LV
|
|
EIROPAS KOMISIJA
|
Briselē, 12.1.2011
COM(2011) 11 galīgā redakcija
GADA IZAUGSMES APSKATS
2. PIELIKUMS
ZIŅOJUMS PAR MAKROEKONOMIKU
GADA IZAUGSMES APSKATS
2. PIELIKUMS
ZIŅOJUMS PAR MAKROEKONOMIKU
No dalībvalstu rīcības 2011.–2012. gadā būs atkarīgs, vai izdosies novērst “zudušās desmitgades” scenāriju. Politikas prioritātes, to īstenošanas laiks un saturs būs jānosaka atkarībā no katras valsts apstākļiem un cita starpā ņemot vērā fiskālās stabilitātes riskus un nepieciešamību novērst pārmērīgu nelīdzsvarotību. Vissteidzamākais uzdevums ir lauzt dažās dalībvalstīs novērojamo nesamērīga valsts parāda, finanšu tirgus funkcionētnespējas un zemas ekonomiskās izaugsmes apburto loku. Kaut arī novembrī iesniegtajos valsts reformu programmu projektos ir atzīts, ka makroekonomikas problēmas jārisina steidzami un integrēti, tajos bieži vien nav ierosināti atbilstīgi politikas risinājumi.
Šā pavaddokumenta mērķis ir apzināt pasākumus, kuriem būtu vislielākais pozitīvais efekts uz makroekonomiku un kuru īstenošanu dalībvalstis varētu apsvērt nākamajos divos gados. Pirmajā iedaļā ir sniegts konteksts, aplūkojot pirms krīzes radušos sistēmas nelīdzsvarotību un trūkumus, kā arī sekas, ko radīja smagākā ekonomikas krīze, kāda piedzīvota kopš 1930. gadu Lielās depresijas. Otrā iedaļa pievēršas nepieciešamībai atgriezt publiskās finanses normālā stāvoklī. Trešajā iedaļā izklāstīti argumenti par labu finanšu sektora drīzai atveseļošanai. Pēdējā iedaļā uzsvērts, ka steidzami jāīsteno strukturālas reformas, lai tādējādi novērstu nelīdzsvarotību makroekonomikā un ļautu atgūties izaugsmes dzinējspēkiem.
1.Eiropa piedzīvo īpaši grūtus laikus
Eiropas ekonomika palēnām atgūstas no pēdējās desmitgadēs dziļākās lejupslīdes. Ekonomikas krīze izraisīja ievērojamu saimnieciskās darbības kritumu ES, kas nozīmēja miljoniem zaudētu darbavietu un lielus zaudējumus cilvēkiem. Visā pilnībā atklājās jau pirms krīzes attīstījušies strukturālie trūkumi, kuriem nebija rasti pienācīgi risinājumi.
ES jau pirms krīzes bija vērojami strukturāli trūkumi
Kaut arī ES ir pārtikusi, tās ekonomikas izaugsme pēdējā desmitgadē starptautiskā skatījumā ir bijusi vāja (skatīt 1. grafiku). Vērtējot pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, ES-27 ir daudz bagātāka nekā G-20 vidēji, taču šajā ziņā joprojām ievērojami atpaliek no daudzām ESAO valstīm, kas nav ES sastāvā, un no EASO līmeņa kopumā. Turklāt ES izaugsme kopš 2000. gada ir bijusi salīdzinoši ļoti zema — zemāka nekā jebkurā no attīstītajām valstīm, izņemot Japānu, un krietni atpaliekot no vairuma jaunietekmes valstu. Tas nozīmē, ka palielinās plaisa salīdzinājumā ar citām attīstītajām valstīm. Tā kā atšķirības nav izskaidrojamas ar iedzīšanu, ES vājā izaugsme noteikti ir saistīta ar strukturāliem trūkumiem. Tomēr šī kopumā nomācošā aina, ko rada tāda rādītāji kā IKP, aizsedz dažus tādus pozitīvus dzīves līmeņa aspektus kā salīdzinoši zema ienākumu nevienlīdzība, liels paredzamais dzīves ilgums un salīdzinoši augsti vides rādītāji (piemēram, CO2 emisijas uz vienu produkcijas vienību).
Iepriekšējā desmitgadē ES izaugsmi kavēja dažādi bremzējošie faktori. Izaugsmes standartanalīze liecina, ka pirms krīzes (2001.–2007. gadā) galvenais izaugsmes dzinējspēks bija darba ražīgums, savukārt darbaspēka izmantojuma un darbspējīgo iedzīvotāju skaita pieauguma ieguldījums kopējā izaugsmē bija tikai aptuveni viena ceturtdaļa. Konkrēti, izaugsmi ES-27 bremzēja jauniešu un vidēja vecuma vīriešu līdzdalības mazināšanās darba tirgū un nostrādāto stundu skaita mazināšanās uz vienu darba ņēmēju (skatīt 2. grafiku). Krīze šo situāciju ir padarījusi vēl drūmāku. Tās ietekmē saruka IKP, līdztekus radot krasu bezdarba pieaugumu un ievērojamu kopējā faktoru ražīguma (KFR) kritumu, kas galvenokārt skaidrojams ar jaudu izmantojuma būtisku samazināšanos. ES un eurozona nepārprotami atpaliek no ASV un Japānas gan KFR, gan darbaspēka izmantojuma ziņā. Attiecībā uz darbaspēka izmantojumu atšķirības īpaši krasas ir visjaunāko un visvecāko darbspējīgo iedzīvotāju ziņā, kā tas redzams pēc nodarbinātības līmeņa uzkrītošajām atšķirībām (skatīt 3. grafiku).
|
1. grafiks. IKP līmenis un izaugsme
2010. gada IKP uz vienu iedzīvotāju (atšķirības procentos salīdzinājumā ar ES-27, pēc pirktspējas līmeņa)
|
|
|
|
Ekonomikas vidējā izaugsme 2000.–2010. gadā
|
|
|
|
2. grafiks. IKP izaugsmes analīze
|
3. grafiks. Nodarbinātības līmenis
|
|
|
Kopējā nodarbinātība pret darbspējīgo iedzīvotāju (20–64 gadi) skaitu
|
|
|
|
4. grafiks. Reālo primāro izdevumu un reālā IKP pieaugums
Vidējais pieauguma līmenis 2003.–2007. gadā
Piezīme. Dalībvalstis ir sarindotas pēc tā, par cik reālo primāro izdevumu pieauguma vidējais rādītājs pārsniedz reālā IKP vidējo pieaugumu.
Pirmskrīzes gados vairākas ES dalībvalstis novirzījās no piesardzīgas fiskālās politikas pamatprincipiem. Ievērojamie papildu ieņēmumi, ko radīja ekonomikas izaugsme 2003.–2007. gadā, tikai daļēji tika izmantoti aktīvākām fiskālajām korekcijām. Visai ievērojama šo ieņēmumu daļa tika izmantota papildu izdevumiem — primāro izdevumu pieauguma temps “labajos laikos” pirms krīzes (2003.–2007. gadā) divpadsmit ES dalībvalstīs pārsniedza ekonomikas izaugsmes vidējo tempu, dažos gadījumos pat ievērojami (skatīt 4. grafiku). Iestājoties krīzei, kļuva skaidri redzams, ka šāda politikas pieeja nav dzīvotspējīga — valsts ieņēmumu plūsmu spējais apsīkums atklāja attiecīgā budžeta stāvokļa trauslumu, jo daudzos gadījumos izrādījās, ka fiskālās iespējas reaģēt uz saimnieciskās darbības sarukumu ir niecīgas vai to nav vispār.
Pirmskrīzes desmitgadē Eiropas Savienībā ievērojami palielinājās arī nelīdzsvarotība makroekonomikā. Dažās dalībvalstīs arvien izteiktāka kļuva iekšējā nelīdzsvarotība. Tas atspoguļojās ievērojamās tekošā konta stāvokļa un konkurētspējas attīstības atšķirībās, kā attiecībā uz eurozonu redzams 5. grafikā. Turklāt dažās eurozonas dalībvalstīs ir satraucošos apmēros samazinājušās eksporta tirgus daļas. Ārējās nelīdzsvarotības pieauguma pamatā bija ražīguma attīstībai neatbilstošas darba samaksas izmaiņas, nesamērīgs kreditēšanas pieaugums privātajā sektorā, mājokļa cenu burbuļi, kā arī iekšējā pieprasījuma strukturālie trūkumi.
5. grafiks. Cenu konkurētspējas attīstības salīdzinājums eurozonā
(indeksi; 1998 = 100, palielinājums nozīmē konkurētspējas samazināšanos)
Krīzes ietekme uz reālo ekonomiku un nodarbinātību
6. grafiks. IKP un nodarbinātība
(2008. g. 1. cet.=100)
Avoti: Eurostat; ECFIN rudens prognoze.
Piezīme. Lai iegūtu prognozētās nodarbinātības ceturkšņa profilu, nodarbinātības prognozes, kas pieejamas tikai gada griezumā, lineāri interpolētas.
IKP dziļais kritums izaugsmes ziņā atmeta mūs atpakaļ par vidēji četriem gadiem. Produkcijas kritums 2008. un 2009. gadā nozīmēja ES IKP atgriešanos 2006. gada līmenī. Saskaņā ar Komisijas 2010. gada rudens ekonomikas prognozēm produkcijas līmeni, kāds bija 2008. gada pirmajā ceturksnī — tieši pirms krīze skāra reālo ekonomiku —, ES varētu atkal sasniegt tikai 2012. gada otrajā ceturksnī (6. grafiks). Prognozēts, ka līdz 2011. gada beigām 2008. gada produkcijas līmeni būs sasniegušas vai pārsniegušas tikai 10 dalībvalstis. Līdz 2012. gada beigām 11 dalībvalstīs produkcijas apjoms, domājams, joprojām būs zemāks par pirmskrīzes līmeni. Prognozēts, ka nodarbinātība 2012. gada beigās joprojām atpaliks no pirmskrīzes līmeņa (par vairāk nekā 1 procentpunktu).
Izraisot krasu bezdarba pieaugumu, krīze ir likusi smagi ciest Eiropas sabiedrībai. Bezdarbnieki 2008. gadā bija 7 % no ES-27 ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. Savukārt 2010. gadā šīs rādītājs bija gandrīz 10 %, turklāt, kā redzams 7. grafikā, bezdarba līmenis vēl 2012. gadā saglabāsies virs 9 %. Īpaši augsts bezdarba līmenis, pārsniedzot 12 %, ir Igaunijā, Īrijā, Grieķijā, Slovākijā, Latvijā, Lietuvā un Spānijā. Ir strauji pieaudzis ilgtermiņa bezdarbs (cilvēki, kas bez darba ir vairāk nekā gadu), pašlaik sasniedzot aptuveni 40 % no ES kopējā bezdarba. Ir skaidrs, ka tas rada risku, ka cilvēki tiek ilgstoši izslēgti no darba tirgus. Īpaši augsts bezdarba līmenis ir mazkvalificēto darbinieku, migrantu un jauniešu vidū. Jauniešu bezdarbs vairāk nekā pusē ES dalībvalstu pārsniedz 20 % un vienā valstī (Spānijā) sasniedz 42 %.
7. grafiks. Faktiskā un strukturālā bezdarba līmenis ES-27
(2008. g. 1. cet.=100)
Krīze vēl vairāk samazināja potenciālo izaugsmi strukturālā bezdarba ievērojamā pieauguma un ieguldījumu līmeņa krasā krituma dēļ. Paredzams, ka potenciālais produkcijas apjoma pieaugums ES-27 attiecīgajā prognožu periodā (2010.–2012. gads) būs ārkārtīgi mazs (1,1 %) zema ražīguma pieauguma un zema darbaspēka izmantojuma dēļ. Sagaidāms, ka situācija būs vēl drūmāka eurozonā, kur simptomi būs visumā līdzīgi, bet daudz izteiktāki. Zemais darbaspēka izmantojums ir saistīts ar būtisko NAWRU (inflāciju nekāpinošā bezdarba līmeņa) palielināšanos (skatīt 7. grafiku), kā arī ar nostrādāto stundu vidējā skaita mazināšanos uz vienu darba ņēmēju un darbspējīgo iedzīvotāju skaita mazināšanos. Potenciālo izaugsmi ietekmēs arī kapitāla gausāka uzkrāšana, ko rada nepieredzēti zemais pēckrīzes ieguldījumu līmenis, un lēnais kopējā faktoru ražīguma pieaugums, kas pakāpeniski atjaunosies, taču tikai pieticīgajā pirmskrīzes līmenī.
Fiskālā nelīdzsvarotība kļūst izteiktāka un nelīdzsvarotība makroekonomikā palēnām samazinās
8. grafiks. Valsts parāda līmenis 2008. gadā un tā prognozētais pieaugums 2008.–2012. gadā
(% no IKP)
Avoti: ECFIN rudens prognoze.
Krīze radīja dramatiskas sekas valsts finanšu jomā eurozonā un ES. Īsā laikā gandrīz visās dalībvalstīs krasi palielinājās valsts parāda attiecība pret IKP, padarot par nebijušiem šajā jomā pirms krīzes gūtos pieticīgos panākumus (skatīt 8. grafiku). Saskaņā ar aplēsēm kopējais valsts parāds eurozonā 2010. gada beigās varētu būt pieaudzis līdz aptuveni 84 % no IKP, bet ES — līdz aptuveni 79 % no IKP, kas par apmēram 20 procentpunktiem pārsniedz 2007. gada līmeni. Turpinot pašreizējo politiku, šī augošā tendence saglabātos.
Valstu finanšu stāvokļa tagadējo kraso pasliktināšanos nosaka ieņēmumu samazināšanās un lielāks spiediens uz izdevumiem, kā arī diskrecionārie fiskālie stimuli. Dažās dalībvalstīs valsts finanses ir kļuvušas atkarīgas no izteikti cikliskiem vai pagaidu rakstura ieņēmumu avotiem. Ņemot vērā šo tendenci un saimnieciskās darbības straujo kritumu, apsīka valsts ieņēmumi, savukārt valsts izdevumi vairāk vai mazāk palika iepriekš plānotajā līmenī. Dalībvalstis pilnībā ļāva darboties automātiskajiem stabilizatoriem, tādējādi mazinot globālās krīzes ietekmi uz reālo ekonomiku. Tomēr, tā kā ar to nepietika, lai apturētu pieprasījuma kritumu un novērstu finanšu sistēmas sabrukuma risku, vairums ES valdību papildus īstenoja diskrecionārus fiskālos pasākumus, ievērojot Eiropas Komisijas 2008. gada decembrī sāktās Eiropas ekonomikas atveseļošanas programmas kopējo satvaru.
Šis papildu spiediens vēl saasina iedzīvotāju novecošanās negatīvo ietekmi uz valsts finansēm. Šī ietekme bija gaidāma jau labu laiku, un, ja drīz netiks veiktas reformas, nenovēršami ilgtermiņā radīs ievērojamu slogu uz budžetu, tādējādi vēl vairāk saasinot jau tā neiepriecinošo fiskālo situāciju. Nemainot politiku, publiskais atbalsts vecāka gadagājuma cilvēkiem pensiju un citu vecuma pabalstu izteiksmē (veselības un ilgtermiņa aprūpe) ES nākamo 50 gadu laikā palielināsies par aptuveni 4,5 procentpunktiem no IKP. Sagaidāms, ka aptuveni vienā trešdaļā dalībvalstu valsts izdevumu pieaugums ar novecošanos saistītajās jomās pārsniegs 7 procentpunktus no IKP.
Krīze tikai daļēji un uz laiku novērsa ievērojamo nelīdzsvarotību makroekonomikā, kas daudzās dalībvalstīs bija vērojama pirms krīzes. Ņemot vērā to, ka pašreizējā lejupslīde samazināja pārmērīgo pieprasījumu un likvidēja vai mazināja dažus novirzes faktorus (mājokļu tirgus burbuļus un kreditēšanas bumu), ir samazinājies tekošā konta deficīts. Tomēr tekošā konta nelīdzsvarotība joprojām ir ievērojama, jo īpaši eurozonā, un nav paredzams, ka tā drīzumā mazināsies, kā redzams 9. grafikā. Savukārt 10. grafiks ilustrē, ka tajās ES dalībvalstīs, kurās krīzes sākumā bija liels preču un pakalpojumu saldo deficīts (pārpalikums), divus gadus vēlāk, kad saimnieciskā darbība aktivizējās, pārsvarā joprojām bija vērojams deficīts (pārpalikums). Tas daļēji atspoguļo tādus strukturālos trūkumus kā vājš iekšējais pieprasījums (valstīs ar pārpalikumu) un vāja cenu un izmaksu konkurētspēja, bieži apvienojumā ar augstu parāda līmeni (valstīs ar deficītu).
|
9. grafiks. Tekošā konta analīze, eurozona
|
10. grafiks. Preču un pakalpojumu saldo un tā prognozētās izmaiņas līdz 2010. gadam
(pozitīva vērtība = pārpalikums; negatīva vērtība = deficīts; % no IKP)
|
|
|
|
|
Avoti: ECFIN rudens prognoze
|
Piezīme. Eurozonas dalībvalstis klasificētas valstīs ar pārpalikumu vai attiecīgi deficītu, pamatojoties uz 2006. gada tekošā konta datiem.
|
Dažādās dalībvalstīs būs nepieciešami atšķirīgi politikas risinājumi
11. grafiks. Izejas pozīciju atšķirības 2010. gadā
Valsts deficīts/tīrais preču un pakalpojumu imports**
Valsts parāds/ārējā konta deficīts*
Avots: ECFIN rudens prognoze.
*Ārējā konta deficīts ir neto aizņēmumi no citām valstīm (tekošā konta bilance plus kapitāla darījumi). Šis rādītājs atspoguļo ikgadējās ārējā parāda izmaiņas.
**Tīrais preču un pakalpojumu imports tiek saukts arī par “preču un pakalpojumu saldo deficītu”, un to tiešā veidā ietekmē cenu konkurētspēja. Luksemburgai pārpalikums pārsniedz 30 % no IKP, ko šā grafika skalā nav iespējams attēlot.
ES dalībvalstu vidū fiskālā un ārējā situācija krasi atšķiras, tāpēc vajadzīgi diferencēti politikas risinājumi. Kā tas shematiski ar dažādiem rādītājiem attēlots 11. grafikā, dažās dalībvalstīs ir īpaši izteikta nepieciešamība atveseļot valsts finanses un novērst ārējo nelīdzsvarotību. Šajā gadījumā vienots risinājums nederētu — dalībvalstu prioritātes 2011.–2012. gadam jānosaka, cita starpā ņemot vērā fiskālās ilgtspējas riskus un nepieciešamību novērst nelīdzsvarotību. Dalībvalstīm, kurās ir ievērojama fiskālā un/vai makroekonomiskā nelīdzsvarotība, politikas risinājumu izvēle ir ierobežota, un tām pirmām kārtām būtu jānovērš minētā nelīdzsvarotība. Dalībvalstīm, kurās nav būtisku makroekonomikas problēmu un izteiktu risku, būtu jācenšas sekmēt ilgtermiņa izaugsmes dzinējspēkus, vienlaikus novēršot nelīdzsvarotības veidošanos nākotnē.
2.Valsts parāda iegrožošana, veicot stingru un ilgtspējīgu fiskālo konsolidāciju
Konsolidācijas steidzamība
12. grafiks. Strukturālais deficīts un VTM
(% no IKP)
Krīze ir skārusi visu ES dalībvalstu valsts budžetu, bet valsts finanšu faktiskais stāvoklis dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Kā redzams 12. grafikā, starpība starp strukturālo deficītu (deficītu, atskaitot uzņēmējdarbības cikla un vienreizēju pasākumu ietekmi) un vidēja termiņa budžeta mērķi (VTM) 12 dalībvalstīs ir īpaši liela (pārsniedz 5 procentpunktus no IKP). Tās dalībvalstis, kuras pirms neparedzētās ekonomikas lejupslīdes īstenoja piesardzīgāku fiskālo politiku, ir salīdzinoši labākā situācijā. Tām bija lielākas fiskālās manevrēšanas iespējas, lai reaģētu uz lejupslīdi, un līdz ar to fiskālā nelīdzsvarotība pēc krīzes šajās valstīs ir mazāka.
Valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējas atjaunošanai nepietiks tikai ar krīzes laikā īstenoto fiskālās stimulēšanas pasākumu izbeigšanu. Valsts parāda attiecību pret IKP pasliktinās ne tikai valsts deficīta uzkrāšanās, bet arī netiešās saistības, kas paredzamas saistībā ar sabiedrības novecošanos, un prognozētā lēnā vidēja termiņa izaugsme eurozonā un ES. Turklāt valsts parāda līmenis Eiropas Savienībā pašlaik ir jau tik liels, ka papildu valsts aizņēmumi ekonomikas izaugsmi nevis stimulētu, bet gan bremzētu. Lai apkalpotu apjomīgu valsts parādu, nepieciešami augstāki nodokļi, kas var būt ar kropļojošu ietekmi, vai augstāku procentu maksājumu dēļ tiek izstumti valsts produktīvie izdevumi, vai reizē vērojamas abas šīs parādības. Turklāt valsts parāda uzkrāšanās var izraisīt vēl lielāku valsts obligāciju prēmiju kāpumu, tādējādi vēl vairāk palielinot parāda apkalpošanas slogu, kas var apdraudēt stabilitāti un galu galā finanšu tirgos sēt šaubas par valdību maksātspēju.
Lai valsts finanses atgrieztu uz ilgtspējīgas attīstības ceļa, nepieciešamas ļoti būtiskas korekcijas, kas būtu jāpapildina ar izaugsmes politikas pasākumiem. Vienkāršas modelēšanas rezultāti liecina, ka ar strukturālās budžeta bilances koriģēšanu par 0,5 % no IKP gadā (kas ir parastā atskaites vērtības saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem) daudzās ES dalībvalstīs neapšaubāmi nebūtu pietiekami, lai tuvākajā nākotnē mazinātu parāda attiecību pret IKP Līgumā paredzētajās robežās, kas ir 60 % no IKP (skatīt 13. grafiku). Tikai tad, ja fiskālo korekciju apmērs ir 1 % no IKP gadā vai vairāk, būtu iespējams nākamajās divās desmitgadēs panākt stabilu valsts parāda mazināšanos attiecībā pret IKP. Tomēr, kaut arī fiskālā konsolidācija ir absolūti nepieciešama, ar to var nepietikt, lai ātri un stabili apvērstu parāda apjoma attīstības tendenci. Lai palielinātu fiskālos ieņēmumus un samazinātu ar bezdarbu saistītos izdevumus, līdztekus automātiski samazinot arī valsts parāda apjomu attiecībā pret IKP, ir noteikti nepieciešams spēcīgāks produkcijas apjoma pieaugums.
13. grafiks. Valsts parāda attīstības prognozes ES
% no IKP
Piezīme. Šajās prognozēs pieņemts, ka attiecīgais konsolidācijas līmenis katrā dalībvalstī tiek ievērots, līdz tiek sasniegts šīs valsts vidēja termiņa budžeta mērķis (VTM).
Līdz ar to ES fiskālās politikas veidotājiem priekšā stāv ārkārtīgi sarežģīts dubultuzdevums — atgriezt fiskālo politiku uz ilgtspējīgas attīstības ceļa, vienlaikus pasargājot vai veicinot īstermiņa ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Pašreizējos apstākļos ir pamats domāt, ka valsts finanšu sakārtošana pozitīvi ietekmēs vidēja termiņa ekonomikas izaugsmi. Fiskālo korekciju atlikšana šo problēmu tikai atstumtu malā un pastiprinātu. Tādējādi tiktu ievērojami apgrūtinātas mūsu iespējas veidot pašiem savu nākotni un tiktu uzlikts milzu slogs nākamajām paaudzēm.
