3.4.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 94/1

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 12. jūlija paziņojumu „Baltā grāmata par apdrošināšanas garantiju sistēmām” (COM(2010)0370),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1094/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi) (2),

—

ņemot vērā 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par sabiedrības „Equitable Life Assurance Society” krīzi (3),

—

ņemot vērā izmeklēšanas komitejas 2007. gada 23. maija galīgo ziņojumu par sabiedrības „Equitable Life Assurance Society” krīzi (A6-0203/2007),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0243/2011),

A.

tā kā finanšu krīze pierādīja, ka patērētāju uzticību finanšu sistēmai var viegli sagraut, ja nav pienācīgu mehānismu, kas kompensētu viņu zaudējumus, kuri radušies finanšu iestāžu bankrota gadījumā;

B.

tā kā apdrošināšanas garantiju sistēmas (AGS) var būt vērtīgs instruments, lai samazinātu apdrošinājuma ņēmēju vai attiecīgā gadījumā labuma guvēju risku apdrošināšanas sabiedrības bankrota gadījumā;

C.

tā kā AGS vajadzības, darbība un struktūra nelīdzinās ne noguldījumu garantiju sistēmām, ne ieguldītāju kompensācijas sistēmām, jo apdrošinātājiem ir cits uzņēmējdarbības modelis un apdrošinātāja bankrota gadījumā patērētājam ir cits riska līmenis;

D.

tā kā dalībvalstīs ir dažādas AGS ar atšķirīgiem patērētāju aizsardzības līmeņiem atkarībā no produktu veida un finansēšanas modeļiem;

E.

tā kā finanšu krīze ne apdrošinājuma ņēmējiem, ne attiecīgā gadījumā labuma guvējiem neradīja ievērojamus zaudējumus un Eiropas apdrošināšanas nozari atstāja salīdzinoši neskartu;

F.

tā kā „Maksātspēja II” paredz aizvien pieaugošu uzraudzības iestāžu iejaukšanos, tādējādi mazinot apdrošinātāja bankrota iespējamību un no tā izrietošo apdrošinājuma ņēmēju vai attiecīgā gadījumā labuma guvēju seguma pārtraukšanu;

G.

tā kā „Maksātspējas II” un AGS ieviešana palīdzēs panākt līdzvērtīgus konkurences apstākļus Eiropas apdrošināšanas tirgū un veicinās iekšējā tirgus izveidi;

H.

tā kā saskaņā ar „Maksātspēju II” apdrošināšanas ņēmēju un attiecīgā gadījumā labuma guvēju polises ir drošas, ja apdrošinātājs kļūst maksātnespējīgs (kad apdrošinātājs neizpilda maksātspējas kapitāla prasības), un kļūst apdraudētas vienīgi tad, ja apdrošinātājs bankrotē (kad tā līdzekļi nav pietiekami, lai segtu saistības);

I.

tā kā Eiropas Savienībā pārrobežu apdrošināšanas pakalpojumu nav daudz, tomēr to apjoms visdrīzāk palielināsies pēc „Maksātspēja II” ieviešanas, pateicoties līdzekļu ieguvumiem, ko sniegtu uz filiālēm balstīta Eiropas mēroga struktūra;

J.

tā kā Eiropas līmenī saskaņotu AGS trūkums un dalībvalstu atšķirīgie režīmi ir mazinājuši apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības efektivitāti un radījuši atšķirīgus aizsardzības līmeņus, kā arī, traucējot pārrobežu konkurenci, ir palēninājuši apdrošināšanas tirgus darbību,

K.

tā kā patērētāji uzticēsies finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus darbībai tikai tad, ja viņiem tiks nodrošināta vienlīdzīga aizsardzība neatkarīgi no pakalpojuma sniedzēja izcelsmes valsts, ko galvenokārt nodrošinātu ar pienācīgiem uzraudzības noteikumiem un efektīvu uzraudzību, ko veiktu Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestāde (EAAPI) un attiecīgā gadījumā valstu kompetentās iestādes;

L.

tā kā nodokļu maksātāji pēc iespējas mazāk ir jāpakļauj finanšu iestāžu bankrotam, šim nolūkam īstenojot efektīvu un samērīgu uzraudzību, ko veic dalībvalstu un Eiropas uzraudzības iestādes,

