1.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/4

—

Komiteja pauž gandarījumu par to, ka Komisijas skatījumā MVU ir ES ekonomikas mugurkauls, un uzskata: MVU labai piekļuvei iepirkuma procedūrām ir būtiska nozīme nodarbinātības saglabāšanā. Tāpēc ir svarīgi cik vien iespējams novērst šķēršļus, ar kuriem MVU saskaras, vēloties iesniegt piedāvājumus;

—

Komiteja aicina Komisiju sekmēt, lai valsts līmenī (ieteicams, izveidojot elektronisku reģistrācijas sistēmu) konkursu dalībnieki varētu pieprasīt “publiskā iepirkuma pasi”, kuras saturu un izmantošanu var standartizēt. Šāda pase apliecinātu, ka uzņēmēja rīcībā ir vajadzīgās deklarācijas un apliecinājuma dokumenti, kurus līgumslēdzējas iestādes bieži pieprasa, veicot iepirkumu. Pieprasot šādu pasi, uzņēmējam vienas un tās pašas deklarācijas un apliecinājuma dokumenti nav jāiesniedz vairākkārt. Tas rada būtisku laika un resursu ietaupījumu, ja uzņēmējs iepirkuma procedūrās piedalās bieži;

—

Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi izmantot publisko iepirkumu, lai nodrošinātu iespēju īstenot ar inovāciju, ilgtspēju un vidi saistītos mērķus. Minēto mērķu sasniegšanai nelabvēlīgs ir kritērijs, ka prasībām un vēlmēm attiecībā uz pretendentiem jābūt saistītām ar līguma priekšmetu. Tāpēc saistību ar līguma priekšmetu nedrīkstētu izvirzīt par prasību.

Ziņotājs

Henk KOOL kgs (NL/PSE), Hāgas Izpildpadomes loceklis

Atsauces dokuments

“Komisijas Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju – Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu”

COM(2011) 15 galīgā redakcija.

1.

Komiteja pauž gandarījumu par to, ka Eiropas Komisija ir publicējusi dokumentu “Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju – Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu”, kurā tā pievērš uzmanību vietējo un reģionālo pašvaldību un citu līgumslēdzēju iestāžu viedokļiem par izdevumu samazināšanu, modernizāciju un publiskā iepirkuma direktīvu noteikumu precizēšanu un vienkāršošanu.

2.

Komiteja, pirmkārt, uzskata, ka Direktīva 2004/18/EK (turpmāk tekstā “direktīva”) dažos jautājumos ir pārāk detalizēta un iesaka Komisijai to pēc iespējas vienkāršot.

3.

Komiteja arī iesaka direktīvas noteikumus precizēt, kur tas nepieciešams. Dažus minētās direktīvas elementus ir papildinājusi Eiropas Savienības Tiesa. Komiteja uzskata, ka būtu ļoti vēlams kodificēt svarīgākos judikatūras tiesību aktus, taču nepadarīt tos stingrākus, un aicina noteikt, ka attiecībā uz B pakalpojumiem, subsīdijām, darījumiem ar zemes īpašumiem un līgumiem, kuru vērtība ir mazāka par robežvērtībām, nebūtu jānosaka obligāta iepirkuma procedūra un pārredzamības nodrošināšanas prasība, ja nav skartas pārrobežu intereses.

4.

Komiteja uzskata: lai nodrošinātu pēc iespējas labāku iekšējā tirgus darbību, ir svarīgi veicināt gan līgumslēdzēju iestāžu, gan tirgus dalībnieku profesionalitāti. Komiteja aicina Komisiju (likt) izveidot valstu zināšanu centrus un vienotu Eiropas līmeņa zināšanu centru. Šādi centri būtu jāizveido saskaņā ar valstīs jau esošajām sistēmām. Tādi zināšanu centri varētu arī palīdzēt līgumslēdzējām iestādēm īstenot mērķus inovācijas, sociālā iepirkuma, ilgtspējas un vides jomā. Centru izmantošanai nevajadzētu būt obligātai. Vietējām varas iestādēm jābūt izvēles brīvībai šajā jautājumā.

