11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/24

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1989. gada 20. novembrī pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 21. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas 1967. gada Eiropas Konvenciju par bērnu adopciju,

—

ņemot vērā Hāgā 1993. gada 29. maijā parakstīto Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos un 1996. gada 25. janvārī pieņemto Eiropas Konvenciju par bērna tiesību ievērošanu (ELS Nr. 160),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. un 5. punktu,

—

ņemot vērā 1996. gada 12. decembra rezolūciju par tiesību aktu uzlabošanu un dalībvalstu sadarbību jautājumā par bērnu adopciju (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 16. janvāra rezolūciju “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā ikviena bērna labklājība un bērnu interešu ievērošanas nodrošināšana ir ārkārtīgi svarīgi jautājumi, un tā kā bērnu tiesību aizsardzība ir Eiropas Savienības mērķis;

B.

tā kā adopcijas joma ir dalībvalstu kompetencē, kuras īsteno attiecīgās procedūras tā, lai nodrošinātu bērna interešu ievērošanu;

C.

tā kā ir spēkā konvencijas par bērna aizsardzību un vecāku atbildību, jo īpaši 1967. gada Eiropas Konvencija par bērnu adopciju, kuras mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus par adopciju, kas saistīta ar bērna pārvietošanu no vienas valsts uz citu, un 1993. gada Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (Hāgas Konvencija);

D.

tā kā Hāgas Konvenciju ir parakstījušas visas ES dalībvalstis;

E.

tā kā ar Hāgas Konvenciju ir panākts ievērojams progress;

F.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām un Hāgas Konvencijā ir teikts, ka ģimene ir sabiedrības pamatgrupa, un lielākā daļā gadījumu — dabiska vide bērna izaugsmei un labklājībai, kā arī pirmā izvēle attiecībā uz bērna aprūpes iespējām;

G.

tā kā — ja nav iespējams par bērnu rūpēties ģimenē, adopcijai vajadzētu būt nākamajam risinājumam, ko izvēlēties, savukārt bērna ievietošanai aprūpes iestādē vajadzētu būt vienīgi pēdējam iespējamam situācijas risinājumam;

H.

tā kā Eiropā nopietna un steidzami risināma problēma ir bērni ar nestabilu bērnību, jo īpaši pamesti un bērnu aprūpes iestādēs ievietoti bērni;

I.

tā kā ES joprojām ir tādas problēmas kā bērna tiesību neievērošana, pret bērniem vērsta vardarbība un bērnu tirdzniecība ar mērķi nodot viņus adopcijai, iesaistīt prostitūcijā, izmantot kā nelegālu darbaspēku, piespiest viņus stāties laulībā, ubagot uz ielām, vai izmantot citiem nelikumīgiem mērķiem;

J.

tā kā ir svarīgi aizsargāt bērnu tiesības uz dzīvi ģimenē, nodrošinot, ka bērni nav spiesti ilgstoši dzīvot bāreņu namos;

K.

tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir juridiski saistoša; tā kā saskaņā ar Hartas 24. pantu “Bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību”; un tā kā savukārt Lisabonas līguma 3. pantā teikts, ka bērna tiesību aizsardzība ir viens no Savienības mērķiem,

1.

aicina apsvērt iespēju Eiropas līmenī koordinēt ar starptautiskās adopcijas instrumentu saistītās stratēģijas saskaņā ar starptautiskām konvencijām, lai uzlabotu informācijas pakalpojumu jomā sniegto palīdzību, sagatavošanos starpvalstu adopcijai, starptautiskās adopcijas pieteikumu apstrādes kārtību un pakalpojumus pēc adopcijas, ņemot vērā, ka visās starptautiskajās konvencijās par bērna tiesību aizsardzību ir atzītas bērnu bāreņu vai pamesto bērnu tiesības augt ģimenē un ka šīs tiesības ir jāaizsargā;

2.

aicina Komisiju apsvērt iespēju, lai valstu sistēmas varētu darboties Eiropas līmenī;

3.

uzskata, ka visos gadījumos, kad tas ir iespējams un kad tas ir bērna interesēs, priekšroka būtu jādod adopcijai bērna dzimtenē ar iespējamiem ģimenes aprūpei alternatīviem risinājumiem, piemēram, bērna aprūpe audžuģimenē vai bērnu aprūpes centrā, vai arī ģimenes nodrošināšana, izmantojot starptautisko adopciju, atbilstīgi attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un starptautiskajām konvencijām, un uzskata, ka bērna ievietošanu bērnunamā jāizmanto vienīgi kā pagaidu risinājumu;

4.

uzsver, ka domājot par bērna tiesību aizsardzību ilgtermiņā, ir jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kas ir izcelsmes valsts ģimenei, kura meklē bērna adopcijas starptautiskas iespējas;

5.

mudina dalībvalstis un Komisiju sadarbībā ar Hāgas Konferenci, Eiropas Padomi un bērnu tiesību aizsardzības organizācijām izstrādāt sistēmu, lai nodrošinātu pārredzamību un efektīvu uzraudzību situācijās, kas saistītas ar pamestajiem un adoptētajiem bērniem, tostarp bērniem, kas adoptēti starptautiski, un koordinēt pasākumus tā, lai tiktu novērsta bērnu tirdzniecība ar mērķi nodot viņus adopcijai;

6.

aicina ES iestādes aktīvāk iesaistīties Hāgas konferences darbā, lai panāktu, ka Konference uzlabo, vienkāršo un veicina starptautiskās adopcijas procedūras un novērš nevajadzīgās birokrātiskās problēmas, vienlaikus sargājot to bērnu tiesības, kas nāk no trešām valstīm;

7.

aicina valstu kompetentās iestādes regulāri ziņot izcelsmes dalībvalstij par starptautiski adoptēta bērna attīstību;

8.

aicina dalībvalstis atzīt psiholoģiskās, emocionālās, fiziskās un sociālās sekas un ietekmi uz bērna attīstību gadījumos, kad bērnu aizved no viņa dzimtenes, un lai tās piedāvātu atbilstīgu palīdzību gan adoptētājiem, gan adoptētajam bērnam;

9.

mudina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību bērniem ar īpašām vajadzībām, piemēram, bērniem, kuriem nepieciešama medicīniska aprūpe, un bērniem ar invaliditāti;

10.

atzīst, ka procedurālie aizsardzības pasākumi un visu adopcijas dokumentu, tostarp dzimšanas apliecību, pienācīga kontrole palīdz aizsargāt bērnus pret pārkāpumiem, kas saistīti ar šaubām par bērna vecumu un identitāti; uzskata, ka uzticama dzimšanas reģistrācijas sistēma varētu novērst bērnu tirdzniecību adopcijai, un prasa apsvērt juridiskos risinājumus, ar kuriem veicināt adopcijai nepieciešamo dokumentu savstarpēju atzīšanu;

11.

aicina visas ES iestādes un visas dalībvalstis aktīvi iesaistīties cīņā pret bērnu tirdzniecību adopcijai;

12.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Hāgas konferencei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.