[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 10.3.2011

COM(2011) 114 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPADOMEI

Ziņojums par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem — 2011Mūsu stratēģisko ekonomisko partneru iesaiste, lai uzlabotu piekļuvi tirgum:darbības prioritātes, lai likvidētu šķēršļus tirdzniecībai

SEC(2011) 298 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPADOMEI

Ziņojums par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem — 2011Mūsu stratēģisko ekonomisko partneru iesaiste, lai uzlabotu piekļuvi tirgum:darbības prioritātes, lai likvidētu šķēršļus tirdzniecībai

IEVADS

ES ir pasaules lielākais tirdzniecības bloks un visnozīmīgākais ārvalstu tiešo ieguldījumu avots un galamērķis, tādēļ tā ir ieinteresēta nodrošināt atklātu un vienlīdzīgu tirdzniecības sistēmu pasaulē. Nākotnē šī interese var tikai pieaugt — ap 2015. gadu 90 % no visas pasaules izaugsmes norisināsies ārpus Eiropas. Eiropas ekonomikai ir jāizmanto iespēja, ko sniedz straujāki izaugsmes tempi ārvalstīs, īpaši Āzijā.

Būtiski svarīgs vēstījums jaunajā ES tirdzniecības stratēģijā[1] ir tāds, ka līdztekus sarunām mūsu atjauninātajā tirdzniecības politikā ir jāieņem uzstājīgāka nostāja, lai cita starpā nodrošinātu, ka Eiropas uzņēmumiem netiek atņemtas likumīgas tirgus piekļuves iespējas un ka tiek pienācīgi īstenotas mūsu tiesības, lai nodrošinātu vienādus godīgus noteikumus visiem. Komisija koncentrēs visus spēkus un rūpīgi strādās pie šo mērķu sasniegšanas. Tāpat Komisija ir apņēmusies turpināt cīņu pret protekcionismu. Tieši tādēļ, ka ES ir pārliecināta par ieguvumiem, ko sniedz atvērts tirgus gan pašu mājās, gan ārvalstīs, tai šo mērķu sasniegšanā savstarpīguma un savstarpēju ieguvumu labad ir jāiesaista arī tās partneri[2].

Palīdzēt Eiropas uzņēmumiem piekļūt trešo valstu tirgiem ir bijis un būs viens no ES tirdzniecības politikas pamatelementiem, tomēr ES šie centieni ir vēl jāpastiprina. Skaidrs, ka mūsdienu tirdzniecības politikas galvenais izaicinājums nav samazināt preču tarifus, bet gan novērst normatīvos šķēršļus, panākt labāku tirgus piekļuvi pakalpojumiem un ieguldījumiem, atvērt publiskā iepirkuma tirgus, labāk aizsargāt un piemērot intelektuālā īpašuma tiesības un likvidēt nepamatotus šķēršļus, kas traucē izejmateriālu ilgtspējīgai piegādei. Kopumā ir jānodrošina, ka tirdzniecība veicina ilgtspējīgu attīstību, ņemot vērā tirdzniecības šķēršļu sociālo ietekmi. Pētījumi liecina, ka ES iekšzemes kopprodukts (IKP) varētu pieaugt par vairāk nekā pusprocentu, ja mēs pabeigtu visas plānotās divpusējās un daudzpusējās sarunas[3]. Šo skaitli varētu divkāršot, ja ES panāktu patiesu progresu saistībā ar beztarifu barjerām un normatīvajiem jautājumiem ar tās lielākajiem tirdzniecības partneriem, piemēram, ASV un Ķīnu[4]. Tirdzniecības politika var dot lielu ieguldījumu darba vietu radīšanā un izaugsmē, un šis potenciāls ir jāizmanto.

Tirgus piekļuves stratēģija[5] ir mūsu īstenošanas pasākumu svarīga sastāvdaļa, nodrošinot, ka tirdzniecības nolīgumi tiek faktiski pārvērsti īstos tirdzniecības ieguvumos. Īpaša uzmanība tiek pievērsta profilaktiskām darbībām, arī izmantojot agrīnās brīdināšanas mehānismus, kā paredzēts PTO nolīgumos par tehniskiem šķēršļiem tirdzniecībai un sanitāriem un fitosanitāriem pasākumiem. Komisija ir apņēmusies turpināt attīstīt jauno veidu, kā tā sadarbojas ar dalībvalstīm un uzņēmējiem, lai novērstu šķēršļus trešo valstu tirgos un liktu šķēršļu likvidēšanu pamatā mūsu attiecībām ar trešām valstīm arī visaugstākajā līmenī. Komisija uzskata, ka tirgus piekļuves jautājumiem jābūt svarīgam elementam Eiropadomē notiekošajās diskusijās par mūsu stratēģisko ekonomisko partnerību veicināšanu, nosakot prioritātes, racionalizējot dažādos instrumentus un koordinējot vēstījumus, lai efektīvāk aizstāvētu ES intereses ārvalstīs. Tāpat ir svarīgi padomāt par prioritātēm paralēli tam, ka sāk darboties Eiropas Ārējās darbības dienests.

Šis ir pirmais ikgadējais ziņojums Eiropadomei par trešās valstīs esošiem šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem, kā pirmo reizi tika paziņots stratēģijā “Eiropa 2020”[6]. Tas dod iespēju pievērst uzmanību vajadzīgajām kopējām darbībām pret konkrēti izvēlētiem tirgus piekļuves šķēršļiem, kas ietver pārrobežu pasākumus un rūpniecības politikas praksi[7]. Ir atdzīvojusies ES lielāko tirdzniecības partneru interese par rūpniecības politiku. Dažkārt tas ietver tādu praksi kā konkrētās valsts atsevišķu uzņēmumu aktīvu lobēšanu, kas varētu kaitēt ES interesēm.

Izvēlētie šķēršļi ir tādi, kuriem ir ievērojama ekonomiska un/vai sistēmiska ietekme uz Eiropas uzņēmēju darbību dažu stratēģisko partneru tirgos. Tas ietver arī izejmateriālu eksporta ierobežojumus, kas patiesībā nav tieši tirgus piekļuves šķēršļi, bet nodara tādu pašu kaitējumu Eiropas uzņēmumiem, īpaši Eiropas ražotājiem pakārtotajā rūpniecībā, kuri iekļauj izejmateriālus pabeigtajos eksportam domātajos ražojumos. Šis ziņojums palīdzēs koncentrēt diskusijas Eiropadomē uz kopīgām tirgus piekļuves prioritātēm, lai pilnībā izmantotu ES kopīgo spēku un gūtu tiešus ieguvumus saistībā ar izaugsmi un darba vietām Eiropas Savienībā.

IEVĒROJAMI ŠĶĒRŠĻI MŪSU ATTIECĪBĀS AR STRATĒĢISKAJIEM PARTNERIEM

Šajā ziņojumā īpaša uzmanība pievērsta šķēršļiem, kuriem ir ievērojama ekonomiska un/vai sistēmiska ietekme uz Eiropas uzņēmēju darbību dažu stratēģisko partneru tirgos — Ķīnā, Indijā, Japānā, Brazīlijā/Argentīnā (tās skatāmas kopā Mercosur kontekstā), Krievijā un ASV. Tirdzniecība ar šiem partneriem 2009. gadā aptvēra 45% no mūsu tirdzniecības ar precēm un komerciāliem pakalpojumiem (ar ASV 19% un ar Ķīnu 10%) un 41% no mūsu ārvalstu tiešo ieguldījumu plūsmas[8] (tikai ASV vien aptvēra 35%). Tā kā ES patlaban nav divpusēju brīvās tirdzniecības nolīgumu sarunu ar četriem no šiem sešiem partneriem, vēl jo svarīgāk ir nostiprināt kopīgu pieeju šīm valstīm.

Tas, ka šis ziņojums īpaši pievēršas šiem stratēģiskajiem partneriem, protams, nenozīmē, ka Komisija līdz galam nenovērtētu šķēršļu nozīmi citos svarīgos tirgos, kas bieži ir jaunattīstības tirgi, piemēram, ASEAN valstīs, Persijas līča sadarbības padomes valstīs, dienvidu vai austrumu kaimiņattiecību politikas valstīs vai citu stratēģisko partneru tirgos, piemēram, Meksikā un Dienvidāfrikā. Pievienotais dienestu darba dokuments papildina šo ziņojumu, sniedzot detalizētāku informāciju par paveikto un paredzēto, lai likvidētu noteiktos šķēršļus plašākā 32 prioritāro eksporta tirgu kontekstā.

Konkrētie šķēršļi ir izvēlēti, balstoties uz neseniem kopīgiem situācijas novērtējumiem septiņās attiecīgajās valstīs — piemēram, uz šķēršļu novērtējumu, kas 2009./2010. gadā tika veikts pēc Padomes lūguma[9] un kā rezultātā tika noteikti 205 prioritāri šķēršļi 32 tirgos, kā arī pastāvīgi uzraugot pēc nesenās ekonomikas un finanšu krīzes ieviestos protekcionisma pasākumus[10].

Ķīna

Ķīna ir ES otrā lielākā tirdzniecības partnere, bet ES ir Ķīnas lielākā tirdzniecības partnere. No Ķīnas nāk ne tikai patēriņa preces par zemām cenām, bet arī svarīgas sastāvdaļas mūsu ražošanas nozarēm. Neraugoties uz mūsu ievērojamo divpusējās tirdzniecības deficītu, Ķīna ir kļuvusi par mūsu preču un pakalpojumu visātrāk augošo eksporta tirgu un ES ieguldījumu nozīmīgu galamērķi. ES 2009. gadā uz Ķīnu eksportēja preces 82 miljardu EUR vērtībā, kas, neraugoties uz krīzi, tomēr bija par 4 % vairāk nekā 2008. gadā, savukārt līdz 2010. gada oktobra beigām mūsu eksporta apjoms salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija pieaudzis par 38 %. Kopumā ES eksports uz Ķīnu laikā no 2005. gada (dati par pirmajiem 11 mēnešiem) līdz 2010. gadam (dati par pirmajiem 11 mēnešiem) ir palielinājies vairāk kā divas reizes (121 %). Tomēr šis ES eksporta līmenis joprojām nesasniedz iespējamo potenciālu, un labāka piekļuve tirgum ļautu ES eksportētājiem un ieguldītājiem veicināt Ķīnas fenomenālo ekonomikas izaugsmi un pilnībā piedalīties tajā.

