23.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/23

—

norāda, ka tādi civilstāvokli apliecinoši dokumenti kā dzimšanas, laulības un miršanas apliecības, apliecības par laulības šķiršanu, vārda maiņu u.c. ir būtiski svarīgi personas identitātei un spējai pilnībā iesaistīties sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē;

—

uzsver, ka publiskajiem dokumentiem ir būtiska funkcija, lai nodrošinātu iespējas efektīvi izmantot ES tiesības;

—

norāda, ka likumdošana attiecībā uz civilstāvokli ir vienīgi dalībvalstu un to vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē, kā arī uzsver prasību ievērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

—

atbalsta Komisijas tālejošo mērķi apzināt un novērst šķēršļus, kas traucē izmantot ES tiesības, jo īpaši pārrobežu situācijās, kā arī dot iedzīvotājiem iespēju izmantot turpmākus praktiskus un konkrētus ieguvumus saistībā ar integrācijas procesu ES; aicina, lai, izstrādājot politiku minētajā jomā, galvenā uzmanību būtu pievērsta iedzīvotāju vajadzībām;

—

atbalsta viedokli, ka publisko dokumentu legalizācija starp dalībvalstīm nebūtu vajadzīga, tomēr, tā kā informācijas apmaiņa ir neapmierinoša un nepilnīga, ierosina pirms tiesību aktu pieņemšanas izveidot struktūras dalībvalstu civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestāžu darbinieku administratīvai sadarbībai, lai vajadzības gadījumā viņi varētu noteikt dokumentu īstumu; starplaikā un tādēļ, lai atvieglotu jautājumu risināšanu ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāizskata un nākotnē jāievieš e-Apostille projekts, lai izsniegtu un izmantotu elektronisko Apostille;

—

uzskata, ka būtu jāņem vērā iespēja izveidot Eiropas civilstāvokļa aktu biroju, ja izrādītos, ka tā darbība ir efektīvāka nekā daudzu jaunu biroju izveide vai līdzīgu biroju uzturēšana dalībvalstīs;

—

ierosina apsvērt paraugprakses vadlīniju ieviešanu dalībvalstīm, lai atvieglotu civilstāvokļa aktu apliecinošu dokumentu izsniegšanu pārrobežu situācijās.

Ziņotājs

Patrick McGOWAN kgs (IE/ALDE), Donegalas grāfistes padomes un Pierobežas reģionālās pašvaldības loceklis

Atsauces dokuments

Zaļā grāmata “Mazāk administratīvo formalitāšu pilsoņiem: publisko dokumentu brīvas aprites un civilstāvokļa aktu atzīšanas veicināšana”

COM(2010) 747 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu sekmēt pilsoņu Savienības izveidi, publicējot zaļo grāmatu ES mēroga debatēm par tiesību aktu priekšlikumiem divās atšķirīgās, bet saistītās jomās:

2.

norāda, ka publiskie dokumenti ietver dažādus administratīvus, notariāli apstiprinātus un tiesu aktus un dokumentus un civilstāvokļa aktu ierakstus, kas apliecina izšķirošus notikumus visa mūža garumā; piebilst, ka tādi civilstāvokli apliecinoši dokumenti kā dzimšanas, laulības un miršanas apliecības, apliecības par laulības šķiršanu, vārda maiņu u.c. ir būtiski svarīgi personas identitātei un spējai pilnībā iesaistīties sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē;

3.

uzsver, ka publiskajiem dokumentiem ir būtiska funkcija, lai nodrošinātu iespējas efektīvi izmantot ES tiesības. Minētās tiesības ietver ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos, darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, dibinājumbrīvību, sociālo nodrošinājumu, preču un pakalpojumu brīvu apriti un iedzīvotāju civiltiesību un komerctiesību efektīvu aizsardzību; patiesi, daudzi un dažādi publiskie dokumenti ir būtiski ES tiesību atzīšanā;

4.

atbalsta Komisijas tālejošo mērķi apzināt un novērst šķēršļus, kas traucē izmantot ES tiesības, jo īpaši pārrobežu situācijās, kā arī mazināt birokrātiju, lai atvieglotu pārrobežu sadarbību un dotu iedzīvotājiem iespēju izmantot turpmākus praktiskus un konkrētus ieguvumus saistībā ar integrācijas procesu ES, kā arī aicina, lai, izstrādājot politiku minētajā jomā, galvenā uzmanību būtu pievērsta iedzīvotāju vajadzībām;

5.

