2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/85

—

tā kā 1971. gadā ANO atzina vismazāk attīstītās valstis par “nabadzīgāko un vājāko” starptautiskās sabiedrības daļu,

—

ņemot vērā ANO Attīstības politikas komitejas kritērijus vismazāk attīstīto valstu noteikšanai,

—

ņemot vērā 1990. gada septembrī pieņemto Parīzes deklarāciju par vismazāk attīstītajām valstīm,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumu par 2001.–2010. gada rīcības programmas vismazāk attīstīto valstu atbalstam īstenošanu (A/65/80),

—

ņemot vērā 2010. gada septembrī notikušās ANO augsta līmeņa sanāksmes par Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) rezultātus,

—

ņemot vērā Briseles rīcības programmu attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm, kuru pieņēma Briselē ANO Trešajā konferencē par vismazāk attīstītajām valstīm 2001. gada maijā,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2008. gada lēmumu sasaukt Ceturto konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm,

—

ņemot vērā to, ka Ceturtajā konferencē par vismazāk attīstītajām valstīm tiks izvērtēti Briseles konferencē pieņemtās rīcības programmas rezultāti, jo tuvojas tās nobeigums, un tiks ierosināti jauni pasākumi (2011–2020), kuru mērķis ir rosināt apmaiņu ar labāko praksi un gūto pieredzi, kā arī apzināt politikas lēmumus, uzdevumus, ar kuriem vismazāk attīstītās valstis saskarsies nākamajos desmit gados, un nepieciešamo rīcību,

—

ņemot vērā 1986. gada ANO Deklarāciju par tiesībām uz attīstību,

—

ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķi līdz 2015. gadam uz pusi samazināt nabadzības rādītājus,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā pašlaik 48 valstis tiek klasificētas kā vismazāk attīstītās valstis, no kurām 33 ir Āfrikā, 14 Āzijā un viena Latīņamerikā; tā kā 16 valstīm ir tikai sauszemes robežas un 12 valstis ir nelielas salas;

B.

tā kā 75 % no vismazāk attīstīto valstu 800 miljoniem iedzīvotājiem iztiek ar mazāk nekā 2 dolāriem dienā, tā kā vismazāk attīstīto valstu skaits kopš 1971. gada, kad ANO izveidoja šādu kategoriju, ir pieaudzis no 25 līdz 48 valstīm 2011. gadā, un tā kā tikai trim valstīm līdz šim ir izdevies izkļūt no šīs kategorijas — Botsvānai 1994. gadā, Kaboverdei 2007. gadā un Maldīvijai 2011. gada janvārī;

C.

tā kā laikā no 2000. līdz 2010. gadam tautas attīstības indeksa vidējais vērtējums vismazāk attīstītajām valstīm palielinājās tikai no 0,34 līdz 0,39; tā kā vismazāk attīstītajām valstīm vidēji izdosies sasniegt tikai divus no septiņiem TAM;

D.

tā kā kopš Trešās konferences par vismazāk attīstītajām valstīm un Briseles rīcības programmas pieņemšanas veikti vairāki pozitīvi pasākumi, piemēram, ierosināta “Viss, izņemot ieročus” iniciatīva un sniegta oficiālā attīstības palīdzība, kas laikā no 2000. līdz 2008. gadam divkāršojusies, kā arī pieaugušas tiešās ārvalstu investīcijas, palielinoties no USD 6 miljardiem līdz USD 33 miljardiem, tādējādi ļaujot 19 valstīs sasniegt 3 % lielu izaugsmi;

E.

