3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/19

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. un 81. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 10. jūnija paziņojumu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs” (COM (2009)0262), kurā vispārīgi norādītas Komisijas prioritātes attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (BDTT) 2010.–2014. gadam, Hāgas programmas un rīcības plāna novērtējumu (COM(2009)0263) un saistīto īstenošanas rezultātu apkopojumu (SEC(2009)0765) un ņemot vērā dalībvalstu parlamentu, pilsoniskās sabiedrības un ES aģentūru un struktūru ieguldījumu,

—

ņemot vērā Padomes prezidentvalsts 2009. gada 2. decembra dokumenta projektu “Stokholmas programma — atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu labā” (17024/09),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Stokholmas programmu (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. aprīļa paziņojumu “Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūcija par apmācību tieslietu jomā — Stokholmas programma (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7–0252/2010),

A.

tā kā uz BDTT attiecas Savienības un dalībvalstu kopējā kompetence;

B.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. pantā ir uzsvērta nepieciešamība ievērot dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas un nepieciešamība nodrošināt iespējas vērsties tiesu iestādēs, ko veicina, cita starpā piemērojot savstarpējās atzīšanas principu; tā kā šim nolūkam dalībvalstu starpā ir jāvalda uzticībai, un savukārt, lai savstarpēji uzticētos, ir vajadzīga lielāka dažādo tiesību tradīciju un metožu izpratne;

C.

tā kā kopš kompetences noteikšanas Savienībai tieslietās un tai sekojošās BDTT izveides civillietu izskatīšanas jomā ir panākti ievērojami rezultāti, kurus nodrošināja, balstoties uz dažādām valdību parakstītām starptautisko privāttiesību konvencijām un paplašinot tās; tā kā Komisija šobrīd ierosina ļoti vērienīgu plānu, kurā ir ņemts vērā ievērojams Parlamenta pēdējā laikā izteikto lūgumu skaits;

D.

tā kā, ņemot vērā šo vērienīgo plānu un ES lielos sasniegumus šajā jomā, ir īstais laiks pārdomāt, ko mēs civiltiesību nozarē esam paveikuši, lai galvenokārt izvēlētos stratēģiskāku un ne tik sadrumstalotu pieeju, kas balstītos uz iedzīvotāju un uzņēmumu patiesajām vajadzībām saistībā ar tiesību un brīvību izmantošanu vienotajā tirgū, un ņemot vērā grūtības pieņemt tiesību aktus kopīgas kompetences jomā, kurā tiesību aktu saskaņošanu izmanto reti, kurā ir jānovērš dubultregulējums un konsekventi jāievēro radikāli atšķirīgās tiesību koncepcijas un konstitucionālās tradīcijas, un jārod kompromiss starp tām, kā arī jāizveido Savienības koncepcija šajā jomā, kas būtu visaptveroša plāna sastāvdaļa, lai labāk saprastu, ko mēs vēlamies panākt un kā labāk atrisināt problēmas, ar kurām ir jāsaskaras; tā kā vispirms ir jāpievēršas jau īstenoto pasākumu funkcionalitātes nodrošināšanai un gūto panākumu nostiprināšanai;

E.

tā kā, ja mēs novērtējam to, kas BDTT jomā jau ir paveikts, tad visupirms ir jāmin starptautiskās privāttiesības reglamentējošo noteikumu saskaņošana, kas ir notikusi ātri; tā kā starptautiskās privāttiesības ir veids par excellence, kā panākt savstarpējo atzīšanu un katras dalībvalsts tiesību sistēmas ievērošanu citās dalībvalstīs, un tā kā sabiedriskās kārtības klauzulas ir galējais dalībvalstu konstitucionālo noteikumu aizsardzības mehānisms;

F.

tā kā saskaņošana vai tuvināšana pirmām kārtām ir piemērota dažām jomām, kurās standartizācija ir, ja ne ļoti svarīga, tad vismaz vēlama, piemēram, patērētāju aizsardzības jomā, taču attiecībā uz BDTT jāteic, ka tās izmantošanas iespējas ir ierobežotas;

