11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/53

—

vērš uzmanību uz savu ciešo apņemšanos īstenot priekšlikumu par vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriālā līguma slēgšanu saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, lai, pateicoties Eiropas Savienības, kā arī valstu, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu efektīvai partnerībai, visos līmeņos nodrošinātu atbildības uzņemšanos par šo stratēģiju. Šo priekšlikumu atbalsta Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija un Eiropadome. Teritoriālajos līgumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš atsevišķām prioritātēm, kuras izstrādātas atbilstoši attiecīgā reģiona vajadzībām;

—

atzīst dziļo plaisu starp jaunākajām zināšanām pētniecības jomā un reālo praksi. Jāīsteno plaši pasākumi reģionālajā līmenī, lai pētniecības rezultātus pārvērstu jauninājumos, kuri ir pielāgoti vietējām vajadzībām un kurus var izmantot visā Eiropā;

—

uzsver, ka ir svarīgi veidot reģionālās inovācijas spējas, balstoties uz pārdomātu specializāciju un papildināšanas iespējām kaimiņreģionos;

—

aicina vadošos reģionus veidot Eiropas konsorcijus, kuri apvienotu dažādas spējas, lai radītu novatoriskus un sabiedrībai noderīgus jauninājumus, ko varētu plaši izmantot Eiropā. Pateicoties dažādām iesaistītajām pusēm, katrs reģions, koncentrējoties uz savām vajadzībām un stiprajām pusēm, var kļūt par novatoru;

—

mudina reģionus, lai tie, izmantojot publiskā un privātā sektora dalībnieku partnerības ar augstskolām un citām nozīmīgām zināšanu iestādēm — partnerības, kas orientētas uz cilvēkiem,— vērstu savu darbību atvērtu inovāciju virzienā, t.i., modernizētu “trīskāršās spirāles” (Triple Helix) koncepciju.

Ziņotājs

Markku MARKKULA kgs (FI/PPE), Espo pilsētas domes loceklis, Helsinki-Ūsimā reģionālās padomes loceklis

Atsauces dokuments

/

1.

atzīst, ka stratēģija “Eiropa 2020” ir gan visaptverošs strukturālu reformu plāns, gan arī krīzes pārvarēšanas stratēģija. Turklāt tā aptver plašāku mērķu kopumu un integrētāku ekonomisko pārvaldību (1). Šai sakarā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir potenciāls un politiskā apņēmība risināt ekonomiskos, sociālos un vides jautājumus, raugoties no teritoriālā viedokļa;

2.

uzsver, ka efektīvu rezultātu sasniegšanai nepietiek ar labiem plāniem un pat ar precīzas analīzes veikšanu, kā to pierāda Lisabonas stratēģijas neveiksme. Drosmīgi soļi uz priekšu jāveic praktiskā līmenī, un lielāka atbildība jāpiešķir visiem pārvaldes līmeņiem dalībvalstīs — vietējam un reģionālajam, kā arī centrālajam līmenim —, un jāiesaista visas pārējās ieinteresētās puses. Reģioni ir jāmudina veidot reģionālās inovāciju platformas, kas darbojas kā pakalpojumu centri, orientēti uz pieprasījumu, un veicina starptautiskā zināšanu potenciāla izmantošanu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai, pārdomātai specializācijai un Eiropas sadarbībai atbilstoši reģionu interesēm. Lai to īstenotu, mums jāpiemēro jaunā dinamiskā izpratne par reģionālajām inovāciju ekosistēmām, kurās uzņēmumi, pilsētas un augstskolas, kā arī citi publiskā un privātā sektora dalībnieki (trīskāršā spirāle) mācās strādāt kopā jaunos un radošos veidos, lai pilnībā izmantotu savu novatorisma potenciālu;

3.

uzsver, ka, tā kā reģioniem šobrīd ir būtiska loma daudzās politikas jomās, tostarp sociālajā, ekonomikas, rūpniecības, inovāciju, izglītības un vides politikā, tiem ir svarīga nozīme uz partnerībām balstītā stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā. Šai nolūkā būs nepieciešama plaša mēroga, kompleksa, atklāta un starpdisciplināra pieeja, kurā apvienotas daudzās savstarpēji papildinošās reģionu un pilsētu priekšrocības;

4.

pilnībā piekrīt Komisijas viedoklim, ka valstu budžeta procedūrās pilnībā jāintegrē valstu reformu programmas (VRP) un stabilitātes un konverģences programmas (SKP), kā arī VRP izstrādē un īstenošanā jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības un attiecīgās ieinteresētās puses (2);

5.

