1.           Konteksts

Tā kā Eiropas Savienībā (ES) dzīvo 500 miljoni iedzīvotāju, kas nodrošina vairāk nekā 25 % pasaules iekšzemes kopprodukta un piekto daļu tirdzniecības pasaulē, ES ir globālu procesu dalībniece. Uzņemoties atbildību par pasaules mēroga pārvaldību, ES uzņemas aktīvu politisko lomu un tai ir konkrētas reģionālas un globālas intereses. To īpaši apliecina tas, ka ES nodrošina vairāk nekā pusi starptautiskās attīstības palīdzības un ir pasaulē lielākā humānās palīdzības sniedzēja. Par ES lomu pasaules mēroga pārvaldībā liecina tās aktīvais atbalsts demokrātijai, tiesiskumam, cilvēktiesību aizsardzībai un cilvēku drošībai, starptautisko konvenciju vides un sociālajā jomā ievērošana, atvērtā tirdzniecība un pienācīga darba nodrošināšanas programma.

Pasaule ir mainījusies. Pašreizējā ekonomikas krīze liecina par to, ka Eiropai ir jāveido dziļākas un ciešākas attiecības ar partneriem, tostarp kaimiņu reģioniem, jo tie var būtiski ietekmēt Eiropas finanšu un ekonomikas izredzes. Pasaulei kļūstot savstarpēji saistītākai, mainās ar drošību saistītie jautājumi. Dabas resursu deficīts, strauji augošais pasaules iedzīvotāju skaits un ar klimata pārmaiņām saistītais apdraudējums liek pārdomāt mūsu attiecības ar starptautiskajiem partneriem.

Strauji mainās arī jaunattīstības valstis. Patlaban notiek varas maiņa, un pasaules mērogā lielāku ietekmi sāk izrādīt vairākas jaunietekmes valstis. Brazīlijai, Krievijai, Indijai, Ķīnai un Dienvidāfrikai ir ne jauna pieeja attiecību veidošanai ar pārējo pasauli bet bieži vien arī pilnīgi atšķirīgas vērtības. Līdz ar G20 valstu ietekmes pieaugumu, tiek pielāgoti pasaules mēroga pārvaldības noteikumi. Daudzām ES ļoti svarīgām jomām, piemēram, ilgspējīgai attīstībai, drošībai, tostarp ieroču neizplatīšanai, atbruņošanās un kiberdrošības pasākumiem, finanšu regulējumam, tirdzniecībai un ieguldījumiem, klimata pārmaiņām, bioloģiskajai daudzveidībai un jauno tehnoloģiju izmantojumam, ir vajadzīgi daudzpusēji risinājumi.

Šajā ļoti mainīgajā globālajā vidē ES galvenokārt ir ieinteresēta uz noteikumiem balstītas starptautiskas sistēmas veicināšanā. Turklāt pieaug jaunietekmes valstu loma jaunattīstības valstīs, ņemot vērā to, ka tirdzniecību starp dienvidiem un dienvidiem apsteidz tirdzniecība starp ziemeļiem un dienvidiem. Turpretī nabadzīgākās valstis saskaras ar aizvien izteiktākiem marginalizācijas draudiem. Visbeidzot Eiropas tuvākie kaimiņi piedzīvo ievērojamas pārmaiņas, jo Vidusjūras dienvidu reģionā tiek uzsākta pāreja uz demokrātiju.

Eiropas Savienība ir mainījusies. Lisabonas līgums nodrošina jaunu iespēju veicināt visaptverošas un konsekventas ES pieejas īstenošanu. Lisabonas līgumā ir izklāstīti galvenie ES ārējās darbības principi un mērķi, kā arī noteikts tās vispārējais regulējums; ar to ir arī izveidots Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), kas darbojas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Augstās pārstāves vadībā, kurai ir jānodrošina Savienības ārējo darbību konsekvence. Savienības ārpolitikas izstrādē EĀDD un Komisija cieši sadarbojas gan galvenajā birojā, gan ES delegācijās. Arī Eiropas Parlamentam tika piešķirtas papildu pilnvaras, jo īpaši saistībā ar budžeta procedūru. Jaunā Līguma noteikumi par ES attiecībām ar paplašināšanās valstīm un kaimiņvalstīm, attīstības sadarbību, humāno palīdzību un civilo aizsardzību ir jāpieskaņo attiecīgiem tiesiskiem un finanšu instrumentiem.

Paziņojumā ,,Budžets stratēģijai ,,Eiropa 2020””, ko kolēģija pieņēma 2011. gada 29. jūnijā un kas tieši pamatojas uz stratēģiju „Eiropa 2020” un Lisabonas līguma jauno struktūru, ir uzsvērtas jomas, kurās, pasaulei mainoties un globalizējoties, ES var būt svarīga loma. Norisinoties pasaules ekonomikas krīzei, ES pēc iespējas vairāk jācenšas novirzīt savus resursus tur, kur tie visvairāk vajadzīgi un varētu nodrošināt lielāko ietekmi un pievienoto vērtību.

