Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Centrālajai bankai – ES sistēma krīžu pārvarēšanai finanšu nozarē”

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 304. pantu 2010. gada 20. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Centrālajai bankai “ES sistēma krīžu pārvarēšanai finanšu nozarē””

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 26. maijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 472. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 15. un 16. jūnijā (16. jūnija sēdē), ar 132 balsīm par, 13 balsīm pret un 20 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.1. EESK piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka atbalsts bankrotējošām finanšu iestādēm uz publisko finanšu un vienlīdzīgu konkurences apstākļu iekšējā tirgū rēķina turpmāk nav pieņemams, un principā atbalsta ierosināto visaptverošo ES sistēmu. Tās ieviešana prasīs no valstu iestādēm, kā arī no bankām papildu izmaksas, profesionālās prasmes un cilvēkresursus, kā arī dalībvalstu tiesiskā regulējuma sistēmu un režīmu reformas. EESK pauž cerību: ņemot vērā sabiedriskās apspriešanas rezultātus, Komisija veiks rūpīgu ietekmes novērtējumu par nepieciešamajām izmaksām, cilvēkresursiem un tiesiskā regulējuma reformām. Reālistiskā priekšlikumā būtu jāparedz atbilstošs termiņš cilvēkresursu piesaistīšanai, ņemot vērā, ka tie var nebūt uzreiz pieejami tirgū.

1.2. Komiteja iesaka holistisku pieeju un mudina Komisiju novērtēt krīžu pārvarēšanas sistēmas kumulatīvo ietekmi, kā arī visu jauno regulatīvo prasību, jauno finanšu sektora nodokļu un banku nodevu ietekmi uz banku spēju nodrošināt aizdevumus mājsaimniecībām un uzņēmumiem par saprātīgām kredītprocentu likmēm, neapdraudot ekonomisko izaugsmi un darbavietu radīšanu (1).

1.3. EESK iesaka Komisijai noteikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu koordināciju starp izvēlēto noregulējuma iestādi, centrālo banku un finanšu ministriju (ja neviena no abām pēdējām nav izraudzīta kā noregulējuma iestāde dalībvalstī) pirms noregulējuma darbības veikšanas. Lai aizsargātu nozari no iespējamas problēmu izplatīšanās un uzticības krīzes, šādai koordinācijai ir būtiska nozīme gadījumos, kad noregulējums veicams attiecībā uz lielām un sistēmiski nozīmīgām iestādēm, kā arī gadījumos, kad vienlaicīgi veic noregulējumu attiecībā uz vairākām iestādēm.

1.4. Papildus ierosinātajām stresa pārbaudēm, ko sagatavošanas un profilakses pasākumu ietvaros veic uzraudzības iestādes, EESK iesaka Komisijai noteikt kā obligātas visām dalībvalstīm (DV) SVF / Pasaules Bankas Finanšu sektora novērtēšanas programmas (FSAP), kā ierosināts De Larosière ziņojumā (2). Analīze un stresa pārbaudes, ko veic saskaņā ar FSAP, sasaista makroekonomiskās norises un nelīdzsvarotību DV ar to makrofinansiālo stabilitātes riskiem un mikroriskiem, un tādējādi tās ir noderīgi un ļoti piemēroti analīzes instrumenti uzraudzības veicējiem.

1.5. EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par aktīvu pārvedamību kā preventīvu pasākumu, taču brīdina, ka uzraudzības iestādēm nevajadzētu piemērot jebkādu finansiālu atbalstu citām grupas struktūrām, bet tam arī turpmāk jābūt brīvprātīgam, un ka vienāda attieksme no mātesuzņēmuma un uzņemošās dalībvalsts puses ir izšķirīga, lai saglabātu finanšu stabilitāti. Grupas finanšu atbalsts būtu jāsniedz tikai saskaņā ar grupas finanšu nolīgumu un, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

1.6. Īpašā pārvaldnieka iecelšana ir signāls, ka bankai radušās problēmas, kas var apdraudēt noguldītāju uzticību un izraisīt noguldījumu aizplūšanu. Kad vienā un tajā pašā laikposmā ir iecelti īpašie pārvaldnieki vairākās finanšu iestādēs, var rasties nopietnas problēmas; šādos gadījumos būtu jāievieš papildu drošības pasākumi, lai aizsargātu attiecīgās bankas un sektoru kopumā no iespējamas problēmu izplatīšanās un uzticības krīzes.

1.7. EESK iesaka Komisijai izvērtēt pašu iestāžu līdzekļu ieguldīšanas (bail-in) instrumentu ietekmi uz banku nozari un finanšu tirgiem, kā arī veikt iespējamības un izmaksu un ieguvumu analīzi attiecībā uz dažādiem pašu iestāžu līdzekļu ieguldīšanas (bail-in) instrumentiem, lai apzinātu to pārrobežu ietekmi, realizējamību un pārredzamību.

