Pieteikuma publikācija saskaņā ar 6. panta 2. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību

2010/C 190/08

Šī publikācija dod tiesības izteikt iebildumus pret pieteikumu atbilstīgi Padomes Regulas (EK) Nr. 510/2006 (1) 7. pantam. Komisijai jāsaņem paziņojumi par iebildumiem sešu mēnešu laikā no šīs publikācijas dienas.

KOPSAVILKUMS

PADOMES REGULA (EK) Nr. 510/2006

“ΠΡΑΣΙΝΕΣ ΕΛΙΕΣ ΧΑΛΚΙΔΙΚΗΣ” (PRASINES ELIES CHALKIDIKIS)

EK Nr.: EL-PDO-0005-0539-27.03.2006

ACVN ( X ) AĢIN ( )

Šis kopsavilkums nosaka galvenos produkta specifikācijas elementus informācijas nolūkā.

1.   Atbildīgais departaments dalībvalstī:

2.   Grupa:

3.   Produkta veids:

4.   Specifikācija:

(Regulas (EK) Nr. 510/2006 4. panta 2. punkta prasību kopsavilkums)

4.1.   Nosaukums:

“Πράσινες Ελιές Χαλκιδικής”

(Prasines Elies Chalkidikis)

4.2.   Apraksts:

“Prasines Elies Chalkidikis” iegūst tikai no šādām olīvas Olea Europea šķirnēm: Condrelia Chalkidikis un Chalkidikis. Olīvām, kuras Halkidikē iegūst no šīm šķirnēm, ir raksturīgs liels izmērs un palielināta mīkstuma/kauliņa proporcija, izteikti zaļa vai zaļgani dzeltena krāsa, viegla augļu smarža, viegli rūgtena un asa garša bez taukainuma piegaršas, ko nodrošina gadsimtiem ilgā olīvkoku pielāgošanās reģiona īpašajiem augsnes un klimata apstākļiem, kā arī olīvu audzētāju izmantotās zemkopības metodes.

“Prasines Elies Chalkidikis” realizē šādos četros veidos:

Visu veidu olīvas var aromatizēt ar raudeni, timiānu, lauru lapām, ķiplokiem, selerijām, kaperiem un sarkanajiem pipariem. Izmatotās aromatizētāju sastāvdaļas nevar pārsniegt 2,5 % no olīvu svara.

Olīvu pildīšanai un aromatizēšanai izmantotajām sastāvdaļām ir jābūt audzētām Halkidikes nomē.

Realizējot produktu patērētājam, tam ir jāatbilst turpmāk norādītajām īpašībām.

Olīvu veidi

Citus kvalitatīvos rādītājus un apstrādē vai iepakošanā izmantotos līdzekļus nosaka pārtiku reglamentējošo tiesību aktu noteikumi un Starptautiskās patērētāju organizācijas (OIC) un Pārtikas kodeksa komisijas (Commission du Codex Alimentarius) starptautiskās normas.

4.3.   Ģeogrāfiskais apgabals:

“Prasines Elies Chalkidikis” ģeogrāfiskās izcelsmes apgabals ir Halkidikes departaments, kas robežojas ar Saloniku departamentu ziemeļrietumos un Egejas jūru pārējos virzienos. Ģeogrāfiskā izpratnē apgabalu veido Halkidikes pussala, ko veido trīs atsevišķas pussalas; Atons, kas atrodas vistālāk austrumos, neietilpst Halkidikes departamentā, jo veido atsevišķu administratīvi teritoriālo vienību.

Meži un mežu zemes aizņem 47 % jeb 137 160 hektāru departamenta teritorijas, savukārt lauksaimniecības platības veido 32,7 % jeb 95 500 hektāru. Apūdeņotā platība veido 20 000 hektārus, kas ir 21 % kopējās apstrādājamās zemes platības. Olīvu dārzu platība Halkidikē ir 23 000 hektāru.