Kaut arī apstākļi nav vienādi spiedīgi visās dalībvalstīs, konsolidācija joprojām ir būtiska politikas prioritāte ikvienā valstī. 2010. gadā ar fiskālo politiku gan ES, gan eurozonā joprojām tika atbalstīts kopējais pieprasījums. Ekonomikas atveseļošanas procesam tuvākajos gados, kā paredzēts, pakāpeniski uzņemot apgriezienus, politikas pieeja būs jāmaina. Dalībvalstīm ar ļoti lielu strukturālo budžeta deficītu vai ļoti lielu valsts parāda attiecību pret IKP koriģējošie pasākumi būtu jākoncentrē 2011.–2012. gadā. Tas jo īpaši attiecas uz dalībvalstīm, kurās ir izteikti sarežģīta finanšu situācija; dažas dalībvalstis (piemēram, Grieķija un Īrija) intensīvas korekcijas veiks abos gados, bet Spānija un Portugāle — tikai 2012. gadā.
Ilgtspējīgas un izaugsmi veicinošas konsolidācijas galvenie elementi
Ir daudz piemēru tam, kā fiskālo konsolidāciju veikt tā, lai vienlaikus panāktu gan ilgstošu pozitīvu ietekmi uz valsts finansēm, gan ekonomikas izaugsmi. Gūtā pieredze attiecas uz pieciem savstarpēji saistītiem fiskālās politikas aspektiem: fiskālo korekciju struktūra, politikas stratēģijas ticamība, institucionālais konteksts, papildinošas politikas iniciatīvas un sloga sadale iedzīvotāju vidū.
(1)Fiskālo korekciju struktūra. Pats galvenais faktors, kas nosaka, vai fiskālā konsolidācija būs izdevusies vai nē, ir korekciju struktūra. Korekcijām izdevumu jomā, īpaši attiecībā uz kārtējiem primārajiem izdevumiem, ir lielāks potenciāls nodrošināt valsts finanšu situācijas ilglaicīgu uzlabošanos un mērenāku vai pat atsevišķos gadījumos pozitīvu ietekmi uz īstermiņa ekonomikas izaugsmi salīdzinājumā ar korekcijām ieņēmumu jomā. Izdevumu ierobežošana izaugsmi kropļo mazāk nekā nodokļu sloga palielināšana, turklāt tas Eiropas Savienībā jau tā ir liels, kaut arī dažādās dalībvalstīs situācija ievērojami atšķiras. Raugoties no ticamības viedokļa, izdevumu samazināšana rada lielāku pārliecību par valdības apņemšanos īstenot konsolidāciju. Ieņēmumu palielināšana un ieguldījumu izdevumu samazināšana politiski var būt vienkāršāka, taču negatīvi ietekmē ekonomikas izaugsmes vidēja termiņa un ilgtermiņa izredzes, un bieži vien šī politika galu galā tiek mainīta. Daudzās dalībvalstīs papildus izdevumu kontrolei būs nepieciešami ieņēmumu palielināšanas pasākumi. Pienācīga vērība būtu jāvelta arī nodokļu pārvaldības un politikas kvalitātei, lai nodrošinātu nodokļu efektīvu iekasēšanu un līdz minimumam samazinātu negatīvo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi, līdztekus ņemot vērā taisnīguma apsvērumus. Nodokļu bāzes palielināšanai, piemēram, atceļot videi kaitīgus nodokļu atbrīvojumus vai atlaides, būtu dodama priekšroka salīdzinājumā ar nodokļu likmju palielināšanu. Dažiem esošajiem nodokļiem, iespējams, nav pienācīga ekonomiska pamatojuma vai to radītie stimuli neatbilst sākotnēji izvirzītajiem mērķiem. Vismazākos kropļojumus rada nekustamā īpašuma nodokļi, kam seko patēriņa nodokļi, tostarp ar vidi saistīti nodokļi, savukārt izaugsmei nelabvēlīgāki var būt iedzīvotāju ienākuma nodokļi un uzņēmumu ienākuma nodokļi.
(2)Politikas stratēģijas ticamība. Ja plāni būs pārliecinoši un ticami, ir paredzams, ka mājsaimniecības un uzņēmumi paļausies uz zemākām reālajām procentu likmēm un mazākām nākotnes nodokļu saistībām, kas attiecīgi stimulē izdevumus patēriņam un ieguldījumiem. Praksē daudzgadu korekciju plāna ticamību var veicināt, pēc iespējas drīz pieņemot tiesību aktus, kuros juridiski saistošā veidā noteikts grafiks pasākumiem, kas paredzēti plānoto korekciju īstenošanai attiecīgo gadu gaitā.
(3)Fiskālās institūcijas. Fiskālās konsolidācijas sekmes ir atkarīgas arī no valdības spējas efektīvi īstenot saskaņotos politikas pasākumus ar piemērota valsts fiskālā satvara palīdzību. Tas, cik kvalitatīva ir budžeta politikas īstenošanas institucionālā kārtība un procedūras, piemēram, fiskālie noteikumi un daudzgadu fiskālās programmas, ietekmē valdību spēju sagatavot un efektīvi īstenot fiskālās konsolidācijas programmas, neizraisot pārmērīgi lielu politisko un ekonomisko pretestību.
(4)Papildinoši politikas pasākumi. Budžeta politika ir mijiedarbībā ar citiem ekonomikas politikas instrumentiem. Tas attiecas arī uz fiskālo konsolidāciju. Papildus īstenojot strukturālas reformas, palielinās izredzes panākt ilgtspējīgas fiskālās korekcijas, un tas labvēlīgi ietekmē arī ekonomikas īstermiņa izaugsmi. Strukturālās reformas veicina fiskālo konsolidāciju divējādi: tiešā veidā ierobežojot vai mazinot esošās izdevumu attīstības tendences un netiešā veidā uzlabojot tirgu darbību, kas attiecīgi veicina saimniecisko darbību. Galu galā tieši strukturālās reformas ir tās, kas nosaka un nodrošina fiskālo korekciju ilgtspēju. Dažas strukturālās reformas, jo īpašu pensiju sistēmu jomā, var uzlabot valsts finanses jau vidējā termiņā, pateicoties izdevumu iegrožošanai un lielākam darbaspēka piedāvājumam.
(5)Sociāli taisnīgas fiskālās korekcijas. Ilgtspējīgas valsts finanses ir priekšnoteikums tam, lai novērstu valsts parāda nekontrolētu pieaugumu, kas apdraudētu mūsu sociālā nodrošinājuma sistēmas. Lai nodrošinātu politisko akceptu, korekciju slogs taisnīgi jāsadala pa visiem sabiedrības slāņiem. Korekcijas, kas izrādītos izdevīgākas kādām noteiktām sabiedrības kategorijām, visdrīzāk tiktu atmestas līdz ar valdības politiskā sastāva izmaiņām, tādējādi apdraudot fiskālo korekciju ilgtspēju.
Politikas prioritātes
Lai atrisinātu iepriekš minētos jautājumus, 2011.–2012. gadā pasākumi jāveic jo īpaši turpmāk norādītajās jomās.
ES līmenī būtu saskaņā ar likumdevēju vienošanos par paātrinātu procedūru jāpieņem tiesību aktu ierosinājumi, kas stiprinātu ekonomikas pārvaldību.
Konsolidācija visās ES dalībvalstīs būtu obligāti jāsāk — vai jāturpina — 2011. gadā. Konsolidācijas apjomam būtu jābūt vērienīgam, un lielākajā daļā dalībvalstu tam būtu krietni jāpārsniedz noteiktais rādītājs, kas ir 0,5 % no IKP gadā strukturālā izteiksmē. Dalībvalstīm ar ļoti lielu strukturālo budžeta deficītu, ļoti lielu valsts parādu vai izteikti sarežģītu finanšu situāciju pasākumi būtu jākoncentrē 2011. gadā. Ja ekonomikas izaugsme vai ieņēmumu apjoms pārsniedz prognozēto, būtu jāpaātrina fiskālā konsolidācija.
Dalībvalstīm, uz kurām attiecas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, būtu jānosaka izdevumu plāns un vispārīgie pasākumi, ko tās plāno veikt pārmērīgā budžeta deficīta novēršanai.
Visām dalībvalstīm pirmām kārtām būtu jākoriģē valdības izdevumi, tomēr saglabājot izaugsmi veicinošus izdevumus, piemēram, publiskās infrastruktūras, izglītības un zinātniskās izpētes un inovāciju jomā. Visām dalībvalstīm, bet jo īpaši tām, uz kurām attiecas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, būtu jāīsteno piesardzīga fiskālā politika, strikti raugoties, lai valsts izdevumu pieauguma temps būtu mazāks par IKP vidēja termiņa izaugsmes pamattendenci. Papildus būtu jāveic pasākumi, kas veicina valsts izdevumu efektivitāti. Ja ir īpaši izteikta korekciju nepieciešamība, būtu jāsamazina izdevumi. Visām dalībvalstīm ir jāpierāda, ka to stabilitātes vai konverģences programmas pamatojas uz piesardzīgām izaugsmes un ieņēmumu prognozēm.
Ja nepieciešami lielāki nodokļu ieņēmumi, pēc iespējas jāizvairās no ekonomikas kropļošanas. Neatkarīgi no kopējā nodokļu sloga būtu jāpārskata nodokļu sistēmas un jācenšas panākt, lai tās vairāk veicinātu nodarbinātību, vides aizsardzību un izaugsmi. Piemēram, var īstenot “ekoloģiskas nodokļu reformas”, palielinot dabas resursu nodokļus un samazinot citus, kropļojošākus nodokļus. Nodokļu bāzes palielināšanai ir dodama priekšroka salīdzinājumā ar nodokļu likmju palielināšanu.
Būtu nekavējoties jāpieņem un jāīsteno pensiju reformas, cita starpā palielinot faktisko pensionēšanās vecumu. Tādā veidā tiks nodrošināta valsts finanšu ilgtspēja un palielināts ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits. Ir stingri jāuzrauga veselības aprūpes sistēmas, vajadzības gadījumā veicot reformas, lai palielinātu izmaksu lietderību un ilgtspēju, īpaši ņemot vērā iedzīvotāju novecošanos.
Dalībvalstis tiek aicinātas uzlabot to fiskālo satvaru tādās jomās kā valsts uzskaites sistēmas, statistika, makroekonomikas un budžeta prognozes, skaitliskie fiskālie noteikumi, vidēja termiņa budžeta sistēmas, valsts finanšu pārredzamība un budžeta sistēmu visaptverošais raksturs.
3.Panākt finanšu nozares drīzu atveseļošanos, lai nostātos uz atjaunotnes ceļa
14. grafiks. Banku aizdevumi ES
Avots: ECB.
Veselīgam kreditēšanas pieaugumam ir cieša saikne ar noturīgu ekonomikas attīstību. Kopš finanšu krīzes sākuma kreditēšanas pieaugums ir bijis pieticīgs, jo īpaši attiecībā uz uzņēmumiem, jo bankas ir padarījušas stingrākus kredītu izsniegšanas kritērijus un uzņēmumu pieprasījums pēc finansējuma drūmo ekonomikas prognožu ietekmē ir zems. Tomēr kopš 2010. gada sākuma ir vērojams kreditēšanas pieaugums, kas sakrīt ar izaugsmes pakāpenisku atgūšanos (skatīt 14. grafiku). ECB 2010. gada oktobra banku aizdevumu apskats liecina, ka bankas ir pārtraukušas stingrāku kreditēšanas nosacījumu izvirzīšanu uzņēmumiem un ka ir paredzama kritēriju mīkstināšana mājsaimniecībām. Tomēr kreditēšanas nosacījumi nav tādi, kas veicinātu spēcīgu ekonomikas augšupeju, jo īpaši attiecībā uz aizdevumiem nefinanšu sabiedrībām (skatīt pielikumā iekļauto tabulu).
Lai uzlabotos izmaksu lietderība, atjaunotos konkurētspēja un atgrieztos normāla kreditēšanas situācija, ir jāpanāk banku nozares bilances rādītāju atveseļošanās. Tomēr banku ienesīguma prognozes ir neskaidras, ņemot vērā vājo izaugsmi, lielo riska darījumu apjomu nekustamā īpašuma nozarē un spriedzi valstu parāda tirgū. Negatīvo atgriezenisko saikni no reālās ekonomikas finanšu nozarē dažās dalībvalstīs vēl pastiprina lielais mājsaimniecību un nefinanšu sabiedrību parādsaistību līmenis. Līdz ar to ir ievērojami palielinājies ienākumus nenesošu kredītu līmenis, un tuvākajā nākotnē tas varētu vēl pieaugt (15. grafiks). Pēdējā laikā vispārējā situācija banku nozarē ir nedaudz uzlabojusies, par ko liecina lielāka peļņa un kapitāla rezervju nostiprināšanās, taču dažos gadījumos tas ir skaidrojams ar valsts kapitāla iepludināšanu.
Pēc iespējas drīz atsakoties no ievērojamā valsts atbalsta bankām, tiks novērsti iespējamie konkurences kropļojumi finanšu nozarē. Vairāk nekā pusē dalībvalstu valsts atbalss pārsniedza 5 % no IKP un ietvēra tādus pasākumus kā kapitāla iepludināšana, likviditātes pasākumi, aktīvu glābšana un galvojumi (skatīt 16. grafiku). Ir sākts īstenot banku valsts atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģijas, vienlaikus pieļaujot iespēju rīkoties, ja rastos kādas makrofinansiālās stabilitātes problēmas. Ņemot vērā Eiropas Savienības finanšu tirgus augsto integrācijas pakāpi, par ko liecina banku nozares ārvalstu aktīvu īpatsvars, kas daudzās dalībvalstīs sasniedz 50 % no IKP, ir jāņem vērā valsts pasākumu pārrobežu ietekme (skatīt 17. grafiku).
|
15. grafiks. Ienākumus nenesošie aizdevumi ES
Procentuāli no visiem aizdevumiem
|
16. grafiks. Valsts pasākumi ES banku nozarē
|
|
|
|
|
Avots: ECB, SVF.
|
Avots: Komisijas dienesti (2010. gada janvāris).
|
Uzticība banku nozarei ir finanšu stabilitātes nodrošināšanas priekšnoteikums. Viens no līdzekļiem, kā nodrošināt pārliecību par atbalsta izbeigšanas stratēģiju īstenošanas tempu, ir veikt stresa pārbaudi. Tās mērķis ir novērtēt banku nozares izturību pret zemas varbūtības, bet būtiskas ietekmes notikumiem. Tiek vērtēta kapitāla rezerves reakcija uz negatīviem ekonomikas un finanšu apstākļiem. Nākamā ES līmeņa stresa pārbaude, pamatojoties uz stingriem pieņēmumiem, tiks veikta 2011. gadā. Pārbaudes rezultāti būs pieejami 2011. gada jūnijā. Šajā kontekstā ļoti svarīga ir valsts uzraudzības iestāžu un ES iestāžu laba sadarbība, kā arī skaidrs un pārredzams rezultātu un to nozīmes atspoguļojums.
|
17. grafiks. Banku ārvalstu aktīvi
% no IKP
|
18. grafiks. Banku aktīvu kopapjoms
% no IKP
|
|
|
|
|
Avots: BIS, Eurostat.
|
Avots: ECB.
|
Krīze uzskatāmi atklāja trūkumus ES tiesiskajā regulējumā attiecībā uz banku nozari un uzsvēra ES līmeņa rīcības nepieciešamību. Banku un finanšu iestāžu savstarpējā atkarība gan ES dalībvalstīs, gan attiecībās ar valstīm ārpus ES nosaka to, ka ir svarīgi finanšu nozares attīstības tendences uzraudzīt starptautiskā mērogā. Vērtējot banku nozares aktīvu apjomu procentuālā izteiksmē no IKP, atklājas dažu dalībvalstu neaizsargātība pret sistēmiskām krīzēm, kā arī acīmredzamā fiskālo līdzekļu nepietiekamība, lai reaģētu uz būtiskiem traucējumiem finanšu tirgos (18. grafiks). Tāpēc ES līmenī tika nostiprināta regulējuma un uzraudzības sistēma, un šim procesam drīzumā vajadzētu būt pabeigtam. Komisija 2010. gada oktobrī izklāstīja mērķus, kas jāsasniedz tiesiskajam regulējumam par krīzes pārvarēšanu finanšu nozarē, un attiecīgie priekšlikumi tiks iesniegti 2011. gada pavasarī. Vispārīgais mērķis ir panākt, lai jebkura lieluma bankas bankrots neskartu banku pamatpakalpojumu nepārtrauktību, līdz minimumam samazinot šā bankrota ietekmi uz finanšu sistēmu un novēršot izmaksu radīšanu nodokļu maksātājiem. Tas ir ļoti svarīgi, lai novērstu neētiskas rīcības risku, kas izriet no priekšstata, ka dažas bankas ir pārāk lielas un nozīmīgas, lai tām ļautu bankrotēt. Papildus tam, ka iestādēm jānodrošina kopēji efektīvi līdzekļi un pilnvaras banku krīzes novēršanai, ir ļoti svarīgi panākt labu sadarbību starp dalībvalstīm un ES iestādēm gan pirms krīzes, gan tās laikā.
Eurozonas kopējās finanšu stabilitātes interesēs eurozonas dalībvalstis izveidos pastāvīgu “Eiropas Stabilitātes mehānismu”. Ar šo mehānismu tiks aizstāts pašreizējais Eiropas Stabilizācijas mehānisms, ko veido Eiropas Finanšu stabilizācijas instruments un Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisms, kas paliks spēkā līdz 2013. gada jūnijam.
Ar “Bāzele III” noteikumiem bankām tiek noteiktas stingrākas kapitāla prasības, kas sekmēs makrofinansiālo stabilitāti. Bāzeles Banku uzraudzības komiteja 2010. gada septembrī paziņoja par daudz stingrākiem noteikumiem attiecībā uz pašreizējo kapitāla definīciju. Kopumā saskaņā ar jauno definīciju banku kapitāls izrādīsies mazāks, tādējādi palielinot starpību salīdzinājumā ar normatīvajām prasībām. Papildus stingrākai definīcijai pakāpeniski tiks palielinātas arī obligātās kapitāla prasības.
Politikas prioritātes
Lai atrisinātu iepriekš minētos jautājumus, 2011.–2012. gadā pasākumi jāveic jo īpaši turpmāk norādītajās jomās, kurās ārkārtīgi svarīga būs koordinācija ES līmenī.
Lai atjaunotu banku ilgtermiņa dzīvotspēju un nodrošinātu pienācīgu kredīta piedāvājumu, ir būtiski svarīgi pārstrukturēt bankas, jo īpaši tās, kuras ir saņēmušas lielu valsts atbalstu. Banku pārstrukturēšana veicinās finanšu stabilitāti un kredītu nodrošinājumu reālajai ekonomikai. Valsts finansiālais atbalsts banku nozarei būtu pakāpeniski jāizbeidz, vienlaikus ņemot vērā nepieciešamību saglabāt finanšu stabilitāti.
Ir jāvirzās uz priekšu pastāvīga valsts parāda krīžu novēršanas mehānisma izveidē, lai nodrošinātu finanšu tirgu drošību un stabilitāti. No 2013. gada jaunais Eiropas Stabilitātes mehānisms stabilizēs tirgus un papildinās jauno, nostiprināto ekonomikas pārvaldības regulējumu, lai nodrošinātu efektīvu un stingru ekonomikas uzraudzību, tostarp izvērtējot pašreizējo finanšu atbalsta mehānismu efektivitāti.
Jāturpina īstenot finanšu reformas, tostarp nostiprinot regulējuma un uzraudzības sistēmu un novēršot krīzes atsegtās tirgus nepilnības. ES līmenī vēl vairāk jānostiprina tiesiskais regulējums, un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijai un Eiropas uzraudzības iestādēm, kas sāk darboties no 2011. gada sākuma, būtu jādod ieguldījums uzraudzības kvalitātes uzlabošanā.
Bankām būs pakāpeniski jāpalielina kapitāla bāze, lai tādējādi uzlabotu to spēju izturēt satricinājumus. Tas atbilst nesen saskaņotajam “Bāzele III” regulējumam. Lai novērtētu banku nozares izturību, 2011. gadā tiks veikta vēl viena — vērienīgāka un stingrāka — ES līmeņa stresa pārbaude.
4.Izaugsmi un makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanu veicinošas strukturālās reformas
Ar strukturālajām reformām var sasniegt divus mērķus: ļaut atgūties izaugsmes galvenajiem dzinējspēkiem un nepieļaut vai novērst nelīdzsvarotību, lai nodrošinātu izaugsmi veicinošus apstākļus. Strukturālās reformas var palielināt darbaspēka izmantojumu un ražīgumu. Tās turklāt var palīdzēt atjaunot konkurētspēju un samazināt īstermiņa ārējo nelīdzsvarotību, mazinot cenu un darba samaksas neelastību. Gan no izaugsmes, gan ārējās nelīdzsvarotības mazināšanas viedokļa ir svarīgi veicināt darbaspēka un kapitāla pārdali nozaru un uzņēmumu vidū. Lai gan izaugsmi un makroekonomikas korekcijas var veicināt daudzi un dažādi strukturālie pasākumi, daži no tiem, piemēram, izglītības politika, augļus nes tikai ilgākā laikā un labāk der ilgtermiņa izaugsmes dzinējspēku iedarbināšanai. Tomēr tas nenozīmē, ka attiecīgās politikas stiprināšana būtu jāatliek uz vēlāku laiku.
Reformu paātrināšana, lai palielinātu izaugsmi un nodarbinātību
Ja netiks īstenota apņēmīga politika, sagaidāms, ka potenciālā izaugsme nākamajā desmitgadē joprojām būs vāja. Prognozēts, ka, nemainot politiku, ES-27 vidējā potenciālā izaugsme 2011.–2020. gadā būtu 1,5 %, kā redzams 19. grafikā. Tas ir ievērojami mazāk nekā izaugsmes līmenis, kāds ES bija iepriekšējās divās desmitgadēs un kurš turklāt bija daudz zemāks nekā ASV. Tas skaidrojams ar darbaspēka izteikti nepilnīgo izmantojumu krīzes ietekmē, kā arī ar darbaspēka samazināšanos attiecīgā perioda beigās iedzīvotāju novecošanās dēļ un ar salīdzinoši zemu ražīguma pieaugumu ES-27. Vairums dalībvalstu ir spēcīgi cietušas krīzes rezultātā gan kapitāla uzkrāšanas, gan darbaspēka izmantojuma ziņā, un paredzams, ka desmitgades beigās iedzīvotāju novecošanās ietekmē tajās samazināsies darbaspēka resursi.
19. grafiks. Potenciālais produkcijas apjoma pieaugums ES-27 līdz 2020. gadam
Makroekonomikas scenārijs, pamatojoties uz ražošanas funkcijas pieeju
Avots: ECFIN rudens prognoze.
Tāpat kā līdz šim, izaugsmes prognozes eurozonā ir vēl drūmākas. Vidējā potenciālā izaugsme eurozonā 2001.–2010. gadā bija 1,6 % salīdzinājumā ar 1,8 % ES-27 (20. grafiks). Šajā desmitgadē produkcijas apjoma un ražīguma pieauguma prognozes eurozonā ir visai drūmas, jo šo abu rādītāju paredzamā vidējā vērtība ir aptuveni 1,25 %. Tomēr prognozētais darbaspēka izmantojuma līmenis ir ļoti līdzīgs ES kopumā gaidāmajam.
20. grafiks. Potenciālais produkcijas apjoma pieaugums eurozonā līdz 2020. gadam
Makroekonomikas scenārijs, pamatojoties uz ražošanas funkcijas pieeju
Avots: ECFIN rudens prognoze.
Iepriekšējo ekonomikas un finanšu krīžu pieredze liecina, ka izraudzītajiem politikas risinājumiem ir liela nozīme. Piemēram, dziļā lejupslīde, kas Zviedrijā un Somijā sākās 1991. gadā, bija salīdzinoši īslaicīga un nemazināja potenciālā produkcijas apjoma pieaugumu. Tas cita starpā bija iespējams, pateicoties šo valstu tautsaimniecības būtiskai pārstrukturēšanai. Savukārt nepietiekami politikas risinājumi, reaģējot uz finanšu krīzi, un arvien augošais jaunietekmes valstu konkurences spiediens noteica Japānas ilgtermiņa potenciālās izaugsmes palēnināšanos 1990. gados.
Ir nepieciešama steidzama rīcība gan valstu, gan ES līmenī. ES līmeņa politika sekmēs lielāku izaugsmi, piemēram, stiprinot vienoto tirgu un radot ieguldījumiem labvēlīgus nosacījumus. Lai likvidētu galvenos vidēja termiņa izaugsmi bremzējošos faktorus, visām dalībvalstīm būtu prioritārā kārtā jāīsteno attiecīgas strukturālas reformas (sīkāk skatīt gada izaugsmes apskatam pievienoto progresa ziņojumu par stratēģiju “Eiropa 2020”).
Nelīdzsvarotības novēršana makroekonomikā un izaugsmi veicinošu nosacījumu atjaunošana
Ārējās nelīdzsvarotības novēršana īpaši svarīga ir eurozonā, un tā prasīs pamatīgas strukturālās reformas, kas paātrinātu un stiprinātu korekcijas. Ir svarīgi novērst nelīdzsvarotību visā ES, bet vēl jo vairāk — eurozonā, kurā ir vienota monetārā politika. Dažās eurozonas dalībvalstīs vērojamā nelīdzsvarotība var graut uzticēšanos vienotajai valūtai. Ekonomikas politikas pasākumi būs jāveic daudzās jomās, ieskaitot darba, preču un pakalpojumu tirgus. Dažādās dalībvalstīs būs vajadzīgi dažādi politikas risinājumi, kuru izstrādē būs jāņem vērā attiecīgās valsts konkrētās problemātiskās jomas un vajadzības, vienlaikus ievērojot iespējamos blakusefektus citās ES dalībvalstīs. Kopumā ar strukturālo politiku būtu jātiecas tautsaimniecību padarīt elastīgāku, lai tiktu ņemtas vērā korekciju vajadzības ES.
|
21. grafiks. Tīrās ārējās finanšu saistības; eurozonas dalībvalstis
% no IKP
|
22. grafiks. Tīrās ārējās finanšu saistības; eurozonā neietilpstošās dalībvalstis
% no IKP (cita skala nekā 21. grafikā)
|
|
|
|
Piezīme. Par Kipru, Apvienoto Karalisti, Maltu un Luksemburgu dati nav pieejami.
Dalībvalstīs, kurās ir liels tekošā konta deficīts, vāja konkurētspēja un vājas pielāgošanās spējas, iekšējās un ārējās konkurētspējas atjaunošanai būs vajadzīgas ievērojamas cenu un izmaksu korekcijas. Tekošā konta deficīta ilgtspējas novērtējumā svarīgs rādītājs ir ārvalstu aktīvu neto pozīcija, kas atspoguļo ārējā parāda līmeni (21. un 22. grafiks). Kaut arī tekošā konta deficīts krīzes ietekmē ir mazinājies, dalībvalstīs ar lielu deficītu parāds pret pārējām pasaules valstīm turpināja augt. Vajadzīgās korekcijas varētu nodrošināt ar tirgus mehānismiem, kas nozīmētu būtisku iekšējā pieprasījuma sarukumu un lielu bezdarba pieaugumu, taču korekcijas būtu iespējams panākt ātrāk un mazāk sāpīgā veidā, īstenojot attiecīgu darba samaksas politiku. Tas ietvertu izmaiņas algu indeksācijas noteikumos, attiecīgus signālus ar atbilstošām tendencēm valsts sektora algu jomā un efektīvākus algu noteikšanas mehānismus. Reformas būs vajadzīgas arī preču tirgos — ir jāmazina nominālā neelastība un preču pārdošanas cenas, pazeminot iekļauto uzcenojumu (t.i., starpību starp cenu un izmaksām). Īpaši svarīgs politikas elements ir pakalpojumu direktīvas pilnīga īstenošana, kas sekmēs konkurenci regulēto pakalpojumu jomā. Šajā kontekstā svarīgi ir arī politikas pasākumi ārpuscenu konkurētspējas stiprināšanai.
Nominālās neelastības novēršanas pasākumi būtu jāpapildina ar strukturāliem pasākumiem, kas veicina darbaspēka pārdali nozaru un uzņēmumu vidū. Lai ekonomiku virzītu uz ilgtspējīgas attīstības ceļa, būs jāatbrīvojas no visām līdzšinējām pārmērībām, un tāpēc nevarēs aprobežoties tikai ar eksporta nozares cenu konkurētspējas uzlabošanu un netirgojamo preču un pakalpojumu relatīvo cenu pazemināšanu. Cenu līdzsvarošana būs saistīta ar kapitāla un darbaspēka pārvirzi no netirgojamo uz tirgojamo preču un pakalpojumu nozari, kas tiešā veidā konkurē ar ārvalstīm. Attiecībā uz darbaspēku šai pārdalei būs jāietver nodarbinātības aizsardzības tiesību aktu pielāgošana un efektīvāki finansiālie stimuli iesaistīties darba tirgū. Šo pārdali veicinās attiecīgi tirgojamo un netirgojamo preču un pakalpojumu nozares relatīvās darba samaksas pielāgošana. Papildinoša loma būs aktīvai darba tirgus politikai, kas ietver darbā iekārtošanās biroju stiprināšanu, apmācību un aktīvas darba tirgus politikas pasākumu labāku pielāgošanu vismazāk aizsargātajām grupām. Uzlabojot uzņēmējdarbības vidi, kas nozīmētu konkurences palielināšanu regulēto pakalpojumu jomā un administratīvā sloga aktīvāku samazināšanu, varētu veicināt kapitāla ieplūšanu visražīgākajās nozarēs.
Dalībvalstīs, kurās ir liels tekošā konta pārpalikums, jāapzina pastāvīgi zemā iekšējā pieprasījuma iemesli. Jaunākie dati ir iepriecinoši un liecina, ka rit pielāgošanās process — iekšējais pieprasījums arvien pieņemas spēkā un uzņēmumu bilances rādītāju korekciju process tuvojas noslēgumam. Tomēr, ja tiek konstatēts, ka iekšējais pieprasījums politikas vai tirgus nepilnību dēļ joprojām ir pieticīgs, būtu jāīsteno attiecīgi pasākumi. Tie varētu ietvert pakalpojumu nozares plašāku liberalizāciju un ieguldījumu nosacījumu uzlabošanu.
Ir jāīsteno tāda politika, kas novērstu jaunas nelīdzsvarotības rašanos. Būs jāizanalizē apstākļi, kas izraisīja nesamērīgu kreditēšanas pieaugumu un aktīvu cenu burbuļus. Politikas veidotājiem svarīgs uzdevums būs izstrādāt un īstenot tādas strukturālās reformas, kas ierobežo pārmērību riskus kreditēšanas un aktīvu cenu jomā, kā arī vajadzības gadījumā izstrādāt īpašus pasākumus pieprasījuma bremzēšanai. Šajā kontekstā īpaši nozīmīgi šķiet regulatīvie pasākumi, kas mazina kredīta piedāvājuma procikliskumu, un šajā jomā vēl ir jāstrādā. Neskarot iekšējo tirgu, tas varētu nozīmēt pieeju, ka banku kapitāla prasības atspoguļo reģionālās atšķirības attiecībā uz to, cik uzpūstas ir aktīvu cenas. Būtu jāizpēta tās mājokļu tirgus strukturālās iezīmes, kas palielina burbuļa rašanās iespēju, piemēram, nodokļu atvieglojumi saistībā ar hipotekāro kredītu. Papildus tam tautsaimniecības izturību un vajadzīgo korekciju veikšanu būtisku satricinājumu gadījumā veicinās tautsaimniecības elastības un pielāgošanās spēju uzlabošanās ar preču tirgu starpniecību.
Politikas prioritātes
Lai atrisinātu iepriekš minētos jautājumus, 2011.–2012. gadā pasākumi jāveic jo īpaši turpmāk norādītajās jomās.
Jāmobilizē ES līmeņa izaugsmes dzinējspēki. Jācenšas panākt vienošanās par galvenajiem tiesību aktu priekšlikumiem Vienotā tirgus akta kontekstā (sīkāk skatīt progresa ziņojumā par stratēģiju “Eiropa 2020”).
Dalībvalstīs, kurās ir liels tekošā konta deficīts vai liels parāda līmenis, cenu un darba samaksas elastības palielināšanai ir svarīgi īstenot darba samaksas noteikšanas sistēmu un pakalpojumu tirgu reformas. Šajā kontekstā lietderīgi ir arī uzlabot uzņēmējdarbības vidi, veicinot konkurenci (piemēram, ar pakalpojumu direktīvas palīdzību) un samazinot administratīvo slogu.
Ir noteikti vajadzīgi pasākumi, kas veicina resursu pārdali uzņēmumu un nozaru vidū. Tie ietver nodarbinātības aizsardzības tiesību aktus, kas neliek šķēršļus resursu pārdalei starp nozarēm, efektīvākus finansiālos stimulus iesaistīties darba tirgū un aktīvas darba tirgus politikas pasākumus, kas labāk pielāgoti vismazāk aizsargātajiem. Resursu pārdales veicināšanā starp nozarēm, pārejot uz saimniecisko darbību ar lielāku pievienoto vērtību un izaugsmi, svarīgi būs arī pasākumi, kas likvidē šķēršļus ieiešanai tirgū un iziešanai no tā (darbības uzsākšanas nosacījumi) un ieguldījumu veikšanai (piemēram, uzņēmējdarbības nodokļu bāzes saskaņošana).
Dalībvalstīs, kurās ir liels tekošā konta pārpalikums, jāapzina un jānovērš vāja iekšējā pieprasījuma iemesli. Pasākumi varētu ietvert pakalpojumu nozares plašāku liberalizāciju un ieguldījumu nosacījumu uzlabošanu.
Visām dalībvalstīm būtu prioritārā kārtā jāīsteno strukturālas reformas, kas vērstas uz galveno vidēja termiņa izaugsmi bremzējošo faktoru novēršanu. Spriežot pēc dalībvalstu iesniegtajiem valsts reformu programmu projektiem, plānotie pasākumi nav pietiekami vērienīgi, un līdz ar to ir iespējams, ka tiem nebūs būtiskas vidēja termiņa ietekmes uz izaugsmi un nodarbinātību. Dalībvalstīm to galīgajās valsts reformu programmās daudz precīzāk jāizstrādā reformu plāni, jānosaka prioritāte galvenajiem pasākumiem un kopumā jāizvirza augstāki mērķi.
Pielikums. 1. tabula. Daži valstu rādītāji par izaugsmi un nodarbinātību, fiskālo stāvokli, finanšu tirgus situāciju un nelīdzsvarotību makroekonomikā
LV
|
|
EIROPAS KOMISIJA
|
Briselē, 12.1.2011
COM(2011) 11 galīgā redakcija
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI
Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI
Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide
Konteksts
Pirmais Gada izaugsmes pētījums liecina par jaunu posmu ekonomikas pārvaldībā ES un pirmo ekonomikas politikas koordinācijas „Eiropas pusgadu”. ES ir rīkojusies izlēmīgi, lai novērstu krīzi, kā rezultātā valsts finanšu pasliktināšanās un bezdarba līmeņa pieaugums bija mazāk izteikts nekā citur pasaulē. Pateicoties augstam ES sociālās aizsardzības līmenim, krīzes smagākās sekas tika mazinātas, tomēr ekonomikas atveseļošanās Eiropā norit lēni produktivitātes vājās izaugsmes dēļ.
Saskaņā ar jaunākajām aplēsēm ekonomika sāk atgūties, lai gan tas vēl nenotiek vienmērīgi. Lai arī finanšu tirgi aizvien ir nestabili, reālajā ekonomikā dažus ceturkšņus bija vērojama uzlabošanās, ko veicināja eksporta apjoma pieaugums pēc tirdzniecības atsākšanās globālā mērogā. Tomēr aizvien saglabājas neskaidrības. Atgriežoties pie izaugsmes, atjaunotas uzticības periodi mijas ar problēmām, arī to risku dēļ, kas saistās ar valsts parāda tirgu. Eiropas ekonomikās jāveic būtiski pielāgojumi. Finanšu nozarē situācija vēl nav normalizējusies, un ir vērojama neaizsargātība pret stresu un atkarība no valsts atbalsta. Situācija vēl nav stabila kreditēšanas jomā, un daudzās dalībvalstīs joprojām ir pārāk liels mājsaimniecību un korporatīvais parāds.
Krīzes ietekme
Neraugoties uz ES tūlītējo reakciju, krīzei ir tālejošas sekas. Tā radīja lielus saimnieciskās darbības zaudējumus, būtisku bezdarba palielinājumu, strauju produktivitātes kritumu un stipri novājināja valsts finanses. Paredzams, ka līdz 2012. gada beigām dalībvalstu ražošanas līmenis aizvien būs zemāks nekā pirms krīzes reģistrētais rādītājs. Kopumā valstu bruto parāds 2010. gadā pieauga līdz aptuveni 85 % no IKP euro zonā un līdz 80 % — visā ES. Krīzes ietekme uz budžetu pastiprinās demogrāfisko pārmaiņu ietekmi, kas ilgtermiņā radīs papildu fiskālo slogu aptuveni 4,5 % no IKP. Strukturālās nepilnības, kas nebija novērstas pirms krīzes, kļuva pamanāmākas un steidzamas.
Krīze ir nelabvēlīgi ietekmējusi Eiropas sabiedrību, neraugoties uz labklājības sistēmu sniegtajiem atvieglojumiem. Galvenā problēma ir bezdarba pieaugums. Kopumā 9,6 % no strādājošo iedzīvotāju skaita ir bezdarbnieki. Dažās valstīs bezdarbs jauniešu vidū sasniedz pat 40 %. Lēš, ka Eiropā aptuveni 80 miljoni cilvēku dzīvo zem nabadzības sliekšņa.
Ekonomikas krīze bija globālā krīze, bet tās sekas visā pasaulē ir ļoti atšķirīgas. Lai arī bezdarba un valsts deficīta līmenis straujāk pieauga ASV nekā ES, krīze palielināja darba ražīguma starpību starp ES un ASV. Problemātisks jautājums joprojām ir cenu un izmaksu konkurētspēja. Jaunajās tirgus ekonomikas valstīs izaugsme atgriežas ātrākā tempā, lai arī dažas no tām saskaras ar būtiskām ekonomikas problēmām. Tādēļ ES krīze jāizmanto, lai izlēmīgi risinātu jautājumus par konkurētspēju globālā mērogā.
Perspektīvas
Krīze varētu ilgstoši ietekmēt izaugsmes potenciālu. Paredzams, ka vidējā termiņā Eiropā izaugsmes potenciāls saglabāsies zemā līmenī (aptuveni 1,5 % līdz 2020. gadam), ja netiks veiktas strukturālas darbības, proti, lai atrisinātu darba produktivitātes starpību attiecībā pret mūsu galvenajiem konkurentiem. Ņemot vērā ekonomikas atveseļošanās cikliskumu, tā nevar nodrošināt pietiekamu stimulu, lai Eiropa atgūtu vadošo pozīciju ekonomikā, kas tai bija periodā pirms krīzes, un absorbēt uzkrāto deficītu.
Lai novērstu stagnāciju, neilgtspējīga parāda tendences, uzkrātās nelīdzsvarotības un nodrošinātu konkurētspēju, pašreiz Eiropai jāpaātrina valsts finanšu konsolidācija, finanšu nozares reforma un jāsāk gatavoties strukturālām reformām.
Tādēļ Eiropadome pieņēma stratēģiju „Eiropa 2020”, nosakot vērienīgus mērķus jaunam izaugsmes virzienam. Dalībvalstu provizoriskajās norādēs par savas valsts mērķiem saistībā ar stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktajām piecām jomām skaidri iezīmēts virziens ES mērķu sasniegšanai.
Ja stratēģija tiks pilnībā īstenota, tā palīdzēs ES izkļūt no krīzes spēcīgākai un padarīt ES par gudru, ilgtspējīgu un integrējošu ekonomiku ar augstu nodarbinātības, ražīguma un sociālās kohēzijas līmeni. Tā nodrošinās konkurētspējīgu divdesmit pirmā gadsimta sociālo tirgus ekonomiku, paaugstinot tirgus dalībnieku, uzņēmumu un arī pilsoņu uzticību.
Gada izaugsmes pētījums sāk „Eiropas pusgadu”
Šajā kontekstā ES arī nolēma mainīt savu ekonomikas pārvaldību. 2011. gada janvārī sākas pirmais „Eiropas pusgads” attiecībā uz ex-ante policijas koordinēšanu, ko uzsāka ar šo Gada izaugsmes pētījumu, kas ir stratēģijas „Eiropa 2020” būtisks elements.
Gada izaugsmes pētījumā apvienotas dažādas darbības, kuras ir svarīgas, lai stiprinātu ekonomikas atveseļošanos īstermiņā, ietu kopsolī ar mūsu galvenajiem konkurentiem un sagatavotu ES stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai.
Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Komisija izvēlējās nākt klajā ar 10 prioritārām darbībām. Komisija turpinās darbu daudzās citās politikas jomās, piemēram, tirdzniecības un iekšējās politikas jomās. Tās šajā paziņojumā nav apskatītas. Šajā paziņojumā Komisija uzmanību velta integrētai pieejai attiecībā uz atveseļošanos, norādot uz svarīgākajiem pasākumiem stratēģijā „Eiropa 2020” un ietverot trīs galvenās jomas:
–vajadzība veikt stingru fiskālo konsolidāciju, lai vairotu makroekonomikas stabilitāti,
–darba tirgus reformas nodarbinātības paaugstināšanai,
–kā arī izaugsmi veicinoši pasākumi.
Pirmais Gada izaugsmes pētījums ir paredzēts piemērošanai visā ES, bet tas būs jāpielāgo katras dalībvalsts īpašajai situācijai. Ierosinātais darbības virziens ir sevišķi svarīgs euro zonai, kuru patlaban ietekmē valsts parāda krīze. Fiskālā konsolidācija, strukturālās reformas un izaugsmi veicinoši pasākumi ir elementi, kas vajadzīgi euro zonas visaptverošai reakcijai uz krīzi.
Tomēr šādā visaptverošā atbildē būs jāietver citi elementi, piemēram, Eiropas finanšu stabilizācijas instrumenta (EFSI) pārskatīšana. Attiecībā uz minēto instrumentu Komisija uzskata, ka jāpastiprina EFSI efektīvas finansēšanas spējas un jāpaplašina tā darbības joma. Šis Gada izaugsmes pētījums arī veido ieguldījumu euro zonas visaptverošai reakcijai uz valsts parāda krīzi.
Turklāt ir jāizveido pastāvīgs mehānisms suverēno krīžu atrisināšanai, lai tirgos nodrošinātu noteiktību un stabilitāti. Jaunajam Eiropas Stabilitātes mehānismam 2013. gadā būtu jāpapildina jaunā pastiprinātas ekonomikas pārvaldības sistēma, kuras mērķis ir efektīva un stingra ekonomikas uzraudzība, tostarp pašreizējo finanšu atbalsta mehānismu pārskatīšana.
Šim paziņojumam pievienoti 3 ziņojumi, kuros ietverta Komisijas novērtējuma sīkāka analīze un novērtējums par stratēģijas „Eiropa 2020” sākotnējo izveidi dalībvalstu līmenī.
I.MAKROEKONOMIKAS PRIEKŠNOTEIKUMI IZAUGSMEI
1.Stingras fiskālās konsolidācijas īstenošana
Vissteidzamākais ES uzdevums ir atjaunot uzticību, novēršot neilgtspējīga parāda apburto loku, finanšu tirgu satricinājumu un lēnu ekonomikas izaugsmi. Valsts izdevumi jāatgriež ilgtspējīgā režīmā, kas ir priekšnoteikums turpmākai izaugsmei. Strukturālās budžeta bilances ikgadējās korekcijas 0,5 % no IKP apmērā būs acīmredzami nepietiekamas, lai izpildītu prasību tuvināt parāda koeficientus 60 % rādītājam. Tādēļ vajadzīga stiprāka konsolidācija, un tā būtu jāīsteno, pamatojoties uz Komisijas izstrādātiem pastiprinātiem fiskālajiem noteikumiem.
Visām dalībvalstīm, īpaši tām, kurām jāveic pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, būtu stabili jāsaglabā valsts izdevumu pieauguma līmenis zem vidēja termiņa IKP pieauguma tendenču rādītāja, vienlaikus par prioritāti nosakot ilgtspējīgai izaugsmei labvēlīgus izdevumus tādās jomās ka pētniecība un jauninājumi, izglītība un enerģētika. Visām dalībvalstīm jāparāda, ka to stabilitātes vai konverģences programmu pamatā ir piesardzīgas izaugsmes un ieņēmumu prognozes.
Dalībvalstīm, kurām jāveic pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, jānosaka izdevumu modelis un pasākumu kopums, kurus tās plāno veikt, lai novērstu pārmērīgu deficītu.
Dalībvalstīm, kurām ir ļoti liels strukturāls budžeta deficīts, sevišķi augsts valsts parāda līmenis vai lielas finansiālās grūtības, 2011. gadā savi centieni jāpastiprina. Gadījumā, ja ekonomikas izaugsme vai ieņēmumi ir augstāki nekā paredzēts, jāpaātrina fiskālā konsolidācija.
Dažām dalībvalstīm, iespējams, ir jāpaaugstina nodokļi. Netiešie nodokļi ir labvēlīgāki izaugsmei nekā tiešie nodokļi, savukārt nodokļu bāzes paplašināšana ir vēlamāka salīdzinājumā ar nodokļa likmju paaugstināšanu. Jānovērš nepamatotas subsīdijas, piemēram, videi kaitīgas subsīdijas.
2.Makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršana
Apjomīga un pastāvīga makroekonomiskā nestabilitāte ir galvenais nelīdzsvarotības avots. Daudzām dalībvalstīm ļoti steidzami jārisina savas nepietiekamās konkurētspējas jautājumi.
Dalībvalstīm, kurām ir augsts tekošā konta deficīts un lielas parādsaistības, būtu jāizstrādā konkrēti koriģējošie pasākumi (tajos jāietver stingra un ilgtspējīga algu mērenība, tostarp indeksācijas noteikumu pārskatīšana algu noteikšanas sistēmās).
Dalībvalstīm, kurām ir liels tekošā konta pārpalikums, jāidentificē iemesli un jārod risinājums pastāvīgi vājajam iekšējam pieprasījumam (tostarp jāturpina pakalpojumu nozares liberalizācija un jāuzlabo nosacījumi ieguldījumiem). Tomēr, ja iekšējais pieprasījums aizvien ir pieticīgs politikas vai tirgus nepilnību dēļ, jāizstrādā piemēroti politikas virzieni.
3.Finanšu nozares stabilitātes nodrošināšana
ES mērogā vairāk jāstiprina reglamentējošie noteikumi, turpretim ESRK un tām Eiropas uzraudzības iestādēm, kuras sāka darbību 2011. gada sākumā, jāuzlabo uzraudzības kvalitāte. Jāpaātrina banku restrukturizācija, lai aizsargātu finanšu stabilitāti un liktu pamatus kredīta sniegšanai reālajai ekonomikai.
Ir svarīgi veikt banku, īpaši to banku, kuras saņēma ievērojamas valsts atbalsta summas, restrukturizāciju, lai atjaunotu ilgtermiņa dzīvotspēju un nodrošinātu pareizi funkcionējošu kredīta kanālu. Pakāpeniski jāpārtrauc valsts finanšu atbalsts banku nozarei, ņemot vērā vajadzību aizsargāt finanšu stabilitāti.
Atbilstīgi nesen saskaņotajai sistēmai Bāzele III bankām būs pakāpeniski jāstiprina sava kapitāla bāze, lai uzlabotu savas spējas izturēt nelabvēlīgus satricinājumus. Komisija arī strādā pie visaptverošas banku krīzes risinājuma sistēmas izveides. Turklāt 2011. gadā tiks veikta vēl viena vērienīgāka un stingrāka ES mēroga banku stresa pārbaude.