Desmit gadus pēc pievienošanās PTO Ķīnai joprojām jāuzlabo situācija attiecībā uz PTO pamatprincipu — nediskriminācijas, pārredzamības un valsts režīma — īstenošanu. Ievērojami tirgus piekļuves šķēršļi joprojām pastāv standartizācijas un tehnisko noteikumu jomā, kā arī pakalpojumu, ieguldījumu un publiskā iepirkuma jomā. Joprojām rada bažas arī intelektuālā īpašuma tiesību nepietiekama piemērošana un apgrūtinošas sertifikācijas procedūras. Visam pamatā ir aizvien pieaugošas bažas, ka Ķīnas rūpniecības politikā acīmredzami iejaucas valsts ar mērķi aizstāt importu, veikt tehnoloģiju piespiedu nodošanu un nodrošināt vietējiem ražotājiem atvieglotu piekļuvi izejmateriāliem. Tas ietver tādas rūpniecības subsīdijas kā aizdevumi ar atvieglotiem nosacījumiem no valsts bankām, zemes piešķiršana, zemākas cenas ieguldāmajiem materiāliem (enerģijai) un eksporta kredīti.

Turpmāk uzskaitīti galvenie šķēršļi ES uzņēmējiem, kas noteikti kā prioritārie jautājumi.

1) Izejmateriālu jomā Ķīna patlaban sistemātiski izmanto tādus tirgu ierobežojošus pasākumus kā eksporta nodevas un kvotas. Šie ierobežojumi 2009. gadā skāra izejmateriālu importu ES no Ķīnas apmēram 1,2 miljardu EUR vērtībā, kas bija 6 % no šo preču kopējā importa ES. Rūpnieciskie izejmateriāli bija 59 % no Ķīnas importa, kuru skāra šie pasākumi. Šie tirdzniecības šķēršļi ir īpaši problemātiski globālajā vidē, kur uzreiz nav pieejams alternatīvs piegādes avots vai alternatīvs izejmateriāls. Nesenie notikumi saistībā ar tirdzniecību ar retzemju elementiem lieliski raksturo šo problēmu. Ķīnā esošie tirdzniecības šķēršļi saistībā ar retzemju elementiem attiecās uz 62 % no šo retzemju elementu veidu kopējā importa ES 2009. gadā[11]. Ķīnas retzemju elementu eksporta kvotas samazinājuma dēļ tirgū ir ievērojami samazinājies piedāvājums un krasi pieaugušas cenas, un tas ir ievērojami ietekmējis to izstrādājumu, kuros šie elementi tiek izmantoti, ražošanas izmaksas. Retzemju elementu cenas ir pieaugušas par gandrīz 500 %, un tiek prognozēts, ka tās nesenā eksporta kvotu samazinājuma dēļ pieaugs vēl vairāk. ES rūpniecībā retzemju elementus izmanto aizvien plašākā klāstā pakārtoto izstrādājumu, no kuriem galvenie ir automašīnu katalītiskie neitralizatori, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozare (piemēram, iespiestās shēmas plates, optiskās šķiedras un pusvadītāji), fosfora lampas, spēcīgi pastāvīgie magnēti (kurus izmanto, piemēram, elektroautomobīļos vai vēja turbīnās), augsto tehnoloģiju stikls un keramika. Tādēļ uz spēles visai lielā mērā ir likta Eiropas ekonomikas pašreizējā un sevišķi turpmākā attīstība.

2) Nopietnas bažas saistībā ar publisko iepirkumu un intelektuālo īpašumu raisa “ vietējo jauninājumu ” politika, kuras mērķis ir palīdzēt Ķīnas ražošanas nozarei kļūt vērtīgākai, ražojot produktus ar lielāku pievienoto vērtību. Tā raisa nopietnas bažas Eiropas uzņēmumiem, kuri vēlas eksportēt no ES vai jau darbojas Ķīnā. Pagātnē šī politika ir nopietni kavējusi piekļuvi Ķīnas iepirkumam virknē novatorisku nozaru no zaļajām tehnoloģijām līdz telekomunikācijām, pieprasot, ka ārvalstu uzņēmumiem ir jāreģistrē savas intelektuālā īpašuma tiesības Ķīnā. Noteikumu projektā arī prasīts pieteikumu iesniedzējiem atklāt komerciāli konfidenciālu informāciju saistībā ar jauninājumiem un intelektuālā īpašuma tiesībām.

Tomēr pēdējā Augsta līmeņa ekonomikas un tirdzniecības dialoga sanāksmē Ķīnas valdības pārstāvji atkal apliecināja, ka Ķīna nepiemēros ražojumiem un pakalpojumiem atšķirīgu attieksmi atkarībā no tā, kur reģistrēti patenti, kā arī nepieņems un nesaglabās pasākumus, kuri padara intelektuālā īpašuma izcelsmes vietu vai īpašumtiesības par nosacījumu izvēlei publiskā iepirkuma procedūrās. Komisija atzinīgi novērtēja šo paziņojumu, tomēr tā cieši uzraudzīs pasākumu īstenošanu arī provinču līmenī, lai panāktu vienādus noteikumus starp iekšzemes uzņēmumiem, Ķīnā reģistrētiem uzņēmumiem ar ārvalstu kapitālu un ārvalstu uzņēmumiem.

Kopumā Ķīnas iepirkuma sistēma joprojām ir nepilnīga un nepārredzama. Nepieciešamas ievērojamas reformas, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskajiem standartiem un paredzamu vidi kandidātiem. Šo mērķu sasniegšanai būtiski svarīga ir Ķīnas pievienošanās Publiskā iepirkuma nolīgumam.

Intelektuālā īpašuma tiesību jomā kopumā ārvalstu uzņēmumiem joprojām ir grūti piekļūt Ķīnas intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas sistēmai, tas jo īpaši attiecas uz uzņēmumiem, kuri darbojas radošās un novatoriskās nozarēs. Šie uzņēmumi ir neizdevīgākā situācijā, jo tiem piemēro stingrākas formalitātes. Sevišķi pilnvaru un ārvalstu izcelsmes pierādījumu legalizēšanas un notariālas apstiprināšanas prasības ir apgrūtinošas un dārgas, un tas kavē ārvalstu uzņēmējus efektīvi aizstāvēt savas tiesības tiesā un pārvaldes iestādēs. Turklāt praksē izrādās pārāk grūti saņemt pagaidu izpildrakstus, un tiesu piespriestās kompensācijas bieži ir pārāk zemas.

3) Ķīna arvien vairāk nosaka prasības atbilstībai specifiskiem Ķīnas standartiem un ar to saistītas apgrūtinošas trešo personu veiktas pārbaudes un sertifikācijas procedūras . Šādas prasības bieži ir pretrunā starptautiskiem standartiem un praksei, kas nostāda neizdevīgākā situācijā ārvalstu uzņēmējus. Svarīgs piemērs ir informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozare, kur Ķīnas normatīvās sistēmas un atbilstības novērtēšanas prakses sarežģītība un pārredzamības trūkums tajā veicina aizvien neparedzamākas uzņēmējdarbības vides veidošanos un ievērojamas tirgus piekļuves problēmas ārvalstu uzņēmumiem un uzņēmumiem ar ārvalstu kapitālu.

4) Ieguldījumu jomā pašreizējās plūsmas liecina par plašu neizmantotu potenciālu. Lai gan Eiropas uzņēmumi 2009. gadā ir ieguldījuši Ķīnā vairāk nekā 5 miljardus EUR, tas ir mazāk par 3 % no ES kopējiem ieguldījumiem pasaulē. Pašreizējo ieguldījumu klimatu Ķīnā pasliktina pārredzamības un paredzamības trūkums. Turklāt Ķīnas noteikumi, jo īpaši enerģētikas nozarē (kvalifikācijas prasības, ierobežota piekļuve koncesijas līgumiem un salikšanas prasības), neļauj ES enerģētikas uzņēmumiem pilnīgi piekļūt Ķīnas tirgum, sevišķi atjaunojamo energoresursu nozarē.

Turklāt, kā liecina tā sauktais “ieguldījumu katalogs”, virkne svarīgu nozaru Ķīnā joprojām ir slēgtas ārvalstu ieguldījumiem vai piekļuve ir iespējama tikai ar kopuzņēmumu vai pašu kapitāla starpniecību, pastāv ierobežojumi attiecībā uz uzņēmumu skaitu utt. Apvienojot dažādus pasākumus, Ķīna izmanto savu ieguldījumu sistēmu kā instrumentu, lai vadītu valsts ekonomisko attīstību, īpaši virzot vietējos uzņēmumus ar tehnoloģiju un zinātības nodošanu. Tas rada nopietnas bažas Eiropas uzņēmumiem, kuri vēlas ieguldīt Ķīnā. Nākamā ieguldījumu kataloga pārskatīšana ir lieliska iespēja nodot Ķīnas pārvaldes iestādēm vēstījumu par to, ka Ķīnā vajadzīga patiesi atklāta un nediskriminējoša ieguldījumu vide.

Indija

Indija ir nozīmīga ES tirdzniecības partnere un augoša ekonomiska lielvara. Indijas izaugsmes tempi ir 8–10 % gadā, kas padara to par vienu no visātrāk augošajām ekonomikām pasaulē. Laika posmā no 1990. līdz 2005. gadam ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir pieauguši vairāk nekā divas reizes. Tikai četros gados ES un Indijas tirdzniecības apjoms ir pieaudzis par 31 % līdz vairāk nekā 53 miljardiem EUR 2009. gadā, un ES ieguldījumi Indijā kopš 2003. gada ir vairāk kā četrkāršojušies, 2009. gadā sasniedzot 3,1 miljardu EUR.

Tomēr Indijas tirdzniecības režīms un normatīvā vide joprojām ir visai ierobežojoša[12]. Papildus augstām tarifu barjerām Indija nosaka arī virkni beztarifu barjeru, kas izpaužas kā kvantitatīvie ierobežojumi, importa licencēšana, apgrūtinošas obligātas pārbaudes (piemēram, riepām) un liela ražojumu skaita sertificēšana, kā arī sarežģītas un ilgas muitas procedūras. Attiecībā uz intelektuālo īpašumu ir vērojami nelieli uzlabojumi intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas infrastruktūrā, tomēr joprojām pastāv ievērojamas bažas par Indijas reakciju uz viltošanu un pirātismu. Arī iepirkuma jomā Indijas tiesiskais pamats joprojām ir nepilnīgs. Nepieciešamas ievērojamas reformas, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskajiem standartiem un paredzamu vidi kandidātiem.

Tādēļ pašreizējā ES un Indijas tirdzniecība tālu atpaliek no iespējamā potenciāla. Visaptverošs un tālejošs brīvās tirdzniecības nolīgums ar Indiju, par ko šobrīd norisinās sarunas, varētu būt viens no vissvarīgākajiem ES noslēdzamajiem līgumiem. Šā apjoma tirdzniecības līgums radītu ievērojamu ieguvumu abām ekonomikām, ko piesardzīgas aplēses novērtē 9–19 miljardu EUR apmērā.

Turpmāk uzskaitīti galvenie tirdzniecības šķēršļi ar Indiju, kas jānovērš.