tā kā Ceturtās konferences par vismazāk attīstītajām valstīm ieteikumus varēs īstenot tikai tad, ja tiks pienācīgi risināti svarīgi jautājumi, kas skar vismazāk attīstītās valstis, piemēram, politikas saskaņošana tirdzniecības un attīstības jomā, lauksaimniecība, zivsaimniecība, ieguldījumi un klimata pārmaiņas, un tiks apspriesti svarīgi jautājumi, piemēram, pārvalde un cīņa pret korupciju, jo sevišķi “pārvaldības līguma” (it īpaši sociālā minimuma sliekšņa ieviešana) koncepcija starp partnervalstīm un devējām valstīm, kā arī cilvēkresursu veiktspējas palielināšana;

F.

tā kā Ceturtajā konferencē par vismazāk attīstītajām valstīm tiks atkārtoti apstiprināta kopēja apņemšanās īstenot partnerību, lai risinātu vismazāk attīstīto valstu vajadzības; tā kā sagatavošanās darbos Ceturtajai konferencei par vismazāk attīstītajām valstīm ietilpst valstu apspriedes, reģionālās sanāksmes un konferences, kurās piedalās dažādas ieinteresētās personas, piemēram, parlamentārieši, pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora pārstāvji;

G.

tā kā ilgtspējīgas attīstības atbalsts nozīmē atbalstu veselības aprūpei, izglītībai un apmācībai, kā arī demokrātijas un tiesiskuma veicināšanu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kas ir ES attīstības politikas būtiskas sastāvdaļas;

H.

tā kā līdzās jau pastāvošajām strukturālajām problēmām stāvokli vismazāk attīstītajās valstīs pasliktināja arī nesenās pasaules mēroga finanšu, pārtikas, klimata pārmaiņu un enerģijas krīzes;

I.

tā kā nodrošinātība ar pārtiku ir apdraudēta, lai gan lauksaimniecība ir daudzu vismazāk attīstīto valstu ekonomikas pamats un nodrošina līdz pat 90 % darba vietu;

J.

tā kā nav iespējama nozīmīga attīstība, ja valstis neuzņemas būtisku lomu, kas pamatojas uz uzlabotu spēju iesaistīties ekonomikas attīstībā, labklājības radīšanā un tās taisnīgā pārdalē, privātā un publiskā sektora partnerībā un ārvalstu ieguldījumu pienācīgā plānošanā, pilnībā ievērojot SDO svarīgākos darba standartus un vides aizsardzības principus; tā kā valstīm ir jāuzņemas atbildība par stabilitātes un tiesiskā regulējuma nodrošināšanu;

K.

tā kā ikvienai vismazāk attīstītajai valstij ir jānosaka prioritātes un risinājumi atbilstoši šīs valsts situācijai, turklāt pamatojoties uz iedzīvotāju demokrātisku līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

L.

tā kā Stambulas konferences panākumi ir atkarīgi no konkrētiem rezultātiem (piemēram, pārvaldības līgums, sociālais slieksnis, parādu sloga atvieglošana, palīdzība attīstības jomā, novatoriski finansēšanas veidi) un no dalībnieku ieguldījuma kvalitātes,

1.

uzskata, ka Ceturtajai konferencei par vismazāk attīstītajām valstīm vajadzētu būt orientētai uz rezultātu sasniegšanu, pamatojoties uz precīziem rādītājiem un izvirzot mērķi laikā līdz 2020. gadam samazināt vismazāk attīstīto valstu skaitu uz pusi, vienlaikus īstenojot efektīvus un pārredzamus uzraudzības un kontroles mehānismus;

2.

uzsver, ka ES atbalsts vismazāk attīstītajām valstīm būtu galvenokārt jāvirza labklājības radīšanai un tirgus ekonomikas attīstībai, kas ir galvenie priekšnoteikumi nabadzības novēršanai;

3.

aicina galveno uzmanību pievērst ekonomikas izaugsmei, jo tas ir svarīgākais elements, nodrošinot vismazāk attīstīto valstu izaugsmi un nabadzības samazināšanu tajās;

4.