aicina vadošos reģionus un pilsētas veikt radikālas reformas un šajā sakarā galveno uzmanību pievērst šādiem aspektiem:

6.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi dot iespēju cilvēkiem un kopienām vietējā līmenī pilnībā izmantot savu potenciālu. Lai to panāktu, jāstiprina vietējās un reģionālās pašvaldības, kas ne tikai pilda tradicionālo funkciju, proti, sniedz pakalpojumus, bet arī nodrošina jaunas iespējas uzņēmējdarbībai, pateicoties proaktīvai sadarbībai. Visām dažādajām ieinteresētajām pusēm jāstrādā kopā, lai radītu reģionālu sadarbības kultūru, kas spēj reaģēt vietējo iedzīvotāju un kopienu idejām, mērķiem un resursiem;

7.

atzinīgi vērtē plašāko stratēģisko redzējumu, kas līdzās ekonomikas izaugsmei kā līdzvērtīgus un papildinošus pīlārus ietver arī sociālo un vides dimensiju, un aicina atzīt uz sabiedrību orientētu jauninājumu svarīgo nozīmi visās pamatiniciatīvās, kuru mērķis ir īstenot stratēģijas trīs prioritātes, proti, gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi;

8.

aicina lēmumu pieņēmējus gan publiskajā, gan privātajā sektorā atzīt, ka nepieciešamas jaunas līderības un vadības prasmes, zināšanas, struktūras un prakse, lai darbotos pasaules mēroga uzņēmumu tīklā;

9.

rosina reģionālo lēmumu pieņēmējus un politikas veidotājus kļūt par pārmaiņu virzošo spēku un izstrādāt stratēģisku ietvaru uz inovācijām balstītai reģionālai attīstībai, ievērojot, ka jauninājumi veicina kvalitāti, kā arī publisko un privāto līdzekļu efektīvāku izlietošanu, un tai ir ievērojams potenciāls radīt izaugsmi un darba vietas. Politikas uzdevums ir atrast reģiona unikālās vērtības un balstīties uz tām, lai īstenotu stratēģiskās attīstības mērķus. Lai to panāktu, reģioniem jāizveido stabils un reālistisks nākotnes redzējums ekonomikas un sociālajā jomā un jāformulē plašāks, integrētāks un efektīvāks politikas pasākumu kopums. Tāpēc būs jāapvieno dažādu politikas jomu un valdības līmeņu instrumenti, jāatbalsta zināšanu radīšana, izplatīšana un izmantošana, kā arī jāizstrādā saskaņoti politikas pasākumi, kuru pamatā ir labāki parametri, uz nākotni orientētu budžetu sastādīšana un uz faktiem balstīta eksperimentu veikšana;

10.

lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus, ierosina Komisijai sadarbībā ar vairākiem reģioniem un dažādu jomu ekspertiem uzsākt vajadzīgos attīstības projektus. Turklāt jāizstrādā metodes, kas ļautu, pamatojoties uz vispārējās statistikas datiem, iegūt informāciju un prognozes, ko varētu izmantot konkrētas nozares vai īpaša jautājuma analīzē;

11.

aicina vadošos reģionus veidot Eiropas konsorcijus, kuri apvienotu dažādas spējas, lai radītu novatoriskus un sabiedrībai noderīgus jauninājumus, ko varētu plaši izmantot Eiropā. Pateicoties dažādām iesaistītajām pusēm, katrs reģions, koncentrējoties uz savām vajadzībām un stiprajām pusēm, var kļūt par novatoru;

12.

aicina gādāt par mērķtiecīgu mācīšanās procesu, kurā būtu integrēti dažādi politikas veidošanas līmeņi; tas palīdzētu koordinēt resursu izmantošanu un stiprināt pasākumu efektivitāti. Lai veidotu kopīgas spējas, jāizstrādā politikas veidotājiem, augstākajiem valsts civildienesta ierēdņiem, rūpniecības nozaru vadītājiem un pētniekiem paredzētas MBA (maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā) līmeņa programmas, kas aptvertu daudzlīmeņu stratēģiskās izstrādes procesus. Minētā veida apmācības programmas ir vajadzīgas gan reģionu, gan Eiropas Savienības līmenī. Tādējādi nostiprināsies dažādo valstu reģionālā līmeņa lēmēju nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, tiks pastiprināta viņu sadarbība un plašāk tiks izplatīti paraugprakses piemēri;

13.

