ievads

Ziņojuma mērķis

Komisija šo ziņojumu iesniedz saskaņā ar Bulgārijas un Rumānijas 2005. gada pievienošanās akta VI pielikuma un VII pielikuma 4. punktu. Pēc Bulgārijas un Rumānijas 2011. gada 20. jūnija pieprasījuma Padomei veikt tālāku pārskatu[1] saistībā ar pārejas režīma darbību attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, šis ziņojums ir paredzēts kā pamats pārskatam, ko veiks Padome un kurš jāpabeidz sešus mēnešus pēc pieprasījuma saņemšanas.

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība kā pamatbrīvība

Personu brīva pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām, ko nodrošina ES tiesību akti. Tā ietver ES valstspiederīgo tiesības brīvi pārvietoties uz citu ES dalībvalsti, lai stātos darbā un kopā ar ģimenes locekļiem apmestos uz dzīvi. Saskaņā ar ES tiesību aktiem par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību dalībvalstis ar nodarbinātību saistītos jautājumos nedrīkst tieši vai netieši diskriminēt ES emigrējušos darba ņēmējus un viņu ģimenes, pamatojoties uz valstspiederību. Tie arī ES emigrējušajiem darba ņēmējiem nodrošina tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz nodokļu un sociālajām priekšrocībām, dalību arodbiedrībās, sociālajiem mājokļiem un viņu bērnu piekļuvi vispārējai izglītībai, mācekļa praksei un profesionālajai izglītībai.

Pārejas režīms attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību

2005. gada pievienošanās akts ļauj ES-25[2] dalībvalstīm uz laiku ierobežot darba ņēmēju no Bulgārijas un Rumānijas piekļuvi savam darba tirgum, ierobežojumus paredzot savos tiesību aktos. Neskatoties uz šo ierobežojumu, kas nodrošināts ar pārejas režīmu, dalībvalstij attiecībā uz pirmo piekļuvi darba tirgum vienmēr jādod priekšroka Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmējiem nevis darba ņēmējiem, kas ir no valstīm ārpus ES. Uz darba ņēmējiem no ES-2 valstīm ES-2 valstīs ierobežojumi netiek piemēroti.

Kopējais septiņu gadu pārejas periods ir sadalīts trīs atsevišķos posmos (“2 plus 3 plus 2”). Katrā posmā ir atšķirīgi nosacījumi.

- Pirmos divus gadus pārējo dalībvalstu tiesību akti nosaka darba ņēmēju no Bulgārijas un Rumānijas piekļuvi to darba tirgum.

- Dalībvalstis savus valsts pasākumus otrajā posmā var pagarināt vēl uz 3 gadiem, pirms pirmā posma beigām par to ziņojot Komisijai, ja tas netiek darīts, tiek piemēroti ES tiesību akti, kas nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

- Dalībvalstis, kuras attiecīgos valsts pasākumus saglabā otrā posma beigās, var — ja pastāv nopietni darba tirgus traucējumi vai to rašanās iespēja un iepriekš paziņojot Komisijai — līdz septiņu gadu perioda beigām pēc pievienošanās dienas turpināt īstenot minētos pasākumus.

Turklāt drošības klauzula dalībvalstīm, kuras pirms kopējā pārejas perioda beigām vairs nepiemēro valsts pasākumus un piemēro ES tiesību aktus par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, ļauj atjaunot ierobežojumus, ja pastāv nopietni darba tirgus traucējumi vai to rašanās iespēja.

Pārejas režīms, kas neatgriezeniski beigsies 2013. gada 31. decembrī, attiecināms vienīgi uz piekļūšanu darba tirgum saskaņā ar ES tiesību aktiem par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Pēc piekļuves dalībvalsts darba tirgum ES-2 darba ņēmējam ir pilna piekļuve visām pārējām tiesībām saskaņā ar ES tiesību aktiem par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

Pārejas režīms neskar ES pilsoņu pamattiesības brīvi pārvietoties un dzīvot ES saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 21. pantu. Nav noteikts pārejas režīms attiecībā uz to, kā piemērot ES tiesību aktus par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju.

Pārejas režīms neattiecas uz pašnodarbinātām personām, kuras veic uzņēmējdarbību vai sniedz pakalpojumus ES, lai gan Vācijai un Austrijai atļauts piemērot ierobežojumus attiecībā uz tādu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, kas ietver darba ņēmēju pagaidu norīkošanu darbā noteiktās jutīgās nozarēs, kā noteikts direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu darbā[3].

Valstu politikas pasākumu pārskats par piekļuvi darba tirgum

Darba ņēmējiem no Bulgārijas pašlaik ir brīva piekļuve 15 no ES-25 dalībvalstu darba tirgiem.

Pēc tam, kad Spānija sāka izmantot drošības klauzulu un Komisija 2011. gada 11. augustā pieņēma tās prasību atjaunot ierobežojumus attiecībā uz Rumānijas darba ņēmējiem līdz 2012. gada 31. decembrim[4], darba ņēmējiem no Rumānijas pašlaik ir brīva piekļuve 14 no ES-25 dalībvalstu darba tirgiem.

