[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 28.2.2011

COM(2011) 84 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par konkrētu noteikumu īstenošanu un piemērošanu attiecībā uz Direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par konkrētu noteikumu īstenošanu un piemērošanu attiecībā uz Direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā

IEVADS

Ar Direktīvu 2008/94/EK[1] (turpmāk “direktīva”) tiek kodificēta Padomes Direktīva 80/987/EEK[2], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2002/74/EK[3].

Direktīvas mērķis ir aizsargāt darba ņēmējus darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši, lai garantētu prasījumu apmierināšanu attiecībā uz darba samaksu. Šajā nolūkā dalībvalstīm ir jāizveido iestāde, kas garantē šādu prasījumu apmierināšanu.

Direktīvas 15. pantā ir paredzēts, ka Komisijai ir jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par tās 1. līdz 4. panta, 9. un 10. panta, 11. panta otrās daļas, 12. panta c) punkta un 13. un 14. panta īstenošanu un piemērošanu dalībvalstīs.

Sagatavojot šo ziņojumu, Komisija pasūtīja pētījumu neatkarīgiem ekspertiem, nosūtīja anketu dalībvalstīm un Eiropas sociālajiem partneriem, aicinot tos izteikt savu viedokli par pētījuma secinājumiem.

DARBīBAS JOMA UN DEFINīCIJAS (1., 2. UN 13. PANTS)

Aizsargātie darba ņēmēji

Izņemot turpmāk minētos izņēmumus, direktīva attiecas uz visām personām, kuras uzskata par darba ņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Komisija norāda, ka Čehijā direktīvā paredzētā aizsardzība neattiecas uz darba ņēmējiem, kuriem ir līgums darba uzdevuma veikšanai. Komisija turpinās izmeklēšanu par to, vai šīs personas tomēr nav uzskatāmas par darba ņēmējiem atbilstīgi Čehijas darba likumdošanai, jo šāda izslēgšana var būt direktīvas pārkāpums.

Direktīvā dalībvalstīm ir skaidri noteikts pienākums iekļaut tās piemērošanas jomā nepilna darba laika darba ņēmējus, darba ņēmējus, kam ir darba līgums par darbu uz noteiktu laiku, un darba ņēmējus, kas pieņemti īslaicīgā darbā (2. panta 2. punkts). Saskaņā ar Komisijai pieejamo informāciju visās dalībvalstīs šī prasība tiek ievērota.

Direktīvā noteikts, ka dalībvalstis nedrīkst noteikt minimālo darba līguma vai darba attiecību laikposmu, lai darbinieki iegūtu tiesības uz aizsardzību (2. panta 3. punkts). Komisija norāda, ka Kipras tiesību aktos noteikts, ka darba ņēmējam ir jābūt nepārtraukti nostrādājušam pie viena darba devēja ne mazāk kā 26 nedēļas pirms darba devēja maksātnespējas, lai tas būtu tiesīgs saņemt samaksu. Tas, pēc Komisijas domām, varētu būt direktīvas pārkāpums.

Izņēmuma kārtā dalībvalstīm ir atļauts neiekļaut dažas darba ņēmēju kategorijas:

a) ar nosacījumu, ka cita veida pastāvošas garantijas attiecīgajai personai sniedz līdzvērtīgas pakāpes nodrošinājumu, kāds izriet no direktīvas (1. panta 2. punkts). Šo iespēju izmantojušas trīs dalībvalstis. Beļģijā uzņēmumu darbinieki un mācekļi, kuri ir vairāku apvienoto komiteju vai apakškomiteju biedri, ir izslēgti no vispārējā garantiju fonda sniegtās aizsardzības, bet ir aizsargāti, izmantojot nozaru fondus, kas izveidoti ar koplīgumu. Kiprā no direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgti citvalstu tirdzniecības flotes apkalpes locekļi. Apvienotajā Karalistē ir izslēgti tirdzniecības flotes jūrnieki. Komisija uzskata, ka “jūras privilēģija”[4], kas, šķiet, ir galvenā jūrniekiem paredzētā aizsardzība šajās divās dalībvalstīs gadījumā, ja darba devēja maksātnespējas dēļ ne vienmēr ir iespējams nodrošināt tādu aizsardzības līmeni, kas ir līdzvērtīgs garantiju iestādes sniegtajam līmenim, jo kuģa vērtība dažkārt nevar nosegt minimālo neapmaksāto prasījumu summu, kas paredzēta direktīvā;

b) mājkalpotāji, ko nodarbina fiziska persona, un zvejnieki, kuru atlīdzību nosaka nozvejas apjoms, ar nosacījumu, ka šādi izņēmumi pastāvēja jau valsts tiesību aktos laikā, kad attiecīgajā dalībvalstī stājas spēkā Direktīva 2002/74/EK (1. panta 3. punkts). Komisija norāda, ka zvejnieki, kuru atlīdzību nosaka nozvejas apjoms, ir izslēgti no direktīvas piemērošanas jomas Grieķijā, Itālijā, Maltā un Apvienotajā Karalistē; mājkalpotāji ir izslēgti Spānijā, Francijā, Maltā, Nīderlandē un Polijā.