1.8. Atbildes reakcija uz regulējuma pastiprināšanu un papildus krīzes pārvaldības pasākumu un instrumentu ieviešanu varētu būt ievērojama ēnu banku sistēmas attīstība. Komisijai būtu jāpārliecinās, ka regulatori un uzraudzītāji spēj ierobežot ārpus banku sektora radušos problēmu izplatīšanās risku attiecībā uz bankām. Uz ēnu banku struktūrām vajadzētu attiecināt stingrākus regulatīvos standartus, un tām jānodrošina iespēja segt zaudējumus.

2.1. Finanšu krīzes laikā valdības nepieļāva banku un citu sistēmisko finanšu iestāžu bankrotu. Tika pieņemts plašs pasākumu klāsts: dažos gadījumos bankām bija nepieciešami kapitālieguldījumi, radot milzīgas izmaksas publiskajām finansēm (cerams, ka tās būs atgūstamas nākotnē), savukārt citām bija vajadzīgs likviditātes atbalsts un / vai saistību garantijas. Visos gadījumos tas izraisīja spriedzi finanšu tirgos un ievērojami sašķobīja vienlīdzīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū un pasaules mērogā.

2.2. Ņemot vērā pastāvošo vienprātību, ka notikušais vairs nedrīkst atkārtoties, Komisija ir pieņēmusi vairākus paziņojumus saistībā ar krīžu pārvarēšanu un noregulējumu. Pirmais paziņojums tika izplatīts 2009. gada oktobrī (3), un tajā tika apsvērts, kādas izmaiņas ir nepieciešamas, lai būtu iespējams efektīvi pārvarēt un noregulēt krīzes vai lai strukturētā veidā pārtrauktu bankrotējušas pārrobežu bankas darbību. Otrajā paziņojumu, kuru publicēja 2010. gada maijā (4), tika iztirzāta noregulējuma finansēšana tādā veidā, lai samazinātu pārmērīgu risku uzņemšanos un aizsargātu publiskos līdzekļus (5). Paziņojums COM(2010) 579 galīgā redakcija iezīmē visaptverošu ES sistēmu grūtībās nonākušām un maksātnespējīgām bankām, kā arī politikas uzstādījumus, ko Komisija plāno īstenot. Plānotā tiesiskā pamata tehnisko detaļu sabiedriska apspriešana ir uzsākta 2010. gada decembrī.

2.3. Komisija plāno pakāpeniski ieviest ES krīžu pārvarēšanas režīmu. Kā pirmo soli tā iecerēja līdz 2011. gada vasarai pieņemt tiesību akta priekšlikumu par saskaņotu ES sistēmu krīžu novēršanai un banku atveseļošanai un noregulējumam, kas ietvertu kopīgu noregulējuma instrumentu komplektu un sadarbības pastiprināšanu starp valstu iestādēm, risinot ar banku pārrobežu darbību saistītās neveiksmes. Kā otro soli Komisija izskatīs nepieciešamību ciešāk saskaņot banku maksātnespējas režīmus. Visbeidzot, trešais solis ietvertu integrēta noregulējuma režīma izveidi līdz 2014. gadam, iespējams, balstoties uz vienotu Eiropas noregulējuma iestādi.

3.1.1. Komisijas paziņojumā ierosināta krīžu pārvarēšanas sistēma, kas “attieksies uz visām kredītiestādēm un dažām ieguldījumu sabiedrībām neatkarīgi no tā, vai tās darbojas vienā vai vairākās valstīs”“neatkarīgi no to veida un lieluma, turklāt arī sistēmiski svarīgām iestādēm”. Zemsvītras piezīmē Komisija skaidro, ka tās “politikas mērķis ir aptvert tās ieguldījumu sabiedrības, kuru bankrots varētu izraisīt sistēmisku nestabilitāti, un tiek apsvērti varianti, kā šo kategoriju varētu definēt”. Faktiski daudzas paziņojuma sadaļas attiecas ne tikai uz kredītiestādēm, bet arī uz ieguldījumu sabiedrībām, nesniedzot skaidru definīciju attiecībā uz šo kategoriju. EESK sagaida, ka Komisija skaidri definēs ieguldījumu sabiedrību un ieguldījumu fondu kategorijas, ar iespējamajiem sistēmiskajiem sazarojumiem, ņemot vērā 2010. gada decembrī uzsāktās sabiedriskās apspriešanas rezultātus. Komiteja aicina Komisiju arī izvērtēt, vai noregulējuma instrumenti un pilnvaras, kas ierosinātas paziņojumā COM (2010) 579 galīgā redakcija, būtu pietiekamas, lai pienācīgi risinātu visas konkrētās problēmas saistībā ar ieguldījumu sabiedrības un ieguldījumu fondu maksātnespēju.

3.1.2. Preventīvā, krīžu pārvarēšanas un noregulējuma sistēma ir balstīta uz septiņiem principiem un mērķiem, kam būtu jānodrošina, ka grūtībās nonākušās bankas iziet no tirgus, neapdraudot finanšu stabilitāti. EESK atbalsta lielāko daļu no tiem, taču par ceturto un pēdējo no tiem izsaka dažas piezīmes un precizējumus:

3.1.3. Atbildes reakcija uz regulējuma pastiprināšanu un papildus krīzes pārvaldības pasākumu un instrumentu ieviešanu varētu būt ievērojama ēnu banku sistēmas attīstība. EESK iesaka, ka regulatoriem un uzraudzītājiem būtu jācenšas ierobežot ārpus banku sektora radušos problēmu izplatīšanās risku attiecībā uz bankām un ka ēnu banku struktūrām būtu jānodrošina iespēja segt zaudējumus, paredzot atbilstošus regulatīvos standartus.