Dalībvalstis, kas saglabā ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, piemēro dažādus valsts pasākumus, kas rada juridiski atšķirīgus režīmus piekļuvei darba tirgum. Dažas valstis piemēro pilnu darba atļaujas shēmu, turpretī citas dalībvalstis ir vienkāršojušas procedūras vai ieviesušas atvieglojumus, piemēram, nepieprasot darba atļaujas profesijām noteiktās nozarēs vai atbrīvojot no darba tirgus pārbaudēm[5].

1. tabula. Valstu politikas pasākumi attiecībā uz piekļuvi darba tirgum

[pic]

Avots: EMPL ĢD. Piezīme. * ierobežojumi arī attiecībā uz darba ņēmēju norīkošanu noteiktās nozarēs.

Pārejas režīma trešais posms

Principā ierobežojumi attiecībā uz darba ņēmēju no Bulgārijas un Rumānijas pārvietošanās brīvību beidzas 2011. gada 31. decembrī. Dalībvalstis, kas vēl piemēro ierobežojumus, tos var saglabāt pēc 2011. gada 31. decembra, ja pastāv nopietni darba tirgus traucējumi vai to rašanās iespēja, par to iepriekš paziņojot Komisijai līdz 2012. gada 1. janvārim.

Ja dalībvalsts paziņo noteiktajā termiņā, tā ierobežojumus pēc 2011. gada 31. decembra pagarina bez nepieciešamības saņemt Komisijas piekrišanu. Tomēr, uz laiku atļaujot ierobežot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, pārejas režīms nenodrošina ES tiesību aktos paredzētās pamatbrīvības. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atkāpes no pamatbrīvībām ir jāinterpretē šauri. Sašaurināta interpretācija piemērojama arī apstākļiem, kādos dalībvalsts var turpināt ierobežot piekļuvi darba tirgum trešajā posmā. Tādēļ, lai gan Komisija atzīst, ka darba tirgus ES ir ļoti dažāds un ka katra dalībvalsts pati konstatē darba tirgus traucējumus vai to rašanās iespējas, tā sagaida, ka dalībvalstis sniegs izsmeļošu pamatojumu ar datiem un pārliecinošiem argumentiem par darba tirgus traucējumu vai to rašanās iespējas pastāvēšanu, nevis tikai norādīs datus par bezdarba līmeni.

ES-2 PILSOņU ES IEKšēJāS DARBASPēKA MOBILITāTES APJOMS

Bulgārijas un Rumānijas pilsoņi, kas dzīvo citās dalībvalstīs

Pēcpaplašināšanās radītās mobilitātes plūsmas precīzu apjomu ir grūti aplēst, jo nav pietiekamu datu. Tomēr iedzīvotāju statistika un ES darbaspēka apsekojuma ( LFS ) dati liecina, ka 2010. gada beigās neatkarīgi no to dalības darba tirgū ES-25 dalībvalstīs[6] dzīvoja aptuveni 2,9 miljoni visu vecuma grupu Bulgārijas un Rumānijas iedzīvotāju (A.1. un A.2. tabula[7]), kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz skaitli īsi pirms pievienošanās (1,4 miljoni 2006. gada beigās). Tas nozīmē, ka vidējais pieaugums ir 360 000 personas gadā. Taču šis process sākās vēl pirms 2007. gada janvāra ar vidējo neto pieaugumu aptuveni 220 000 personas gadā (no 2003. līdz 2006. gadam).

Divas galvenās galamērķa valstis bija Itālija un Spānija, kurās kopā uzņēma vairāk nekā 70 % to Bulgārijas un Rumānijas pilsoņu, kuri dzīvo citā dalībvalstī (2010. gada beigās). Rumānijas pilsoņi pārstāv vairāk nekā 80 % no visiem ES-2 pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, un pārsvarā viņi dzīvo Itālijā (41 %) un Spānijā (38 %), pēc tam seko Vācija (5 %), bet Bulgārijas pilsoņi galvenokārt dzīvo Spānijā (38 %), Vācijā (15 %), Grieķijā (12 %), Itālijā (10 %) un AK (7 %).

Lai gan nesenais pieplūdums absolūtā izteiksmē šķiet būtisks, relatīvā izteiksmē ES-2 pilsoņi, kas dzīvo ES-25 dalībvalstī, veido tikai 0,6 % no kopējā ES-25 iedzīvotāju skaita 2010. gada beigās salīdzinājumā ar 0,3 % četrus gadus iepriekš. Šī daļa ir nedaudz lielāka Kiprā (4,1 %), kam seko Spānija (2,2 %) un Itālija (1,8 %).

Ja uzmanību pievērš nesen iebraukušiem[8] mobilajiem pilsoņiem darbspējīgā vecumā (A.1. shēma), ES-2 pilsoņi veido salīdzinoši nozīmīgu daļu darbspējīgo iedzīvotāju tikai Kiprā (4,3 %), Spānijā (1,4 %) un Itālijā (1,1 %), lai gan pat šajās valstīs no ārpus ES valstīm nesen iebraukušo darba ņēmēju daļa ir būtiski lielāka.