II.DARBA TIRGU MOBILIZĒŠANA, DARBAVIETU IZVEIDE
Pastāv risks, ka izaugsme atjaunosies, bet nenotiks pietiekami dinamiska darbavietu izveide. Ir būtiski risināt bezdarba jautājumu un novērst ilgtermiņa izslēgšanu no darba tirgus. Viens no stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktajiem pieciem mērķiem ir līdz 2020. gadam paaugstināt nodarbinātības līmeni līdz 75 %. Pašreizējie rādītāji liecina par to, ka ES atpaliks no minētā mērķa par 2-2,4 %, un šo iztrūkumu var kompensēt, pieņemot pasākumus, lai radītu darbavietas un paaugstinātu dalību darba tirgū. Ņemot vērā ES iedzīvotāju novecošanos un relatīvi zemo darbaspēka izmantojumu salīdzinājumā ar attiecīgo rādītāju citās pasaules daļās, jāveic reformas, lai veicinātu prasmes un radītu stimulus darbam.
4.Padarīt darbu saistošāku
Augsts bezdarba līmenis, zema līdzdalība darba tirgū un mazāks nostrādāto stundu skaits salīdzinājumā ar attiecīgo rādītāju citās pasaules daļās apdraud ES ekonomikas sniegumu. Rādītāji par to strādājošo, kuriem ir neliela darba samaksa, jauniešu un otro pelnītāju dalību, ir satraucoši zemi. Visneaizsargātākajai iedzīvotāju grupai ilgtermiņā draud izslēgšana no darba tirgus. Tādēļ mācību un darba meklēšana ciešāk jāsasaista ar sociālās nodrošināšanas pabalstiem.
Lai veicinātu pieprasījumu pēc darbaspēka un radītu izaugsmi, visās dalībvalstīs prioritāte jāpiešķir nevis nodokļiem par darbaspēku, bet gan citiem faktoriem.
Jāuzlabo nodokļu atvieglojumu sistēmas un jāizveido elastīgi darba nosacījumi un bērnu aprūpes pakalpojumi, lai veicinātu otro pelnītāju līdzdalību darba tirgū. Jāpalielina centieni, lai samazinātu nedeklarētu nodarbinātību, pastiprinot esošo noteikumu īstenošanu un pārskatot nodokļu atvieglojumu sistēmas.
5.Pensiju sistēmu pārstrukturēšana
Papildus fiskālajai konsolidācijai jāveic pensiju sistēmu reformas, lai šīs sistēmas padarītu ilgtspējīgākas.
Dalībvalstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, ir jāpalielina iedzīvotāju pensionēšanās vecums un jānosaka saikne ar paredzamo mūža ilgumu.
Dalībvalstīm prioritārā kārtā jāsamazina priekšlaicīgas pensionēšanās shēmas un jāizmanto mērķtiecīgas iniciatīvas, lai nodarbinātu gados vecākus darbiniekus un veicinātu mūžizglītību.
Dalībvalstīm jāveicina papildu privātie uzkrājumi, lai palielinātu pensijas laika ienākumus.
Ņemot vērā demogrāfiskās izmaiņas, dalībvalstīm jāizvairās no tādu pasākumu pieņemšanas, kas saistīti ar pensiju sistēmām un apdraud valsts finanšu ilgtspēju un piemērotību.
Komisija pārskatīs direktīvu par pensiju fondiem un iesniegs jaunus pasākumus saistībā ar 2010. gadā publicēto Zaļo grāmatu par pensijām.
6.Panākt bezdarbnieku atgriešanos darbā
Krīzes laikā Eiropas labklājības nodrošināšanas sistēmas darbojās, lai aizsargātu cilvēkus. Tomēr, tiklīdz sākas ekonomikas atgūšanās, ir jāpārskata bezdarbnieku pabalsti, lai nodrošinātu, ka tie dod stimulu strādāt, pārtrauc atkarību no pabalstiem un veicina pielāgošanos ekonomikas attīstības ciklam.
Dalībvalstīm jānosaka tādi sociālā nodrošinājuma pabalsti, kas mudina atgriezties darbā, vai iniciatīvas, kas ar ierobežota laika atbalstu ļauj bezdarbniekiem kļūt par pašnodarbinātajiem, kā arī nosacījumi, kas pabalstus ciešāk sasaista ar apmācību un darba meklēšanu.
Dalībvalstīm, palielinot saskaņotību starp ienākumu nodokļu apmēru (jo īpaši attiecībā uz zemiem ienākumiem) un bezdarbnieka pabalstiem, jānodrošina, ka strādāt ir izdevīgi.
Dalībvalstīm to apdrošināšanas sistēmas, kas paredzētas bezdarba gadījumiem, jāpielāgo ekonomikas attīstības ciklam, lai ekonomikas lejupslīdes periodos nodrošinātu labāku aizsardzību.
7.Drošības un elastības līdzsvarošana
Dažās dalībvalstīs nodarbinātības aizsardzības tiesību akti rada darba tirgus neelastību un kavē lielāku līdzdalību darba tirgū. Šādi nodarbinātības aizsardzības tiesību akti ir jāpārskata, lai samazinātu darbinieku ar pastāvīgiem darba līgumiem pārmērīgu aizsardzību un nodrošinātu aizsardzību tiem, kas atstāti ārpus darba tirgus. Tajā pašā laikā svarīgi ir samazināt mācības priekšlaicīgi pārtraukušo skaitu un uzlabot sasniegumus izglītības jomā, lai jauniem cilvēkiem nodrošinātu piekļuvi darba tirgum.
Lai uzlabotu nodarbinātības iespējas jaunajiem darbiniekiem, dalībvalstis varētu ieviest vairāk darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kas aizstātu pašreizējos pagaidu vai nedrošos darba līgumus.
Dalībvalstīm jāvienkāršo profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmas, lai veicinātu pilsoņu, strādnieku un pētnieku brīvu kustību.
III.IZAUGSMI VEICINOŠU PASĀKUMU PASTIPRINĀŠANA
ES spēs sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” vērienīgos mērķus atiecībā uz ilgtspējīgu un visaptverošu izaugsmi tikai tad, ja nekavējoties tiks pastiprinātas strukturālās reformas pakalpojumu un preču tirgos, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi. Lai saglabātu konkurētspēju globalizētajā ekonomikā, dalībvalstīm nekavējoties jāīsteno plašas strukturālās reformas, kas nepieciešamas, lai uzlabotu vadošo pētījumu centru darbību un inovācijas spējas, idejas pārvēršot produktos un pasākumos, kas apmierina pieprasījumu ātras izaugsmes tirgos, kā arī izmantojot rūpniecības nozares tehnoloģiskās spējas un palīdzot MVU panākt izaugsmi un iziet starptautiskajā tirgū. Saskaņā ar ES reformu programmu būs jāizmanto arī jauni izaugsmes avoti un tradicionālās, uz resursiem balstītās attīstības trūkumi jāpārvērš jaunās iespējās ekonomikai, uzlabojot resursu efektivitāti. ES jāizmanto arī priekšrocības, ko nodrošina „iniciatora" stāvoklis attiecībā uz konkurējošiem produktiem un pakalpojumiem vides jomā.
Kā tas izklāstīts paziņojumā par Vienotā tirgus aktu, vienotais tirgus var būt svarīgs izaugsmes avots, ja tiek laicīgi pieņemti lēmumi par atlikušo šķēršļu novēršanu. Lai to nodrošinātu, Komisija 2011. – 2012. gadā Vienotā tirgus akta ietvaros prioritāti piešķirs izaugsmi veicinošiem pasākumiem, kā tas izklāstīts turpmāk.
8.Vienotā tirgus potenciāla pilnīga izmantošana
Joprojām svarīgas problēmas vienotajā tirgū rada šķēršļi ienākšanai tirgū un uzņēmējdarbības veikšanai. Pārrobežu pakalpojumi veido tikai 5 % no IKP, kas ir mazāk nekā trešā daļa no preču tirdzniecības, un tikai 7 % patērētāju iepērkas tiešsaistē, jo pastāv vairāki ierobežojumi, kas kavē pārrobežu tiešsaistes tirdzniecības attīstību.
Visām dalībvalstīm ir pilnībā jāīsteno Pakalpojumu direktīva. Komisija izvērtē šīs direktīvas īstenošanu un iespēju veikt turpmākus izaugsmi veicinošus pasākumus, vēl vairāk atverot pakalpojumu nozari.
Dalībvalstīm jāapzina un jānovērš nepamatoti šķēršļi profesionālo pakalpojumu jomā, piemēram, kvotas un „obligāta dalība”, kā arī ierobežojumi mazumtirdzniecības nozarē, piemēram, nesamērīgi ierobežojumi attiecībā uz darba laikiem un dalījumu zonās.
Komisija 2011. gadā ierosinās pasākumus, lai vienotajā tirgū novērstu e-komercijas diferencēšanu, pamatojoties uz ģeogrāfisko dalījumu. Turklāt tā ierosinās Eiropas ietvarlikumu intelektuālā īpašuma jomā, jo tas ir svarīgs faktors gan e-komercijas, gan digitālo nozaru attīstībai.
Komisija turpinās veicināt Dohas sarunu kārtas noslēgšanu un risināt sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumiem ar tādiem partneriem kā Indija, Kanāda un Mercosur, turklāt tā pastiprinās sadarbību ar galvenajiem partneriem regulējuma konverģences jomā un palielinās simetrisku piekļuvi valsts iepirkuma tirgiem attīstītajās valstīs un valstīs ar strauji augošu ekonomiku.
Komisija 2011. gadā ierosinās tiesību aktu, lai savlaicīgi noteiktu savstarpēji izmantojamus standartus, tostarp informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) jomā.
Lai gan tas ir problemātisks jautājums, ir jāturpina darbs nodokļu jomā. Tam ir svarīgs ekonomiskais potenciāls, lai stimulētu izaugsmi un darbavietu radīšanu, samazinātu administratīvo slogu un novērstu šķēršļus vienotajā tirgū. Ir jālikvidē nodokļu režīmi, kas rada neizdevīgus apstākļus pārrobežu tirdzniecībai un ieguldījumiem. Jo īpaši Komisija 2011. gadā ierosinās pasākumus, lai modernizētu PVN sistēmu, ieviestu kopējā konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi un izveidotu koordinētu Eiropas pieeju nodokļu piemērošanai finanšu nozarē. Nodokļu jomas progress nozīmē arī to, ka līdz nepieciešamajam minimumam jāsamazina nodokļi par darbaspēku un jāpieņem Eiropas ietvarlikums par nodokļu piemērošanu enerģētikas nozarē atbilstoši ES mērķiem enerģētikas un klimata jomā.
9.Privātā kapitāla piesaistīšana, lai finansētu izaugsmi
Lai nekavējoties mobilizētu lielāku daļu privāto uzkrājumu ES un ārzemēs, ir nepieciešami inovatīvi risinājumi.
Komisija iesniegs priekšlikumus par ES projektu obligācijām, lai apvienotu publisko un privāto finansējumu prioritārajiem ieguldījumiem, jo īpaši enerģētikas, transporta un IKT jomā, un šos inovatīvos finansēšanas instrumentus iekļaus arī turpmākajos priekšlikumos par nākamo daudzgadu finanšu shēmu.
Lai atvieglotu MVU un jaunu inovatīvu uzņēmumu piekļuvi finansējumam, Komisija iesniegs priekšlikumus ar mērķi nodrošināt, ka riska kapitāla fondi, kas izveidoti vienā dalībvalstī, var brīvi darboties jebkurā ES dalībvalstī, un novērst atlikušos nodokļu šķēršļus pārrobežu darījumiem.
10.Nodrošināt izmaksu ziņā efektīvu piekļuvi enerģijai
Enerģija ir ļoti svarīgs izaugsmi ietekmējošs aspekts. Uzņēmumiem enerģijas cenas veido galveno izmaksu elementu. Patērētājiem elektroenerģijas rēķini veido ievērojamu daļu no mājsaimniecību izdevumiem, turklāt mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem šādi rēķini ir īpaša problēma. Dalībvalstu noteiktie pašreizējie plāni liecina, ka tās krietni atpaliks no kopējā energoefektivitātes mērķa (20 %), kas noteikts stratēģijā „Eiropa 2020”. Tas nozīmē, ka tiktu zaudētas izaugsmes un darbavietu izveides iespējas daudzās nozarēs un reģionos.
Dalībvalstīm nekavējoties un pilnībā jāīsteno trešā iekšējā enerģijas tirgus pakete.
Dalībvalstīm ir jāpastiprina politika energoefektivitātes jomā. Tas nodrošinās ievērojamus ietaupījumus un palīdzēs izveidot darbavietas būvniecības un pakalpojumu nozarē.
Komisija 2011. gadā ierosinās iniciatīvas, lai uzlabotu transporta, enerģētikas un telekomunikāciju infrastruktūru, kas nepieciešama pilnīgi integrēta vienotā tirgus darbībai.
Komisija izstrādā ES mēroga standartus attiecībā uz energoefektīviem produktiem, lai palīdzētu paplašināt inovatīvu produktu un tehnoloģiju tirgus.
Izpildes nodrošināšana
Visneatliekamākais uzdevums 2011./2012. gadā ir izkļūt no apburtā loka, ko rada neilgtspējīgi parādi, traucējumi finanšu tirgos un zema ekonomiskā izaugsme. Šā Gada izaugsmes pētījuma galvenā prioritāte ir noteikt stabilu budžeta politiku, veicot pamatīgu fiskālo konsolidāciju, un atjaunot finanšu nozares normālu darbību. Otra prioritāte ir bezdarba līmeņa ātra samazināšana, izmantojot darba tirgus reformas. Tomēr šo abu prioritāšu risināšana būs neefektīva, ja vienlaicīgi netiks pieliktas pūles izaugsmes veicināšanai.
Šāda politika pozitīvi ietekmēs arī budžeta konsolidāciju, jo palielināsies nodokļu ieņēmumi un samazināsies valsts izdevumi par sociālajiem pabalstiem, turklāt tā palīdzēs samazināt turpmāko makroekonomikas nelīdzsvarojumu risku. Strukturālās reformas dos ieguvumus pat īstermiņā. Preču tirgus un darba tirgus reformas veicinās gan produktivitātes, gan nodarbinātības palielināšanos.
Tirdzniecība ir nozīmīgs izaugsmes virzītājspēks. ES ir liels neizmantots potenciāls preču un pakalpojumu eksporta jomā, tomēr Eiropas eksporta nozare cieta lielus zaudējumus pasaules tirdzniecības sabrukuma dēļ. Dažu dalībvalstu panākumi eksporta jomā liecina, ka veiksme pasaules tirgos ir atkarīga ne tikai no piedāvāto preču konkurētspējas, bet arī no plašākiem faktoriem, piemēram, nozaru specializācijas, inovācijām un spējām, kas nodrošina patiesu konkurētspēju.
Pirmajā Gada izaugsmes pētījumā Komisija ir noteikusi 10 darbības, kas ES jāveic 2011./2012. gadā un kas ietvertas stratēģijā „Eiropa 2020”. Komisija ierosina uz šī pamata izstrādāt Eiropadomes vienošanos, nosakot, ka dalībvalstis apņemsies īstenot minētās 10 darbības. Ņemot vērā dalībvalstu savstarpējo atkarību, jo īpaši euro zonā, „Eiropas pusgada” svarīgs elements ir ex-ante koordinēšana Padomē.
Pamatojoties uz Eiropadomes norādēm, dalībvalstīm līdz aprīļa vidum ir jāiesniedz vidēja termiņa budžeta stratēģijas, nosakot savas saistības atbilstoši stabilitātes vai konverģences programmām, un valstu reformu programmās jānosaka nepieciešamie pasākumi, lai atspoguļotu kopējo visaptverošo atbildi uz krīzi, kas ietverta stratēģijā „Eiropa 2020”. Pamatojoties uz Komisijas ieteikumiem, Padome līdz vasarai izdos katrai valstij paredzētas politikas norādes, kas dalībvalstīm jāņem vērā, sagatavojot budžetus 2012. gadam un īstenojot savu izaugsmes politiku. Atbilstoši integrētajai pieejai attiecībā uz politikas koordinēšanu Padome vienlaicīgi izvērtēs fiskālās un izaugsmes stratēģijas, uzmanību pievēršot to vērienīgumam, saskaņotībai un ietekmei ES mērogā, tostarp savstarpējai atkarībai euro zonā.
Komisija ierosina nākamajās Eiropadomes sanāksmēs regulāri pārskatīt šo stratēģiju īstenošanu, lai apzinātu trūkumus dalībvalstu un ES līmenī un ātri vienotos par koriģējošajiem pasākumiem. Šajā paziņojumā iekļautie priekšlikumi ļaus Eiropadomes nākamajā sanāksmē pieņemt konkrētus pasākumus, lai uzturētu un pastiprinātu dinamiku saistībā ar izaugsmi veicinošiem centieniem, un vienoties par grafiku, lai īstenotu visaptverošos pasākumus krīzes pārvarēšanai. Attiecībā uz pēdējo minēto jautājumu Eiropadome jau ir vienojusies par diviem uzdevumiem: līdz martam pabeigt darbu pie pastāvīgā Eiropas Stabilitātes mehānisma izveides un līdz jūnijam sagatavot tiesību aktu paketi, lai sekmētu ekonomikas pārvaldību ES. Tajā pašā laikā jaunās stresa pārbaudes rezultātu publikācijā tiks ietvertas stratēģiju norādes, kas jāņem vērā banku nozares atjaunošanā.
Pirmais Gada izaugsmes pētījums tiks nosūtīts arī Eiropas Parlamentam un citām iestādēm un valstu parlamentiem.
LV
|
|
EIROPAS KOMISIJA
|
Briselē, 12.1.2011
COM(2011) 11 galīgā redakcija
Gada izaugsmes pētījums
1. PIELIKUMS
PROGRESA ZIŅOJUMS PAR STRATĒĢIJU „EIROPA 2020”
Gada izaugsmes pētījums
1. PIELIKUMS
PROGRESA ZIŅOJUMS PAR STRATĒĢIJU „EIROPA 2020”
Šis Gada izaugsmes pētījums, kas iezīmē pirmā „Eiropas pusgada” sākumu, tika sagatavots brīdī, kad Eiropas Savienība saskārās ar lielām pārmaiņām. Eiropa lēnām atgūstas no recesijas, kas ilga divus gadus. Ekonomika atgūstas arvien spēcīgāk un ātrāk, lai gan valstu tirgos joprojām pastāv nenoteiktība un turpinās finanšu sektora atjaunošana un reformas.
Tā kā perspektīvas uzlabojas, ir laiks veikt izšķirošas politiskās darbības. Krīzes pārvarēšana Eiropā nekad nav nozīmējusi vienkāršu atgriešanos pie parastās kārtības. Šī krīze ir atklājusi Eiropas ekonomikas būtiskākos trūkumus, kā arī pieaugošās iekšējās atšķirības. Ekonomikas atlabšana, kuras pamatā ir ilgtspējīga un darba vietas radoša izaugsme, būs iespējama vienīgi tad, ja tiks risināti krīzes pamatā esošie strukturālie trūkumi, turklāt Eiropa var izmantot šīs krīzes radītās iespējas, lai pamatīgi pārveidotu tās ekonomikas struktūru.
Tomēr, lai arī Eiropa salīdzinoši labāk nekā citi pasaules reģioni pārvarēja krīzes radīto ietekmi, tās atgūšanās no globālās krīzes varētu būt lēnāka. Šīs krīzes ietekmē vēl vairāk ir palielinājušās darbaspēka ražīguma atšķirības, salīdzinot ar ASV. Joprojām problēmas rada konkurētspēja cenu un izmaksu izteiksmē. Jaunās ekonomikas valstis atgūst izaugsmi daudz straujāk nekā ES, lai gan dažas no tām saskaras arī nopietnām ekonomikas problēmām.
„Eiropa 2020” ir stratēģija, ko ES un tās dalībvalstis ir izstrādājušas, lai „Eiropai palīdzētu atgūties no krīzes un kļūt stiprākai gan iekšēji, gan starptautiskā mērogā”. Lai Eiropa izkļūtu no krīzes, ir nepieciešama saskaņota, visaptveroša reformu programma, kas aptver tādus jautājumus kā fiskālā konsolidācija, atgriešanās pie stabiliem makroekonomiskajiem apstākļiem un izaugsmi veicinošu pasākumu īstenošana.
ES un tās dalībvalstis ir kopīgi atbildīgas par nepieciešamo turpmāko strukturālo reformu veikšanu vienlaikus ar fiskālās situācijas normalizēšanu un labvēlīgu makroekonomisko apstākļu atjaunošanu.
Eiropai ir jāpastiprina reformu un ekonomikas politikas koordinēšana, lai nodrošinātu, ka makroekonomiskā pielāgošana, fiskālā konsolidācija un politikas reformas tiek veiktas saskaņoti. Lai gan fiskālā konsolidācija ir būtisks izaugsmes priekšnosacījums, ar to vien nepietiek, lai nodrošinātu izaugsmi. Ja netiks izstrādāta proaktīva politika, potenciālā izaugsme turpmākajā desmitgadē būs vāja. Izaugsme lielā mērā būs atkarīga no rūpniecības un uzņēmējdarbības vides, jo īpaši saistībā ar MVU. Bez izaugsmes fiskālā konsolidācija būs vēl sarežģītāks uzdevums.
Eiropadomes 2010. gada jūnija sanāksmē tika ieviests jēdziens „Eiropas pusgads”, kas apvieno makroekonomiskās politikas attīstību un strukturālās reformas saistībā ar stratēģiju „Eiropa 2020”. „Eiropas pusgads” ir periods katra gada pirmajā pusē, kura laikā tiek saskaņoti dalībvalstu ziņojumi, kas sagatavoti Stabilitātes un izaugsmes pakta un stratēģijas „Eiropa 2020” ietvaros, kā arī dalībvalstīm tiek sniegti politikas norādījumi un ieteikumi, pirms tiek pabeigta valstu budžetu sagatavošana. Tas pastiprina ES ekonomikas politikas koordinēšanas un uzraudzības ex ante aspektu, ļaujot apvienot ieguvumus, ko sniedz kopīga darba kārtība ES līmenī un īpaši veikti pasākumi valstu līmenī. Šādā veidā ES var iegūt savlaicīgu informāciju par notikumiem valstīs, un dalībvalstis var Eiropas perspektīvu un norādījumus iekļaut savos valsts politikas pasākumos nākamajam gadam.
Šā jaunā politikas koordinēšanas cikla ietvaros Komisija katru gadu izaugsmes pētījumā sniegs novērtējumu par galvenajām ekonomikas problēmām, ar ko saskaras ES, un ierosinās prioritārās darbības, lai šīs problēmas atrisinātu. Pamatojoties uz šo novērtējumu, Eiropadomes pavasara sanāksmē tiks sniegtas norādes par galvenajiem turpmākajiem uzdevumiem. Ņemot vērā šīs norādes, dalībvalstis savu stabilitātes vai konverģences programmu ietvaros sagatavos budžeta stratēģijas vidējam termiņam un savās valsts reformu programmās izklāstīs pasākumus, kas nepieciešami, lai virzītos uz stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu un lai novērstu šķēršļus izaugsmei. Šie abi dokumenti tiks iesniegti vienlaicīgi vēlākais aprīļa vidū. „Eiropas pusgada” pēdējā posmā Padome, pamatojoties uz Komisijas ieteikumiem, līdz vasarai izdos politikas norādes katrai valstij. Tādejādi dalībvalstis, sagatavojot budžetus nākamajam gadam, varēs ņemt vērā un izmantot minētās norādes.
Šajā pirmajā „Eiropas pusgadā” Gada izaugsmes pētījums koncentrējas uz galvenajām norādēm par darbībām, kas dalībvalstīm jāveic prioritārā kārtā. Šo norāžu pamatā esošā analīze ir izklāstīta trīs pievienotajos ziņojumos.
1.Izaugsmi veicinošu iniciatīvu pastiprināšana
Izšķiroši svarīga ir dalībvalstu darbība, lai izvairītos no „zudušās desmitgades scenārija”…
Pētījums par makroekonomisko un darba tirgus situāciju ES liecina, ka dalībvalstīm 2011. un 2012. gadā ir jārīkojas, lai izvairītos no izaugsmes, kas ir gausa un nerada pietiekamu skaitu darba vietu (tā sauktais „zudušās desmitgades scenārijs”). Visneatliekamākais uzdevums ir izkļūt no apburtā loka, ko rada neilgtspējīgi parādi, traucējumi finanšu tirgu darbībā un lēna ekonomikas izaugsme, kas vajā dažas dalībvalstis. Pirmā prioritāte ir atjaunot budžeta politiku, vienlaikus aizsargājot izaugsmi veicinošu politiku, kā arī ātri atjaunot finanšu nozari, lai atgūtu ekonomikas izaugsmi. Otrā prioritāte ir bezdarba ātra samazināšana un efektīvu darba tirgus reformu īstenošana, lai nodrošinātu lielāku un efektīvāku nodarbinātību. Šie prioritārie pasākumi būs efektīvi vienīgi tad, ja vienlaikus tiks veikti nozīmīgi pasākumi izaugsmes atjaunošanai.
Veiksmīgas reformas ietvers darba un preču tirgus darbības uzlabošanu, inovāciju stimulēšanu un uzņēmējdarbības pamatnosacījumu uzlabošanu Eiropā. Tas ļaus piesaistīt lielākus privātā sektora ieguldījumus, kas, savukārt, palīdzēs uzlabot valsts finanšu kvalitāti. Darba tirgus reformām vajadzētu būt vērstām uz tādu jautājumu risināšanu kā atsevišķu grupu zema līdzdalība darba tirgū un šā tirgus vājā darbība. Šāda politika pozitīvi ietekmētu arī budžeta konsolidāciju, jo palielinātos nodokļu ieņēmumi un samazinātos valsts izdevumi par sociālajiem pabalstiem, bez tam tā palīdzētu samazināt turpmāko makroekonomikas nelīdzsvarojumu risku. Strukturālās reformas var dot būtiskus ieguvumus pat īstermiņā. Pamatnosacījumu uzlabošana un preču tirgus un darba tirgus reformas veicina gan produktivitātes, gan nodarbinātības palielināšanos.
Pamatiniciatīvu un ES instrumentu mobilizēšana, lai atbalstītu valstu centienus
ES līmeņa pasākumi palīdzēs gudrā, ilgtspējīgā un visietverošā veidā palielināt izaugsmi. Komisija ir sagatavojusi vērienīgu darba programmu, ko īstenos, izmantojot septiņas pamatiniciatīvas, kā arī paralēlas darbības horizontālās politikas jomā, uz kurām balstās minētā stratēģija.
Komisija ir iesniegusi septiņas pamatiniciatīvas, kas izklāstītas stratēģijā „Eiropa 2020”. Katrā no tām ir izskatīti konkrēti jautājumi un ietverti pasākumi, kas veltīti konkrētām politikas jomām. Šo iniciatīvu patiesā vērtība ir tāda, ka tās ir cieši saistītas un savstarpēji papildinošas. Tādējādi daži galvenie pasākumi, piemēram, nepieciešamība ieviest jaunu sistēmu intelektuālā īpašuma jomā, attiecas uz dažādām pamatiniciatīvām (šajā gadījumā – „Inovācijas Savienība”, „Rūpniecības politika” un „Digitālā programma”).
Stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanas pamatā ir arī visu ES instrumentu un līdzekļu efektīva mobilizēšana un pārorientēšana, lai atbalstītu reformas. Šim nolūkam minētā stratēģija mudina uzlabot vienoto tirgu, ES budžetu un līdzekļus ārējai darbībai ekonomikas jomā, lai tos pielāgotu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem.
–Saskaņā ar šo apņemšanos Komisija ir sākusi diskusijas par turpmāko Vienotā tirgus aktu, lai atjauninātu vienoto tirgu un izmantotu jaunus izaugsmes avotus.
–Paziņojumā par ES budžeta pārskatīšanu ir izklāstīti galvenie orientējošie norādījumi un iespējas, kā ar ES budžetu var atbalstīt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, tādējādi šīs stratēģijas prioritātes labāk atspoguļojot ES izdevumu politikā.
–Visbeidzot, paziņojumā „Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas „Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” ir izklāstīts, kā tirdzniecības un ieguldījumu politika var kalpot par galveno virzītājspēku ceļā uz izaugsmi.
Izaugsmes prioritātes ES līmenī
Stratēģija „Eiropa 2020” piedāvā dažādas integrētas politikas reformas, kas jāīsteno nākamajos gados. Lai pietiekamā mērā un neatliekami risinātu uzdevumu saistībā ar ekonomikas atlabšanas paātrināšanu un darba vietu radīšanu, ES darbs 2011. un 2012. gadā būs jākoncentrē uz to pasākumu pieņemšanu, ar ko vistiešākajā veidā var atbalstīt dalībvalstu reformu centienus, kam nav nepieciešami lieli publiskie ieguldījumi un kam ir vislielākā ietekme uz izaugsmi un darba vietu radīšanu. Tāpēc Komisija pievērsīsies vairākiem prioritāriem pasākumiem ES līmenī, lai veicinātu izaugsmi. Šīm darbībām, kas atlasītas no pamatiniciatīvu politikas pasākumiem, īstermiņā/vidējā termiņā ir jānodrošina acīmredzami ekonomiski ieguvumi un tos jāspēj pieņemt salīdzinoši īsā laikposmā. Piemēram, vispirms būtu jāpanāk jauns vienotā tirgus līmenis, pilnībā izmantojot pakalpojumu nozares potenciālu, piesaistot privāto kapitālu, lai finansētu ātri augošus inovatīvus uzņēmumus, modernizējot standartu noteikšanu un intelektuālā īpašuma režīmus, kā arī nodrošinot izmaksu ziņā efektīvu piekļuvi energoresursiem. Komisija ierosinās arī pasākumus saistībā ar PVN, kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi un enerģijas nodokļiem, lai uzņēmumiem uzlabotu nodokļu nosacījumus, cīnītos pret nodokļu dubulto uzlikšanu un īstenotu ES programmu klimata un enerģētikas jomā.
Tā kā pakalpojumu nozare ir nozīmīga pati par sevi, turklāt tā piegādā izejvielas citām nozarēm, spēcīgāks iekšējais pakalpojumu tirgus ir svarīgs virzītājspēks ceļā uz izaugsmi un darba vietu radīšanu ES tautsaimniecībā. Pakalpojumu direktīvas pilnīga īstenošana palielinās konkurenci, modernizēs reglamentējošos noteikumu un paātrinās nozīmīgas strukturālās reformas. Jāveic turpmāki pasākumi, lai paplašinātu iekšējo tirgu pakalpojumu jomā.
Pasākumi, ar kuriem veicina atklātāku un efektīvāku publisko iepirkumu, var ievērojami samazināt izmaksas publiskajam sektoram un veicināt konkurenci attiecīgajos tirgos. Tā rezultātā gūto ietaupījumu efektīva izmantošana var dot ievērojamus makroekonomiskos ieguvumus. Labāka piekļuve publiskā iepirkuma tirgiem trešās valstīs var radīt papildu labumus arī Eiropai.
Labāka infrastruktūra ilgtspējīgas enerģētikas, transporta un informāciju tehnoloģiju jomā (jo īpaši platjoslas tehnoloģiju jomā) var palīdzēt veicināt izaugsmi un nodarbinātību, kā arī īstenot ilgtermiņa mērķus dekarbonizācijas jomā. Šajā sakarā inovatīva finansējuma, tostarp ES projektu obligāciju, izmantošana var uzlabot ekonomikas pielāgošanās spējas.
Mikroekonomikas līmenī lielāka konkurence gan transporta, gan enerģētikas nozarē varētu palielināt ekonomikas efektivitāti, jo tirgū ienāktu jauni piegādātāji un pazeminātos cenas, kā arī sekmēt darbaspēka un kapitāla racionālāku izmantošanu, pateicoties inovācijām. Makroekonomikas līmenī šie pasākumi varētu palielināt ekonomisko aktivitāti, jo transporta un enerģētikas nozarē gūtie ieņēmumi var ietekmēt citas nozares, tā kā šie pakalpojumi ir ļoti svarīgi citu nozaru darbības izmaksu noteikšanā.
Ražošana ir galvenais privātā sektora inovāciju un tehnoloģiskās attīstības avots, kas sastāda lielāko daļu ES eksporta. Ekonomikas izaugsmei ļoti būtiski ir atjaunot ražošanu. Tajā pašā laikā labi funkcionējošs vienotais preču un pakalpojumu tirgus vides jomā sniedz lielas iespējas izaugsmei, inovācijām un darbavietu radīšanai.
Attiecībā uz standartu noteikšanu svarīgi ir būt iniciatoram pasaules līmenī. Tāpēc Komisija ierosinās pasākumus, lai paātrinātu un modernizētu standartu noteikšanu Eiropā, tostarp informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) jomā. Mainīgajā un savstarpēji saistītajā IKT nozarē tas ir jo īpaši svarīgs uzdevums. Turklāt Komisija izstrādās ES mēroga konkrētus standartus, lai veicinātu inovatīvu, resursu ziņā efektīvu un zemas oglekļa koncentrācijas produktu un tehnoloģiju tirgu.
Lai veicinātu pārrobežu darījumus vienotajā tirgū, Komisija 2011. gadā iesniegs arī lietotājiem draudzīgu juridisko instrumentu Eiropas līgumtiesību jomā, ko uzņēmēji un patērētāji varēs izmantot darījumiem vienotajā tirgū, kā arī izstrādās regulu, kas vienkāršos pārrobežu parādu atgūšanu, tostarp, izmantojot bankas kontu arestu. Tam vajadzētu palīdzēt pārvarēt pašreizējo situāciju, kad ES var atgūt tikai 37 % pārrobežu parādu.
Lai atrisinātu pašreizējo situāciju, kad tiešsaistē pieejamā informācija ne vienmēr ir likumīgi pieejama citā Savienības valstī, Komisija ierosinās Eiropas tiesisko regulējumu intelektuālā īpašuma jomā, kas veicinās e-komerciju un jo īpaši digitālās nozares.
Attiecībā uz piekļuvi finansējumam, jo īpaši MVU un jauniem inovatīviem uzņēmumiem, vairāki pasākumi (piemēram, riska kapitāla pase), kas paredzēti, lai novērstu pārrobežu šķēršļus, tostarp nodokļu jomas šķēršļus, ko rada atšķirīgie valstu regulējumi, var palīdzēt samazināt finansēšanas izmaksas attiecībā uz jaunizveidotiem uzņēmumiem, pateicoties zema riska prēmijai, un tādējādi veicināt inovāciju. Komisija izskatīs arī jautājumu par ārzemju ilgtermiņa ieguldījumu piesaistīšanu ES.
2.Pirmie soļi ceļā uz stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu īstenošanu
Eiropadomes 2010. gada jūnija sanāksmē, kurā tika pieņemta stratēģija „Eiropa 2020” un pieci ES pamatmērķi, dalībvalstis tika aicinātas nekavējoties rīkoties, lai „minētās politikas prioritātes īstenotu savā līmenī. Dalībvalstīm, ņemot vērā savas relatīvās starta pozīcijas un apstākļus, ciešā dialogā ar Komisiju un atbilstīgi valsts lēmumu pieņemšanas procedūrām būtu drīz jāpabeidz izstrādāt savi valsts mērķi. Tām arī būtu jāapzina galvenie trūkumi, kas kavē izaugsmi, un valsts reformu programmās būtu jānorāda, kā tās ir iecerējušas tādus trūkumus novērst”.
Dalībvalstis 2010. gada rudenī cieši sadarbojās ar Komisiju, lai noteiktu valstu mērķus un izstrādātu stratēģijas to īstenošanai. Dalībvalstis tika aicinātas līdz novembra vidum iesniegt valstu reformu programmu (VRP) projektus, norādot paredzētos valstu mērķus un nepieciešamās reformas to sasniegšanai un ilgstošo izaugsmes šķēršļu novēršanai. Fakts, ka katra dalībvalsts nosaka savus mērķus saistībā ar kopējiem stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem, ir nozīmīgs šīs stratēģijas elements, jo tas nodrošina, ka valstis uzņemas politisko atbildību par šo mērķu sasniegšanu, t.i., tie tiek apspriesti iekšējās politiskās debatēs.
Visas dalībvalstis, izņemot divas, ir noteikušas savus valstu mērķus. Dažas valstis iesniedza tikai pagaidu vai kvalitatīvus mērķus. Turklāt, ņemot vērā to, ka šis pasākums ir sākuma stadijā, daži mērķi ir norādīti diapazonu veidā vai kā „minimālie mērķi”, pamatojoties uz pašreizējo politiku.
Lai gan no sākotnējiem VRP projektu datiem nevar izdarīt galīgos secinājumus, iezīmējas atsevišķas vispārīgas tendences. Pastāv risks, ka valstu noteiktie mērķi nebūs pietiekami vērienīgi un pārāk koncentrēsies uz īsu laikposmu un ka uzmanība netiks pietiekamā mērā pievērsta reformu prognožu izstrādei, kas aptvertu visu laikposmu līdz 2020. gadam. Šiem mērķiem nav tikai skaitliska nozīme, tiem jārada dinamika, mudinot katru dalībvalsti darīt visu iespējamo, lai panāktu izmērāmu progresu galvenajās jomās, kas ir apkopotas piecos pamatmērķos. Vairumā gadījumu valstu pagaidu mērķu apkopojums liecina, ka ES jāpieliek papildu pūles, lai sasniegtu ES pamatmērķus, par ko vienojusies Eiropadome. Dažām dalībvalstīm var būt grūtības uzņemties vērienīgas saistības ekonomiskās nenoteiktības periodā. Tomēr attiecībā uz valstu ilgtermiņa reformu programmām svarīgi ir izstrādāt darbību prognozes, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, bet paredzot panākt labus rezultātus minētā perioda beigās. Apzinoties, ka šis ir pirmais gads, kad tiek piemērota jaunā pieeja, un ka daudzām dalībvalstīm fiskālās konsolidācijas laikā ir īpašas problēmas noteikt augstākus mērķus, Komisija ierosina 2014. gadā veikt starpposma pārskatīšanu. Tas ļaus ES pārbaudīt, vai ir iespējams sasniegt vēlamo progresa līmeni, un vajadzības gadījumā veikt papildu pasākumus.
Nākamajā nodaļā sniegts provizorisks pārskats par valstu mērķu projektiem, kādi tie ir izstrādāti uz šodienu; tie ir ietverti pielikumā pievienotajā tabulā. Līdz 2011. gada aprīlim visām dalībvalstīm vajadzētu noteikt precīzus valstu mērķus, kas atbilst visiem pieciem ES pamatmērķiem. No nākamā gada Gada izaugsmes pētījumā tiks tuvāk uzraudzīts pamatmērķu īstenošanas process, kā arī sniegts ziņojums par izstrādātajiem valstu mērķiem.
2.1.Nodarbinātība
ES pamatmērķis ir līdz 2020. gadam panākt 75 % nodarbinātības līmeni attiecībā uz sievietēm un vīriešiem vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem, tas tiks panākts, palielinot jaunu cilvēku, gados vecāku darba ņēmēju un mazkvalificētu strādnieku līdzdalību darba tirgū, kā arī labāk integrējot likumīgos migrantus. Zema līdzdalība darba tirgū ir viens no Eiropas galvenajiem ilgtermiņa strukturālajiem trūkumiem. Pirms krīzes Eiropas nodarbinātības rādītāji bija par dažiem procentu punktiem zemāki nekā ASV un Japānas rādītāji. Šī krīze ir būtiski pasliktinājusi situāciju nodarbinātības jomā, savukārt demogrāfiskās izmaiņas draud vēl vairāk samazināt pieejamā darbaspēka apjomu. Palielinot līdzdalību darba tirgū, tiktu ievērojami ietekmēta Eiropas turpmākā izaugsme.
VRP projektu analīze liecina, ka dalībvalstis ir apņēmušās īstenot šo mērķi un lielā mērā ir sākušas risināt trūkumus darba tirgū. Lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas precīzus mērķus, tomēr dažas valstis, proti, Austrija, Beļģija, Kipra, Itālija un Slovākija, ir ierosinājušas mērķu diapazonu. Nīderlande un Apvienotā Karaliste vēl nav noteikušas oficiālos valstu mērķus. Ierosinātie mērķi ir diapazonā no 62,9 % (Malta) līdz 80 % (Zviedrija).
Ja visas dalībvalstis sasniegtu 2020. gadam izvirzītos valstu mērķus vai mērķu intervāla zemāko vērtību, vidējais ES nodarbinātības rādītājs tajās dalībvalstīs, kuras ir noteikušas valstu mērķus, būtu 72,4 %. Ja visas dalībvalstis sasniegtu mērķu intervāla augstāko vērtību, ES nodarbinātības vidējais rādītājs būtu 72,8 %. Citiem vārdiem sakot, pamatojoties uz pašreiz noteiktajiem valstu nodarbinātības mērķiem, ES kopumā atpaliktu no 75 % mērķa par 2,2 – 2,6 procentu punktiem.
2.2.Pētniecība un izstrāde
Gan attiecībā uz ieguldīto līdzekļu, jo īpaši privātā sektora līdzekļu, līmeni, gan izdevumu efektivitāti, Eiropa ievērojami atpaliek no ASV un citām attīstītajām ekonomikām. Šādas atšķirības negatīvi ietekmē izaugsmes perspektīvas, jo īpaši nozarēs, kurās ir vislielākais izaugsmes potenciāls. Stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktā mērķa īstenošanai ir nepieciešams uzlabot pētniecības un izstrādes ieguldījumu nosacījumus, lai privāto un publisko ieguldījumu kopīgo līmeni palielinātu līdz vismaz 3 % no IKP.
Visu valstu provizorisko mērķu apvienojums liecina, ka pētniecības un izstrādes ieguldījumu kopīgais līmenis ir 2,7 vai 2,8 % no IKP, kas ir mazāk par paredzēto mērķi 3 % no IKP, tomēr šis rādītājs liecina par būtiskiem centieniem, jo īpaši pašreizējā budžeta kontekstā. Dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai ievērojami palielinātu publiskos ieguldījumus pētniecībā, inovācijās un izglītībā, apzinoties, ka šie ieguldījumi veicinās turpmāko izaugsmi. Dažas dalībvalstis norādīja augstus, tomēr reālus mērķus, neraugoties uz grūtībām mobilizēt privātos līdzekļus pētniecības un izstrādes jomas mērķa sasniegšanai.
Cits aspekts, kas cieši saistīts ar ES rezultātiem inovāciju jomā, ir strauji augošu un inovatīvu uzņēmumu daļa kopējā ekonomikā. Dalībvalstīm jāsāk īstenot savas reformas, lai novērstu šķēršļus inovatīvu uzņēmumu izaugsmei, piemēram, uzlabojot pamatnosacījumus un piekļuvi finansējumam.
2.3.Rīcības plāns klimata jomā un enerģētikas politika
Ilgtspējīgas izaugsmes panākšana nozīmē, ka Eiropa ir jāpārveido par konkurētspējīgu un resursu ziņā efektīvu ekonomiku un sabiedrību ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Šāds redzējums ir pamatā trim mērķiem, kas noteikti stratēģijā „Eiropa 2020”: samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas vismaz par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni vai par 30 %, ja tam ir atbilstoši nosacījumi; atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu ES galīgajā enerģijas patēriņā palielināt līdz 20 %; par 20 % palielināt energoefektivitāti.
Jau ir noteikti valstu mērķi attiecībā uz atjaunojamiem enerģijas avotiem un siltumnīcas efektu radošo gāzu emisiju samazināšanu.
Attiecībā uz energoefektivitāti VRP projektu analīze liecina, ka šajā posmā dalībvalstis ir tikai daļēji uzņēmušās īstenot šo mērķi. Dažas dalībvalstis neiesniedza rādītājus par šo mērķi, savukārt atsevišķas valstis izmantoja citas metodes, lai noteiktu savus valstu mērķus. Šo atšķirību un nepilnīgas informācijas dēļ ir nekavējoties nepieciešami skaidrojumi par katras dalībvalsts sasniedzamajiem mērķiem.
Tomēr sākotnējais novērtējums liecina, ka apvienotie centieni krietni atpaliktu (sasniedzot mazāk nekā 10 %) no kopējā ES mērķa – līdz 2020. gadam samazināt enerģijas patēriņu par 20%. Tas rada satraukumu, jo energoefektivitāte ir visefektīvākais veids, kā samazināt emisijas, uzlabot enerģētisko drošību un konkurētspēju, kā arī enerģijas patēriņu padarīt cenu ziņā pieejamāku un palielināt nodarbinātību. Līdzīgi arī klimata pārmaiņu mazināšanas jomā pašreiz veiktie un plānotie pasākumi vēl nav pietiekami, lai sasniegtu 2020. gada pamatmērķus.
2.4.Izglītība un apmācība
Inovācijas un izaugsmes veicināšanai nepieciešams arī kvalificēts un izglītots darbaspēks. Turklāt augsti kvalificēti iedzīvotāji ir svarīgi, lai risinātu problēmas saistībā ar demogrāfiskajām izmaiņām un sociālo integrāciju Eiropā. Tāpēc ieguldījumi kvalitatīvā izglītībā, apmācībā un mūžizglītībā ir galvenais aspekts ceļā uz „gudru”, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi.
Stratēģijā „Eiropa 2020” ir noteikti divi izglītības jomas pamatmērķi, proti, līdz 2020. gadam panākt, ka to iedzīvotāju skaits vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem, kuri priekšlaicīgi pārtrauc mācības skolā, ir mazāks nekā 10 %, un ka vismaz 40 % no ES jauniem pieaugušajiem (vecumā no 30 līdz 34 gadiem) būtu ieguvuši pirmā līmeņa augstāko izglītību vai līdzīga līmeņa izglītību. VRP projektu analīze liecina, ka kopumā lielāka uzmanība ir pievērsta pašreizējo problēmu un iespējamo risinājumu analīzei, nevis konkrētu reformu plānu un pasākumu noteikšanai. Vairumā VRP projektu nav skaidri norādīts, vai aprakstītie pasākumi tiek īstenoti kā atbilde uz stratēģiju „Eiropa 2020” vai vismaz tiek pielāgoti šīs stratēģijas prioritātēm.
Visos VRP projektos ir noteikti valstu mērķi attiecībā uz mācības priekšlaicīgi pārtraukušo iedzīvotāju skaita samazināšanu un augstāko izglītību ieguvušo iedzīvotāju skaita palielināšanu, izņemot Apvienoto Karalisti (kura nav noteikusi mērķus) un Nīderlandi (kura ir noteikusi pirmo minēto mērķi, bet ne otro).
Lai gan dažas dalībvalstis ir noteikušas ļoti vērienīgus mērķus attiecībā uz mācības priekšlaicīgi pārtraukušo iedzīvotāju skaita samazināšanu, kopējā aina liecina, ka Eiropa nesasniegs 2020. gadam noteikto 10 % mērķi. Ņemot vērā iesniegtajos VRP projektos norādītos mērķus un neskaitot valstis, kuras vēl nav definējušas savus mērķus (Apvienotā Karaliste attiecībā uz abiem mērķiem, Nīderlande attiecībā uz augstāko izglītību), līdz 2020. gadam tiktu sasniegts 10,5 % rādītājs attiecībā uz mācības priekšlaicīgi pārtraukušo iedzīvotāju skaitu, tādējādi atpaliekot no kopējā Eiropas mērķa – 10 %. Absolūtos skaitļos tas nozīmētu, ka 2020. gadā papildus apmēram 200 000 Eiropas jauniešu būs pārtraukuši mācības.
Līdzīgi arī pašreiz iesniegtie valstu mērķi attiecībā uz augstāko izglītību nebūs pietiekami, lai sasniegtu kopējo 2020. gada mērķi. Kopējais 2020. gadam prognozētais augstākās izglītības rādītājs 37,3 % nozīmē, ka netiks sasniegts kopējais Eiropas mērķis – 40 %. Absolūtos skaitļos tas nozīmē, ka 2020. gadā augstskolas beigušo iedzīvotāju skats vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem būtu par apmēram 800 000 mazāks nekā tad, ja tiktu sasniegts 40 % mērķis.
2.5.Sociālā iekļaušana/cīņa pret nabadzību
Nevar panākt ilgtspējīgu izaugsmi, ja tās ieguvumi nav nodrošināti visiem sabiedrības segmentiem. Tomēr pēdējā desmitgadē visā Eiropā ir palielinājusies nevienlīdzība, un arvien vairāk cilvēku saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību. Ekonomikas krīze ir būtiski palielinājusi to cilvēku skaitu, kuri dzīvo vai, iespējams, dzīvos zem nabadzības līmeņa. Pārtraukt šo tendenci un nodrošināt, ka izaugsme un sociālā kohēzija iet roku rokā, ir stratēģijas „Eiropa 2020” galvenais mērķis. ES pamatmērķis ir par 25 % samazināt to eiropiešu skaitu, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa, šādi vismaz 20 miljonus cilvēkus paglābjot no nabadzības. Šis mērķis ir noteikts, pamatojoties uz trim rādītājiem, kas atspoguļo nabadzības un atstumtības daudzdimensiālos aspektus visā Eiropā. Tas paplašina sākotnējo konceptu par relatīvās nabadzības rādītāju, aptverot nabadzības nemonetāro dimensiju un situācijas saistībā ar izslēgšanu no darba tirgus. Tas arī liecina par situāciju un prioritāšu atšķirībām dažādās dalībvalstīs.
Sākotnējā analīze liecina, ka relatīvā nabadzība joprojām ir liela problēma lielākajā daļā ES valstu. Vispārējā dzīves līmeņa uzlabošana var būtiski palīdzēt samazināt nabadzību un atstumtību valstīs ar zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju un augstu materiālās nenodrošinātības līmeni. Cīņa pret izslēgšanu no darba tirgus ir prioritāte visās valstīs, tostarp tajās valstīs, kurām ir attīstītas sistēmas labklājības nodrošināšanai, kas salīdzinoši efektīvi pasargā iedzīvotājus no ienākumu trūkuma radītas nabadzības, tomēr sniedz nepietiekamu stimulu un/vai atbalstu, lai tie iedzīvotāji, kuri atrodas vistālāk no darba tirgus, varētu tajā līdzdarboties.
Lielākā daļa valstu savos VRP projektos ir iekļāvušas mērķus, lai arī tie vēl neatbilst Eiropadomes noteiktajiem vērienīgajiem mērķiem. Lielākā daļa dalībvalstu ir izmantojušas trīs noteiktos rādītājus, lai definētu ES mērķi, tādējādi apliecinot, ka nabadzības jautājuma risināšanai visās tās dimensijās ir nepieciešamas plašas stratēģijas. Tomēr ir jāpaaugstina mērķi, lai atspoguļotu mērķu mijiedarbību, jo īpaši saikni starp līdzdalību darba tirgū un nabadzību. Vairākas valstis vēl joprojām nav noteikušas savus mērķus. Šīm valstīm nekavējoties jāpabeidz mērķu noteikšanas process.
3.Valstu reformu programmas
3.1.Valstu reformu programmu projekti
Stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi ir svarīgs elements valstu reformu programmās, kurās būtu jāietver daudz plašāka un visaptverošākā reformu programma. Dalībvalstis tika aicinātas līdz 2010. gada 12. novembrim iesniegt to VRP projektus un iekļaut tajos šādus četrus pamatelementus.
–Vidēja termiņa makroekonomikas scenārijs: visi VRP projekti ietver makroekonomikas scenāriju un īpaša uzmanība tajos pievērsta makrostrukturāliem šķēršļiem izaugsmei, jo īpaši fiskālajā jomā.
–Valstu mērķi, ar kuriem īsteno stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķus: vairums VRP projektu ietver šos mērķus (skatīt iepriekš).
–Galveno šķēršļu izaugsmei un nodarbinātībai noteikšana. Vairumā gadījumu VRP projektos tika apstiprināti izaugsmes šķēršļi, ko 2010. gada jūnijā noteica Ekonomikas politikas komiteja (EPC) un 2010. gada oktobrī – Nodarbinātības komiteja (EMCO). Dažos gadījumos tika iekļautas dažas papildu problēmas.
–Galvenie pasākumi, lai atbalstītu izaugsmi veicinošās iniciatīvas. Gandrīz nevienā projektā nebija minēts strukturālo reformu atbalsts, lai veicinātu ilgtspējīgu izaugsmi vidējā termiņā vai ilgtermiņā.
VRP projekti atšķiras detalizācijas un sagatavotības ziņā – daži no tiem ir pilnīgāki un vairāk izstrādāti nekā citi. Vispārīga iezīme ir tāda, ka VRP projektos nav pilnībā apzināta potenciālās izaugsmes un nodarbinātības nozīme. Dalībvalstu iesniegtie makroekonomikas scenāriji ir pārāk optimistiski salīdzinājumā ar Komisijas novērtējumu. Tajā pašā laikā nodarbinātības scenāriji ir pārāk pesimistiski, jo tos ietekmē negatīvi īstermiņa faktori. VRP projektu sākotnējais pārskats liecina par šādiem galvenajiem jautājumiem.
–Liela daļa dalībvalstu saskaras ar nopietnām fiskālajām problēmām, lai samazinātu strukturālo deficītu, bieži vien augstos parāda koeficientus un izmaksas saistībā ar sabiedrības novecošanu. Daudzās valstīs ievērojamu labumu dotu publisko finanšu kvalitātes un institucionālā satvara nostiprināšana, izmantojot labāku fiskālo kontroli.
–Lielākā daļa dalībvalstu uzsvēra vajadzību izveidot stabilu un labi funkcionējošu finansiālo nozari, kas spēj nodrošināt finanšu starpniecību bez valsts atbalsta. Problēmas šajā jomā saistītas ar mājsaimniecību pārmērīgām parādsaistībām, kā arī efektīvas reglamentējošās uzraudzības un banku nozares darbības nodrošināšanu.
–Visām dalībvalstīm svarīgi ir risināt jautājumus saistībā ar konkurētspēju un norēķinu kontu nelīdzsvarotību, tomēr īpaši svarīgi tas ir ekonomiskās un monetārās savienības (EMU) pareizai darbībai. Euro zonā to atspoguļo darbības, lai samazinātu euro zonas iekšējo nelīdzsvarotību, piemēram, iekšējā pieprasījuma nosacījumu stiprināšana, relatīvo algu un cenu pielāgojumi, algu elastības palielināšana un resursu pārdalīšana no netirgojamo preču nozares uz tirgojamo preču nozari.
–Visas dalībvalstis ir arī noteikušas vajadzību palielināt līdzdalību darba tirgū un/vai uzlabot nodarbinātības nosacījumus, kā arī risināt jautājumu saistībā ar darba tirgus nepiemēroto darbību un tā segmentāciju, nepietiekamu profesionālo un teritoriālo mobilitāti, nepietiekamu stimulu nodarbinātībai un dažādu vecuma grupu izslēgšanu no darba tirgus.
–Lielākā daļa dalībvalstu arī apzināja problēmas, kas saistītas ar produktivitātes uzlabošanu un atvieglotu virzību uz ražošanu un eksportu ar augstāku pievienoto vērtību; tas ir saistīts ar lielākiem kapitāla ieguldījumiem, uzņēmējdarbības vides regulējuma efektivitātes nodrošināšanu, administratīvo efektivitāti, kā arī augstāka konkurences līmeņa veicināšanu.
–Visbeidzot, dalībvalstis apzinās vajadzību veicināt inovācijas spējas un palielināt ieguldījumus cilvēkkapitālā, lai uzlabotu izaugsmes potenciālu un samazinātu nepilnības darba tirgū.
Tomēr šajā posmā VRP projektos izklāstītās politikas nespēj sniegt skaidru atbildi uz svarīgām makroekonomikas problēmām un izaugsmes traucējumiem. Bieži vien politikas programmas atsaucas uz kanāliem, caur kuriem problēmas varētu tikt risinātas, nevis ietver konkrētus pasākumus. Lai gan valstis iesniedza detalizētāku informāciju par fiskālās konsolidācijas pasākumiem, nepietiekama uzmanība tika pievērsta strukturālajām reformām, kas varētu veicināt izaugsmi vidējā termiņā un ilgtermiņā. Daudzos VRP projektos ir sniegts pārskats par plānotajiem pasākumiem, kas dalībvalstīm ļautu sasniegt to mērķus. Tomēr šie pasākumu saraksti bieži vien ietvēra jau īstenotus pasākumus vai pasākumus, kas jau ir diezgan tālā īstenošanas posmā. Plānotie politikas pasākumi bieži vien tika izklāstīti diezgan neskaidri, nesniedzot pietiekami daudz informācijas par pasākumu veidu, īstenošanas termiņiem, paredzamo ietekmi, risku saistībā ar daļēju vai neveiksmīgu īstenošanu, budžeta izmaksām un ES struktūrfondu izmantošanu. Izņēmums bija programmas, ko iesniegušas dalībvalstis, kuras saņem finansiālo palīdzību, jo šīs programmas ietvēra detalizētākus pasākumus.
3.2.Sadarbība ceļā uz galīgajām valstu reformu programmām
Laikposms starp VRP projektu un to galīgo versiju iesniegšanu tiks izmantots, lai veiktu informācijas apmaiņu starp Komisiju un dalībvalstīm, kā arī salīdzinošo novērtēšanu Padomē. EMCO 2010. gada novembrī veica salīdzinošo novērtēšanu par VRP projektu nodarbinātības elementiem un EPC decembrī veica horizontālo pārskatīšanu, lai pārbaudītu makroekonomikas elementus.
Pēc tam, kad tiks pieņemts šis Gada izaugsmes pētījums, kas dalībvalstīm sniedz vispārīgas norādes par VRP galīgo versiju izstrādi, Komisija no jauna sazināsies ar dalībvalstīm, lai divpusēji apspriestu VRP pabeigšanu, ņemot vērā šos norādījumus un valstu īpašos apstākļus.
Vienlaikus būtu jāpabeidz valstu apspriedes, lai nodrošinātu, ka valstis uzņemas stingru atbildību par VRP. Šajās apspriedēs būtu jāpiedalās politiskajiem dalībniekiem (valstu parlamentu, kā arī reģionālo un vietējo iestāžu pārstāvjiem), kā arī sociālajiem partneriem un citām programmu sagatavošanā ieinteresētajām personām. Tikai dažos gadījumos jau ir notikušas apspriedes par VRP projektiem dažādos līmeņos. Lai gan dažas dalībvalstis norādīja, ka tās iesaistīsies apspriedēs pirms savu VRP pabeigšanas, lielākā daļa dalībvalstu nav iesniegusi informāciju par apspriežu procesu.
Bažas rada tas, ka pietiekama uzmanība nav pievērsta strukturālajām reformām, kas varētu veicināt izaugsmi vidējā termiņā un ilgtermiņā. Ja nebūs izstrādāta šāda izaugsmi veicinoša politika, konsolidācijas stratēģijas varētu izrādīties neproduktīvas.
Mērķis ir panākt, ka galīgās VRP atspoguļo reformu programmu, kurai noteikti skaidri mērķi un par kuru dalībvalstis un dažādi spēki dalībvalstīs ir uzņēmušies politisko atbildību, vienlaikus panākot atbilstību konkrētiem kopīgiem kritērijiem, kas nepieciešami sinerģiju nodrošināšanai un labākai uzraudzībai. Jo īpaši paredzēts, ka galīgās VRP ietvers:
–iespējamās un reālās aplēses par vidēja termiņa produktivitātes izaugsmi (vismaz) četru gadu periodam. Makroekonomikas scenārijiem, kas izklāstīti 2011. gada programmās, jāaptver laikposms līdz 2014. gadam;
–vērienīgus un reālus mērķus, kas attiecas uz visiem pieciem ES pamatmērķiem, kā arī prognozes par šo mērķu īstenošanu līdz 2020. gadam un vidusposma pārskatu 2014. gadā;
–detalizētāku informāciju par ilgtermiņa pasākumiem, kas ir plašāki par sagatavē jau esošajiem pasākumiem, tostarp saskaņotu plānu pētniecības un inovāciju sistēmu pārveidošanai, pamatojoties uz analīzi par atsevišķu dalībvalstu priekšrocībām un trūkumiem;
–informāciju par reformu ietekmi uz budžetu, tostarp, vajadzības gadījumā, skaidrākas norādes par valstu progresu un plāniem attiecībā uz struktūrfondiem, kas paredzēti izaugsmi veicinošu ieguldījumu atbalstam;
–pasākumus izaugsmes trūkumu novēršanai, tostarp precizējumus par termiņiem, iespējamo ietekmi un budžeta sekām. Šie pasākumi aptvers izaugsmes veicinātājus vai izaugsmes pamatapstākļus un var ietvert, piemēram, pasākumus, lai atbalstītu iekšējo tirgu, uzņēmējdarbības vidi, strukturālās reformas pakalpojumu tirgos (piemēram, Pakalpojumu direktīva), digitālās sabiedrības un ekonomikas attīstīšanu, labākus apstākļus patērētājiem utt. Zināms, ka informācijas un komunikāciju tehnoloģiju plašāka izmantošana rada ieguvumus, jo īpaši attiecībā uz produktivitāti, tāpēc daudzos gadījumos šajā jomā vajadzētu izstrādāt mērķtiecīgus politikas pasākumus;
–informāciju par dažādu ieinteresēto personu iesaisti un ieguldījumu. Šajā sakarā jāmin arī ar komunikāciju saistītie pasākumi, lai reformu programmas tuvinātu ieinteresētajām personām un pilsoņiem, kā arī dalībvalstīs izveidotie mehānismi, lai uzraudzītu reformu īstenošanu.
4.Secinājumi
Attiecībā uz šo pirmo Gada izaugsmes pētījumu progresa uzraudzība un novērtēšana rada īpašas grūtības, jo stratēģija “Eiropas 2020” tika izveidota tikai nesen. Dažus mēnešus pēc stratēģijas pieņemšanas un apstiprināšanas Eiropadomē 2010. gada jūnijā ES līmeņa pasākumi tika vērsti uz regulējuma izveidi un septiņu pamatiniciatīvu uzsākšanu. Turpretim dalībvalstis ir spērušas pirmos soļus, lai sāktu īstenot savas reformu programmas. Ņemot vērā, ka šis ir stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas pirmais posms, dalībvalstis iesniedza savu VRP projektus, jo tās vēl izstrādā galīgos dokumentus, kas jāiesniedz līdz 2011. gada aprīlim.
Tematiskā pārskatīšana liecina, ka, lai gan valstis kopumā apzinās, cik svarīga ir fiskālā konsolidācija un vajadzība atjaunot kārtību finanšu un banku nozarē, daudz mazāks darbs ir ieguldīts, lai noteiktu reformas, kas vajadzīgas nelīdzsvarotību novēršanai un izaugsmes un nodarbinātības atjaunošanai. Tas attiecas arī uz valstu pagaidu mērķiem, kas liecina, ka ES varētu nesasniegt noteiktos pamatmērķus ES līmenī. Tomēr sākotnējie dati liecina, ka šīs atšķirības nav tik lielas, lai tuvākajos gados tās nevarētu novērst, izmantojot mērķtiecīgas darbības. Pirmajos gados vissvarīgākais ir mudināt īstenot mērķus, tādējādi dodot stimulu katrai dalībvalstij, neraugoties uz tās izejas pozīcijām. Prioritāra uzmanība nākamajos mēnešos jāvelta progresam strukturālo reformu jomā, veicot darbības valstu līmenī un pamatiniciatīvu ietvaros atbalstot izaugsmi veicinošus pasākumus saskaņā ar šā Gada izaugsmes pētījuma galvenajiem ieteikumiem.
„Eiropas pusgada” galvenās tēmas būs fiskālās disciplīnas un makroekonomiskās stabilitātes atjaunošana, vienlaikus īstenojot struktūrreformas. Pamatojoties uz Eiropadomes marta secinājumiem, Komisija līdz 2011. gada jūnijam izvērtēs VRP un stabilitātes un/vai konverģences programmas un sagatavos visaptverošus ieteikumus par katru dalībvalsti atbilstoši stratēģijas „Eiropa 2020” integrētajām pamatnostādnēm, kā arī sniegs norādes par budžeta politiku atbilstoši Stabilitātes un izaugsmes paktam. Ieteikumus un atzinumus par stabilitātes un konverģences programmām Padome pieņems 2011. gada jūlijā. Tad ES būs jārīkojas un dalībvalstīm, kad šā gada otrajā pusgadā tās sagatavos valstu budžetus 2012. gadam, šie ieteikumi un atzinumi jāpārvērš konkrētos lēmumos.
Pielikums
Stratēģijas „Eiropa 2020” pagaidu mērķi
|
Dalībvalstu mērķu projekti
|
Nodarbinātības līmenis (procentos)
|
Pētniecība un izstrāde (procentos no IKP)
|
Emisiju samazināšanas mērķi (salīdzinājumā ar 2005. gada rādītājiem)
|
Atjaunojamā enerģija
|
Energoefektivitāte – enerģijas patēriņa samazinājums milj. t.
|
Priekšlaicīga mācību pārtraukšana (procentos)
|
Pirmā līmeņa augstākā izglītība
(procentos)
|
Nabadzības samazināšana (personu skaits)
|
|
AT
|
77-78%
|
3,76%
|
-16%
|
34%
|
7,2
|
9,5%
|
38% (tostarp ISCED 4a, kas pašreiz ir apmēram 12%)
|
235.000
|
|
BE
|
71-74%
|
2,6-3,0%
|
-15%
|
13%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
9,5-10%
|
46-48%
|
330.000-380.000
|
|
BG
|
76%
|
1,5%
|
20%
|
16%
|
3,2
|
11%
|
36%
|
260.000 (500.000)
|
|
CY
|
75-77%
|
0,5%
|
-5%
|
13%
|
0,46
|
10%
|
46%
|
18.000
|
|
CZ
|
75%
|
2,70
|
9%
|
13%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
5,5%
|
32%
|
30.000
|
|
DE
|
75%
|
3%
|
-14%
|
18%
|
37,7
|
Mazāk par 10%
|
42% (tostarp ISCED4, kas pašreiz ir 11,4)
|
330.000
(660.000)
|
|
DK
|
78,5%
|
3%
|
-20%
|
30%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
Mazāk par 10%
|
40%
|
22.000
|
|
EE
|
76%
|
3%
|
11%
|
25%
|
0,49 (tikai galapatēriņš)
|
9,5%
|
40%
|
49.500
|
|
EL
|
70%
|
2%
|
-4%
|
18%
|
5,4
|
10%
|
32%
|
450.000
|
|
ES
|
74%
|
3%
|
-10%
|
20%
|
25,2
|
15%
|
44%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
|
FI
|
78%
|
4%
|
-16%
|
38%
|
4,21
|
8%
|
42%
|
150.000
|
|
FR
|
75%
|
3%
|
-14%
|
23%
|
43
|
9,5%
|
50%
|
1.600.000 līdz 2015.g.
|
|
HU
|
75%
|
1,8%
|
10%
|
13%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
10%
|
30,3%
|
450.000-500.000
|
|
IE
|
VRP mērķis nav noteikts
|
VRP mērķis nav noteikts
|
-20%
|
16%
|
2,75
|
8%
|
60%
|
186.000
|
|
IT
|
67-69%
|
1,53%
|
-13%
|
17%
|
27,9
|
15-16%
|
26-27%
|
2.200.000
|
|
LT
|
72,8%
|
1,9%
|
17%
|
23%
|
0,74 (tikai galapatēriņš)
|
9%
|
40%
|
170.000
|
|
LU
|
73%
|
2,6%
|
5%
|
11%
|
0,19 (tikai galapatēriņš)
|
Mazāk par 10%
|
40%
|
3.000
|
|
LV
|
73%
|
1,5%
|
-16%
|
40%
|
0,67
|
13,4%
|
34-36%
|
121.000
|
|
MT
|
62,9%
|
0,67%
|
14%
|
10%
|
0,24
|
29%
|
33%
|
6.560
|
|
NL
|
VRP mērķis nav noteikts
|
VRP mērķis nav noteikts
|
1%
|
14%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
Mācības priekšlaicīgi pārtraukušo skaita samazināšana līdz 25 000
(= samazinājums līdz 9%)
|
VRP mērķis nav noteikts
|
VRP mērķis nav noteikts
|
|
PL
|
71%
|
1,7%
|
19%
|
15%
|
13,6
|
4,5%
|
45%
|
1.500.000-2.000.000
|
|
PT
|
75%
|
2,7-3,3%
|
-17%
|
31%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
10%
|
40%
|
200.000
|
|
RO
|
70%
|
2%
|
4%
|
24%
|
10
|
11,3%
|
26,7%
|
580.000
|
|
SE
|
80%
|
4%
|
13%
|
49%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
10%
|
40-45%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
|
SI
|
75%
|
3%
|
17%
|
25%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
5,1%
|
40%
|
40.000
|
|
SK
|
71-73%
|
0,9-1,1%
|
5%
|
14%
|
1,08 (tikai galapatēriņš)
|
6%
|
30%
|
170.000
|
|
UK
|
VRP mērķis nav noteikts
|
VRP mērķis nav noteikts
|
-16%
|
15%
|
VRP mērķis nav noteikts
|
VRP mērķis nav noteikts
|
VRP mērķis nav noteikts
|
Esošais mērķis attiecībā uz bērnu nabadzības samazināšanu
|
|
Aplēses attiecībā uz ES
|
72,4-72,8%
|
2,7-2,8%
|
-20%
(salīdzinājumā ar 1990, gada rādītājiem)
|
20%
|
Mazāk nekā 10 %
|
10,5%
|
37,3%
|
|
|
ES pamatmērķis
|
75%
|
3%
|
-20%
(salīdzinājumā ar 1990, gada rādītājiem)
|
20%
|
Energoefektivitātes palielināšana par 20 %;
|
10%
|
40%
|
20.000.000
|
LV
|
|
EIROPAS KOMISIJA
|
Briselē, 12.1.2011
COM(2011) 11 galīgā redakcija
GADA IZAUGSMES PĒTĪJUMS
3. PIELIKUMS
VIENOTĀ NODARBINĀTĪBAS ZIŅOJUMA PROJEKTS
GADA IZAUGSMES PĒTĪJUMS
3. PIELIKUMS
VIENOTĀ NODARBINĀTĪBAS ZIŅOJUMA PROJEKTS
Šā gada vienotais nodarbinātības ziņojums, kas pamatots ar LESD 148. pantu, ir daļa no Komisijas pasākumu kopuma, uzsākot Eiropas pusgadu. Vienotais nodarbinātības ziņojums, būdams svarīgs uzlabotās ekonomikas pārvaldības elements, galvenokārt ir uz nākotni vērsta Gada izaugsmes pētījumā ietverto svarīgāko ar nodarbinātību saistīto paziņojumu analīze. Ziņojumā ietvertās analīzes un paziņojumu pamatā ir situācija nodarbinātības jomā Eiropā, Nodarbinātības pamatnostādņu īstenošana, kā arī Nodarbinātības komitejas veiktais valstu novērtējums saistībā ar valstu reformu programmu projektiem.
1.Nodarbinātības rādītāji ietekmē makroekonomikas pamatnosacījumus
Uzlabojusies, bet joprojām trausla ir situācija darba tirgū, …
Darba tirgus ES turpina stabilizēties, un dažās dalībvalstīs ir novērojamas atgūšanās pazīmes. Šķiet, ka 2010. gada otrajā ceturksnī nodarbinātības lejupslīde ES ir apstājusies, jo nodarbinātības līmenis pirmo reizi gandrīz divu gadu laikā pieauga par 0,2 %. Tomēr joprojām nodarbināti bija tikai 221,3 miljoni cilvēku, kas ir par 5,6 miljoniem mazāk nekā 2008. gada otrajā ceturksnī, kad tika sasniegts nodarbinātības augstākais līmenis, tādējādi atspoguļojot panīkumu ražošanas un būvniecības nozarēs. Darbinieku vecumā no 20 līdz 64 gadiem skaits bija 208,4 miljoni cilvēku, kas atbilst nodarbinātības līmenim 68,8 % apmērā.
Bezdarba līmenis, kas pašreiz ir 9,6 %, ir palicis nemainīgs kopš 2010. gada februāra un ir ievērojami stabilizējies. Pašlaik 23,1 miljons cilvēku ir bezdarbnieki. Kaut arī dažādā apmērā, taču visu iedzīvotāju grupu vidū pieaug ilgtermiņa bezdarbs. Aptuveni 5 miljoni bezdarbnieku bija bez darba 6 līdz 11 mēnešus. Krīze ir pasliktinājusi stāvokli attiecībā uz mazkvalificētiem darbiniekiem un migrantiem no valstīm ārpus Eiropas Savienības. Bezdarbs jauniešu vidū skar 5,2 miljonus cilvēku, kas ir par 1,2 miljoniem vairāk nekā 2008. gada pavasarī (pieaugums gandrīz par 30 %). Neskatoties uz to, jauniešu darba tirgus ES kopš pagājušā rudens ir sācis uzlaboties, un kopumā jauniešu bezdarbs kopš 2009. gada septembra samazinās. Jauniešu bezdarba līmenis ES pašlaik ir 20,4 %, kas ir par 0,1 procentu punktu mazāk nekā pirms gada.
Ņemot vērā nepārtraukto bezdarba līmeņa pieaugumu, vairumā dalībvalstu laikposmā no 2009. gada jūnija līdz 2010. gada jūnijam bezdarbnieku pabalsta saņēmēju skaits turpināja pieaugt. Saņēmēju skaits (uz iemaksām nebalstītās) sociālās palīdzības programmās arī ir ievērojami pieaudzis vairumā dalībvalstu, un dažās valstīs šīs programmas ievērojami mazināja krīzes sociālo ietekmi. Īpašs spiediens uz invaliditātes programmām netika novērots, bet dažās valstīs palielinājās priekšlaicīgas pensionēšanās programmu dalībnieku skaits.
… to pavada īslaicīgas neatbilstības, …
Darbaspēka pieprasījums pēdējā laikā turpina zināmā mērā uzlaboties – vakanto darba vietu skaits, pieprasījums pēc darbiniekiem tiešsaistē un darba vietu aktivitāte līgumdarba aģentūrās pārsniedz līmeni, kas tika novērots pirms gada.
Taču rodas zināmas bažas par piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstību. Pēdējā gada laikā novērojams, ka palielinās gan bezdarba līmenis, gan vakanto darba vietu skaits. Tas varētu nozīmēt, ka pastāv neatbilstība starp darba meklētāju kvalifikāciju un prasmēm, kas nepieciešamas vakantajām darba vietām. Turpmākajos ceturkšņos šī parādība ir rūpīgi jānovēro, lai pārliecinātos, vai pagājušajā gadā novērotā tendence ir tikai pagaidu rakstura, vai arī tā ir strukturāla problēma. Jākonstatē, ka nozares, kas atgūstas visātrāk, nav tās, kurās, sākoties krīzei, zuda visvairāk darbavietu, iespējams, tas norāda, ka krīzes laikā ir mainījušās kvalifikācijas un nozaru vajadzības.
… bažas par konkurētspēju …
Vairumā dalībvalstu, lai risinātu krīzes radītās problēmas, tika izmantoti saīsinātā darba laika režīmi, lai uzņēmumi varētu pielāgoties ražošanas kritumam un tiem nebūtu uzreiz attiecīgi jāatlaiž darbinieki. Saīsinātā darba laika režīmu izmantošanas negatīvais aspekts ir darbavietu uzkrāšanās, kam seko darba ražīguma samazināšanās uz vienu darbinieku. Iepriekšējiem kritumiem ar darbavietu uzkrāšanos parasti sekoja izaugsme bez jaunām darba vietām, jo ražošanas pieaugumu varēja nodrošināt, uzlabojot ražīgumu un pagarinot darba laiku, nevis radot jaunas darba vietas. Darba ražīguma pieaugums bija negatīvs visā laikposmā no 2008. gada vidus līdz 2009. gada pirmajam ceturksnim, taču pēc tam tas ir bijis pozitīvs, sasniedzot aptuveni 2 % gadā.
Ekonomikas krīzes laikā dalībvalstīs īpaši svarīga kļuva konkurētspējas saglabāšana un pieprasījuma pēc darba atbalstīšana, samazinot kopējās darba izmaksas. Dati liecina, ka visā euro zonā algas ir diezgan labi pielāgojušās zemajai pieprasījuma konjunktūrai, kaut arī ar nelielu kavēšanos, ko izraisīja garāka termiņa koplīgumi, proti, eiro zonā algas, ko nosaka pušu vienošanās ceļā, 2008. gada trešajā ceturksnī pieauga par 3,5 % gadā, bet 2010. gada otrajā ceturksnī pieaugums bija tikai 2,1 %.
Faktiskās vienības izmaksas ES spēji pieauga laikposmā no 2008. gada trešā ceturkšņa līdz 2009. gada vidum, bet tūlīt pēc tam tik pat strauji kritās, un 2010. gada otrajā ceturksnī rādītājs bija jau -2 % gadā, kas liecina, ka šīs izmaksas kopumā neapdraud ES konkurētspēju. Tomēr dažās valstīs var būt nepieciešams arī turpmāk samazināt kopējās darba izmaksas uz vienu darbinieku, lai atjaunotu ES ārējo konkurētspēju tādā līmenī, kāds bija pirms krīzes.
… un vajadzība rīkoties ar nodarbinātību saistīto nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā
Dalībvalstis ir centušās samazināt ar algu nesaistītās darba izmaksas, ko atspoguļo nodokļu šķēres. Vairākās dalībvalstīs krīzes laikā, lai uzturētu darba pieprasījumu, tika samazinātas sociālā nodrošinājuma iemaksas, taču ar nosacījumu, ka tiek radītas jaunas darba vietas, tas ir, lielākoties attiecinot to tikai uz jaunu darbinieku pieņemšanu darbā. Dažas valstis izlēma lielākoties ilgtermiņā vispār samazināt darba devēja sociālā nodrošinājuma iemaksas. Ar algu nesaistīto darba izmaksu samazināšana lielākoties attiecās uz visgrūtāk nodarbināmām personām, piemēram, mazkvalificētiem darbiniekiem, bezdarbniekiem jauniešiem, ilgtermiņa bezdarbniekiem un darbiniekiem gados.
2.Prioritārās jomas, kurās nepieciešamas izaugsmi veicinošas reformas
Lai sasniegtu noteiktos pamatmērķus nodarbinātības, izglītības un sociālās iekļautības jomās, nepieciešams īstenot plaša spektra kompleksas darbības, kuru mērķis būtu izveidot elastīgākus, drošākus un integrētākus darba tirgus. Elastīguma un sociālās drošības politikas šajā saistībā ir vislabākie rīki, taču būtu jāstiprina visas četras elastīguma un sociālās drošības sastāvdaļas (elastīgi un uzticami līgumu noteikumi, aktīva darba tirgus politika, mūžizglītība un moderna sociālā nodrošinājuma sistēma), lai pastiprināta uzmanība tiek pievērsta tieši visrentablākajiem risinājumiem, vienlaikus cenšoties uzlabot elastīgumu un drošību.
Tas nozīmē, ka vispirms un galvenokārt ir jānovērš institucionālie šķēršļi, kas kavē dalībvalstu darba tirgu pareizu darbību. Šie šķēršļi var ļoti spēcīgi negatīvi ietekmēt izaugsmi nodarbinātības jomā un darba tirgus sniegumu, un zināmā mērā tie var arī kavēt sociālo iekļautību un nabadzības samazināšanos. Turpmākās analīzes pamatā ir politikas jomas, ko Nodarbinātības komiteja un Sociālās aizsardzības komiteja ir norādījušas kā svarīgākās, lai uzraudzītu pamatnostādņu īstenošanu.
2.1.Pilnīgas nodarbinātības sasniegšana
Lai sasniegtu pilnīgu nodarbinātību, nepieciešams saskaņoti īstenot 7. nodarbinātības pamatnostādnē norādītos pasākumus.
Dalība darba tirgū
Vecāku darbinieku (vecumā no 55 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmenis ir zems un sasniedz tikai 46,4 %. Pie tā ir vainojama darba tirgus un darba vietu pārvaldības prakse, bet daļēji arī dažāda veida priekšlaicīgas un/vai ar invaliditāti saistītas pensionēšanās programmas. Vecāku cilvēku darba tirgus nepareiza darbība (zems pieprasījums no darba devēju puses, zems prasmju uzlabošanas līmenis, palīdzības trūkums darba meklēšanai, priekšlaicīgas pensionēšanās priekšrocību norādīšana, nepietiekama reintegrācija un nepietiekamas pārkvalificēšanās iespējas štatu samazināšanas gadījumā) var izraisīt priekšlaicīgu aiziešanu no darba tirgus. Dažās valstīs saikne starp iemaksām, nodarbinātības ilgumu un pensiju tiesību vērtību ir vai nu ierobežota, vai tā nav pietiekami labi saskatāma.
Ir absolūti nepieciešams veicināt sieviešu lielāku iesaistīšanos darba tirgū. Kopējais sieviešu nodarbinātības līmenis Eiropā joprojām ir tikai 62,4 % (vecumā no 20 līdz 64 gadiem). Neadekvāta attieksme nodokļu ziņā pret otrajiem pelnītājiem mājsaimniecībā (precēta sieviete faktiski nodokļos samaksā vairāk nekā neprecēts pelnītājs) dažās valstīs tiek uzskatīta par kavēkli, kas traucē sievietēm turpināt dalību darba tirgū vai atgriezties tajā. Augstas faktiskās nodokļu robežlikmes, kas izveidojas no dažādiem ar ģimenes attiecībām saistītiem nodokļu elementiem, pakāpeniska ar līdzekļiem saistītu vai uz ienākumiem balstītu pabalstu atcelšana (piemēram, bērna pabalsti vai mājokļa pabalsti) un nepietiekama ar darbu saistīto pabalstu pielietošana ir potenciālie šķēršļi, kas dažās dalībvalstīs kavē sieviešu atgriešanos darba tirgū.
Darba tirgū ir par maz jaunu cilvēku. Jaunu cilvēku pozitīvu iekļaušanos darba dzīvē traucē attiecīgi viņiem pielāgotu pakalpojumu trūkums, kas ietvertu karjeras plānošanu, prasmju un kvalifikācijas uzlabošanas iespējas, kvalitatīvu stažēšanos un praksi. Informācijas trūkums par jaunpienācējiem darba tirgū izraisa situāciju, ka darba devēji vilcinās aizpildīt vakantās darba vietas, jo sākotnēji nav skaidrs, kādas ir viņu prasmes, kāds būs darba ražīguma līmenis un vai viņi būs piemēroti konkrētajam darbam. Daudzās dalībvalstīs ir jāuzlabo jauniešu gatavība darba tirgum.
Darba tirgus darbība un segmentācija
Daudzos darba tirgos ievērojami atšķiras tiesību aktos paredzētie dažādu darbinieku aizsardzības līmeņi, tādējādi sašķeļot darbiniekus divās kategorijās, proti, labi aizsargātos darbiniekos ar pastāvīgiem līgumiem un mazāk aizsargātos darbiniekos ar netipiskiem, galvenokārt pagaidu līgumiem. Krīzes ietekmē šis jautājums ir kļuvis īpaši aktuāls: pagaidu darbinieku vidū darbu zaudēja gandrīz četras reizes vairāk cilvēku nekā pastāvīgi nodarbināto vidū. Kaut arī pagaidu darbs pats par sevi nav negatīva parādība, tā ierobežotā funkcija būt par pakāpienu pretī pastāvīgākām darba attiecībām samazina darba ražīgumu un labākas karjeras un samaksas iespējas jo īpaši jauniešiem.
Tajā pašā laikā daudzās dalībvalstīs ir jāsaskaras ar darba tirgus nepietiekamām vai vāji izteiktām pārmaiņām, lai pielāgotos mainīgajam pieprasījumam; tas novērojams, kad darba tirgu raksturo stīvums un relatīvi zems apgrozījums. Papildus neatbilstošiem nodarbinātības aizsardzības noteikumiem to izraisa arī stīva darba (laika) sistēma, proti, nepietiekams iekšējais elastīgums. Šie faktori negatīvi un tieši ietekmē ekonomisko aktivitāti, traucējot darba resursu efektīvu sadalījumu.
Šķēršļi darbaspēka ģeogrāfiskajai mobilitātei arī var kavēt pareizu darba tirgus darbību. Ierobežotās iespējas pārnest pensiju un citas sociālā nodrošinājuma tiesības samazina efektīvas darbaspēka sadales vai pārdales iespējas, tāda pati ietekme ir grūtībām saistībā ar mājokli un transportu, kas kavē cilvēkus pārcelties vai regulāri braukāt uz vietām, kur ir pieejamas darba vietas.
Dažādās dalībvalstīs jāsaskaras ar ievērojamu nelegālā darba līmeni, proti, liela darbaspēka daļa nav reģistrēta spēkā esošo noteikumu izpildes mehānismu neesamības dēļ un nemotivējošo nodokļu sistēmu dēļ. Rezultātā veidojas mākslīgi samazināts oficiālais nodarbinātības līmenis vai darba laiks un divējāds vai paralēls darba tirgus, kurā viena daļa darbinieku pakļauti zemiem standartiem un nosacījumiem, kas samazina ražīgumu un nodokļu ieņēmumus, turklāt pieaug atstumtības risks.
Augsti kvalitatīvas ražošanas attiecības, kas pamatojas uz spēcīgu sociālo partneru dialogu un savstarpēju uzticību, palīdz rast risinājumus, kas samazinātu segmentāciju un uzlabotu darba tirgus pareizu darbību. Sociālais dialogs ir pierādījis savu efektivitāti krīzes laikā. Lemjot par taupības pasākumiem, ir svarīgi panākt vienprātību, jo sabiedrībai pieņemamas un veiksmīgas reformas garantēs tikai taisnīgs pūliņu sadalījums. Taču sociālo partneru darbošanās spējas un ražošanas attiecību kvalitāte atšķiras, tāpēc dažās dalībvalstīs vēl ir jāstrādā, lai pilnībā izmantotu potenciālu, ko sniedz autonomi un vienošanās ceļā panākti risinājumi, kas pamatojas uz kopīgu analīzi un sarunām sociālo partneru starpā.
Darba vietu radīšana
Daudzas dalībvalstis reaģējot uz krīzi, ir pagaidām samazinājušas ar algu nesaistītās darba izmaksas. Turpmāks un pastāvīga rakstura samazinājums veicinās nodarbinātības izaugsmi, jo īpaši, ja to attiecinās uz mazkvalificētiem darbiniekiem un tajās valstīs, kur šādi darbinieki ir ar augstu darba potenciālu. Fiskālo neitralitāti var nodrošināt, pārceļot nodokļus no darba nozares uz enerģijas un/vai nekustamā īpašuma nozari. Daudzās dalībvalstīs jau diskutē par nodokļiem saistībā ar nodarbinātību un citiem resursiem.
Darba tirgi, kas atgūstas pēc krīzes, ir pārmaiņu procesā un daudzās dalībvalstīs tiek meklēti risinājumi, kā radīt ilgspējīgu videi draudzīgāku ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību. Tas ir īpaši svarīgi, lai radītu vairāk darba vietu un sasniegtu ar klimatu/enerģiju saistītos mērķus. Tajā pašā laikā ir nepieciešams atbalstīt darbaspēka spēju pielāgoties. Politiku sinerģija, lai nodrošinātu, ka tās papildina cita citu un sniedz savstarpēji izdevīgus risinājumus ekonomikas, vides un nodarbinātības jomās, vēl nav pilnībā sasniegta. Nozares, kas cieš no vislielākā darba vietu zuduma, raksturo liels vīriešu īpatsvars (gāze, elektrība, ogles, nafta). Kaut arī dažas darba vietas šajās nozarēs kļūs nevajadzīgas, citās būs vajadzīgas jaunas prasmes, tādējādi izraisot darba vietu pārdali tajā pašā nozarē vai uz citām nozarēm. Jaunas prasmes ir vajadzīgas arī tā saukto "balto apkaklīšu" nozarēs, piemēram, veselības aprūpē, kur pieprasījums pēc darba aug un iztrūkums ir īpaši aktuāls un vēl palielinās, ņemot vērā sabiedrības novecošanos.
Pašnodarbinātības un uzņēmējdarbības uzsākšanas līmenis dalībvalstīs joprojām ir zems, un vairāk nekā puse šo uzņēmēju nepastāv ilgāk par trīs gadiem. Pašnodarbinātības tīrās priekšrocības netiek uzskatītas par pietiekami lielām salīdzinājumā ar alternatīviem variantiem, lai padarītu to par pievilcīgu karjeru labākajiem un gaišākajiem prātiem. Pasākumi turpina samazināt stimulus par labu pašnodarbinātībai, un ekonomikas un darba tirgus politikas iniciatīvu apvienošana joprojām ir pārāk ierobežota, lai radītu vidi, kurā varētu zelt uzņēmējdarbība.
Aktīvas darba tirgus politikas virzieni (ADTP)
Vairākās dalībvalstīs aktīvas darba tirgus politikas pasākumi nav pietiekami mērķtiecīgi, proti, īpaši piemēroti ilgtermiņa bezdarbniekiem, neaizsargātām grupām un grupām, kuru situācija ir nelabvēlīgāka. Dažās dalībvalstīs ADTP pasākumu rezultāti ir zemi, un joprojām vienlaicīgi pastāv salīdzinoši daudz vakanču un augsts ilgtermiņa bezdarba līmenis. Daļēji to izraisa vājā sadarbība dažādo ADTP pārvaldībā iesaistīto valdības līmeņu starpā, kad pienākumi ir sadalīti vairākos reģionālos līmeņos. Citkārt iemesli ir saistīti ar neefektīvu valsts nodarbinātības dienestu darbu pārslodzes dēļ, ko izraisa klientu pieplūdums, budžeta un dienesta personāla samazināšana, apmācītu darbinieku un mācību trūkums, nepiemēroti ADTP ietvaros apmaksāto izdevumu veidi vai nepietiekama izmaksu ziņā visefektīvāko pasākumu izmantošana. Joprojām nepietiekami tiek īstenota valsts nodarbinātības dienestu darbības un pakalpojumu modernizācija, lai nodrošinātu, ka tiek sniegts individualizēts atbalsts tiem, kam tas ir nepieciešams.
Dzimumu vienlīdzība un līdzsvars starp profesionālo un privāto dzīvi
Apstākļu spiests nepilnas slodzes darbs sieviešu vidū joprojām ir problēma dažās dalībvalstīs, ko izraisa neatbilstošas bērna aprūpes iespējas darba laikā vai pēc skolas, kā arī bērniem un citām apgādājamām personām paredzētu pakalpojumu trūkums.Turklāt, ņemot vērā sabiedrības novecošanos, vecāku cilvēku un cilvēku ar īpašām vajadzībām aprūpe kļūst par ievērojamu problēmu gan sabiedrībai kopumā, gan sievietēm. Dažās dalībvalstīs sievietes reintegrāciju darba tirgū turklāt kavē nelabvēlīgā attieksme pret karjeras pārtraukumiem darba tirgū un nelīdzsvarotā vecāku pienākumu sadale. Dažās valstīs gari (apmaksāti) vecāku atvaļinājumi draud kļūt par karjeras attīstības traucēkļiem, ievērojami noslogo valsts budžetu un ietekmē darba ražīgumu prasmju zuduma dēļ.
Sociālā nodrošinājuma sistēmas
Pēc krīzes ilgtermiņa un strukturāls bezdarbs daudzās dalībvalstīs pašlaik ir steidzami risināma problēma. Bezdarba pabalstu sistēmām un citām pabalstu programmām būtu jārosina strādāt, lai izvairītos no pabalstu atkarības, taču tajā pašā laikā tām jānodrošina tik ļoti nepieciešamie ienākumi un spēja pielāgoties uzņēmējdarbības ciklam. Daudzās dalībvalstīs nav izveidoti piemēroti atbilstības kritēriji, kas ietvertu pagaidu un daļējas sankcijas gadījumos, ja darbam gatavs atbalsta saņēmējs neievēro atbilstības nosacījumus. Turklāt dažās dalībvalstīs nav iedibinātas prakses, lai noteiktu tos, kas nav gatavi darbam, un nav izstrādāta atbilstīga politika, lai viņiem palīdzētu.
Algu noteikšana un darba izmaksas
Algām ir jāpielāgojas, lai saglabātos līdzsvars starp darba pieprasījumu un piedāvājumu, būtu nodrošināta efektīva darbaspēka izmantošana un atalgojums būtu proporcionāls ieguldījumam pievienotajā vērtībā. Šajā saistībā ir īpaši svarīgi, lai vidējā termiņā faktiskās algas pieaugtu līdz ar darba ražīgumu visās profesijās un ekonomiskās aktivitātes nozarēs.
No makroekonomikas viedokļa algu dinamika ir svarīga arī iekšējās un ārējās nelīdzsvarotības izlīdzināšanai. Jo īpaši dažās euro zonas valstīs, kurās novērots ievērojams tekošā konta uzkrātais deficīts un liels bezdarbs, ir nepieciešama nominālo darba izmaksu dinamika, kas vidējā termiņā izraisītu attiecīgu cenu konkurētspējas pielāgošanos.Šajā saistībā nominālo darba izmaksu dinamika citās euro zonas valstīs ir svarīgs atskaites punkts.
Ņemot vērā šo situāciju, vairākās dalībvalstīs jāsastopas ar problēmu, kā koplīgumos saistībā ar algām atrast pareizo līdzsvaru starp elastīgumu, kas nepieciešams, lai darba tirgus varētu pielāgoties mainīgajiem nosacījumiem, un noteikumiem par algu līmeni, lai aizsargātu un stimulētu ieguldījumus, kas nepieciešami, lai palielinātu darba vietu vērtību.
2.2.Augsti kvalificēts un izglītots darbaspēks
Spēcīga cilvēkresursu kapitāla bāze ir īpaši svarīga ilgspējīgai izaugsmei, nodarbinātībai un starptautiskai konkurētspējai. Līdz 2020. gadam 85 % darba vietu būs nepieciešamas augsta vai vidēja līmeņa prasmes un mazkvalificēta darba īpatsvars samazināsies līdz 15 %. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai dalībvalstis saskaņā ar 8. un 9. pamatnostādni un stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET2020) turpinātu reformēt izglītības un apmācības sistēmas un sniegt cilvēkiem augstākas un atbilstošākas prasmes un galvenās zināšanas.
Nepietiekama apmācības un izglītības kvalitāte kavē pārmaiņas darba tirgū, jo lielam skaitam cilvēku neatkarīgi no vecuma un kvalifikācijas līmeņa trūkst atbilstoša prasmju un zināšanu apvienojuma. Apmācības sistēmu reaģēšanas spējas joprojām ir nepietiekamas un tās nespēj sniegt darbiniekiem un darba meklētājiem pamatprasmes un transversālās pamatiemaņas. Tas norāda, ka sociālie partneri un valsts nodarbinātības dienesti netiek pietiekami iesaistīti mācību programmu izstrādē.