uzsver, ka starp dažādajām pamatiniciatīvām jāīsteno kopīgi pasākumi un tālejoša sadarbība, lai rosinātu un veicinātu stratēģijas “Eiropa 2020” efektīvu īstenošanu. Izmantojot šo pieeju, vietējās un reģionālās pašvaldības spēs attīstīt tādu sadarbību, kas aptver dažādas teritorijas. Vietējās un reģionālās pašvaldības varēs veicināt atvērtu platformu pieejas un sekmēt izstrādāto risinājumu un struktūru atkārtotu izmantošanu un savstarpēju savietojamību. Lai gan galīgajiem rezultātiem varētu būt spēcīgas vietējā līmeņa iezīmes, raugoties no struktūru un savstarpējas savietojamības viedokļa, aktīva sadarbība rada apjomradītus ietaupījumus un nodrošina plašākus tirgus vietējai darbībai;

14.

atzīst, ka galvenais problēmjautājums, ar ko saskaras vietējās un reģionālās pašvaldības (ņemot vērā pasākumu milzīgo skaitu, kuri izriet no pamatiniciatīvām vai ir ar tām saistīti), attiecas uz to, kā paātrināt vissvarīgāko pasākumu īstenošanu. Tādējādi, lai palielinātu pamatiniciatīvu ietekmi reģionālajā līmenī, ir jāaplūko vairāki aspekti:

a)

jāatbalsta tādas iniciatīvas kā “Zināšanu reģioni”, “Dzīvās laboratorijas” un “Progresīvās pilsētas”;

b)

jāveido partnerības, kas kalpotu kā platformas reģionālo lēmumu pieņēmēju zināšanu paplašināšanai un uz sabiedrību orientētu jauninājumu veicināšanai;

c)

jāizveido pārdomātas specializācijas forums, lai reģionus atbalstītu un rosinātu pieņemt stratēģijas, kurās par prioritāti noteiktas konkurences priekšrocības un iespējamā sadarbība ar citiem reģioniem;

d)

jāatbalsta uzņēmumu un izglītības iestāžu sadarbība, kā pamatā ir “zināšanu apvienības”, kurās īpaša uzmanība pievērsta inovācijas prasmju atšķirību novēršanai;

e)

jāuzlabo politikas veidošanas zinātniskais pamats, izmantojot Eiropas forumu uz nākotni vērstām darbībām un iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī citus publiskā un privātā sektora dalībniekus, lai tādējādi uzlabotu politikas pasākumu pamatotību;

f)

jārada lielāka interese izmantot trīskāršās spirāles (Triple Helix) modeli, lai izveidotu inovatīvas reģionālās (apakšreģionālās) zinātniskās izpētes kopas, radītu inovatīvas platformas un uzlabotu zināšanu trijstūra darbību (pētnieciskās, izglītojošās un novatoriskās darbības sinerģija);

g)

jāmazina organizatoriskās atšķirības, kas pastāv starp ES reģionālajām un vietējām pašvaldībām, un šim nolūkam jāizmanto dažādi partnerības veidi un sadarbības projekti, kuru mērķis ir “Inovācijas Savienības” izveide, kuri ir ilgtspējīgi un rosina strukturāli un organizatoriski mazas pašvaldības apvienot spēkus, lai to īpašās prasmes piemērotu, pamatojoties uz stabilu un strukturētu ietvaru;

a)

jāpievērš uzmanība zināšanu sabiedrībā vajadzīgām pamatprasmēm, piemēram, mācīšanās mācīties, valodu un kultūras prasmes, uzņēmējdarbības un inovāciju prasmes, savstarpējo attiecību prasmes, kā arī spējas pilnībā izmantot IKT potenciālu;

b)

jāizveido formālās, ikdienējās un neformālās izglītības un apmācības saikne ar darba tirgus vajadzībām, lai palielinātu jauniešu nodarbinātības iespējas, atraisītu viņu potenciālu un pavērtu viņiem iespējas attīstīties gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē;

c)

jārada mobilitātes iespējas maksimāli lielam jauniešu skaitam neatkarīgi no viņu izcelsmes, ekonomiskās situācijas vai reģiona ģeogrāfiskās atrašanās vietas;

d)

jāpilnveido ES instrumenti, lai visos izglītības sistēmas līmeņos veicinātu un uzlabotu mobilitāti mācību nolūkā;

e)

jāatbalsta “Europass” (Eiropas CV veidne) iekļaušana turpmākajā Eiropas kvalifikāciju apliecībā, lai veicinātu mobilitāti;

f)