G.

tā kā tiesību aktu projektu izstrāde attiecībā uz Eiropas līgumtiesībām turpmākajos gados saistībā ar BDTT būs viena no vissvarīgākajām iniciatīvām, kuras īstenošanas rezultātā varētu izveidot tā saucamo fakultatīvo 28. civiltiesību režīmu kā alternatīvu risinājumu tiesību aktu tradicionālajai saskaņošanai konkrētās jomās;

H.

tā kā, visbeidzot, pastāv dalībvalstu pašu instrumenti un iespējas rīkoties procesuālo tiesību jomā; tiesību akti šajā jomā daudzējādā ziņā ir noteicoši, izskatot starptautiska rakstura strīdus, jo neatkarīgi no materiālo tiesību saskaņotības pakāpes, iedzīvotājiem un uzņēmumiem aizvien vēl gadās saskarties ar procesuālajās tiesībās noteiktiem ierobežojumiem;

I.

tā kā dažādo tiesību sistēmu līdzāspastāvēšana Savienībā ir jāuztver kā priekšrocība, kas ir kalpojusi par pamatu tiesību sistēmām visā pasaulē; tomēr tiesību sistēmu atšķirības nedrīkstētu kļūt par šķērsli turpmākai Eiropas tiesību attīstībai; tā kā konkrētas un konceptuālas tiesību sistēmu atšķirības pašas par sevi nav problemātiskas; tā kā tomēr ir jārisina negatīvo tiesisko seku problēma, ar ko šo atšķirību dēļ saskaras iedzīvotāji; tā kā regulatīvās sāncensības vai augšupējo pieeju jēdziens konverģences jomā būtu jāpiemēro, veicinot dažādo tiesību sistēmu ekonomisko un intelektuālo mijiedarbību; tā kā spēju saprast un izmantot atšķirības mūsu tiesību sistēmās tā, lai tās nekļūst par šķērsli, var gūt tikai no Eiropas tieslietu kultūras, kas ir jāattīsta, izplatot zināšanas un informējot, pētījumos salīdzinot tiesības un radikāli mainot veidu, kā tiesības pasniedz universitātēs, un tiesnešiem piedaloties apmācības un profesionālās izaugsmes pasākumos, kā tas ir izklāstīts Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūcijā, kā arī vēl vairāk cenšoties pārvarēt ar valodu nezināšanu saistītos šķēršļus; tā kā, neskatoties uz to, ka šo uzdevumu nav iespējams paveikt uzreiz, tomēr šādas izmaiņas ir jāanalizē un jāparedz jau tagad;

J.

tā kā starplaikā Eiropas līmenī būtu jāveicina un jāatbalsta plašāks dialogs un profesionālo kontaktu veidošanās, lai panāktu izmaiņas apmācības pieejā un mācību programmās, kas ir jānosaka atbilstīgi juridisko profesiju pārstāvju, viņu klientu un visu tirgus dalībnieku vajadzībām; tā kā drīzumā paredzētajā Komisijas paziņojumā par rīcības plānu attiecībā uz Eiropas mācībām visiem juridisko profesiju pārstāvjiem būtu jāņem vērā atšķirīgās apmācības tradīcijas un metodes un dažādās ģeogrāfiskajās un darbības jomās strādājošo juridisko profesiju pārstāvju atšķirīgās vajadzības, vienlaikus veicinot apmaiņu ar paraugpraksi;

K.