1) Ir ierosinātas apgrūtinošas licencēšanas prasības saistībā ar jauniem drošības noteikumiem; ja tās pilnībā ieviesīs, tās ietekmēs Eiropas uzņēmēju piekļuvi komerciālajam iepirkumam telekomunikāciju jomā . Minētie noteikumi nosaka iepriekšēju drošības pārbaudi un tehnoloģiju nodošanas prasības, kā arī pienākumu aizstāt ārvalstu inženierus ar Indijas inženieriem. Šādas prasības starptautiskajā praksē vēl nav pieredzētas un kaitēs ieguldījumiem Indijā. ES 2009. gadā eksportēja uz Indiju telekomunikāciju aprīkojumu 1 miljarda EUR vērtībā.

2) Vēl viens aktuāls tirdzniecības jautājums ir Indijas nesen noteiktie pasākumi, kas ierobežo kokvilnas eksportu . Laikā no 2004. līdz 2009. gadam ES kokvilnas imports ir palielinājies par 17 %. Indijā vairākiem kokvilnas izstrādājumiem ir noteikti eksporta ierobežojumi[13]. Lai gan šo kokvilnas izstrādājumu kopējais importa apjoms ES minēto piecu gadu laikā ir samazinājies par 48 %, nesenie pasākumi attiecībā uz šīm precēm ir svarīgi, jo 23 % no šo kokvilnas izstrādājumu veidu importa ES 2009. gadā bija no Indijas. Turklāt, tā kā Indija ir otrais lielākais kokvilnas ražotājs pasaulē (20 % no pasaulē saražotā) un vienīgā valsts pasaulē, kuras kokvilnas eksports pārsniedz importu, tās politika ievērojami ietekmē kokvilnas piedāvājumu pasaulē un tādējādi arī cenas, paātrinot globālo cenu celšanos. Tādēļ Eiropas ražošanas nozare saskaras ar ļoti augstām cenām un piedāvājuma trūkumu, jo Indija ir kokvilnas izstrādājumu galvenais importētājs ES.

3) Turklāt Indijas ieguldījumu politika joprojām kavē ārvalstu ieguldījumus. Virkne nozīmīgu ekonomikas nozaru, piemēram, vairāku zīmolu mazumtirdzniecība, joprojām ir slēgta ārvalstu ieguldījumiem, un ir pieņemti dažādi pasākumi, lai kontrolētu ārvalstu kapitāla plūsmas un nodrošinātu vislielākos ieguvumus vietējiem uzņēmumiem ar tehnoloģiju un zinātības nodošanu.

4) Visbeidzot, sanitārās un fitosanitārās importa prasības , kuras pārsniedz starptautiskos standartus un kurām nav zinātniska pamatojuma, kavē dažādu ražojumu, galvenokārt mājputnu gaļas, cūkgaļas, dārzeņu, augļu un kokmateriālu, eksportu no ES.

Japan

Japāna ir valsts ar augstu attīstītu ekonomiku un ievērojama pasaules mēroga tirdzniecības partnere un ieguldītāja; tā jau ir nozīmīga ES tirdzniecības partnere, tomēr šajā jomā vēl ir iespējas izaugsmei. Japāna ir ES septītais lielākais eksporta tirgus — uz to 2009. gadā tika eksportēti gandrīz 4 % ES preču un pakalpojumu. Tomēr laikā no 2005. līdz 2009. gadam ES preču eksports uz Japānu samazinājās vidēji gandrīz par 6 % gadā. Tas, ka Japānai ir augsta tirdzniecības pozitīvā bilance, daļēji atspoguļo joprojām esošās tirgus piekļuves problēmas ārvalstu uzņēmumiem Japānā.

Lai gan tarifi Japānā kopumā ir zemi, normatīvie šķēršļi preču un pakalpojumu tirdzniecībai un šķēršļi ieguldījumiem un piekļuvei publiskajam iepirkumam ir lieli, un ES ražošanas nozarei šķiet, ka tie ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Japānas tirgu bieži uzskata par sarežģītāku nekā citus tirgus[14]. Tomēr 2010. gadā no jauna tika apliecināta apņemšanās veidot ciešākas ekonomiskas saiknes starp ES un Japānu, apspriežoties tā sauktajā Augsta līmeņa grupā, kura tika izveidota ES un Japānas galotņu tikšanās 2010. gada aprīlī. ES ir skaidri norādījusi — Japānas spēja parādīt, ka normatīvos šķēršļus var likvidēt, ir vienīgais vissvarīgākais nosacījums ciešākai ekonomiskai integrācijai starp ES un Japānu.

Turpmāk uzskaitītie trīs vissvarīgākie šķēršļi tādējādi ir labs pārbaudījums Japānas apņemšanās uzlabot piekļuvi tirgum, lai no tā iegūtu gan ES, gan Japāna.

1) Pirmais piemērs saistīts ar ievērojamiem šķēršļiem, ar ko ES uzņēmēji sastopas Japānas publiskā iepirkuma tirgū , neraugoties uz to, ka Japāna ir PTO Publiskā iepirkuma nolīguma līgumslēdzēja puse. Japāna ir apņēmusies atvērt šā nolīguma partnervalstīm (un tādējādi ES uzņēmējiem) publiskā iepirkuma tirgu apmēram 22 miljardu EUR vērtībā. Tas 2007. gadā bija tikai 4 % no Japānas publisko iepirkumu tirgu kopējā apjoma un 0,5 % no tās IKP. Turpretim Japānas uzņēmumiem bija pieejami ES publiskā iepirkuma tirgi, kuru vērtība bija 312 miljardi EUR (jeb 2,5 % no ES IKP). Šīs problēmas pamatā cita starpā ir piekļuves ierobežojumi līgumiem, kurus piešķir dzelzceļa un pilsētu transporta operatori, pārliecīgi limiti publiskajiem celtniecības darbu līgumiem un vietējo līgumslēdzēju iestāžu nepietiekams aptvērums.

2) Otrkārt, Japānas tirgū joprojām ir grūti ieviest jaunas medicīnas ierīces , jo Japānas reglamentējošajos noteikumos netiek pietiekami atzīti starptautiskie standarti un ir paredzētas ilgstošas apstiprināšanas procedūras. Japānā ir pieejama tikai puse medicīnas ierīču, ko izmanto ES un ASV tirgos.

3) Finanšu pakalpojumu nozarē Eiropas apdrošinātāji pastāvīgi pauž ievērojamas bažas par Japānas regulatora labvēlīgāko attieksmi pret Japānas pastu. Valdības sagatavotie jaunie tiesību akti ieviesīs vēl lielāku diskrimināciju pret ārvalstu apdrošināšanas uzņēmumiem, nevis nodrošinās vienādus noteikumus pret Japānas privātuzņēmumiem un ārvalstu uzņēmumiem.

Mercosur valstis: Brazīlija un Argentīna

Brazīlija ir ES desmitā lielākā tirdzniecības partnere (2009. gada rādītāji), preču eksportam no ES pārsniedzot 21 miljardu EUR, kamēr ES ir Brazīlijas lielākā tirdzniecības partnere, ar kuru notiek gandrīz ceturtā daļa no visas Brazīlijas tirdzniecības. Tāpat Brazīlija ir pārliecinoši lielākā lauksaimniecības produktu eksportētāja uz ES — astotā daļa ES lauksaimniecības produktu importa ir no Brazīlijas. ES ir lielākā ārvalstu ieguldītāja Brazīlijā. Tomēr Brazīlijas tirgus ir salīdzinoši labi aizsargāts ar piemērojamu muitas tarifu vidēji 12 % apmērā un ar ievērojamām beztarifu barjerām, kas traucē tirgotāju un ieguldītāju darbību.

Arī Argentīna ir nozīmīga ES tirdzniecības partnere, un ES ir lielākā ārvalstu ieguldītāja arī Argentīnā, kur tās ieguldījumu daļa ir apmēram puse no ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem. Kā minēts dažādos starptautisku organizāciju un Komisijas izstrādātos uzraudzības ziņojumos[15], Argentīnas tirdzniecības politikas kurss ekonomikas krīzes laikā ir bijis īpaši problemātisks, jo tā kopš 2008. gada ir ieviesusi virkni jaunu protekcionisma pasākumu.

Brazīlija un Argentīna Mercosur sastāvā patlaban risina sarunas par asociācijas nolīgumu ar ES, kurā būs ietverts brīvās tirdzniecības nolīgums.

Šādos apstākļos jānovērš turpmāk uzskaitītie nozīmīgie šķēršļi tirdzniecībai, lai atvieglinātu tirgus piekļuvi abās valstīs.

1) Brazīlijā vienlīdzīga ārvalstu uzņēmumu piekļuve augošajam publiskā iepirkuma tirgum , kas jau tā ir ierobežota, kļūst aizvien grūtāka — nesen izdotā likumā ir noteikta priekšrocības robeža vietējām precēm un pakalpojumiem 25 % apmērā un ir noteikts, ka tikai valsts piegādātāji var piegādāt valsts stratēģiskas intereses preces un pakalpojumus. Tas jau skar Eiropas piegādātājus IKT jomā. Brazīlijas publisko iepirkumu tirgus apjoms (tiek lēsts, ka 2007. gadā tā vērtība bija apmēram 133 miljardi EUR) un augstais potenciāls padara minētos apstākļus par ievērojamiem šķēršļiem — jo vairāk tādēļ, ka šo pasākumu loģiskais pamats, šķiet, ir daļa no plašākas rūpniecības politikas.

2) Gan Brazīlijā, gan Argentīnā ir ierobežojumi jūras transportam , kas tieši skar ES uzņēmējus. Vienošanās par kravu sadali starp Brazīliju un Argentīnu ierobežo ES pārvadātāju iespējas iesaistīties starptautiskajā tirdzniecībā starp abām valstīm. Šis jautājums ES uzņēmumiem ir īpaši svarīgs, jo tirdzniecības plūsmas gan starp Mercosur valstīm, gan arī starp ES un Mercosur valstīm ir ievērojamas un tās pieaug; turklāt tās varētu palielināties vēl vairāk pēc brīvās tirdzniecības nolīguma iespējamas noslēgšanas starp Mercosur valstīm un ES.