3.2.1. Komisijas izstrādātā sistēma principā ir pareiza, un EESK atbalsta ierosinātos trīs pasākumu veidus:

Šīs sistēmas ieviešana ne tuvu nebūs vienkārša, un EESK atzinīgi vērtē nodomu nodrošināt pakāpenisku un vienmērīgu pārēju no esošajiem valstu pasākumiem uz ierosināto sistēmu. Daudzās valstu iestāžu ierosinātās iniciatīvas, kā arī atšķirīgie valstu tiesību akti attiecībā uz īpašumtiesībām, bankrotu, administratoru administratīvo un krimināltiesisko atbildību rada daudz šķēršļu ātrai pārejai uz izklāstīto sistēmu. Komiteja pauž cerību, ka “plašs rīcības variantu klāsts” netiks ļaunprātīgi izmantots politiskās, ekonomiskās un sociālās ārkārtas situācijās, bet gan izmantots, lai nodrošinātu elastību, pielāgojot valstu tiesību normas Eiropas tiesību aktiem, un lai veicinātu efektīvu koordināciju un sadarbību pārrobežu pārrobežu krīžu novēršanā un noregulējumā attiecībā uz visu kredītiestāžu veidiem neatkarīgi no to lieluma un savstarpējās saistības.

Komisijas paziņojumā skaidri norādīts, ka pilnvaras veikt agrīnu iejaukšanos joprojām būs uzraudzības iestādēm saskaņā ar Kapitāla prasību direktīvu (KPD), savukārt attiecībā uz pilnvarām veikt noregulējumu katrai dalībvalstij jānosaka, kura būs tās noregulējuma iestāde, kas īstenos noregulējuma pilnvaras. EESK atbalsta Komisijas ieteikumu, ka noregulējuma iestādei vajadzētu būt administratīvai, nevis tiesu iestādei, taču apzinās šķēršļus un grūtības saistībā ar tās īstenošanu. Komiteja arī pauž cerību, ka valstu ex-ante banku noregulējuma fondi (BNF), kas ierosināti paziņojumos COM (2010) 254 galīgā redakcija un COM (2010) 579 galīgā redakcija, būs līdzdalīgi noregulējuma pilnvaru īstenošanā, ja tie izveidoti saskaņā ar minētajos paziņojumos paustajiem ieteikumiem. Pat tad, ja noregulējuma iestāžu izvēle tiek atstāta valstu ziņā, tām būtu jārīkojas saskaņā ar kopējiem noteikumiem un principiem, kas noteikti ar ES regulējumu.

3.2.2.1. EESK uzskata: lai sekmīgi veiktu noregulējuma darbību, ir nepieciešama efektīva koordinācija starp izvēlēto noregulējuma iestādi, centrālo banku un finanšu ministriju, ja neviena no abām pēdējām nav izraudzīta kā noregulējuma iestāde dalībvalstī. Tam ir būtiska nozīme gadījumos, kad noregulējums veicams attiecībā uz lielām un sistēmiski nozīmīgām iestādēm, kā arī gadījumos, kad vienlaicīgi veic noregulējumu attiecībā uz vairākām iestādēm.

Visi šajā sadaļā ierosinātie pasākumi un iniciatīvas ir konceptuāli pareizas un neapšaubāmi vajadzīgas, lai nodrošinātu Komisijas izstrādātās sistēmas efektīvu īstenošanu. Tomēr ir virkne jautājumu, ko nevar atstāt bez ievērības:

3.2.3.1. Konkrēti, uzraudzītājiem ir jāievieš pastiprināta uzraudzība, jāvērtē un jāuzrauga sanācijas un noregulējuma plānošana, jāpieņem preventīvi pasākumi (COM(2010) 579 galīgā redakcija, 3.2. punkts), sadarbībā ar noregulējuma iestādām jāiejaucas uzņēmuma noregulējuma veikšanā utt. Praktiski uzraudzītāji kļūt par finanšu iestāžu “supermenedžeriem”.

Papildus standarta ziņošanai finanšu iestādēm ir jāsagatavo un jāiesniedz iestādēm sanācijas un noregulējuma plāni, kas pastāvīgi jāatjaunina. Turklāt dalībvalstīm ir jāizveido noregulējuma iestādes vai arī jāpaplašina esošo iestāžu kompetences, lai iekļautu finanšu iestāžu noregulējuma veikšanu.