5.

Komiteja pauž gandarījumu par to, ka Komisijas skatījumā MVU ir ES ekonomikas mugurkauls, un uzskata: MVU labai piekļuvei iepirkuma procedūrām ir būtiska nozīme nodarbinātības saglabāšanā. Tāpēc ir svarīgi cik vien iespējams novērst šķēršļus, ar kuriem MVU saskaras, vēloties iesniegt piedāvājumus.

6.

Ir svarīgi pēc iespējas samazināt uzņēmumu izmaksas, piesakoties iepirkuma procedūrai. Tāpēc Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu pēc iespējas pieņemt pašdeklarācijas un pierādījuma dokumentus pieprasīt tikai pieņemtajiem pretendentiem vai konkursu uzvarētājiem.

7.

Komiteja aicina Komisiju sekmēt, lai valsts līmenī (ieteicams, izveidojot elektronisku reģistrācijas sistēmu) konkursu dalībnieki varētu pieprasīt “publiskā iepirkuma pasi”, kuras saturu un izmantošanu var standartizēt. Šāda pase apliecinātu, ka uzņēmēja rīcībā ir vajadzīgās deklarācijas un apliecinājuma dokumenti, kurus līgumslēdzējas iestādes bieži pieprasa, veicot iepirkumu. Pieprasot šādu pasi, uzņēmējam vienas un tās pašas deklarācijas un apliecinājuma dokumenti nav jāiesniedz vairākkārt. Tas rada būtisku laika un resursu ietaupījumu, ja uzņēmējs iepirkuma procedūrās piedalās bieži. “Publiskā iepirkuma pase” būtu derīga noteiktu laiku, jo attiecīgo apliecību derīguma termiņš ir ierobežots. Tādējādi tiktu nodrošināta pases uzticamība. Šāda sistēma vietējā līmenī dažviet jau darbojas, un iegūtā pieredze ir pozitīva. “Publiskā iepirkuma pase” ir veidota tā, lai nerastos augstas izmaksas.

8.

Līgumslēdzēju iestāžu kopīgs iepirkums un dažādas vērtības iepirkumu sagrupēšana nav vēlama, jo uz lielākiem līgumiem attiecas stingrāki noteikumi. Tāpēc Komiteja iesaka Komisijai pievērst vairāk uzmanības tam, ka par minēto problēmu ir informēti MVU, un uzsvērt preču partiju nozīmīgumu paskaidrojuma rakstā vai kādā attiecīgā politikas dokumentā.

9.

Vairāk iespēju izmantot sarunu procedūru labvēlīgi ietekmētu MVU. Minētā procedūra gan līgumslēdzējām iestādēm, gan piedāvājumu iesniedzējiem nodrošina zināmu elastīgumu. MVU galvenā uzmanība ir vērsta uz sava produkta vai pakalpojuma labu pārzināšanu, nevis iepirkuma procedūru. Komiteja aicina Komisiju atļaut par standarta procedūru izmantot sarunu procedūru. Tas būtu jāregulē tādā pašā veidā, kā noteikts Direktīvā 2004/17/EK (komunālo pakalpojumu direktīva), ar ko saskaņā līgumslēdzējas iestādes var izvēlēties to publiskā iepirkuma veidu, kuru tās uzskata par piemērotāko attiecīgajam publiskajam iepirkumam. Komiteja iesaka vienkāršot visas paralēlās procedūras.

10.