uzskata, ka konferencē būtu jāpievērš uzmanība attīstības politikas saskaņotībai, kas ir būtisks faktors politikas maiņai valsts un starptautiskā līmenī; tādēļ aicina politikas veidošanā visās jomās, piemēram, tirdzniecībā, zivsaimniecībā, vides aizsardzībā, lauksaimniecībā, klimata pārmaiņu, enerģētikas, ieguldījumu un finanšu jomā atbalstīt vismazāk attīstīto valstu attīstības vajadzības, lai cīnītos pret nabadzību un nodrošinātu pienācīgus ienākumus un iztiku;

5.

mudina ES pildīt savas saistības attiecībā uz piekļuvi tirgum un parādu sloga atvieglošanu; atkārtoti apstiprina, cik svarīgi ir sasniegt oficiālās attīstības palīdzības mērķi attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm, proti, piešķirot tai 0,15-0,20 % no nacionālā kopienākuma, un šim mērķim mobilizējot gan vietējos resursus, gan kā papildu pasākumu izmantojot novatoriskus finansēšanas mehānismus;

6.

atgādina, ka mērķis ir izkļūt no vismazāk attīstīto valstu kategorijas, un vērš uzmanību uz TAM augstākā līmeņa sanāksmē 2010. gada septembrī izstrādāto sistēmu, lai paātrinātu nabadzības novēršanu, panāktu ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, lai uzlabotu vismazāk attīstīto valstu iedzīvotāju dzīves līmeni, izveidotu labu pārvaldību un sekmētu veiktspējas palielināšanu;

7.

uzsver nepieciešamību pēc jauniem pasākumiem, lai integrētu vismazāk attīstītās valstis pasaules ekonomikā un uzlabotu to piekļuvi ES tirgum; aicina Komisiju palielināt ar tirdzniecību saistīto palīdzību, lai palīdzētu nabadzīgākajām valstīm tikt galā ar konkurenci, kas radusies tirgus liberalizācijas rezultātā;

8.

atgādina, ka miers un drošība ir svarīgi attīstības politikas efektivitātei, un ka ES pieeja būtu jākoordinē ciešāk, lai risinātu stabilitātes jautājumus vismazāk attīstītajās valstis un atbalstītu centienus iegūt spējas miermīlīgu, demokrātisku un integrējošu valstu veidošanai;

9.

atgādina par nepieciešamību vismazāk attīstītajās valstis dot priekšroku pārtikas nodrošinātības, lauksaimniecības, infrastruktūras, veiktspējas palielināšanas, integrējošas ekonomikas izaugsmes, tehnoloģiju pieejamības un cilvēku un sociālās attīstības jautājumiem;

10.

aicina ieviest godīgus un vienlīdzīgus tirdzniecības noteikumus un īstenot integrētu politiku plašā ekonomikas, sociālo un vides jautājumu lokā, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību;

11.

atgādina par nepieciešamību veikt efektīvus pasākumus attiecībā uz cenu nepastāvību un pārredzamību un labāku finanšu tirgu regulējumu, lai atbalstītu vismazāk attīstītās valstis un mazinātu to neaizsargātību;

12.

atgādina par nepieciešamību dot ieguldījumu valstu nodokļu sistēmu attīstībā un labas pārvaldības izveidē nodokļu jomā un aicina ANO šajā sakarībā izveidot piemērotus mehānismus;

13.

mudina ES un dalībvalstis Ceturtajā konferencē par vismazāk attīstītajām valstīm apspriest iespēju ieviest novatoriskus attīstības finansēšanas mehānismus, piemēram, finanšu darījumu nodokli; uzsver, ka oficiālās attīstības palīdzības saistības un novatoriski finansēšanas mehānismi ir jāuzskata par būtisku un papildu līdzekli cīņā pret nabadzību;

14.

mudina ANO un ES Ceturtajā konferencē par vismazāk attīstītajām valstīm nopietni pievērsties lauksaimniecības zemju iegādes negatīvajai ietekmei, piemēram, mazo lauksaimnieku ekspropriācijai un zemes un ūdens resursu neilgtspējīgai izmantošanai;