1.

atzīst, ka jaunais uzraudzības režīms un jaunā „Maksātspējas II” sistēma vēl vairāk uzlabos patērētāju tiesību aizsardzību;

2.

aicina Komisiju attiecībā uz „Maksātspējā II” izklāstītajiem noteikumiem un definīcijām un jauno uzraudzības sistēmu nākt klajā ar priekšlikumu pārrobežu standartizācijas direktīvai, ar ko AGS dalībvalstīs izveidotu visaptverošu un saskaņotu pārrobežu struktūru, kas nodrošinātu pēdējā līdzekļa aizsardzību patērētājiem tikai tad, ja apdrošināšanas sabiedrības nespētu izpildīt savas līgumsaistības maksātnespējas dēļ;

3.

aicina Komisiju drīzumā nākt klajā ar priekšlikumu AGS direktīvai, ar ko papildinātu noguldījumu garantiju sistēmas, ieguldītāju kompensācijas sistēmas un „Maksātspēju II”;

4.

atzīst, ka nelīdzvērtīgu konkurences apstākļu iespējamība var radīt regulējuma arbitrāžu, kas ietekmēs AGS; aicina Komisiju izpētīt saskaņošanu un sistēmu piemērošanu Eiropas Savienībā un piederības valsts principu, lai noskaidrotu, vai rodas ievērojami tirgus traucējumi; uzskata, ka šo pārskatu būtu jāveic trīs gadus pēc „Maksātspējas II” pilnīgas ieviešanas;

5.

piekrīt, ka „Maksātnespējas II” direktīva nevar 100 % droši garantēt apdrošināšanas sabiedrību sekmīgu darbību un ka tā nepasargā patērētāju no zaudējumiem apdrošināšanas sabiedrību bankrota gadījumā; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai turpmāk pieņemamās kopējās AGS būtu saskaņotas un atbilstu „Maksātnespējas II” direktīvai;

6.

pauž atbalstu piederības valsts principam, saskaņā ar kuru apdrošinātāja izsniegtās polises neatkarīgi no pārdošanas vietas sedz piederības valsts, atzīstot, ka a)saskaņā ar „Maksātspēju II” palielināsies pārrobežu apdrošināšanas darbība, un b) apdrošinātāja bankrots būs saistīts ar piederības valsts uzraudzības iestādes nepienācīgi veikto uzraudzību, līdz ar to atbildība par šo bankrotu būtu jāuzņemas piederības valsts AGS, kurām būtu jānodrošina pēdējā līdzekļa aizsardzība patērētājiem tikai tad, ja apdrošināšanas sabiedrības nespētu izpildīt savas līgumsaistības maksātnespējas dēļ; aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu un publiski apspriesties ar ieinteresētajām personām par dzīvības apdrošināšanas iekļaušanu prioritārā kārtā un par to, kā praktiski iekļaut dzīvības apdrošināšanu pārrobežu AGS, lai nodrošinātu pienācīgu patērētāju aizsardzības līmeni un līdzvērtīgus konkurences apstākļus dalībvalstīs; uzskata, ka Komisijai un EAAPI ir jānorāda loģiskais pamatojums, lai nodrošinātu, ka AGS radušās papildu izmaksas ir samērīgas ar mērķi par patērētāju aizsardzību; norāda, ka spēkā esošais ES regulējums par noguldījumu garantiju sistēmām un ieguldītāju aizsardzības sistēmām sedz vienīgi uzkrājumu produktus;

7.

uzstāj, ka uz dalībvalstu AGS finansēšanas modeli ir jāattiecina subsidiaritātes princips, kas atspoguļo piederības valsts uzraudzības principu un pastāvošo AGS izmantoto modeļu daudzveidību; mudina Komisiju neatbalstīt tikai iepriekšēja finansējuma pieeju, ņemot vērā pārliecinošu argumentu trūkumu šīs pieejas labā un traucējumus, ko tā varētu izraisīt;

8.