3) Brazīlija un Argentīna kavē tirdzniecību arī ar dažādiem pasākumiem, kas ierobežo izejmateriālu eksportu . Produkti, uz kuriem tas attiecas, ietver lauksaimniecības produktus un arī jēlādas, ādas un mitrus hroma pusfabrikātus. Dažiem lauksaimniecības produktiem, piemēram, sojas pupām, eksporta nodokļi Argentīnā sasniedz pat 35 %. Kopā ar tādām apgrūtinošām eksporta procedūrām kā “eksporta reģistru”, piemēram, liellopu gaļai un graudiem, šie pasākumi ievērojami negatīvi ietekmē Eiropas ražotājus pakārtotajā rūpniecībā un visbeidzot arī patērētājus. Vēl viens acīmredzams piemērs ir jēlādas, ādas un mitri hroma pusfabrikāti, ko Brazīlija un Argentīna ražo lielos apjomos pasaules mērogā. ES ādas rūpniecības nozare ir ļoti atkarīga no piegādēm no Brazīlijas un Argentīnas — 2009. gadā ES no Brazīlijas importēja liellopu jēlādas, ādas un mitrus hroma pusfabrikātus, kam bija noteikti ierobežojumi, 87 miljonu EUR vērtībā (12 % no ES kopējā importa), savukārt no Argentīnas šo preču imports ar ierobežojumiem bija 81,2 miljonu EUR vērtībā (10 % no ES kopējā importa). Eksporta nodokļu piemērošana jēlādām un ādām rada ļoti neizdevīgus konkurences apstākļus ES ādas rūpniecības nozarei, jo šīs nodevas ir ļoti liela daļa no ādas ražošanas izmaksām. Jāatzīmē, ka vienlaikus ar eksporta ierobežojumu ieviešanu Brazīlija un Argentīna attīsta savu apstrādāto ādas preču rūpniecību. Pateicoties vieglai piekļuvei lētiem izejmateriāliem, kas nav pieejami ārvalstu konkurentiem, šo valstu minētās rūpniecības nozares ir kļuvušas starptautiski ļoti konkurētspējīgas.

4) Visbeidzot, ievērojams tirdzniecības ierobežojums, ko Argentīna ir ieviesusi, reaģējot uz ekonomikas un finanšu krīzi, ir neautomātisko licenču sistēmas paplašināšana, attiecinot to uz plašu izstrādājumu klāstu. Sistēmu, ko sākotnēji piemēroja tekstilizstrādājumiem, apaviem un rotaļlietām, tagad aizvien vairāk piemēro arī citiem izstrādājumiem, piemēram, riepām, dzelzs caurulēm, mašīnām un mehāniskām ierīcēm (piemēram, liftiem, ražas novākšanas mašīnām), parastajiem metāliem un to izstrādājumiem, kā arī automašīnu detaļām. Tiek lēsts, ka Eiropas eksportētāju iespējamie zaudējumi ir vismaz 45 miljoni EUR. Turklāt dažas pazīmes liecina, ka neautomātiskās licencēšanas sistēmu varētu paplašināt vēl vairāk. Šo pasākumu nozīmīga sastāvdaļa ļoti bieži ir “brīvprātīgs” ierobežojums importētājiem pieskaņot savu importu iekšzemes ražošanas līmenim. Tāpat arī Argentīnas valdība ir veikusi pasākumus, lai ierobežotu dažu pārtikas produktu importu , cita starpā neoficiāli mudinot lielveikalus vairs nepārdot šos produktus un kavējoties ar tā saukto “brīvas apgrozības sertifikātu” izsniegšanu.

Krievija

Krievija ir viena no būtiskākajām ES tirdzniecības partnerēm, un divpusējās tirdzniecības plūsmas ievērojami pieauga līdz 2008. gada vidum, kad Krievija pieņēma vienpusējus tirdzniecību ierobežojošus pasākumus, reaģējot uz ekonomikas un finanšu krīzi, lai aizsargātu pašmāju rūpniecību. Šie protekcionisma pasākumi ievērojami ietekmēja ES un Krievijas tirdznieciskās attiecības. ES preču eksports uz Krieviju 2009. gadā bija 65,6 miljardu EUR vērtībā (samazinājums no 89,1 miljarda EUR 2007. gadā), bet imports no Krievijas bija 115 miljardu EUR vērtībā (2007. gadā tas bija 144,5 miljardi EUR). Komerciālo pakalpojumu jomā ES eksports sasniedza 18,3 miljardus EUR (2009), un ārvalstu tiešie ieguldījumi no ES bija 26,3 miljardu EUR apjomā (2008). Valstij piederošiem uzņēmumiem joprojām ir liela nozīme Krievijas ekonomikā.

Dažādo nesen Krievijā pieņemto protekcionisma pasākumu negatīvo ietekmi uz ES eksportu vēl palielina pagaidu Krievijas tarifu palielinājumu konsolidācija saistībā ar kopējo ārējo tarifu muitas savienībai ar Kazahstānu un Baltkrieviju, kura stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī[16]. Krievija pēdējā laikā ir paātrinājusi PTO pievienošanās procesu un gatavojas to pabeigt šā gada laikā, kas nozīmētu, ka šīs palielinātās nodevas atkal samazināsies līdz līmenim, par kuru panākta vienošanās ar PTO dalībvalstīm.

Pēdējos gados Krievija piemēro augstas eksporta nodevas virknei preču, kuras ir svarīgas ES importētājiem, piemēram, kokam un dzelzs un citu metālu lūžņiem. Ņemot vērā Krievijas piegāžu apjomu, šāda politika ievērojami ietekmē ES ražošanas nozares. Šo rūpniecisko izejmateriālu imports, kam piemēro ierobežojumus, Eiropas Savienībā no Krievijas 2009. gadā bija gandrīz 3 miljardu EUR vērtībā. Saistībā ar Krievijas pievienošanos PTO, kas nodrošinās stabilākus nosacījumus uzņēmējdarbībai Krievijā un ar Krieviju, nesen tika panākta divpusēja vienošanās, lai atrisinātu tādus nenokārtotus jautājumus kā eksporta nodevas kokam un diskriminējoši dzelzceļa maksājumi.

Turpmāk uzskaitīti šķēršļi tirdzniecībai, kas ir ārkārtīgi svarīgi ES uzņēmējdarbības interesēm.

1) Ļoti svarīgs jautājums ES eksportētājiem, īpaši mazajiem uzņēmumiem, joprojām ir dārgas un apgrūtinošas muitas procedūras , ietverot patvaļīgu novērtējumu un minimālo cenu piemērošanu. Krievijas, Kazahstānas un Baltkrievijas muitas savienības ieviešana ir tikai palielinājusi problēmas šajā jomā.

2) Bažas par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu arī joprojām ir svarīgs jautājums attiecībā uz Krieviju. Pirātisms Krievijā joprojām ir augstā līmenī. Viltotu preču pārdošana un lietošana ir izplatīta gan ielu tirdzniecībā, gan parastajā mazumtirdzniecības apritē. Turklāt sistemātiski pārkāpumi attiecībā uz patentiem, komercnoslēpumu un zinātību novatoriskās nozarēs apdraud ES konkurētspēju. Krievijas, Kazahstānas un Baltkrievijas muitas savienības izveide 2010. gada 1. janvārī rada ievērojamu risku, ka zīmolu aizsardzība vēl pasliktināsies. Šis risks ir saistīts ar vāju intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas režīmu Kazahstānā, kuras slikti kontrolētās robežas ļauj valstī iekļūt viltotām precēm un nelikumīgam paralēlam importam no Āzijas valstīm, sevišķi no Ķīnas.

3) Arī Krievijas ieguldījumu politika , kuras mērķis ir aizsargāt un veicināt pašmāju rūpniecības attīstību, raisa ievērojamas bažas. Pasākumi attiecībā uz ieguldījumiem saistībā ar tirdzniecību ietver prasības saistībā ar vietēju saturu, iekšzemes pārdevumiem, eksporta darbību un tehnoloģiju nodošanu. Nesenā “lokalizācijas iniciatīva”, kuras mērķis ir radīt stimulu ārvalstu uzņēmumiem uzsākt ražošanu Krievijā virknē nozaru, tostarp autobūves, elektronikas un farmācijas nozarē, ir šīs politikas visjaunākais piemērs. Turklāt Krievijas tiesību aktos par ārvalstu ieguldījumiem stratēģiskās nozarēs ir noteikti ļoti zemi limiti ārvalstu ieguldījumu Krievijas enerģētikā iepriekšējam apstiprinājumam, kas īpaši apgrūtina ES ieguldījumus Krievijas enerģijas augšupējā tirgū.

4) Visbeidzot, ES eksportu uz Krieviju joprojām ievērojami kavē ar sanitāro un fitosanitāro jomu saistīti jautājumi. Lielākā daļa Krievijas pasākumu šajā jomā neatbilst starptautiskajiem standartiem, un tiem nav nekāda zinātniska pamatojuma. Eksporta, kuru potenciāli ietekmē šie šķēršļi, ekonomiskā vērtība ir ievērojama — 2009. gadā lauksaimniecības produktu eksports uz Krieviju bija apmēram 10 % no visa ES eksporta uz Krieviju, un tā vērtība bija gandrīz 7 miljardi EUR. Tādējādi Krievija ir lauksaimniecības preču primārais eksporta tirgus, un ierobežojumi šajā jomā nozīmē tiešus draudus uzņēmumiem, kuri tajā darbojas.

Amerikas Savienotās Valstis

ASV ir vislielākais ES tirdzniecības un ieguldījumu partneris, ievērojami apsteidzot pārējās valstis. ES preču un tirdzniecības pakalpojumu eksports uz ASV 2009. gadā sasniedza 322 miljardus EUR (20,6 % no ES kopējā eksporta), bet preču un pakalpojumu imports no ASV bija 281,9 miljardu EUR vērtībā (17,6 % no ES kopējā importa). ES un ASV ir visciešākās ekonomiskās attiecības pasaulē, par ko liecina nepārspējamais savstarpējo ieguldījumu līmenis — ASV ieguldījumi ES 2009. gadā sasniedza 1044,1 miljardu EUR, bet ES ieguldījumi ASV sasniedza 1134 miljardus EUR, savukārt ieguldījumu plūsmas no ES uz ASV 2009. gadā sasniedza 75,1 miljardus EUR, bet no ASV uz ES 97,8 miljardus EUR.

Tomēr vēl ir tālu līdz tam, lai milzīgais transatlantisko attiecību potenciāls būtu izmantots pilnībā. Tā kā vidējie tarifi ir zemi (zem 3 %), galvenais uzdevums šā potenciāla pilnīgai izmantošanai ir likvidēt beztarifu barjeras. Lielākie šķēršļi ir standartu un noteikumu atšķirības abās Atlantijas okeāna pusēs. Likmes ir augstas — nesens pētījums liecina, ka tad, ja tiktu novērsta tikai puse esošo beztarifu barjeru un normatīvo atšķirību starp ES un ASV, Eiropas Savienības IKP pieaugtu par 122 miljardiem EUR gadā[17].

Ņemot vērā šo attiecīgu apjomu un dziļumu, turpmāk minēto ASV uzturēto šķēršļu novēršanai jābūt prioritātei.