tā kā, veidojot Eiropas tieslietu kultūru, ir svarīgi ņemt vērā juridisko profesiju pārstāvju viedokli; tā kā šīm struktūrām ir ļoti nozīmīga loma Eiropas līmenī, neskatoties uz pašsaprotamo nepieciešamību dalībvalstīm un valstu profesionālajām struktūrām arī turpmāk saskaņā ar subsidiaritātes principu noteikt vispiemērotāko apmācības veidu, lai apmierinātu juristu un viņu klientu vajadzības katrā dalībvalstī, un neskatoties uz nostāju, ka šīs vajadzības vislabāk spēj noskaidrot valstu profesionālās struktūras, jo tām ir ciešāka saskare ar juridisko profesiju pārstāvjiem un tās labāk pārzina tirgu, kurā viņi darbojas; tā kā ir būtiski iesaistīt un izmantot esošās struktūras, jo īpaši universitātes un profesionālās organizācijas; tā kā ir jāpārskata tiesnešu un citu juridisko profesiju pārstāvju apmācības un universitāšu izglītības programmu pamats un atsevišķo priekšmetu pasniegšana; tā kā ir nepieciešamas nopietnas pārdomas par to, kā Savienība var efektīvi palīdzēt un mudināt dalībvalstu kompetentās iestādes uzņemties šā projekta patstāvīgu izpildi;

L.

tā kā šīs atšķirības ir Eiropas būtība un BDTT sakarībā risināma problēma un tā kā tās nebūtu jāuztver kā šķēršļi īstenas Eiropas tiesību kultūras attīstībai un mācīšanai;

M.

tā kā, īstenojot Lisabonas līguma preambulā minēto pārliecību “arvien ciešāk saliedēt Eiropas tautu savienību”, ir jāsamazina reālā un šķietamā nošķirtība starp Eiropas Savienību, tās tiesībām un iedzīvotājiem;

N.

tā kā Savienības tiesībām ir jāatbilst iedzīvotāju interesēm, jo sevišķi ģimenes tiesību un civilstāvokļu reģistrēšanas jomā;

O.

tā kā Komisijai ir jānodrošina, ka Stokholmas rīcības plānā patiešām ir ņemtas vērā indivīdu un atsevišķo uzņēmumu, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu vajadzības, lai veicinātu Eiropas dimensiju (no mobilitātes, tiesību uz darbu, uzņēmumu vajadzību, iespēju vienlīdzības viedokļa) un līdz ar to arī tiesisko noteiktību un iespējas ātri un efektīvi vērsties tiesā;

P.

tā kā šajā sakarībā ir jāvērš aizvien lielāka uzmanība tiesvedības un tiesu sistēmas vienkāršošanai, radot skaidrākas un vieglāk izmantojamas procedūras, paturot prātā nepieciešamību samazināt izmaksas, it īpaši šābrīža ekonomiskajā situācijā;

Q.

tā kā pušu autonomijas princips ir pamatā nesenajām ES iniciatīvām par problemātisko tādu ģimenes tiesību jautājumu, kurām ir starptautiska ietekme, un tā kā tas rada risku, ja vien netiek noteikti precīzi ierobežojumi nepieņemamai praksei, ka puses strīdu izšķiršanai izvēlas izdevīgāko jurisdikciju,

1.

aatzinīgi vērtē Komisijas ierosināto rīcības plānu;

2.

tomēr uzskata, ka ir pienācis laiks apsvērt turpmāko BDTT attīstību un aicina Komisiju uzsākt visaptverošas debates, kurās piedalītos visas ieinteresētās personas, jo īpaši tiesneši un citu juridisko profesiju pārstāvji;

3.

aicina Komisiju ar ex post ietekmes novērtējuma palīdzību steidzami pārskatīt aktus, kas jau ir pieņemti civiltiesību un ģimenes tiesību jomā, lai noskaidrotu šo aktu efektivitāti un pārliecinātos par to sekmīgi tiek sasniegti tās pamatā esošie mērķi un apmierinātas iedzīvotāju, uzņēmumu un juridisko profesiju pārstāvju vajadzības; uzskata, ka vienlaikus cita starpā ir jāaptaujā valstu tieslietu ministrijas, juridisko profesiju pārstāvji, uzņēmēji un patērētāju organizācijas, lai noskaidrotu jomas, kurās būtu jāpieņem un būtu vēlams pieņemt jaunus aktus attiecībā uz tiesu sadarbību civiltiesību jomā;