uzstāj — dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tiek veiktas to AGS pārbaudes un ka tās tiek informētas gadījumos, kad kompetentās iestādes atklāj apdrošināšanas sabiedrību problēmas, kuru risināšanā visdrīzāk būs nepieciešama attiecīgās sistēmas iejaukšanās; ierosina šādas pārbaudes veikt vismaz reizi trijos gados vai atkarībā no apstākļiem; turklāt uzskata, ka EAAPI ir periodiski jāveic salīdzinošie vērtējumi, lai pārbaudītu sistēmu ilgtermiņa finanšu stabilitāti un vajadzības gadījumā pieprasītu veikt uzlabojumus;

9.

atzīst, ka subsidiaritātes principa piemērošana attiecībā uz iepriekšēja finansējuma vai pēcfinansēšanas modeļu izvēli dalībvalstīs var radīt konkurences izkropļojumus; uzskata, ka šie izkropļojumi līdzvērtīgi ietekmē gan patērētāju, gan nodokļu maksātāju aizsardzību un ka Komisijai attiecīgās problēmas risināšanā ir jāīsteno piesardzīga ilgtermiņa pieeja;

10.

atzīst, ka patērētāju aizsardzību var nodrošināt dažādi:

iesaka turpmākajā AGS sistēmā atļaut izmantot abas iespējas, ņemot vērā dalībvalstu tirgu atšķirīgo lielumu, koncentrāciju, produktus un piedāvātos apdrošināšanas veidus;

11.

uzstāj, ka apdrošinātāja maksātnespējas gadījumā patērētājiem jānodrošina viegli pieejama, vispusīga un saprotama informācija ar skaidrām norādēm, kurā iestādē patērētājiem jāvēršas saistībā ar prasībām vai jautājumiem; pauž pārliecību, ka vienota kontaktpunkta izveidošana attiecībā uz visām finanšu garantijām vai kompensēšanas sistēmām nodrošinātu, ka spēkā esošie tiesību akti sniedz patiesu labumu patērētājiem, jo īpaši attiecībā uz informācijas sniegšanu un pārrobežu kontaktu un maksājumu atvieglošanu;

12.

uzsver, ka piederības valsts pieeja attiecībā uz AGS no patērētāja viedokļa var būt ticama vienīgi tad, ja par to vēsta konsekventa patērētāju pieredze par abām AGS darbībām (portfeļa nodošanu un apdrošinājuma ņēmēju kompensācijas prasībām); aicina Komisiju pieprasīt dzimtajā valodā nodrošinātu vienotu procedūru un kontaktpunktu patērētājiem viņu valsts uzraudzības iestādē attiecībā uz visām apdrošināšanas garantiju kompensācijas prasībām neatkarīgi no apdrošinātāja piederības valsts AGS; iesaka Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei izstrādāt saskaņotu un pārredzamu pieeju, vajadzības gadījumā nosakot saistošus tehniskus standartus, un lai šī pieeja būtu vienkārša un ievērotu paraugpraksi;

13.

uzsver, ka ir jāuzlabo patērētāju zināšanas un izpratne par finanšu pakalpojumiem un ar tiem saistītajiem riskiem; tādēļ ierosina ieviest mehānismu, kas ir līdzīgs Eiropas standartveida informācijas kartei (ESIS) un kas būtu paredzēts apdrošināšanas polisēm, kurās tiks iekļauts skaidrs obligāts brīdinājums par risku, kādu rada kompleksa apdrošināšana, kas saistīta ar ieguldījumu produktiem, un par to, ka pastāv AGS, kas ir saistītas ar konkrētu valsts iestādi, lai apdrošinājuma ņēmējs labāk saprastu apdrošināšanas produktus un varētu piekļūt visai atbilstīgajai informācijai;

14.

uzskata, ka piederības valsts un uzņēmējdarbības veikšanas valsts uzraudzības iestādēm ir pilnībā jāsadarbojas ar attiecīgās valsts AGS, lai apdrošinātāja bankrota gadījumā apdrošinājuma ņēmēja vai labuma guvēja seguma pārtraukums apdrošinātāja uzņēmējdarbības veikšanas valstī būtu pēc iespējas mazāks; šo sadarbību īsteno uzraugu kolēģijā, piedaloties Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei, lai nodrošinātu saskaņotu pieeju visām sistēmām;

15.

pieprasa Komisijai precizēt, kāda nozīme AGS ir saistībā ar starpniekiem;

16.