LFS dati arī liecina (A.3. tabula), ka nesen no Rumānijas pārcēlušies cilvēki darbspējīgā vecumā galvenokārt ir devušies uz Itāliju un Spāniju (uz katru gandrīz 40 %), bet neliela daļa – uz UK, Vāciju un Franciju (kopā aptuveni 12 %). Aptuveni trešā daļa nesen no Bulgārijas pārcēlušos cilvēku ir devušies uz Spāniju, kam seko UK, Vācija, Itālija un Grieķija (visas starp 10 un 15 %).

Mobilitātes plūsmas Bulgārijas un Rumānijas skatījumā

No visiem mobilajiem pilsoņiem, kas nesen pārcēlušies uz citu ES dalībvalsti, rumāņi 2010. gadā veidoja lielāko darbspējīga vecuma pilsoņu grupu (27 %), kas dzīvo citā dalībvalstī (A.2. shēma), nākamo lielāko grupu veido Polijas pilsoņi (21 %). Bulgāri veido ceturto lielāko grupu, kas ir daudz mazāka (5 %).

Laikposmā no 2003. līdz 2010. gadam ES-2 pilsoņu skaits, kas dzīvo citā dalībvalstī, palielinājās par 2,1 miljonu, tas ir aptuveni 7 % no ES-2 valstu iedzīvotāju skaita (pēc 2003. gada datiem), un šis skaits ir daudz lielāks nekā attiecīgais skaitlis ES-10[9] valstīs tajā pašā laikposmā (2 %).

Aplūkojot datus par iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā, kopš pievienošanās no Rumānijas uz citām ES dalībvalstīm ir izbraucis aptuveni 3,1 % Rumānijas darbspējīga vecuma iedzīvotāju (A.3. shēma). Bulgārijā attiecīgais skaitlis ir 2,1 %. Šie mobilitātes rādītāji ir būtiski lielāki laikposmā no 2004. gada (6,6 % Rumānijai, 3,7 % Bulgārijai), kas liecina, ka darbaspēka mobilitāte no šīm valstīm ir bijusi liela jau pirms 2007. gada. LFS dati arī liecina, ka lielākā daļa ES-2 pilsoņu, kas dzīvo citā dalībvalstī, tur jau dzīvoja pirms pievienošanās (A.4. shēma). Visbeidzot ir norādes ( Holland et al , 2011[10]), ka 2007. gada vilnis neatbilst reālajai iebraukšanai, bet vismaz daļēji atspoguļo valstī jau dzīvojošo emigrantu legalizāciju.

Mobilitātes plūsmu tendences

ES iekšējā mobilitāte, šķiet, seko ekonomikas tendencēm. Spēcīgas ekonomikas izaugsmes laikposmā no 2004. līdz 2007. gadam bija vērojams lielākais ES-10 un ES-2 valstu pilsoņu pieplūdums ES-15 valstīs, bet šī tendence būtiski mainījās 2008. gadā, kad sākās ekonomikas un finanšu krīze. Kopumā ekonomiskā lejupslīde un tai sekojošais darbaspēka pieprasījuma samazinājums radīja mazāku ES-10 un ES-2 pilsoņu pieplūdumu ES-15 valstīs, jo īpaši 2009. gadā. Tas arī izraisīja nedaudz lielāku aizplūšanu atpakaļ uz izcelsmes valstīm, bet nav pierādījumu par plaša mērogu atgriešanos[11], jo lielākā daļa ES-10 un ES-2 darba ņēmēju nolēma palikt galamērķa valstī (Koehler et al , 2010).

Bulgārijas un Rumānijas mobilitātes plūsma savu augstāko punktu sasniedza 2007. gadā, tad 2008. gadā un jo īpaši 2009. gadā būtiski kritās un no jauna palielinājās 2010. gadā, kad uzlabojās ekonomiskie apstākļi. Lai gan plūsma uz IT, UK, FR un DE no jauna palielinājās, ieplūdums Spānijā samazinājās, ko lielā mērā var skaidrot ar tās slikto darba tirgus stāvokli. Laikposmā starp 2007. un 2010. gadu ir notikušas izmaiņas ES-2 pilsoņu, kas dzīvo ārzemēs, ģeogrāfiskajā sadalījumā, palielinoties Itālijā dzīvojošajai daļai (no 32 % uz 37 %) un samazinoties Spānijā dzīvojošajai daļai (no 44 % uz 35 %).

ES iekšējās mobilitātes samazināšanās krīzes laikā ES-2 pilsoņiem bija mazāk izteikta nekā ES-10 pilsoņiem (A.4. tabula), jo ES-2 paplašināšanās notika salīdzinoši nesen un tāpēc tai joprojām ir ietekme uz darba ņēmēju mobilitāti. Vēl viens iemesls ir tas, ka Bulgāriju un Rumāniju smagi skāra ekonomikas lejupslīde un lielā algu atšķirība ar ES-15 valstīm joprojām ir spēcīgs stimulējošs faktors ( Holland et al , 2011). Tomēr mobilitātes plūsma no ES-2, šķiet, savu augstāko punktu sasniedza 2007. gadā un, neskatoties uz atlabšanu, 2010. gadā bija daudz mazāka nekā 2006.–2008. gadā.