pamatojoties uz līgumiem, jāīsteno valsts iestāžu sadarbības iniciatīvas, lai meklētu vislabākās atbildes uz šādiem jautājumiem: kā skolēnus efektīvi sagatavot pieaugušo dzīvei ar atbildības izjūtu, kā izveidot ciešāku sadarbību starp arodskolām, darba devējiem un augstskolām, lai nodrošinātu pēc iespējas optimālāku izglītības, tostarp profesionālās izglītības, ceļu, kas atbilstu gan skolēnu, gan darba devēju prasībām, un kā darba devējus iesaistīt izglītības problēmu noteikšanā un to risinājumu izstrādē, un kā palīdzēt skolām īstenot programmas, kas paredzētas, lai sagatavotu izglītības procesam, un kā jauniešus iesaistīt profesionālās kvalifikācijas praksē, un kā darba devēju vidū popularizēt mūžizglītību;

g)

jāuzsver, ka labas veselības veicināšanas un mobilitātes pamati tiek veidoti dzīves sākumposmā un ir priekšnoteikums labai dzīves kvalitātei. Bezpeļņas organizāciju darbība ir nozīmīgs sabiedrības elements. Tāpēc Komiteja aicina Komisiju nevirzīt tālāk priekšlikumus (Eiropas Komisijas Zaļā grāmata “Par PVN nākotni” (COM(2010) 695)), kas apdraudētu šādu asociāciju pastāvēšanu un finansiālo situāciju;

a)

jāveido vietējā līmeņa digitālās programmas, lai paātrinātu IKT optimālu izmantošanu, īstenojot saskaņotu sadarbību vietējā, reģionālajā un ES līmenī;

b)

jāuzlabo savstarpējā savietojamība un e-pārvaldība, izstrādājot jaunas lietojumprogrammas, piemēram, uz cilvēku orientēti e-pakalpojumi, e-mācības, e-veselība, e-balsošana, e-administrācija, intelektiskas transporta sistēmas un reģionālās informācijas modelēšana pilsētplānošanā;

c)

jāveicina digitālais vienotais tirgus, jo tas ir Eiropas digitalizācijas programmas pamatelements, un jāatbalsta liela apjoma novatoriski projekti, kuru pamatā ir Eiropā gūtās labākās īpašās zināšanas un kuros iesaistītas visas dažādās ieinteresētās puses;

d)

jānodrošina vienlīdzīga platjoslas pakalpojumu pieejamība par pieņemamu cenu visā ES teritorijā, un jāīsteno izmēģinājuma projekti, kuru mērķis ir novērst piekļuves atšķirības;

e)

attiecībā uz IKT produktiem un pakalpojumiem jāizstrādā kopīgi risinājumi datu aizsardzības un drošības jomā, jo tie ir priekšnoteikums, lai iedzīvotāji uzticētos un sāktu lietot piedāvātās iespējas;

a)

jāuzlabo pārvaldība klimata pārmaiņu jomā, un šim nolūkam jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, kas ir svarīgi partneri klimata pārmaiņu novēršanas un mazināšanas pasākumos, jāsekmē ilgtspējīgāka resursu izmantošana, un jāmotivē ražotāji un patērētāji apgūt klimatam labvēlīgākus un resursu patēriņā ziņā efektīvākus ieradumus;

b)

jāizstrādā uz lietotājiem orientētas metodes vērtības radīšanai un ietekmes novērtēšanai, kuras izmantotu dažādos pārvaldības līmeņos saistībā ar ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības radīšanu; šajā sakarā jānosaka ierobežots rādītāju skaits, lai nodrošinātu, ka politikas pasākumi tiek izstrādāti efektīvi un ir sabiedrībai pārskatāmi un saprotami;

c)

jāpieņem vietējā vai reģionālā līmeņa stratēģijas klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā, kurās paredzēta “zaļāka” publiskā iepirkuma procedūra valsts budžetos, tostarp projektos, kuros izmantots dalībvalstu un Eiropas Savienības finansējums;

d)

jāizmanto ceļveži un rīcības pakti, lai izmantotu politisko atbalstu un veicinātu ieguldījumus klimatam labvēlīgā infrastruktūrā, enerģētikas sistēmu atjaunošanā un ekoloģiskos sabiedriskajos pakalpojumos;

a)

jāveicina rūpnieciskā modernizācija, īstenojot ES līmeņa stratēģiskus projektus, kam starptautiskā līmenī ir dzinējspēkam līdzīga ietekme uz tehnoloģiju nodošanu un sinerģiju radīšanu (tādās jomās kā videi draudzīgs transports un energoefektīvas ēkas);

b)

jānodrošina ideju un uzņēmējdarbības modeļu savstarpēja papildināšanās, īstenojot tādas iniciatīvas kā “Eiropas Reģions, kas veicina uzņēmējdarbību”, lai rosinātu vietējās un reģionālās pašvaldības sekmēt jaunas tendences MVU un uzņēmējdarbības kultūras jomā;