Attiecīgie darba dēvēji

Direktīva attiecas uz visiem darba devējiem, kā noteikts valsts tiesību aktos, kuri ir maksātnespējas stāvoklī. Direktīvā nav paredzēta iespēja izslēgt no tās piemērošanas jomas nevienas kategorijas darba devēju.

Darba devēju uzskata par maksātnespējīgu (2. panta 1. punkts), ja:

- ir iesniegts pieprasījums sākt uz darba devēja maksātnespēju balstītu attiecīgās dalībvalsts normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētu kopēju procesu, pilnībā vai daļēji vērst piedziņu pret darba devēja mantu un iecelt likvidatoru (vai personu, kas veic šādu uzdevumu);

- kompetentā iestāde ir nolēmusi sākt procesu (vai ir noteikusi, ka darba devēja uzņēmums galīgi ir slēgts un ka pieejamā manta nav pietiekama, lai garantētu procesa sākšanu).

Komisija norāda, ka Padomes Regula (EK) Nr. 1346/2000[5] attiecas uz kolektīvām maksātnespējas procedūrām, kas ir saistītas ar daļēju vai pilnīgu parādnieka mantas atsavināšanu un likvidatora iecelšanu (1. panta 1. punkts), proti, uz tām pašām maksātnespējas procedūrām, uz kurām attiecas direktīva. Šajā saistībā dalībvalstis ar dažiem izņēmumiem ir apstiprinājušas Komisijai, ka valstīs noteiktie maksātnespējas procedūru veidi, uz kuriem attiecas direktīvas darbības joma, ir tie paši, kas iekļauti minētās regulas A pielikumā. Izņēmumi ir šādi: Vācija, kur tikai “insolvenzverfahren” procedūra rada prasījumu, uz ko attiecas direktīvā noteiktā aizsardzība; Grieķija, kur no direktīvas piemērošanas jomas izslēgti gadījumi, kad a) uzņēmumā ir ieviesta pagaidu administrācija (kreditoru veikta administrācija un pārvaldība) un kad b) uzņēmums ir nodots tiesas iecelta maksātnespējas administratora pārraudzībā, lai panāktu kompromisu ar kreditoriem; Īrija, kur no darbības jomas ir izslēgta pārbaudes (“examinership”) un partnerības likvidācijas (“winding up of partnerships”) procedūra; Ungārijā, kur saskaņā ar valsts tiesību aktiem sedz tikai likvidācijas procedūras (“felszámolási eljárás”); Slovēnija, kur “skrajšani stečajni postopek” un “prisilna poravnava v stečaju” procedūra ir izslēgta. Ņemot vērā to, ka abos instrumentos noteiktās maksātnespējas procedūru definīcijas ir vienādas, Komisija šo jautājumu izskata padziļināti, lai pārliecinātos, vai visas attiecīgās maksātnespējas procedūras ir iekļautas.

Turklāt Beļģijas tiesību aktos izmanto uzņēmuma slēgšanas jēdzienu, nevis maksātnespējas jēdzienu. Uzņēmuma slēgšana nozīmē “uzņēmuma pamatdarbības pilnīgu izbeigšanu, ja darba ņēmēju skaits tiek samazināts līdz mazāk nekā vienai ceturtdaļai no uzņēmumā vidēji nodarbināto personu skaita četros ceturkšņos pirms tā ceturkšņa, kura laikā notikusi pilnīga pamatdarbības izbeigšana”[6]. Ir iespējams, ka Beļģijas garantijas fonds neiekļauj direktīvā noteiktās maksātnespējas situācijas.

Dānija, kurai minētā regula nav saistoša, ir informējusi Komisiju, ka valsts garantiju fonda darbības jomā ir iekļautas šādas situācijas: a) bankrots; b) gadījumā, kad darba devējs pārtrauc tirdzniecību, jo ir noteikta tā maksātnespēja; c) darba devēja nāves gadījumā, ja tā īpašumu nodod administratora pārvaldībā maksātnespējas dēļ vai tas tiek likvidēts bez pārvaldības.

Jebkurā gadījumā direktīva (2. panta 4. punkts) ļauj dalībvalstīm attiecināt darba ņēmēju aizsardzību arī uz citām maksātnespējas situācijām, kas neatbilst 2. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

Direktīvā nav noteikta atšķirība starp tirgotājiem un darba devējiem, kas nav tirgotāji, lieliem vai maziem darba devējiem un darba devējiem, kas gūst peļņu, vai bezpeļņas darba devējiem — tāpat arī garantiju sistēmās dalībvalstīs nedrīkst noteikt šādu atšķirību. Komisija tomēr norāda, ka Ungārijā bankrota procedūru var uzsākt tikai pret noteikta veida fiziskām vai juridiskām personām. Līdzīgi ir Luksemburgā, kur bankrota procedūras var uzsākt tikai pret komercsabiedrību vai fizisku personu, kas tiek uzskatīta par tirgotāju. Tas varētu novest pie darbinieku, kurus nodarbina konkrētas juridiskas un fiziskas personas, izslēgšanas no direktīvā noteiktās aizsardzības.

GARANTIJU IESTāDES KOMPETENCē ESOšIE PRASīJUMI (3. UN 4. PANTS)

Prasījumi, ko pārņem garantiju iestāde, ir neapmaksātie prasījumi attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līguma un attiecas uz laikposmu pirms un/vai pēc kāda noteikta datuma, ko nosaka dalībvalstis. Bulgārijā, Čehijā, Dānijā, Grieķijā, Maltā, Portugālē un Austrijā ir noteikts sešu mēnešu pārskata laikposms pirms maksātnespējas procedūras uzsākšanas pieprasījuma iesniegšanas, uz ko prasījumiem ir jāattiecas; Polijā ir paredzēts deviņu mēnešu pārskata laikposms; Itālijā un Latvijā — 12 mēnešu laikposms; Slovākijā, Īrijā un Lietuvā — 18 mēnešu laikposms; Kiprā noteiktas 78 nedēļas; Beļģijā paredzēts laikposms no 12 mēnešiem pirms uzņēmuma slēgšanas līdz 13 mēnešiem pēc tā slēgšanas. Vairākas dalībvalstis nav noteikušas pārskata laikposmu, bet tikai datumu, pirms kura un/vai pēc kura prasījumi jāattiecina. Tā tas ir Igaunijā, Francijā, Vācijā, Luksemburgā, Ungārijā, Nīderlandē, Rumānijā, Slovēnijā, Spānijā, Somijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē.

Termins “darba samaksa” ir jādefinē valsts tiesību aktos, kas rada atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz garantijas apjomu. Tomēr, nosakot, kādus pabalstus izmaksā garantiju iestāde, valsts tiesību aktos ir jāievēro vispārējais vienlīdzības un nediskriminācijas princips[7].

Direktīva (4. panta 1. punkts) arī ļauj dalībvalstīm ierobežot garantiju iestādes atbildību divos veidos:

1. nosakot laikposma ilgumu, par kuru garantiju iestādei jāapmierina neapmaksātie prasījumi, ar nosacījumu, ka šis laikposms aptver vismaz atalgojumu par pēdējiem trim darba attiecību mēnešiem vai astoņas nedēļas, ja pārskata laikposms ilgst vismaz 18 mēnešus (4. panta 2. punkts). Beļģija, Dānija, Francija, Ungārija, Austrija un Somija nav izmantojušas šo iespēju. Bulgārija, Čehija, Vācija, Igaunija, Grieķija, Itālija, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Rumānija, Slovēnija un Slovākija ir izvēlējušās maksimālo laikposmu trīs mēnešu garumā; Īrijā un Apvienotajā Karalistē maksimālais laikposms ir astoņas nedēļas, Kiprā tas ir 13 nedēļas un Nīderlandē — 19 nedēļas; Spānijā tas ir 150 dienas, bet Luksemburgā un Portugālē — seši mēneši; Zviedrijā — astoņi mēneši;

2. nosakot augšējās robežas garantiju iestāžu maksājumiem, ar nosacījumu, ka šīs augšējās robežas nedrīkst būt zemākas par tādu līmeni, kas sociālā ziņā saderīgs ar šīs direktīvas sociālo mērķi. (4. panta 3. punkts). Visas dalībvalstis, izņemot Nīderlandi, ir noteikušas šādu augšējo robežu, taču šīs robežas aprēķināšanas metodes ievērojami atšķiras. Attiecībā uz šo jautājumu direktīvā nav sniegti precīzi norādījumi. Tomēr, kā Komisija ir atzinusi 1995. gada ziņojumā par direktīvas īstenošanu[8], tiek pieņemts, ka, ja garantijas maksājumi beigu analīzē bija līdzvērtīgi sociālās nodrošināšanas maksājumiem vai likumā noteiktajai minimālajai algai, tad varētu rasties saderības problēmas ar direktīvā noteikto sociālo mērķi.

STARPVALSTU SITUāCIJAS (9. UN 10. PANTS)

Direktīvā paredzēts, ka, ja uzņēmums, kas darbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā, ir maksātnespējīgs, tad par darbinieku neapmaksāto prasījumu apmierināšanu ir atbildīga tās dalībvalsts iestāde, kuras teritorijā viņi strādā vai parasti strādā (9. panta 1. punkts). Spriedumā lietā C-310/07[9] EKT nolēma, ka, lai kādā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu varētu uzskatīt par citas dalībvalsts teritorijā darbojošos uzņēmumu, šim uzņēmumam ir jābūt stabilai ekonomiskai klātbūtnei šajā otrā valstī, ietverot cilvēkresursu nodarbināšanu, kas tam dod iespēju veikt darbības šajā valstī, taču nav nepieciešams, lai šim uzņēmumam būtu filiāle vai pastāvīga pārstāvniecība attiecīgajā otrā valstī.

Komisija norāda (skat. 4. tabulu pielikumā), ka laikposmā no 2006. līdz 2008. gadam bija 239 gadījumi, kad garantiju iestāde vienā dalībvalstī veica maksājumus darbiniekiem no maksātnespējīga uzņēmuma citā dalībvalstī. Attiecīgo darba ņēmēju skaits bija 1158, un izmaksātās summas bija aptuveni 10,8 miljonu euro apmērā.

Komisija ir palīdzējusi dalībvalstīm izstrādāt standarta veidlapu, ko var izmantot informācijas apmaiņai un kas drīz tiks pabeigta, tādējādi atvieglojot direktīvas 10. panta 1. punkta īstenošanu.

Turklāt saskaņā ar 10. panta 2. apakšpunktu Komisija savā tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=706&langId=en&intPageId=198 ir publicējusi kompetento pārvaldes iestāžu un/vai garantiju iestāžu kontaktinformāciju, un tā tiek regulāri atjaunināta.

NOSACīJUMS PAR PAšREIZēJā STāVOKļA NEPASLIKTINāšANU (11. PANTA OTRā DAļA)

Komisija nav konstatējusi gadījumus, kad šīs direktīvas īstenošanas rezultātā būtu pasliktinājusies situācija, kāda tā bija dalībvalstīs dienā, kad stājas spēkā direktīva, vai saistībā ar darba ņēmēju vispārējā aizsardzības līmeņa pazemināšanos darba devēja maksātnespējas gadījumos. Gluži pretēji — direktīvas īstenošana ir uzlabojusi darba ņēmēju aizsardzību, jo tās rezultātā ir izveidotas garantiju iestādes tajās dalībvalstīs, kurās to iepriekš nebija.

DARBA ņēMēJA, KAS IR ARī UZņēMUMA AKCIONāRS, SITUāCIJA (12. PANTA C) PUNKTS)

Saskaņā ar direktīvu dalībvalstis var atteikties sniegt aizsardzību vai var to samazināt tādos gadījumos, ja darba ņēmējs/ņēmēja viens pats/viena pati vai kopā ar saviem tuviem radiniekiem bija īpašnieks/īpašniece būtiskai attiecīgā uzņēmuma daļai un viņam/viņai bija ievērojama ietekme uz tā darbību.

Vairākas dalībvalstis ir izmantojušas šo iespēju (Čehija, Dānija, Vācija, Grieķija, Kipra, Latvija, Malta, Nīderlande, Austrija, Slovēnija un Zviedrija). Citās dalībvalstīs (Spānijā, Īrijā, Somijā) aizsardzības atteikums šīm personām tiek īstenots netieši, definējot jēdzienu “darba ņēmējs”, proti, personas, kurām pieder uzņēmuma daļas un kam ievērojama ietekme uz tā darbību, nav uzskatāmas par “ darba ņēmēju”. Bulgārijā pietiek ar faktu, ka darba ņēmējs ir partneris vai uzņēmuma pārvaldes struktūras loceklis, lai viņš/viņa netiktu aizsargāts. Tā kā nav precizēta prasība, ka darbinieka īpašumā jābūt būtiskai uzņēmuma daļai un ka tam ir jābūt ievērojamai ietekmei uz uzņēmuma darbību, tas, šķiet, neatbilst direktīvas prasībām. Pārējās dalībvalstis (Beļģija, Igaunija, Francija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija un Apvienotā Karaliste) nav izmantojušas šo iespēju.