uzsver, ka civilstāvokļa sistēmu būtiskās atšķirības (uz notikumu balstītas, uz personu balstītas un iedzīvotāju reģistrs) un dažādās spēkā esošās procedūras visā ES atspoguļo publisko iestāžu konstitucionālo un tiesisko kārtību un atšķirīgās sociālās vērtības, šo daudzveidību apliecina arī fakts, ka civilstāvokļa aktiem dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs juridisks spēks;

6.

uzskata, ka kopumā dalībvalstīs civilstāvokļa aktu reģistrācija ir nodrošināta efektīvi, bet problēmas lielākoties rodas, risinot pārrobežu jautājumus; tomēr norāda, ka apmēram vienai trešajai daļai ES reģistrēto civilstāvokļa aktu ir pārrobežu raksturs, un, aizvien vairāk pieaugot mobilitātei, palielināsies arī administratīvās problēmas; vēl viens sarežģīts aspekts, ar kuru saskaras iedzīvotāji, risinot civilstāvokļa jautājumus pārrobežu situācijās, ir piemērojamo tiesību aktu daudzveidība, jo katrā valstī ir savi noteikumi par tiesību normu kolīziju;

7.

uzsver: lai gan uz dažiem publiskajiem dokumentiem (piemēram, par profesionālo kvalifikāciju), attiecas ES tiesību akti, likumdošana attiecībā uz civilstāvokli ir vienīgi dalībvalstu un to vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē, kā arī uzsver, ka ES politikas un tiesību aktu izstrādē šajā jomā ir jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

8.

uzsver, ka par dokumentu legalizāciju atbildīgās iestādes gan pašās dalībvalstīs, gan dažādu dalībvalstu salīdzinājumā ir ļoti atšķirīgas, un par civilstāvokļa reģistrāciju atbildīgo iestāžu klāsts ir vēl plašāks; tās var būt tiesu vai reliģiskas, vai administratīvas iestādes dažādos pārvaldības līmeņos; tomēr norāda, ka iedzīvotāji šajās iestādēs vēršas visbiežāk tieši vietējā un reģionālajā līmenī, un tiek lēsts, ka visā Eiropā ir 80 000 vietējo reģistrācijas biroju;

9.

uzskata: lai pastiprinātu ES pasākumu saskaņotību, efektivitāti un konsekvenci, minētie jautājumi nav jāskata atsevišķi, bet gan saistībā ar plašākām ES politikas jomām, piemēram, ekonomikas politiku, digitalizācijas programmu, sociālo politiku un ārpolitiku;

10.

norāda, ka legalizāciju parasti izmanto, lai pierādītu ārvalstī izdota publiskā dokumenta autentiskumu, jo iestādes vienā valstī var nepazīt zīmogus un parakstus citā valstī izdotā publiskā dokumentā, tomēr atzīst, ka dažus publiskos dokumentus, piemēram, pases, vadītāja apliecības un spriedumus atzīst bez turpmākas legalizācijas;

11.

uzskata, ka legalizācija pēc būtības ir lēna un dārga un nav piemērots līdzeklis, lai novērstu krāpšanu, kas saistīta ar publisko dokumentu pārrobežu izmantošanu; atzīst Stokholmas programmā noteikto, ka ES būtu aktīvi jāizmanto dalība Hāgas Starptautisko privāttiesību konferencē, lai sekmētu attiecīgu konvenciju (norādot arī uz Starptautisko civilstāvokļa komisiju) īstenošanu, tā kā līdz šim dalībvalstīs nav sadarbojušās attiecībā uz konvencijām par dokumentu legalizāciju;

12.

atzīst, ka spēkā esošo konvenciju par dokumentu legalizāciju piemērošana ir sadrumstalota tāpat kā daudzie divpusējie līgumi, piemēram, 1987. gada Briseles konvenciju, ar kuru atceļ publisko dokumentu legalizāciju starp dalībvalstīm, parakstījušas mazāk nekā puse ES dalībvalstu, un vēl mazāks skaits dalībvalstu to ir ratificējušas un provizoriski piemēro;

13.

atbalsta viedokli, ka publisko dokumentu legalizācija starp dalībvalstīm nebūtu vajadzīga Eiropas Savienībā, kas veidota, pamatojoties uz savstarpēju uzticēšanos, tāpat uzskata, ka citas administratīvās formalitātes, kas darbojas kā šķēršļi Eiropas Savienības pilsonībai un tiesībām uz brīvu pārvietošanos, piemēram, apliecība par šķēršļu neesamību laulības noslēgšanai un apliecība par to, ka persona nav laulāta, arī varētu kļūt nevajadzīgas starp dalībvalstīm;

