KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei /* COM/2011/0743 galīgā redakcija */
Ievads Globalizācija, demogrāfiskās pārmaiņas un sabiedrības
transformācija ietekmē Eiropas Savienību, tās dalībvalstis, kā arī valstis
visā pasaulē. Saskaņā ar Apvienoto
Nāciju Organizācijas novērtējumiem visā pasaulē ir 214
miljoni starptautisko migrantu un
740 miljoni iekšējo migrantu. Četrdesmit četri miljoni cilvēku ir pārvietoti piespiedu kārtā. Tiek
lēsts, ka aptuveni 50 miljoni
cilvēku dzīvo un strādā ārzemēs nelegāli.[1] Dialogs pasaules līmenī var rast risinājumus dažām no kopīgajām problēmām. Tomēr katrs indivīds un
katra ieinteresētā persona izmantos migrācijas
un mobilitātes radītās iespējas tieši reģionālajā,
valsts un vietējā līmenī. Šobrīd migrācija ieņem vadošo pozīciju Eiropas
Savienības politikas programmā. Arābu pavasaris un notikumi Vidusjūras dienvidu
reģionā 2011. gadā vēl vairāk pastiprināja vajadzību pēc saskaņotas
un visaptverošas migrācijas politikas ES. Komisija jau ir ierosinājusi vairākus
politikas priekšlikumus un operatīvus pasākumus saistībā ar migrāciju,
mobilitāti, integrāciju un starptautisko aizsardzību savos 2011. gada
4. maija un 24. maija paziņojumos.[2]
Šā gada jūnijā[3]
Eiropadome pilnībā atbalstīja šos priekšlikumus un kopš tā laika ES ir veikusi tūlītējus
pasākumus, oktobra sākumā uzsākot dialogu par migrāciju, mobilitāti un drošību
ar Tunisiju un Maroku un veicot vajadzīgos sagatavošanās darbus, lai
sāktu dialogu ar Ēģipti. Tiklīdz to atļaus politiskā situācija, līdzīgi
dialogi tiks uzsākti ar citām Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, jo īpaši ar Lībiju.
Dialogi ļauj ES un partnervalstīm plaši apspriest visus iespējamās sadarbības aspektus
migrācijas plūsmas un personu pārvietošanās pārvaldības jomā nolūkā izveidot mobilitātes
partnerības. Savā 4. maija paziņojumā Komisija
uzsvēra, ka ES jāstiprina tās ārējā migrācijas politika,
izveidojot partnerības ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, un kas risina ar
migrāciju un mobilitāti saistītos jautājumus tādā veidā, kas padara sadarbību
abpusēji izdevīgu. Šajā nolūkā un atspoguļojot Stokholmas programmu un
Stokholmas programmas rīcības plānu[4],
Eiropadomes jūnija secinājumi aicināja Komisiju novērtēt Vispārējo pieeju
migrācijai un noteikt virzību uz konsekventāku, sistemātiskāku un
stratēģiskāku politisko regulējumu ES attiecībām ar visām attiecīgajām valstīm
ārpus ES. Šajā novērtējumā vajadzētu iekļaut arī konkrētus priekšlikumus
Savienības galveno partnerību attīstīšanai, piešķirot prioritāti Savienības
kaimiņvalstīm kopumā. Turklāt, neraugoties uz pašreizējo ekonomisko
krīzi un bezdarba līmeni, Eiropas valstis darba tirgū saskaras ar darbaspēka
deficītu un brīvām darba vietām specifiskās nozarēs, piemēram, veselības
aprūpē, zinātnē un tehnoloģijā, kuras pašmāju darbaspēks nespēj aizpildīt. Ir paredzams, ka iedzīvotāju novecošana ilgtermiņā Eiropā nākamo piecdesmit gadu laikā uz pusi samazinās
attiecību starp iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā (20–64) un
cilvēkiem, kuri ir 65 gadus veci vai vecāki. Jau pašlaik migrācija
ir svarīgs aspekts ES, kur neto
migrācija veido 0,9 miljonus
jeb 62 % no kopējā iedzīvotāju
skaita pieauguma 2010. gadā. Visi rādītāji liecina, ka darbiniekus
ar dažām papildu un īpašām prasmēm nākotnē varēs atrast
vienīgi ārpus ES.[5] Šādā kontekstā ES Vispārējā pieeja
migrācijai ir attīstījusies kopš tās
pieņemšanas 2005. gadā. Pieeja tika
izstrādāta, lai ņemtu vērā visus būtiskos migrācijas
aspektus līdzsvarotā un visaptverošā veidā, sadarbojoties ar valstīm ārpus ES. 2011. gada pirmajā pusē
Vispārējā pieeja tika izvērtēta,
izmantojot sabiedrisko apspriešanu tiešsaistē un vairākas īpašas konsultatīvas sanāksmes.[6] Apspriešana apstiprināja, ka Vispārējai
pieejai ir pievienotā vērtība un
ka tā ir sniegusi vērtīgus rezultātus. Tāpat
tika norādīts uz vajadzību pēc lielākas politikas saskaņotības ar citām politikas jomām un labāka tematiskā un
ģeogrāfiskā līdzsvara. Tāpēc Vispārējai pieejai
vajadzētu labāk atspoguļot Savienības stratēģiskos mērķus un iestrādāt tos konkrētos priekšlikumos dialoga
un sadarbības veidošanai jo īpaši ar dienvidu un austrumu kaimiņvalstīm, Āfriku, paplašināšanās
valstīm un citiem stratēģiskiem partneriem. Lai gūtu labumu no labi pārvaldītas migrācijas, un lai
risinātu problēmas, ko rada migrācijas mainīgās tendences, ES būs jāpieņem tās
politikas satvars. Šajā paziņojumā ir izklāstīta atjaunota
Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei (VPMM), kas izstrādāta, lai sasniegtu šo
mērķi.
1.
Galvenie mērķi
Vispārējai pieejai jākļūst stratēģiskākai un efektīvākai,
veidojot ciešāku saikni un saskaņotību starp attiecīgām ES politikas jomām un starp šo
politikas jomu ārējām un iekšējām dimensijām. Šajā
sakarā trešo valstu valstspiederīgo mobilitāte pāri ES ārējām
robežām ir stratēģiski svarīga.
Tā attiecas uz plašu cilvēku loku, piemēram, īstermiņa apmeklētājiem, tūristiem, studentiem, pētniekiem,
uzņēmējiem vai ciemos atbraukušiem ģimenes locekļiem. Tādējādi tā
ir daudz plašāks jēdziens nekā
migrācija. Mobilitāte un vīzu politika ir saistītas, un to pierāda
fakts, ka 2009. gadā dalībvalstis, kas izdod
Šengenas vīzas, izsniedza aptuveni
11 miljonus vīzu. Vīzu politika ir ietekmīgs
instruments tālredzīgas politikas veidošanai saistībā ar mobilitāti, kā norādīts Komisijas 2011. gada 4. maija paziņojumā.[7] Tāpēc šobrīd
ir nepieciešams pilnībā ņemt vērā saiknes
starp vienotu ES vīzu politiku
attiecībā uz īstermiņa uzturēšanos,
dalībvalstu politiku attiecībā uz
ilgtermiņa uzturēšanos un Vispārējo pieeju migrācijai. Mobilitātes
iekļaušana ir galvenais iemesls šā politiskā regulējuma
apjoma paplašināšanai, tādējādi izveidojot Vispārējo
pieeju migrācijai un mobilitātei (VPMM). Tādēļ
ES uzsāktos (un nākotnē iespējamos) vīzu dialogus vajadzētu pilnībā novērtēt
plašākā VPMM kontekstā, lai nodrošinātu, ka pirms vīzu režīma atvieglošanas
vai atcelšanas partnervalstis ir izpildījušas vairākus īpašus kritērijus,
tostarp tādās jomās kā patvērums, robežu pārvaldība un nelegālā migrācija. Šis
process var nodrošināt mobilitāti drošā vidē. Vispārējo
pieeju vajadzētu daudz lielākā mērā sasaistīt ar ES ārējās politikas
virzieniem un integrēt tajos. Vispārējā pieeja jādefinē pēc iespējas
plašākā kontekstā kā vispārējais satvars ES ārējai migrācijas politikai,
kas papildina citus, plašākus mērķus, kuru izpildi nodrošina ES ārlietu politika
un attīstības sadarbība.[8] Kopš 2005. gada šajā jomā ir veikti ievērojami uzlabojumi, taču
ir jāpieliek lielākas pūles, lai pilnībā izmantotu visu potenciālo sinerģiju,
kas varētu rasties starp šīm politikām, kā arī tirdzniecības politiku. ES un
tās dalībvalstīm būtu jāizstrādā stratēģijas un programmas, kas ļauj sasniegt
mērķus migrācijas un mobilitātes, ārpolitikas un attīstības jomā saskaņotā un
integrētā veidā. Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) būtu jāveicina ES
rīcībā esošo dažādo politiku un instrumentu izmantošana saskaņotā veidā. Migrācijas un mobilitātes dialogi ir VPMM virzītājspēks, un tāpēc tie būtu pēc iespējas jāstandartizē.
Tie tiks īstenoti plašāku divpusēju attiecību un dialoga ietvaros (piemēram, kā
stratēģiskas partnerības, asociācijas nolīgumi vai partnerības un sadarbības
nolīgumi, apvienotās sadarbības padomes vai JLS apakškomitejas). Dialogi
jāveido gan reģionālos procesos, gan divpusējā/valsts līmenī ar
galvenajām partnervalstīm. Attiecīgā gadījumā dialogi būtu jāveido saskaņā ar
kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Dialogi balstīsies uz regulāru
politisko vadību, ko vajadzības gadījumā nodrošinās augsta līmeņa un
augstākā līmeņa amatpersonu sanāksmes, rīcības plāni, sadarbības instrumenti un
uzraudzības mehānismi. Turklāt dialogi būtu jāveido arī vietējā līmenī, jo
īpaši politikas/politiskā dialoga ietvaros ar ES delegāciju starpniecību. Stratēģijas „Eiropa 2020” kontekstā migrācijas un mobilitātes
mērķis ir veicināt ES vitalitāti un konkurētspēju. Eiropas stratēģiskā
prioritāte ir nodrošināt pielāgoties spējīgu darbaspēku, kuram ir nepieciešamās iemaņas, lai spētu sekmīgi tikt galā ar
notiekošajām demogrāfiskām un ekonomiskām
pārmaiņām. Tāpat ir steidzami
jāuzlabo tās politikas efektivitāte, kuras mērķis
ir migrantu integrācija darba
tirgū. Esošās politikas nostādnes ir jāpārskata un jānostiprina, jo Savienība
saskaras ar būtiskām problēmām darba tirgū, jo īpaši
tādām kā nepietiekams prasmju līmenis un darbaspēka būtiska neatbilstība. Darba tirgus stratēģijas vajadzību apmierināšanai
un legālo migrantu integrācijas veicināšanai būtu jāapspriež ar
dalībvalstīm un jāatspoguļo dialogā ar partnervalstīm, pastāvot abpusējai
ieinteresētībai. Ir arī jāveido dialogs
ar privāto sektoru un
darba devējiem, lai izpētītu, kāpēc dažas vakances
ir grūti aizpildīt un vai būtu
vajadzīga legālās imigrācijas politika,
kas būtu balstīta uz pieprasījumu. Sociālo un pensiju
tiesību pārnesamība arī varētu veicināt mobilitāti un cirkulāro migrāciju un atturēt cilvēkus no strādāšanas nelegāli, un tādēļ tā būtu jāuzlabo.
Ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm
sociālā nodrošinājuma koordinēšanā ar valstīm ārpus ES
veicinās attīstību šajā jomā.