3.2.3.1.1. Visas minētās darbības neapšaubāmi ir nepieciešamas, lai radītu veselīgus, drošus finanšu tirgus; problēma ir noteikt, cik lielas būs to izmaksas (6) un nodrošināt, ka gan iestādes, gan finanšu iestādes varēs atrast pietiekami daudz augsti kvalificētus cilvēkresursus, kas būtu gatavi veikt jaunos uzdevumus. Galamērķa nozīmīgums var attaisnot šī plāna augstās izmaksas, taču cilvēkresursu trūkums var būt milzīgs šķērslis. Komisija to apzinās un savā apspriešanās dokumentā aicina dalībvalstis novērtēt izmaksas (tai skaitā cilvēkresursu izmaksas), kas varētu rasties, īstenojot ierosinātos pasākumus saistībā ar pastiprinātu uzraudzību, sanācijas plānošanu un noregulējuma plāniem. Reālistiskā priekšlikumā Komisijai būtu jāsniedz ietekmes novērtējums par izmaksām un jāparedz atbilstošs termiņš cilvēkresursu piesaistīšanai, ņemot vērā, ka tie var nebūt uzreiz pieejami tirgū.

3.2.3.2. Papildus ierosinātajām stresa pārbaudēm, ko sagatavošanas un profilakses pasākumu ietvaros veic uzraudzības iestādes, EESK iesaka Komisijai noteikt kā obligātas visām DV SVF / Pasaules Bankas Finanšu sektora novērtēšanas programmas (FSAP) (7), kā ierosināts De Larosière ziņojumā (8). Pašlaik FSAP ir obligātas 25 SVF dalībvalstīm, no kurām tikai 11 ir EUMS. Analīze un stresa pārbaudes, ko veic saskaņā ar FSAP, sasaista makroekonomiskās norises un nelīdzsvarotību DV ar to makrofinansiālo stabilitātes riskiem un mikroriskiem, un tādējādi tās ir noderīgi un ļoti piemēroti analīzes instrumenti uzraudzības veicējiem.

3.2.3.3. EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par aktīvu pārvedamību kā preventīvu pasākumu situācijās, kad grupas struktūrām ir likviditātes problēmas. Komiteja pauž pārliecību: lai saglabātu subsidiāras uzņēmējdarbības modeli, finansiāla atbalsta sniegšanai citām grupas struktūrām arī turpmāk jābūt brīvprātīgai, nevis uzraudzības iestāžu noteiktai. Lai novērstu likviditātes problēmu izplatīšanos, EESK iesaka Komisijai precīzi noteikt apstākļus un nosacījumus, ar kādiem varētu notikt aktīvu pārvešana, un uzsver, ka vienāda attieksme no mātesuzņēmuma un uzņemošās dalībvalsts puses ir izšķirīga, lai saglabātu finanšu stabilitāti.

3.2.3.3.1. Grupas finanšu atbalsts būtu jāsniedz tikai saskaņā ar grupas finanšu nolīgumu un, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi attiecībā uz kapitālu un likviditāti. Kā galvenā prasība būtu jānosaka, ka finanšu atbalstu var piešķirt tikai tad, ja struktūra, kas to sniedz, vienmēr un jebkuros apstākļos ievēro un turpinās ievērot piesardzības prasības saskaņā ar Direktīvu 2006/48/EK vai augstākas prasības attiecībā uz kapitālu, kas noteiktas nododošās struktūras valstī. EESK iesaka, ka šis nosacījums būtu jāievēro visām uzraudzības iestādēm un starpniekiem, tostarp EBA kolēģijas locekļu domstarpību gadījumos vai, ja nav panākta vienošanās. Mēs arī uzskatām, ka uzraudzītājiem grupas finansiālais atbalsts būtu jāapstiprina tikai pēc riska novērtējuma un stresa pārbaudes un ka tirgus dalībniekiem jābūt informētiem par jebkuru grupas finansiālu atbalstu.

3.2.3.3.2. Lai nodrošinātu garantiju makroekonomiskajai stabilitātei nododošās struktūras valstī, nododošās struktūras uzraudzītājam jābūt pilnvarotam aizliegt vai ierobežot aktīvu nodošanu saskaņā ar grupu finansiālā atbalsta nolīgumu, ja tā apdraud piešķīrējas likviditāti, maksātspēju un finanšu stabilitāti attiecīgajā valstī.

3.2.4.1. Šī nodaļa šķiet pareiza un kopumā pieņemama. Uzraudzītājiem ir uzticēts grūts un delikāts uzdevums atklāt ne tikai gadījumus, kad nav izpildīti Kapitāla prasību direktīvas nosacījumi, bet arī signālus par potenciālu nespēju izpildīt šādus nosacījumus. Tas nozīmē, ka vajadzīgi sarežģīti rīki un profesionālās spējas, kā arī tirgus norišu pārzināšana.