15.

atgādina, ka attīstības sadarbības ilgtermiņa mērķim jābūt nosacījumu radīšanai ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai un taisnīgai labklājības pārdalei; tādēļ uzsver nepieciešamību noteikt vismazāk attīstīto valstu vajadzības un stratēģijas, lai īstenotu tirdzniecības dažādošanu, nodrošinot taisnīgu cenu vismazāk attīstīto valstu ražojumiem un novēršot piedāvājuma ierobežojumus, lai palielinātu vismazāk attīstīto valstu tirdzniecības spējas un spēju piesaistīt tādus ieguldījumus, saistībā ar kuriem tiek ievēroti SDO svarīgākie darba standarti un nodrošināta vides aizsardzība;

16.

apzinās, ka iniciatīvas “Viss, izņemot ieročus” sākotnējie mērķi pilnībā nav īstenoti, un tādēļ tirdzniecības kvalitāte un apjoms no vismazāk attīstītajām valstīm uz ES tirgu nav sasniedzis iecerēto apjomu, jo īpaši tāpēc, ka trūkst atbilstīgas tirdzniecības un ostu infrastruktūras; atbalsta šādas infrastruktūras attīstību, kas ir svarīgākais priekšnoteikums tirdzniecības spēju palielināšanai;

17.

uzsver nepieciešamību uzlabot attīstības palīdzības efektivitāti saskaņā ar Parīzes deklarāciju un Akras rīcības programmu;

18.

uzsver Eiropas Parlamenta lomu un tā izšķirošo nozīmi, apstiprinot ES attīstības budžetu; tādēļ pauž pārliecību, ka Parlaments būtu vairāk jāiesaista ES attīstības stratēģijas sagatavošanā; turklāt uzskata, ka ir svarīgi ieviest atskaitīšanās mehānismu;

19.

uzskata, ka nesen pieņemtais ASV likums par “konfliktu izrakteņiem” ir nozīmīgs solis cīņā pret izrakteņu nelikumīgu ieguvi un tirdzniecību Āfrikā, kas veicina pilsoņkaru un konfliktus; uzskata, ka ANO vajadzētu ierosināt līdzīgu priekšlikumu, lai nodrošinātu ievesto izrakteņu izsekojamību pasaules tirgū;

20.

aicina veikt klimata pārmaiņu radītā riska novērtējumu attiecībā uz visiem attīstības politikas plānošanas un lēmumu pieņemšanas attiecīgajiem aspektiem, tostarp tirdzniecībā, lauksaimniecībā un nodrošinātībā ar pārtiku, un aicina šā novērtējuma rezultātu izmantot attīstības sadarbības politikas precīzu pamatnostādņu formulēšanai;

21.

pauž bažas par vides katastrofu iespējamības palielināšanos, kas var izraisīt plašu migrāciju un padarīt par ļoti svarīgu ārkārtas palīdzību, kas sniedzama šīs jaunās kategorijas pārvietotajām personām;

22.

uzsver reģionālās sadarbības un integrācijas nozīmi un aicina stiprināt reģionālās struktūras, kas galvenokārt mazākām valstīm ļauj iegūt līdzekļus, zināšanas un pieredzi;

23.

uzsver, ka nepietiekami panākumi saistībā ar valsts finanšu pārvaldību joprojām neļauj lielākajai daļai šo valstu saņemt budžeta atbalstu, kas ir būtisks faktors attiecībā uz katras valsts veiktspējas palielināšanas procesu;

24.

uzsver, cik svarīgi vismazāk attīstītajām valstīm ir attīstīt trīspusējo sadarbību, jo īpaši ar jaunattīstības valstīm, lai virzītos uz visaptverošu sadarbību un varētu gūt abpusēju labumu un īstenot kopīgu attīstību;

25.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.