Pārejas režīms un faktori, kas ietekmē mobilitāti

A.5. tabula liecina, ka agrai darba tirgus atvēršanai (FI, SE un lielākajā daļā ES-10 valstu) ir bijusi ļoti maza ietekme uz ES-2 pilsoņu pieplūdumu. Kas attiecas uz valstīm, kas savu darba tirgu atvēra 2009. gadā, beidzoties pirmajam posmam, pieplūdums pēc atvēršanas arī bija ļoti mazs (DK, HU) vai būtiski samazinājās (Spānija, EL, PT), ko daļēji var skaidrot ar ekonomikas lejupslīdi. Vienlaikus valstīs, kas turpināja piemērot pārejas pasākumus, kopš 2007. gada ir būtisks pieplūdums. Itālijā kopš 2007. gada galvenajās nozarēs vairs netiek prasīta darba atļauja, ar ko skaidrojams lielais mobilitātes pieaugums no ES-2 valstīm.

Šie piemēri liecina, ka pārejas pasākumiem ir bijusi tikai neliela ietekme uz ES iekšējās mobilitātes sadalījumu un ka mobilitātes plūsmas vadās pēc tādiem faktoriem kā vispārējais darbaspēka pieprasījums, tīkla efekts ar jau tur dzīvojošajiem ārzemniekiem vai valodu.

Kā teikts 2008. gada ziņojumā[12], darba tirgus ierobežojumiem var būt blakusietekme, piemēram nedeklarēta darba pieaugums. Cita ierobežojumu blakusietekme ir salīdzinoši liela nesen no ES-10 un ES-2 valstīm ES iekšienē pārcēlušos cilvēku pašnodarbināto daļa valstīs, kas saglabā ierobežojumus[13]. Visbeidzot ekonomiskās lejupslīdes laikā bailes zaudēt piekļuvi darba tirgum varētu būt iemesls, kāpēc ES-2 darba ņēmēji palika galamērķa valstī pat tad, kad zaudēja darbu, nevis devās atpakaļ uz savu valsti un atgriezās atpakaļ pēc darba tirgus atlabšanas.

ES IEKšēJO MOBILO PILSOņU SVARīGāKāS IEZīMES

Vecums, dzimums un izglītība

No visiem ES-2 pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, 85 % ir darbspējīgā vecumā (15–64) salīdzinājumā ar vidēji 67 % no ES-25 kopējā iedzīvotāju skaita. Tāpēc ir daudz ticamāk, ka savas dzīves ekonomiski produktīvajā periodā ir mobilie pilsoņi no ES-2 valstīm nevis pamatiedzīvotāji. Turklāt nesen emigrējušie ES-2 darba ņēmēji ir jaunāki nekā gan sūtītājas, gan saņēmējas valsts iedzīvotāji kopumā. Personas vecumā līdz 35 gadiem veido 62 % no ES-2 ekonomiski aktīvajiem darbspējīgā vecuma mobilajiem pilsoņiem salīdzinājumā ar tikai 34 % no ES-15 darbaspēka (1. shēma). Kas attiecas uz dzimumu, tad starp aktīvajiem ES-2 mobilajiem pilsoņiem, kas pārcēlušies uz citu ES dalībvalsti, ir lielāka sieviešu daļa (50 %) nekā vidēji saņemošo valstu darbaspēkā (45 %).

1. shēmā arī redzams, ka aptuveni trešdaļa neseno ES iekšienē no ES-2 valstīm pārcēlušos cilvēku ir mazkvalificēti (salīdzinājumā ar tikai 18 % no ES-10 mobilajiem pilsoņiem, kas nesen pārcēlušies uz citu ES dalībvalsti) un vairāk nekā puse ir vidēji kvalificēti (skatīt 1. shēmu). Augsti kvalificētā darbaspēka daļa (14 %) ir daudz mazāka nekā ES-15 darbaspēkā (29 %).

1. shēma. Neseno ES-2/10 mobilo pilsoņu ES-15 valstīs sociālais un ekonomiskais sadalījums (vecuma grupa 15–64), 2010. gads (% no kopējās vērtības uz grupu)

[pic]

Avots: Eurostat , ES darbaspēka apsekojums, gada dati.

Piezīme. Nesenos mobilos pilsoņus definē kā personas, kas 7 gadus vai mazāk dzīvo ES-15 uzņemošajā valstī. Dati par dzimumu, vecumu un izglītības līmeni attiecas uz aktīvajiem iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz64 gadiem; dati par darba tirgus statusu attiecas uz visiem iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem.