3.2.4.2. Uzdevumi saistībā lēmumiem par intervenci, kā arī darbības, kas minētas 3.4. sadaļā, lielā mērā prasa subjektīvu vērtējumu, kas, lai arī pamatots un profesionāli motivēts, var tikt apstrīdēts tiesā vai citādi, no trešo personu vai pašas iestādes puses. Uzraudzības iestādēm tas nozīmē saistības un / vai pienākumus, ko tām jābūt gatavām uzņemties. Iespējams, ka daži skaidri kvantitatīvie kritēriji palīdzētu uzraudzītājiem pieņemt lēmumus par agrīnu iejaukšanos, kas prasītu mazāku paļaušanos uz subjektīvu vērtējumu un juridiskās nenoteiktības iespēju. Attiecībā uz noregulējuma kritērijiem EESK atzinīgi vērtē Komisijas idejas un atzīst nepieciešamību apvienot un attiecīgi līdzsvarot kvantitatīvos un kvalitatīvos kritērijus. Mēs arī iesakām Komisijai pievērst īpašu uzmanību tiem noregulējuma kritērijiem, kuriem būtu jādod signāls tieši tajā brīdī, kad jāpiemēro sanācijas instrumenti.

Komisijas plānotie pasākumi šķiet pareizi un pieņemami, taču uzmanību pelna īpašā pārvaldnieka iecelšana. Līdzšinējos juridiskos pētījumos ir konstatēts, ka jēdzienam “agrīnā iejaukšanās” dažādās dalībvalstis ir atšķirīgas nozīmes un ka uzraudzības iestāžu pilnvaras iecelt īpašu pārvaldnieku var atšķirties. Dažās dalībvalstīs valsts tiesību akti var atļaut iecelt īpašu pārvaldnieku, un tam var būt nepieciešami tikai nelieli grozījumi. Vairākās dalībvalstis juridiskais pamats īpašā pārvaldnieka iecelšanai pastāv, pateicoties noteikumiem par agrīnas iejaukšanās pasākumu uzsākšanu, ja banka nespēj izpildīt kapitāla prasības. Citās dalībvalstīs attiecīgās valsts uzņēmējdarbības tiesību akti var aizliegt iecelt īpašu pārvaldnieku struktūrai, kas nav uzņēmuma valde vai pilnsapulce, un tikai jauns likums var mainīt vai grozīt spēkā esošo tiesisko regulējumu.

3.2.5.1. Attiecībā uz saistībām Komisija norāda, ka īpašā pārvaldnieka iecelšana nenozīmē valsts garantiju un nenozīmē, ka uzraudzības iestādes ir atbildīgas par īpašā pārvaldnieka darbībām. Tas nav visai pieņemami no tīri juridiskā viedokļa: vispārējais princips ir tāds, ka jebkurš, kas pieņem lēmumu vai veic darbības, ir atbildīgs par sekām. Jebkurš izņēmums šādam principam, kas nav pamatots ar likumu, varēs tikt apstrīdēts tiesā.

3.2.5.2. EESK iesaka, ka īpašā pārvaldnieka iecelšanai vajadzētu būt iespējamai, pamatojoties uz skaidri noteiktiem kritērijiem, ja uzraudzītājs, īstenojot pilnvaras saskaņā ar KPD 136. pantu, ir pārliecināts, ka kredītiestādes vadība nevēlas vai nespēj veikt vajadzīgos pasākumus. Komiteja ir pauž pārliecību: ja grupas režīma ietvaros lēmums par īpašā pārvaldnieka iecelšanu ir juridiski saistošs, tas būtu jāpieņem konsolidētās struktūras uzraudzītājam, taču, apspriežoties un nodrošinot ciešu koordināciju ar uzņemošās valsts uzraudzītājiem.

3.2.5.3. Īpašā pārvaldnieka iecelšana ir signāls, ka bankai radušās problēmas, kas var apdraudēt noguldītāju uzticību un izraisīt noguldījumu aizplūšanu. EESK pauž bažas: kad vienā un tajā pašā laikposmā ir iecelti īpašie pārvaldnieki vairākās finanšu iestādēs, var rasties nopietnas problēmas; šādos gadījumos būtu jāievieš papildu drošības pasākumi, lai aizsargātu attiecīgās bankas un sektoru kopumā no iespējamas problēmu izplatīšanās un uzticības krīzes.

3.2.6.1. Visi šajā nodaļā minētie pasākumi ir labi pārdomāti, taču Komisija pati atzīst, ka varētu būt nepieciešama banku maksātnespējas tiesību aktu reforma un ka ir paredzēts veikt attiecīgu izpēti (paziņojuma 8.-9. lpp). Faktiski ierosinātās darbības kopumā var uzskatīt par tādām, kas ir tuvu bankrota procedūrai, paralēlas parastajām procedūrām, taču atšķirīgas no tām. Lielākajā daļā dalībvalstu ir sagaidāms, ka būs vajadzīga nevis reforma, bet gan jauni tiesību akti.

3.2.6.2. Galvenā atšķirība starp noregulējumu un bankrotu ir tā, ka pēc noregulējuma iestāde vai tās daļa paliek “dzīva”, kas attaisno uzraudzības un noregulējuma iestāžu norādījumus un līdzdalību visā procedūrā. Taču šīs iestādes nav apveltītas ar tiesu pilnvarām, kas sarežģī pilnvaru piešķiršanu un pienākumu attiecināšanu, nemaz nerunājot par saistībām. Komisija, šķiet, labi apzinās šo problēmu: runājot par garantijām partneriem un tirgus nolīgumiem, tā atsaucas uz izskatīšanu tiesā, “lai nodrošinātu, ka iesaistītajām pusēm ir pienācīgas tiesības apstrīdēt iestāžu rīcību un pieprasīt finansiālu kompensāciju”.