4.4.   Izcelsmes apliecinājums:

“Prasines Elies Chalkidikis” audzē, apstrādā un iepako Halkidikes departamentā. Ražotāji un olīvu audzes tiek reģistrētas departamenta olīvu audzēšanas reģistrā un vienotajā vadības un kontroles sistēmā (SIGC), ko katru gadu atjaunina. Izejvielu daudzumam un izcelsmei ir jābūt apliecinātai, nodrošinot atbilstošas uzskaites veikšanu katru reizi, kad tās piegādā pārstrādes uzņēmumam, kas savukārt arī uztur ražotāju piegādātāju reģistru. Katra pārstrādes uzņēmuma nosaukums un juridiskā adrese ir reģistrēta Halkidikes Tirdzniecības un rūpniecības palātas reģistrā, kā arī attiecīgā Kopienas atbalsta virzības un garantiju maksājumu un kontroles organizācijas (OPEKEPE) reģistrā, piešķirot unikālu kodu.

4.5.   Ražošanas metode:

1.   Kultūraugs un olīvu ražas novākšana

Halkidikē gandrīz visām olīvu audzēm ir raksturīgs vidējs apstādījumu blīvums, ievērojot gan tradicionālos, gan mūsdienu olīvu audzēšanas paņēmienus – attālums starp kokiem ir 6 × 6,5, 6,5 × 6,5 un 6 × 7 m. Lielākā daļa ražotāju ar savu organizāciju starpniecību izmanto vienoto ražošanas dokumentēšanas sistēmu (integrētā kūltūraugu pārvaldība). Lai nodrošinātu vienmērīgu ražošanu, kā arī iegūtu augstākās kvalitātes olīvas, ražotāji sistemātiski apgriež zarus gan ziemā, gan vasarā, gan arī nogriež olīvkoku atvases.

Vidējais ražīgums ir apmēram 9 000 kg no hektāra gadā.

Ražas novākšana notiek katru gadu no 15. septembra līdz 10.–15. oktobrim, kad olīvas ir pietiekami nobriedušas un ieguvušas vēlamo krāsu, atbilstīgi ražas nobriešanas prasībām, kuru ievērošanu uzrauga ražotāji un to organizācijas. Ražotāji ar trepju palīdzību novāc augļus ar rokām un ievieto tos plastmasas kastēs, kurās tās transportē uz ražotni. Olīvām jābūt bez lapām, koka gabaliņiem un citiem svešķermeņiem, to krāsai jābūt vienmērīgi zaļai vai zaļgani dzeltenai. Tām nedrīkst būt arī plankumu, skrāpējumu, kaitēkļu vai putnu nodarītu bojājumu utt. Augļu svēršana un pieņemšana pārstrādes vietās nodrošina kvalitatīvās un kvantitatīvās pieņemšanas uzskaites veidošanu.

2.   Pārstrāde

Pēc pieņemšanas olīvas ievieto tvertnēs apstrādei, lai tās zaudētu rūgto garšu. Šajā nolūkā tās mērcē nātrija hidroksīda šķīdumā, kura koncentrācija atkarībā no temperatūras un augļu brieduma pakāpes ir 1,5–2 %. Šis process ilgst divpadsmit stundas. Pēc tam olīvas trīs reizes skalo, lai nomazgātu nātrija hidroksīdu, pēc tam tās ievieto tvertnēs ar ūdeni, kur tās notur astoņas stundas, pēc tam ūdeni maina divas līdz trīs reizes ar astoņu stundu intervālu. Rūgtās garšas novēršanai var izmantot arī dabisko metodi, izmantojot tikai ūdeni un veicot atbilstošu skalošanu tvertnēs. Neatkarīgi no izmantojamās metodes ir jāpievērš uzmanība tam, lai olīvas saglabātu nelielu rūgtenuma piegaršu.

Šā procesa beigās olīvas ievieto fermentācijas tvertnēs, kur tās iemērc 8,5 % sāls šķīdumā. Sāls šķīduma koncentrāciju un pH līmeni regulāri kontrolē, vajadzības gadījumā pievienojot sāli. Olīvas konservē šādā formā tik ilgi, līdz sāls šķīduma koncentrācija stabilizējas pie 8,5 % atzīmes. Fermentācijas process ir sācies jau iepriekšējā posmā un tā ilgums atkarībā no augļa brieduma pakāpes un apkārtējās vides temperatūras ir no diviem līdz četriem mēnešiem.