Saskaņā ar jauno daudzgadu finanšu shēmu (DFS) īstenoto ārējo darbību vispārējais mērķis būs nodrošināt to, ka par spīti ekonomikas krīzei un tās radītajai ietekmei uz budžetu ES spēj būt vienota un īstenot savus centienus demokrātijas, miera, solidaritātes, stabilitātes un labklājības veicināšanā, kā arī nabadzības mazināšanā gan pasaules mērogā, gan tuvākajos kaimiņu reģionos, kā arī spēj palīdzēt aizsargāt vispārēju sabiedrisko labumu. Tie ir pamatprincipi, kas caurstrāvo pārskatītos ārējās darbības instrumentu priekšlikumus, kas saistīti ar šo paziņojumu[1].

2.           Kāpēc Eiropas Savienībai vajadzētu ieguldīt līdzekļus ārējās attiecībās?

2.1         Savstarpēji saistīta pasaule

Aizvien pieaug mūsu galveno partneru relatīvā nozīme gan ekonomikā, gan politikā, tāpēc ES vēl jo vairāk ir jābūt vienotai. Notikumi citviet pasaulē var tiešā veidā ietekmēt Eiropas pilsoņus. Cilvēku izraisītas vai dabas katastrofas var ātri iedragāt stabilitāti daudzās valstīs. Kā liecina ar arābu valstu atmodu saistītie notikumi, viss, kas norisinās kaimiņu reģionos, rada tiešas un tūlītējas sekas. ES ir ne tikai ieinteresēta, bet arī izjūt īpašu atbildību aktīvi veicināt demokratizācijas procesus, kas radīs stabilitāti un labklājību šajā reģionā.

Mūsu sabiedrības ir ļoti globalizētas. Ikdienas dzīvi ietekmē globālas tendences, kas saistītas ar starptautisko tirdzniecību un ieguldījumiem, enerģētiku, migrāciju un klimata pārmaiņām. Planētai ir ilgspējīgi jādalās ar ierobežotu resursu apjomu, un mums ir jāpielāgojas mainīgajai videi. Tajā pašā laikā, lai nodrošinātu stabilu un taisnīgu starptautisko pārvaldību, mums arī turpmāk jāpalīdz tiem, kam draud pamestība novārtā.

ES iekšpolitika var tieši ietekmēt trešās valstis, turklāt to bieži vien var īstenot tikai ciešā sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem. Ņemot vērā aizvien pieaugošās savstarpējās atkarības apstākļus un ES apņemšanos veidot efektīvas daudzpusējas attiecības, ES ir būtiski ieinteresēta aktīvi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos pasaules mērogā, jo īpaši daudzpusējos forumos, piemēram, ANO, PTO un G8 / G20.

Lai risinātu tādas pasaules mēroga problēmas, kā klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības zudums, terorisms, organizētā noziedzība, kiberdrošība un tirgus nelīdzsvarotība, visām galvenajam iesaistītajām pusēm ir ciešāk jāsadarbojas. Ievērojot savas intereses ārpus robežām un nepieciešamību divpusējās un daudzpusējās attiecībās īstenot saskaņotāku un konsekventāku pieeju, ES ir jāpielāgojas šai jaunajai realitātei. Savienības rīcībā ir jābūt atbilstošiem rīkiem, lai kontrolētu visas norises, kas potenciāli varētu ietekmēt iedzīvotājus; tas jādara vai nu izmantojot iespējas, vai paredzot iespējamos riskus un apdraudējumus.

2.2         ES pievienotā vērtība

Globalizētā pasaulē aizvien svarīgāk ir apvienot spēkus. ES pievienotā vērtība izpaužas vairākos aspektos.

· Resursu apvienošana izmantošanai plašam politikas jomu un instrumentu lokam. Visas ES dalībvalstis var gūt labumu no ES plašās ģeogrāfiskās pārstāvības trešās valstīs, kura nodrošina platformu konkrētu problēmu risināšanai, apvienojot virkni instrumentu un pasākumu, ko dalībvalstis atsevišķi bieži vien nespēj īstenot.

· Labākas spējas risināt sarunas, kā arī lielāka politiskā ietekme, palielinot vispārējo ietekmi un pārstāvību, balstoties uz precīzi definētām, kopīgām interesēm un saistībām. Tāpat arī daudzpusēju sarunu risināšana un risinājumu rašana pasaules mēroga jautājumiem, piemēram, jautājumiem par klimata pārmaiņām, vides aizsardzību un enerģētisko drošību.

· Plānojot politiskās nostādnes, standartus un vērtības, kuru pamatā ir kopīgas Eiropas intereses, sākot ar paplašināšanās un kaimiņattiecību politiku, ES atrodas labākā situācijā, lai saviem partneriem palīdzētu īstenot politikas un ekonomikas pārveidošanu, stabilizēt ekonomiku un pielāgoties ES noteikumiem un standartiem.