c)

jāveicina reģionālo inovāciju ekosistēmu koncepcija, un jāveido ciešāka sadarbība starp ražošanas struktūru, no vienas puses, un augstskolām un tehnoloģiju centriem, no otras puses, lai radītu izaugsmi un darba vietas;

d)

jāveic pasākumi, kas ļautu saskaņot darbu un ģimenes dzīvi, un šim nolūkam jāuzlabo sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte (piemēram, pietiekams bērnu pilnas dienas aprūpes vietu skaits) un jāveicina ģimenei draudzīgi apstākļi darba vietā, piemēram, elastīgs darba laiks un nodarbinātības modeļi;

a)

jārada apstākļi darba vietu izveidei un vietējā līmeņa pasākumiem, lai, piemēram, apzinot e-prasmju neatbilstību un ar to saistītās uzņēmējdarbības iespējas, pārvarētu rūpniecības un ekonomikas pārmaiņas;

b)

jāveicina stratēģiskas partnerības starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izglītības iestādēm un uzņēmumiem, lai uzlabotu reģionālās inovāciju ekosistēmas un saskaņotu tās ar elastdrošības politiku;

c)

jārosina vietējā līmeņa pasākumi digitālo prasmju jomā, kā arī saistībā ar mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu, mūžizglītību un iespēju nodrošināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem;

d)

jāveido ciešāki kontakti starp uzņēmumiem un augstskolām, piemēram, visās augstskolu programmās jāparedz prakse, par kuru tiek saņemti kredītpunkti, un programmu izstrādē jāņem vērā strādājošo studentu vajadzības un problēmas, piemēram, paredzot īsu uzturēšanos ārvalstīs un “internacionalizāciju mājās”;

a)

jāizstrādā vietējā un reģionālā līmeņa sociālās iekļaušanas programma, lai uzlabotu vietējā līmeņa sociālo pakalpojumu efektivitāti un padarītu tos pieejamus visiem;

b)

jāizmanto likumīgās pilnvaras un programmas, kas izstrādātas atbilstoši vietējā līmeņa vajadzībām izglītības, mājokļu, pilsētplānošanas, sociālo pakalpojumu, drošības un kultūras pasākumu jomā, īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem un bērniem;

c)

jāveicina e-iekļaušana, sociālā ekonomika, brīvprātīgais darbs un korporatīvā sociālā atbildība;

d)

jāizvērtē īstenotās reformas, it īpaši ņemot vērā uz sabiedrību orientēto jauninājumu vērienīgumu, izmaksas un ietekmi, un visā Eiropā jāizplata un vietējā līmenī jāpiemēro jaunie risinājumi, kas ir pierādījuši savu efektivitāti;

15.

uzsver, ka, stratēģijai piešķirot lielāku vietējā un reģionālā līmeņa dimensiju, tiek stiprināta dalībvalstu apņemšanās un politiskā atbildība par stratēģiju, tādējādi padarot to atbilstošāku un tuvāku vietējā līmeņa vajadzībām;

16.

vērš uzmanību uz savu ciešo apņemšanos īstenot priekšlikumu par vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriālā līguma slēgšanu saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, lai, pateicoties Eiropas Savienības, kā arī valstu, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu efektīvai partnerībai, visos līmeņos nodrošinātu atbildības uzņemšanos par šo stratēģiju. Šo priekšlikumu atbalsta Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija un Eiropadome (3);

17.

norāda, ka vairākās stratēģijas “Eiropa 2020” valstu reformu programmās, kuras valdības “Eiropas pusgada” ietvaros iesniedza Komisijai līdz 2011. gada aprīlim, bija iekļautas atsauces uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu to izstrādē. Tomēr tikai dažās valstu reformu programmās norādīts, ka jaunās stratēģijas daļu īstenošanai ir pieņemta daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, un tikai vienā programmā konkrēti minēts RK priekšlikums par teritoriālajiem līgumiem;

18.

aicina dalībvalstis atbalstīt reģionus un pilsētas teritoriālo līgumu izstrādē stratēģijas “Eiropa 2020” (4) kontekstā, lai kopīgi ar centrālo valdību noteiktu valsts mēroga mērķus, saistības un ziņošanas struktūras attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un tajā pašā laikā pilnībā ievērotu attiecīgo valstu tiesisko regulējumu (5);

19.