argumentē — lai nodrošinātu apdrošinājuma ņēmēju un labuma guvēju vispusīgu un ilglaicīgu aizsardzību, Komisijai jāsaglabā un jāņem vērā citi spēkā esošie aizsardzības mehānismi un tiesību aktu noteikumi; uzskata, ka AGS ir jāizmanto, kad citi aizsardzības mehānismi vairs nedarbojas;

17.

uzstāj, ka jaunie ES tiesību akti nedrīkst mazināt aizsardzības apjomu, kuru dalībvalstīs sniedz pašreizējās AGS, un ka patērētāji nedrīkst ciest zaudējumus no tā, ka normatīvie akti nav nodrošinājuši pienācīgu apdrošinātāju uzraudzību; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, ka AGS Eiropas struktūra darbojas kā pēdējais līdzeklis, apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā nodrošinot tiesīgiem apdrošinājuma ņēmējiem (vai attiecīgajā gadījumā tiesīgiem labuma guvējiem) pieņemamā laika posmā zaudējumu kompensāciju pēc iespējas pilnākā apmērā vai iespēju veikt portfeļa nodošanu;

18.

atzīst, ka apdrošināšanas sabiedrības ir atbildīgas par savu darbinieku rīcību un ka starpniekiem ir jābūt profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai; norāda, ka uz krāpšanu attiecas krimināllikums un deliktu tiesības; atzīst, ka AGS noteikumi par nepareizu pārdošanu un krāpšanu varētu mazināt uzraugu vērību un vēlmi izmantot uzraudzības pilnvaras, tādējādi veicinot bezrūpīgu rīcību;

19.

norāda — tā kā nav juridiski saistošas ES mēroga definīcijas par to, kas ir mazais uzņēmums vai mikrouzņēmums, un ņemot vērā šo uzņēmumu mainīgo raksturu laika gaitā, priekšlikumi direktīvai par AGS ir jāattiecina tikai uz fiziskām personām un no patērētājus pārstāvošas struktūras ir jāizslēdz fiziskas personas, kam ir tieša saistība ar bankrotējušo apdrošināšanas sabiedrību, piemēram, direktori, augstākā līmeņa vadītāji vai padomes locekļi, kuri ir profesionāli atbildīgi par šīs iestādes maksātnespējas iemesliem; prasa Komisijai atkārtoti novērtēt iespēju šajā priekšlikumā iekļaut atsevišķas juridiskās personas, kad tiks panākta vienošanās par juridiski saistošu definīciju; uzsver, ka, ievērojot subsidiaritātes principu, atsevišķas dalībvalstis var izvēlēties savās AGS iekļaut juridiskās personas;

20.

atzīst, ka tirgus koncentrācijas aspekti var negatīvi ietekmēt AGS spēju apmierināt visas apdrošinājuma ņēmēju vai attiecīgā gadījumā labuma guvēju prasības, kas rodas saistībā ar viena vai vairāku apdrošinātāju bankrotu; uzskata, ka ir jāizvairās no tādiem noteikumiem par AGS, kas koncentrētos tirgos varētu radīt papildu saspīlējumu;

21.

prognozē, ka Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei būs nozīmīga loma, koordinējot dalībvalstu iestāžu veiktas tirgum raksturīgas stresa pārbaudes un veicot AGS Eiropas mēroga stresa pārbaudes, vajadzības gadījumā sniedzot ieteikumus un veicot regulārus salīdzinošus vērtējumus, lai nodrošinātu uz paraugpraksi pamatotu pieeju apmaiņu;

22.

norāda, ka mazos un koncentrētos tirgos AGS izveide ar nepiemērotiem finansēšanas mehānismiem var radīt sistēmisko risku, pastiprinot apdrošinātāju savstarpējo saistību, kas starp mazākiem un lielākiem tirgiem var radīt nelīdzvērtīgus konkurences apstākļus, jo mazākiem tirgiem būtu lielākas problēmas ar izdevumu segšanu; norāda, ka šīs grūtības ir jāņem vērā, lai koncentrētos tirgos neradītu papildu saspīlējumu; aicina Komisiju finansēšanas noteikumus un pārējos AGS izveides noteikumus ļaut dalībvalstīm pielāgot savam tirgum;

23.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.