Komisija plāno 2012. gadā nākt klajā ar zaļo grāmatu par politikas
virzieniem, kas nepieciešami, lai ekonomiskās migrācijas dimensiju efektīvi
integrētu ES stratēģiskajā redzējumā par nodarbinātību un attīstību. Izglītībai un mācībām ir izšķiroša nozīme migrantu sekmīgā integrēšanā sabiedrībā un darba tirgū. Tāpēc vairāk uzmanības būtu jāpievērš mūžizglītības
politikai migrācijas un
mobilitātes kontekstā. Ieteikumi ·
Vispārējā pieeja
migrācijai un mobilitātei
(VPMM) būtu jāuztver un jāpopularizē
kā vispārējs ES ārējās
migrācijas politikas satvars,
kas balstīts uz patiesām partnerattiecībām
ar valstīm ārpus ES un risina
migrācijas un mobilitātes jautājumus
visaptverošā un līdzsvarotā
veidā. VPMM būtu jāņem vērā ES
migrācijas politikai radītās iespējas un izaicinājumi, tajā
pašā laikā atbalstot partnervalstis, lai risinātu to prioritātes migrācijas
un mobilitātes jomā atbilstoši attiecīgajam
reģionālajam kontekstam un regulējumam. ·
VPMM būtu jāizveido visaptverošs regulējums, lai
pārvaldītu migrāciju un mobilitāti ar partnervalstīm saskaņotā un abpusēji
izdevīgā veidā, veidojot politisku dialogu un ciešu praktisku sadarbību. Tas
būtu jāiekļauj ES kopējā ārpolitikas regulējumā, paredzot arī attīstības
sadarbību, un jāsaskaņo ar ES iekšējās politikas prioritātēm. ·
VPMM būtu jāvadās pēc „Dialogiem par migrāciju
un mobilitāti”. Tie veido pamata procesu, kā ES migrācijas politika tiek
transponēta ES ārējās attiecībās. To mērķis ir veikt informācijas apmaiņu,
apzināt kopīgas intereses, veidot uzticību un panākt līdzdalību, kas kalpotu par
operatīvās sadarbības pamatu ES un tās partnervalstu labā. ·
VPMM būtu kopīgi jāīsteno Eiropas Komisijai,
Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), tostarp ES delegācijām, un ES
dalībvalstīm atbilstoši attiecīgo iestāžu kompetencei.
2.
tematiskās prioritātes
Mūsdienu pasaulē cilvēku personīgie kontakti,
kurus sekmē izglītība un mācības, tirdzniecība un uzņēmējdarbība, kultūras
apmaiņa, tūrisms vai ģimenes locekļu apciemošana citās valstīs, ieņem svarīgu pozīciju.
Trešo valstu valstspiederīgo migrācijas un mobilitātes laba pārvaldība
var radīt vērtību ik dienu, dodot iespēju miljoniem cilvēku pilnveidot savas
prasmes, palielinot ES konkurētspēju un bagātinot Eiropas sabiedrību. Tādējādi Vispārējā
pieeja kļūst par galveno ES un tās dalībvalstu stratēģisko interesi. Pasaules
darba tirgū strauji pieaug pieprasījums pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem
un jau pastāv spēcīga konkurence attiecībā uz talantu piesaistīšanu. Veidojot
dialogu un sadarbību ar valstīm ārpus ES, migrācijas un mobilitātes kontekstā būtu
jāuzsver nepieciešamība saglabāt kārtību pārvietošanās norisē. ES nespēs piedāvāt
vairāk iespēju likumīgai migrācijai un mobilitātei bez labi funkcionējošas
robežkontroles, zemāka nelegālās migrācijas apjoma un efektīvākas
atgriešanas politikas. Tas ir katra politikas satvara likumības pamatā. No tā lielākoties
ir atkarīga migrantu labklājība un sekmīga integrācija. ES pastiprinās
centienus novērst un samazināt cilvēku tirdzniecību. Tā turpinās uzlabot savu
ārējo robežu efektivitāti, pamatojoties uz kopīgu atbildību, solidaritāti un plašāku
praktisko sadarbību. Tā arī pastiprinās operatīvo sadarbību ar partnervalstīm, kas
vērsta uz to spēju veidošanu. ES un tās dalībvalstīm arī būtu
jābūt priekšgalā, uzņemoties kopējās atbildības sadali,
pamatojoties uz Ženēvas Bēgļu konvenciju,
ciešā sadarbībā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju
(UNHCR), citām attiecīgām aģentūrām un valstīm ārpus ES. Jau tagad ES aktīvi atbalsta starptautisko aizsardzību, bet patvēruma jautājumu ārējai dimensijai ir jāpievērš lielāka vērība sadarbībā ar tās partneriem. Padomes
secinājumos ir arī uzsvērta
apņemšanās stiprināt ES patvēruma
politikas ārējo dimensiju un šajā sakarā pasvītrota reģionālo
aizsardzības programmu (RAP) nozīme.[9] Laba migrācijas pārvaldība arī nodrošinās lielu
pozitīvu ietekmi uz attīstību. Pierādījumi liecina, ka migrantu mājsaimniecības
var palielināt savu labklājību, pateicoties iespējām iegūt jaunas prasmes un darba
pieredzi ārzemēs. Migrācija un
mobilitāte arī var sekmēt lielākas
ārvalstu tiešās investīcijas un tirdzniecības
saiknes, īpaši paturot prātā diasporas kopienu lomu. Tādējādi gan migrantu izcelsmes,
gan galamērķa valstīm vajadzētu būt ieinteresētām sadarboties,
lai nodrošinātu maksimālu pozitīvo ietekmi uz attīstību,
pateicoties naudas pārvedumiem, zinātībai
un inovācijām. Lai
gan vajadzētu pilnībā atzīt un ar dažādiem
pasākumiem atbalstīt migrantu spēju sekmēt attīstību viņu izcelsmes valstīs, ir arī jāpieliek pūles, lai novērstu intelektuālā
darbaspēka emigrāciju un intelekta izšķērdēšanu un veicinātu
intelektuālā darbaspēka apriti. Šīs četras tēmas legālā
migrācija un mobilitāte, nelegālā migrācija un cilvēku tirdzniecība,
starptautiskās aizsardzības un patvēruma politika, kā arī migrācijas un
mobilitātes ietekmes palielināšana uz attīstību būtu jāaplūko VPMM ietvaros kā tās četri
pīlāri. Turklāt, ja ES
vēlas sistemātiskāk iesaistīties migrācijas
un mobilitātes veicināšanā un pārvaldīšanā,
gan legālās migrācijas, gan migrācijas un attīstības pīlāriem vajadzētu atspoguļot šo pēdējo aspektu. Ir ārkārtīgi svarīgi atrisināt cilvēku
tirdzniecības problēmu, kas jāskata kā nelegālās migrācijas pīlāra daļa. VPMM
ietvaros tiek piemērota visaptveroša pieeja, lai pievērstu
lielāku uzmanību starptautiskās aizsardzības un patvēruma
jautājumiem, kas ir vēl viens no tās pīlāriem. VPMM būtu arī jābūt vērstai
uz migrantiem. Būtībā migrācijas pārvaldība
attiecas tieši uz cilvēkiem, nevis uz „plūsmām”, „skaitu” vai „ceļiem”. Lai politika būtu atbilstoša, efektīva un ilgtspējīga, tā ir jāizstrādā tā,
lai ņemtu vērā to cilvēku vēlmes un
problēmas, kuriem tā paredzēta. Tādēļ migranti būtu jāizglīto,
nodrošinot piekļuvi visai informācijai par viņu iespējām, tiesībām un pienākumiem, kas viņiem
nepieciešama. Līdztekus citiem pasākumiem Komisija ir izveidojusi ES Imigrācijas portālu šādas informācijas sniegšanai. Migrantu cilvēktiesības ir transversāls aspekts, kas ir visu četru VPMM pīlāru
pamatā. Īpaša uzmanība jāpievērš mazāk
aizsargātāko migrantu, piemēram, nepilngadīgo bez pavadības, patvēruma meklētāju, bezvalstnieku
un cilvēku tirdzniecības upuru, aizsargāšanai
un izglītošanai. Tā
bieži ir prioritāte arī migrantu izcelsmes valstīm. ES Pamattiesību hartas
ievērošana ir būtisks nosacījums, kas iekļauts ES politikas
nostādnēs migrācijas jomā. Ir rūpīgi
jāizvērtē to iniciatīvu ietekme uz pamattiesībām, kas
uzsāktas VPMM kontekstā. Tāpat vēl
daudz jādara, lai izskaidrotu ES tiesisko regulējumu, tostarp jauno Vienotas atļaujas direktīvu, ES partnervalstīm un migrantiem. Uz migrantiem vērstā pieeja
būtu skaidri jāformulē un jāīsteno,
veidojot ciešāku dialogu ar
diasporu, migrantu grupām un attiecīgām organizācijām. Šajā dialogā
būtu jāiekļauj cilvēktiesību jautājumi saistībā ar migrantiem ES un jo īpaši
valstīs ārpus ES. Attiecīgā gadījumā sadarbība
šīs tēmas ietvaros būtu jāsaskaņo ar
dialogu un sadarbību attiecībā uz visiem
četriem VPMM pīlāriem. Visbeidzot, Stokholmas programma atzina klimata
pārmaiņas par globālu izaicinājumu, kas aizvien
vairāk veicina migrāciju un pārvietošanos,
un aicināja Komisiju iesniegt šīs parādības novērtējumu, neaprobežojoties vienīgi ar šo
pārmaiņu potenciālo ietekmi uz imigrāciju
Eiropas Savienībā. Vides apstākļu izraisītās migrācijas jautājuma risināšana, arī
pielāgojoties klimata pārmaiņu negatīvajai
ietekmei, būtu jāuzskata par Vispārējās pieejas daļu. Ieteikumi ·
VPMM būtu jābalstās uz četriem vienlīdz
svarīgiem pīlāriem: 1) legālas migrācijas un mobilitātes organizēšana un veicināšana; 2) nelegālas migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršana un samazināšana; 3) starptautiskas
aizsardzības veicināšana un patvēruma politikas ārējās
dimensijas pilnveidošana; 4) maksimāla
migrācijas un mobilitātes ietekmes
palielināšana uz attīstību. ·
VPMM būtu jābūt vērstai uz migrantiem.
Tās pamatā jābūt principam, ka novērtējuma
un visu darbību centrā ir migranti, kuri ir jāizglīto,
lai viņiem nodrošinātu drošu mobilitāti. ·
Migrantu cilvēktiesības ir transversāls VPMM aspekts, jo tas ir visu četru pīlāru pamatā. VPMM būtu jāstiprina migrantu
pamattiesību un cilvēktiesību ievērošana
gan izcelsmes, gan tranzīta, kā arī galamērķa
valstīs.
3.
Ģeogrāfiskās prioritātes
Vispārējā pieeja nebūtu
jāierobežo ģeogrāfiski. Tā ir
vispārēja pieeja un metode. Dažādos reģionos atšķirsies
tas, cik intensīvi un cik lielā mērā
pieeja tiek piemērota, un izmantoto instrumentu kopums. ES būtu jānodrošina
saskaņota pieeja šo instrumentu izmantošanā atbilstoši tās mērķiem un vispārējam politiskajam dialogam ar valstīm ārpus ES.
Diferenciācijas princips nozīmē,
ka ES centīsies veidot ciešāku
sadarbību ar partneriem, kuriem
ir līdzīgas intereses un kuri ir
gatavi uzņemties saistības attiecībā uz ES un tās dalībvalstīm. Jaunas iniciatīvas tiks izvērtētas, ņemot
vērā ES pašreizējās reģionālās un divpusējās prioritātes. Reģionālie dialogi Laika gaitā ir izveidojies liels skaits reģionālo
un apakšreģionālo dialogu un sadarbības procesu. Daži no tiem ir aizsākušies bez tiešas saistības ar ES, taču pakāpeniski ir ieguvuši ES dimensiju. Dažos procesos piedalās tikai
neliels skaits ES dalībvalstu. Daži no šiem procesiem
pārklājas. Tas nav ilgtspējīgi no politiskā, finansiālā un
cilvēkresursu viedokļa. Tāpēc nepieciešams labāk definēt
ģeogrāfiskās prioritātes atbilstoši ES
kopējai ārpolitikai, ņemot vērā migrācijas
patiesās tendences ES un tās dalībvalstīs. Galvenajai prioritātei būtu jābūt ES kaimiņvalstīm, jo īpaši Vidusjūras
dienvidu reģiona[10] un Austrumu partnerības (AP)[11] valstīm,
kur migrācija un
mobilitāte ir cieši saistītas
ar plašāku sadarbību politiskā,
ekonomiskā, sociālā un drošības jomā gan reģionālajā kontekstā,
gan divpusējā līmenī. Par mērķi būtu jāizvirza pakāpeniska
spēcīgu un ciešu
partnerattiecību veidošana, kuras balstīsies
uz savstarpēju uzticēšanos un kopīgām interesēm,
lai veicinātu turpmāku reģionālo
integrāciju. Otrkārt, aplūkojot daudz mērķtiecīgākus
migrācijas dialogus ar plašāku
ģeogrāfisko areālu, ES prioritāte
dienvidos būtu jāpiešķir ES un
Āfrikas stratēģiskai partnerībai migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības
jomā.[12]
Austrumos galvenā prioritāte būtu jāpiešķir
Prāgas procesam.[13] Šie divi procesi būtu vēl vairāk jākonsolidē
kā VPMM dialoga galvenās
reģionālās struktūras. Tas jāveicina,
izmantojot atbilstošas atbalsta programmas. Treškārt, šie reģionālie procesi tiks papildināti ar
esošiem, īpašiem apakšreģionāliem procesiem, kas pēc iespējas jāsaskaņo
ar visaptverošām struktūrām. Dienvidu
reģionā tas attiecas uz Rabātas
procesu[14] (Rietumāfrikā) un iespējamo papildu
apakšreģionālo struktūru Āfrikas
ragā/Austrumāfrikā (izpēte turpinās). Austrumu reģionā ir jānovērš
Prāgas un Budapeštas procesu[15] pārklāšanās, lai abi procesi ģeogrāfiski
papildinātu viens otru. Pēc prezidējošās valsts Turcijas 2010. gada iniciatīvas iekļaut
Budapeštas procesā „Zīda ceļa” valstis, tas ir kļuvis ES vēl nozīmīgāks
kā unikāla platforma neformālam
dialogam ar galvenajām migrantu izcelsmes un tranzīta valstīm.