3.2.6.3. Šeit iestādes varētu saskarties ar delikātu un riskantu situāciju: “skartā” persona, kas vēlas apstrīdēt iestāžu lēmumu, varētu prasīt atlīdzinājumu tiesā, un tiesa var nolemt apturēt visu procedūru. Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem, šis risks pastāv, un tas ir vairāk nekā iespējami; jādara viss iespējamais, lai novērstu iespēju, ka noregulējuma procedūras varētu tikt atliktas vai apturētas. Šādām procedūrām jābūt savlaicīgām un ātrām, jo jebkura kavēšanās vai procesa apturēšana var apdraudēt iestāžu iniciatīvas un izraisīt negatīvas reakcijas tirgū. Izmaiņas tiesību aktos un tiesvedības procedūrās neapšaubāmi ir nepieciešamas lielākajā daļā dalībvalstu, taču, tā kā maksātnespējas regulējums un tiesu procedūras dažās no tām būtiski atšķiras, būs nepieciešamas ievērojamas izmaiņas.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas centienus analizēt noregulējuma problēmas attiecībā uz lielām, komplicētām finanšu iestādēm (LKFI) un konkrētus jautājumus saistībā ar parādu norakstīšanas instrumentu. EESK aicina Komisiju izstrādāt sistēmu, kurā šis instruments efektīvi sekmētu noregulējumu attiecībā uz visām iestādēm šā režīma ietvaros, tostarp LKFI, un uzsver kopīgas starptautiskās sistēmas nozīmību. Mēs ceram, ka Komisija tādēļ apsvērs Bāzeles komitejas vienošanos par to, ka sistēmiski nozīmīgām finanšu iestādēm jānodrošina tāda zaudējumu absorbcijas spēja, kas pārsniedz obligātos standartus. Komiteja uzsver, ka pašu iestāžu līdzekļu ieguldīšanas (bail-in) instrumentus varētu atzīt par līdzekli, lai palielinātu zaudējumu absorbcijas spēju finanšu iestādēm, tostarp sistēmiski svarīgos instrumentus, un atzinīgi vērtē to piemērošanu kā alternatīvu finanšu iestāžu glābšanai ar valsts līdzekļiem. Tomēr EESK pauž bažas par vairākiem pašu iestāžu līdzekļu ieguldīšanas (bail-in) instrumentiem un to piemērošanu un rosina Komisiju tos izvērtēt ar īpašu piesardzību.

3.2.7.1. EESK uzskata: nosakot un īstenojot parādu norakstīšanas pilnvaras, cik vien iespējams, ir jāievēro parastā prasījumu apmierināšanas secība, kas noteikta ar maksātnespējas likumu. Jebkura atkāpšanās no tās ārkārtas gadījumos būtu jānosaka ex ante un iepriekš jāpaziņo.

3.2.7.2. Komisijai būtu jāpārliecinās, ka režīms ir uzticams un ka tiks novērsts domino efekts gadījumos, kad galvenie ieguldītāji bankas pašu līdzekļu ieguldīšanas (bail-in) instrumentos ir citas bankas ar saistītu uzņēmējdarbību. Būtu rūpīgi jāapsver pašu iestāžu līdzekļu ieguldīšanas (bail-in) instrumentos efektivitāte sistēmisku krīžu periodos un ietekme, ko rada to vienlaicīga aktivizācija, kuru veic daudzas finanšu iestādes, kā arī jāierosina papildu pasākumi, lai novērstu iespējamas nopietnas problēmas.

3.2.7.3. Komisijai būtu rūpīgi jāizanalizē pašu iestāžu līdzekļu ieguldīšanas (bail-in) instrumentu iespējamā procikliskā darbība un svārstības krīžu periodos, ka arī jāapsver, kad un cik lielā mērā uz tiem var paļauties šādos apstākļos.

3.2.7.4. EESK sagaida, ka Komisija veiks ietekmes novērtējumu par pašu iestāžu līdzekļu ieguldīšanas (bail-in) instrumentu ietekmi uz banku nozari un finanšu tirgu noturību.

3.3.1.1. EESK atzinīgi vērtē Komisijas rūpes par pārrobežu krīžu pārvarēšanas koordinācijas pietiekamību un uzsver, ka attiecīgajiem pasākumiem jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret kreditoriem un akcionāriem visās mītnes un uzņemošajās dalībvalstīs, jāaizsargā pret domino efektu krīzes periodā un jāuztur finanšu stabilitāte visās dalībvalstīs.

3.3.1.2. Komisija 4. nodaļā visnotaļ pareizi norāda, ka maksātnespējas gadījumā ir nepieciešama koordinēta rīcība un ka “otrajā nodaļā izklāstītie pasākumi nodrošinās, ka noregulējuma iestāžu rīcībā ir vienādi instrumenti un pilnvaras”. Šāds formulējums tomēr šķiet pretrunā ar citu norādi 3. nodaļas sākumā, par to, ka “sistēmai nevajadzētu būt preskriptīvai attiecībā uz to, kādus pasākumus izmantot konkrētā gadījumā”.