Darba tirgus statuss

2010. gadā nesen no ES-2 pārcēlušos cilvēku nodarbinātības līmenis bija nedaudz zemāks (63 %) nekā vidēji ES-25 (65 %)[14]. Taču sadalījums pēc galvenajām galamērķa valstīm liecina, ka nodarbinātības līmenis ir daudz augstāks nekā vidēji darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem IT un UK, tuvu vidējam līmenim Spānijā un daudz zemāks tikai DE (A.6. shēma). Turklāt no ES-2 pārcēlušos cilvēku neaktivitātes rādītājs ir daudz zemāks nekā vidēji (1. un A.6. shēma).

Šajās galvenajās galamērķa valstīs viņu nodarbinātības līmenis ir arī salīdzināms ar ES-10 valstu mobilo pilsoņu vidējo nodarbinātības līmeni (A.6. shēma), kas liecina, ka galvenokārt tā ir ES-2 valstu darba ņēmēju koncentrācija valstīs ar zemāku kopējo nodarbinātības līmeni (Itālija, Spānija) – skatīt A.13. shēmu –, ar ko skaidrojami to kopējie vājie rādītāji (salīdzinājumā ar ES-10 mobilajiem pilsoņiem).

ES-2 mobilie pilsoņi bija grupa, kuru ekonomiskā lejupslīde skāra vissmagāk (A.7. shēma) un viņu bezdarba līmenis ir ļoti augsts. Tas galvenokārt skaidrojams ar vispārējo darba tirgus situāciju Spānijā[15], vienā no divām galvenajām galamērķa valstīm, vidējo zemo izglītības līmeni un to nodarbinātību nozarēs, kuras smagi skārusi krīze, jo īpaši būvniecības nozarē.

ES-2 mobilo pilsoņu nodarbinātības līmenis ir augstāks (63 %) nekā vidēji sūtītājās valstīs (59 %); skatīt A.5. shēmu.

Profesijas un nozares

Nesen no Bulgārijas un Rumānijas pārcēlušies cilvēki galvenokārt strādā (A.6. tabula) būvniecībā (21,2 %)[16], privātās mājsaimniecībās (17,5 %) un izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē (14,2 %). Viņu daļa valsts pārvaldē, izglītībā, “veselībā un sociālajā aprūpē” un “profesionālajos, zinātniskajos un tehniskajos pakalpojumos” ir daudz mazāka par vidējo.

ES-2 valstu mobilie darba ņēmēji ir galvenokārt nodarbināti profesijās, kam nepieciešama zema (40 %) vai vidēja (53 %) kvalifikācija; augstas kvalifikācijas darbā ir nodarbināti tikai 7 % darba ņēmēju (A.7. tabula un A.10. shēma). Visbiežāk viņi ir nodarbināti vienkāršās profesijās un kā “kvalificēti strādnieki un amatnieki”.

ES-2 darba ņēmēju sadalījums pa nozarēm un profesijām kopumā atspoguļo to prasmes ar pārāk lielu zemas un vidējas kvalifikācijas segmentu. Ekonomiskās izaugsmes periodā darba ņēmēju no ES-2 valstīm pieplūdums saņemošo valstu darba tirgū bija pozitīva parādība, jo viņi bija nodarbināti profesijās vai nozarēs, kurās trūka darbaspēka, un viņu īpatsvars vietējā nodarbinātībā bija neliels[17]. Taču lielas daļas jauno un/vai mazkvalificēto ES-2 mobilo pilsoņu nodarbinātību negatīvi skāra ekonomiskā lejupslīde (jo īpaši Spānijā, skatīt A.11. shēmu), jo viņi ir jutīgāki attiecībā uz darba zaudējumu, viņu pielāgošanās spējas ir ierobežotas un viņiem ir grūtāk no jauna integrēties darba tirgū.

IETEKME UZ EKONOMIKU UN DARBA TIRGU

Ietekme uz izaugsmi un IKP uz vienu iedzīvotāju

Nesenā uz modeļa balstītā pētījumā[18] aplēsts, ka ES-2 darba ņēmēju mobilitāte laikposmā no 2004. līdz 2009. gadam palielināja ES kopējo IKP par aptuveni 0,2 % īstermiņā un 0,3 % ilgtermiņā (pamatojoties uz lielāku darbaspēka skaitu un ļaujot pielāgojot ražošanas jaudu). Saņemošajām ES-15 valstīm ilgtermiņa ietekme ir vēl spēcīgāka (0,4 %). Tomēr valstīs, kurās bija liels pieplūdums no ES-2 valstīm, bija lielākā ietekme uz IKP: +1,7 % Spānijā un +1,3 % Itālijā. Saņemošajās valstīs, šķiet, nav ilgtermiņa ietekmes uz IKP uz vienu iedzīvotāju. Citi pētījumi (piemēram, D’Auria, Mc Morrow un Pichelmann , 2008; Brücker et al ., 2009; un Baas, Brücker un Hauptmann , 2009) sliecas apstiprināt kopējo pozitīvo ietekmi uz kopējo IKP un mērenu ietekmi uz IKP uz vienu iedzīvotāju.