Vajadzētu savlaicīgi izplānot visu darbību pārorientēšanu šā procesa ietvaros, iekļaujot „Zīda ceļa”
valstis un, iespējams, arī citas Āzijas valstis. Visbeidzot tiks pastiprināts dialogs par migrāciju starp ES un Āfrikas, Karību
jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupu (ES un ĀKK dialogs), liekot uzsvaru uz Kotonū sadarbības nolīguma 13. panta īstenošanas darbības aspektu stiprināšanu. Dialogs
par migrāciju starp ES un Latīņamerikas
un Karību jūras reģiona valstīm
(ES un LAK dialogs) ir nesenāks process, kas jāturpina, lai iekļautu
reģionu, kas kļūst aizvien nozīmīgāks. Tā kā ir sagaidāms, ka
ES un Āzijas dialogs par migrāciju kļūs aizvien svarīgāks, vajadzētu
noskaidrot, kādas ir iespējas izveidot
Briselē forumu, lai migrācijas dialogs starp ES un attiecīgajām Āzijas valstīm kļūtu efektīvāks un aptverošāks. Divpusēji
dialogi ES paplašināšanās joprojām ir
individuāli pielāgots process, kas palīdz kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm
saskaņot savu politiku un tiesisko regulējumu ar ES likumu kopumu.
Pašlaik Turcija un Rietumbalkānu
valstis veido ciešu sadarbību un partnerību ar ES migrācijas un mobilitātes jomā. Dialogi ar šīm valstīm
par migrācijas un mobilitātes jautājumiem jau tagad norisinās ļoti aktīvi, un situācija
nemainīsies līdz faktiskās pievienošanās
brīdim. Krievija ir ļoti būtiska ES partnervalsts.
Pēdējā laikā migrācijas un mobilitātes
jomā ir gūti ļoti labi panākumi, izveidojot ES un Krievijas
migrācijas dialogu un nosakot kopīgos
pasākumus vīzu režīma liberalizācijas
dialoga ietvaros. Komisija ierosina stiprināt migrācijas
un mobilitātes dialogu un operatīvo
sadarbību, kad tas tiks uzskatīts par iespējamu, ar lielajām valstīm/reģioniem austrumos
(Indiju un Ķīnu) un dienvidos (Nigēriju
un Dienvidāfriku), tāpat kā ar citām jaunattīstības valstīm, ar kurām ES ir kopīgas intereses. Turpināsies dialogs ar rūpnieciski
attīstītajām valstīm, piemēram, ASV,
Kanādu un Austrāliju, galveno uzmanību pievēršot informācijas apmaiņai par kopīgām prioritātēm
un stratēģijām saistībā ar globālo migrācijas un mobilitātes pārvaldību. Būtu arī jāpaplašina Vispārējās pieejas ģeogrāfiskais
tvērums un piemērotība. Tādējādi galveno uzmanību vajadzētu veltīt ne
tikai migrācijai uz ES, bet arī pievērsties
migrācijai un mobilitātei reģiona
robežās un starp reģioniem citās pasaules
daļās, kur tas ir būtiski. Šī dimensija, lai gan tā ne vienmēr tieši ietekmē ES,
tomēr varētu būt ļoti būtiska dažām ES partnervalstīm un tādējādi arī ES vispārējam politiskajam dialogam
un sadarbībai ar šīm valstīm. Vispārējā pieeja arī nodrošina
atbilstošu struktūru, kuras ietvaros
ES pilda savu lomu globālā
migrācijas un mobilitātes pārvaldībā. Vispārējā pieeja ļauj ES paust vienotu nostāju attiecībā uz migrācijas un mobilitātes jautājumiem pasaules mērogā, piemēram, Pasaules forumā par
migrāciju un attīstību (GFMD), un sākt veidot plašas alianses
saistībā ar ANO Augstā līmeņa dialogu
2013. gadā un turpmākajos gados. Ieteikumi ·
VPMM būtu jābūt patiesi
globālai. Dialogs un sadarbība
migrācijas jomā būtu jāīsteno visā pasaulē ar visām ieinteresētajām un
attiecīgajām partnervalstīm,
pamatojoties uz šo valstu un ES prioritātēm. ·
VPMM arī turpmāk galvenā uzmanība būtu jāpievērš reģionālo
dialogu procesiem. To mērķis ir uzlabot dialogu un sadarbību starp migrantu
izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm, izskatot abpusēji
svarīgos jautājumus un tēmas migrācijas un mobilitātes jomā. Lai gan
ES kaimiņvalstīm joprojām tiek
piešķirta svarīgākā un plašākā prioritāte,
ES un Āfrikas partnerībai ir jābūt visaptverošai reģionālai struktūrai dienvidu reģionā, bet Prāgas procesam — austrumos. Citi apakšreģionālie procesi
būtu atbilstoši jāsaskaņo un jāpilnveido. ·
Divpusējā līmenī VPMM būtu jākoncentrējas uz
relatīvi ierobežotu skaitu galveno
partnervalstu. Šie divpusējie dialogi papildina reģionālos procesus, un, ja iespējams, tie būtu jāsasaista ar nolīgumiem, kas aptver visu veidu sadarbību starp ES un attiecīgo valsti. ·
VPMM ir gatava aplūkot migrāciju
un mobilitāti viena reģiona robežās citviet pasaulē, ja dialogā atklājas, ka tas ir būtiski noteikto mērķu sasniegšanai.
VPMM arī būtu jādod ES iespēja uzņemties daudz aktīvāku lomu globālās migrācijas pārvaldībā.
4.
Īstenošanas mehānismi
Kopš 2005. gada
valstīs ārpus ES aptuveni 300 ar migrāciju saistīti projekti ir finansēti no
dažādiem tematiskiem un ģeogrāfiskiem Eiropas Komisijas finanšu instrumentiem,
kopējai vērtībai sasniedzot 800 miljonus euro. Šo projektu vidū ir nozīmīgas
kopīgas iniciatīvas, ko īsteno Eiropas Komisija un ANO aģentūras, Starptautiskā
Migrācijas organizācija (IOM) vai Starptautiskais Migrācijas politikas
attīstības centrs (ICMPD), risinot dažādas starptautiskās migrācijas
problēmas. Kā piemērus var minēt Migrantu dienestu un resursu centrus Rietumbalkānos
un Āzijā, ĀAK Migrācijas novērošanas centru, reģionālās aizsardzības programmas
(RAP) Āfrikā un Austrumeiropā, kā arī neskaitāmus projektus, kas atbalsta Mobilitātes
partnerību īstenošanu Austrumeiropā (Moldovā un Gruzijā) un Āfrikā (Kaboverdē).
Agrāk Vispārējā
pieeja galvenokārt balstījās uz pāris īpašiem instrumentiem: a) migrācijas
profiliem, kurus tagad pielieto visā pasaulē vairāk nekā 70 valstīs; b) migrācijas
misijām, kas izveidotas 17 valstīs ārpus ES; c) sadarbības platformām, kas
uz ierobežotu laiku izveidotas Etiopijā un d) Mobilitātes partnerībām, kas
pirmo reizi tika izveidotas Moldovā, Kaboverdē, Gruzijā un pavisam nesen
Armēnijā. Tās tika veidotas pakāpeniski, taču nav vienlīdz būtiskas un
nozīmīgas un tām trūkst skaidras loģiskas savstarpējās saiknes. Tomēr ES ārējās
migrācijas politika tiek veidota arī, balstoties uz ES tiesību aktiem un juridiskiem
instrumentiem (līdz šim tie ir deviņi nolīgumi par vīzu atvieglotu
izsniegšanu un trīspadsmit ES atpakaļuzņemšanas nolīgumi, kā arī septiņas direktīvas
par legālo un nelegālo migrāciju), politiskiem instrumentiem (liels skaits
politisko dialogu, ko bieži pamato rīcības plāni), operatīvo atbalstu un
kapacitātes palielināšanu (tostarp, izmantojot ES aģentūras, piemēram, FRONTEX,
EASO un ETF, un tehniskās palīdzības organizācijas, piemēram, MIEUX
un TAIEX)[16],
un atbalstu dažādām programmām un projektiem, kas pieejami
daudzām ieinteresētajām personām, tostarp pilsonisko sabiedrību, migrantu apvienības
un starptautiskās organizācijas. VPMM balstās uz
visu šo instrumentu un rīku kopumu, kas būtu jāpielieto
strukturēti un sistemātiski. Tas tiks veikts, izmantojot individuāli pielāgotas
divpusējās partnerības, par kurām ES vienosies ar katru konkrēto prioritāro
valsti. Pirmā no šīm struktūrām
ir Mobilitātes partnerība (MP). Ir beidzies MP izmēģinājuma posms, tāpēc
šī partnerība būtu jāpilnveido un jāizmanto kā galvenā sadarbības struktūra
migrācijas un mobilitātes jomā starp ES un tās partnervalstīm, galvenokārt
koncentrējoties uz ES kaimiņvalstīm. Sasniedzot noteiktu progresa līmeni
migrācijas un mobilitātes dialogos, būtu jāierosina priekšlikums vienoties par
MP, vienlaikus ņemot vērā plašāku ekonomisko, politisko un drošības kontekstu. MP nodrošina visaptverošu struktūru, kas
garantē, ka personu pārvietošanās starp ES un partnervalsti tiek labi
pārvaldīta. MP apvieno visus pasākumus, lai nodrošinātu, ka migrācija un
mobilitāte sniedz abpusējus ieguvumus gan ES, gan tās partnervalstīm, tostarp
iespējas palielināt darbaspēka mobilitāti. MP ir īpaši pielāgota, ņemot vērā partnervalsts un ES dalībvalstu
kopīgās intereses un problēmas. Atjaunotā
MP piedāvā vīzu
režīma atvieglojumu, balstoties uz vienlaikus apspriestu atpakaļuzņemšanas
nolīgumu. Arī turpmāk būtu jāpiemēro pieeja „lielāks atbalsts
lielākām izmaiņām”, kas paredz nosacītības elementu,
lai palielinātu pārredzamību un paātrinātu šo nolīgumu noslēgšanas procesu.