Spēkā esošā slēgtā procedūra MVU var būt neizdevīga. Slēgtā konkursa pirmajā (atlases) posmā patlaban ir iespējams izvirzīt tikai prasības un vēlmes attiecībā uz uzņēmumu. Atlases prasības galvenokārt attiecas uz piegādātāja rezultātiem un pieredzi projektu īstenošanā. Lielākie uzņēmumi parasti ir īstenojuši vairāk projektu nekā MVU un tie var uzrādīt vairāk atbilstošu atsauces projektu. Tādējādi tiem ir lielākas iespējas uzvarēt konkursā. Tāpēc Komiteja iesaka slēgta konkursa pirmajā kārtā atļaut izvērtēt (noteiktus) līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus.

11.

Komiteja iesaka iepirkuma procedūrās pieļaut vairāk elastīguma.

12.

Publiskā iepirkuma tiesības ir sarežģītas un piedāvājumu iesniedzējiem ir ierobežotas iespējas labot nepilnības pieteikumos. Tas, citstarp, izriet no (valsts) tiesu prakses un no līgumslēdzējas iestādes izvēles attiecīgā konkursa dokumentos. Tādēļ Komiteja iesaka jaunajā direktīvā vai tās paskaidrojuma rakstā precizēt, kādas nepilnības piedāvājumos var labot un kādi papildinājumi un pielāgojumi ir atļauti.

13.

Līgumslēdzējai iestādei iepirkuma procedūras gaitā, atsaucoties uz piedāvājumu iesniedzēju jautājumiem, var rasties nepieciešamība līgumā ieviest izmaiņas vai pielāgojumus. Patlaban gadījumā, ja līgumā ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas, iepirkuma procedūra ir jāaptur un jāuzsāk jauna iepirkuma procedūra. Tāpēc Komiteja iesaka izveidot vienkāršu sistēmu, kas ļauj līgumslēdzējām iestādēm līgumā ieviest izmaiņas, piemēram, ar oficiālu labojumu, nedaudz pagarinot piedāvājumu iesniegšanas termiņu.

14.

Līguma izpildes gaitā var atklāties, ka līgumslēdzēja iestāde nav ņēmusi vērā kādu aspektu, ko tā vēlētos izmainīt, bet kuru nevar uzskatīt par neparedzamu vai nepieciešamu. Tāpēc Komiteja uzskata, ka spēkā esošo noteikumu par pielāgojumiem ir vēlams mīkstināt. Varētu, piemēram, atļaut sākotnējam izpildītājam piešķirt papildu darbu, kura apjoms atbilst kādai noteiktai līguma procentuālajai daļai, neievērojot atbilstību direktīvas 31. pantam.

15.

Komiteja aicina Komisiju jaunajā direktīvā paredzēt daudz elastīgākus noteikumus par pamatlīgumiem. Pamatlīgumi jāregulē tādā pašā veidā, kā noteikts komunālo pakalpojumu direktīvā. Pamatlīgumu termiņš, tāpat kā nosacījums, ka tikai izņēmuma gadījumā pamatlīgumā iespējami divi piegādātāji, uzskatāmi par nevajadzīgiem noteikumiem un tāpēc svītrojami.

16.

Komiteja ir gandarīta par to, ka Komisija zaļajā grāmatā pievērš uzmanību vides aizsardzības, sociālās iekļaušanas sekmēšanas, piekļuves uzlabošanas cilvēkiem ar invaliditāti un inovācijas nostiprināšanas mērķu īstenošanai.

17.

Komiteja uzsver, ka stratēģijas “Eiropa 2020” panākumi lielā mērā ir atkarīgi no tā, cik veiksmīgi vietējā un reģionālā līmenī izdosies ieviest jaunus, inovatīvus risinājumus, kas izvirzīti par mērķiem pamatiniciatīvās. Jauna inovatīva prakse nerodas pati no sevis. ES iepirkuma noteikumu modernizācijai vajadzētu sekmēt pašvaldību un citu publiskā sektora kā inovatīvu risinājumu īstenotāju stratēģisku rīcību un pasākumus.

18.