Kauliņu izņemšana ir mehanizēta. Kauliņus izņem, izdarot šķērsenisku iegriezumu pie olīvas pamatnes un pēc tam izveidojot krustiņveida iegriezumu blakus ziedkātiņam. Kauliņus izņem ar ūdens un mehāniska spiediena palīdzību. Olīvu sadalīšanai izmanto vieglas mehāniskas preses, kuras nerada nekādu kaitējumu mīkstumam un nesadrupina kauliņu.

Pildīšanai paredzētas olīvas novieto uz darbagaldiem, uz kuriem pieredzējuši strādnieki piepilda tās ar rokām. Olīvu pildīšana ir Halkidikes tradīcija un šīm vajadzībām izmanto mandeles vai nelielus sarkano piparu, burkānu, gurķīšu un ķiploku gabaliņus.

Olīvas var aromatizēt, izmantojot konkrētajā apgabalā audzētas izejvielas (raudeni, timiānu, lauru lapas, ķiplokus, seleriju un sarkanos piparus).

3.   Atlase un šķirošana pēc izmēriem – iepakošana

Pēc fermentācijas un kauliņu izņemšanas olīvas izņem no tvertnēm un nogādā uz darbagaldiem, kur pieredzējuši strādnieki veic augļu vizuālo kontroli un ar rokām atlasa bojātas, sapuvušas vai kā citādi nederīgas olīvas. Pēc tam konveijera lentes nogādā olīvas šķirošanai, kuras laikā olīvas sašķiro atkarībā no to izmēra un ievieto iepakojuma tarā.

Olīvas galvenokārt tiek iepakotas plastmasas tarā, kas ir izgatavota no patērētājam nekaitīga un produktam piemērota materiāla, kā arī skārda kārbās un stikla burkās neatkarīgi no satura svara. Taru piepilda ar sāls šķīdumu, kuram var pievienot L-askorbīnskābi ne vairāk kā 0,2 % koncentrācijā, lai nodrošinātu labāku produkta iekonservēšanos.

Olīvu iepakošanu var veikt ražotnēs ārpus Halkidikes departamenta, kurās produktu nogādā pēc apstrādes, ar noteikumu, ka tiek nodrošināta izsekojamība, izmantojot pārvadājuma dokumentus, attiecīgus grāmatvedības dokumentus un 4.8. apakšpunktā minētos marķējuma noteikumus.

4.6.   Saikne:

1.   Daba

Agronomiskā izpratnē Halkidikes departamenta augsne ir pilnībā piemērota olīvu audzēšanai, jo tā ir attīstījusies un nodrošina ražu visu veidu augsnē, sākot ar nabadzīgām kaļķakmens (akmeņainām) augsnēm kalnos un kaļķakmens izcelsmes sanesu augsnēm līdz pat auglīgām līdzenumu augsnēm.

Halkidike ir jo īpaši labvēlīga vieta olīvu audzēšanai: tā atrodas Grieķijas ziemeļos, un liela Halkidikes daļa robežojas ar Egejas jūru (krasta līnija – 630 km), kas nodrošina tajā tādus pašus mazākos un lielākos izotermiskos rādītājus kā olīvu audzēšanas apgabalos, kuri atrodas tālāk dienvidos, kā Mesinijas, Aitolijas un Akarnanijas un Atikas nomē, turklāt šim reģionam ir raksturīgs liels nokrišņu daudzums – vidējais gada nokrišņu daudzums ir 450 mm līdzenumos un 850 mm kalnos.

Arī Halkidikes nomes klimats ir labvēlīgs olīvu audzēšanai, jo augstās atrašanās vietas dēļ tai ir raksturīgas mēreni aukstas ziemas, mēreni karstas un sausas vasaras ar pietiekamu saules gaismas intensitāti un pārējie gadalaiki ir pietiekami ilgi. Vasarā vidējā temperatūra nepārsniedz 22 °C, savukārt ziemā zemākā temperatūra reti sasniedz – 10 °C pat kalnos, kas ir lieliski piemēroti apstākļi sekmīgai olīvu audzēšanai.

Papildus lielajam izmēram “Prasines Elies Chalkidikis” ir raksturīgs izturīgs augļapvalks, izteikti zaļa vai zaļgani dzeltena krāsa, pilnīgs, stingrs un sulīgs mīkstums, viegls augļu aromāts un mazliet rūgta un asa garša.