· Tādas paraugprakses īstenošana, kas nodrošina augstu starptautisko ticamību, veicinot cilvēktiesību ievērošanu, demokratizāciju, tostarp vēlēšanu novērošanu, kā arī labāku pārvaldību. Tāpat arī neitralitātes un objektivitātes saglabāšana humānās palīdzības sniegšanā un, visbeidzot, gūtās pieredzes izmantošana ilgtermiņa un prognozējamas attīstības palīdzības mobilizēšanai pasaules mērogā.

· Apjomradītu ietaupījumu nodrošināšana tehniskās un finanšu palīdzības vai sadarbības darbību īstenošanā, kā arī diplomātisko un attīstības pakalpojumu nodrošināšana ārpus robežām.

3.           Stratēģiskie mērķi

Saskaņā ar jūnija DFS paziņojumu ES ārējie finanšu instrumenti tiks izmantoti, ievērojot šādus stratēģiskos mērķus[2]:

· ES vērtību sekmēšana un aizstāvēšana ārvalstīs. ES ārējās darbības centrā izvirzot cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu;

· ieguldīšana ES kaimiņvalstu ilgtermiņa labklājībā un stabilitātē un atbalsts reformu procesam valstīs, kas gatavojas kļūt par ES dalībvalstīm;

· ES interešu ārvalstīs atbalstīšana, piemēram, ES pilsoņu aizsardzība, tirdzniecības iespēju uzlabošana, ES normu un standartu izplatīšana, energoapgādes drošības nodrošināšana utt.;

· ES politikas virzienu plānošana, lai atbalstītu tādu galveno globālo problēmu risināšanu kā klimata pārmaiņu apkarošana, bioloģiskās daudzveidības zuduma novēršana un globālo sabiedrisko labumu un resursu aizsardzība;

· ES sadarbības attīstības jomā ietekmes palielināšana ar galveno mērķi palīdzēt izskaust nabadzību;

· Eiropas solidaritātes mehānismu uzlabošana dabas vai cilvēku izraisītu katastrofu gadījumos;

· Krīzes novēršanas un atrisināšanas spēju uzlabošana, miera saglabāšana, konfliktu novēršana un starptautiskās drošības stiprināšana.

4.           Pamatprincipi

4.1         Jaunu iespēju izmantošana

Laika posmā pēc 2013. gada galvenā uzmanība tiks pievērsta ES ārējās palīdzības izstrādes, plānošanas un nodrošināšanas metožu pielāgošanai jaunajām politikas, ekonomikas un institucionālajām realitātēm, vienlaikus par pamatu izmantojot visu to, kas līdz šim ir izrādījies veiksmīgs.

Lai atrisinātu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa problēmas dažādās jomās, kā arī mobilizētu dažādus ārējos instrumentus gan ES, gan dalībvalstu līmenī, būs jāveic īpaši pasākumi, sadarbībā ar mūsu partneriem nodrošinot vispārēju politikas saskaņotību visaptverošas ES pieejas īstenošanā. Ierosinātā plānošanas procesa pārskatīšana nodrošinās lielāku konsekvenci starp dažādām ES ārējās darbības jomām un vairāk uz rezultātiem virzītu pieeju, vienlaikus pieļaujot iespēju elastīgi reaģēt uz politiskajām prioritātēm.

Jaunās paaudzes ārējie instrumenti veicinās politisko dialogu, kā arī palīdzēs veikt sarunas un īstenot gan pašreiz ar partneriem noslēgtos nolīgumus, gan arī tos, kas tiks noslēgti vēlāk, lai atbalstītu attiecīgās valsts vispārējo politisko stratēģiju. Šajā sakarā galvenā prioritāte joprojām ir attīstības politikas saskaņotība. Tajā pašā laikā ES stiprinās dialogu un sadarbību ar citiem nevalstiskajiem partneriem, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām (arī sociālajiem partneriem), vietējām pašpārvaldēm, daudzpusējām organizācijām, starptautiskām finanšu iestādēm, citiem līdzekļu devējiem un privāto sektoru.

4.2         Ierobežoto resursu ietekmes palielināšana

ES savi resursi jācenšas mērķtiecīgi izmantot tur, kur tie visvairāk nepieciešami un var radīt lielāko ietekmi. Galvenais šī priekšlikuma princips ir diferencētāka pieeja partnerībām un palīdzības piešķiršanai, kas izriet no situācijas konkrētā valstī. ES arī turpmāk jāatzīst, cik svarīgi ir atbalstīt tās kaimiņu reģionu un Subsahāras Āfrikas valstu attīstību. No otras puses daudzas valstis pakāpeniski atsakās no ES attīstības palīdzības, jo tās spēj pašas finansēt savu attīstību.