Komiteja uzsver, ka iepirkuma noteikumu modernizācijai vajadzētu palielināt publiskā sektora lomu inovāciju veicināšanā. Jārada nosacījumi, kas dotu iespēju realizēt arī tādus vērienīgus attīstības projektus vairāku miljonu euro vērtībā, kuri palīdzētu risināt sarežģītas sociālas problēmas un kurus realizētu konsorciji, kas uzņemas risku. Pašvaldībām un citām publiskā sektora struktūrām vajadzētu būt iespējai par saviem līdzekļiem veidot šādas grupas, kurās būtu apvienotas dažādu uzņēmumu un citu organizāciju nodrošinātās zināšanas un kompetence. Normālu konkurenci iepirkuma konkursos ir grūti un reizēm pat neiespējami nodrošināt. Neraugoties uz iepirkuma konkursu rīkošanas noteikumiem, ir jābūt iespējai, radot kaut ko pilnīgi jaunu, ar sarunu palīdzību apvienot dažādas zināšanas un kompetenci un, it īpaši, dot iespēju piedalīties maziem uzņēmumiem.

19.

Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi izmantot publisko iepirkumu, lai nodrošinātu iespēju īstenot ar inovāciju, ilgtspēju un vidi saistītos mērķus. Minēto mērķu sasniegšanai nelabvēlīgs ir kritērijs, ka prasībām un vēlmēm attiecībā uz pretendentiem jābūt saistītām ar līguma priekšmetu. Tāpēc saistību ar līguma priekšmetu nedrīkstētu izvirzīt par prasību. Līgumslēdzējas iestādes tad pašas varētu noteikt, vai tās saistību ar līguma priekšmetu attiecībā uz minētajiem aspektiem ņem vērā, un kādus kritērijus tās piemēro, jo apstākļi dalībvalstīs ir ļoti dažādi. Komiteja iesaka jaunajā direktīvā paredzēt minēto iespēju.

20.

atbalsta Eiropas Komisijas viedokli, ka publiskās iestādes var sniegt nozīmīgu ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, izmantojot savu pirktspēju, lai iegādātos preces un pakalpojumus ar augstāku “sabiedrisko vērtību”, piemēram, produktus, kas sekmē inovāciju, atbilst vides aizsardzības prasībām un sniedz ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām vai samazina enerģijas patēriņu, uzlabo nodarbinātības iespējas, sabiedrības veselību un sociālos apstākļus vai veicina līdztiesību, uzlabojot nelabvēlīgākā stāvoklī esošu grupu integrāciju. Jānodrošina līdzsvars starp minētajiem mērķiem, objektivitāti un nediskrimināciju, cenošoties nodrošināt taisnīgu konkurenci, lai MVU iegūtu līdzvērtīgu piekļuvi. Jāparedz arī, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, nekaitējot brīvai konkurencei, var izvirzīt kritērijus, kas ir stingrāki par ES obligātajām prasībām. Komiteja tomēr aicina Komisiju, lai tā, izstrādājot jauno direktīvu par publisko iepirkumu, līgumslēdzējām iestādēm nodrošinātu noteiktu izvēles brīvību. To varētu panākt paredzot, ka publiskajām iestādēm ar publisko iepirkumu jāsekmē noteikti pakalpojumi ar “sabiedrisku vērtību”, vienlaikus tām dodot iespēju izvēlēties attiecīgo iespēju.

21.

Komiteja ierosina ES līmenī sekmēt ilglaicīgu bezdarbnieku, cilvēku ar invaliditāti un praktikantu nodarbināšanu publiskā iepirkuma līgumu izpildes ietvaros. Piemēram, līgumslēdzējas iestādes uzaicinājumos uz konkursu par līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas vai līguma izpildes kritēriju var noteikt to, ka uzņēmumam, kas ir ieguvis tiesības slēgt līgumu, zināma līguma vērtības daļa jāvelta minēto mērķgrupu nodarbināšanai līguma izpildes ietvaros vai citviet uzņēmumā. Šādām prasībām ES līmenī joprojām jābūt brīvprātīgām un vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāsaglabā maksimāli iespējamais elastīgums, lai precizētu dažādos politiskos mērķus, ko tās vēlas sasniegt ar publisko iepirkumu, vienlaikus koncentrējoties uz maksimālās vērtības sasniegšanu.