1) ASV publiskā iepirkuma tirgu atvērtības līmenis ES kandidātiem ir pārsteidzoši zems. Tas ir daļēji saistīts ar ierobežoto ASV saistību apjomu Publiskā iepirkuma nolīgumā — tās attiecas tikai uz 3,2 % no ASV publiskā iepirkuma tirgus (tā kopējā vērtība ir 34 miljardi EUR). Turpretim ES ir apņēmusies atvērt apmēram 15 % publiskā iepirkuma tirgu citām Publiskā iepirkuma nolīguma pusēm. Iniciatīva, kas aicina pirkt amerikāņu ražojumus (“ Buy American ”) , vēl vairāk ierobežo faktisko piekļuvi ASV publiskā iepirkuma tirgiem tajās jomās, uz kurām neattiecas ASV saistības Publiskā iepirkuma nolīgumā, ieviešot jaunus diskriminējošus noteikumus ar Amerikas ekonomikas atveseļošanas un atkārtotas ieguldīšanas likumu un līdzīgiem tiesību aktiem. Šie noteikumi rada papildu nenoteiktību ārvalstu uzņēmējiem ASV tirgū un faktiski izslēdz to dalību konkrētās līgumslēgšanas procedūrās, sevišķi būvniecības nozarē, un diemžēl izraisa ķēdes reakciju līdzīgiem pasākumiem citās valstīs. Vēl kāds kaitējošas prakses piemērs ir aizliegums veikt ASV valsts iestāžu iepirkumus no tā sauktajiem invertētajiem uzņēmumiem, kuri sākotnēji ir bijuši ASV uzņēmumi, bet ir mainījuši nodokļu jurisdikciju un pārgājuši uz citas valsts nodokļu sistēmu.

2) Vēl viens horizontāls šķērslis, kam, iespējams, ir liela ekonomiska un praktiska ietekme uz ES eksportu uz ASV, ir “100% skenēšanas” noteikumi. Šā ASV tiesību akta mērķis ir palielināt drošību, novēršot iespējamus terorisma draudus starptautiskajā jūras konteineru tirdzniecības sistēmā, un tajā no 2012. gada 1. jūlija paredzēta 100% skenēšana (konteineru iepriekšēja skenēšana pirms ievešanas ASV ostās) visiem konteineriem, kuru galamērķis ir ASV. Šā tiesību akta ietekme ir tik plaša, ka tas ievērojami traucēs ES un ASV tirdzniecību. Lai gan nesen sarunās Transatlantiskajā ekonomikas padomē ir gūti panākumi, lai panāktu “atzīta uzņēmēja” jēdziena atzīšanu no ASV puses, ES būs ļoti rūpīgi jāseko līdzi turpmākai notikumu attīstībai saistībā ar šo šķērsli.

VISSVARĪGĀKIE ŠĶĒRŠĻI — HORIZONTĀLA ANALĪZE PAR KOPĪGĀM TENDENCĒM UN PRIORITĀTĒM

Iepriekš 2. iedaļā uzskaitītie šķēršļi ir dažas no vissvarīgākajām problēmām, ar ko Eiropas uzņēmumi saskaras, kad tie vēlas piekļūt mūsu stratēģisko partneru tirgiem. Daži šķēršļi atkārtojas vairākās vietās. Turpmāk šīs kopīgās problēmas tiek analizētas, lai noteiktu vislabākos veidus to atrisināšanai, tostarp iespējas to turpmākai samazināšanai un uzlabotas (un uzstājīgākas) šķēršļu likvidēšanas stratēģijas izstrādei nākotnē.

Publiskais iepirkums

Publiskā iepirkuma tirgi lielā mērā ir slēgti ārvalstu dalībniekiem, kā to skaidri parāda ASV, Ķīnā, Japānā un Brazīlijā atklātās problēmas. Vienlaikus šie tirgi ir ļoti nozīmīgi no komerciālā viedokļa. Neizmantotais potenciāls ir ievērojams. Publiskā iepirkuma tēriņi 2007. gadā ES bija apmēram 16 % no IKP, ASV — 11% un Japānā — 18%. Datu par jaunattīstības valstīm ir maz. Tiek lēsts, ka 2007. gadā šo publiskā iepirkuma tirgu vērtība Indijā un Mercosur valstīs (Brazīlijā un Argentīnā) kopā bija apmēram 212 miljardi EUR. Tas šķiet salīdzinoši maz absolūtos skaitļos, tomēr sagaidāms, ka šie tirgi ievērojami palielināsies un piedāvās nozīmīgas uzņēmējdarbības iespējas nākotnē tajās jomās, kur ES rūpniecība ir ļoti konkurētspējīga.

Iespējams, ka publiskais iepirkums ir vislielākais tirdzniecības segments, kas joprojām ir salīdzinoši pasargāts no starptautisko saistību piemērošanas. Tikai 14 valstis ir Publiskā iepirkuma nolīguma puses. No šajā ziņojumā aprakstītajiem sešiem stratēģiskajiem partneriem tikai ASV un Japāna šobrīd ir minētā nolīguma puses, bet Ķīna ir pievienošanās sarunu procesā. Turklāt pat tās valstis, kuras nav minētā nolīguma puses, sarunu ceļā ir panākušas ievērojamus ierobežojumus sava tirgus atvēršanas saistībām, piemēram, minimālos limitus vai (piemēram, apakšfederālu) nozaru vai vienību izslēgšanu. Tādēļ nav pārsteigums, ka 2008.–2009. gada finanšu un ekonomikas krīzes laikā publiskā iepirkuma jomā bija vērojams straujš protekcionisma pasākumu pieaugums[18].

Turklāt Publiskā iepirkuma nolīgumam raksturīga nopietna nevienlīdzība attiecībā uz to, ko tā puses piedāvā kā tirgus piekļuves saistības, un ES šajā ziņā ir daudz atvērtāka nekā pārējās nolīguma puses. Mūsu tirdzniecības partneri šajā jomā acīmredzami nepiedāvā pretī to pašu. Piemēram, 2007. gadā tā ASV iepirkuma, kur Publiskā iepirkuma nolīguma ietvaros varēja piedalīties ārvalstu kandidāti, vērtība bija tikai 34 miljardi EUR, bet Japānā šī vērtība bija 22 miljardi EUR. Tas ir spēcīgā kontrastā ar 312 miljardu EUR vērto publiskā iepirkuma tirgu, ko ir apņēmusies atvērt ES. Tādējādi ir stabils pamats izdarīt spiedienu, lai panāktu lielāku tirgus piekļuvi publiskā iepirkuma jomā, sevišķi attiecībā uz mūsu stratēģiskajiem partneriem, kuri nav uzņēmušies līdzīgas savstarpējās saistības. Būs jāpastiprina centieni, lai palielinātu starptautiskās saistības — gan notiekošajās Publiskā iepirkuma nolīguma sarunās un tā dalībvalstu skaita paplašināšanā, gan ES slēgtajos brīvās tirdzniecības nolīgumos, gan arī īpaši pielāgotos divpusējos pasākumos.

Tomēr, ņemot vērā ES salīdzinošo atvērtību ārvalstu kandidātiem, tās ietekme tirdzniecības sarunās par piekļuvi ārvalstu publiskā iepirkuma tirgiem ir neliela[19]. Lai palielinātu ietekmi un nodrošinātu lielāku simetriju piekļuvē publisko iepirkumu tirgiem, Komisija savā nesenajā paziņojumā par tirdzniecības politiku un vienotā tirgus aktā norādīja, ka ir vajadzīga konkrēta iniciatīva, un tā gatavojas šogad nākt klajā ar priekšlikumu. Jaunā tiesību akta pamatmērķi būs paskaidrot noteikumus, kas regulē trešo valstu preču, pakalpojumu un uzņēmumu piekļuvi ES publiskā iepirkuma tirgum, tādējādi nodrošinot vienādus noteikumus ES publiskā iepirkuma tirgū, un stiprināt ES pozīcijas sarunās par ES uzņēmumu piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem, lai panāktu mūsu tirdzniecības partneru (turpmāku) publiskā iepirkuma tirgu atvēršanu.

Turklāt būs nepieciešama augsta līmeņa iesaiste, lai nodrošinātu, ka Eiropas uzņēmumi var piekļūt pamatotai ārvalstu publiskā iepirkuma tirgu daļai.

Intelektuālā īpašuma tiesību efektīva piemērošana

Iepriekš aprakstītās grūtības saistībā ar Ķīnas un Krievijas tirgiem ir raksturīgas problēmas, ar ko Eiropas uzņēmumi saskaras, eksportējot aizsargāta inteletuālā īpašuma preces un pakalpojumus. Globalizētā ekonomikā ES ekonomikas salīdzinošās priekšrocības aizvien vairāk ir preces un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību un intelektuālo īpašumu. Tādēļ ES izaugsmei, darbavietām un jauninājumiem tiek nodarīts liels kaitējums, ja mūsu idejas, zīmolus un ražojumus zog un vilto. Tiesiskās aizsardzības un intelektuālā īpašuma tiesību efektīvas piemērošanas trūkums, ietverot arī ģeogrāfisko norāžu nepietiekamu aizsardzību, neļauj Eiropas uzņēmējiem izmantot ievērojamas eksporta iespējas. Tikai neliels piemērs — 2007. gadā lauksaimniecības produktu ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem un aizsargātām ģeogrāfiskām norādēm aptuvenā vairumtirdzniecības vērtība bija 14,2 miljardi EUR, un tiek lēsts, ka apmēram 30 % šādu produktu tiek eksportēti ārpus ES. Tādēļ mūsu uzņēmumu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības pastiprināšana ir būtiski svarīgs elements, lai nodrošinātu ES spēju konkurēt pasaules ekonomikā.

Uzlabojot Komisijas piemērošanas stratēģijas[20] ieviešanu, jau ir gūti zināmi panākumi intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībā. Divpusējos nolīgumos ir iekļauti stingri noteikumi attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām. Ar virkni līdzīgi domājošu valstu ir noslēgts tirdzniecības nolīgums viltojumu novēršanas jomā[21]. Ir pastiprināts īpašs dialogs par intelektuālā īpašuma tiesībām ar atsevišķiem svarīgiem partneriem, piemēram, ar Ķīnu un Krieviju. Arī nesen īpaši Ķīnai izveidotais MVU palīdzības dienests intelektuālā īpašuma tiesību jomā ir bijis ļoti efektīvs līdzeklis, palīdzot Eiropas MVU aizsargāt un aizstāvēt savas intelektuālā īpašuma tiesības šajā valstī[22]; tāpat jāmin arī “ IPR 2” projekts[23], kas ir partnerības projekts starp ES un Ķīnas iestādēm ar mērķi uzlabot intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas efektivitāti Ķīnā.

Nesenajā Komisijas piemērošanas stratēģijas novērtējumā[24] secināts, ka šī stratēģija darbojas un ir ļāvusi gūt zināmus panākumus, tomēr tā pēc 6 gadu darbības ir nedaudz jāpielāgo. Tādēļ Komisija patlaban pārskata savu stratēģiju, kas jāuzlabo, piemērojot visaptverošāku pieeju (jo īpaši ņemot vērā plašāka ieinteresēto personu loka intereses, piemēram, jautājumus saistībā ar attīstību), saskaņā ar minēto novērtējumu un citiem avotiem, piemēram, plašām apspriedēm ar ieinteresētajām personām.

Izejmateriālu ilgtspējīga piegāde

Globālā pieprasījuma pieaugums un augšupējais cenu spiediens, ko stimulē jaunattīstības valstu straujā industrializācija, raisa bažas par izejmateriālu globālo tirgu pareizu darbību[25]. Izejmateriālu imports ir apmēram trešā daļa no ES importa. Daudzu augsto tehnoloģiju un zaļo produktu ražošanai un eksportam ES rūpniecība ir ļoti atkarīga konkrētu izejmateriālu importa.

Šo preču tirdzniecības ierobežojumi tādēļ var ietekmēt ES rūpniecības konkurētspēju. Ja konkrētā izejmateriāla ražošana notiek galvenokārt tikai ierobežotā skaitā valstu, eksporta ierobežojumiem ir nozīmīga ietekme uz konkrētā izejmateriāla pasaules tirgu, un tie var nodarīt ievērojamu kaitējumu ES rūpniecībai[26]. Turklāt, ja eksportējošā valsts piemēro eksporta ierobežojumus, tas piespiež līdzīgi rīkoties arī citus eksportētājus, lai pasargātu savas valsts pakārtoto rūpniecību, un tas savukārt izraisa ķēdes reakciju, kura pastiprina izkropļojumus pasaules tirgos un paaugstina cenas. Tāpat, tā kā iekšzemes cenām tajās valstīs, kuras piemēro ierobežojumus, ir tendence kristies, tas var kalpot kā stimuls neieguldīt ražošanā/ieguvē un tādējādi vēl vairāk apdraudēt šo izejmateriālu piegādi ilgtermiņā.

No šajā ziņojumā izvēlētajām valstīm izejmateriālu eksportam ierobežojumus šobrīd piemēro Argentīna, Brazīlija, Ķīna, Indija un Krievija. Šie pasākumi 2009. gadā skāra ES izejmateriālu importu gandrīz 6 miljardu EUR vērtībā, Nesens ESAO pētījums liecina, ka laikā no 2003. līdz 2009. gadam eksporta nodevas piemēroja 65 PTO dalībvalstis[27]. Komisijas savāktā informācija[28] liecina, ka 2009. gada septembrī eksporta ierobežojumi, ar ko saskaras ES uzņēmēji, attiecas uz vairāk nekā 1200 tarifa pozīcijām[29]. Starp valstīm, kas ir noteikušas lielāko skaitu pasākumu, ir Ķīna, Krievija, Argentīna un Ukraina. Visvairāk skartās nozares ir šādas: lauksaimniecības produkti, minerāli, ķīmiskās vielas, jēlādas un ādas, koks un koka izstrādājumi, kā arī metāli.

Tomēr šādu tirdzniecību izkropļojošu pasākumu novēršana ir īpaši sarežģīta, jo pašreizējā PTO režīmā tie nav pilnīgi izslēgti. Kamēr uz kvantitatīvajiem ierobežojumiem (jo īpaši eksporta kvotām un eksporta licencēm) attiecas VVTT noteikumi, eksporta nodokļi daudzpusējos režīmos parasti neietilpst[30]. Tādēļ Komisija vispārējā pieejā izejmateriālu jautājumam ir izstrādājusi īpašu izejmateriālu tirdzniecības stratēģiju, kas balstās uz trim punktiem: daudzpusējas un divpusējas sarunas par attiecīgajiem režīmiem, esošo tiesību īstenošana, apstrīdot nelikumīgus eksporta ierobežojumus, tostarp strīdu izšķiršanas procedūrās PTO, ja iespējams, un informācijas pasākumi trešām valstīm, pārliecinot tās par to, ka izejmateriālu jautājumam ir globāla nozīme un ka tās pašas ir ieinteresētas skaidros tirdzniecības noteikumos šajā jomā.

ES īsteno šo stratēģiju, risinot dažādas tirdzniecības sarunas, aizsākot PTO lietu pret virkni Ķīnas piemērotu eksportu ierobežojošu pasākumu, kur Komisija šobrīd apsver vispiemērotākos nākamos soļus, kas varētu ietvert nākamās PTO lietas uzsākšanu, un veicinot diskusijas par šo jautājumu divpusējā saziņā un dažādos forumos, piemēram, ESAO. Arī nākotnē būs nepieciešams pārrunāt ar partneriem izejmateriālu jautājumu visaugstākajā līmenī un pilnībā izmantot strīdu izšķiršanas procedūras un brīvās tirdzniecības nolīgumus, ja tādi ir noslēgti.

Pakalpojumi

Strauji augošā pakalpojumu nozare visā pasaulē dod lielāku ieguldījumu ekonomikas izaugsmē un darbavietu radīšanā kā jebkura cita nozare. ES pakalpojumu nozare aptver apmēram trīs ceturtdaļas IKP, vairāk nekā 70 % no ES darbavietām[31] un apmēram 30 % no ES eksporta. Tomēr pakalpojumu tirdzniecība aptver tikai 20 % no pasaules tirdzniecības. ES ir pasaules tirgus līdere globālajā pakalpojumu tirdzniecībā, 2009. gadā aptverot 27 % no visas pasaules eksporta un 25 % no visas pasaules importa. Tādējādi pakalpojumi ir starptautiskās tirdzniecības joma, kur ES rūpniecība ir ļoti konkurētspējīga, bet kur šķēršļi tirdzniecībai, kā to liecina 2. iedaļā aprakstītie šķēršļi Japānā un Mercosur valstīs, joprojām kavē gūt maksimālo labumu no šīs augstās konkurētspējas. Pakalpojumu tirdzniecības ierobežojumi ir vai nu šķēršļi piekļuvē tirgum, tieša diskriminācija starp iekšzemes un ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, vai normatīvi šķēršļi, kurus piemēro visiem pakalpojumu sniedzējiem, bet kuri faktiski rada papildu grūtības tieši ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem.

Apmēram 75 % no pakalpojumu tirdzniecības ir infrastruktūras pakalpojumu sniegšana; pakalpojumu tirdzniecības lielāka atvērtība varētu arī palielināt ražošanas uzņēmumu konkurētspēju, kas radītu lielāku labklājību visiem. Mums ir vēl vairāk jāstrādā pie pakalpojumu tirgu atvēršanas ārvalstīs. Šobrīd ES risina sarunas par pakalpojumu tirdzniecības liberalizāciju VVPT daudzpusējā režīmā un divpusējos brīvās tirdzniecības nolīgumos. Šie pēdējie centieni jau ir vainagojušies panākumiem — ievērojamu liberalizācijas paketi ES un Korejas brīvās tirdzniecības nolīgumā. Balstoties uz šo svarīgo precedentu, ES ir jādod priekšroka pakalpojumu liberalizācijai, lai sasniegtu ļoti tālejošus rezultātus nākotnes nolīgumos, īstermiņā jo īpaši ar Indiju un Kanādu.

Ieguldījumi

Notiekošā globalizācija un integrēto piegādes ķēžu pieaugums ir izraisījis strauju ārvalstu tiešo ieguldījumu palielinājumu. Ir atzīts, ka ārvalstu tiešie ieguldījumi ir viens no būtiskiem faktoriem, kas veicina ekonomikas izaugsmi — arī jaunattīstības valstīs. Tie ir svarīgs ražīguma pieauguma avots ar lielu lomu uzņēmumu izveidē ārvalstīs un globālo piegādes ķēžu veidošanā, kas ir daļa no mūsdienu starptautiskās ekonomikas. Neseni pētījumi arī liecina, ka atklātai ieguldījumu videi ir liela nozīme, nodrošinot darbavietas ES[32]. Tā kā ES ir lielākais ārvalstu tiešo ieguldījumu avots pasaules ekonomikā, tā ir ļoti ieinteresēta uzlabot piekļuvi ārvalstu tirgiem un pilnībā atbrīvot ES iekšējo potenciālu pakalpojumu un uzņēmējdarbības veikšanas jomā.

Šķēršļi ārvalstu ieguldījumiem ir normatīvi ierobežojumi, ko ESAO iedala trīs šādās plašās kategorijās: i) ierobežojumi ārvalstu īpašumtiesībām uz pašu kapitālu, ii) obligātas pārbaudes un apstiprināšanas procedūras, kas palielina izmaksas ienākšanai tirgū, un iii) darbības ierobežojumi, piemēram, filiālēs strādājošo ārvalstnieku skaita ierobežojumi vai valstspiederības un dzīvesvietas prasības valdes locekļiem, ieguldījumu ierobežojumi un diskriminējoši valsts noteikumi, kā arī peļņas repatriācijas ierobežojumi. Lielākā daļa ierobežojumu ir dažādu pakalpojumu nozarēs, no kurām transporta, telekomunikāciju, finanšu un elektroenerģijas jomas ir starp tām, kurās ir visvairāk ierobežojumu. Lai gan nav viegli noteikt to, cik ļoti ārvalstu tiešie ieguldījumi katrā valstī ir ierobežoti, 2. iedaļā norādītie lielie šķēršļi ieguldījumiem Indijā, Ķīnā un Krievijā izceļas īpaši.

Tā kā ārvalstu ieguldījumi sniedz dažādus ieguvumus, ES cenšas veidot pievilcīgu un stabilu vidi Eiropas ieguldītājiem ārvalstīs, kā arī saglabāt un veicināt atvērtu ieguldījumu režīmu pašu mājās savstarpīguma un savstarpēju ieguvumu labad. Tas tiek īstenots dažādās sarunās un dialogā ar galvenajiem partneriem, piemēram, ASV, Ķīnu un Krieviju, kā arī aktīvi līdzdarbojoties dažādos forumos, piemēram, ESAO, ANO Tirdzniecības un attīstības konferencē un G8/G20. Ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā un ES kompetences attiecināšanu arī uz ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem ieguldījumu politika tiek visaptverošāk attīstīta un vadīta Eiropas līmenī, nodrošinot ES spēcīgākas pozīcijas sarunās, lai ne tikai veicinātu ārvalstu tiešo ieguldījumu ierobežojumu pakāpenisku likvidēšanu trešās valstīs, bet arī lai panāktu labāku ieguldījumu aizsardzību visiem Eiropas uzņēmumiem, vienlaikus saglabājot aizsardzības līmeni, par kuru dalībvalstīm atsevišķi ir bijusi vienošanās sarunās ar trešām valstīm pirms Lisabonas līguma. Komisija jau ir publicējusi paziņojumu[33] par starptautisko ieguldījumu politiku, kas palielinātu ES konkurētspēju un tādējādi tuvotos mērķim panākt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, kā noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”. Arī atjauninātajā tirdzniecības stratēģijā ES apņemas pievērsties ES ieguldītāju vajadzībām ārpus ES, risinot sarunas par visaptverošu piekļuvi tirgum un ieguldījumu aizsardzības noteikumiem ar galvenajiem tirdzniecības partneriem, steidzamības kārtā ar Indiju, Kanādu un Singapūru, ar ko tirdzniecības sarunas jau ir krietni pavirzījušās uz priekšu. Tāpat ES apsvērs atsevišķus ieguldījumu nolīgumus ar citiem lielākajiem tirdzniecības partneriem, piemēram, ar Ķīnu un Krieviju.

