Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata – Mazāk administratīvo formalitāšu pilsoņiem: publisko dokumentu brīvas aprites un civilstāvokļa aktu atzīšanas veicināšana”

COM(2010) 747 galīgā redakcija

2011/C 248/19

Ziņotājs: HERNÁNDEZ BATALLER kgs

Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 14. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata – Mazāk administratīvo formalitāšu pilsoņiem: publisko dokumentu brīvas aprites un civilstāvokļa aktu atzīšanas veicināšana”

COM(2010) 747 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 26. maijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 472. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 15. un 16. jūnijā (15. jūnija sēdē), ar 127 balsīm par, 2 balsīm pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   EESK atzinīgi vērtē Komisijas zaļo grāmatu un atzīst nepieciešamību vienkāršot publisko dokumentu apriti visā Eiropas Savienībā, novēršot pašreizējos šķēršļus, lai Eiropas pilsoņiem atvieglotu dzīvi un sekmētu viņu tiesību efektīvāku izmantošanu.

1.2   EESK atbalsta Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir publisko dokumentu brīvas aprites sekmēšana, jo tādējādi tiek atbalstīta Eiropas pilsonība un stiprinātas pilsoņu ekonomiskās un sociālās tiesības.

1.3   EESK uzskata, ka saistībā ar civilstāvokļa aktu reģistriem Komisijai vajadzētu

1.4   Šajā sakarā EESK aicina ES iestādes un kompetentās struktūras nekavējoties atbalstīt un veicināt Komisijas ierosinājumus, lai iespējami ātrāk varētu pieņemt attiecīgu pārrobežu regulējumu jau pašreizējā likumdošanas periodā.

1.5   Tādēļ varētu aicināt plaši ieviest administratīvos dokumentus, kuri sagatavoti, izmantojot standartizētus un daudzvalodu formātus, par paraugu varētu ņemt CIEC izmantotos modeļus; tas, papildus citām priekšrocībām, novērstu arī vajadzību tulkot dokumentu reģistrācijas valstī.

2.   Ievads

2.1   Administratīvās procedūras, kas jāizpilda, lai publiskos dokumentus varētu izmantot ārpus tās dalībvalsts, kurā tie izsniegti, attiecīgajai personai var radīt būtiskas izmaksas un prasīt laiku, galvenokārt saistībā ar dokumenta autentiskuma apstiprināšanu vai sertificēta tulkojuma iesniegšanu.

2.1.1   Viens no šo grūtību iemesliem ir pilsoņu pienākums iesniegt citas dalībvalsts iestādēm publiskos dokumentus kā pierādījumu, lai varētu izmantot tiesības vai pildīt pienākumus. Šie dokumenti var būt ļoti dažādi. Tie var būt administratīvi dokumenti, notariāli apstiprināti akti, civilstāvokli apliecinoši dokumenti, dažādi līgumi un tiesu lēmumi.

2.1.2   Šajā sakarā izmantošanai ārzemēs paredzētu publisko dokumentu tradicionālo autentiskuma pierādīšanas metodi sauc par legalizāciju, un saskaņā ar parasto legalizācijas procedūru dokuments ir jālegalizē tās valsts kompetentajām iestādēm, kura izsniedz dokumentu, un pēc tam tās valsts vēstniecībai vai konsulārajam dienestam, kurā tas tiks izmantots. Vienkāršota procedūra ir Apostille, saskaņā ar kuru tā valsts, kas izsniedz dokumentu, apliecina arī tā īstumu.

2.1.3   Stokholmas programmas ietvaros (1) Eiropadome aicināja Komisiju turpināt darbu, lai pilnībā nodrošinātu brīvas pārvietošanās tiesību ievērošanu, un šajā sakarā Stokholmas programmas rīcības plānā paredzēti divi priekšlikumi tiesību aktiem par

3.   Komisijas zaļā grāmata

3.1   Komisija uzsāk apspriešanu par jautājumiem, kas saistīti ar publisko dokumentu brīvu apriti un civilstāvokļa aktu atzīšanas veicināšanu.

3.2   Publiskie dokumenti

3.2.1   Komisija vēlas uzsākt diskusiju par visiem publiskajiem dokumentiem, saistībā ar kuriem jāveic administratīvās formalitātes, lai tos varētu izmantot ārpus tās valsts, kurā tie izsniegti. Šīs formalitātes ietver autentiskuma apliecinājumu vai apstiprināta tulkojuma iesniegšanu. Visu šo dokumentu kopējā funkcija ir apliecināt faktus, par kuriem izdarīts ieraksts valsts iestādes reģistrā.