22.

Komiteja uzskata, ka ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma kritērijs ir ļoti piemērots līdzeklis, lai īstenotu mērķus inovācijas, sociālā iepirkuma, ilgtspējas un vides jomā. Uz Komisijas jautājumu par to, vai būtu jāatceļ “viszemākās cenas” kritērijs konkrētu iepirkuma kategoriju gadījumā, Komiteja atbild noraidoši. Arī izmantojot piešķiršanas kritēriju “viszemākā cena”, iepriekš minētos mērķus var izvirzīt, piemēram, kā minimālās prasības. Šādā gadījumā līgumslēdzējām iestādēm jābūt izvēles iespējai atkarībā no līguma. Turklāt līgumslēdzējām iestādēm bieži vien jāievēro taupības mērķis, kas arī jāņem vērā, izvēloties līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju.

23.

Līgumslēdzējām iestādēm ne vienmēr ir iespējams pārbaudīt atbilstību konkursa prasībām visā piegādes ķēdē. Piemēram, ir grūti kontrolēt, vai ražošanas procesā kādā trešā valstī ir izmantots bērnu darbs. Komiteja aicina Komisiju pievērst uzmanību minētajai problēmai.

24.

Komiteja iesaka jaunajā direktīvā iekļaut vairākas jaunas procedūras, kas attiecas uz “tirgus laukumu” A pakalpojumiem, iedzīvotāju izvēles modeli un procedūru saistībā ar līgumiem, kam raksturīga cenu nepastāvība.

25.

“Tirgus laukums” A pakalpojumiem. Attiecīgā sistēma B pakalpojumiem dažās dalībvalstīs šobrīd ir šāda: vispārēja pamatlīguma slēgšanas tiesības netiek piešķirtas, bet katru līgumu izsludina atsevišķi tā sauktā (digitālā) “tirgus laukumā”. Tādējādi “tirgus laukumā” ir daudz dažādu uzaicinājumu uz konkursu un ieinteresētās personas var pieteikties uz attiecīgo piedāvājumu konkursu. Piedāvājumus novērtē attiecībā uz katru līgumu, pamatojoties uz piedāvāto cenu. Pēc tam piecus viszemākās cenas piedāvājumus izskata un novērtē, ņemot vērā kvalitātes kritērijus. Līgumslēgšanas tiesības piešķir vienam no pieciem pretendentiem, kura piedāvājums ir saimnieciski visizdevīgākais. Attiecībā uz A pakalpojumiem “tirgus laukuma” priekšrocība ir tā, ka šāda sistēma palielina iespējas pašnodarbinātajiem, kuri nenodarbina citus darba ņēmējus. Tiek ierosināts šādu sistēmu izstrādāt arī A pakalpojumiem.

26.

Iedzīvotāju izvēles modelis. Tā sauktais iedzīvotāju izvēles modelis ir procedūra, kas piedāvā risinājumu gadījumos, kad svarīga ir iedzīvotāju brīva kādā uzņēmuma izvēle. Tas ir svarīgi, ja līgums ir saistīts ar individuāliem pakalpojumiem. Tādā sistēmā pamatlīgumu slēdz ar visiem piedāvātājiem, kas atbilst kvalitātes prasībām un pieņem līgumslēdzējas iestādes noteikto (maksimālo) cenu. Pēc tam iedzīvotājs izvēlas organizāciju, no kuras viņš vēlas saņemt individuālos pakalpojumus.

27.