Halkidikes augsnes un klimatiskie apstākļi, kā arī zemkopības un olīvu apstrādes paņēmieni ietekmē iepriekšminētās produkta kvalitatīvās īpašības šādu iemeslu dēļ:

Arī pārstrādes uzņēmumi, apvienojot tradicionālos paņēmienus, ir pielāgojuši apstrādes tehnoloģiju, ievērojot konkrēto šķirņu īpašās iezīmes, lai atrisinātu sarežģījumus, kurus izraisa olīvu fermentācija un konservēšana, tiecoties saglabāt to organoleptiskās īpašības un vienmēr iegūt izcilu produktu, kura mazliet rūgtā un asā garša ir pazīstama visā Grieķijā. Daudzu uzņēmumu pievēršanās eksportam veicināja “Prasines Elies Chalkidikis” izplatīšanos arī ārvalstīs.

2.   Vēsture

Ir iegūtas ziņas, ka olīvu audzēšana Halkidikē pastāvēja jau 1415. gadā: ir zināms, ka olīvu audzēšana notika Andronikos Agios Pavlos de Cassandra klostera pārraudzībā, ļoti senas olīvu audzes bija arī Vatopedi klosterim Souflari de Kalamaria (Nea Triglia) un blakus esošajā Daoutlou (Elaiochoria), kā arī pie Iviron klostera dzirnavām uz Kafkania d’Olympiada salas. Pārējā Halkidikē audzēja mājas olīvkokus, un ar tiem nereti ir saistīta toponīmu izcelsme. Cik zināms, šo olīvu augļus izmantoja galvenokārt galda olīvu ieguvei.

Sākot ar XIX gadsimta vidu, Halkidikes iedzīvotāji sāka regulāri nodarboties ar olīvu audzēšanu, savvaļas olīvu selekciju un mājas olīvu potēšanu, lai varētu izmantot īsākas kāpnes. Visticamāk šīs izmaiņas galvenokārt veicināja labvēlīgi nodokļu noteikumi – “likums par licenci jaunām olīvu audzēm”, kas tika izdots 1863. gadā. 1887. gadā Hristakis Zografoss (Christakis Zografos) jau bija izveidojis lielu olīvkoku dārzu Portariā (Portaria), kura platība bija apmēram 500 hektāri un kurā bija vairāk nekā 32 000 olīvkoku. Tajā pašā laikā Hatzi-Osmans (Chatzi-Osman) nodibināja Gerakini de Polygyros lielas tvaika dzirnavas, ar kurām sākās attiecīgo Halkidikes uzņēmumu modernizācijas laikmets.

Kā izriet no vēsturiskiem dokumentiem, Halkidikes saiknes ar olīvkoku (koku ražotāju) un olīvu (tā augli) pamatā ir gadsimtiem ilga olīvu audzēšana un olīvu produkcijas ražošana, kā arī populāru tradīciju kopums, kas ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Olīva Halkidikē vismaz pēdējos divus gadsimtus ir bijis svarīgs atsauces punkts gan ekonomikā, gan arī iedzīvotāju sabiedriskajā dzīvē un kultūras tradīcijās.

4.7.   Pārbaudes struktūra:

4.8.   Marķējums:

Papildus aizsargātam cilmes vietas nosaukumam “Prasines Elies Chalkidikis” un atbilstošam marķējumam etiķetēs ir jānorāda informācija, kas ļauj pārbaudīt izcelsmi un tās aizsardzību, iekļaujot šādas norādes:

Tā kā “Prasines Elies Chalkidikis” izmanto arī pastas izgatavošanai, ir atļauts izmantot uzrakstu “Πάστα από “Πράσινες Ελιές Χαλκιδικής ΠΟΠ” ” (“Pasta, kas izgatavota no “ACVN Prasines Elies Chalkidikis” ”), ja vien pastas izgatavošanai ir izmantotas tikai “Prasines Elies Chalkidikis” olīvas, un ir atļauts pievienot tikai ne vairāk kā 7 % svaigas olīveļļas.

(1)  OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp.