11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/23

—

uzskata, ka līdztekus IKP jāievieš papildu rādītāji, kas ļautu uzskatāmāk parādīt, kā veicas ar atšķirību mazināšanu starp Eiropas Savienības reģioniem un pašos reģionos;

—

uzskata, ka tur, kur valsts līmeņa un Eiropas līmeņa pasākumu īstenošanas sistēmas ir atšķirīgas, dažādajiem attiecīgajiem pārvaldības līmeņiem jāsadarbojas ciešāk, tādējādi izvairoties no efektivitāti kavējošas pārklāšanās; šajā saistībā būtu ieteicams pastiprināt dažādu pārvaldības līmeņu dialogu un tālāko sadarbību ar mērķi nodrošināt lielāku saskaņu un papildināmību starp dažādiem valsts un Eiropas līmeņa pasākumiem;

—

norāda, ka saskaņā ar partnerības principu valstu un Eiropas pasākumu sekmīga īstenošana būs atkarīga no kompetento vietējā un reģionālā līmeņa lēmējinstitūciju iesaistīšanas;

—

atbalsta ideju par kohēzijas politikas efektivitātes palielināšanu, izmantojot pieeju, kas vairāk orientēta uz rezultātiem; neiebilst pret principu ieviest iepriekšējus nosacījumus; uzsver, ka šādi nosacījumi tomēr nedrīkst kavēt programmu uzsākšanu, un neatbalsta nosacījumus saistībā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu;

—

uzskata, ka ir svarīgi pārbaudīt papildināmību, lai pārliecinātos, ka Eiropas līdzekļus patiešām izmanto ar mērķi papildināt ar valstu līdzekļiem īstenotās programmas, nodrošinot Eiropas Savienības rīcībai patiesu pievienoto vērtību;

—

atbalsta priekšlikumu izstrādāt kopēju stratēģisku ietvaru un uzskata, ka ir nepieciešams, lai attīstības un ieguldījumu partnerības līgumi kļūtu par instrumentu, ar kuru nodrošināt valstu un ES pasākumu savstarpēju papildināmību; atgādina, ka to izstrādē plaši jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības.

Ziņotājs

Francesco MUSOTTO kgs (IT/AE), Sicīlijas reģionālās asamblejas loceklis

1.

uzsver, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantā (bijušajā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 158. pantā) ir noteikts: lai sekmētu saskaņotu attīstību visā tās teritorijā, Eiropas Savienība izstrādā un īsteno pasākumus ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai. Savienība jo īpaši tiecas mazināt būtiskas dažādu reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību;

2.

norāda, ka īpaša uzmanība ir veltāma lauku apvidiem, apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, kā arī reģioniem, kuros ir būtiski vai pastāvīgi nelabvēlīgi dabas apstākļi vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējiem ziemeļu reģioniem ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salām un pārrobežu un kalnu reģioniem. Jāatbalsta arī pārējo Eiropas reģionu centieni konkurētspējas nodrošināšanā un nostiprināšanā;

3.

uzsver, ka pilsētu rajoniem un reģioniem, kā arī galvaspilsētām un to reģioniem ir izšķiroša nozīme, jo tie ir izaugsmes virzītājspēks, īstenojot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus ekonomikas, vides un sociālajā jomā. Arī turpmāk jābūt iespējai integrētas pieejas ietvaros īstenot pasākumus pilsētu un problemātisko pilsētu rajonu sociālajai un ekonomikas stabilizācijai, atstājot reģioniem pienācīgu rīcības brīvību. Jāvadās no tā, ka pilsētu dimensija pati par sevi uzskatāma par atbilstīgu stratēģijai “Eiropa 2020”. Būtu jāatvieglo arī pilsētu un piepilsētu reģionu sadarbība dalībvalsts funkcionālajās zonās, minētajā nolūkā iekļaujot attiecīgus noteikumus nākamajās struktūrfondu regulās;

4.

atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu, kas minēts paziņojumā par stratēģijai “Eiropa 2020” paredzēto budžetu (1) un kas paredz ieviest pārejas reģionu kategoriju. Vienlaikus Komiteja vērš uzmanību uz to, ka arī reģioniem, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju pašreizējā finanšu plāna periodā ir pārsniedzis 75 % no vidējā ES rādītāja, jādod iespēja izmantot līdzekļus ieguldījumiem infrastruktūrā, lai minētajiem reģioniem ļautu nostiprināt pašreizējā plānošanas periodā gūto pievienoto vērtību. Tāpat energoefektivitātes mērķis jāattiecina arī uz efektīviem transportlīdzekļiem, tostarp dzelzceļa transportu un attiecīgo infrastruktūru;

5.

atgādina, ka LESD 349. pantā atzīts attālāko reģionu īpašais stāvoklis un pamatota nepieciešamība pielāgot ES tiesību aktus, kad tie tiek piemēroti šiem reģioniem, un vajadzības gadījumā pieņemt īpašus pasākumus, it īpaši kohēzijas politikas jomā;

6.

piekrīt Komisijas piektajā ziņojumā par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (2) izklāstītajam principam, ka kohēzijai arī turpmāk jābūt attīstības politikai, ko attiecina uz visu Savienības teritoriju un tātad arī uz visiem tās reģioniem;

7.

tāpēc uzskata, ka Eiropas kohēzijas politikai, kas ir dažādos teritoriālos līmeņos īstenotu publisko pasākumu neatņemama sastāvdaļa, arī turpmāk jāpiešķir fundamentāla nozīme visas Eiropas Savienības teritorijas harmoniskas attīstības veicināšanā, jo tā palīdz mazināt relatīvi mazāk attīstīto reģionu atpalicību, piešķirot tiem lielāko daļu pieejamo resursu, un vienlaikus dod iespēju stimulēt un nostiprināt visu reģionu konkurētspēju;

8.

ir pārliecināta, ka ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības, kas joprojām vērojamas Eiropas Savienībā, ir mazināmas tikai tad, ja valstu un Eiropas līmeņa pasākumi, ko iedvesmojušas patiesas solidaritātes vērtības, būs integrēti, sinerģiski un savstarpēji papildinoši;

9.

uzskata, ka šiem principiem daudzējādā ziņā var būt izšķiroša nozīme, tostarp šādu mērķu sasniegšanai:

10.

uzskata, ka kohēzijas politika, kas ir cieši saistīta ar dažādos teritoriālos līmeņos īstenotiem publiskiem pasākumiem, ir efektīvākais instruments, ar ko nodrošināt solidāru atbalstu mazāk attīstītajiem reģioniem un vienlaikus palīdzēt rosināt izaugsmi un uzplaukumu visā Savienības teritorijā. Komiteja norāda, ka kohēzijas politika ir sekmējusi IKP pieaugumu Eiropā kopumā, veicinājusi jaunas infrastruktūras izveidi, tādējādi paplašinot Eiropas reģionu sasniedzamību, uzlabojusi vides aizsardzību. Ieguldot ilgtspējīgās nodarbinātības stratēģijās un ņemot vērā darba tirgus prasības, ir radušās pilnīgi jaunas profesijas, iepriekšējās ir mainījušās un tradicionālās profesijas ir izzudušas. Radīt kvalitatīvas darba vietas nozīmē, ka tiek nodrošināta cilvēku personīgā apmierinātība, paveiktajam atbilstošs atalgojums, veselības veicināšana darba vietā un darba vide, kuru var labāk savienot ar ģimenes dzīvi. Šādi paaugstinot kvalitāti darba jomā, tiek palielināts darba vietas pievilcīgums, kas labvēlīgi ietekmē vietējo uzņēmējdarbību un tādējādi var palīdzēt palielināt ES reģionu konkurētspēju;

11.

uzsver, ka, par spīti ievērojamajiem sasniegumiem attīstības atšķirību mazināšanā, nesenās ekonomikas un finanšu krīzes dēļ atšķirības starp Eiropas reģioniem un pašos reģionos varētu kļūt vēl redzamākas; uzsver, ka šī situācija ir vēl vairāk saasināta valstīs, kas saņem atbalstu no Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma (EFSM) un maksājumu bilances mehānisma, kas paredz, ka reģionālās atšķirības ir otršķirīgs faktors centienos izpildīt nosacījumus un prasības, kuras attiecas uz valsts līmeni;

12.

norāda, ka, salīdzinot ar turīgākajiem reģioniem, mazāk attīstītajiem nav tik daudz iespēju ieguldīt savus resursus, un tāpēc šos reģionus var vairāk apdraudēt ārēji satricinājumi, kas pašreizējā krīzes laikā, kura ilgums nav paredzams, var negatīvi ietekmēt to, kas jau sasniegts. Šajos reģionos ES nodrošinātais finansējums, kas papildina valsts līmeņa pasākumus, ir galvenais faktors, kas publiskajā sektorā ļauj garantēt zināmu investīciju stabilitāti un tātad ir būtiski svarīgs priekšnoteikums ekonomikas atveseļošanai;

13.

uzsver, ka Eiropas kohēzijas politikai raksturīgs plaša mēroga redzējums, kas ietver gan mazāk attīstīto reģionu ekonomikas attīstību, gan atbalstu sociāli neaizsargātākajām sabiedrības grupām, gan sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgu attīstību, gan cieņu pret teritoriālajām un kultūras īpatnībām, tāpēc visos šajos aspektos kohēzijas politika var kalpot kā vadlīnijas arī valsts līmeņa pasākumiem, kuru mērķi sakrīt ar kohēzijas mērķiem;

14.

tādēļ uzsver, ka jaunās kohēzijas politikas rīcībā arī turpmāk jābūt nepieciešamajiem resursiem, lai varētu sekmēt patiesu ekonomisko un sociālo līdzsvaru starp Eiropas reģioniem, nostiprinot un savstarpēji papildinot valsts līmeņa, reģionālos un vietējos pasākumus. Tāpēc ES budžeta līdzekļu pietiekama daļa arī turpmāk jāpiešķir piemērotu atbalsta pasākumu finansēšanai tajos ES reģionos, kuri nav tik attīstīti kā pārējie;

15.

uzsver, ka jaunajā kohēzijas politikā jāņem vērā pārrobežu sadarbība. Dalībvalstu pierobežas reģionos jāparedz atbalsta veidi, kas veicinātu sadarbību ar ES ārējās robežas kaimiņvalstīm, it īpaši starp valstīm un reģioniem, kuru ekonomiskās attīstības līmenis ir ļoti atšķirīgs; turklāt uzskata, ka kopējas teritoriālās telpas radīšanai pierobežas reģionos ir vajadzīgs sistemātisks un selektīvs atbalsts ES līmenī ne vien tādēļ, lai pastiprinātu teritorijas plānošanas politiku, bet arī tālab, lai īstenotu attīstības kopprojektus;

16.

atzīst, ka IKP uz vienu iedzīvotāju reģionālā līmenī ir nozīmīgs ekonomikas izaugsmes rādītājs, taču pauž cerību, ka sadarbībā ar vietējo un reģionālo līmeni ir iespējams izstrādāt arī papildu rādītājus, kas ļautu konstatēt sākotnējo situāciju attiecīgajā reģionā un līdz ar to uzskatāmāk parādītu, kā veicas ar atšķirību mazināšanu starp Eiropas Savienības reģioniem un pašos reģionos (3), un tādējādi dotu skaidrāku priekšstatu par katra reģiona attīstības līmeni un konkrētām sociālās un teritoriālās kohēzijas problēmām;

17.

uzsver arī to, ka paredzamais pārskata periods, ko paredzēts izmantot, lai noteiktu reģionu atbilstību līdzekļu saņemšanai saskaņā ar jauno ES kohēzijas politiku no 2014. gada (IKP uz vienu iedzīvotāju reģionālajā līmenī laika posmā no 2007. līdz 2009. gadam), neatspoguļos ekonomikas krīzes un tās dēļ veikto taupības pasākumu patieso ietekmi ES reģionos; tāpēc aicina pielikt visas nepieciešamās pūles, lai apsvērumos par resursu piešķiršanu izmantotu jaunākus datus par reģionālo IKP un tā attīstības tendencēm, un aicina plānošanas periodā izstrādāt progresīvākus pārskatīšanas mehānismus;

18.

uzskata: lai sekmīgi īstenotu Eiropas kohēzijas politiku un valstu reģionālās attīstības politiku, vajadzīga piemērota institucionālā vide, efektīva publiskā pārvalde un produktīva dažādu pārvaldības līmeņu partnerība, kas ļautu gan izstrādāt saskaņotas un integrētas vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstības stratēģijas, gan izveidot šādu stratēģiju pamatu, proti, daudzgadu plānošanas sistēmu;

19.

pauž viedokli, ka, neraugoties uz atšķirībām valstu tiesiskajā regulējumā, kohēzijas politika, kas ir cieši saistīta ar publiskiem pasākumiem dažādos varas līmeņos, var rosināt dalībvalstis stiprināt savu institucionālo un administratīvo veiktspēju, kas tām nepieciešama, lai varētu garantēt finanšu resursu efektīvāku un racionālāku izmantošanu un tādējādi panākt maksimālu atdevi no tiem ieguldījumiem, kuru mērķis ir mazināt izaugsmes atšķirības;

20.

norāda, ka dažādās sistēmas, kas regulē Eiropas kohēzijas politikas un valstu reģionālās attīstības politikas īstenošanu, ir atkarīgas no katras dalībvalsts īpašajiem apstākļiem, kā arī no institucionālā konteksta un kompetences jomu dalījuma attiecīgajā valstī, un tātad arī no to decentralizācijas līmeņa, no tā, cik lielā mērā tiek īstenots daudzlīmeņu pārvaldības princips, un tāpat arī no reģionālās un vietējās pieredzes teritoriālās attīstības jomā un no programmu ģeogrāfiskā mēroga (4);

21.

uzskata: tur, kur valsts līmeņa un Eiropas līmeņa pasākumu īstenošanas sistēmas ir atšķirīgas, dažādajiem attiecīgajiem pārvaldības līmeņiem jāsadarbojas ciešāk, tādējādi izvairoties no efektivitāti kavējošas pārklāšanās, jo, integrēti plānojot visus attiecīgajā teritorijā īstenojamos attīstības stimulēšanas pasākumus un rūpīgi koordinējot pārvaldību, pakāpeniski ir iespējams sasniegt optimālu sinerģiju; šajā saistībā uzskata, ka būtu ieteicams pastiprināt dažādu pārvaldības līmeņu dialogu un tālāko sadarbību ar mērķi nodrošināt lielāku saskaņu un papildināmību starp dažādiem valsts un Eiropas līmeņa pasākumiem;

22.

atbalsta šādu pieeju: lai efektīvāk sekmētu reģionu kohēziju un konkurētspēju, darbības, kuru mērķis ir mazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības, jābalsta uz integrētiem pasākumiem, kuri ir orientēti uz rezultātiem un kuru plānošanā ir ņemta vērā problēmu teritoriālā dimensija;

23.

uzsver, ka teritoriālā kohēzija, kas kā jauns politisks mērķis ir iekļauta Lisabonas līgumā, ir kļuvusi par tikpat nozīmīgu prioritāti kā ekonomiskā un sociālā kohēzija, un tāpēc teritoriālā dimensija ciešāk jāiekļauj visās politikas jomās, kuras ievērojami ietekmē teritoriju attīstību, un īpaša uzmanība jāpievērš šo politikas jomu teritoriālās ietekmes sistemātiskai novērtēšanai; uzskata, ka tādēļ ir lietderīgi izveidot atbilstošu uzraudzības sistēmu, lai pastāvīgi pārraudzītu, kā tiek sadalīti publiskie līdzekļi, ko var izmantot kohēzijas mērķiem ES teritorijās;

24.

norāda, ka visu līmeņu publisko administrāciju iesaistīšana tādu pasākumu stratēģiskajā plānošanā un īstenošanā, kuru mērķis ir samazināt ekonomiskās un sociālās attīstības atšķirības, var nodrošināt to, ka īstenotajos pasākumos ir ņemtas vērā teritoriālās īpatnības un attiecīgajās teritorijās pieejamās zināšanas, kas ir nepieciešamas, lai visoptimālāk izmantotu šo teritoriju potenciālu, koncentrētu resursus un pēc iespējas palielinātu publisko pasākumu efektivitāti;

25.

norāda, ka problēmjautājumi, piemēram, cīņa pret klimata pārmaiņām, energoapgādes drošība, globalizācija, attiecības starp pilsētu un lauku rajoniem, demogrāfiskās pārmaiņas un migrācija, ietekmē teritorijas ļoti dažādi, un tāpēc ir nepieciešami risinājumi, ko plāno un īsteno reģionālā un vietējā līmenī, ievērojot subsidiaritātes principu;

26.

norāda, ka saskaņā ar partnerības principu valstu un Eiropas pasākumu sekmīga īstenošana būs atkarīga no atbilstoši attiecīgās valsts tiesībām kompetento vietējā un reģionālā līmeņa lēmējinstitūciju iesaistīšanas, kā arī no tā, kādā mērā pasākumu plānošanā, noteikšanā un īstenošanā būs iesaistīti ekonomikas un sociālās jomas partneri un citu jomu pārstāvji;

27.

atzīst, ka Eiropas teritoriju attīstība ir jāsekmē arī publisko finanšu stingras ierobežotības apstākļos, tāpēc maksimāli jāpalielina efektivitāte un rezultativitāte, un tādēļ atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu apstiprināt pieeju, kas vairāk orientēta uz rezultātiem, ļaujot pietiekami elastīgi izvirzīt skaidrus un kvantitatīvi izsakāmus mērķus un noteikt plānotajiem pasākumiem atbilstošus izmērāmus rādītājus, lai plānošanas periodā būtu iespēja veikt novērtēšanu;

28.

neiebilst pret principu ieviest struktūrfondu izmantošanas a priori nosacījumus, ja tie ir stingri un tieši saistīti ar Eiropas Savienības kohēzijas politikas efektivitātes palielināšanu un spēj uzlabot programmu īstenošanu un veiktspēju, kā arī sekmē uz attīstību orientēto pasākumu integrāciju;

29.

uzsver, ka šādi nosacījumi tomēr nedrīkst kavēt ar struktūrfondiem saistītu programmu uzsākšanu, jo tādējādi ievērojami samazinātos ar valstu resursiem īstenoto pasākumu, kuru mērķis ir papildināt Eiropas pasākumus, gaidītie rezultāti;

30.

Komiteja saglabā tiesības izteikt papildu apsvērumus, kad Eiropas Komisija būs publicējusi savu priekšlikumu šajā jautājumā;

31.

neatbalsta Komisijas priekšlikumu par nosacījumiem saistībā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, jo tie rada risku, ka tiek “sodītas” reģionālās un vietējās pašvaldības, lai arī tās nav atbildīgas par to, ka dalībvalstis nav ievērojušas saistības (5), un tiktu apstādināts vai kavēts attīstības process un nelabvēlīgi ietekmēti sasniegtie rezultāti;

32.

norāda, ka dažādi faktori var iespaidot Eiropas fondu optimālu izmantošanu tajās jomās un nozarēs, kas visvairāk sekmē izaugsmi, tādējādi ierobežojot fondu iespējamo ietekmi noteiktajā teritorijā (6). Tāpēc ir svarīgi pārbaudīt papildināmību, lai garantētu, ka līdzekļus izmanto ar mērķi papildināt ar valstu līdzekļiem īstenotās programmas, nodrošinot Eiropas Savienības rīcībai patiesu pievienoto vērtību;

33.

tāpēc uzsver, ka ir lietderīgi efektīvāk uzraudzīt struktūrfondu papildinošo lomu un nodrošināt, ka ar Eiropas pasākumiem tiek īstenotas papildu un papildinošas iniciatīvas, kas atbilstoši valstu noteikumiem tiek veiktas reti vai nepietiekamā apmērā;

34.

uzskata, ka Eiropas kohēzijas politikas efektivitāte un rezultativitāte ir atkarīga arī no procedūru vienkāršošanas, lai pēc iespējas samazinātu ar reglamentējumu saistīto un administratīvo slogu, kas gulstas uz līdzekļu saņēmējiem. Vienkāršākas procedūras ir svarīgs priekšnoteikums resursu efektīvai izmantošanai. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju ieteikt dalībvalstīm kopā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām izskatīt un iesniegt priekšlikumus par ES noteikumu labāku saskaņošanu ar dalībvalstu noteikumiem (attiecībā uz principiem, termiņiem un procedūrām), par prioritāti nosakot rezultātus un radīto ietekmi un vienlaicīgi nepieļaujot, ka rodas nevienlīdzīgi noteikumi līdzekļu izmantošanai dažādās dalībvalstīs;

35.

atzīst “Eiropa 2020” — stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei — nozīmi un atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumā “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (7) veikto analīzi, saskaņā ar kuru stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšana lielā mērā būs atkarīga no vietējā un reģionālajā līmenī pieņemtajiem lēmumiem;

36.