Palīdzība tiks piešķirta, pamatojoties uz valsts vajadzībām, spējām, saistībām, sasniegtajiem rezultātiem un iespējamo ES ietekmi. Par prioritāti tiks izvirzītas to valstu konkrētās vajadzības, kuras atrodas neaizsargātā, nestabilā, konfliktu skartā un krīzes situācijā. Diferenciācija veicina dažādas sadarbības formas, piemēram, starptautisku finanšu iestāžu, tostarp Eiropas Investīciju bankas, dotāciju un kredītu kombinēšanu. Intensīvākai inovatīvu finanšu instrumentu izmantošanai būtu jāpiesaista papildu finansējums, tostarp no privātā sektora. Tas, ņemot vērā saspringto budžeta stāvokli, nodrošinās ES izdevumu maksimālu ietekmi. ES nodrošinās arī ārējo izdevumu koncentrāciju, lai izvairītos no neefektivitātes, kas rodas nozaru daudzējādības un atbalsta sadrumstalotības dēļ. Lielāka uzmanība jāpievērš ieguldījumu veikšanai iekļaujošas un ilgspējīgas izaugsmes pamatos un virzītājspēkos, kā arī cilvēktiesību, demokrātijas un citu labas pārvaldības galveno elementu atbalstam, tostarp dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību veicināšanai.

Ātri mainīgajā pasaulē elastības trūkums jau iepriekš ir kavējis ES finanšu instrumentu īstenošanu. Stabilitātes instruments daļēji tika izveidots, lai risinātu šo jautājumu. Lai vēl vairāk uzlabotu ES spējas reaģēt neparedzamos notikumos, ir ieviesti jauni mehānismi instrumentu pārskatīšanai, lai uzlabotu to elastīgumu, jo īpaši asignējot līdzekļus neparedzamām vajadzībām un nosakot ad minimum piešķīrumus.

Lai ES palīdzības sniegšana būtu efektīvāka, attiecībā uz visiem ārējiem instrumentiem tiek ierosināti vienkāršāki noteikumi un procedūras ES palīdzības plānošanai un nodrošināšanai, tostarp saistībā ar pārskatīto Finanšu regulu. Vienkāršošanai vispirms un galvenokārt ir jābūt partnervalstu un reģionu labā, taču tai, samazinot administratīvo slogu, jāveicina arī efektīvāka pārvaldība. Horizontāls tiesību akts nodrošinās finansēšanas noteikumu augsta līmeņa saskaņotību.

ES mērķis, piešķirot un izmaksājot līdzekļus, būs nodrošināt savstarpēju pārskatatbildību. Kopumā, runājot par ārējās palīdzības piešķiršanu partnervalstīm, ES ārējo instrumentu īstenošanā lielāka uzmanība tiks pievērsta cilvēktiesību, demokrātijas un labas pārvaldības jautājumam. Valsts piešķīrumiem un palīdzības nodrošināšanai paplašināšanās valstīm un kaimiņvalstīm jābūt ciešāk saistītai ar progresu reformu īstenošanā. Attiecībā uz jaunattīstības valstīm ES stiprinās savstarpējo pārskatatbildību attiecībā uz saistībām un sasniedzamajiem mērķiem, par ko ir panākta vienošanās ar partnervalstīm. Indikatīvi valstu piešķīrumi tiks pārskatīti atbilstoši mainīgajiem apstākļiem un iepriekš minētajiem kritērijiem. Humānās palīdzības nodrošināšanas pamatā arī turpmāk būs vajadzības un tādu principu ievērošana kā neitralitāte, objektivitāte un neatkarība.

Saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem ar jaunajiem instrumentiem tiks ieviesti jauni mehānismi, lai nodrošinātu demokrātiskākas debates par ES ārējo palīdzību, veicinot lielāku Eiropas Parlamenta iesaistīšanos. Kā piemēru var minēt deleģēto aktu izmantojumu[3], ar ko var uzlabot ārējo instrumentu elastīgumu. Turklāt tiks uzlabota Eiropas Attīstības fonda (EAF) demokrātiskā uzraudzība, jo tiks nodrošināta atbilstība attīstības sadarbības instrumentam, vienlaikus ņemot vērā šā instrumenta specifiku.

5.           Pārskatīts un vienkāršots plānošanas process

Attiecībā uz ES ārējo instrumentu pārskatīšanu būtisks jauninājums ir ierosinātie grozījumi plānošanas procesā. Lisabonas līgumā ir noteikts nepārprotams pienākums ES un tās dalībvalstīm koordinēt to politiskās nostādnes ārējo darbību jomā[4], tostarp attiecībā uz attīstības sadarbību[5].