Papildus šim ļoti būtiskajam un mainīgajam sarunu grafikam konkrēti šķēršļi ieguldījumiem liks atsevišķos gadījumos rīkoties augstākajā politiskajā līmenī, lai nodrošinātu to, ka Eiropas ieguldītāji netiek diskriminēti.

Normatīvie jautājumi — tehniskie noteikumi un standarti (tehniskie šķēršļi tirdzniecībai un sanitārie un fitosanitārie jautājumi)

Ar tehniskajiem noteikumiem un standartiem saistīti šķēršļi pastāvīgi atrodas starp tām problēmām, ar kurām tirgus piekļuvē saskaras daudzi ES eksportētāji. Iepriekš 2. iedaļā minētie piemēri ietver problēmas informācijas tehnoloģiju nozarē Ķīnā un Indijā, kā arī ar medicīnas ierīcēm Japānā. Šiem šķēršļiem var būt ievērojama ekonomiska ietekme uz ražotājiem, jo tie (labākajā gadījumā) liek pielāgot ražojumus un ražošanas iekārtas, lai atbilstu atšķirīgajām prasībām. Tā kā ES uzņēmumi aizvien vairāk iesaistās globālajās piegādes ķēdēs, atšķirības noteikumos un standartos palielina līdzdalības izmaksas globālajā ekonomikā un samazina vietējo uzņēmumu konkurētspēju pasaules tirgū.

Normatīvās problēmas, kas minētas iepriekš šajā ziņojumā saistībā ar Ķīnu, Indiju, Japānu un Krieviju, 2009. gadā, iespējams, ietekmēja ES eksportu apmēram 13,7 miljardu EUR vērtībā. Normatīvie šķēršļi ir arī ļoti nozīmīgs ierobežojums transatlantiskajai tirdzniecībai. Tie sastopami visdažādākajās nozarēs, piemēram, autobūvē, kur ASV drošības standarti ietver 42 standartus, ko ASV pārdotu automašīnu un to aprīkojuma ražotājiem jāievēro un kas atšķiras no starptautiskajiem standartiem, vai tekstilrūpniecībā, kur tālejošas prasības noteiktas likumā par patēriņa produktu drošuma uzlabošanu.

Daži normatīvie šķēršļi vienkārši saistīti ar atšķirībām regulējošajā pieejā. Šīs atšķirības var būt pilnīgi pamatotas un vienkārši atspoguļot regulējošās pieejas vēsturisko notikumu attīstību, ieņēmumu līmeņu atšķirības, patērētāju izvēli un riska uztveri. Tomēr daudzos gadījumos atšķirības (piemēram, dubultās pārbaudes un pārliecīgas dokumentācijas prasības) tiek sistemātiski izmantotas, lai dotu priekšroku pašmāju ražošanai vai aizsargātu to. Šīs pēdējās minētās problēmas novēršanai nepieciešama spēcīga, koncentrēta un uzstājīga ES reakcija, kamēr pirmo var atrisināt ar sistēmisku ilgtermiņa sadarbību un dialogu, jo īpaši veicinot normatīvo režīmu pārredzamību un paredzamību.

Ziņojuma 2. iedaļā minētais piemērs ar Ķīnas ieviestajiem pasākumiem IKT nozarē ilustrē ar normatīvajiem standartiem saistītās problēmas. Nosakot drošības normas, Ķīnas ieviestie pasākumi ievērojami pārsniedz parasto praksi citās valstīs un attiecīgos starptautiskos standartus[34]. Nepieciešamība atbilst Ķīnas izveidotajiem standartiem rada Eiropas uzņēmumiem ievērojamas izmaksas. Lai gan augsta līmeņa iejaukšanās ir nedaudz izmainījusi Ķīnas politiku, pamatproblēma — starptautisko standartu neatzīšana — joprojām saglabājas. ES strādā ar Ķīnas iestādēm dažādu normatīvo dialogu formātā ar mērķi panākt starptautisko standartu lietošanu Ķīnā un vairāk iesaistīt Ķīnu starptautisko standartizācijas organizāciju darbā. Jautājums acīmredzami ir ļoti nozīmīgs, un konkrētu panākumu sasniegšanai būs nepieciešamas regulāras augsta līmeņa sarunas, tostarp Augsta līmeņa ekonomikas un tirdzniecības dialogs un galotņu tikšanās.

Normatīvos jautājumos profilaktiska rīcība pirms pasākumu pieņemšanas ir daudz produktīvāka nekā centieni panākt pasākumu atcelšanu pēc tam, kad tie jau ir izgājuši visu likumdošanas procesu. Tas jāņem vērā ES stratēģijā normatīvo problēmu risināšanai.

Pēdējos gados daudz vairāk tiek izmantoti arī tādi tirdzniecības šķēršļi kā pārtikas nekaitīguma un dzīvnieku un augu veselības noteikumi, kā aprakstīts 2. iedaļā minētajos piemēros par Krieviju un Indiju, un tas rada ievērojamas problēmas ES eksportētājiem. Krievijas un Indijas piemēri liecina, ka valdības bieži pārsniedz to, kas nepieciešams patērētāju veselības aizsardzībai, un izmanto sanitāros un fitosanitāros ierobežojumus, lai pasargātu lauksaimniecības produktu iekšzemes ražotājus no godīgas konkurences. Tā kā nākamajos gados tarifu barjeras lauksaimniecības produktiem tiks pakāpeniski samazinātas, pastāv reāli draudi, ka minētās problēmas nākotnē kļūs vēl izplatītākas.

Ar muitu saistīti šķēršļi

Šā ziņojuma 2. iedaļā aprakstītie Krievijas muitas pasākumi un Argentīnas importa licencēšanas sistēma liecina, ka blakus jauniem izsmalcinātākiem pasākumu veidiem joprojām pastāv arī tradicionālie muitas šķēršļi. Abās minētajās valstīs ieviestie pasākumi raisa bažas Eiropas eksportētājos kopš finanšu un ekonomikas krīzes sākuma 2008. gadā. Pasākumu īstenošanas detalizēta analīze rāda šādu pastāvīgu tendenci — pārredzamības trūkums, administratīva diskriminācija, kas izpaužas kā apgrūtinošas procedūras un bieži patvaļīga esošo noteikumu interpretācija, piemēram, attiecībā uz muitas novērtēšanu.

ES aktīvi cīnās pret šādiem pasākumiem, īpaši tad, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šie pasākumi ir pretrunā PTO noteikumiem, kā tas ir attiecībā uz Argentīnas importa licencēšanas sistēmu. Tomēr šajā gadījumā pat saskaņota rīcība PTO kopā ar citiem partneriem, kurus arī skar šie pasākumi, nav devusi ievērojamus rezultātus. Tādēļ būs jāapsver, vai ir pamatoti citi līdzekļi, piemēram, PTO strīdu izšķiršanas procedūras vai vairāk politiska rīcība.

TURPMĀKA RĪCĪBA: KĀ EFEKTĪVĀK NOVĒRST IEVĒROJAMUS ŠĶĒRŠĻUS TIRGUS PIEKĻUVEI?

Lai gan šajā ziņojumā minēto šķēršļu patieso ekonomisko ietekmi nevar detalizētāk ilustrēt ar skaitļiem, Eiropas eksports, ko šādi pasākumi, iespējams, skar, ir 96 līdz 130 miljardu EUR apmērā (9–12 % no ES kopējā eksporta 2009. gadā), bet ES izejmateriālu imports — apmēram 6 miljardu EUR apmērā[35]. Šie aprēķini par potenciāli ietekmēto tirdzniecību nebūtu jāuztver kā norāde uz nenotikušu tirdzniecību. Nenotikusi tirdzniecība ir tikai daļa no ietekmētās tirdzniecības un ir ievērojami mazāka, bet, ņemot vērā pieejamo informāciju un tirdzniecības šķēršļu sarežģītību, to nevar precīzi noteikt[36]. Tomēr skaitļi dod priekšstatu par tirdzniecības apjomu, ko, iespējams, skar dažādie pasākumi. Šo šķēršļu likvidēšanai tādēļ būtu liela ietekme uz ES eksportu, un tas radītu papildu piekļuvi ievērojamiem publiskā iepirkuma tirgiem. Blakus ekonomiskajiem ieguvumiem no ES sarunu programmas tas būtu ļoti nozīmīgs ieguldījums stratēģijas “Eiropa 2020” gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes mērķu ārējās dimensijas īstenošanā.

Tomēr lai šie ieguvumi būtu, ir svarīgi, lai gan visas iesaistītās personas (īpaši Komisija kā ES pārstāve tirdzniecības jautājumos ar ES delegāciju, kuras tagad iekļautas Eiropas Ārējās darbības dienestā, palīdzību), gan arī dalībvalstu kompetentās iestādes rīkotos proaktīvi. Nepieciešama kopīga rīcība visos līmeņos , lai mūsu stratēģiskajiem partneriem nodotu saskaņotus vēstījumus, kuros būtu uzsvērts šajā ziņojumā norādīto šķēršļu likvidēšanas nozīmīgums mūsu divpusējās attiecībās. Tādēļ ir svarīgi runāt vienā balsī. Ja ES varētu rīkoties saskaņoti un apņēmīgi, katrā konkrētajā situācijā izmantojot vispiemērotākos no dažādajiem mūsu ārējo attiecību instrumentiem, ir lielāka iespēja, ka mūsu stratēģiskie partneri konstruktīvi reaģēs uz mūsu bažām.

Attiecībā uz to Eiropadome 2010. gada septembra un decembra sanāksmēs noteica vajadzību definēt ES intereses saistībā ar tās stratēģiskajiem partneriem. Tā pilnvaroja Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos/Komisijas priekšsēdētāja vietnieci sadarbībā ar Komisiju un Ārlietu padomi “noteikt kopīgas Eiropas intereses un apzināt visus iespējamos ietekmes līdzekļus to sasniegšanai”. Šis ziņojums ES atjauninātās tirdzniecības politikas īstenošanas kontekstā uzskatāms par ieguldījumu šā uzdevuma izpildē. Šajā ziņojumā minētie šķēršļi un veiktā horizontālā analīze norāda uz tirgus piekļuves problēmām, kuras ar ES stratēģiskajiem partneriem jārisina kā prioritātes.