Ir jāizmanto iespējas izstrādāt turpmākus pasākumus un rīkus, lai paredzētu un sagatavotu nākotnē sagaidāmo prasmju iztrūkumu un vajadzību projekcijas dalībvalsts, reģionālā un nozaru līmenī (prasmju prognozes, darba devēju aptaujas, nozaru pētījumi, statistikas datu kvalitātes uzlabošana). Tas attiecas gan uz veidu, kā šis darbs tiek veikts, gan uz to, kā galvenās ieinteresētās personas, piemēram, karjeras plānošanas pakalpojumu sniedzēji, statistikas biroji, sabiedriskās organizācijas, nozaru apvienības, tiek informētas par rezultātiem un kā šie rezultāti tiek izmantoti mācību programmu izstrādē.
Pieaugušo dalība mūžizglītības programmās arī bieži ir pārāk zema. To galvenokārt iespaido tas, ka uzņēmumiem trūkst motivācijas apmācīt darbiniekus, darbiniekus nepietiekami rosina iesaistīties mācībās un piedāvājums neatbilst konkrētu grupu vajadzībām.
Turklāt finansēšanas sarežģītība un lielais pakalpojumu sniedzēju klāsts apgrūtina saskaņotu stratēģiju īstenošanu, lai koordinētu un veicinātu valsts, uzņēmumu un indivīdu mācību pasākumus. Sistēmas pārvaldību vājina atbildības sadrumstalotība dažādās sfērās, finansējuma pārklāšanās un īstas vadības trūkums. Netaisnība attiecībā uz piekļuvi mūžizglītībai ir īpaši svarīga problēma – lielu daļu mācību piedāvā darba devēji, tāpēc darbinieki ar pastāvīgiem darba līgumiem var labāk piekļūt mūžizglītībai nekā cilvēki, kas strādā uz pagaidu līguma pamata vai bezdarbnieki. Mazkvalificēti darbinieki pieaugušo mācību programmās piedalās piecas reizes mazāk nekā augsti kvalificētie. Mācīties gribētāju piesaistīšanai ir nepietiekami izstrādātas elastīgākas mācību iespējas, tostarp neformālo mācību apstiprināšana un mērķgrupu pasākumi, piemēram, mācības darba vietā un partnerība ar uzņēmumiem un sociālās nozares organizācijām, kas būtu paredzēti tieši mazkvalificētiem darbiniekiem, bezdarbniekiem pieaugušajiem, migrantiem, etniskajām minoritātēm un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Īpaši papildpasākumi varētu noderēt darbiniekiem lejupslīdošās nozarēs.
Pamatprasmju un zināšanu līmeņa uzlabošana, risinot skolas priekšlaicīgas pamešanas problēmu
Priekšlaicīga skolas pamešana ir kompleksa parādība, ko izraisa daudzējādi sociālekonomiskie, izglītības un individuālie faktori. Daudzas dalībvalstis risina šo problēmu, īpaši pievēršoties izglītības kvalitātes un mācību klāsta uzlabošanai, ietverot arī inovatīvas mācīšanās un mācīšanas metodes, un mērķtiecīgākam atbalstam skolēniem riska grupās. Dažas valstis plāno strukturālas pārmaiņas, lai uzlabotu mācību iespēju elastīgumu un piedāvātu programmas, kurās apvienotas mācības un darbs. Tomēr šādu pasākumu ietekme bieži vien ir nenozīmīga, jo tos ne vienmēr papildina agrīnas intervences politika, jo īpaši labāka piekļuve pirmsskolas izglītībai, un izlīdzinošie pasākumi, kas atvieglotu izglītības atsākšanu pēc pārtraukuma periodiem. Daudzējādo ietekmes faktoru risināšanai bieži trūkst strukturētas pieejas, kas būtu koordinēta ar citām saistītajām politikas jomām.
Visaugstākais kvalifikācijas līmenis nepieciešams aizvien vairāk cilvēku
Daudzās dalībvalstīs ieguldījumi augstākajā izglītībā ekonomikas krīzes dēļ ir pārāk mazi vai ir ievērojami samazināti. Modernā un labi funkcionējošā augstskolu sistēmā uz zināšanām balstītas ekonomikas apstākļos kopumā ir nepieciešams ieguldīt vismaz 2 % no IKP (publiskais un privātais finansējums kopā). Ir jāpaātrina augstākās izglītības sistēmu modernizācija, kas ietvertu piemērotas mācību programmas un tāda veida mācības, kas vērstas uz praksi un rezultātu sasniegšanu, un labāku pārvaldību un finansējumu. Joprojām neatrisinātas problēmas ir terciāro iestāžu motivācija sadarboties ar uzņēmējiem un ārvalstīm un augstāko mācību iestāžu atvērtība sabiedrības, un jo īpaši nepietiekami pārstāvēto grupu, vajadzībām.
Līdzīgi arī profesionālās izglītības un mācību jomā būtiski atpaliek tās vispārējā kvalitāte un pievilcība.
2.3.Integrējoša izaugsme – nabadzības un atstumtības apkarošana
Atstumtība no darba tirgus, slikti darba apstākļi un iespēju trūkums saglabāt savu vietu un attīstīties segmentētā darba tirgū ir galvenie nabadzību noteicošie faktori. Turpmāk izklāstītais aptver politiskās prioritātes, kas noteiktas 10. nodarbinātības pamatnostādnē.
Nabadzības novēršana un apkarošana ar iekļaujoša darba tirgus palīdzību
Darbs ir labākais nodrošinājums pret nabadzību. No iedzīvotājiem nabadzības vai atstumtības riska grupā attiecīgi 10 % un 21 % ir bezdarbnieki un neaktīvie iedzīvotāji (pieaugušie, kas vēl nav pensionējušies), turklāt bezdarbnieki saskaras ar visaugstāko riska līmeni, proti, 58 % salīdzinājumā ar 13,5 % nodarbināto vidū. Tomēr ES no iedzīvotājiem nabadzības vai atstumtības riska grupā 24 % ir strādājošie. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai darba tirgus politikas mērķis būtu nodrošināt strādājošajiem dzīvei nepieciešamo minimālo algu, pievēršoties darba tirgus segmentācijas, mazkvalificētā darba, zemā atalgojuma un nepietiekamas nodarbinātības problēmām (tostarp arī apstākļu spiesta nepilnas slodzes darba problēmai) un atvieglojot piekļuvi darba tirgum vientuļiem vecākiem un otrajiem pelnītājiem mājsaimniecībā.
Nabadzības novēršana ar piemērotas un ilgspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas palīdzību un nodrošinot piekļuvi augstas kvalitātes pakalpojumiem
Vairums dalībvalstu ziņo, ka budžeta konsolidācijas pasākumi ietekmēs sociālās aizsardzības sistēmas. Tādi pasākumi kā stingrāku atbilstības nosacījumu ieviešana, pabalstu piešķiršanas ilguma vai līmeņa samazināšana, indeksācijas noteikumu grozījumi var ietekmēt to piemērotību. No finansējuma viedokļa atbrīvošana no sociālās apdrošināšanas un citām sociālā nodrošinājuma iemaksām var vājināt sistēmas ilgtspējību, bet sociālās apdrošināšanas bāzes paplašināšana varētu būt lietderīga. Ņemot vērā šos apstākļus, sociālās jomas izdevumu efektivitāti varētu uzlabot labāka īstenošana (piemēram, noteikumu vienkāršošana, administratīvo izmaksu samazināšana, snieguma indikatori, krāpšanas un kļūdu apkarošana), taču ir vajadzīgas plaša mēroga stratēģijas, kas uzlabotu efektivitāti visās sociālās aizsardzības jomās, ietverot lielāku uzmanību prevencijai, pakalpojumu saskaņotu sniegšanu un paaugstinātu intervences kvalitāti.
Ieguldījumi aktīvās iekļaušanas stratēģijās
Slikti ekonomiskie apstākļi un augsts bezdarbs izraisa ilgtermiņa atstumtības risku, tādējādi ietekmējot darbaspēka nodarbinātības spējas un prasmes un iedragājot iedzīvotāju garīgo un fizisko veselību. Vāji drošības tīkli un aktivizēšanas pasākumu trūkums attiecībā uz visneaizsargātākajiem draud saasināt ilgtermiņā atstumtību no sociālā un darba tirgus. Šie tīkli nepieciešamajos gadījumos ir jāstiprina, uzlabojot to pārklājumu un piemērotību.
Ir nepieciešamas aktīvas iekļaušanas stratēģijas, kas apvienotu piemērotu ienākumu atbalstu un piekļuvi darba tirgum un sociālajiem pakalpojumiem, lai novērstu ilgtermiņa atstumtību un palielinātu sociālo izdevumu efektivitāti. Piemēram, to iespējams panākt, sasaistot sociālo palīdzību ar aktivizēšanas pasākumiem un piekļuvi atbalstošiem un individualizētiem pakalpojumiem.
Budžeta konsolidācija un valsts finansējuma trūkums draud ietekmēt sociālo pakalpojumu finansējumu un kvalitāti, taču tie ir vajadzīgi, lai atbalstītu darbaspēka nodarbinātības spējas un visvairāk atstumto ilgspējīgu reintegrāciju sabiedrībā un darba tirgū. Daudzās dalībvalstīs joprojām problemātiski ir jautājumi par ilgtspējīgu sociālo pakalpojumu finansējumu un intervences kvalitāti.
Daudzās dalībvalstīs ir nepieciešami mērķtiecīgāki pūliņi, lai atbalstītu īpašās grupas (jauniešus, personas ar īpašām vajadzībām, migrantus) vai novērstu un risinātu iestigšanu parādos, bezpajumtniecību un mājokļa zaudēšanu. Vairākās valstīs ir paredzēts veicināt sociālo inovāciju, uzlabot valsts un privātā sektora partnerību un izmantot sociālās ekonomikas potenciālu.
Uzlabot vecāku izredzes darba tirgū, lai pārtrauktu nabadzības nodošanu paaudžu starpā
Divdesmit pieci miljoni bērnu ietilpst nabadzības vai atstumtības riska grupā. Politikas bērnu nabadzības apkarošanai joprojām atrodas dažādās īstenošanas stadijās un to rezultāti ir ļoti atšķirīgi. Bērnībā piedzīvota nabadzība un trūkums ietekmē bērnu labklājību un var ilgtermiņā nelabvēlīgi ietekmēt bērna sasniegumus izglītības jomā un turpmākās dzīves izredzes.
Lai apkarotu bērnu nabadzību, ir īpaši svarīgi atbalstīt vecāku dalību darba tirgū, ietverot arī vientuļos vecākus un otros pelnītājus mājsaimniecībā. Taču šādiem pūliņiem ir jābūt daļai no plašākas stratēģijas bērnu un ģimeņu atbalstam, kas ietvertu ieguldījumus bērnu aprūpē (kvalitātes standarti, personāla profesionalitātes paaugstināšana utml.), intervences stratēģiju tādās jomās kā bērna veselība un izglītība un ģimenes ienākumu atbalstīšanas pasākumu saglabāšanu vai uzlabošanu, padarot tos mērķtiecīgākus un piemērotākus, kā arī apvienojot speciālos un vispārīgos pabalstus. Tomēr dažas valstis ziņo, ka budžeta konsolidācijas pasākumi negatīvi ietekmēs arī bērna un ģimenes pabalstus un citus ģimenēm svarīgus (piemēram, mājokļa) pabalstus.
Lai mazinātu 20 miljonu cilvēku nabadzību budžeta konsolidācijas laikā, sociālās labklājības sistēmām ir jānosaka prioritātes, apvienojot efektivitāti un taisnīgumu. Cerot uz atlabšanu, aktīvas iekļaušanas stratēģijas var palīdzēt nodrošināt, ka izaugsmes un nodarbinātības labumi tiek plaši sadalīti. Svarīgākā prioritāte ir pārtraukt nabadzības nodošanu paaudžu starpā, sākot ar bērniem, un nodrošināt godīgas izredzes visiem.
3.Turpmākā virzība – tiecoties pēc nodarbinātības pieauguma
Vairums dalībvalstu ir sākušas virzību no krīzes pārvarēšanas uz strukturālām reformām, …
Lūkojoties uz priekšu, saskaņā ar Komisijas rudens ekonomikas prognozi ES ekonomika, joprojām būdama trausla, tomēr atgūstas ātrāk nekā iepriekš paredzēts, un šķiet, ka darba tirgus sniegums šogad varētu būt labāks nekā iepriekš tika sagaidīts. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir ticams, ka vairums dalībvalstu no cikliskas pieprasījuma pārvaldības pievērsīsies strukturālām reformām.
Kā uzsvērts Gada izaugsmes pētījumā, darba tirgus strukturālo reformu jomā tūlītēja uzmanība nepieciešama šādām prioritātēm:
Mērķtiecīga darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksu pagaidu samazināšana, jo īpaši attiecībā uz darbā tikko pieņemtiem jauniešiem, sievietēm vai vecākiem, kas atgriežas darbā, gados vecākiem bezdarbniekiem vai pelnītājiem ar zemu ienākumu līmeni, var atvieglot pāreju uz nodarbinātību ar mazākām izmaksām nekā ar bezdarbu saistītās izmaksas un sociālie pabalsti, ko tie saņemtu bezdarba gadījumā.
Pašreizējo augsto bezdarba līmeni jauniešu vidū varētu samazināt, vienlaicīgi nodrošinot pienācīgu samaksu par dabu un uzlabojot elastīgumu attiecībā uz algu pielāgošanu un darbā pieņemšanas nosacījumiem, ietverot arī uz pieredzi balstītas dažāda līmeņa sākotnējās algas, ko papildina citas priekšrocības, un uzlabojot piekļuvi nodarbinātības pakalpojumiem un mācībām. Sadarbībā ar sociālajiem partneriem ir nepieciešams uzlabot algu noteikšanas procesu spēju pielāgoties norisēm tirgū, lai algas pareizi un pienācīgi atspoguļotu darba ražīgumu un nodrošinātu ES konkurētspēju pasaulē, kā arī konkurētspēju ES un dalībvalstu iekšienē.
Nodokļu reformas apvienojumā ar labāku piekļuvi pakalpojumiem un plašāku ar darba saistīto pabalstu izmantošanu var ievērojami samazināt risku iekļūt bezdarba un neaktivitātes slazdos. Jo īpaši attiecībā uz jauniešiem darba pabalsti un nodokļu atlaides apvienojumā ar ātru iesaistīšanu atbilstošās mācību vai profesionālās izglītības programmās var celt darba pievilcību viņu acīs. Sieviešu nodarbinātību varētu veicināt, sniedzot lielāku praktisko palīdzību un samazinot faktisko nodokļu robežlikmi otrajiem pelnītājiem mājsaimniecībā, kas nozīmē ar ģimenes attiecībām saistīto nodokļu elementu samazināšanu un bezdarba vai uz vajadzībām balstīto pabalstu apcirpšanu. Vispārīgi runājot, nodokļu un pabalstu sasaiste var veicināt bezdarbnieku iesaistīšanos darbā, ja tie, kam ir tiesības saņemt ar darbu nesaistītus pabalstus, iegūst ienākumu nodokļa atlaidi attiecībā uz ienākumiem no darba.
Iekšējā elastīguma uzlabošana, ietverot arī darba kārtības vai darba laika pielāgošanu, piemēram, saīsinātā darba laika veidā (kas izmantos pēdējos 18 mēnešos). Valsts iestādes var efektīvi atbalstīt iekšējo elastīgumu, tādējādi saglabājot darba vietas un aizsargājot vērtīgo cilvēkresursu kapitālu, taču tas nozīmē ievērojamus valsts budžeta izdevumus.
Atbalstot elastīgu darba kārtību (elastīgs darba laiks, tāldarbs) tiem, kas atgriežas darbā no vecāku atvaļinājuma, varētu atvieglot darba un privātās dzīves līdzsvara saglabāšanu un tādējādi veicināt īpaši sieviešu nodarbinātību. Īpaši svarīgi ir uzlabot pilna laika dienas aprūpes iespējas, jo īpaši bērniem, kas jaunāki par 3 gadiem, lai nodrošinātu, ka ievērojami samazinās negatīvā ietekme uz nodarbinātību, ko izraisa kļūšana par vecākiem, jo īpaši attiecībā uz sievietēm. Turklāt, lai kompensētu nepieciešamību samazināt vecāku atvaļinājumu valstīs, kur tas pārsniedz 12 mēnešus, ir nepieciešama lielāka vienlīdzība vecāku atvaļinājuma izmantošanā abu vecāku starpā.
Jāturpina pūliņi, lai atceltu priekšlaicīgas pensionēšanās programmas un palielinātu pensionēšanās vecumu, lai uzlabotu vecāku cilvēku iesaisti darba tirgū. Garāka darba dzīve varētu kļūt pievilcīgāka, ja būtu tiešāka saikne starp vēlu pensionēšanos un lielāku pensiju uzkrāšanos, turklāt būtu nepieciešams uzlabot pasākumus, kas atbalsta aktīvu un veselīgu novecošanu.
Turpmākām bezdarba un cita veida pabalstu sistēmu reformām būtu jātiecas apvienot efektivitātes uzlabošanos un taisnīgumu. Jo īpaši reformu mērķim jābūt pielāgot minētās sistēmas uzņēmējdarbības ciklam, palielinot pabalstu izmaksas ilgumu un pārklājumu lejupslīdes gadījumā un samazinot tos ekonomikas augšupejas gadījumā, tādējādi pastiprinot drošības tīklus laikā, kad tie ir visvairāk vajadzīgi.
Bezdarba pabalsti ir jāpārskata, lai nodrošinātu, ka tie motivē strādāt. Pabalsti ir jāveido tā, lai bezdarbniekiem atgriešanās darbā atmaksātos, ko iespējams panākt, ierobežojot pabalstu izmaksas laiku un ciešāk sasaistot mācības un darba meklēšanu ar nosacījumiem pabalsta saņemšanai; abpusēju pienākumu pieejai ir jākļūst par normu, tas nozīmē, atvieglot piekļuvi bezdarba pabalstiem, apvienojot to ar biežākiem kontaktiem, pastiprinātu līdzdalību, darba meklēšanas pūliņu uzraudzību un sankcijām nosacījumu neievērošanas gadījumā.
Jāpievēršas darba tirgus segmentācijas samazināšanai, ko varētu veicināt, grozot tiesību aktus nodarbināto aizsardzības jomā, piemēram, paplašinot nenoteikta termiņa līgumisko saistību piemērošanu un pakāpeniski palielinot aizsardzības tiesības, lai samazinātu atšķirības starp darbiniekiem ar netipiskiem un pastāvīgiem līgumiem.
Neskatoties uz grūto budžeta situāciju, tūlītēju uzmanību prasa jautājums, kā saglabāt un iespēju robežās palielināt mērķtiecīgo ieguldījumu un reformu līmeni izglītības un apmācības nozarē. Ir svarīgi izvairīties no riska, ka liels jauniešu un mazkvalificēto iedzīvotāju skaits nav spējīgi atrast darbu restrukturētajā pēckrīzes darba tirgū ar mainītām prasībām.
…. taču pieejamie budžeta līdzekļi ietekmēs pasākumu prioritātes
Veicot reformas laikā, kad nepieciešama ievērojama budžeta konsolidācija, īpaši svarīgi ir rūpīgi izvēlēties veicamās reformas. Dalībvalstu starpā ļoti atšķiras gan atlabšanas gaita, gan pieejamie budžeta līdzekļi politikas pasākumu finansēšanai.
Sociālās jomas izdevumi 2011. gadā visticamāk sasniegs 30,7 % no IKP pretstatā 27,5 % 2007. gadā. Aiz šī kopējā skaitļa slēpjas ļoti dažāda valstu individuālā procentuālā attiecība un ļoti atšķirīgas dalībvalstu spējas apmierināt augošo pieprasījumu pēc sociālā nodrošinājuma, ko papildina ievērojams drošības tīklu iztrūkums, kas ir jāaizpilda dažās valstīs. Budžeta konsolidācija prasīs uzlabot sociālo izdevumu piemērotību un mērķtiecību.
Turklāt jaunu darba vietu rašanās ES visticamāk tuvākajā nākotnē būs visai neliela. Tas cita starpā atspoguļo parasto darba tirgu aizkavēto reakciju uz ekonomiskās aktivitātes izmaiņām un faktu, ka ir notikusi ievērojama darbaspēka uzkrāšanās krīzes laikā reizē ar darba laika samazināšanos.
Izvēloties reformu prioritātes, dalībvalstu izvēli visticamāk ietekmēs pieejamie budžeta līdzekļi un uzņēmējdarbības cikla punkts, kurā tās pašlaik atrodas. Šajā saistībā var palīdzēt zemāk atrodamā tabula, jo tajā sagrupētas politikas prioritātes atkarībā no nepieciešamajiem valsts ieguldījumiem (mazāki vai lielāki) un atbilstoši politikas veidam – īstermiņa vai ilgtermiņa.
Piemēram, lai samazinātu priekšlaicīgas pensionēšanās programmas (pirmais punkts augšējā labajā logā), būtu nepieciešams mazāks valsts ieguldījums un ir sagaidāms, ka tam būs ilgtermiņa ietekme uz nodarbinātību. No otras puses, lai samazinātu ar algu nesaistītās darba izmaksas (apakšējais kreisais logs), būs nepieciešami lielāki valsts ieguldījumi, un tā ietekme uz bezdarba samazināšanos būs jūtama īstermiņā. Izskatot tabulu, iespējams gūt ieskatu, kādas politikas prioritātes ir vispiemērotākās katrai dalībvalstij, ņemot vērā to finanšu robežas un darba tirgus situāciju.
|
Īstermiņa bezdarba risinājumi
|
Nodarbinātības palielināšana ilgtermiņā
|
|
Nepieciešams neliels publisko līdzekļu ieguldījums
|
–Atbalstīt mērķtiecīgu apmācību
–Stiprināt uz pienākumiem balstītu pieeju bezdarba pabalstu sistēmās
–Samazināt bezdarba slazdus, izmantojot darba pabalstus
–Uzlabot algu pielāgošanās spējas
|
–Samazināt priekšlaicīgas pensionēšanās programmas
–Uzlabot saikni starp vecumu, kurā pamet darba tirgu, un pensiju lielumu
–Pielāgot bezdarba pabalstu sistēmu dāsnumu uzņēmējdarbības ciklam
–Pārskatīt tiesību aktus nodarbināto aizsardzības jomā, lai samazinātu segmentāciju
–Uzlabot nodarbinātības dienestu sadarbību, tostarp arī ar mācību pakalpojumu sniedzējiem
|
|
Nepieciešams liels publisko līdzekļu ieguldījums
|
–Atbalstīt iekšējo elastīgumu, pielāgojot darba organizāciju
–Samazināt ar algu nesaistītās darba izmaksas / piešķirt darbā pieņemšanas dotācijas
–
|
–Uzlabot otro pelnītāju fiskālo motivāciju
–Uzlabot piekļuvi bērnu aprūpes iespējām
–Modernizēt izglītības un apmācības sistēmu
|
Vienotais nodarbinātības ziņojums vispirms tiks iekļauts Eiropadomes pavasara sanāksmes apspriedē. Tas arī sniegs vadlīnijas dalībvalstīm to reformu programmu kontekstā. Šajās programmās dalībvalstīm būs pilnībā jānorāda savi izvēlētie risinājumi. Ja būs nepieciešams, Komisija ierosinās un Padome pieņems nodarbinātības ieteikumus, lai pievērstos nepietiekami risinātiem jautājumiem.
Darba vietu radīšana ir ļoti nozīmīga. Stratēģija "Eiropa 2020" atbalsta nodarbinātības, inovācijas, pētniecības un izstrādes, rūpniecības un vides politiku mijiedarbību, lai uzlabotu darba vietu rašanos un samazinātu sociālo atstumtību, bet pamatiniciatīvas detalizēti norāda, kā to panākt. Nodarbinātības politikas veidotājiem ir jāizdara pareizā izvēle. Svarīgākais uzdevums ir strauji samazināt bezdarbu un ieviest efektīvas darba tirgus reformas, lai radītu vairāk darba vietu un padarītu tās labākas.