5.1.        Vienošanās par visaptverošām kopīgām ES stratēģijām

Lai sasniegtu šo mērķi, kā arī radītu lielāku ietekmi un redzamību attiecībās ar trešām valstīm, ES un tās dalībvalstīm ir jābūt skaidrai, vienotai stratēģijai to attiecībās ar partnervalstīm vai reģioniem. Attiecīgos gadījumos tas varētu nozīmēt kopīga pamatdokumenta izstrādi, pamatojoties uz kopīgu analīzi[6]. Kopīgā pamatdokumentā varētu integrēt visus ES ārējo darbību aspektus un visus ES rīkus/instrumentus, lai sasniegtu adekvātu līdzsvaru starp elastīgumu un paredzamību, kā arī starp īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem. Kopīgajā pamatdokumentā tiktu izklāstīta darbības stratēģiskā virzība, kā arī noteikts plašs politikas pasākumu kopums, kas attiecas uz ES un dalībvalstu instrumentiem un politikas virzieniem, kas izmantojami valstī vai reģionā, ņemot vērā diplomātiskos un politiskos aspektus (kopējo ārpolitiku un drošības politiku, politisko dialogu, demokrātiju un cilvēktiesības utt.), attīstības sadarbību, humāno palīdzību, drošību, kā arī iekšpolitikas ārējās prognozes. Kā liecina ierosinātie jaunie instrumenti, ja kopīgais pamatdokuments tiktu sagatavots partnervalstij vai reģionam, to varētu izmantot plānošanas procesā un tādējādi attiecībā uz šādu valsti vai reģionu nebūtu vajadzīgs neviens valsts dokuments.

5.2.        Elastīgāka un reaģēt spējīgāka plānošanas procesa veicināšana

ES ir jāvienkāršo tās plānošanas process, padarot to reaģēt spējīgāku uz iespējamām situācijas pārmaiņām un elastīgāku, lai tādējādi varētu sekmēt kopīgo plānošanu ar dalībvalstīm; tam ir jākļūst par ES normu. Līdzekļu plānošanas pamatā jābūt skaidrai stratēģijai, kas izklāstīta katras partnervalsts vai reģiona stratēģijas dokumentos, ņemot vērā daudzgadu piešķīrumu konkrētā apmērā[7]. Par stratēģijas dokumentu var uzskatīt jebkuru no šiem dokumentiem:

1.      partnervalsts nacionālās stratēģijas dokumentu (valsts attīstības plānu vai tamlīdzīgu dokumentu), ko ir atzinuši Komisijas un EĀDD dienesti;

2.      kopīgu plānošanas dokumentu, ko sagatavojuši EĀDD un Komisijas dienesti kopā ar dalībvalstīm;

3.      valsts vai reģionālo stratēģijas dokumentu vai tam līdzvērtīgu dokumentu, ko sagatavojuši EĀDD un Komisijas dienesti.

Kā jau iepriekš minēts, kopīgajam pamatdokumentam vienlaikus jābūt arī stratēģijas dokumentam, ja tāds ir izstrādāts. Viena dokumenta esamība neizslēdz citu dokumentu izstrādi, tomēr, lai plānotu ES līdzekļus, vismaz vienam šādam dokumentam ir jābūt. Kaimiņu reģionos attiecībā uz valstīm, kas noslēgušas ar ES rīcības plānu vai līdzvērtīgu dokumentu, valstu stratēģijas dokumentus aizstās ar Vienotā atbalsta shēmām. Jaunie valstu stratēģijas dokumenti uzlabos visu to politikas jomu saskaņotību, uz kurām attiecas pirmspievienošanās palīdzības instruments.

Pamatojoties uz stratēģijas dokumentu, ES līdzekļu plānošana būtībā jāparedz daudzgadu indikatīvā programmā vai tai līdzvērtīgā dokumentā. Kad vien iespējams, EĀDD un Komisijas dienesti kopā ar dalībvalstīm centīsies izstrādāt kopīgus daudzgadu plānošanas dokumentus.

ES līdzekļi tiek plānoti, reaģējot uz partnervalstu vajadzībām un stratēģijām, un plānošanas periods principā jāsinhronizē ar to stratēģiju cikliem. Katrai valstij ES plānošanas cikls var atšķirties, tāpēc avansā ieplānotais līdzekļu apjoms var būt nepietiekams, lai segtu visu 2014.–2020. gada ciklu vai visus valsts indikatīvos piešķīrumus.

Lielāks elastīgums ir būtisks valstīm, kuras atrodas nestabilā, krīzes vai pēckrīzes, tostarp konfliktu skartā, situācijā, jo tas ļauj ātri (pār)plānot ES palīdzību atbilstīgi kopīgajam pamatdokumentam vai valsts stratēģijas dokumentam un/vai jebkurai ES konfliktu novēršanas, krīzes risināšanas/pārvaldības un miera veidošanas stratēģijai. Tam jārada vajadzīgo pieeju un instrumentu kopums, jo īpaši nodrošinot atbilstošu uz drošību orientētu attīstības un humānās palīdzības pieeju līdzsvaru, kā arī integrēti sasaistot īstermiņa pasākumus ar ilgtermiņa atbalstu.

(Pār)plānošanas procesā galvenā uzmanība jāpievērš tādām svarīgām jomām kā pārvaldība, sociālo pakalpojumu nodrošināšana un iztikas līdzekļu atjaunošana, miera un valsts veidošana, konstatēto nestabilitātes vai (potenciāli atjaunojamo) konfliktu pamatcēloņu novēršana, kā arī neaizsargātība pret katastrofām. Daudzgadu indikatīvo programmu pieņemšanas vai pielāgošanas process ir jāsaīsina, ņemot vērā to, cik strauji bieži vien attīstās politiskās situācijas. Vajadzības gadījumā plānošanas dokumenti tiks pārskatīti.