uzskata, ka kohēzijas politika var dot nozīmīgu ieguldījumu stratēģijā “Eiropa 2020”, bet nedrīkst tikt absorbēta stratēģijā, un norāda, ka tai ir svarīga atbalsta funkcija Eiropas Savienības harmoniskā attīstībā, jo tā palīdz mazināt ekonomiskās un sociālās atšķirības saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantu. Tāpēc abiem īstenošanas procesiem arī turpmāk jābūt savstarpēji neatkarīgiem, jo katrs no tiem tiecas uz konkrētiem mērķiem, kuri pilnībā nepārklājas, lai arī integrācijas un savstarpējas papildināmības ietvaros notiek šo procesu mijiedarbība;

37.

atbalsta Piektajā ziņojumā par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju iekļauto priekšlikumu izstrādāt kopēju stratēģisku ietvaru, kurā ietverti struktūrfondi un citi Eiropas teritoriālās attīstības fondi, tas ir, Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Zivsaimniecības fonds (EZF), kaut arī katram ir savi līdzekļi un savi konkrēti noteikumi. Komiteja uzskata, ka ir ļoti vēlams ietvert struktūrpolitikai paredzētos Eiropas fondus vienotā attīstības stratēģiskajā sistēmā, kas ļautu tos labāk koordinēt;

38.

uzskata, ka saistībā ar notiekošajām debatēm par turpmākajām struktūrfondu regulām ir nepieciešams, lai uz kopējo stratēģisko ietvaru balstītie attīstības un ieguldījumu partnerības līgumi kļūtu par instrumentu, ar kuru nodrošināt valstu un ES pasākumu savstarpējo papildināmību, kuras mērķis, kā jau minēts, ir mazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības, nosakot ieguldījumu prioritātes, valsts un Eiropas līdzekļu sadali, saskaņotus noteikumus un sasniedzamos mērķus;

39.

tomēr uzsver, ka atbilstoši daudzlīmeņu pārvaldības principiem šādi līgumi jāizstrādā un jāīsteno, plaši iesaistoties vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tas ir, iestādēm, kas ir atbildīgas par pasākumu īstenošanu un vadību vietējā līmenī, nevis vienkārši starp dalībvalstīm un Eiropas Komisiju, ar mērķi efektīvāk koordinēt un sinhronizēt dažādas politikas programmas un stiprināt ne tikai operatīvo, bet arī stratēģisko pārvaldību;

40.

uzskata, ka attīstības un ieguldījumu partnerības līgumi atkarībā no attiecīgo dalībvalstu konkrētajiem apstākļiem var būt piemērota teritoriālo līgumu, kurus Reģionu komiteja atbalsta saistībā ar valstu reformu programmām, īstenošanas izpausme;

41.

uzskata, ka savstarpēji koordinēti valsts reģionālās attīstības politikas un Eiropas kohēzijas politikas pasākumi uzskatāmi atspoguļotu pasākumu koncentrācijas principu, maksimāli izmantojot sinerģiju starp dažādiem instrumentiem, kas darbojas vienā un tajā pašā teritorijā, un ņemot vērā to savstarpējo atkarību. Tādējādi būtu iespējams nodrošināt ne tikai labāku koordināciju starp ERAF, ESF, Kohēzijas fonda, ELFLA un EZF izmantošanas jomām, bet arī starp minētajām jomām un valsts pasākumiem, ar kuriem īsteno tādus pašus attīstības mērķus;

42.

uzskata arī, ka ir stratēģiski svarīgi neaplūkot valsts reģionālās attīstības politikas un Eiropas kohēzijas politikas pasākumus atrauti no nozaru politikām, jo ir svarīgi nodrošināt pasākumu lielāku saskaņotību, savstarpējās saiknes un sinerģiju. Daudzās nozarēs publiskie politikas pasākumi izraisa savstarpēji atkarīgu efektu, un labi koordinēta to īstenošana var palielināt to kopējo ietekmi (8);

43.

uzskata, ka tādējādi tiktu atvieglota programmu pieskaņošana konkrētiem izvirzītajiem mērķiem, proti, varētu koncentrējoties uz funkcionējošiem politikas instrumentiem un esošajiem finanšu resursiem, kas paredzēti minēto mērķu sasniegšanai, un prioritātes atbalstāmajām jomām, ieguldījumiem un Eiropas Savienības līdzekļu piešķiršanai tiktu noteiktas, pamatojoties uz katra reģiona resursu analīzi. Ar šādu pieeju varētu optimāli izmantot gan katra reģiona potenciālu, gan tā izpratni par savām konkrētajām prioritātēm.