr ir pienācīgi atzīts to nozīmīgums, un tas ražotājos var izraisīt zināmu neapmierinātību;

4.

uzskata, ka Eiropas ražošanas modelis būtiski atšķiras no modeļiem konkurentvalstīs, tādēļ tas ir jāpopularizē, lai dotu iespēju to iepazīt;

5.

apzinās, ka lauksaimniecības pārtikas produktu daudzveidības ziņā Eiropas Savienībā ir viens no bagātīgākajiem mantojumiem pasaulē; tas ir jāizmanto un jāpopularizē gan Savienībā, gan ārpus tās robežām;

6.

atgādina, ka reģioni un reģionālās pašvaldības ir svarīgs lauku attīstības un vietējo tirgu attīstības partneris un sniedz būtisku atbalstu kopīgo pasākumu organizēšanā mazo ražotāju produkcijas un vietējas nozīmes tirgu veicināšanai;

7.

atzinīgi vērtē, ka līdz šim īstenotā veicināšanas politika ir palīdzējusi atgūt patērētāju uzticēšanos, kas samazinājās, piemēram, dioksīna un govju sūkļveida encefalopātijas (GSE), krīžu dēļ; tomēr uzskata, ka šī politika jābalsta uz laika ziņā daudz elastīgākiem un efektīvākiem informēšanas instrumentiem, lai ātrāk reaģētu krīzes situācijās, kā tas notika, piemēram, saistībā ar E. Coli baktēriju, un tādējādi iespējami ātrāk atgūtu patērētāju uzticēšanos;

8.

atzīst, ka līdz šim ārpus ES īstenoto veicināšanas pasākumu ietekme ir bijusi ierobežota, tāpēc aicina Komisiju noskaidrot to pārorientēšanas iespējas, jo ES ir jāsaglabā tās vadošā pozīcija lauksaimniecības pārtikas produktu eksporta jomā;

9.

atbalsta ideju, ka šajā jomā piemērojamā stratēģiskā pieeja jāizstrādā saskaņā ar ES un katras dalībvalsts preču kvalitātes politikas mērķiem, ņemot vērā dažādos ražošanas un tirdzniecības priekšnosacījumus. Īpaši svarīgi ir, palielinot spēkā esošo tiesību aktu elastīgumu un vienkāršojot pieteikuma iesniegšanas un atbalsta piešķiršanas procedūras, radīt apstākļus efektīvākai un iedarbīgākai attiecīgo ES atbalsta programmu izmantošanai;

10.

norāda, ka, ņemot vērā ES īstenotās produktu tirdzniecības veicināšanas politikas, produkcijas kvalitātes politikas un KLP reformas attīstību un iepriekš minētos mērķus un priekšnoteikumus, ir jāpārskata pašreizējās ES tiesību aktos noteiktās prasības attiecībā uz dalībvalstu veiktajiem lauksaimniecības produktu veicināšanas pasākumiem, kā arī pamatnostādnes par valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.–2013. gadā un Komisijas Regula (EK) Nr. 1857/2006 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu;

11.

piekrīt piezīmēm, ka daudzvalstu un uz vairākiem produktiem virzītās iniciatīvas nav guvušas atbalstu, un aicina Komisiju noskaidrot tā iemeslus un turpināt atbalstīt šāda veida programmas, jo īpaši tās, kas virzītas uz vairākiem produktiem;

12.

uzskata, ka Eiropas lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošanas veicināšanas mērķis gan iekšējā, gan trešo valstu tirgū ir atbalstīt nodarbinātību lauku apgabalos, jo ražošana un pārstrāde ir cieši saistīta ar atrašanās vietu; šai teritoriālajai dimensijai arī turpmāk jābūt galvenajam aspektam, tiecoties nodrošināt Eiropas teritoriju līdzsvarotu attīstību;

13.

piekrīt viedoklim, ka veicināšanas un informācijas politikai attiecībā uz lauksaimniecības ražojumiem jābūt tālejošai, tajā jāizmanto diferencēta stratēģiska pieeja konkrētam produktam un tirgum, kā arī jānodrošina visu pašreiz pieejamo instrumentu papildināmība, lai panāktu lielāku sinerģiju un veicinātu šo instrumentu efektivitāti;