6.           Ierosinātā struktūra jaunajai pozīcijai ārējo darbību jomā

6.1         Sadarbība ar partnervalstīm

Tiešā veidā īstenojot Līgumu, Eiropas Savienība pievērsīsies darbam ar ārējiem partneriem, koncentrējoties uz četrām būtiskām politikas prioritātēm: paplašināšanos, kaimiņattiecībām, sadarbību ar stratēģiskiem partneriem un attīstības sadarbību.

Pirmspievienošanās palīdzības instruments (IPA) joprojām būs paplašināšanās stratēģijas finanšu pīlārs, ietverot visus iekšpolitikas un tematisko jautājumu aspektus. Mērķis būs nodrošināt to, ka kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis ir pilnīgi sagatavotas iespējamam pievienošanās procesam, mudinot tās pielāgot savu valstu prioritātes ES jaunajām stratēģijām un politikai. Uzsvars tiks likts uz politiskām reformām, proti, uz demokrātisko institūciju un tiesiskuma stiprināšanu, cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu, sociāli ekonomisko attīstību, reģionālo sadarbību, acquis pieņemšanu un īstenošanu, stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem, kā arī uz sagatavošanos iespējamās pievienošanās gadījumā pārvaldīt iekšpolitikas virzienus. Tiks stiprināta saskaņotība starp finanšu atbalstu un kopējo progresu, kas panākts pirmspievienošanās stratēģijas īstenošanā.

Ar Eiropas kaimiņattiecību instrumentu (EKI) tiks sniegts atbalsts ES kaimiņvalstīm, veicinot ciešāku politisko sadarbību un ekonomisko integrāciju ES, kā arī efektīvu un ilgtspējīgu pāreju uz demokrātiju. Kā ierosināts ES Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Komisijas kopīgajā paziņojumā „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs”[8], sadarbība ar ES kaimiņvalstīm balstīsies uz principu „lielāks atbalsts lielākām reformām”.

Saskaņā ar instrumentu sadarbībai attīstības jomā (ASI) galvenā uzmanība tiks pievērsta nabadzības izskaušanai. Tāpat tas palīdzēs sasniegt citus ES ārējo darbību mērķus, proti, palīdzēs veicināt ilgtspējīgu ekonomisko, sociālo un vides attīstību, kā arī demokrātiju, tiesiskumu, labu pārvaldību un cilvēktiesību ievērošanu. Tas tiks organizēts saistībā ar:

i)       ģeogrāfiskām programmām, lai atbalstītu divpusēju un reģionālu sadarbību ar jaunattīstības valstīm, uz kurām neattiecas EKI, IPA vai Eiropas Attīstības fonda iespējas; Lai atrisinātu partnervalstu vajadzības un prioritātes un nodrošinātu to dalību atbilstīgi starptautiskajām saistībām par palīdzības efektivitāti, ASI turpinās galvenokārt koncentrēties uz ģeogrāfiskām programmām;

ii)       vienkāršotām tematiskām programmām ar lielāku elastīgumu, tādējādi ļaujot ātri reaģēt uz jaunām globāla rakstura problēmām. Īstenojot „vispārēju sabiedrisko labumu un uzdevumu programmu", tiks risināts jautājums par galveno vispārējo sabiedrisko labumu un problēmām, jo īpaši attiecībā uz klimata pārmaiņām, vidi, enerģētiku, iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi humānai attīstībai, pārtikas nodrošinājumu un ilgtspējīgu lauksaimniecību un migrāciju, vienlaikus nodrošinot saskaņotību ar mērķi izskaust nabadzību. Lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi, ne mazāk kā 25 % no šīs programmas tiks izmantoti mērķu īstenošanai klimata pārmaiņu un vides jomā. Piešķirot vismaz 20 % no vispārējā sabiedriskā labuma un problēmu programmas, tiks sniegts atbalsts sociālai iekļaušanai un humānai attīstībai, kā arī tādām galvenajām prioritātēm kā veselības pamatprasības un izglītība. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo pašpārvalžu programmas mērķis būs pilnvarot šos dalībniekus, lai tie iesaistītos attīstības stratēģijās un procesos; "Pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo pašpārvalžu programmas" mērķis būs pilnvarot šos dalībniekus, lai tie iesaistītos attīstības stratēģijās un procesos;

iii)      ASI iekļauto Panāfrikas programmu, lai sniegtu atbalstu Āfrikas un ES stratēģiskās partnerības īstenošanai, papildinot to ar citiem instrumentiem, kas paredzēti sadarbībai ar Āfrikas valstīm un reģioniem.

Atbilstoša uzmanība tiks pievērsta ES vispārējās politikas saskaņotībai un konsekvencei, pastiprinot ES iekšpolitikas ārējās dimensijas integrēšanu ASI un tā plānošanā, ņemot vērā partnervalstu vajadzības un prioritātes saskaņā ar palīdzības efektivitātes principiem.

Saiknes starp humāno palīdzību un attīstības palīdzību tiks labāk apzinātas ar diferenciācijas jēdziena starpniecību, prioritāti piešķirot valstīm, kas līdzekļu piešķiršanā saskaras ar pārejas problēmām. Konkrētiem plānošanas un elastīguma aspektiem, kas paredzēti valstīm, kuras atrodas krīzes vai pēckrīzes situācijā, jāuzlabo koordinācija starp palīdzības atjaunošanu un attīstību. Šajā sakarā nepiešķirtu līdzekļu saglabāšanas iespēja varētu ļaut līdzekļus izmantot pārejas problēmu atrisināšanai, veicot grozījumus daudzgadu indikatīvajās programmās.

Turpmāk sadarbību ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm lielākoties finansēs, neiekļaujot to budžetā un saskaņā ar vienpadsmito Eiropas Attīstības fondu (EAF). EAF attieksies arī uz sadarbību ar aizjūras zemēm un teritorijām. Atšķirības starp dalībvalstu iemaksu sadalījumu 11. EAF ir jāpielāgo vispārējiem ES budžeta iemaksu sadalījumiem, lai tādējādi vēlākā posmā sekmētu EAF integrāciju ES budžetā.

ES un Grenlandes partnerības mērķis ir saglabāt abu teritoriju ciešās saiknes, vienlaikus veicinot ilgtspējīgu attīstību Grenlandes sabiedrībā. Šī partnerība ir jāpastiprina un tajā jāiekļauj arī tāda joma kā izejmateriāli, ņemot vērā to būtisko ekonomisko potenciālu šajā valstī.

Jaunais partnerības instruments (PI) stimulēs un veicinās gan ES, gan savstarpējās intereses, kā arī piešķirs stratēģijai „Eiropa 2020” globālu vērienu. Tas aizstās industrializēto valstu instrumentu un ļaus ES efektīvi un elastīgi reaģēt uz sadarbības mērķiem, kas rodas attiecībās ar partnervalstīm, kā arī risināt globāla mēroga problēmas. Lai gan uzmanība tiks pievērsta stratēģiskajiem partneriem un jaunietekmes valstīm, instrumenta darbības joma saglabāsies globāla. Ar tā palīdzību varētu arī likt pamatus jaunām attiecībām ar valstīm, kas izrietētu no divpusējās attīstības sadarbības. Izdevumus nebūs obligāti jāklasificē kā oficiālu attīstības palīdzību, taču tas joprojām būs iespējams. Partnerības instruments varētu dot ieguldījumu ES klimata un bioloģiskās daudzveidības jautājumos, taču ex ante tam līdzekļi iezīmēti netiks.

Nākamajiem ārējiem instrumentiem ir arī jānodrošina ES un tās dalībvalstīm iespēja palielināt ietekmi politiskajās un ekonomiskajās partnerībās, kurās tās iesaistās, un izpildīt saistības, ko tās uzņēmušās dažādos forumos. Piemēram, ES mērķis ir piešķirt vismaz 20 % no budžeta tādas sabiedrības izveides veicināšanai, kurā ir zems oglekļa dioksīda emisiju līmenis un kura ir noturīga pret klimata pārmaiņām, kā arī integrēt darbības klimata un bioloģiskās daudzveidības jomās, izmantojot savus ārējos instrumentus.

Turklāt papildus programmas „Erasmus visiem” finansējumam atbilstīgi ES budžeta 1. pozīcijai, lai veicinātu augstākās izglītības starptautisko dimensiju, no dažādiem ārējo darbību instrumentiem (attīstības sadarbības instrumenta, Eiropas kaimiņattiecību instrumenta, pirmspievienošanās palīdzības instrumenta, partnerības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda) saskaņā ar LES 21. pantā noteiktajiem ES ārējo darbību mērķiem tiks piešķirti aptuveni EUR 1 812 100 000 mācību mobilitātes darbībām, kā arī sadarbībai un politiskajam dialogam ar tādu valstu iestādēm/institūcijām/organizācijām, uz kurām var attiecināt šos ārējo darbību instrumentus.

6.2         Demokrātijas un cilvēktiesību veicināšana pasaulē

Sekmējot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) izmantojumu, ES tiks radīta iespēja sniegt lielāku atbalstu plaukstošu pilsonisko sabiedrību attīstībai un to īpašajai lomai kā galvenajiem pozitīvu pārmaiņu veicinātājiem cilvēktiesību un demokrātijas jomā. Tas ietvers ES kapacitātes palielināšanu, lai nekavējoties varētu reaģēt uz ārkārtas apstākļiem cilvēktiesību jomā, kā arī lielāku atbalstu starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem. Atbalsts tiks sniegts arī vēlēšanu novērošanas misiju rīkošanai, to sniegto rekomendāciju īstenošanai, kā arī demokrātijas un vēlēšanu procesa uzlabošanai.

6.3         Krīzes novēršana un pārvarēšana

Lai varētu pievērsties vēl sarežģītākai starptautiskajai situācijai, stabilitātes instruments tiks paplašināts. Saskaņā ar neplānojamo kapacitāti tiks novērstas krīzes situācijas, tostarp dabas katastrofas. Atbilstīgi plānojamai kapacitātei galvenā uzmanība tiks pievērsta kapacitātes veidošanai, lai nodrošinātu gatavību reaģēt krīzes, kā arī globāla un starpreģionāla apdraudējuma situācijās, piemēram, terorisma, organizētās noziedzības un nelikumīgas tirdzniecības novēršanai, kritisko infrastruktūru un sabiedrības veselības aizsargāšanai, kā arī ar ķīmiskiem, bioloģiskiem, radioloģiskiem un kodolmateriāliem saistītu risku mazināšanai. Tas atbalstīs arī pasākumus, kas krīzes vai konfliktu situācijā nodrošinās sieviešu un bērnu īpašo vajadzību ievērošanu, ņemot vērā to, ka sievietes un bērni var ciest no vardarbības dzimuma dēļ.

Kodoldrošības sadarbības instrumenta (INSC) mērķis arī turpmāk būs nodrošināt augstu kodoldrošības līmeni, aizsardzību pret radiāciju, kā arī piemērot efektīvus un iedarbīgus drošības līdzekļus attiecībā uz kodolmateriāliem trešās valstīs, jo īpaši kaimiņvalstīs, ievērojot starptautiskās konvencijas un standartus.

6.4         Citi ārējo darbību finanšu instrumenti

Vēl viens ES rīcībā esošs ārējās darbības instruments ir makrofinansiālais atbalsts trešām valstīm. Šo instrumentu izmanto ārkārtējos apstākļos, lai piešķirtu makroekonomisku finansiālu palīdzību ar mērķi risināt īslaicīgas maksājumu bilances grūtības. Starptautiskā valūtas fonda dalība ir obligāta, un šo instrumentu galvenokārt paredzēts izmantot ES kaimiņvalstīs. Lēmumu piešķirt makrofinansiālu atbalstu vienmēr jāsaskaņo ar ES ārējās darbības prioritātēm.

Lai gan iepriekš tas nav sīkāk izklāstīts, saskaņā ar 2014.–2020. gada DFS sadaļu „Globāla Eiropa” arī turpmāk tiks finansēti tādi instrumenti kā humānās palīdzības un civilās aizsardzības instruments.

Turklāt kopējais ārpolitikas un drošības politikas budžets turpinās nodrošināt atbalstu darbībām, kas neskar militārus vai aizsardzības aspektus. Pirmspievienošanās palīdzības instruments; Eiropas kaimiņattiecību instruments;

7.           Instrumentu saskaņotība

Vienā un tajā pašā valstī arī turpmāk tiks īstenoti dažādi ES ārējās politiskās darbības instrumenti, kā tas ir bijis arī līdz šim. Attiecībā uz jaunietekmes ekonomikām, kurām divpusējās attīstības sadarbība vairs nebūs piemērojama, kā piemēram, Brazīlija, Ķīna un Indija, būtu jāizveido citas partnerības, izmantojot dažādos tām pieejamos instrumentus ārpus divpusējās attīstības sadarbības. Tās varētu ietvert reģionālās attīstības sadarbību un tematiskās programmas saskaņā ar sadarbības instrumentu attīstības jomā, Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, stabilitātes instrumentu, partnerības instrumentu, iekšējo instrumentu ārējos elementus… Saskaņā ar jauno Līgumu, EĀDD un Komisijas dienesti plānošanas posmā īpašu uzmanību pievērsīs dažādo politikas virzienu un instrumentu saskaņotībai.

[1]               Pirmspievienošanās palīdzības instruments; Eiropas kaimiņattiecību instruments; attīstības sadarbības instruments; Komisijas lēmums, ar ko īsteno Padomes lēmumu par Eiropas Savienības, no vienas puses, un Grenlandes (Dānijas Karaliste), no otras puses, attiecībām; partnerības instruments; Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments; stabilitātes instruments; kodoldrošības sadarbības instruments. Tas noteiks arī to instrumentu izmantojumu, kas saistīti ar humāno palīdzību, civilo aizsardzību un makrofinansiālo atbalstu.

[2]               COM(2011) 500 „Budžets stratēģijai „Eiropa 2020” — II daļa”.

[3]               Pamatojoties uz LESD 290. pantu.

[4]               LES 21. un 22. pants.

[5]               LESD 210. pants.

[6]               Izņemot attiecībā uz paplašināšanās valstīm, jo šādā gadījumā finanšu palīdzības stratēģisko plānu sagatavo Komisija, pamatojoties uz paplašināšanās stratēģiju.

[7]               Par konkrētu summu vēl jālemj. Noteikumi jau izklāstīti ASI regulas projektā. Attiecībā uz pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) daudzgadu programmas var pieņemt neatkarīgi no summas.

[8]               COM(2011) 303.