3.2.2   Šobrīd tādas administratīvās formalitātes kā legalizācija un Apostille ES dalībvalstīs regulē sadrumstaloti tiesību akti, un tam ir vairāki iemesli:

3.3   Iespējamie risinājumi, lai atvieglotu publisko dokumentu brīvu apriti dalībvalstīs:

3.4   Civilstāvokli apliecinošu dokumentu savstarpēja atzīšana:

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1   Eiropas Komisijas izstrādātā zaļā grāmata ir juridiski pamatota, ņemot vērā nepieciešamību uzlabot un paplašināt drošības, brīvības un tiesiskuma telpas darbību, kā arī stiprināt tās saikni ar ES pilsoņiem piešķirto tiesību izmantošanu un galvenajām ekonomiskajām brīvībām.

4.2   Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē šo Komisijas iniciatīvu, kura saskaņā ar konstitucionālajiem principiem un vērtībām, kā arī atbilstoši Eiropas Savienības mērķiem, kas nostiprināti ESL un LESD pēc Lisabonas līguma, par prioritāru nosaka tādu juridisko pieeju, kura nostiprina indivīdu lomu Eiropas integrācijas procesā.

4.3   Tādēļ Eiropas Savienības iestāžu un struktūru pienākums ir dot iespēju visiem ES dalībvalstu pilsoņiem un indivīdiem kopumā visplašākajā apjomā izmantot tiesības un brīvības atbilstoši Līgumu darbības jomai un saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem.

4.3.1   Tas sekmēs vienlīdzīgāku attieksmi atbilstoši ESL 9. pantā noteiktajam principam un palīdzēs novērst šo tiesību un brīvību izmantošanas šķēršļus, kuri nav attaisnojami, balstoties uz sabiedrisko kārtību un bieži vien aizsargā vienīgi korporatīvās intereses (kas nozīmē iespējamu iejaukšanos no ierēdņu, notāru, reģistra amatpersonu u.c. puses) vai slēpj nepamatotas bažas par ES dalībvalstu suverenitāti.

4.4   Tomēr turpmākie pasākumi, kuri tiks pieņemti, lai novērstu šķēršļus, ko rada administratīvas un lingvistiskas formalitātes, ir rūpīgi jāapsver, izvērtējot šo pasākumu materiālo ietekmi. Neraugoties uz priekšrocībām, ko pilsoņi gūst šķēršļu un administratīvā sloga novēršanas rezultātā, tostarp finansiālo izmaksu samazinājums un īsāki termiņi, lai būtu iespējams izmantot privātpersonām izsniegtos publiskos dokumentus ārpus valsts, kurā tie izsniegti, iepriekš minētie pasākumi var radīt būtiskas juridiskas pretrunas saistībā ar šo dokumentu ietekmi tādās jutīgās jomās kā civilstāvoklis.

4.5   Pēc minētās izvērtēšanas būtu lietderīgi veikt atsevišķu analīzi par šo pasākumu dzīvotspēju, pievēršoties gan procedūru un lingvistiskiem jautājumiem, gan arī būtiskākiem jautājumiem saistībā ar personu juridisko situāciju.

4.6   Lai īstenotu vispārēju brīvas pārvietošanās tiesību un tiesību uz dzīvesvietu, kā arī dibinājumbrīvības pilnīgu izmantošanu, pakalpojumu sniegšanas brīvību un darbaspēka brīvu kustību iekšējā tirgū, ir vajadzīgi pārvalstiski mehānismi un tiesību akti, kas novērš administratīvās formalitātes saistībā ar publisko dokumentu īstuma apstiprināšanu, vai ierobežo tās, piemērojot tikai īpašos gadījumos.

4.6.1   To dalībvalstu iestāžu iejaukšanās, kurās nav izdots publiskais dokuments, dažkārt ir saistīta ar interesēm, kas nav savienojama ar ES tiesībām, turklāt rada diskriminējošu attieksmi un nepamatotus apgrūtinājumus personām.