Balstoties uz brīvprātības principu, ES un dalībvalstīm būtu
jāpiedāvā atbilstoša apjoma atbalsta pasākumu kopums,
kas vērsts uz kapacitātes palielināšanu,
informācijas apmaiņu un sadarbību visās
kopīgo interešu jomās. MP palīdzēs
garantēt, ka ir radīti apstākļi, kas nepieciešami labi
pārvaldītai migrācijai un mobilitātei
drošā vidē. Ja juridiskie instrumenti (nolīgumi par vīzu
atvieglotu izsniegšanu un atpakaļuzņemšanas nolīgumi) un
politiskie instrumenti (politikas dialogs un rīcības plāni) tiek
efektīvi īstenoti, ES varēs
apsvērt pakāpenisku un uz nosacījumiem
balstītu pasākumu veikšanu vīzu režīma liberalizācijai attiecībā uz atsevišķām
partnervalstīm, izskatot katru gadījumu
atsevišķi un ņemot vērā vispārējās
attiecības ar konkrēto partnervalsti. Otra – alternatīva struktūra būtu Kopīga
programma migrācijas un mobilitātes jomā (KPMM). KPMM ir
dzīvotspējīgs risinājums partnervalstīm, kā arī ES un tās dalībvalstīm
gadījumos, kad abas puses vēlas pilnveidot sadarbību augstākā līmenī, taču vai
nu viena, vai otra puse vēl nav gatava uzņemties pienākumus un saistības pilnā
apjomā. Tāpat kā MP, arī KPMM būtu jānosaka vairāki kopēji ieteikumi, mērķi un
saistības dialoga un sadarbības veidošanai, un tai būtu jāiekļauj īpašu
atbalsta pasākumu kopums, ko piedāvā ES un ieinteresētās dalībvalstis. Abām
pusēm vienojoties, kopīgā programma vēlāk varētu kļūt par mobilitātes
partnerību. Abas struktūras būtu jāizveido, pamatojoties
uz kopīgu politisko deklarāciju starp ES un ieinteresētajām dalībvalstīm, no
vienas puses, un partnervalsti, no otras puses. Abas ir balstītas uz abpusējām
saistībām, bet nav oficiāli saistošas. Ieteikumi ·
VPMM rīcībā būtu jābūt plašam
rīku kopumam un divām
partnerības struktūrām, kas
tiek piemērotas elastīgā un
individuāli pielāgotā veidā atkarībā
no vispārējā politiskā dialoga
starp ES un valsti ārpus ES,
ņemot vērā gan ES intereses, gan partnervalsts intereses un vajadzības. ·
Mobilitātes partnerība (MP) būtu jāveido līdzsvarotā
veidā, ietverot visus četrus VPMM pīlārus, jo īpaši
ievērojot saistības attiecībā uz mobilitāti,
vīzu režīma atvieglojumu un atpakaļuzņemšanas nolīgumiem. Vajadzības
gadījumā mobilitātes partnerība var ietvert arī plašākus jautājumus saistībā ar drošības jomu. Sadarbība tiks papildināta ar
atbalsta pasākumu kopumu, kas vērsts uz
spēju veidošanu un sadarbību visās
kopīgo interešu jomās. ·
Kopīgā programma migrācijas un mobilitātes jomā (KPMM) būtu jāievieš
kā alternatīva struktūra, kas vienotos par kopējiem ieteikumiem, mērķiem un saistībām
katrā no četriem VPMM tematiskajiem
pīlāriem. Šī programma būtiski atšķiras no
MP tādā ziņā, ka šī struktūra neparedz,
ka obligāti būtu jāved sarunas par nolīgumiem par vīzu atvieglotu izsniegšanu
un atpakaļuzņemšanas nolīgumiem. Abām pusēm vienojoties,
kopīgā programma vēlāk varētu kļūt par mobilitātes partnerību. ·
Dažādos dialoga un operatīvās sadarbības posmos
ar ES partnervalstīm var piemērot šādus rīkus,
kuri būs noderīgi arī MP/KPMM struktūrās: 1) zināšanu rīkus, tostarp migrācijas
profilus, kartēšanas instrumentus,
pētījumus, statistikas ziņojumus, ietekmes
novērtējumus un faktu vākšanas misijas; 2) dialoga
rīkus, tostarp migrācijas misijas,
seminārus un konferences; 3) sadarbības rīkus, tostarp spēju veidošanu, sadarbības platformas, ekspertu apmaiņu,
mērķsadarbību, operatīvo sadarbību un mērķprojektus
un mērķprogrammas.
5.
Rīcības prioritātes
Eiropas Savienības dialogam un sadarbībai ar
valstīm ārpus ES būtu jābūt vērstai uz vairāku prioritāru darbību veikšanu
katrā no VPMM četriem pīlāriem. Katrai operatīvai darbībai būtu jāatbilst ES
ģeogrāfiskajām prioritātēm un, ciktāl tas ir būtiski, par prioritāti būtu jāizvirza
ES galvenās partnervalstis. Pirmais pīlārs:
legālas migrācijas un mobilitātes organizēšana
un veicināšana Eiropas politika legālās
migrācijas un mobilitātes organizēšanas un veicināšanas jomā VPMM ietvaros
balstās uz to, ka darba devējiem pasaules darba tirgū tiek piedāvātas plašākas
iespējas atrast piemērotākos darbiniekus konkrētam amatam. Tāpat tās nolūks ir
piedāvāt jaunas darba iespējas Eiropā talantīgiem cilvēkiem no visas pasaules,
pilnībā ievērojot dalībvalstu kompetenci pārvaldīt savu darba tirgu. Eiropas Savienības dialogam un sadarbībai ar
valstīm ārpus ES būtu jāatspoguļo topošos ES tiesību aktus par likumīgu
migrāciju, lai nodrošinātu labāku piekļuvi informācijai par tiesībām un
iespējām. Būtu jāņem vērā partnervalstu viedokļi un bažas, kā arī jānosaka kopīgās
intereses. Pieprasījumam pēc prasmēm ES ir jābūt jomai, kur iespējamo papildināmību
varētu turpināt pētīt kopīgi ar partnervalstīm. ES tiesību aktos par pastāvīgajiem
iedzīvotājiem, ģimeņu atkalapvienošanos, studentiem, pētniekiem un augsti
kvalificētiem darbiniekiem ir saskaņoti uzņemšanas nosacījumi un migrantu
tiesības vairākās būtiskās jomās, tomēr dalībvalstis saglabā tiesības lemt par migrantu
skaitu, kuriem tiek dota darba atļauja. ES zilās kartes direktīva ir ES
pirmā tiešā atbildes reakcija uz augsti kvalificēta darbaspēka trūkumu. Eiropas Parlamentā un Padomē tiek apspriestas
direktīvas, kuras tieši ietekmē darba tirgu, proti, par sezonas darbiniekiem
un par uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem. Tās
ieviesīs vienotu, vienkāršotu un paātrinātu procedūru. Priekšlikums sezonas
darbinieku direktīvai paredz arī aizsardzību pret ekspluatāciju, kas ir būtiska
daudzām partnervalstīm jo īpaši lauksaimniecības un tūrisma nozarēs. Otra
priekšlikuma mērķis ir atļaut uzņēmumiem, kas reģistrēti ārpus ES, ievērojot
konkrētus nosacījumus, uz laiku pārcelt vadītājus, speciālistus un diplomētus
praktikantus no valstīm ārpus ES uz savām filiālēm un saistītiem uzņēmumiem dalībvalstīs. Vienotas atļaujas direktīva, ko Eiropas Parlaments un Padome
drīzumā plāno pieņemt, vienkāršos procesu,
izveidojot vienotu procedūru un vienotu
atļauju. Tajā ir noteikts to jomu
saraksts, kurās neatkarīgi no sākotnējā uzņemšanas iemesla visiem ārpussavienības
valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas un strādā legāli, tiks nodrošināta tāda
pati attieksme kā pilsoņiem. Pētnieku
un studentu direktīvu iespējamā pārskatīšana varētu vēl vairāk atvieglot
šajās svarīgajās grupās ietilpstošo cilvēku uzņemšanu, uzturēšanos un mobilitāti
ES robežās, lai saglabātu ES nākotnes inovācijas spējas
un konkurētspējas saglabāšanā. Veidojot dialogu ar partnervalstīm, ES
izskaidros šo tiesisko regulējumu, lai veicinātu tā piemērošanu.
Turklāt ir izveidots ES imigrācijas
portāls kā tiešsaistes
rīks tiem ārpussavienības valstu valstspiederīgajiem, kuri vēlas uzzināt
par iespējām un procedūrām, kas vajadzīgas, lai pārceltos uz ES, kā arī tiem, kuri
jau atrodas ES un vēlas pārcelties no vienas dalībvalsts uz citu. Attiecīgā
gadījumā šis informācijas avots
būtu jāizmanto kopā ar pirmsaizbraukšanas
pasākumiem, koncentrējoties
uz prasmju un ES valodu zināšanu
pilnveidošanu. Efektīva integrācija,
jo īpaši darba
tirgū, ir būtiska, lai nodrošinātu, ka gan migranti, gan uzņemošās sabiedrības var
gūt labumu no migrācijas potenciāla, tostarp no spēcīgākām diasporas kopienām un
migrantiem uzņēmējiem. Paziņojums par Eiropas
darba kārtību attiecībā uz trešo valstu piederīgo
integrāciju[17] paredz jaunas pieejas un rīcības jomas. Dialogā ar
ES partnervalstīm būtu jāturpina pētīt
diasporas kopienu un starptautisko tīklu loma šajā kontekstā, piemēram, labāk sagatavojot
migrantus dzīvei dalībvalstīs. Stratēģijā „Eiropa 2020” uzsvērta nepieciešamība veltīt īpašas
pūles, lai piesaistītu augsti kvalificētus migrantus globālajā konkurencē
par talantu piesaistīšanu un veicinātu to cilvēku integrāciju Eiropas valstu sabiedrībās, kuri nāk no migrantu ģimenēm. Nodarbinātības pamatnostādnes aicina dalībvalstis pievērst pienācīgu uzmanību migrantu integrācijai
ES darba tirgos, nodrošinot informācijas apmaiņas un nodarbinātības
politikas koordinēšanas sistēmu. Lai gan Eiropas
Nodarbinātības dienestu tīkls (EURES) sniedz informāciju par vakancēm, arī valstu nodarbinātības
dienestiem ir svarīga loma, atvieglojot piekļuvi nodarbinātībai mobiliem un migrējošiem darba ņēmējiem. Eiropas Sociālais fonds (ESF) sniedz
finansiālu atbalstu un palīdzību, lai palielinātu
migrantu līdzdalību nodarbinātībā. Turklāt īpašs uzsvars tiek
likts uz Savienības spēju stiprināšanu paredzēt darba tirgus tendences un to, kādas prasmes
būs nepieciešamas. 2012. gadā Eiropas brīvo
darbavietu pārraugu papildinās ES
Apskats par prasmēm, kas sniegs
atjauninātas prognozes par piedāvātajām prasmēm un darba tirgus vajadzībām līdz 2020. gadam.
Diplomu, kvalifikāciju un prasmju
validēšanas jomā ES ietvaros būtisks instruments attiecībā
uz mobilitāti ES iekšienē ir Profesionālo kvalifikāciju
direktīva, kas attiecas arī uz diplomiem,
kas iegūti ārpus ES. Tajā pašā laikā pārāk
augsta kvalifikācija vai „intelekta izšķērdēšana” ir plaši izplatīta un nopietna problēma to
migrantu darba ņēmēju vidū, kas ieceļojuši no valstīm ārpus ES,
un tai nepieciešams pievērst lielāku uzmanību. Attiecībā uz sociālā nodrošinājuma tiesību pārnesamību
ES sociālā nodrošinājuma koordinācijas
noteikumi novērš nepilnības un aizsargā to ES pilsoņu iegūtās tiesības, kas pārvietojas
ES iekšienē, un tie attiecas arī visiem trešo valstu
valstspiederīgajiem, kuri uzturas legāli un kuru situācijai piemīt
pārrobežu dimensija. 2010. gada oktobrī tika
pieņemti seši Padomes lēmumi par ES nostāju attiecībā uz sociālā nodrošinājuma
koordināciju ar Alžīriju, Maroku,
Tunisiju, Horvātiju, Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku
un Izraēlu. Kad lēmumi
tiks oficiāli pieņemti Asociācijas padomēs, ES būs izveidojusi ierobežotu ārējā sociālā nodrošinājuma koordinācijas
sistēmu, kuru piemēros personām — gan ES
pilsoņiem, gan šo sešu valstu valstspiederīgajiem, kuri pārcelsies
uz dzīvi ES vai izceļos no ES. Turklāt
vienotās atļaujas direktīva pēc tās pieņemšanas nodrošinās visiem migrējošiem darba ņēmējiem tiesības pārvest viņu
iegūtās pensijas saskaņā ar tādiem
pašiem nosacījumiem un tādā pašā apmērā kā attiecīgo dalībvalstu valstspiederīgajiem gadījumā, ja viņi pārceļas dzīvot uz valsti ārpus ES. Tā kā trešo valstu valstspiederīgo mobilitāte ir cieši saistīta ar kopējo ES vīzu politiku attiecībā uz īstermiņa uzturēšanos, būtu
jāizmanto visas iespējas Vīzu kodeksa ietvaros, lai vienkāršotu procedūras un palielinātu pārredzamību. Vietējai Šengenas
sadarbībai un uzlabotai konsulārai
pārstāvībai valstīs ārpus ES vajadzētu dot ieguldījumu pakalpojumu
kvalitātes uzlabošanā. Turpmākajā ES vīzu politikas pārskatīšanā
jāņem vērā būtiski panākumi ES dialogu
veidošanā. Turklāt būtu jāpastiprina
centieni, lai ciešāk koordinētu pētniecības
un mācību stipendiju un stažēšanās programmu piešķiršanu un nepieciešamo vīzu un/vai
uzturēšanās atļauju izsniegšanu attiecīgajiem pētniekiem. Būtu jāveicina praktiskas informācijas
apmaiņa attiecībā uz darbā pieņemšanu,
trešās valstīs izdotu kvalifikācijas dokumentu atzīšanu,
prasmju atbilsmi un starpniecību darba
tirgū, pastiprinot sadarbību starp valsts
nodarbinātības dienestiem dalībvalstīs un
veicinot to turpmāku sadarbību ar
citiem nodarbinātības pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, privātām aģentūrām un nozaru
organizācijām ES dalībvalstīs. Šajā
kontekstā būtu jāņem vērā darbs, kas jau
paveikts ārvalstu kvalifikāciju atzīšanas jomā Eiropas Izglītības fonda (ETF) vadībā
ar ENIC (Eiropas Informācijas centru tīklu) un NARIC
(Nacionālās akadēmiskās atzīšanas informācijas centru) atbalstu, lai īstenotu Lisabonas konvenciju par kvalifikāciju
atzīšanu. Lielāka trešo valstu studentu un pētnieku
mobilitāte arī varētu veicināt Eiropas darba tirgus vajadzību
apmierināšanu, ja daļa studentu pēc studiju beigšanas varētu strādāt. Šo
jautājumu varētu turpināt pētīt, ņemot vērā dalībvalsts kompetenci un intelektuālā
darbaspēka emigrācijas novēršanai paredzētos pasākumus, piemēram, cirkulāro
migrāciju. Jo īpaši to varētu paveikt, labāk izmantojot esošās Mobilitātes
partnerības, lai sekmētu un veicinātu apmaiņu, pašreizējās starptautiskās
mobilitātes programmas un, sākot ar 2014. gadu, īstenotu turpmāko vienoto
izglītības, mācību un jaunatnes programmu un turpmāko pētniecības un inovācijas
pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”. Būtu jāatbalsta iestāžu tīklu un
mērķsadarbības izveide ar universitātēm ES dalībvalstīs un prioritārās
partnervalstīs, lai abās vietās mācību plāni un sertifikācijas procesi
būtu labāk pielāgoti darba tirgus vajadzībām. ES būtu jāatbalsta dalībvalstis
to centienos palielināt jauniešu mobilitātes divpusējo nolīgumu veidus
un jāpiedāvā tos slēgt arī mobilitātes partnerības valstīm. Gan mobilitātes partnerību, gan kopīgo
programmu ietvaros partnervalstīs būtu jāizveido speciāli migrācijas un
mobilitātes resursu centri (MMRC). Tie būtu jāintegrē attiecīgajās valsts
iestādēs vai nodarbinātības aģentūrās, balstoties uz pieredzi, kas iegūta ES un
Moldovas mobilitātes partnerībā un Informācijas un migrācijas vadības centra
Mali izveidē.[18]
Īpašu uzmanību pievēršot migrantu vajadzībām, šādiem centriem būtu 1) jākalpo
par vietu, kur var saņemt visu nepieciešamo atbalstu un informāciju par
kvalifikāciju apstiprināšanu, prasmju pilnveidošanu, un par prasmēm, kas
pieprasītas attiecīgajā valstī vai reģionā, vai ES un 2) jāorganizē pirmsaizbraukšanas,
atgriešanās un reintegrācijas pasākumi. Šim nolūkam ES Imigrācijas portāls arī
būtu noderīgs informācijas avots. MMRC būtu jāpalīdz attiecīgajām iestādēm partnervalstīs
un ES dalībvalstīs, tostarp valsts nodarbinātības dienestiem, lai uzlabotu
darbaspēka atbilstību un lai attīstība dotu pozitīvus rezultātus. Vidējā
termiņā šos centrus arī būtu jāsasaista ar kopējiem vīzu pieteikumu centriem un
ar ES delegācijām, lai veicinātu un vienkāršotu vīzu izsniegšanas procedūras īpašām
trešo valstu valstspiederīgo kategorijām. Imigrācijas sadarbības
koordinatoru (ILO) tīkls būtu jāpapildina
ar migrācijas ekspertiem, tostarp ar
valsts norīkotiem ekspertiem no
dalībvalstīm ES delegācijās,
kuri atšķirībā no konsulāriem dienestiem var aplūkot migrācijas jautājumus plašākā kontekstā no
aptverošāka politikas viedokļa. Būtu jāizmanto
jebkura iespēja iesaistīt ES aģentūras šādās informācijas
apmaiņās un ciešākas sadarbības
veidošanā ar valstīm ārpus ES. Ieteikumi Saskaņā ar pirmo pīlāru VPMM būtu jāpievērš
uzmanība šādām prioritātēm: ·
īpašiem piedāvājumiem mobilitātes jomā jauniešiem, studentiem,
māksliniekiem un kultūras darbiniekiem,
pētniekiem un zinātniekiem papildu stipendiju,
stipendiju un stažieru programmu un jauniešu
mobilitātes nolīgumu veidā. Saistībām pilnībā
piemērot un vajadzības gadījumā,
iespējams, grozīt direktīvas, kas attiecas uz
studentiem un pētniekiem; ·
Vīzu kodeksa pilnīgai piemērošanai un iespējamiem grozījumiem, lai pilnveidotu vietējā līmeņa Šengenas sadarbību un uzlabotu konsulāro pārstāvētību, attiecīgā gadījumā izveidojot kopējus vīzu pieteikumu centrus; ·
mērķsadarbībai starp augstākās
izglītības un mācību iestādēm, lai veicinātu pārrobežu
sadarbību un apmaiņu ar saskaņotām mācību programmām, sertifikāciju un kvalifikāciju, nodrošinot
arī to pilnvērtīgu atzīšanu (izmantojot efektīvu kvalitātes nodrošināšanu,
salīdzināmu un konsekventu ES pārskatāmības
instrumentu izmantošanu un saistot kvalifikācijas ar Eiropas Kvalifikāciju sistēmu),
lai uzlabotu ilgtermiņa darba tirgus papildināmību; ·
atbalstam valsts nodarbinātības dienestiem ES līmenī, lai uzraudzītu darbā pieņemšanas
procedūras un apmainītos ar labāko praksi attiecībā uz nodarbinātību un darbaspēka
atbilstību starp dalībvalstīm un attiecīgajām
partnervalstīm, kā arī citām ieinteresētajām personām; ·
saistībā ar mobilitātes partnerībām un kopīgām
programmām partnervalstīs būtu jāizveido speciāli Migrācijas
un mobilitātes resursu centri; balstoties uz ES imigrācijas portālā pieejamo informāciju, šie
centri organizēs pirmsaizbraukšanas pasākumus,
koncentrējoties uz prasmju atbilsmi,
kvalifikācijas celšanu un ES valodu zināšanu uzlabošanu sadarbībā ar
valsts nodarbinātības dienestiem, ES
aģentūrām un citām ieinteresētajām personām. Otrais pīlārs: nelegālās migrācijas un
cilvēku tirdzniecības novēršana
un samazināšana Jebkura migrācijas un
mobilitātes regulējuma leģitimitāte ir atkarīga no
tā, cik efektīvi tiek risināts nelegālās migrācijas jautājums.
Drošu un aizsargātu migrāciju apdraud tie,
kas darbojas ārpus tiesiskā
regulējuma. ES iekšējā sadarbība
ir būtiska, tāpat kā būtisks ir mērķis
stiprināt partnerības ar valstīm ārpus
ES, lai nodrošinātu, ka mobilitāte un migrācija tiek
organizēta pareizā un pienācīgā veidā. Migrācija un mobilitāte ir saistīta ar plašāku politisko, ekonomisko,
sociālo un drošības kontekstu. Plašāka
izpratne par drošību nozīmē, ka
nelegālā migrācija ir jāaplūko
arī saistībā ar organizēto noziedzību un
tiesiskuma trūkumu, ko rada korupcija un neatbilstošs
regulējums. ES arī turpmāk par prioritāti
būtu jāuzskata prasmju, iemaņu un resursu nodošana partnervalstīm, lai novērstu un samazinātu
cilvēku tirdzniecību, kontrabandu un nelikumīgu
migrāciju un stiprinātu integrētu
robežu pārvaldību. ES
ietvaros būtu jānodrošina Atgriešanas direktīvas un Direktīvas par sankcijām darba devējiem īstenošana,
kas būtu jāpapildina ar citiem attiecīgiem
pasākumiem ciešākā sadarbībā
ar partnervalstīm ārpus ES. Dialogam un sadarbībai ar partnervalstīm
būtu jācenšas nodrošināt visu migrantu cilvēktiesību aizsardzību
visā migrācijas procesa gaitā.
Būtu jāvēršas pret negodīgiem darba devējiem, un jāveic
pasākumi, lai novērstu noziedzīgas darbības pret migrantiem un viņu cilvēktiesību pārkāpumus un sauktu pie
atbildības vainīgos. Būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus migrantu
uzņemšanas centros un novērstu patvaļīgu
vai beztermiņa aizturēšanu. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nepilngadīgajiem bez pavadības saistībā ar 2010. gadā
pieņemtā rīcības plānā īstenošanu. Būtu pilnībā jāizmanto FRONTEX spēja sadarboties
ar trešo valstu iestādēm.
Imigrācijas sadarbības koordinatoriem (ILO)
būtu jāpaplašina informācijas apmaiņa
ar līdzvērtīgām struktūrām vēl vairākās partnervalstīs.
Ir nepieciešams veidot ciešāku sadarbību
starp attiecīgajām ES aģentūrām[19], kas ļautu efektīvāk veikt
informācijas apmaiņu saistībā ar migrāciju
un organizēto noziedzību. Kļūst arvien acīmredzamāks, ka dokumentu drošība un identitātes zādzība ir jomas, kurās ciešāka sadarbība varētu dot abpusēju labumu. Biežiem ceļotājiem
(uzņēmējiem, valsts amatpersonām, studentiem un pētniekiem) no partnervalstīm ārpus ES, kurām ir biometriski
ceļošanas dokumenti un kuru dokumentu aizsardzība ir
stiprināta, varētu piedāvāt atvieglotāku iebraukšanu
ES. Komisijas turpmākajiem priekšlikumiem par viedrobežām, tostarp ieceļošanas/izceļošanas sistēmu un reģistrēto
ceļotāju programmu, vajadzētu sekmēt šādu attīstību. Atpakaļuzņemšanas nolīgumu sasaistīšana
ar vīzu režīma atvieglojuma nolīgumiem ES
ārējās migrācijas politikas ietvaros var
dot labumu valstīm ārpus ES, nodrošinot
mobilitātes iespējas un vienlaikus garantējot drošību un
mazinot nelegālās migrācijas risku. Atpakaļuzņemšana un atgriešana
būtu noteikti jāiekļauj plašākā Vispārējā pieejā. Komisija
ierosinās katrai valstij
speciāli izstrādātas iniciatīvas,
lai uzraudzītu dažu atgriešanu
gaitu. ES politika cilvēku tirdzniecības jomā balstās uz visaptverošu pieeju, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta cilvēku
tirdzniecības novēršanai, noziedznieku
saukšanai pie atbildības un upuru aizsardzībai. Šis
integrētais veids atbilst pieejai, kuras pamatā ir cilvēktiesības un kurā galvenā
uzmanība ir pievērsta upuriem, ņemot vērā dzimumu perspektīvu. Tās mērķis ir novērst šo noziegumu un dot iespēju cilvēkiem, kuri ir turēti verdzībai līdzīgos apstākļos, atgūties un no jauna integrēties sabiedrībā. Ņemot vērā Padomes
ieteikumus[20], cilvēku tirdzniecības jautājumi
tiks sistemātiski iekļauti attiecīgajos ES nolīgumos un stratēģiskajās partnerībās ar valstīm ārpus ES, kā arī visos politiskajos dialogos par migrāciju un mobilitāti. Tiks uzsvērta daudzpusējas
pieejas nepieciešamība, iesaistot daudzas
ieinteresētās personas visās
attiecīgajās politikas jomās.
Svarīgākie elementi būs spēju veidošana un atbilstība starptautiskiem standartiem šajā jomā, jo īpaši ANO Konvencijas pret
transnacionālo organizēto
noziedzību un tās protokolu
par cilvēku tirdzniecību un migrantu nelikumīgu pārvietošanu ratifikācija
un īstenošana. Jaunā integrētā stratēģija attiecībā uz cilvēku tirdzniecību (plānota 2012. gadā) nodrošinās
ciešāku koordināciju un labāku
saskaņotību starp attiecīgajām ieinteresētajām personām. Ieteikumi Saskaņā ar otro pīlāru VPMM būtu jāpievērš
uzmanība šādām prioritātēm: ·
prasmju, iemaņu un resursu nodošanai partnervalstīm, lai novērstu un
samazinātu cilvēku tirdzniecību, kontrabandu un nelegālo migrāciju, nodrošinātu atgriešanu un atpakaļuzņemšanu
un stiprinātu integrētu robežu
pārvaldību; ·
sadarbībai dokumentu aizsardzības jomā, veicinot vīzu režīma atvieglošanu cilvēkiem, kuri bieži
ceļo, no prioritārām partnervalstīm; ·
iniciatīvas cilvēku
tirdzniecības upuru labākai aizsardzībai un labākai informācijai par viņu tiesībām; ·
stingrai atgriešanas direktīvas un direktīvas par sankcijām
darba devējiem īstenošanas pārraudzībai ES dalībvalstīs ciešā sadarbībā ar partnervalstīm; ·
FRONTEX
jauno iespēju stratēģiskai izmantošanai un tematiski plašākai informācijas apmaiņai starp ES
Imigrācijas sadarbības koordinatoriem (ILO) un līdzvērtīgām struktūrām
vēl vairākās partnervalstīs. Trešais pīlārs:
starptautiskās aizsardzības veicināšana un patvēruma politikas ārējās dimensijas
pilnveidošana ES jāveicina solidaritāte ar
bēgļiem un pārvietotām personām, un
šādiem centieniem būtu jākļūst par VPMM neatņemamu
sastāvdaļu. ES būtu jāstiprina sadarbība
ar attiecīgajām valstīm ārpus ES, lai pilnveidotu
to patvēruma sistēmas un valstu tiesību aktus patvēruma
jomā, kā arī lai nodrošinātu
atbilstību starptautiskiem standartiem. Tas varētu ļaut šīm valstīm piedāvāt augstāka līmeņa starptautisku aizsardzību
patvēruma meklētājiem un pārvietotām
personām, kuras turpina atrasties konfliktu
izcelšanās reģionā vai reģionā, kur tās tiek vajātas. Attiecīgā gadījumā ES būtu jāmudina partnervalstis
iekļaut šo dimensiju
savās nabadzības samazināšanas stratēģijās.
Šajās stratēģijās attiecīgā gadījumā būtu
arī jāatspoguļo attiecības starp bēgļiem
un pārvietotām personām un vietējiem iedzīvotājiem
atbilstoši 2009. gada Stokholmas
programmai, kurā uzsvērts, ka jāpievērš lielāka
uzmanība patvēruma ārējai dimensijai, lai efektīvāk atrisinātu ieilgušās
bēgļu problēmas. ES arī būtu jāmudina valstis
ārpus ES risināt jautājumu par bezvalstniekiem, kas ir īpaši neaizsargāta cilvēku grupa, veicot pasākumus, lai samazinātu bezvalstnieku skaitu. ES būtu
arī turpmāk jāveicina starptautiska tiesiskā regulējuma izstrāde attiecībā uz
iekšzemē pārvietotām personām, kas ir vēl viena īpaši neaizsargāta grupa. ES būtu jāsadarbojas ar partneriem,
lai labāk formulētu saikni starp starptautisko aizsardzību un attīstību. Tāpat būtu jāturpina attīstīt
koncepcijas un metodes pārejas uzlabošanai
starp humāno palīdzību un atbalstu attīstībai. Jāstiprina patvēruma politikas satvari un aizsardzības spējas
valstīs ārpus ES. Tas jāsasniedz,
īstenojot daudz plašāku sadarbību ar valstīm ārpus ES, inter alia izmantojot reģionālās aizsardzības
programmas (RAP).
Šajā sakarā labs piemērs ir reģionālā aizsardzības
programma Ziemeļāfrikā, kura aptver Ēģipti,
Tunisiju un Lībiju. EPAB būtu pakāpeniski aizvien vairāk
jāiesaistās patvēruma spēju veidošanā valstīs ārpus
ES, tostarp jāatbalsta iedzīvotāju
pārvietošanas pasākumi. RAP būtu jāpielieto
kā šā jaunā pīlāra galvenais
instruments, jo līdz šim tās ir nepietiekami
izmantotas. Būtu jāstiprina esošās RAP un attiecīgā gadījumā jāierosina papildu RAP, tostarp ES
migrācijas dialogu ietvaros ar attiecīgajiem
reģioniem un valstīm. Galvenā uzmanība RAP arī turpmāk būtu jāpievērš spēju veidošanai, lai pilnveidotu
aizsardzības spējas un patvēruma sistēmas partnervalstīs
un reģionos. Šajos reģionos būtu jāturpina īstenot bēgļiem
un iekšzemē pārvietotām personām paredzētās attīstības programmas, kā arī katastrofu riska
samazināšanas programmas un vajadzības gadījumā tās būtu
jāstiprina, nodrošinot atbilstību RAP un tās papildinot. Katrā RAP būtu jāparedz stiprināts pārvietošanas komponents
kā starptautiskās solidaritātes zīme un būtisks
instruments, lai nodrošinātu ilgstošu risinājumu pienācīgu pieejamību ES. Daudziem no visneaizsargātākajiem bēgļiem pārvietošana joprojām ir vienīgais reālais ilgstošais risinājums. Šajā sakarā ES ir sagatavojusi „Kopīgo ES pārvietošanas programmu”, lai veicinātu
pārvietošanu Eiropā un vienlaikus to īstenotu stratēģiskāk. Būtu jāpiedāvā
vairāk pārvietošanas vietu Eiropas Savienībā, paredzot
arī procesuālās garantijas, ka pirmā patvēruma valstīs tiks izskatīts lielāks skaits pārvietošanas lietu. Tāpēc nepieciešams palielināt finansējumu, noteikt procedūras,
kā arī uzlabot loģistikas un tehniskās
spējas. Ieteikumi Saskaņā ar trešo pīlāru VPMM
būtu jāpievērš uzmanība šādām
prioritātēm: ·
reģionālās aizsardzības
programmām (RAP), lai stiprinātu partnervalstu un reģionu aizsardzības
spējas un patvēruma sistēmas; ·
EPAB atbalstam
iespēju stiprināšanā patvēruma jomā valstīs ārpus
ES, tostarp kā atbalstam
iedzīvotāju pārvietošanā; ·
pārvietošanas veicināšanai ES sadarbībā ar partnervalstīm; ·
lielākiem centieniem ieilgušu
bēgļu problēmu risināšanā, tostarp mērķtiecīgu palīdzību pārvietotām personām. Ceturtais pīlārs: migrācijas un mobilitātes ietekmes uz attīstību maksimāla palielināšana ES un starptautiskā sabiedrība
ir daudz darījusi, lai migrācija sekmētu pozitīvu attīstību.
Ir gūti nozīmīgi panākumi, vairojot naudas pārskaitījumu un diasporas brīvprātīgo iniciatīvu pozitīvo ietekmi. Tomēr
sadarbībā ar partnervalstīm būtu jārod risinājumi arī negatīvajiem aspektiem,
piemēram, intelektuālā darbaspēka aizplūšanai,
sociālajām izmaksām un atkarībai no ārvalstu darba tirgiem. Procedūras, kas nodrošina
piekļuvi ierobežotam skaitam legālas migrācijas iespēju, bieži ir nepārredzamas un
pārāk birokrātiskas. Tāpēc
daudzi migranti vēršas pie neoficiāliem starpniekiem, kuri bieži vien ir
saistīti ar organizēto noziedzību. Migranti ne
vien būs pakļauti lielākam riskam,
ļaunprātīgai izmantošanai un ekspluatācijai, bet arī
viņu iespējamie iekrājumi samazināsies. Iekšējā migrācija un starpreģionu migrācija jaunattīstības reģionos ievērojami pārsniedz migrāciju uz ES. Izvēloties šo „dienvidu-dienvidu” migrāciju, migranti
iegūst labākas darba un atalgojuma iespējas nekā mājās. Tomēr, no otras puses, daudzi migranti
ir pakļauti ekspluatācijai, ļaunprātīgai
izmantošanai un krāpšanai.
Lētticīgus migrantus var ļaunprātīgi izmantot gan darbā
vervētāji un starpnieki, gan darba devēji un organizētās noziedzības bandas. Tādējādi ir ļoti svarīgi nodrošināt piekļuvi
informācijai un atbalstam, lai
aizsargātu migrantu tiesības. ES var palīdzēt migrantiem sakārtot viņu pārvietošanos organizētā veidā un atgriezties mājās ar iemaņām un
prasmēm, kas viņu izcelsmes valstīs ir
ļoti vajadzīgas.[21] ES un tās partnervalstis ir daudz sasniegušas, lai padarītu
naudas pārvedumu pakalpojumus
lētākus, pārredzamākus,
konkurētspējīgākus un uzticamākus. Pārgadu ziņojumi par attīstības politikas saskaņotību ir uzlabojuši
uz visām jomām vērstu pieeju ES. Ir
sekmēta diasporas apvienību iesaistīšanās attīstībā savā valstī, pavisam nesen atbalstot ES mēroga diasporas
platformas izveidošanu. Lielāka diasporas
un migrantu grupu līdzdalība var arī sekmēt atjaunotās
Vispārējās pieejas mērķa sasniegšanu, lai sistemātiskāk
aizstāvētu migrantu tiesības,
kā arī informētu migrantus par viņu tiesībām. Ir pastiprināti centieni mazināt intelektuālā
darbaspēka emigrāciju, atbalstot PVO vispārējo
prakses kodeksu par veselības nozarē strādājošo
darbinieku starptautisku pieņemšanu darbā. ES jāatbalsta
dalībvalstu centieni veicināt veselības nozarē
strādājošo darbinieku cirkulāro migrāciju, lai apgūtās prasmes un zināšanas dotu abpusēju labumu gan izcelsmes, gan
galamērķa valstīm. ES zilās kartes direktīva
ļauj dalībvalstīm noraidīt pieteikumus,
lai nodrošinātu ētikas principu
ievērošanu darbā pieņemšanas procedūrās, kā arī ļauj Komisijai uzraudzīt direktīvas piemērošanu, lai
mazinātu intelektuālā darbaspēka emigrāciju. ES būtu jāpastiprina atbalsts
partnervalstu spēju veidošanai. Būtu
jāstiprina koordinēšana un saskaņotība starp valstu
migrācijas un attīstības politikām, un tās
būtu jāsasaista ar darba vietu radīšanu un politiku izglītības, veselības aprūpes un mājokļu jomā. Būtu
jāpielieto nosvērtāka pieeja dažkārt pārāk optimistiskajās debatēs par iespējamo
abpusējo izdevīgumu, uztverot nopietni negatīvos migrācijas
aspektus, jo īpaši sociālās izmaksas un risku, ka mājsaimniecības varētu kļūst atkarīgas no naudas pārvedumiem. Partnervalstu valdības var saņemt ES palīdzību, lai ieviestu valsts tiesisko regulējumu pensiju pārnesamībai
no ārzemēm, atbilstoši ņemot vērā dalībvalstu kompetenci šajā jomā. Lai veiksmīgi iekļautu migrācijas jautājumus attīstības kontekstā, tiem
ir jābūt iekļautiem arī dažādu nozaru politikās (lauksaimniecības,
veselības aprūpes, izglītības jomās u. tml).
Tajā pašā laikā ir jāatbalsta īpašas iniciatīvas migrācijas
jautājumu risināšanai. Daži speciālisti vēl joprojām bieži neapzinās migrācijas jautājumu
svarīgo ietekmi uz attīstību, tāpēc šāda situācija būtu
jārisina gan ES, gan partnervalstīs. Šajā sakarā
ir būtiski aplūkot ar reģiona
iekšējo migrāciju saistītās problēmas kā vienu no jautājumiem VPMM ietvaros, lai
varētu pienācīgi noteikt un veicināt migrācijas
potenciālo labvēlīgo ietekmi uz reģionālo sadarbību
un attīstību. Partnervalstīm arī būtu labāk jāapzinās savas iespējas asignēt
finansējumu ar migrāciju saistītu
iniciatīvu izstrādei valstu indikatīvajās programmās, kas nosaka attīstības sadarbību ar ES. Šī jautājuma turpmāka pilnveidošana būtu jāveic attīstības politikas
ietvaros. Politikas saskaņotību var veicināt arī paplašināti
migrācijas profili, kurus aizvien vairāk izmanto, lai iegūtu labāku un ilgtspējīgāku pierādījumu bāzi par saikni starp migrāciju un attīstību.
Tie apvieno visas ieinteresētās personas konkrētā valstī
notiekošajā procesā, lai atklātu un novērstu datu trūkumu
un noteiktu vajadzības saistībā ar esošajiem migrācijas modeļiem, darba tirgus tendencēm,
likumdošanu un politikas sistēmām, informāciju par pārskaitījumu plūsmām, diasporām un citiem ar attīstību saistītiem datiem.
Galvenā atbildība būtu jāuzņemas partnervalstij, un ilgtspējība būtu jānodrošina ar atbilstošu
spēju veidošanu. Ieteikumi Saskaņā ar ceturto pīlāru VPMM būtu jāpievērš uzmanība šādām prioritātēm: ·
PVO vispārējā prakses kodeksa par veselības nozarē
strādājošo darbinieku starptautisku pieņemšanu darbā atbalstīšanai un ES zilās kartes direktīvas piemērošanas uzraudzībai, lai mazinātu intelektuālā
darbaspēka emigrāciju; ·
iespēju
izpētei izveidot diasporas ieguldījumu
instrumentus, kas varētu novirzīt diasporas brīvprātīgos ziedojumus, un, pievienojot
ES resursus, atbalstīt uz attīstību vērstas iniciatīvas un ieguldījumus
prioritārajās valstīs, piemēram, Vidusjūras
dienvidu reģiona valstīs; ·
publiskā un privātā sektora partnerībām, lai iesaistītu migrantus uzņēmējus un mazos un vidējos
uzņēmumus tirdzniecībā, investīciju piesaistē un
iemaņu tālāknodošanā starp ES dalībvalstīm un
partnervalstīm; ·
ikgadējā naudas pārvedumu foruma lietderības novērtējumam un ieteikumu sniegšanai līdz 2012. gada
beigām, pamatojoties uz pētījumu par iespējām
izveidot kopēju ES naudas pārvedumu portālu; ·
atbalstam partnervalstīm bona
fide darbā vervētāju identificēšanā
un uzraudzīšanā, lai informētu migrantus par viņu
tiesībām jo īpaši cirkulārās migrācijas veicināšanas kontekstā.
6.
Finansēšana un uzraudzība
Vispārējās pieejas veiksmīga īstenošana ir
atkarīga no atbilstoša finansējuma. Ģeogrāfiskie un tematiskie
finanšu instrumenti vēl joprojām ir ārkārtīgi nozīmīgi ārējai sadarbībai,
un tie būs jāizmanto visaptverošā un saskaņotā veidā, ņemot vērā jau gūto pieredzi,
piemēram, Tematisko programmu migrācijas un patvēruma jomā
(2007.–2013. g.). ES ārējo instrumentu turpmākai plānošanai un
piešķiršanas nosacījumiem būtu arī turpmāk būtu jāveicina Vispārējās pieejas
mērķu sasniegšana, vienlaikus ievērojot šo instrumentu vispārējos mērķus un
rīkojoties saskaņā ar to noteikumiem. Papildus šiem ārējiem instrumentiem un saskaņā
ar subsidiaritātes un papildināmības principiem plānotajam ES Patvēruma un
migrācijas fondam, kā arī Iekšējās drošības fondam (jo īpaši robežu
pārvaldības jomā) būtu jāspēj nodrošināt finansējums arī VPMM. Šie fondi būs
īpaši nozīmīgi tādu pasākumu īstenošanā, kuri galvenokārt kalpo ES interesēm,
taču tiek realizēti valstīs ārpus ES. Tādējādi tos izmanto noteiktām darbībām, kas
papildina tās darbības, kas tiek finansētas no ģeogrāfiskiem vai citiem
instrumentiem, lai izvairītos no dublēšanās, un atbilstoši un saskanīgi ar
ārpolitikas apsvērumiem un/vai attīstības politikas mērķiem. Dalībvalstīm būtu jāturpina
dot tiešs ieguldījums Vispārējās pieejas finansējumā, piemēram, pielietojot
Vispārējo pieeju divpusējā sadarbībā, iesaistoties reģionālos procesos un
piedaloties mobilitātes partnerībās un kopīgās programmās ar prioritārajām
partnervalstīm. Lai gan VPMM pamatā ir attiecības starp ES un partnervalstu
valdībām, ir svarīga arī pilsoniskās sabiedrības loma konkrētu
iniciatīvu īstenošanā. To loma būtu jāatspoguļo finansiālās un līgumiskās vienošanās.
Visbeidzot, VPMM īstenošanai jābūt efektīvai,
un tajā būtu jāiekļauj uzraudzības process. Katru otro gadu, sākot ar
2013. gada jūniju, būtu jāpieņem VPMM ziņojums. Tam būtu jābalstās
uz dalībvalstu, ES delegāciju, ES aģentūru un partnervalstu sniegto
informāciju, un par tā iesniegšanu būs atbildīga Komisija kopā ar EĀDD. Ziņojuma mērķis būs uzraudzīt šajā paziņojumā izklāstītos
politikas mērķus un sniegt pārskatu par visiem galvenajiem ES dialogiem un sadarbības procesiem. Ziņojumā tiks novērtēts progress saistībā ar četriem VPMM pīlāriem
un izmantotajiem rīkiem un
instrumentiem, piemērojot salīdzināmu novērtējuma metodi, kas atspoguļos laika gaitā radušās izmaiņas. Tāpat
tiks novērtēts, vai un kā ir sasniegti
mērķi, un tiks sniegti ieteikumi. Būtu sistemātiski jāapkopo un jāizplata
informācija par dažādu dialogu, mobilitātes partnerību un KPMM
progresu, tostarp speciālā VPMM
tīmekļa vietnē (ar vienu publisko
un otru ES iekšējo saskarni, cenšoties izveidot
arī ES kontaktpunktu tīklu). Šim nolūkam
varētu izveidot īpašu VPMM atbalsta projektu. Ieteikumi ·
VPMM būtu arī turpmāk jāsaņem atbalsts no dažādiem savstarpēji papildinošiem finanšu
instrumentiem, ko nodrošina ES
un tās dalībvalstis. ·
ES līmenī šiem instrumentiem būtu jāietver ģeogrāfiskie un tematiskie ārējie
instrumenti, plānotais
Patvēruma un migrācijas fonds
un plānotais Iekšējās drošības fonds. ·
Lai nodrošinātu pārredzamību un veicinātu
īstenošanu, VPMM rezultāti
būtu jāatspoguļo pārgadu progresa
ziņojumā un turpmāk jāpublicē
īpašā tīmekļa vietnē. Secinājumi ES ietekmē daudz dažādas problēmas un
iespējas, kas saistītas ar migrācijas un mobilitātes jomu. Lai ES palielinātos
labklājība, tai jākļūst konkurētspējīgākai, piesaistot talantus un
investīcijas. Lai īstenotu mobilitāti drošā vidē, ES ir jāturpina prioritārais
dialogs un sadarbība ar partnervalstīm, kuras atrodas ES kaimiņos un tālākā
areālā. Lai piedāvātu starptautisku aizsardzību tiem, kuriem tā nepieciešama,
un uzlabotu migrācijas un mobilitātes ietekmi uz attīstību partnervalstīs, ES
jākļūst pat vadošo spēku globālā pārvaldībā. Komisija ir pārliecināta, ka šajā paziņojumā
izklāstītie politikas priekšlikumi un ierosinātie operatīvie pasākumi ļaus ES
un tās dalībvalstīm risināt šīs problēmas. Balstoties uz visaptverošo, politisko un tiesisko
satvaru migrācijas un mobilitātes jomā, kuru Komisija izklāstīja savos
2011. gada 4. un 24. maija paziņojumos, kā arī uz sešus gadus
ilgo pieredzi iepriekšējās pieejas īstenošanā, Komisija ir pārliecināta, ka ES ir
pienācis laiks apsvērt, kā šo satvaru konsolidēt, lai tas kļūtu par ES
ārējās migrācijas politikas vispārējo satvaru. Šā mērķa sasniegšanai
Vispārējā pieeja būtu stingri jānostiprina ES kopējā ārpolitikā, tostarp
attīstības sadarbībā, un labāk jāsaskaņo ar ES iekšpolitikas
prioritātēm. Atbilstoši Lisabonas līgumam ES būs jāpauž vienota nostāja arī
attiecībā uz ārējās migrācijas politiku. Šā procesa strukturēšanai un atvieglošanai ES vajadzīgs
vienots stratēģiskais politikas regulējums, kas ir skaidrs, konsekvents un
viegli izskaidrojams. ES būs labāk sagatavota migrācijas pārvaldībai gan vietējā
mērogā, gan globāli tikai tad, ja turpinās veicināt dialogu un sadarbību ar
partnervalstīm. Komisija uzskata, ka jaunā ES Vispārējā pieeja
migrācijai un mobilitātei (VPMM) veido stratēģisko satvaru, kas nepieciešams pievienotās
vērtības radīšanai ES un dalībvalstu darbībai šajā jomā. Tā būs iespējams risināt
ES problēmas un atbalstīt ieceres migrācijas un mobilitātes jomā efektīvāk un iedarbīgāk,
nekā dalībvalstīm rīkojoties atsevišķi. Šis satvars nodrošina vērtīgu atbalstu
un stimulu dalībvalstu divpusējām un valsts politikām šajā jomā. Komisijai, EĀDD
un dalībvalstīm būtu jāstrādā ciešā sadarbībā, lai nodrošinātu saskaņotu
darbību šādā kopējā ES satvarā. PIELIKUMS Komisijas dienestu darba dokumenta secinājumi
par migrāciju un attīstību VPMM galvenā prioritāte joprojām būs maksimāla
migrācijas pozitīvās ietekmes palielināšana uz (izcelsmes un galamērķa) partnervalstu
attīstību, vienlaikus ierobežojot tās negatīvās sekas. Tiks
īstenota vairāk uz migrantiem vērsta pieeja, nemazinot partnervalstu atbildību
par piemērotas politikas izstrādāšanu. Līdz šim ir sasniegti ievērojami
rezultāti, izmantojot tradicionālās migrācijas un attīstības programmas, taču
problēmas vēl paliek, un tās tiks risinātas. Pašlaik migrācija ir vairāku valsts un
reģionālās attīstības stratēģiju neatņemama sastāvdaļa. Vairākām
partnervalstīm un reģioniem ir nodrošināts atbalsts to migrācijas stratēģiju
izstrādei un īstenošanai, migrācijas datu apkopošanai un analīzei un iesaistīto
institūciju spēju palielināšanai. ES turpinās atbalstīt šos centienus, lai
pārvaldītu migrāciju saskaņotas attīstības ietvaros un atbilstoši vietējai
specifikai un prioritātēm. ES un partnervalstu migrācijas politikā arvien
vairāk tiek ņemti vērā attīstības mērķi, kamēr migrācijas dimensija ieņem arvien
svarīgāku vietu attīstības stratēģijās. ES arī turpmāk atbalstīs Attīstības
politikas saskaņotības programmu, lai noteiktu un novērstu iespējamās
pretrunas ES un tās dalībvalstu tiesību aktos un politikā, kā arī stiprinātu valstu
ārpus ES spējas un mehānismus šajā jomā. ES ir plaši atzīta kā galvenā ieinteresētā persona
starptautiskā līmenī, kas vēlas padarīt privātos naudas pārvedumus uz
attīstības valstīm lētākus un drošākus, vienlaikus sekmējot to ietekmi uz
attīstību. Eiropas Komisija ir uzsākusi pētījumu, lai sniegtu jaunus ieteikumus
un novērtētu, cik reāli un lietderīgi ir izveidot kopēju ES naudas pārvedumu
portālu. Vairāk pūļu būtu jāvelta arī spēju veidošanai, atbalstot
partnervalstis, kuras ir ieinteresētas regulējošo struktūru izstrādē un finanšu
izglītības, jaunu tehnoloģiju un kredītu pieejamības veicināšanā, lai stimulētu
produktīvus ieguldījumus un jaunu darbavietu radīšanu. Ikgadējs (oficiāls vai
neoficiāls) naudas pārvedumu forums ir apsvēršanas vērta ideja. Jebkurā
gadījumā ir nepieciešama plašāka informācijas apmaiņa starp ES dalībvalstīm un
Eiropas Komisiju par naudas pārvedumu jomā izstrādātajiem projektiem, lai
izvairītos no dublēšanās un noteiktu labāko praksi. ES ir pastiprinājusi centienus atbalstīt un
strādāt ar Eiropā esošajām diasporu grupām, kuras vēlas piedalīties
attīstības projektos to izcelsmes valstīs. Tāpat ES arvien vairāk atbalsta līdzīgus
centienus partnervalstīs. ES turpinās strādāt pie dažādās dalībvalstīs
izvietoto diasporu organizāciju datubāzes izveidošanas, lai tās sekmīgāk
iesaistītu politiskajā dialogā un izplatītu informāciju. Tā turpinās dot ieguldījumu
attīstības veicināšanā un centīsies labāk izmantot partnervalstu zināšanas un
kompetenci jo īpaši uzņēmēju un mazo un vidējo uzņēmu atbalstīšanai. ES arī
novērtēs, kā palielināt migrantu prasmju un zināšanu vērtību viņu izcelsmes
valstīs un vai atbalstīt partnervalstīs esošās diasporu brīvprātīgās programmas
un diasporu fondus. Ir nedaudz uzlabojusies
situācija intelektuālā darbaspēka emigrācijas novēršanas jomā, jo īpaši veselības aprūpes nozarē. Taču
atbalsts darba tirgus politikai un pienācīgas
nodarbinātības veicināšanai partnervalstīs ir vēl viena svarīga stratēģija, lai palīdzētu
partnervalstīm piesaistīt un noturēt
kvalificētus darbiniekus. ES turpinās
analizēt intelektuālā darbaspēka pieplūduma piemērus un novērtēt, kā
veiksmīgākie no tiem var kalpot par paraugu un kā novērst intelektuālā
potenciāla nelietderīgu izmantošanu. Viena no iespējām,
ko varētu apsvērt, ir kvalificētu darbinieku noturēšanas
stratēģiju iekļaušana politiskajos dialogos
par migrāciju ar partnervalstīm. Cirkulārās mobilitātes veicināšanu ir atbalstījuši
vairāki valsts un ES likumdošanas
pasākumi, kā arī īpaši projekti. Kā galvenais cirkulārās
migrācijas un, plašākā kontekstā,
kā darbaspēka legālas mobilitātes
stimuls būtu jāsekmē lielāka sociālā
nodrošinājuma tiesību pārnesamība. ES un dalībvalstīm būtu jāturpina strādāt pie tiesiskā regulējuma veidošanas,
kas paredz daudzkārtējas ieceļošanas atļaujas
un prombūtnes periodus no pagaidu uzturēšanās valsts, lai pēc iespējas palielinātu migrācijas pozitīvo ietekmi gan migrantiem,
gan izcelsmes valstīm, kā arī galamērķa valstīm. Papildus ierastajai darba kārtībai ES strādā, lai
ieviestu visaptverošāku regulējumu, kas palīdzētu migrantiem un aizsargātu viņus pārvietošanās
laikā, šajā sakarā būtu jāņem vērā arī migrācijas sociālās
sekas. Tas attiecas uz emigrācijas plūsmu seku
novēršanu izcelsmes valstīs, jo īpaši palielinot
informētību par negatīvo ietekmi, kurai tiek pakļauti atstātie bērni un
ģimenes, un mazinot to, kā arī ņemot vērā pārvedumu iespējamo negatīvo sociālo ietekmi uz ģimenēm
un kopienām. ES atbalsta arī papildu centienus, lai veicinātu cilvēku atgriešanos uz pastāvīgu dzīvi,
tostarp, nodrošinot iztikas līdzekļus un
reintegrāciju valsts darba tirgū. Šī pieeja paredz aizsargāt visu migrantu cilvēktiesības viņu pārvietošanās laikā, pievēršot īpašu uzmanību: neaizsargātu migrantu (nepilngadīgo
bez pavadības, patvēruma meklētāju, cilvēku tirdzniecības upuru, grūtā stāvoklī
nonākušu migrantu u. c. )
aizsardzībai un sieviešu īpašajām
vajadzībām; tiesībaizsardzības iestāžu un
konsultēšanas sistēmu spēju stiprināšanai; pret migrantiem, tostarp nelegāliem migrantiem, izdarītu noziedzīgu nodarījumu un cilvēktiesību
pārkāpumu novēršanai un saukšanai pie atbildības par
tiem; pienācīgu dzīves apstākļu nodrošināšanai migrantu uzņemšanas centros valstīs ārpus
ES. Centienu pastiprināšana
migrantu integrācijas uzlabošanai galamērķa valstīs ir svarīgs
šīs pieejas elements, jo tas ir saistīts ar diasporas tīkliem un tirdzniecību,
prasmēm un ieguldījumu plūsmu. Ir jāpalielina
izpratne par sociālo integrāciju un
sociālās politikas pieņemšanu (īpaši veselības
aprūpes un izglītības jomās), ekonomisko un darbaspēka
integrāciju, ksenofobijas un sociālās atstumtības izskaušanu, kā arī ir
jāuzlabo rīcība šajā jomā. Šajā sakarā jāveicina piespiedu migrantu īpašo
vajadzību iekļaušana trešo valstu attīstības politikās. Lai padarītu operatīvo sadarbību efektīvāku
un sasniegtu šos mērķus, tiks
pieliktas pūles, lai atbalstītu ES delegācijas, tostarp īpašas mācības
un zināšanu un pieredzes apmaiņu migrācijas
jomā, un lai saskaņotu un labāk izmantotu
pieejamos ES finanšu instrumentus,
tostarp, pastiprinot informācijas apmaiņu ar dalībvalstīm par to migrācijas un attīstības projektiem. Nesen notikušās Komisijas rīkotās
apspriešanās apstiprina, ka
realitāte un problēmas, ar ko sakaras partnervalstis sakarā ar saikni,
kas pastāv starp attīstību un migrāciju, ir daudz plašākas un sarežģītākas nekā tās, kas politikas jomā līdz šim
ir risinātas. Migrācija būtiski ietekmē valstu ārpus ES attīstību. Vairāku
valstu valdības valsts ekonomikas
attīstības modeli daļēji balsta uz
imigrāciju vai emigrāciju, neņemot vērā nedz tās ekonomiskās un sociālās
izmaksas un sekas, nedz arī tās paredzamo ieguldījumu izaugsmē un ilgtspējīgā attīstībā. Daudzās valstīs ārpus
ES pastāv migrācijas plūsmas, kas ir svarīgas to ekonomikai, bet kurām nav strukturēta
un mērķtiecīga politikas satvara. Bieži
trūkst izpratnes par kopsakarībām un
savstarpējo atkarību starp migrāciju un citām politikas jomām, piemēram, valsts
nodarbinātības politiku vai tirdzniecības nolīgumiem.
Parasti nepietiekama uzmanība tiek veltīta dažādu valsts
politiku ietekmei uz migrācijas modeļiem.
Krīžu vai konfliktu gadījumos ir grūti tikt galā ar atšķirīgajām
migrācijas plūsmām un tās var destabilizēt
ekonomiku un vājināt sociālo kohēziju. Neoficiālo darījumu pārsvars
daudzās jaunattīstības valstīs veicina nelegālo
strādnieku nodarbinātību ar visām no tās izrietošajām
problēmām, proti, ekspluatāciju,
cilvēku tirdzniecību, kontrabandu un
sociālajām sekām (piemēram, „sociālo
dempingu”). Arvien
pieaug nepieciešamība veicināt migrācijas pārvaldību no attīstības
perspektīvas visos līmeņos un uzlabot izpratni par saikni starp attīstību un
migrāciju, gan valstu politikā migrācijas/patvēruma jomā, gan citās nozarēs,
kuras migrācija var ietekmēt vai kuras pašas var ietekmēt migrāciju. Šo aspektu
atspoguļojumam būtu jābūt saskaņā ar ES attīstības politikas saskaņotības darba
programmu, kā arī tajā būtu jāņem vērā mainīgās vajadzības partnervalstīs. [1] ANO Attīstības programma (2009. g.)
„Šķēršļu pārvarēšana: Cilvēku mobilitāte
un attīstība”, ziņojums par sabiedrības attīstību, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) (2011. g.),
„2010. gada pasaules attīstības tendences”. [2] Paziņojums par dialogu ar Vidusjūras
dienvidu reģiona valstīm saistībā ar migrāciju, mobilitāti un drošību (COM (2011)
292/3). [3] Eiropadomes 2011. gada 23.-24. jūnija secinājumi. [4] Stokholmas programma — pieņemta
Eiropadomes 2009. gada 1. un 2. decembra sanāksmē, dok. Nr. 17024/09:
http://ec.europa.eu/home-affairs/policies/intro/policies_intro_en.htm.
Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns (COM (2010) 171), galīgā
redakcija 20.4.2010.): http://ec.europa.eu/home-affairs/policies/intro/policies_intro_en.htm. [5] Eiropas migrācijas tīkls (2011. g.) „Galvenā ES migrācijas statistika”; Eurostat (2011. g.) „Iedzīvotāji un sociālie apstākļi”, 38/2011,
34/2011. [6] http://ec.europa.eu/home-affairs/news/consulting_public/consulting_0021_en.htm. [7] COM (2011) 292/3. [8] Skatīt, piemēram, Eiropas Komisijas paziņojumu par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu:
Pārmaiņu programma (COM (2011) 637). [9] Eiropas Savienības Padome, Padomes secinājumi par robežām, migrāciju un patvērumu, 2011. gada 9. un 10. jūnijs. [10] Maroka, Alžīrija, Tunisija, Lībija, Ēģipte. [11] Ukraina, Baltkrievija, Moldova, Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna. [12] Partnerība starp ES
un visām 53 Āfrikas valstīm. [13] Process, kurā pārstāvēta ES un 19 austrumu valstis (Rietumbalkānu un Austrumeiropas valstis,
Krievija, Vidusāzijas un Dienvidkaukāza valstis un Turcija). [14] Process aptver ES
un 27 valstis
Āfrikas rietumos, ziemeļos un centrālajā daļā. [15] Konsultatīvs forums, kurā pārstāvētas
vairāk nekā 50 valstis un 10 starptautiskas organizācijas, tostarp
Ķīna, Bangladeša, Pakistāna,
Afganistāna, Irāna, Irāka, Sīrija, Turcija un Centrālās Āzijas valstis. [16] FRONTEX ir Eiropas aģentūra operatīvās sadarbības
vadībai pie ārējām robežām. EASO ir Eiropas Patvēruma atbalsta birojs. ETF
ir Eiropas Izglītības fonds. TAIEX ir tehniskās palīdzības un
informācijas apmaiņas instruments, kuru pārvalda Eiropas Komisija. MIEUX (ES
pieredzes apkopojums migrācijas jomā) ir kopīga EK un ICMPD iniciatīva,
kuras mērķis ir stiprināt partnervalstu migrācijas pārvaldības spēju. [17] COM (2011) 455, galīgā redakcija. [18] Viens no piemēriem attiecas uz Moldovas
spēju veidošanu, lai pārvaldītu darbaspēka
migrāciju un migrantu atgriešanos Moldovas un ES
mobilitātes partnerības ietvaros, bet otrs
attiecas uz Informācijas un migrācijas vadības centru,
kas atrodas Mali. [19] Attiecīgās aģentūras ir FRONTEX, Eiropols, EUROJUST, Eiropas
Policijas akadēmija, Eiropas Patvēruma atbalsta birojs,
Pamattiesību aģentūra un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts. [20] Eiropadome — pirmais īstenošanas ziņojums saistībā ar
rīcības dokumentu par ES ārējas dimensijas stiprināšanu cīņā pret cilvēku
tirdzniecību. [21] Kā uzsvērts Komisijas
paziņojumā par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu: Pārmaiņu programma (COM
(2011) 637): ES palīdz jaunattīstības valstīm stiprināt to politiku, spējas un rīcību saistībā ar
cilvēku reģionālo un globālo mobilitāti. Tā atbalsta atbilstošu darba programmu,
sociālo aizsardzību un politiku, kas vērsta uz darbaspēka reģionālās mobilitātes veicināšanu, kā arī atbalstīs mērķtiecīgus
pasākumus, lai pilnībā izmantotu savstarpējo saistību starp migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības
jomām.