Svārstīgu cenu procedūra. Dažos tirgos, piemēram, enerģijas tirgū, cenas strauji svārstās. Izsludinot piedāvājumu konkursu šādos tirgos, ir vēlams, lai pieteikumu iesniegšanas termiņš būtu pēc iespējas īsāks. Pieteikumu iesniedzēju piedāvājumu pamatā ir enerģijas tirgus cena piedāvājuma iesniegšanas dienā. Tiek ierosināts jaunajā direktīvā attiecībā uz šādiem iepirkumiem paredzēt pielāgotu piedāvājumu iesniegšanas termiņu.

28.

Komiteja pauž gandarījumu par to, ka Komisija pārskata robežvērtību lielumu. Komiteja iesaka pirms jaunu robežvērtību noteikšanas izpētīt, sākot ar kādām robežvērtībām ir jāņem vērā pārrobežu interese. Tas nozīmētu, ka robežvērtības attiecībā uz piegādi un pakalpojumiem būtu ievērojami augstākas nekā pašreizējās robežvērtības. Ja var paredzēt pārrobežu intereses trūkumu, līgumslēdzējas iestādes var ietaupīt izdevumus, kas saistīti ar Eiropas mēroga publiskā iepirkuma procedūru. Komiteja uzskata, ka nepieciešamība noteikt ievērojami augstākas robežvērtības jāņem vērā PTO nolīguma par publisko iepirkumu (GPA) pārskatīšanā.

29.

Vispārēja piezīme: ne vienmēr ir zināms, vai pastāv pārrobežu interese. Lai to noteiktu, daudzos gadījumos jāveic tirgus izpēte, kas līgumslēdzējām iestādēm nozīmē papildu izdevumus. Ir vēlams precizēt, ko ietver termins “pārrobežu”, lai līgumslēdzējām iestādēm sniegtu lielāku noteiktību. Tāpēc Komiteja iesaka, lai Komisija sastāda tādu objektu vai tirgus jomu sarakstu, uz kuriem attiecas pārrobežu aspekts. Tāpat būtu jānosaka, vai tas skar visu dalībvalsti, vai tikai pierobežu reģionus.

30.

Uz Komisijas uzdoto jautājumu par to, vai līgumslēdzēju iestāžu pienākums būtu lielāku iepirkumu gadījumā izstrādāt specifikācijas vairāk nekā vienā valodā un/vai pieņemt citās valodās sagatavotus piedāvājumus, Komiteja atbild noraidoši. Tas ievērojami palielinātu administratīvo slogu, un, visticamāk, no ārvalstīm tiktu saņemti tikai nedaudzi piedāvājumi.

31.

Līgumi, kuru vērtība ir zemāka par ES direktīvu piemērošanas robežvērtībām: Komiteja uzskata, ka līgumi, kuru vērtībā ir zemāka par ES robežvērtībām, “pārrobežu” kategorijā nav iekļaujami. Pašreizējā prakse ir apliecinājusi, ka konkursos par līgumiem, kuru vērtība pārsniedz ES robežvērtības, ārvalstu piedāvātāji piedalās tikai ļoti nedaudzos gadījumos. Komiteja iesaka Komisijai veikt izpēti, lai iegūtu precīzus skaitliskus datus. Pamatojoties uz tiem, var noteikt, vai līgumus, kuru vērtība ir zemāka par ES noteiktajām robežvērtībām, ir mērķtiecīgi iekļaut “pārrobežu” līgumu kategorijā.

32.

Izņēmumi (līgumi, uz ko šī direktīva neattiecas): nav skaidrs, cik lielā mērā pārredzmības princips ir piemērojams izņēmumiem. Dažu izņēmumu gadījumos, piemēram, slēdzot pakalpojumu koncesijas līgumus, to noteikt ir vieglāk. Citu izņēmumu gadījumos, piemēram saistībā ar darba līgumiem un zemes īpašuma darījumiem, pārskatāmības principu piemērot nevajadzētu. Komiteja aicina Komisiju precizēt, uz kuriem direktīvas piemērošanas izņēmumiem attiecas pārredzamības princips.