PāRSKATS PAR GADīJUMIEM

Komisija 2010. gada sākumā nosūtīja dalībvalstīm anketu, lai savāktu datus par to, cik daudz maksātnespējas gadījumu ir apstrādājušas valsts garantiju iestādes, kā arī kāds bijis attiecīgo darba ņēmēju skaits un no šīm iestādēm izmaksāto summu apmērs (skat. 1., 2. un 3. tabulu pielikumā)[10].

Laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam valsts garantiju iestādes iesaistījās vairāk nekā 420 000 maksātnespējas gadījumos (skat. 1. tabulu pielikumā). Tajā pašā laika posmā 3,4 miljoni darba ņēmēju no garantiju iestādēm saņēma maksājumus saistībā ar viņu darba devēju maksātnespēju (skat. 2. tabulu pielikumā). Turklāt garantiju iestādes šiem darba ņēmējiem ir izmaksājušas 17,7 miljardus euro (skat. 3. tabulu pielikumā). Laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam vidējais darbinieku skaits katrā atsevišķā gadījumā bija astoņi darbinieki, savukārt vidējā summa, ko valsts garantiju iestādes samaksāja katram atsevišķam darba ņēmējam, bija 5187 euro.

Komisija norāda, ka no 2008. līdz 2009. gadam ir ievērojami palielinājies gadījumu skaits (+19 %) un galvenokārt — darbinieku skaits (+61 %), un iztērētās naudas apmērs (+72 %), ko var attiecināt uz ekonomikas krīzi. 2009. gadā arī palielinājās vidējais to uzņēmumu lielums, kuri tika atzīti par maksātnespējīgiem, (no 7,4 darbiniekiem katrā atsevišķā gadījumā 2008. gadā līdz 10,0 darbiniekiem katrā atsevišķā gadījumā 2009. gadā, proti, pieaugums par 35 %), kā arī palielinājās nesamaksāto atalgojumu apmērs (no EUR 5059 uz vienu darbinieku 2008. gadā līdz EUR 5409 uz vienu darbinieku 2009. gadā, proti, pieaugums par 7 %).

Vācija ir dalībvalsts ar vislielāko gadījumu skaitu (146 673 gadījumi laikposmā 2006.–2009. g.), savukārt Francijā ir vislielākais darbinieku skaits (953 887 darbinieki laikposmā 2006.–2009. g.), kā arī vislielākā izmaksātā naudas summa (6,4 miljardi euro).

EIROPAS SOCIāLO PARNERU VIEDOKļI

Septiņas BUSINESS EUROPE federācijas, kas iesniedza savus apsvērumus, kā arī Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociācija ( UEAPME ) uzskata, ka direktīva ir sasniegusi tās mērķi nodrošināt darba ņēmēju minimuma aizsardzības līmeni darba devēja maksātnespējas gadījumā un ka saskaņā ar 4. panta 3. punktu noteiktās augšējās robežas ir sociāli saderīgas ar direktīvas sociālo mērķi.

Eiropas Arodbiedrību konfederācija ( ETUC ) uzskata Direktīvu 2008/94/EK par neaizstājamu Savienības tiesību aktu instrumentu, kurš darba ņēmējiem visā Eiropā nodrošina minimuma aizsardzību. Tomēr tā ir ļoti norūpējusies par zemo noteikto augšējo robežu un ļoti īsajiem termiņiem, kādi paredzēti dalībvalstīs saskaņā ar iespēju, kas piedāvāta 4. panta 2. un 3. punktā. Saskaņā ar ETUC viedokli ievērojams skaits valstu locekļu ir izteikuši nopietnas bažas par to, ka lielam darbinieku skaitam nesamaksātās darba algas pārsniedz valsts tiesību aktos noteiktās robežas. Turklāt ETUC uzsver, ka īpaši 4. panta 2. un 3. punkta formulējums ir ļoti neskaidrs un atstāj dalībvalstīm pārāk lielu rīcības brīvību, dodot tām iespēju būtiski mazināt savus direktīvā noteiktos pienākumus. Līdz ar to ETUC uzskata, ka būtu jāparedz šo noteikumu pārskatīšana. ETUC atzīmē vēl vienu, viņuprāt, problemātisku jomu, kas attiecas uz direktīvas piemērošanas jomu, jo īpaši attiecībā uz jēdziena “neapmaksātie prasījumi” izpratni, jo vairākās dalībvalstīs tiek piemērota šaura jēdziena “atlīdzība” definīcija (piemēram, neiekļaujot atlaišanas pabalstus, prēmijas, atlīdzināšanas kārtību u.c.). Saskaņā ar ETUC viedokli tas var izraisīt ievērojamu prasījumu neizpildi.