Ar dažiem ES stratēģiskajiem partneriem jau pastāv dažādi augsta līmeņa forumi, piemēram, Transatlantiskā ekonomikas padome ar ASV, Augsta līmeņa ekonomikas un tirdzniecības dialogs ar Ķīnu un Augsta līmeņa grupa ar Japānu. Šajos forumos tirgus piekļuvei un jo īpaši normatīvajiem šķēršļiem ir liela loma. Tomēr, lai efektīvāk aizstāvētu ES intereses, arī ES jābūt gatavai pēc vajadzības pievērsties tirgus piekļuves šķēršļu jautājumiem galotņu sanāksmēs un citās augstākā līmeņa tikšanās.

Protams, ka abu pušu intereses ir saistītas, un savstarpīgums un savstarpēji ieguvumi ir svarīgi jēdzieni starptautiskajās attiecībās un sevišķi tirdzniecības politikā. Tādēļ jāskatās, vai lielāku ietekmi var panākt, saistot ES bažas par piekļuves šķēršļiem stratēģisko partneru tirgiem ar šo valstu attiecīgajām interesēm vairāk piekļūt ES tirgum. Tādēļ attiecībā uz publisko iepirkumu, kā minēts šā ziņojuma 3. iedaļā, tiks ierosināta konkrēta iniciatīva. Visās pārējās jomās pilnībā jāizmanto esošie instrumenti, lai pārliecinātu ES partnerus veikt līdzīga līmeņa pasākumus attiecībā uz tirgu atvēršanu.

Eiropas tirgus piekļuves veicināšanā liela nozīme ir ES delegācijām. Delegācijas ir mūsu antenas, kas analizē situāciju mūsu stratēģisko partneru valstīs, tostarp ekonomiskās un politiskās intereses un rūpniecības politikas praksi. Ir svarīgi izmantot šīs antenas, lai augsta līmeņa politiskās darbības saistībā ar tirgus piekļuves šķēršļiem būtu labi sagatavotas un pamatotas ar visu pieejamo politisko un ekonomisko informāciju, kā arī lai tiktu veikti pienācīgi un savlaicīgi sekojuma pasākumi konkrētajā valstī.

Šajā ziņojumā izklāstītā programma ir tālejoša. Tās mērķi ir pastiprināt un pielāgot ES darbības, vēršot tās pret konkrētām problēmām saistībā ar piekļuves šķēršļiem mūsu stratēġisko partneru tirgiem. Saskaņota rīcība visaugstākajā politiskajā līmenī var izrādīties izšķiroša, lai veicinātu Eiropas uzņēmumu eksporta un ieguldījumu intereses un tādējādi arī izaugsmi un darbavietas Eiropā. Komisija regulāri uzraudzīs sasniegto saistībā ar šo programmu un ik gadu sniegs ziņojumu Eiropadomei.

[1] Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises, COM (2010) 612, 9.11.2010.

[2] 2010. gada 16. septembra Eiropadomes secinājumi.

[3] Komisijas dienestu darba dokuments “ Trade as a Driver of Prosperity ”, kas pievienots Komisijas paziņojumam “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises”,

http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/november/tradoc_146940.pdf .

[4] Komisijas dienestu darba dokuments “ Trade as a Driver of Prosperity ”, sk. 3. zemsvītras piezīmi 9. lpp. http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/november/tradoc_146940.pdf

[5] COM (2007) 803, 11.12.2007.

[6] COM(2010) 2020, 3.3.2010.

[7] Plašākai informācijai par rūpniecības politikas praksi sk. “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam”, COM(2010)614, 28.10.2010.

[8] 2009. gadā Eiropas Savienībai bija nedaudz negatīva ieguldījumu bilance ar Japānu.

[9] Padomes (VLĀAP) 2008. gada 8. decembra secinājumi, dok. 16198/08.

[10] Sk., piemēram, Tirdzniecības ĢD 2010. gada novembra ziņojumu “ Seventh Report on potentially trade restrictive measures ”, http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/october/tradoc_146796.pdf .

[11] Retzemju elementi šeit ir domāti retzemju metāli, skandijs un itrijs (HS 280530), cērija savienojumi (HS 284610) un retzemju metālu savienojumi (HS 284690).

[12] Pasaules Banka 2008. gadā Indiju ierindoja 120. vietā (no 178 valstīm) uzņēmējdarbības vides pieejamības nozīmē.

[13] HS kodi 5201, 5202, 5203, 5205, 5206 un 5207.

[14] Sk. Copenhagen Economics ziņojumu “Assessment of barriers to trade and investment between the EU and Japan”, 2010. gada novembris, http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/february/tradoc_145772.pdf .

[15] Sk., piemēram, Tirdzniecības ĢD 2010. gada novembra ziņojumu “ Seventh Report on potentially trade restrictive measures ”, http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/october/tradoc_146796.pdf .

[16] Komisija lēš, ka kopējās izmaksas par palielinātajām nodevām, ko Krievija ir ieviesusi ekonomikas krīzes laikā un kas konsolidētas Krievijas, Kazahstānas un Baltkrievijas muitas savienības kopējā ārējā tarifā, ir 540 miljoni gadā (apmēram 860 miljoni gadā visā muitas savienībā). Sk. arī: Tirdzniecības ĢD 2009. gada novembra ziņojumu “ Fifth Report on potentially trade restrictive measures ”; Tirdzniecības ĢD 2010. gada maija ziņojumu “ Sixth Report on potentially trade restrictive measures ”.

[17] Ecorys pētījums “ Non-Tariff Measures in EU-US Trade and Investment – An Economic Analysis ”, internetā pieejams no 2009. gada 16. decembra;

http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2009/december/tradoc_145613.pdf .

[18] Sk., piemēram, Tirdzniecības ĢD 2010. gada novembra ziņojumu “ Seventh Report on potentially trade restrictive measures ”.

[19] Sk. Komisijas dienestu darba dokumentu “ Trade as a Driver of Prosperity ”, kas pievienots Komisijas paziņojumam “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises”, 52. un turpm. lpp., kā arī dokumentā “ Ceļā uz aktu par vienoto tirgu – par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” sk. 18.lpp. priekšlikumu nr. 24.

[20] Stratēģija intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanai trešās valstīs, 2004.

[21] Amerikas Savienotās Valstis, Austrālija, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Koreja, Maroka, Meksika, Singapūra, Šveice un ES.

[22] http://www.china-iprhelpdesk.eu .

[23] http://www.ipr2.org .

[24] “ Evaluation of the IPR Enforcement Strategy in Third Countries ”, ADE , 2010. gada novembris – http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/november/tradoc_147053.pdf .

[25] Sk. Komisijas dienestu darba dokumentu “ Trade as a Driver of Prosperity ”, kas pievienots Komisijas paziņojumam “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises”, 65. lpp. un 15. att.

[26] Piegāžu risks saistīts ar to, ka liela daļa pasaules produkcijas (t.i., ražošana, kas pārvērš izejmateriālus komerciālos rūpniecības produktos) galvenokārt ir atsevišķās valstīs vai ļoti nelielā skaitā valstu — tas, piemēram, attiecas uz Ķīnu (antimons, fluoršpats, gallijs, germānijs, grafīts, indijs, magnijs, retzemju elementi, volframs), Krieviju (platīna grupas metāli), Kongo Demokrātisko Republiku (kobalts, tantāls) un Brazīliju (niobijs un tantāls). Šī ražošanas koncentrāciju daudzos gadījumos vēl papildina zema aizstājamība un zems otrreizējās pārstrādes līmenis.

[27] Tas ir ievērojams pieaugums salīdzinājumā ar laiku no 1997. līdz 2002. gadam, kad šādus instrumentus izmantoja 39 PTO dalībvalstis; sk. J. Kim , “ Recent trends in export restrictions” , OECD Trade Policy Working papers , 101, 2010.

[28] Datubāze aptver 19 valstis, tostarp Alžīriju, Argentīnu, Brazīliju, Dienvidāfriku, Ēģipti, Indiju, Indonēziju, Kazahstānu, Krieviju, Ķīnu, Taizemi un Ukrainu.

[29] Pasākumu definē šādi: kvantitatīva ierobežojuma (eksporta kvotas vai skeporta aizlieguma), eksporta nodokļa vai neautomātiskas eksporta licencēšanas procesa piemērošana HS4 līmeņa tarifa pozīcijai; sk. Tirdzniecības ĢD, Raw materials 2009 Annual Report , http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/june/tradoc_146207.pdf .

[30] Izņemot gadījumus, kad attiecīgi noteikumi ir iekļauti PTO pievienošanās protokolos, kā tas ir attiecībā uz Ķīnu un Krieviju virknei izejmateriālu.

[31] Saskaņā ar ziņojumu “ Employment in Europe 2010 ” (165. lpp.) 2009. gadā ES pakalpojumu nozarē strādāja 70,4% nodarbināto.

[32] Sk. Copenhagen Economics 2010. gada 20. maija ziņojumu, “ Impacts of EU outward FDI ”, http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/june/tradoc_146270.pdf .

[33] COM (2010) 343 galīgā redakcija, 7.7.2010.; http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/july/tradoc_146307.pdf .

[34] Attiecīgais standarts būtu ISO/IEC 15408, ko papildina kopējo kritēriju atzīšanas nolīgums, regulējot IT drošības sertifikātu savstarpējo atzīšanu.

[35] Šis skaitlis attiecas tikai uz lauksaimniecības un rūpniecisko izejmateriālu eksporta ierobežojumiem; šāda veida imports ir tikai viena trešā daļa no ES kopējā izejmateriālu importa (11% no ES kopējā importa). Pārējās divas trešdaļas ES izejmateriļu importa ir enerģētikas jomas izejmateriāli (23% no ES kopējā importa). Lai gan joprojām tiek vākti detalizēti statistikas dati par enerģētikas jomas izejmateriālu eksporta ierobežojumiem, skaidrs, ka šādi ierobežojumi ir spēkā virknē nozīmīgu enerģijas ražotājvalstu. Svarīgs piemērs šajā ziņā ir Krievija, kur pastāv 30% eksporta nodoklis gāzei, un tas skar ES gāzes importu 13,1 miljarda EUR apmērā (28% no ES kopējā gāzes importa).

[36] Šīs aplēses, kas balstās uz esošajām tirdzniecības plūsmām, ietekmē arī citi faktori, kas liek pienācīgi nenovērtēt iespējami skartās tirdzniecības apjomu. Piemēram, jo lielāks konkrētais šķērslis tirdzniecībai, jo zemākas vērojamās skartās tirdzniecības plūsmas. Visekstremālākajā gadījumā (eksporta vai importa aizliegums) tirdzniecības nebūs vispār, bet tas nekādi neietekmēs iespējami skartās tirdzniecības rādītāju, lai gan patiesībā šāda šķēršļa ekonomiskā ietekme ir ļoti nozīmīga. Tādējādi iespējams, ka lielāka nozīme tiek piešķirta mazākiem šķēršļiem un tiek pienācīgi nenovērtēts lielāku šķēršļu svarīgums.