14.

tomēr, tā kā informācijas apmaiņa starp dalībvalstu civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādēm ir neapmierinoša un nepilnīga (dažas dalībvalstis ne nosūta, ne saņem informāciju par ārvalstī reģistrētiem civilstāvokļa aktiem), ierosina pirms tiesību aktu pieņemšanas izveidot struktūras dalībvalstu civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestāžu darbinieku administratīvai sadarbībai, lai vajadzības gadījumā viņi varētu noteikt dokumentu īstumu, un līdzīgi sadarbības veidi varētu būt nepieciešami, lai atvieglotu citu oficiālo dokumentu, piemēram, izglītību apliecinošu dokumentu un notariālo aktu, autentiskuma pierādīšanu; šādas sadarbības struktūras varētu arī atvieglot darbu ierēdņiem, kad viņi veic dokumenta satura un autentiskuma pārbaudi;

15.

turklāt ir pārliecināta, ka būtu jāizskata iemesli, kādēļ dalībvalstis nevēlas ratificēt spēkā esošās attiecīgās konvencijas (piemēram, 1987. gada Briseles konvenciju), kā arī jānoskaidro to dalībvalstu pieredze, kuras provizoriski piemēro minēto konvenciju;

16.

starplaikā un tādēļ, lai atvieglotu jautājumu risināšanu ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāizskata un nākotnē jāievieš e-Apostille  (1) projekts, lai izsniegtu un izmantotu elektronisko Apostille, kā arī izmantotu tiešsaistē pieejamu e-reģistru; Eiropā minēto projektu nesen uzsākusi Spānija e-APP for Europe projekta ietvaros, kuru atbalsta Eiropas Komisija;

17.

uzsver, ka daudziem iedzīvotājiem būtisku problēmu rada civilstāvokli apliecinošu dokumentu pārrobežu nosūtīšana. Dažās dalībvalstīs, lai saņemtu civilstāvokļa aktu apliecinošus dokumentus vai Apostille, var pieprasīt personisku klātbūtni un šāda nevajadzīga birokrātija var radīt būtiskas izmaksas personām, kuras šobrīd varbūt jau dzīvo ārpus konkrētās dalībvalsts; ievērojot subsidiaritātes principu, ierosina apsvērt paraugprakses vadlīniju ieviešanu dalībvalstīm, lai atvieglotu civilstāvokļa aktu apliecinošu dokumentu izsniegšanu pārrobežu situācijās, bet veicot pietiekamus drošības pasākumus krāpšanas riska mazināšanai;

18.

uzsver, ka katrā dalībvalstī attiecībā uz pilsonību un civilstāvokli ir izveidots savs tiesību aktu kopums, kura pamatā ir vēsture, kultūra, politiskās un juridiskās sistēmas, un būtisku izmaiņu ieviešana varētu radīt nozīmīgas konstitucionālas, juridiskas un ekonomiska rakstura pārmaiņas dalībvalstu iestādēs un prasīt plašas juridiskas un administratīvas izmaiņas struktūrās un procesos; iedzīvotājiem un sabiedrībai tas varētu nozīmēt arī būtiskas izmaiņas sociālajā un kultūras jomā;

19.

tomēr atzīst, ka ES pilsoņi, īpaši tie, kas dzīvo un strādā “citā” dalībvalstī, vēlas, lai, risinot civilstāvokļa jautājumus pārrobežu situācijās, viņu dzīvi nevajadzīgi nesarežģītu birokrātija;

20.

atzīst, ka nav reāli nodrošināt loģistikas un pastāvīgas apmācības izmaksas aptuveni 125 000 civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonām Eiropas Savienībā, lai viņus iepazīstinātu ar civilstāvokļa sistēmām un procesiem citās dalībvalstīs; tādēļ uzsver nepieciešamību izstrādāt citus un vieglāk īstenojamus risinājumus pašreizējām problēmām, ar kurām saskaras iedzīvotāji;

21.

piekrīt, ka iemesli, kādēļ dalībvalstu civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonu kontakti pašreiz ir virspusēji un neregulāri, var būt juridiski, procesuāli, ar loģistikas jautājumiem saistīti, bet galvenais iemesls ir valodas grūtības; tāpēc iesaka, ka Eiropas Komisijai būtu jāizveido ekspertu grupa, kurā darbotos speciālisti no katras dalībvalsts reģistriem, lai priekšlikumus par pārrobežu jautājumu risināšanu varētu izstrādāt, pamatojoties uz plašu ieguldījumu, kā arī sekmētu ES līdzdalību starptautiskos sadarbības forumos;