SECINāJUMI

Vairāk nekā 30 gadus pēc sākotnējās direktīvas pieņemšanas 1980. gadā Komisija uzskata, ka tai joprojām ir būtiska nozīme, nodrošinot darba ņēmēju tiesību aizsardzības minimālo līmeni iekšējā tirgū. Dalībvalstīm ir bijis pienākums izveidot garantiju iestādes, kas iesaistās maksātnespējas situācijās, lai segtu darba ņēmēju neapmaksātos prasījumus attiecībā uz darba samaksu. Šādu aizsardzības nodrošināšanas pasākumu lietderību ir apliecinājis fakts, ka 3,4 miljoni darba ņēmēju ir guvuši labumu no garantiju iestāžu intervences pēdējo četru gadu laikā, galvenokārt ekonomikas krīzes laikā. 2002. gadā veiktajā pārskatīšanā tika precizētas starpvalstu situāciju tiesiskās sekas un pielāgoti noteikumi, lai ņemtu vērā izmaiņas maksātnespējas tiesību aktu jomā dalībvalstīs, tādējādi palielinot juridisko noteiktību.

Iepriekš sniegtā analīze liecina, ka kopumā noteikumi, attiecībā uz kuriem jāievēro ziņošanas pienākums, ir tikuši pareizi īstenoti un piemēroti. Tomēr joprojām ir dažas jomas, kas rada bažas un kuras Komisija plāno risināt, izmantojot piemērotus līdzekļus, tostarp vajadzības gadījumā uzsākot pienākumu neizpildes procedūru.

Komisija turpinās pārraudzīt direktīvas darbību, ņemot vērā turpmākās attīstības tendences tiesību aktos darba tiesību un maksātnespējas jomās, lai nodrošinātu tās mērķa pienācīgu sasniegšanu.

TEHNISKAIS PIELIKUMS

1. tabula. To gadījumu skaits, kuros tikusi pieprasīta garantiju iestādes intervence

2006. g. | 2007. g. | 2008. g. | 2009. g. | Kopējais skaits 2006.-2009. g. |

Beļģija | 4256 | 3744 | 3967 | 4174 | 16141 |

Bulgārija | 6 | 3 | 9 | 18 |

Čehija | 449 | 382 | 386 | 750 | 1967 |

Dānija | 1221 | 1091 | 1847 | 3167 | 7326 |

Vācija | 38 133 | 38 711 | 35 447 | 34 382 | 146673 |

Igaunija | 131 | 94 | 176 | 491 | 892 |

Īrija | 167 | 194 | 287 | 671 | 1319 |

Grieķija | - | - | - | - | - |

Spānija | 12 431 | 12 654 | 13 229 | 16 466 | 54780 |

Francija | 19 655 | 19 577 | 24 046 | 27 113 | 90391 |

Itālija |

Kipra | 7 | 5 | 1 | 2 | 15 |

Latvija | 95 | 60 | 84 | 138 | 377 |

Lietuva | 379 | 293 | 300 | 340 | 1312 |

Luksemburga |

Ungārija | 1273 | 1235 | 1.419 | 2222 | 6149 |

Malta | 0 | 1 | 0 | 1 | 2 |

Nīderlande | 3796 | 2392 | 2580 | 4641 | 13409 |

Austrija | 4036 | 3508 | 3563 | 4036 | 15143 |

Polija | 635 | 631 | 338 | 401 | 2005 |

Portugāle | 583 | 795 | 1216 | 2889 | 5483 |

Rumānija | 4 | 22 | 47 | 73 |

Slovēnija | 92 | 88 | 76 | 108 | 364 |

Slovākija | 80 | 58 | 62 | 174 | 374 |

Somija | 2167 | 2098 | 2243 | 2965 | 9473 |

Zviedrija | 2200 | 1900 | 2400 | 3300 | 9800 |

Apvienotā Karaliste | 9369 | 8036 | 7593 | 12 135 | 37133 |

ES 27 | 101 155 | 97 557 | 101 285 | 120 622 | 420619 |

2. tabula. Tādu darba ņēmēju skaits, kuru prasījumus attiecībā uz darba samaksu pilnīgi vai daļēji apmierinājusi garantiju iestāde

2006. g. | 2007. g. | 2008. g. | 2009. g. | Kopējais skaits 2006.-2009. g. |

Beļģija | 19 104 | 16 628 | 17 414 | 18 922 | 72068 |

Bulgārija | 45 | 20 | 433 | 498 |

Čehija | 7549 | 6888 | 5055 | 19 451 | 38943 |

Dānija | 9886 | 10 244 | 19 328 | 34 694 | 74152 |

Vācija | 189 695 | 167 593 | 173 004 | 304 719 | 835011 |

Igaunija | 1256 | 1158 | 2292 | 6661 | 11367 |

Īrija | 4687 | 6609 | 9704 | 20 172 | 41172 |

Grieķija | 758 | 284 | 432 | 148 | 1622 |

Spānija | 57 738 | 56 382 | 63 994 | 99 071 | 277185 |

Francija | 220 812 | 208 233 | 235 062 | 289 780 | 953887 |

Itālija | 0 |

Kipra | 48 | 16 | 2 | 63 | 129 |

Latvija | 2598 | 928 | 1029 | 2015 | 6570 |

Lietuva | 11 140 | 5794 | 6894 | 8110 | 31938 |

Luksemburga | 0 |

Ungārija | 21 319 | 15 888 | 12 665 | 28 664 | 78536 |

Malta | 0 | 32 | 0 | 17 | 49 |

Nīderlande | 30 729 | 21 554 | 27 890 | 59 243 | 139416 |

Austrija | 34 521 | 30 986 | 28 219 | 36 191 | 129917 |

Polija | 20 321 | 17 151 | 20 319 | 35 674 | 93465 |

Portugāle | 9530 | 12 220 | 14 120 | 18 263 | 54133 |

Rumānija | 618 | 2578 | 2353 | 5549 |

Slovēnija | 1276 | 430 | 448 | 6259 | 8413 |

Slovākija | 2604 | 2821 | 4308 | 8114 | 17847 |

Somija | 6022 | 5021 | 7714 | 9253 | 28010 |

Zviedrija | 17 100 | 14 000 | 19 100 | 29 100 | 79300 |

Apvienotā Karaliste | 92 516 | 86 006 | 76 416 | 164 083 | 419021 |

ES 27 | 761 209 | 687 529 | 748 007 | 1 201 453 | 3398198 |

3. tabula. Summas, ko izmaksājusi garantiju iestāde (EUR)

2006. g. | 2007. g. | 2008. g. | 2009. g. | Kopējā summa 2006.-2009. g. |

Beļģija | 132 410 251 | 110 682 560 | 122 806 878 | 151 927 588 | 517 827 277 |

Bulgārija | - | 14 265 | 5115 | 232 022 | 251 402 |

Čehija | 6 477 066 | 7 060 182 | 6 026 217 | 31 928 617 | 51 492 081 |

Dānija | 28 287 595 | 36 372 910 | 89 592 275 | 157 395 719 | 311 648 498 |

Vācija | 983 495 381 | 849 977 920 | 822 226 706 | 1 755 302 560 | 4 411 002 567 |

Igaunija | 954 629 | 1 476 662 | 4 329 696 | 13 492 496 | 20 253 484 |

Īrija | 4 308 000 | 5 727 000 | 10 068 000 | 19 958 000 | 40 061 000 |

Grieķija | 2 130 303 | 496 418 | 986 256 | 311 315 | 3 924 292 |

Spānija | 269 549 468 | 327 130 512 | 359 752 446 | 643 538 235 | 1 599 970 661 |

Francija | 1 458 000 000 | 1 400 000 000 | 1 463 000 000 | 2 117 000 000 | 6 438 000 000 |

Itālija |

Kipra | 96 147 | 7803 | 1910 | 14554 | 120 414 |

Latvija | 1 937 982 | 821 591 | 1 850 184 | 2 724 831 | 7 334 587 |

Lietuva | 6 835 032 | 3 880 908 | 5 271 084 | 6 545 412 | 22 532 437 |

Luksemburga |

Ungārija | 21 360 781 | 16 841 854 | 18 043 815 | 32 734 634 | 88 981 085 |

Malta | 0 | 35 816 | 0 | 22 062 | 57 878 |

Nīderlande | 205 314 711 | 141 211 281 | 174 557 007 | 398 691 488 | 919 774 487 |

Austrija | 184 854 654 | 208 047 412 | 208 055 837 | 277 579 642 | 878 537 545 |

Polija | 18 203 753 | 21 036 816 | 27 170 354 | 43 977 262 | 110 388 185 |

Portugāle | 40 198 540 | 52 988 075 | 70 475 958 | 80 900 936 | 244 563 509 |

Rumānija | - | 431 282 | 1 067 814 | 1 168 956 | 2 668 052 |

Slovēnija | 2 163 308 | 744 805 | 849 295 | 13 321 203 | 17 078 611 |

Slovākija | 2 570 000 | 2 304 056 | 5 111 233 | 9 872 000 | 19 857 289 |

Somija | 18 930 558 | 16 447 990 | 24 135 752 | 35 396 292 | 94 910 592 |

Zviedrija | 101 854 253 | 90 453 076 | 101 734 753 | 224 435 216 | 518 477 298 |

Apvienotā Karaliste | 415 375 589 | 245 454 000 | 267 021 651 | 479 967 226 | 1 407 818 465 |

ES 27 | 3 905 308 001 | 3 539 645 194 | 3 784 140 235 | 6 498 438 266 | 17 727 531 696 |

4. tabula. Garantiju iestādes laikposmā no 2006. līdz 2008. gadam veiktās intervences par labu darba ņēmējiem, kuru darba devējam citā dalībvalstī izvirzīta prasība sākt maksātnespējas procedūru

Pārrobežu maksātnespējas gadījumu skaits uz vienu garantiju iestādi | Attiecīgo darba ņēmēju skaits | Izmaksātās summas (EUR) |

Beļģija | 48 | 156 | 2 093 600 |

Bulgārija | 0 | 0 | 0 |

Čehija |

Dānija | 2 | 2 | 19 119 |

Vācija | 26 | 188 | 400 850 |

Igaunija |

Īrija | 22 | 43 | 139 949 |

Grieķija | 0 | 0 | 0 |

Spānija | 0 | 0 | 0 |

Francija | 39 | 163 | 2 513 154 |

Itālija | 6 | 6 | 156 458 |

Kipra |

Latvija | 0 | 0 | 0 |

Lietuva | 0 | 0 | 0 |

Luksemburga | 1 | 29 | 129 368 |

Ungārija | 0 | 0 | 0 |

Malta | 0 | 0 | 0 |

Nīderlande | Skaitļo nav pieejami, jo Nīderlandes garantiju iestāde starpvalstu gadījumus nereģistrē atsevišķi. |

Austrija | 59 | 214 | 1 346 751 |

Polija | 0 | 0 | 0 |

Portugāle | 1 | 17 | 111 172 |

Rumānija | 0 | 0 | 0 |

Slovēnija | 1 | 3 | 3855 |

Slovākija | 0 | 0 | 0 |

Somija | 15 | 69 | 434 253 |

Zviedrija | 13 | 259 | 3 415 180 |

Apvienotā Karaliste | 6 | 9 | 65 214 |

ES 27 | 239 | 1158 | 10 828 924 |

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīva 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā. OV L 283, 28.10.2008., 36. lpp .

[2] Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīva 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā. OV L 283, 28.10.1980., 23. lpp.

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīva 2002/74/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 80/987/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā. OV L 270, 8.10.2002., 10. lpp.

[4] “Jūras privilēģija” attiecībā uz kuģi nodrošina, ka daži prasījumi (tostarp prasījumi par darba samaksu) ir prioritāri attiecībā pret reģistrētajām hipotēkām, ķīlām un citiem maksājumiem. ( International Convention on Maritime Liens and Mortgages 1993. g.).

[5] Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām. OV L 160, 30.6.2000., 1. lpp.

[6] 2002. gada 26. jūnija akta 3. panta 1. punkta 1. ievilkums

[7] Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2004. gada 16. decembrī. Lieta C-520/03. José Vicente Olaso Valero pret Fondo de Garantía Salarial ( Fogasa ). ECR 2004. g., I-12065. lpp., 34. punkts.

[8] COM (95) 164, 1995. gada 15. jūnijs.

[9] EKT 2008. gada 16. oktobra spriedums. Svenska staten pret Anders Holmqvist .

[10] IT un LU nav sniegušas atbildi uz anketas jautājumiem.