33.

B pakalpojumi: Komiteja iesaka pārredzamības principu neattiecināt uz B pakalpojumiem, kas pēc A un B pakalpojumu saraksta pārskatīšanas iekļauti B pakalpojumu sarakstā, un aicina Komisiju to paredzēt jaunajā direktīvā.

34.

Komiteja rosina saglabāt pašreizējās A un B pakalpojumu kategorijas. B pakalpojumu sarakstā būtu jāsaglabā jomas, kurās nav pārrobežu konkurences, un jomas, kuru individuālais komponents ES līmeņa publisko iepirkumu dara nevēlamu, piemēram, veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus. Šādos gadījumos līgumslēdzējai pusei un lietotājam/pacientam būtisks faktors ir uzticēšanās par līguma izpildi atbildīgajai pusei. Individuālo pakalpojumu gadījumā izšķirīga nozīme ir līguma izpildītāja izvēlei. Tie bieži ir subjektīvi kritēriji un tos nevar ņemt vērā iepirkuma procedūrā. Komiteja rosina Komisiju B kategorijā iekļaut tos A kategorijas pakalpojumus, kas nav piemēroti pārrobežu tirdzniecībai. Komiteja rosina Komisiju arī izstrādāt instrumentus, kas ļautu vietējām un reģionālajām pašvaldībām vieglāk pārliecināties, vai attiecīgais iepirkuma konkurss atbilst pielikumā minētajai A vai B pakalpojumu kategorijai.

35.

Komiteja aicina Komisiju izvērtēt kodu sarakstus kopējā publiskā iepirkumā vārdnīcā (CPV). CPV kodi un attiecīgie pakalpojumi ir grūti saprotami un izraisa jautājumus. Komiteja uzstājīgi aicina sniegt kodu precīzu skaidrojumu vai sagatavot attiecīgus norādījumus.

36.

Komiteja iesaka pārskatīt noteikumus par līgumiem, kuriem direktīva nav piemērojama, apsverot gan šo noteikumu precizēšanu, gan papildināšanu. Piemēram, nav skaidrs, uz kuriem finanšu pakalpojumiem attiecas 16. panta d) apakšpunktā paredzētais izņēmums un kādos gadījumos finanšu pakalpojums uzskatāms par A pakalpojumu (6. kategorija).

37.

Komiteja aicina jaunajā direktīvā paredzēt izņēmumu attiecībā uz līgumslēdzēju iestāžu savstarpējiem līgumiem. Tā kā publisko iestāžu pienākums ir atbildīgi izmantot iedzīvotāju maksātos nodokļus, ir vēlams, lai tās varētu savstarpēji izmantot savas zināšanas un prasmes, atlīdzinot attiecīgos izdevumus, bet bez pienākuma izsludināt iepirkuma konkursu. Šāds izņēmums būtu nozīmīgs uzlabojums, kas sekmē ES tiesiskā regulējuma saskaņotību, un radītu risinājumu vienai no aktuālākajām ar publisko iepirkumu saistītajām problēmām, ar kuru šobrīd saskaras vietējās un reģionālās pašvaldības.

38.

Līgumslēdzējas iestādes saskaras ar nopietnām problēmām saistībā ar IKT sistēmu iepirkšanu. Līgumslēdzējas iestādes IKT vidē ir dažādas savstarpēji savienotas sistēmas. Tādēļ papildu līgumus, piemēram, par jaunām licencēm un atbilstīgiem jauniem modeļiem ne vienmēr var vienkārši izsludināt konkursa kārtībā, nerēķinoties ar nopietnām tehniska un finansiāla rakstura problēmām. Tāpēc Komiteja iesaka Komisijai apsvērt, vai jaunajā direktīvā izņēmuma iespējas minētajā jomā nevar paplašināt un/vai ieviest jaunu procedūru attiecībā uz IKT sistēmām tā, lai konkurētu nevis ražotāji, bet piegādātāji, jo tiktu izvirzīta prasība piegādāt kāda noteikta ražotāja produktu.