22.

uzskata, ka būtu jāsamazina publisko dokumentu tulkošanas un sertificēto tulkojumu izmaksas un laiks, plašāk izmantojot standartizētas veidlapas un elektroniskās kodēšanas un nolasīšanas sistēmas; uzskata, ka šādu virzību varētu sekmēt plašākos starptautiskos forumos;

23.

atzīst, ka visās jomās vērojama vēlme samazināt birokrātiju, ne tikai vienkārši pārcelt procesus no papīra formāta tiešsaistē, un tas apvienojumā ar elektroniskās datu uzglabāšanas un pārraides iespējām rada izdevību un stimulu informācijas sistēmu modernizēšanai un centralizēšanai;

24.

uzskata, ka visu personas civilstāvokļa aktu centrāla reģistrācija ir atzīstams mērķis tām dalībvalstīm, kur tas netiek darīts centralizēti, turklāt tādējādi tiktu atvieglota “ārpusvalsts” civilstāvokļa notikumu reģistrācija, bet apzinās, ka varētu rasties būtiskas izmaksas, atbildīgo iestāžu bažas par subsidiaritāti, un varbūt ne visos gadījumos tas ir politiski realizējams;

25.

tomēr atzīst, ka daudzās dalībvalstīs jau ir centralizēta reģistrācija, un viens kontaktpunkts var mazināt praktiskās problēmas, ar kurām saskaras civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas un iedzīvotāji, bet atkarībā no tādiem aspektiem kā datu pieejamība elektroniskā veidā, valsts lielums, likumdošanas pienākumu sadalījums, valodas jautājumi u.c. dalībvalstīs, uzskata, ka šādus centrālos informācijas punktus varētu izveidot reģionālajā līmenī;

26.

atzīst, ka ir uzskatāmi jāparāda, ka izstrādātie izmēģinājuma projekti elektroniskajai apmaiņai ar civilstāvokli apliecinošiem dokumentiem var darboties efektīvi un tos var pielāgot plašākai izmantošanai; tāpēc būtu lietderīgi izstrādāt pārskatu par pašreiz izmantotajiem elektroniskajiem līdzekļiem, kas atvieglo publisko iestāžu sadarbību ES; uzskata, ka ir noteikti jāvieš pasākumi, lai novērstu krāpšanu un aizsargātu pilsoņu privāto dzīvi un personas datus;

27.

uzskata, ka saistībā ar informācijas sniegšanu iedzīvotājiem par viņu ES tiesībām kopumā varētu stiprināt sakarus starp ES informācijas avotiem un attiecīgās informācijas sniedzējiem dalībvalstīs, un norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir labas iespējas sniegt attiecīgu atbalstu;

28.

atzīst, ka ierosinājums par saskaņotu Civilstāvokļa Eiropas apliecību ir ļoti tālejošs, jo dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas koncepcijas par civilstāvokļa apliecību veidu, formātu un saturu; piemēram, papildus pierādījuma spēka atšķirībām un iespējām tās novērst, dzimšanas apliecībās visā ES var būt informācija par bērna tiesisko statusu un reliģisko piederību, kā arī par vecāku ģimenes un sociālekonomisko stāvokli;

29.

kā norādīts, šķiet, ka Civilstāvokļa Eiropas apliecības ieviešanai sākotnēji būtu vajadzīga gan dalībvalstu, gan ES shēmu vienlaicīga darbība; tas varētu radīt juridiskās interpretācijas problēmas saistībā ar dažādo sistēmu konsekvenci un relativitāti, jo jau šobrīd ir daudzas civillikumu, ar reliģiju saistīto likumu un ārvalstu tiesību kombinācijas un varianti, kurus var rasties nepieciešamība izskatīt dalībvalstu tiesās;

30.