uzsver teritoriālo līgumu pievienoto vērtību. Tajos galvenā uzmanība būtu jāpievērš atsevišķām prioritātēm, kuras izstrādātas atbilstoši attiecīgā reģiona vajadzībām un kurām tajā ir īpaša nozīme, un tiem nebūtu jākļūst par jaunu birokrātisku instrumentu, bet gan tajos jāiekļauj valstu reformu programmu elementi, lai nodrošinātu daudzlīmeņu pārvaldības un partnerības principu ievērošanu. Teritoriālos līgumus varētu izstrādāt politisku apņemšanos veidā, un, iespējams, tos varētu papildināt brīvprātīgas vienošanās starp valsts iestādēm, vienlaikus galveno uzmanību pievēršot pārvaldībai un stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai. Teritoriālos līgumus varētu izstrādāt pirmām kārtām politikas jomās, kurās vietējās un reģionālās pašvaldības ir stratēģijas “Eiropa 2020” galveno mērķu un pamatiniciatīvu svarīgākās izstrādātājas un īstenotājas;

20.

atgādina, ka pastāv vairāki daudzlīmeņu pārvaldības nolīgumi, kuru mērķis ir, integrēti un saskaņoti veidojot politiku, sasniegt kopīgus teritoriālās attīstības mērķus. Šie līgumi ir diezgan atšķirīgi, un tie atspoguļo ne tikai dažādus mērķus, bet arī reālas atšķirības starp attiecīgajām valstīm un to sociālekonomisko, kultūras, institucionālo un vides dažādību. Kā piemēri minami līgumi, kas noslēgti Austrijā (teritoriālie nodarbinātības līgumi), Spānijā (Katalonijas teritoriālie līgumi lauku attīstībai), Beļģijā (līgums “Flandrija darbībā 2020” un “Plan Marshall 2.vert” Valonijā), Apvienotajā Karalistē (Lielās Notingemas partnerība), Francijā (teritoriālie līgumi iekļautībai, valsts–reģionu plānošanas līgumi) un Vācijā (BMBF inovācijas iniciatīva uzņēmējdarbības reģioniem). RK atkārto savu apņemšanos veicināt pieredzes izplatīšanu pēc iespējas plašākā mērogā, lai rosinātu savstarpējas zināšanu apguves procesus (6). Turklāt vērš uzmanību uz kopīgiem pasākumiem, kas veikti, lai, pamatojoties uz ieinteresēto pušu daudzpusēju vai divpusēju vienošanos, nostiprinātu un pilnveidotu kaimiņattiecības starp divu vai vairāku kaimiņos esošo valstu sabiedrībām un pašvaldībām;

21.

atgādina RK Biroja deklarācijā Eiropadomes 2011. gada pavasara sanāksmei pausto vēstījumu, proti, teritoriālie līgumi ļaus jaunajai stratēģijai dot teritoriālu dimensiju, kā arī palīdzēs orientēt visus pieejamos politikas instrumentus un finansējumu uz dažādajiem iesaistītajiem pārvaldības līmeņiem;

22.

uzsver, ka saskaņā ar dalībvalstīs un Eiropas Savienībā spēkā esošajiem tiesību aktiem vietējām un reģionālajām pašvaldībām jācenšas sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, un tādēļ aicina ES prezidējošās valstis Eiropadomes secinājumos paust skaidru atbalstu daudzlīmeņu pārvaldības principiem, tostarp RK priekšlikumam par teritoriālajiem līgumiem;

23.

norāda, ka saskaņā ar valstu reformu programmu analīzi vietējās un reģionālās pašvaldības vairumā dalībvalstu netika pietiekami iesaistītas dalībvalstu reformu programmu izstrādē. RK aicina dalībvalstis pēc iespējas plašāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības valstu reformu programmu īstenošanā. Augšupēji vērsta īstenošanas stratēģija, kurā iesaistīti pēc iespējas vairāk pārvaldības līmeņu saskaņā ar subsidiaritātes principu, ne tikai uzlabo valstu reformu programmu panākumu perspektīvas, bet arī rada plašāku sabiedrisko atbalstu to īstenošanai. Reģionu komiteja pauž gatavību sadarboties ar ieinteresētajiem reģioniem teritoriālo līgumu koncepciju un reģionālo darbības programmu izstrādāšanai, lai tādējādi varētu sākt stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu un īstenot pamatiniciatīvas reģionālajā līmenī. Tas visvairāk attiecas uz vietējo digitalizācijas programmu un vietējo inovācijas programmu, kas palīdz reģioniem lietpratīgi specializēties, veidot ES līmeņa sadarbību un labklājības pamatu;

24.