4.6.2   Neapšaubāmi sabiedrisko kārtību un dalībvalstu finansiālo interešu aizsardzību var nodrošināt, izmantojot indivīdu mazāk apgrūtinošos līdzekļus, un nekādā gadījumā neierobežojot ar ES tiesību aktiem piešķirtās tiesības. Ja pastāv pamatotas šaubas par kāda dokumenta autentiskumu vai ja kāds dokuments kādā dalībvalstī neeksistē, valstu kompetentās iestādes apmainās ar nepieciešamo informāciju un meklē piemērotus risinājumus.

4.6.2.1   Šajā sakarā Komiteja tomēr uzsver savu viedokli, ka valsts iestādēm ir pienākums ar visiem iespējamiem līdzekļiem atvieglot pilsoņiem pārvalstu legalizāciju attiecībā uz publiskajiem dokumentiem, kuri apliecina civilo statusu, vai gadījumos, kad tie ir vajadzīgi, lai izmantotu ES tiesību aktos atzītās tiesības un brīvības.

4.6.3   To apliecina dažādā pieredze ES, piemēram:

4.6.3.1   Ņemot vērā minēto pieredzi, Komisijai būtu lietderīgi saistīt zaļajā grāmatā iekļauto priekšlikumu tiesību aktam par publisko dokumentu brīvu apriti ar citām iniciatīvām, piemēram, “Eiropas digitālā programma” un “e-2020”. EESK uzskata, ka tā varētu būt laba iespēja, lai sekmētu civilstāvokļa aktu reģistru tīkla izveidi, kas palīdzētu piemērot principu par dokumentu uzrādīšanu tikai vienu reizi, tādējādi vienkāršojot visas administratīvās procedūras.

4.6.3.2   EESK uzskata, ka vajadzētu apsvērt iespēju drīzumā izveidot elektronisku datu bāzi, kurā būtu apkopoti dalībvalstīs visbiežāk izdoto publisko dokumentu modeļi un kuras pārvaldību uzņemtos Eiropas Komisija. Minētie dati atvieglotu publisko dokumentu savstarpēju atzīšanu un automātisku apstiprināšanu visā ES teritorijā, salīdzinot tos ar ekvivalentiem dokumentiem citās oficiālajās valodās.

4.6.4   Arī pieredze citās ES politikas jomās liecina, ka ir iespējams izmantot dokumentus, kas sagatavoti, izmantojot identiskus vai līdzīgus formātus, tehnikas un materiālus, piemēram, Eiropas pase (4) un papilddokumenti, kas norādīti LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā; automašīnas un motocikla vadītāja apliecības modelis dažādās formās u.c.

4.6.5   Tādēļ varētu aicināt plaši ieviest administratīvos dokumentus, kuri sagatavoti, izmantojot standartizētus un daudzvalodu formātus, par paraugu varētu ņemt CIEC izmantotos modeļus; tas, papildus citām priekšrocībām, novērstu vajadzību tulkot dokumentu reģistrācijas valstī.

4.7   Neapšaubāmi ciešāka administratīvā sadarbība un visās ES dalībvalstīs derīgu dokumentu izsniegšana ir sasniedzami mērķi savstarpējās uzticēšanās, ja ne atzīšanas, vidē, un tas ir ļoti ieteicams lai atvieglotu iepriekš minēto ES pilsoņu tiesību un galveno ekonomisko pamattiesību izmantošanu. Tādu Eiropas tiesību normu pieņemšana, kas pilnībā piemērojami visās dalībvalstīs, ir institucionāls uzdevums, kas ietilpst ES kompetencē un ir vajadzīgs integrācijas procesa padziļināšanai.

4.8   Tomēr jautājumā par dokumentāriem pierādījumiem civilstāvokļa apliecināšanai ietverti vairāki sarežģīti aspekti, un tādēļ jāizskata dažādas alternatīvas likumdošanas politikas ietvaros.

4.8.1   Ir jāatrod kopīgs risinājums pašreizējai problēmai saistībā ar civilstāvokli apliecinošiem dokumentiem, kurus izsniegušas kompetentas dalībvalstu iestādes, kas vienādā mērā neatzīst civilstāvokli un tā radīto tiesisko situāciju. Iespējams, piemērots risinājums būtu civilstāvokļa Eiropas apliecības ieviešana.

4.8.2   Dalībvalstu atšķirīgās juridiskās, kultūras un reliģiskās tradīcijas rada atšķirīgus aspektus personas tiesiskajā situācijā. Tas rada neatbilstības, sākot ar dažās dalībvalstīs izvirzītu prasību pirms stāšanās laulībā iesniegt apliecinājumu, ka nav nekādu šķēršļu laulības noslēgšanai, līdz pat viendzimuma laulību atzīšanai, uzvārdu secības noteikšanai un dzimuma noteikšanai pēc dzimuma maiņas.

4.9   Ņemot vērā, ka šobrīd dalībvalstīm ir kompetence minētajā jomā, un Lisabonas līgumā nav iekļauts īpašs juridiskais pamats pārvalstisku tiesību aktu saskaņošanas sekmēšanai attiecībā uz šo jautājumu, un to, ka pretēji LESD 77. panta 3. punkta noteikumiem par vīzām un īstermiņa uzturēšanās atļaujām nav klauzulas, kas kompensētu precīzi definētas kompetences trūkumu, ir stingri jāievēro subsidiaritātes princips.

4.10   Tādējādi savstarpējās atzīšanas principa hipotētiska piemērošana, izmantojot jebkādus pārvalstiskus tiesību aktus, balstoties uz LESD 81. panta 1. punkta vispārīgajiem noteikumiem, būtu jāapsver saistībā ar īpašu likumdošanas procedūru, ko paredz LESD 81. panta 3. punkts, kurā noteikta dalībvalstu Parlamentu līdzdalība.

4.10.1   Šajā sakarā nebūtu lietderīgi veikt sīku analīzi vai neobjektīvu novērtējumu attiecībā uz juridiskajām iespējām, kuras Eiropas Savienība varētu izmantot atkarībā no tā, kāda civilstāvokļa situācija ir jāatzīst, jo tās varbūt varētu piemērot radniecības atzīšanas, adopcijas vai personas uzvārda piešķiršanas gadījumos, bet ne laulības atzīšanai.

4.10.2   Neatkarīgi no Eiropas Savienības izraudzītās juridiskās iespējas un laika, kas vajadzīgs, lai to pieņemtu, būtu jāsniedz tūlītējs atbalsts personām, kuru tiesiskā situācija vai civilstāvokli apliecinoša dokumenta radītās tiesiskās sekas ir jāatzīst. To var panākt, izstrādājot Eiropā saistošus noteikumus vai pamatnostādnes, kas palīdzētu kompetentajām iestādēm sniegt konsekventus, elastīgus risinājumus, kuri nav diskriminējoši attiecībā uz nacionālo piederību.

4.11   Tā kā steidzami ir jāvienkāršo publisko dokumentu aprite, dalībvalstīm un ES iestādēm būtu jāatbalsta Komisijas iniciatīvas, kas vērstas uz publisko dokumentu brīvas aprites veicināšanu un jāizveido civilstāvokļa Eiropas apliecības fakultatīva pārvalstiska sistēma, vienlaikus uzsākot darbu, kas nepieciešams, lai saskaņotu noteikumus par tiesību normu kolīzijām. Pa to laiku būtu jāpanāk savstarpējā atzīšana, nosakot minimālās prasības civilstāvokļa aktu reģistriem un vienojoties par dokumentu vispārējā derīguma atzīšanu ES, ja ir pārbaudīts, ka attiecīgā iestāde dokumentus izsniegusi likumīgi.

4.12   Lai nodrošinātu, ka ES turpmākie pasākumi saistībā ar publisko dokumentu brīvu apriti ir iespējami efektīvāki, Komiteja aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt piemērošanas jomu, turpmākajos priekšlikumos par tiesību aktiem tos attiecinot arī uz Eiropas Ekonomiskās zonas iedzīvotājiem un iedzīvotājiem no tām trešām valstīm, ar kurām ES ir parakstījusi šobrīd spēkā esošos asociācijas nolīgumus (uz abpusēja pamata ar dalībvalstu iedzīvotājiem), un pastāvīgi dzīvojošam personām no trešām valstīm, kuri izveidojuši uzņēmumus un pastāvīgi dzīvo kādā ES dalībvalstī.

(1)  COM(2004) 401 galīgā redakcija.

(2)  Regula (EK) Nr. 2201/2003,21. pants, 2. punkts.

(3)  Saskaņā ar 3. konvenciju, tiklīdz civilstāvokļa reģistrācijas amatpersona sagatavo laulības apliecību, tā, izmantojot tipveida veidlapu, par to informē tās vietas civilstāvokļa reģistrācijas amatpersonu, kurā ir dzimis katrs no nākamajiem laulātajiem.

(4)  OV C 241, 19.09.1981. un OV C 179, 26.07.1982.