39.

Komiteja piekrīt Komisijai, ka inovācija ir jāatbalsta. Publiskā iepirkuma noteikumu dēļ līgumslēdzējas iestādes nevar vienkārši iegādāties jaunus inovatīvus produktus. Komiteja iesaka Komisijai izskatīt iespējas ieviest atbrīvojumu, kas varētu būt spēkā divus gadus no dienas, kad izgudrojumam piešķirts patents.

40.

Komiteja uzskata, ka līgumslēdzējām iestādēm, izsludinot iepirkuma konkursu, jābūt iespējai izmantot pieredzi, ko ar piedāvājumu iesniedzējiem guvusi kāda cita līgumslēdzēja iestāde. Negatīva pieredze, proti neapmierinošs gala rezultāts, ir jāņem vērā. Patlaban uzņēmums, kam ir bijuši (apzināti) darbības traucējumi, principā var piedalītie jaunā konkursā, kuru dažos gadījumos ir jāorganizē tikai tāpēc, ka izvēlētais piedāvātājs nav pildījis līgumu. Tas bieži nav vēlams, ņemot vērā iedragātās attiecības, uzticību un sniegtos pakalpojumus. Komiteja iesaka izmantot sistēmu, kas ļauj izmantot ar kādu uzņēmumu gūto pieredzi. Bez šaubām, sistēmai jābūt tādai, kas garantē objektivitāti. To var īstenot, izmantojot oficiālu novērtējuma ziņojumu par iepriekšējiem līgumiem un ieviešot izslēgšanas laika ierobežojumu.

41.

Komiteja mudina jaunās direktīvas darbības jomu attiecināt tikai uz līgumslēdzējas iestādes iepirkumiem. Tāda nostāja ir saskaņā ar daudziem elementiem Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā. Tiesa ir noteikusi, ka vispārējās direktīvas piemērošanas jomas noteikšanā izšķirošs faktors ir tiešs saimniecisks labums. Vispārēja rakstura līgumi, piemēram, par teritorijas attīstību un subsīdiju piešķiršanu definīcijā nav iekļaujami. Vienkārša prasību izvirzīšana, piemēram, līgumā par darba izpildi, nenozīmē saistības vai pienākumu veikt publisko iepirkumu. Līgumslēdzējām iestādēm, pildot to publiskos pienākumus, ir jābūt rīcības brīvībai izvirzīt prasības, lai noteiktu virzību. Komiteja aicina obligāta publiskā iepirkuma definīciju precizēt, kodificējot šajā jautājuma pastāvošo judikatūru.

42.

Līgumslēdzējas iestādes saskaras ar grūtībām, piemērojot “būvdarbu valsts līgumu” definīciju. Komiteja uzskata, ka kritērijs “būvdarbu paveikšana jebkāda veidā atbilstoši prasībām, ko noteikusi līgumslēdzēja iestāde” nav skaidrs. Komiteja aicina minēto definīciju pielāgot un vienkāršot.

43.

Komiteja aicina pievērst uzmanību mazām struktūrām, uz kurām attiecas publiskās tiesības. Obligāta publiskā iepirkuma prasība minētajām struktūrām uzliek nesamērīgi lielu slogu.

44.

Publisko tiesību subjekta definīcija ir jāgroza. Uzņēmumiem nav viegli noteikt, vai viņi kādā konkrētā gadījumā ir saistīti ar iestādi, kas ir publisko tiesību subjekts, jo attiecīgā definīcija ietver finanšu un uzraudzības kritērijus, kurus trešās puses nevar pārbaudīt. Turklāt ES Tiesa ir interpretējusi publisko tiesību subjektiem piemērojamos kritērijus. Komiteja iesaka Komisijai izstrādāt jaunu publisko tiesību subjekta jēdziena definīciju.