Sūtošajām ES-2 valstīm ilgtermiņa ietekme uz IKP ir ārkārtīgi negatīva (-9,2 %), kas radās nozīmīgas izbraukšanas rezultātā laikposmā no 2004. līdz 2009. gadam, bet ietekme uz ražošanas jaudu uz iedzīvotāju ir daudz mazāka (-2,5 %). Turklāt naudas pārvedumi var īstermiņa un vidējā termiņā daļēji kompensēt negatīvo ietekmi uz izaugsmi (skatīt 4.4. sadaļu).

Ietekme uz publiskajām finansēm, labklājības sistēmām un sabiedriskajiem pakalpojumiem

Kā liecina vairāki pētījumi (piemēram, Barrett and Maître , 2011), nav liecību par neproporcionālu pabalstu lietojumu no neseno ES iekšējās mobilitātes pilsoņu puses. Mobilitātes plūsmas dažos gadījumos radīja spiedienu uz izglītību, sociālajiem mājokļiem un veselības aprūpes pakalpojumiem vietējā līmenī. Tomēr lielākā daļa pētījumu (piemēram, D’Auria, Mc Morrow and Pichelmann , 2008) liecina, ka neseno mobilitātes plūsmu ietekme uz publiskajām finansēm ir minimāla vai pozitīva valsts līmenī un nav jaunu pierādījumu par pretējo.

Ilgtermiņā ES iekšējā mobilitāte var radīt spiedienu uz sūtošo valstu vecuma struktūru un, iespējams, arī uz publiskajām finansēm, jo no ES-2 dalībvalstīm ir izbraukuši daudz jaunu pilsoņu.

Ietekme uz algu un nodarbinātību

Lielākā daļa pētījumu par ES-2 darbaspēka mobilitātes ietekmi uz vietējo darba ņēmēju algām un nodarbinātību secina, ka ietekme ir ļoti maza. Piemēram nesens pētījums[19] liecina, ka algas ES-15 īstermiņā ir vidēji par 0,24 % zemākas nekā tās būtu bijušas bez papildu mobilitātes no ES-2, un līdzīga ietekme ir arī ilgtermiņā (-0,28 %). Ietekme ir lielāka valstīs, kuras uzņēma lielu daudzumu darba ņēmēju no ES-2 valstīm (apmēram -0,7 % gan Spānijā, gan Itālijā).

Konstatēts, ka īstermiņā ES-2 darba ņēmēju ieplūšanas ietekme uz bezdarbu arī ir neliela, aprēķinot, ka ES vidējais bezdarba rādītājs īstermiņā ir palielinājies tikai par 0,02 procentpunktiem un tam nav ilgtermiņa ietekmes, pat valstīs, kuras saņēma lielu pieplūdumu no ES-2 valstīm.

Aplūkojot rezultātus, kas sadalīti pa īpašām prasmju grupām, nozarēm vai pa profesijām, tie var atšķirties no apkopotajiem rezultātiem. Brücker et al (2009) liecina, ka nodarbinātības ietekme uz mazkvalificētiem darba ņēmējiem ir lielāka nekā kopumā. Tomēr, pat ņemot vērā darba ņēmēju kvalifikācijas atšķirības, ietekme ir mērena.

Ekonomiskās lejupslīdes ietekme

Iepriekš aprakstītā makroekonomiskā un nodarbinātības ietekme ir mobilitātes atsevišķa ietekme, neņemot vērā citus faktorus, kas ietekmē algas un nodarbinātību. Jāatzīmē, ka šo ietekmju aprēķina laikposmu (2004–2009) pārsvarā varēja raksturot kā ekonomiskās izaugsmes periodu. Izaugsmes periodā (2004–2007) ES-2 pilsoņi saņemošajās valstīs aizpildīja trūkstošā darbaspēka vietas, bet, sākoties ekonomiskajai lejupslīdei, integrēties darba tirgū kļuva daudz grūtāk, jo īpaši Spānijā[20].

Tomēr ir skaidrs, ka ES-2 mobilajiem pilsoņiem, kas nesen pārcēlušies uz citu ES dalībvalsti, ir tikai neliela nozīme atsevišķu valstu darba tirgus krīzē. Piemēram, 2010. gadā viņi veidoja tikai 1 % no visiem bezdarbniekiem (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) ES-15 valstīs[21], salīdzinājumā ar 4,1 % no nesen iebraukušajiem trešo valstu pilsoņiem.

Naudas pārvedumi

Darba ņēmēju, kas dzīvo ārpus Bulgārijas un Rumānijas, sūtītie naudas pārvedumi abās valstīs veido aptuveni 3 % no IKP (vidējais 2004–2010[22]). Sūtītājās valstīs tas ir nozīmīgs ienākumu avots un var palīdzēt veicināt ekonomisko izaugsmi, veicinot kopējo pieprasījumu un finansējot ieguldījumu izglītībā vai tādas uzņēmējdarbības uzsākšanu, kurā nepieciešami lieli ieguldījumi. Tādēļ naudas pārvedumi var būt daļēja kompensācija par sūtošo valstu zaudējumiem, kas rodas no potenciālā darbaspēka ieguldījuma zaudējuma. Tam var būt arī pozitīva ietekme uz sūtošo valstu maksājumu bilanci.