3.3.1.3. Šādā gadījumā koordinētai rīcībai ir vajadzīga kopīga vēlme veikt tos pašus pasākumus — nosacījums, kas, ņemot vērā pagātnes pieredzi, ir tālu no realitātes. Patiešām, izstrādājot 3. nodaļu, Komisija, iespējams, pievērsās tikai valstu ietvaros esošām situācijām, savukārt 4. nodaļa attiecas uz pārrobežu krīzēm, kad kompetence tiek nodota Eiropas uzraudzības iestādei (EUI). Tomēr šis komentārs nav nevietā: ja katra valsts iestāde var brīvi izvēlēties savas procedūras, EUI noteiktās var būt atšķirīgas vai pretrunā valstu procedūrām. Šādā gadījumā procedūras attiecībā uz ārvalstu banku filiāļu kreditoriem varētu atšķirties no procedūrām, kas attiecas uz attiecīgās valsts bankas kreditoriem. Tas varētu radīt bažas par kreditoru tiesību paritāti un, iespējams, tiesiskā regulējuma kolīzijām iekšējā tirgū. Daži no šiem jautājumiem sīkāk iztirzāti apspriešanās dokumentā, un mēs ceram, ka apspriešanās rezultātā izdosies vairumu no tiem atrisināt.

3.3.1.4. Mēs labi apzināmies, ka dalībvalstis varētu pretoties idejai par preskriptīviem noteikumiem un ka pretēja nostāja varētu būt nereāla; taču pārāk lielas izvēles brīvības atstāšana valstu iestādēm radītu grūtības gadījumos, kad rastos starptautiskā krīze attiecībā uz grupām. Iespējams, vajadzētu saskaņot dažus svarīgākos procedūras aspektus (iespējams, EUI pārraudzībā), pirms pieņemt valstu normatīvos aktus.

3.3.1.5. Attiecībā uz koordinācijas sistēmu Komisija apsver divas reformas: vienu, kas ir balstīta uz noregulējuma kolēģijām, un otru — uz grupu noregulējuma iestādēm. Pēdējā šķiet racionālāka, elastīgāka un efektīvāka, jo vadošā loma būtu noregulējuma iestādēm, iesaistot Eiropas Banku iestādi (EBI) novērotāja statusā. Savukārt otra, kas veidojas, paplašinot esošās uzraudzības kolēģijas un pievienojot noregulējuma iestādes, varētu būt problemātiska ātru lēmumu pieņemšanas ziņā, ņemot vērā ar uzraudzības un noregulējuma aspektiem saistītās bažas.

3.3.1.6. Būtiskas bažas rada tas, ka grupas noregulējuma shēma nav paredzēta kā saistoša . Valstu iestādes, kuras nepiekrīt šai shēmai, var brīvi veikt “neatkarīgu rīcību”, lai gan tām “var pieprasīt” sniegt apsvērumus par sava lēmuma ietekmi uz citām dalībvalstīm, “ar lēmuma iemesliem jāiepazīstina” noregulējuma kolēģijas, un savi apsvērumi “jāapspriež” ar citiem kolēģijas locekļiem. Arī šajā ziņā līdzšinējā pieredze rosina negatīvu komentāru: ja tiek skartas valstu intereses, ir liela varbūtība, ka katra valsts iestāde centīsies tās aizsargāt pirmām kārtām. Ierosinātā procedūra ir pārāk smagnēja, laikietilpīga un nepiemērojama gadījumos, kad valstu iestādēm jārīkojas nekavējoties. Sagaidīt, ka valstu iestādes nogaidīs un atturēsies no valstu pasākumu pieņemšanas, kamēr grupas līmeņa noregulējuma iestādes nebūs pieņēmušas lēmumu, ir nereāli, īpaši gadījumos, kad meitasuzņēmumi ir pārāk lieli vietējam tirgum.

3.3.1.7. EESK iesaka Komisijai vienkāršot procedūru, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas nepiekrīt ierosinātajam plānam, var izteikt savu viedokli.

EESK jau ir paudusi savu viedokli par šo tematu atzinumā “Banku noregulējuma fondi” (9). Komiteja atkārtoti uzsver, ka visiem tiesību aktu projektiem šajā jomā jāpievieno padziļināta analīze un ietekmes novērtējums, pilnībā ņemot vērā banku nodevu un nodokļu piemērošanu dažās dalībvalstīs.

EESK jau ir paudusi savu viedokli par BRF un DGS savā nesenajā atzinumā (10).

3.4.2.1. Zināmas bažas rada tikai šķietami “nevainīgs” nobeiguma teikums: “… un izmaksas, kas pārsniedz fonda iespējas, vēlāk tiek atgūtas no banku nozares”. Prasība visai nozarei segt zaudējumus, ko radījis viens no tās locekļiem, nav neparasta politika, taču, to darot, būtu skaidri jādefinē noteikumi un iepriekš jāveic padziļināta analīze par izrietošajām sekām. Ir nepieciešams atbilstīgs tiesiskais pamats. Fonda finansēšanai paredzēto iemaksu noteikšana ar regulu ir vispārpieņemta procedūra, taču ir vajadzīgs likums, ja zaudējumi tiešā veidā ir jāsedz trešajām personām.