14.

uzskata, ka turpmāk veicināšanas politikai jābūt plašākai par vispārēja Eiropas tēla uzsvēršanu un jāpanāk, lai būtu vienkāršāk norādīt kolektīvās preču zīmes, tai skaitā teritoriālās preču zīmes, kuras atbalsta reģioni un kas atbilst precīzai specifikācijai, kā arī norādīt ģeogrāfisko izcelsmi un ražošanas veidu, un mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi finanšu atbalstam. Ja Eiropa vēlas piesaistīt patērētājus gan iekšējā tirgū, gan trešās valstīs, ir jāsekmē piesaiste konkrētām preču zīmēm;

15.

uzsver, ka ES un trešo valstu patērētāju uzticēšanās atjaunošanai ir jābūt vienam no informācijas un veicināšanas politikas mērķiem turpmāk iespējamo pārtikas krīžu gadījumā;

16.

atzinīgi vērtētu pastiprinātus centienus sniegt patērētājiem informāciju par dažādu kvalitātes sertifikātu nozīmi;

17.

piekrīt Komisijai, ka ir jāstiprina vietējie tirgi, izmantojot politikas pasākumus, kas dod iespēju iepazīt gan vietējo ražojumu daudzveidību, gan arī to sociālo, kultūras un vēsturisko saikni ar patērētājiem teritorijā vai reģionā, kur tos ražo, kā arī apzināties to ieguldījumu vides aizsardzībā, jo tiek ierobežotas CO2 emisijas kā transportēšanas, tā arī uzglabāšanas un iepakošanas posmos;

18.

pauž atbalstu tam, ka jāizmanto reģionālajiem un vietējiem tirgiem paredzēto atbalsta instrumentu un pārējo Eiropas fondu sinerģija; to iespējams īstenot, šiem tirgiem paredzētos atbalsta pasākumus iekļaujot dažādās lauku attīstības programmās, pamatojoties uz LEADER programmai līdzīgu pieeju; šajā nolūkā Komisijai būtu jāraugās, lai visās Eiropas reģionu lauku attīstības programmās būtu paredzēti pasākumi, kuru mērķis ir veicināt vietējo tirgu atbalsta stratēģijas, popularizēt tradicionāli ražotai pārtikai (slow food) līdzīgas stratēģijas un vietējo ražotāju pārtikas patēriņu, ēdienu gatavošanu no vietējiem pārtikas produktiem u.t.t., un kuri sekmē ciešāku saikni starp ražotājiem un patērētājiem;

19.

uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt un veicināt lauksaimniecības ražojumus nelabvēlīgos Eiropas Savienības apgabalos, piemēram, kalnu reģionos, tālākajos reģionos, nomaļos reģionos, salās u.c., lai ilgstoši stimulētu šādu kvalitatīvu produktu ražošanu, ņemot vērā arī pieeju valsts atbalstam saistībā ar dažkārt ļoti nelabvēlīgiem ražošanas un noieta veicināšanas apstākļiem, kuru dēļ ir vajadzīgs lielāks finansiālais atbalsts;

20.

uzskata, ka Eiropas pārtikas modeļa veicināšana nav savienojama ar ģenētiski modificētu organismu izmantošanu un ka ĢMO izcelsmes produkti jāizslēdz no veicināšanas politikas;

21.

piekrīt, ka īpaši pūliņi jāvelta tam, lai par Eiropas kvalitātes sistēmām (ACVN, AĢIN, garantēta tradicionālā īpatnība un bioloģiskā lauksaimniecība) informētu ne tikai patērētājus, bet arī ražotājus, uzsverot iezīmes, kas šādus produktus atšķir no pārējiem, kā arī ieguvumus saistībā ar to ražošanu, iegādi un patēriņu;

22.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas regulu projektos par KLP pēc 2013. gada, un īpaši ELFLA regulas projektā, nav vairs paredzēts neviens instruments kvalitatīvu produktu popularizēšanai (agrākā 1. ass 33. pasākuma izzušana), lai gan vēl nav beigusies apspriešanās par Zaļo grāmatu par veicināšanas un informācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības ražojumiem; lūdz, lai pašreizējo pasākumu aizstāšanai tiktu izteikti konkrēti priekšlikumi un lai regulu projektos par KLP pēc 2013. gada arī turpmāk tiktu paredzēti veicināšanas pasākumi, turklāt ar uzlabojumiem attiecībā uz kvalitatīviem produktiem, kā arī — lai abu reformu grafiki tiktu saskaņoti;

23.

atzinīgi vērtē ideju plašāk informēt par veselīgas un sabalansētas pārtikas labvēlīgo ietekmi uz veselību un uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš gados jaunākajiem sabiedrības locekļiem, šai nolūkā mācību iestādēs atbalstot veselīga, sabalansēta uztura jautājumiem veltītas kampaņas, kurās papildu uzsvars likts uz to, lai skolēniem būtu pieejami veselīgi vietējā ražojuma pārtikas produkti;

24.

atbalstītu iniciatīvas, kas paredz izvērst ražošanas vietu obligātu marķēšanu uz produktiem, kā arī līdzīgas marķēšanas iniciatīvas ēdināšanas nozarē;

25.

uzskata, ka ir vajadzīgi īpaši veicināšanas un informācijas instrumenti, kas būtu efektīvāki nekā pašreizējie, lai ātrāk reaģētu uz krīzēm un tādējādi atgūtu patērētāju un ražotāju uzticēšanos;

26.

uzskata, ka Eiropas Savienībā īstenotajos pasākumos ir jāizmanto visi pieejamie tirgdarbības instrumenti un komunikācijas līdzekļi, izraugoties visefektīvākos atkarībā no vēstījuma satura un mērķauditorijas, un uzskata, ka ir būtiski, lai šie instrumenti būtu pieejami visiem lauksaimniekiem gan katram atsevišķi, gan kolektīvi;

27.

uzskata, ka programmu izvēlei nav jānotiek vienīgi ES līmenī. Līdzšinējā pieredze liecina, ka dalībvalstu tieša līdzdalība programmu izvēlē sekmē pieteikumu iesniedzēju un programmu dalībnieku atbalstu tām un vairo viņu motivāciju. Turklāt tas atbilst subsidiaritātes principam un nodrošina, ka labāk tiek ņemti vērā vietējie apstākļi;

28.

šajā nolūkā lūdz, lai atlases procedūrā tiktu iesaistīti reģioni un lai tie kļūtu par priekšlikumu virzītājspēku, jo reģioni pārzina vietējos tirgus un dalībniekus, it īpaši mazos ražotājus. Reģioni nodrošina izšķirošu atbalstu vai pat uzsāk kopīgos veicināšanas pasākumus mazajiem ražotājiem un sīkražošanai;

29.

uzskata, ka ir jāorganizē vispārējas kampaņas, lai popularizētu Eiropas Savienībā ražotu produktu patēriņa priekšrocības, kas saistītas ar to augsto kvalitāti, drošumu, kā arī vides prasību un dzīvnieku labturības ievērošanu, ko nodrošina stingrie obligātie ražošanas standarti, kā arī vēl stingrāki noteikumi, kurus dalībvalstis noteikušas brīvprātīgas produkta specifikācijas jomā. Atbalsta ideju ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu gadījumā iekļaut atsauces par konkrētā produkta saikni ar dalībvalsti vai reģionu, kurā tas ražots;

30.

uzskata, ka Eiropas dimensijas interesēs visos Eiropas Komisijas tieši finansētajos veicināšanas pasākumos – gan vispārējos, gan konkrētiem produktiem vai produktu grupām paredzētajos – būtu jāiekļauj Komisijas definēti kopīgi moto, vēstījumi vai kopīgas vērtības;

31.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ierosinājumu izveidot labas prakses apmaiņas forumu, lai precīzāk noteiktu daudzvalstu programmu mērķus un uzlabotu to izstrādi;

32.

vērš Komisijas uzmanību uz to, ka Eiropas Savienības lauksaimniecības pārtikas nozare daudz dara, lai popularizētu savus ražojumus ārpus ES robežām. Uzskata, ka ES iestādēm ir ļoti svarīga nozīme, lai veicinātu piekļuvi ārējiem tirgiem un nostiprinātos tajos, izmantojot institucionālus pasākumus, reklāmas un informācijas kampaņas, un iesaka Komisijai šādu pasākumu izstrādē vienmēr ņemt vērā dalībvalstu un Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares dalībnieku atšķirīgo situāciju;

33.

uzskata, ka sarunās par starptautiskajiem nolīgumiem Komisijai vienmēr jāņem vērā Eiropas lauksaimniecības pārtikas produktu ražotāju intereses un jāparedz veicināšanas pasākumi tajās valstīs, ar kurām tiek noslēgti nolīgumi, lai varētu nodrošināt pietiekami plašu piekļuvi to tirgiem;

34.

uzskata, ka KLP nākotne ir saistīta ar ES turpmāko tirdzniecības politiku; lai panāktu produktu efektīvu veicināšanu ārējos tirgos, Eiropas Komisijai būtu jāpastiprina pasākumi līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai PTO ietvaros, kā arī uzstāj, ka tirdzniecības nolīgumos viltojumu novēršanas jomā (ACTA) nepieciešams pastiprināti aizsargāt cilmes vietas nosaukuma (ACN) un aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (AĢN).

35.

viens no labākajiem veidiem, kā aizsargāt ES lauksaimniecības pārtikas produktus, ir nodrošināt, ka visiem Eiropas Savienībā pārdošanā esošajiem pārtikas produktiem (tostarp importētajiem produktiem) piemēro vienādus vai līdzvērtīgus pārtikas higiēnas un pārtikas nekaitīguma noteikumus;

36.

uzskata, ka efektivitātes palielināšanas nolūkā ir jāpanāk, lai Komisijas uzsāktie veicināšanas pasākumi būtu labāk saskaņoti ar pasākumiem, kurus daudzgadu programmu ietvaros īsteno ražotāji;

37.

uzstājīgi aicina Komisiju pastiprināt un paplašināt Eiropas Savienības ražotāju atbalsta pasākumus ārējos tirgos, izmantojot daudzveidīgus un elastīgus pasākumus, kas pielāgoti konkrētajam tirgum un produktiem, kurus popularizē;

38.

uzskata, ka ir svarīgi paredzēt pasākumus, kas nodrošina un veicina MVU piekļuvi tirdzniecībai ārējā tirgū, it īpaši ar interneta starpniecību. To varētu sekmēt tīklu izveide. Varētu arī apsvērt iespēju piešķirt augstāku prioritāti vai sniegt lielāku atbalstu pasākumiem, kurus īsteno mazo vai vidējo uzņēmumu grupas;

39.

apzinās grūtības, kas saistītas ar privātā sektora dalībnieku finansiālo līdzdalību vispārējās veicināšanas kampaņās, kuru mērķis ir sekmēt vai popularizēt Eiropas ražošanas modeli vai kvalitātes shēmas, tāpēc ierosina, lai šādas kampaņas organizētu un finansētu Komisija;

40.

uzsver, ka veicināšanas pasākumu efektivitātes nolūkā tajos jāiesaista ne tikai nozaru un starpnozaru organizācijas, kā tas paredzēts spēkā esošajos tiesību aktos, bet jānodrošina arī dalībvalstu struktūru un, jo īpaši, reģionālo kolektīvo dalībnieku, kuri popularizē kvalitatīvus pārtikas un lauksaimniecības produktus, vienlīdzīga piekļuve veicināšanas instrumentiem;

41.

atzinīgi vērtē pieredzi, kas gūta īstenojot pasākumu vīna popularizēšanai trešās valstīs, un uzskata, ka šo modeli varētu piemērot arī citiem produktiem un ka tā izmantošana nodrošinātu privātā sektora dalībnieku piekļuvi produktu popularizēšanai ārējos tirgos; šādi pasākumi būtu vajadzīgi nozarēs, kuras nav pietiekami strukturētas vai kurām pašreiz nav pārstāvības organizāciju;

42.

uzskata, ka ir jāsaglabā dažādi pašreiz pieejamie veicināšanas instrumenti, jo katrs no tiem atbilst kādam produktam vai produktu grupai un tiek izmantots, ņemot vērā konkrētus apstākļus, piemēram, nozares lielumu, strukturētības pakāpi, tirgus segmentu u.c., un tādēļ arī turpmāk būtu jāsaglabā specifiski informācijas un veicināšanas instrumenti papildus horizontālajiem līdzekļiem;

43.

aicina Komisiju nodrošināt kvalitātes un veicināšanas politikas pasākumu saskaņotību;

44.

uzskata, ka veicināšanas sistēma būtu jāattiecina uz jebkuru ES ražotu produktu, izņemot tabaku un spirtotos dzērienus, lai gan prioritāriem vajadzētu būt pasākumiem saistībā ar produktiem, kas veicina veselīgu un sabalansētu uzturu, kā arī citiem produktiem ar diferencētas kvalitātes norādi saistībā ar Eiropas teritoriju;

45.

piekrīt Komisijai, ka būtu jāsagrupē svarīgākie vēstījumi, kuri būtu jādefinē pašai Komisijai un jāizmanto visos veicināšanas pasākumos, popularizējot vai nu Eiropas ražošanas sistēmu, vai veselīga, sabalansēta uztura labvēlīgo ietekmi un sniedzot specifisku informāciju par kādu produktu veidu, lai varētu iepazīt Eiropas lauksaimniecības pārtikas mantojumu, tā daudzveidību, tradīcijas un kvalitāti;

46.

norāda, ka procesam daudzējādā ziņā jābūt elastīgākam, īpaši, lai varētu reaģēt arī uz īslaicīgām tendencēm attiecīgajos tirgos. Tas būtu jāpanāk, piemēram, īsā laikā pielāgojot direktīvas, paplašinot iespējas līdzekļu pārdalei bez papildlīguma, lai programmas, kas tiek īstenotas, labāk pielāgotu jaunajām tirgus tendencēm, kā arī samazinot prasības attiecībā uz to, cik sīki izstrādātam jābūt programmas pieteikumam, un paātrinot Komisijas lēmumu pieņemšanu;

47.

uzskata, ka visos iespējamos gadījumos būtu jānorāda produkta izcelsmi, saglabājot arī atsauci uz Eiropas Savienību;

48.

uzskata, ka būtu lietderīgi izmantot kolektīvās preču zīmes, tai skaitā teritoriālās preču zīmes, kuras atbalsta reģioni un kuras atbilst precīzai specifikācijai. Tāpat lauksaimniecības produktu tirdzniecības veicināšanas iespējas turpmāk nebūtu jāierobežo ar vispārēja Eiropas tēla izmantošanu, bet īpaša uzmanība jāpievērš mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un jānodrošina, ka preču zīmes un ražotājus norādīt būtu vieglāk nekā patlaban paredzētajos izņēmuma gadījumos, ja vien

49.

uzskata, ka Eiropas līmeņa profesionālajām organizācijām var būt liela nozīme un tām jābūt svarīgam faktoram daudzvalstu programmu veicināšanā; šim mērķim to pārvaldības procedūras un struktūras jāpadara elastīgākas;

50.

piekrīt, ka attiecīgajām programmām arī turpmāk jāparedz līdzfinansējums, un dažos gadījumos, īpaši ārējiem veicināšanas pasākumiem, līdzfinansējuma likme būtu jāpaaugstina (patlaban tās maksimālais apjoms ir 50 %). Saistībā ar vajadzīgo budžetu ierosina Komisijai apzināt, kāds līdzekļu apjoms paredzēts ES konkurentvalstīs, piemēram, ASV, un, pamatojoties uz iegūto informāciju, sagatavot attiecīgu budžeta aplēsi.