Intelektuālā darbaspēka emigrācija un darbaspēka trūkums sūtošajās valstīs

Nozīmīgā pārsvarā jaunu darba ņēmēju emigrācija no Bulgārijas un Rumānijas uz citām dalībvalstīm ir radījusi bažas par intelektuālā darbaspēka emigrāciju. Taču, tā kā augsti kvalificētu darba ņēmēju daļa starp ES-2 mobilajiem pilsoņiem, kas nesen pārcēlušies uz dzīvi citā ES dalībvalstī, ir zemāka (14 %) nekā starp izcelsmes valstu aktīvajiem iedzīvotājiem (19 %), šķiet, ka abās valstīs nav novērojama spēcīga intelektuālā darbaspēka emigrācija (A.8. shēma). Turklāt pēdējos gados ES-2 valstīs ir būtiski palielinājies terciārajā izglītībā uzņemto skaits, kas varētu kompensēt izbraukušo kvalificēto darbaspēku.

Lai gan kopumā intelektuālā darbaspēka emigrācija nav novērojama, šāda ietekme varētu būt jūtama atsevišķās nozarēs vai profesijās, piemēram, veselības aprūpes nozarē.

SECINāJUMI

Bulgārijas vai Rumānijas mobilo pilsoņu galvenās galamērķa valstis ir bijušas Itālija un Spānija, bet ieplūdums vairumā citu dalībvalstu ir bijis ļoti neliels. Ieplūdums strauji samazinājās ekonomikas lejupslīdes periodā, jo īpaši visvairāk skartajās valstīs (piemēram, Spānijā), un kopš pievienošanās kopumā tas ir daudz mazāks nekā trešo valstu pilsoņu ieplūdums. Nav datu, kas liecinātu par tiešu saikni starp darbaspēku plūsmu apmēru no ES-2 dalībvalstīm un piemēroto pārejas režīmu. Lielākā daļa ES-2 pilsoņu galamērķa valstī atradās jau pirms pievienošanās, un valstīs, kuras piemēroja ES tiesību aktus par brīvu pārvietošanos, neradās lielākais pieplūdums. Lai gan turpmākās ES-2 mobilitātes tendences būs atkarīgas no daudziem faktoriem, no kuriem lielākā daļa nav prognozējami (piemēram, izaugsme, darbvietu radīšana un algas gan saņemošajā, gan sūtošajā valstī), ir pazīmes, ka daudzi ES-2 pilsoņi, kas vēlējās pārcelties uz citu valsti, to jau ir izdarījuši un emigrācijas potenciāls, iespējams, ir samazinājies.

Lielākā daļa nesen no Bulgārijas un Rumānijas pārcēlušos cilvēku piedalās darba tirgū tādā pat mērā kā iedzīvotāji kopumā vai pat lielākā mērā. Tiem kopumā ir bijusi pozitīva ietekme uz saņemošās valsts ekonomiku, veicinot izmaiņas kvalifikāciju kopumā un strādājot nozarēs un profesijās, kur trūka nepieciešamā darbaspēka. Tas jo īpaši attiecas uz izaugsmes periodu no 2004. līdz 2007. gadam. Kopš ekonomiskās lejupslīdes ES-2 pilsoņu, jo īpaši jaunu un mazkvalificētu darba ņēmēju, integrācija darba tirgū ir kļuvusi daudz grūtāka.

Ekonometriskas aplēses liecina par pozitīvo ietekmi uz IKP saņēmējās valstīs (jo īpaši valstīs, kuras uzņēma lielu ES-2 darba ņēmēju pieplūdumu) un neitrālu ietekmi uz IKP uz vienu iedzīvotāju. Pētījumos nav konstatēta būtiska ietekme uz vietējo darba ņēmēju bezdarba līmeni vai algām, pat aplūkojot atsevišķi pēc prasmju līmeņiem. Tomēr šīs aplēses liecina par pārsvarā negatīvu ietekmi sūtošajās valstīs, jo īpaši ilgtermiņā. Kopš 2003. gada vērojama būtiska darba ņēmēju aizplūde, kas skar ražošanas jaudu un veicina to, ka vidēji darbaspēks kļūst vecāks. Tomēr šo negatīvo ietekmi daļēji var kompensēt naudas pārvedumi, un tiek uzskatīts, ka intelektuālā darbaspēka emigrācija ir ierobežota.

Var secināt, ka darba ņēmēju no ES-2 valstīm mobilitātei vairumā valstu, bet mazākā mērā Itālijā un Spānijā, ir tikai neliela ietekme un ir pierādījumi, ka ES iekšējā mobilitāte kopumā nav radījusi nopietnus darba tirgus traucējumus. Pašreizējie darba tirgus traucējumi daudzās dalībvalstīs ir radušies dažādu iemeslu dēļ, jo īpaši finanšu un ekonomikas krīzes un strukturālu darba tirgus problēmu rezultātā.

Tomēr pēcpievienošanās mobilitātei varētu būt bijušas ekonomiskās un sociālās izmaksas gan saņemošajās valstīs, gan sūtošajās valstīs. Komisija uzskata, ka šīs izmaksas nesamazināsies, ierobežojot darbaspēka mobilitāti, un problēmas ir jārisina ar attiecīgiem politikas pasākumiem. Kā liecina 2004. gada paplašināšanās pieredze, darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežošanai var būt tāda negatīva blakusietekme kā nedeklarēta darba pieaugums. Būtībā darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežošana neatrisina augstā bezdarba līmeņa problēmu Eiropā.

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir viena no pamatbrīvībām, ko nodrošina ES tiesību akti. Tā pozitīvi ietekmē darba tirgu visā Eiropā un tādējādi ir viens no visu dalībvalstu apstiprinātās stratēģijas “Eiropas 2020” galvenajiem elementiem. Tā ir spēcīgs un pozitīvs simbols tam, ko Eiropa nozīmē individuāliem ES pilsoņiem.

Komisija cer, ka šis ziņojums un saistītie materiāli Padomei sniegs informāciju, kas nepieciešama Bulgārijas un Rumānijas pārejas režīma piemērošanas otrajai pārskatīšanai.

[1] Pirmā EPSCO padomes pārskatīšana 2008. gada 17. decembrī, pamatojoties uz Komisijas ziņojumu COM(2008) 765, 18.11.2008.

[2] “ES-25” attiecas uz visām dalībvalstīm, kas Eiropas Savienībai pievienojās līdz 2007. gada 1. janvārim;“ES-2” attiecas uz Bulgāriju un Rumāniju; “ES-10” ir visas valstis, kas ES pievienojās 2004. gada 1. maijā, un “ES-15” ir dalībvalstis, kas Eiropas Savienībai pievienojās pirms 2004. gada 1. maija.

[3] Tiesa 2011. gada 10. februāra spriedumā lietā C-307/09 ( Vicoplus ) atzina, ka dalībvalstis var arī ierobežot pagaidu aģentūru darbinieku norīkošanu darbā.

[4] Komisijas 2011. gada 11. augusta Lēmums 2011/503/ES, OV L 207, 12.8.2011., 22. lpp.

[5] Plašāka informācija par atsevišķiem valstu pasākumiem ir pieejama http://ec.europa.eures.

[6] Tā kā vairāk nekā 95 % ES-2 pilsoņu, kas dzīvo citā dalībvalstī, ir apmetušies ES-15 valstīs, nav būtiskas atšķirības kā atsauci uz uzņēmējvalstīm lietot ES-15, nevis ES-25. Tas ir darīts vairākkārt vienkāršības vai datu pieejamības labad.

[7] Visas tabulas un shēmas, kas minētas ar “A”, atrodas šim ziņojumam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā.

[8] Nesen iebraukuši mobilie pilsoņi definēti kā personas, kas 7 gadus vai mazāk dzīvo citā dalībvalstī.

[9] Lai veiktu salīdzinājumu, šā ziņojuma un tā pielikuma dažās tabulās un shēmās ir iekļauti dati attiecībā uz ES-10 pilsoņu situāciju.

[10] Tekstā minēto ārējo pētījumu pilnas atsauces ir norādītas šim ziņojumam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā.

[11] Saskaņā ar Eurostat iedzīvotāju statistiku un LFS .

[12] COM (2008) 765, 18.11.2008.

[13] Pašnodarbināto ES-2 pilsoņu daļa 2010. gadā bija daudz lielāka valstīs, kur uz algotu darbu attiecināja ierobežojumus darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai (UK, DE), nekā valstīs, kur šos ierobežojumus nepiemēro (Spānija), vai Itālijā (kur galvenajās nozarēs nav nepieciešama darba atļauja). To uzsvēra arī Kausar (2011) un Fellmer and Kolb (2009).

[14] Pirms krīzes, 2007. gadā, šie abi rādītāji bija vienādi (skatīt A.7. shēmu).

[15] Vairāk nekā 60% ES-2 pilsoņu, kas dzīvo citā dalībvalstī un ir bezdarbnieki, dzīvo Spānijā (23 % Itālijā).

[16] Šī ES-2 darba ņēmēju koncentrācija būvniecības nozarē bija vēl izteiktāka pirms krīzes – 2007. gadā šī daļa bija aptuveni 27 %.

[17] Lai gan trīs iepriekš minētās galvenās nozares veido aptuveni 53 % ES-2 mobilo pilsoņu, kas nesen pārcēlušies uz citu ES dalībvalsti, to kopējais apjoms ES-15 nodarbinātībā nav nozīmīgs (mazāk nekā 14 %).

[18] Holland et al , 2011.

[19] Holland et al , 2011.

[20] Ierobežotā atgriešanās mobilitāte, neskatoties uz nelabvēlīgo darba tirgus situāciju, liecina, ka ir bijis daudz nesen iebraukušu emigrantu no ES-2 valstīm, kuriem jāintegrējas darba tirgū periodā, kad ir mazs darbaspēka pieprasījums.

[21] Lielākā daļa ir Spānijā (2,4 %) un Itālijā (2 %).

[22] Avots: Eurostat un Pasaules Banka.