3.4.2.2. Attiecībā uz iemaksu bāzi pieņemama saskaņota pieeja varētu būt balstīta uz kopējo saistību summu pēc to kvalitatīva novērtējuma, vai uz saistībām, kas izslēdz garantētos noguldījumus. Bet arī šeit parādās elastības “velns”: katra dalībvalsts varētu nolemt citādi, “ja vien tas nerada iekšējā tirgus traucējumus”. Dažādie kritēriji var novest pie atšķirīgām iemaksu sistēmām un atšķirīgām izmaksām katras valsts nozarei: izkropļojums ir neizbēgams elastīguma rezultāts.

3.4.2.3. Daudzas DV jau ir ieviesušas nodokļus un nodevas, kuru parametri (bāze, likme un apjoms) ievērojami atšķiras. Attiecībā uz šīm atšķirībām Komiteja uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt atbilstošu koordināciju īstermiņā, ieviešot praktiskus risinājumus, tostarp divpusējus nolīgumus, ja nepieciešams. Turklāt mēs vēlētos vēlreiz uzsvērt, cik svarīga nozīme ir valstu nodevu sistēmās izveidotajām elastīguma iespējām īstermiņā, ņemot vērā notiekošās izmaiņas regulējuma jomā un norises virzībā uz atbilstošu ES mēroga risinājumu vidējā termiņā.

EESK jau ir paudusi savu viedokli par šo tematu savā nesenajā atzinumā (11). Arī šeit ir vajadzīgs kvantitatīvais ietekmes novērtējums, kā arī novērtējums par ietekmi, ko rada līdzekļu tālāka aizplūšana no finanšu sektora kreditēšanai pieejamiem resursiem, kā arī par Kapitāla prasību direktīvas ietekmi.

Valsts maksātnespējas tiesību akti neapšaubāmi būs jāgroza, lai tos pielāgotu jaunajiem noteikumiem attiecībā uz noregulējumu, taču jautājums, kā un cik ilgi tas notiks, joprojām ir atklāts. Likuma grozīšanai ir nepieciešams iesaistīt valdības un parlamentus: parasti tās ir ilgstošas procedūras, vēl jo vairāk, kad runa ir par jūtīgiem jautājumiem. Pirms pieņemt jaunu regulu, Komisijai būtu jāmēģina izvairīties no kolīzijām ar noteiktiem principiem dažās dalībvalstīs.

Administratīvā likvidācija nav nezināma procedūra, taču vairumā dalībvalstu to parasti veic tiesas iecelts likvidators šās pašas tiesas uzraudzībā. Banku likvidācijas uzticēšana administratīvām banku struktūrām un tās veikšana šo struktūru pārraudzībā nozīmētu tiesu pilnvaru nodošanu administratīvām iestādēm: kaut kas tāds varētu būt pretrunā ar valsts tiesību aktiem vai pat konstitūcijām.

3.5.3. Komisijas ierosinātā ES krīžu pārvarēšanas sistēma finanšu nozarē atšķiras no krīžu pārvarēšanas pieejas, ko pēdējā laikā piemēroja dažās dalībvalstīs ES / SVF atbalstītu programmu ietvaros (12). Tās paredz banku rekapitalizāciju, izmantojot publisko finansējumu, tostarp ES un SVF finansējumu, kas var turpināties dažus nākamos gadus, tieši tajā laikā, kad jaunā Eiropas pārvarēšanas sistēma un banku noregulējuma fondi (BNF) jāievieš pārējā ES. EESK sagaida, ka Komisija ierosinās atbilstošus pārejas pasākumus ar reālu termiņu, kas ļaus šādām dalībvalstis organizēt ātru, vienmērīgu un pilnīgu pāreju uz ES ierosināto sistēmu krīžu pārvarēšanai, un BNF, ņemot vērā nepieciešamību novērst banku nozares vājināšanos.

Briselē, 2011. gada 16. jūnijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Skatīt arī OV C 107, 06.04.2011., 16. lpp., kur sīki iztirzātas izmaksas, kas saistītas ar krīžu pārvarēšanas sistēmu un, jo īpaši, ar banku noregulējuma fondiem (BNF), kā arī to ietekmi uz finanšu sektoru un plašāko ekonomiku.

(2) Jacques de Larosière vadītās Augsta līmeņa grupas jautājumā par finanšu uzraudzību ES ziņojums, 2009. gada 25. februārī, Briselē, 64. lpp.

(5) Sk. http://ec.europa.eu/internal_market/bank/crisis_management/index_en.htm.

(8) Jacques de Larosière vadītās Augsta līmeņa grupas jautājumā par finanšu uzraudzību ES ziņojums, 2009. gada 25. februārī, Briselē, 64. lpp.

(12) Sk. SVF ziņojumus par Grieķiju (Nr. 1168) un Īriju (Nr. 10366 un Nr. 1147).