ņemot vērā atšķirīgās juridiskās un administratīvās struktūras un procesus civilstāvokļa aktu reģistrācijas jomā visā ES, priekšlikums automātiski atzīt citā dalībvalstī izdotas apliecības par civilstāvokli ir vienlīdz problemātisks, un to nebūs iespējams īstenot, neieviešot būtiskas izmaiņas valstu tiesību aktos, lai nepieļautu nekonsekventu attieksmi pret iedzīvotājiem;

31.

uzskata, ka, ņemot vērā atšķirības starp dalībvalstīm šajos jautājumos, Eiropas Komisija, pat pamatojoties uz ciešāku sadarbību, varētu censties standartizēt tiesību kolīzijas un jurisdikcijas jautājumus, kas saistīti ar civilstāvokli, lai panāktu lielāku skaidrību iedzīvotājiem;

32.

tomēr uzskata, ka, dodot iespēju iedzīvotājiem izvēlēties vienā dalībvalstī piemērojamo likumu, salīdzinot ar citā dalībvalstī piemērojamo likumu attiecībā uz civilstāvokļa notikumiem, varētu rasties sarežģījumi, piemēram, laulātam pārim ir domstarpības par jurisdikciju, un tas varētu izraisīt precedentu, kad privātpersonas mēģina izvēlēties saviem apstākļiem visatbilstošāko praksi;

33.

uzskata, ka būtu jāņem vērā iespēja izveidot Eiropas civilstāvokļa aktu biroju, ja izrādītos, ka tā darbība ir efektīvāka nekā daudzu jaunu biroju izveide vai līdzīgu biroju uzturēšana dalībvalstīs; uzskata, ka tas varētu (a) sekmēt aktīvāku ES iesaistīšanos starptautiskajās konvencijās; (b) uzlabot administratīvo sadarbību, apkopojot paraugpraksi un īstenojot pieredzes apmaiņu, piemēram, par savietojamību ar IT saistītajās jomās, kā arī valstu iestādēm sniegt ieteikumus starptautiskos jautājumos, (c) veikt centrālā kontaktpunkta funkcijas ar civilstāvokli saistītos jautājumos, kuriem ir pārrobežu raksturs; tas būtu lietderīgi civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonām un neapšaubāmi palīdzētu risināt ieilgušās problēmas, ar kurām saskaras pilsoņi, pamatoti cerot izmantot savas tiesības ES, un (d) veikt ES centralizēta civilstāvokli apliecinošu dokumentu rezerves kopiju krājuma vai atsauces reģistra funkcijas;

34.

mudina savlaicīgāk transponēt un piemērot spēkā esošos tiesību aktus, kas ietekmē ES pilsonības tiesību izmantošanu, un aicina dalībvalstis turpināt sadarbību, izmantojot līdzdalību esošajās starpvaldību organizācijās, lai sekmētu starptautisko sadarbību ar civilstāvokli saistītos jautājumos un plašāku spēkā esošo konvenciju ratificēšanu;

35.

aicina reģistrācijas iestādes dalībvalstīs sagatavot civilstāvokli apliecinošu dokumentu paraugus (ar tulkojumiem) un publicēt tos tiešsaistē, lai “ārvalstu” civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas varētu iegūt vismaz nelielu informāciju par tiem, un iespējams, ka Eiropas Komisija varētu sniegt atbalstu minētās iniciatīvas koordinēšanā vai popularizēšanā;

36.

vēlas sekmēt to, lai Eiropas Komisija izveidotu civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonu/konsulāro ekspertu tīklu, kurā piedalītos speciālisti no visām dalībvalstīm, lai izskatītu, vai iespējams īstenot pietiekamu administratīvo sadarbību legalizācijas formalitāšu atcelšanai, un atbalstītu centienus, kas virzīti uz priekšlikumu izstrādi tiesību kolīziju saskaņošanai. Tomēr uzskata, ka jautājumi par savstarpējo atzīšanu un Civilstāvokļa Eiropas apliecību būtu jāizpēta padziļināti;

37.

uzskata, ka zaļajā grāmatā pievērsta uzmanība ES-27 un ilgtermiņa skatījumam, tomēr RK jāuzsver, ka ir iespējami arī vietēja mēroga risinājumi problēmām, ar kurām pilsoņi saskaras ikdienā, jo īpaši tas attiecas uz pierobežas reģionos dzīvojošajiem, kuri dzīvo un strādā dažādās jurisdikcijās. Šajā sakarā atzinīgi vērtētu turpmākus divpusējus un daudzpusējus nolīgumus starp dalībvalstīm un ar citām valstīm, kā arī vietējā un reģionālā līmeņa iniciatīvas, kas ir līdzīgas, piemēram, teritoriālās sadarbības projektiem ETSG ietvaros;

38.

uzsver, ka jebkādu ierosināto tiesību aktu ietekmes novērtējums jāveic, īpaši ņemot vērā sociālo, ekonomisko un juridisko ietekmi dalībvalstīs;

39.

ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību atbildību, RK vēlas pilnībā piedalīties debatēs un veidot konsultatīvus tīklus (2), kuri attiecīgi būtu pieejami Eiropas Komisijai.