uzsver, ka ir svarīgi veidot reģionālās inovācijas spējas, balstoties uz pārdomātu specializāciju un papildināšanas iespējām kaimiņreģionos. Jāizmanto viss Eiropas makroreģionu potenciāls, lai paplašinātu tirgus un nodrošinātu novatorisku izmēģinājumu vidi izaugsmes veicināšanai. Ņemot vērā minēto, ir redzams, ka Baltijas jūras reģionu varētu izmantot kā novatoru un piemēru prototipu izstrādāšanai visai Eiropai;

25.

atzīst dziļo plaisu starp jaunākajām zināšanām pētniecības jomā un reālo praksi. Jāīsteno plaši pasākumi reģionālajā līmenī, lai pētniecības rezultātus pārvērstu jauninājumos, kuri ir pielāgoti vietējām vajadzībām un kurus var izmantot visā Eiropā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāveido publiskā un privātā sektora partnerības un jārosina līdzdalība vietējā līmenī (tā dēvētie uz lietotāju orientētie atvērtie jauninājumi atvērtās sabiedrībās vērtības radīšanai);

26.

uzsver pamatiniciatīvu “Inovācijas Savienība” (7) un “Digitālā programma Eiropai” (8) izšķirošo vispārējo lomu, lai radītu labvēlīgus apstākļus plaisas novēršanai starp pašreizējiem pētniecības rezultātiem un praksi. Vietējā un reģionālajā līmenī īstenotie stratēģiskie un operatīvie pasākumi jāpilnveido un pat radikāli jāpārveido, lai tie atbilstu jaunākajiem pētījumu rezultātiem;

27.

aktīvi mudina veicināt pakalpojumu inovācijas, lai modernizētu procesus un liktu pamatus digitāli sistēmiskai domāšanai;

28.

iesaka Komisijai steidzami pieņemt lēmumus, lai liktu pamatus vienotā tirgus, jo īpaši vienotā digitālā tirgus, izveidei un nodrošinātu finansējumu atsevišķām visaptverošām pētniecības un izstrādes iniciatīvām, kuras starpdisciplinārā un radošā veidā ļautu pārnest un praktiski izmantot pasaules mērogā pētniecības jomā iegūtās zināšanas. Tām jābūt novatoriskām iniciatīvām, kurās piedalās labākie eksperti un pārmaiņu veicinātāji no dažādām jomām;

29.

mudina Komisiju kopīgi ar RK pēc iespējas drīzāk uzsākt plašu saziņas kampaņu, lai informētu vietējo un reģionālo lēmumu pieņēmējus un sabiedrību par stratēģiju “Eiropa 2020”. Šai nolūkā RK ierosina kopīgi ar Komisiju izstrādāt “Rokasgrāmatu pilsētām un reģioniem par stratēģiju “Eiropa 2020” ”, lai konkrēti izskaidrotu, kā tās var sniegt ieguldījumu stratēģijas īstenošanā, un minētu arī dažādos finansējuma avotus (valstu, vietējā, reģionālā un ES līmeņa);

30.

apņemas arī turpmāk ar Stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības foruma starpniecību pārraudzīt minētās stratēģijas īstenošanu vietējā līmenī. Saistībā ar Eiropas pusgadu un lai palīdzētu sekmīgi īstenot jauno stratēģiju, RK veiktās pārraudzības rezultātus publicēs katra gada decembrī pirms Komisijas gada izaugsmes pētījuma un Eiropadomes pavasara sanāksmes;

31.

uzsver, ka patiesais izaicinājums Eiropas Savienībai, dalībvalstīm un reģioniem ir radīt vajadzīgo sinerģiju starp publiskā un privātā sektora finanšu instrumentiem, lai būtu iespējams īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”, un aicina nodrošināt ciešāku koordināciju starp valstu, reģionālā un vietējā līmeņa budžetiem, lai ļautu reģioniem un pilsētām labāk izmantot struktūrfondus un citas Eiropas Savienības programmas;

32.

uzsver, ka sevišķi nepieciešama ir resursu lielāka koncentrēšana uz stratēģijas “Еiropa 2020” uzdevumiem un mērķiem, un norāda uz saikni starp kohēzijas politiku un stratēģiju “Eiropa 2020”, kas dod reālu iespēju gan arī turpmāk sniegt atbalstu nabadzīgākajiem Eiropas Savienības reģioniem centienos panākt iekavēto, gan vienkāršot Eiropas Savienības dažādo politikas jomu koordināciju un piešķirt kohēzijas politikai vadošo lomu visas Eiropas Savienības izaugsmes sekmēšanā, vienlaikus risinot tādas sabiedriskās problēmas kā novecošana un klimata pārmaiņas (9);

33.

šai sakarā apstiprina savu interesi par diviem Komisijas priekšlikumiem saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu laika posmam pēc 2013. gada (10): pirmkārt, attīstības un ieguldījumu partnerības līgumi starp Komisiju un katru dalībvalsti, kuros atspoguļotas partneru saistības valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, un, otrkārt, vienota stratēģiska satvara izveide, lai palielinātu politiku saskaņotību stratēģijas “Eiropa 2020” un kohēzijas politikas mērķu sasniegšanai un tādējādi aizstātu līdzšinējās atsevišķās pamatnostādnes;

34.

atgādina par kohēzijas politikas pasākumiem, kurus paredzēts izmantot, lai izveidotu reģionālas inovāciju sistēmas un teritoriālās sadarbības instrumentus, nodrošinātu riska kapitālu un īstenotu pasākumus novatorisku produktu ātrākai ieviešanai, kā arī rosinātu veidot tīklus starp ekonomikas, zinātnes un pārvaldes nozares dalībniekiem (11);

35.

atgādina, ka jāizstrādā labākas datu vērtēšanas metodes, nevis jāizmanto vienīgi IKP. Tas ļautu aplūkot tādus jautājumus kā klimata pārmaiņas, efektīva resursu izmantošana, dzīves kvalitāte un sociālā iekļaušana. RK norāda, ka rādītājiem, ko izmanto vietējās, reģionālās un valstu, kā arī Eiropas Savienības pārvaldes iestādes, jābūt vienotiem, un tiem jāveicina uz sabiedrību orientētu jauninājumu attīstīšana un izplatīšana, kā arī konsekventa lēmumu pieņemšana (12). Šie papildu rādītāji jāņem vērā kohēzijas politikas īstenošanā un novērtēšanā, lai tādējādi labāk atspoguļotu katra reģiona attīstību (13);

36.

aicina Eiropas Komisiju veicināt jaunas teritoriālās partnerības, vienkāršojot un uzlabojot starpreģionālo sadarbības programmu pārvaldību (14);

37.

aicina uzlabot reģionu un pilsētu spējas izmantot Septīto pamatprogammu, Konkurētspējas un jauninājumu programmu un citas līdzīgas iniciatīvas. Īpaša uzmanība jāpievērš digitalizācijas un jaunu svarīgāko pamattehnoloģiju sniegto iespēju pilnīgai izmantošanai, lai modernizētu reģionālo inovāciju politiku;

38.

atzīst, ka inovācijas ir dažādu elementu un starpdisciplināru pieeju kombinācijas rezultāts, un aicina īstenot pasākumus, lai palielinātu reģionu struktūrkapitālu un attiecību kapitālu gan iekšēji — profesionālās kopienās —, gan sadarbojoties ar citiem;

39.

uzskata, ka uzņēmumiem ir jāpieņem jauni domāšanas veidi un plaši jāizmanto attiecīgajā reģionā pieejamie kolektīvie resursi un ka viņu panākumi tādējādi ir atkarīgi no sociālā kapitāla. No otras puses, RK mudina reģionus, lai tie, izmantojot publiskā un privātā sektora dalībnieku partnerības ar augstskolām un citām nozīmīgām zināšanu iestādēm — partnerības, kas orientētas uz cilvēkiem,— vērstu savu darbību atvērtu inovāciju virzienā, t.i., modernizētu “trīskāršās spirāles” (Triple Helix) koncepciju;

40.

atzinīgi vērtē, ka iepirkumu pirms komerciālas izplatīšanas izmantot, lai uz sabiedrību orientētus jauninājumus sasaistītu ar risinājumiem, kas balstīti uz tehnoloģijām, un uzsver, ka, modernizējot iepirkuma noteikumus, jāuzlabo publiskā sektora spēja iegūt labāko cenas un vērtības attiecību (15). Ar nosacījumu, ka starp reģioniem iespējams koordinēt specifikācijas un procesus, iepirkums pirms komerciālas izplatīšanas var kļūt arī par ievērojamu dzinēju vienotā tirgus izveidei Eiropā;

41.

atkārtoti norāda, ka iepirkums pirms komerciālas izplatīšanas tiks vēl vairāk uzlabots, ja to papildinās atvērtas inovācijas, kuru mērķis ir paātrināt videi draudzīgas zināšanu sabiedrības attīstību jeb, citiem vārdiem sakot, ja to izmantos, lai izstrādātu vienotus, atkārtoti izmantojamus risinājumus to infrastruktūru un pakalpojumu izveidei, uz kuriem balstās modernās, praksē pastāvošās inovāciju ekosistēmas.