4.

aicina Komisiju reaģēt uz Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par apmācību tieslietu jomā, vienlaikus apspriežoties ar Parlamentu;

5.

vēlreiz uzsver vajadzību izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai attīstītu Eiropas tieslietu kultūru, jo īpaši to darīt ar juridiskās izglītības un apmācības palīdzību;

6.

iesaka, ka tādām studiju apmaiņas programmām kā Erasmus, kas ir ierosinātas rīcības plānā, vajadzētu būt vienai no iniciatīvu sērijas iniciatīvām, ar kurām veicina vertikālo un horizontālo saziņu starp valstu un Eiropas tiesām; vērš uzmanību uz to, ka Parlamentam ir jāpasūta pētījums, kurā tiktu veikts pārskats par dalībvalstu apmācības programmām un tiesu sistēmas darbinieku mācību iestādēm, lai noskaidrotu arī šajā nozarē esošo paraugpraksi;

7.

norāda, ka dalībvalstīs esošajām apmācības iestādēm un tīkliem vajadzētu būt Eiropas kopējās tieslietu kultūras attīstības virzītājiem, jo tie ir pirmais posms Savienības tiesību īstenošanā dalībvalstīs un tiem ir tieša saikne ar dalībvalstu tiesām un tiesu darbiniekiem, un dziļa attiecīgās valsts tiesību kultūras un vajadzību izpratne;

8.

uzskata, ka iesākumam varētu radīt regulāru forumu, kur tiktos visu līmeņu tiesneši, kas skata lietas, kurām bieži ir starptautisks raksturs, piemēram, jūras, komerctiesībās, ģimenes tiesībās, un lietas par personām nodarīto kaitējumu un kur varētu diskutēt par jomu vai jomām, kurās nesen radušies strīdi vai problēmas, lai veicinātu diskusijas, veidotu kontaktus, radītu saziņas un sadarbības saites un viestu savstarpēju uzticību un sapratni; uzskata, ka šāda foruma darbību varētu atbalstīt, aktīvi līdzdarbojoties universitātēm un juridisko profesiju pārstāvjiem;

9.

uzskata, ka Komisijai būtu jāatbalsta efektīvais dialogs un saziņa, kas šobrīd Eiropas Advokātu un juristu biedrību padomē (CCBE) notiek starp Eiropas juridisko profesiju organizācijām; uzskata, ka šo dialogu varētu izmantot kā pamatu profesionālo struktūru tādu turpmāko pārrobežu apmācības iniciatīvu izstrādei, kuras tās ierosina sadarbībā ar citām ieinteresētajām personām Eiropā, piemēram, Eiropas Tiesību akadēmiju (ERA);

10.

atzinīgi vērtē Komisijas dāsno finansējumu starptautiskajiem tiesību apmācības projektiem, ko īstenoja civiltiesību jomā, taču pauž nožēlu, ka finansējumu ir grūti saņemt un efektīvi izmantot, jo pašreizējā sistēma ir pārāk neelastīga; turklāt konstatē, ka ir grūti atgūt izdevumus par līdzfinansētajām apmācības programmām un ka, organizējot šādas programmas, uz ilgu laiku tiek bloķētas lielas attiecīgo profesionālo organizāciju naudas summas, jo tādas ir Komisijas noteiktās prasības; tāpēc pieprasa Komisijai piemērot elastīgāku un inovatīvāku pieeju, lai apmācības programmas varētu nodrošināt arī tādas organizācijas, kurām nav apjomīgas naudas plūsmas;

11.

secina, ka Eiropas tiesību kā atsevišķa priekšmeta mācīšana juridiskajā un tiesu izglītībā un apmācībā tās padara nenozīmīgākas; tāpēc iesaka papildus Eiropas tiesību priekšmetam juridiskās izglītības un apmācības programmās kā kaut ko pašu par sevi saprotamu iekļaut Savienības tiesības visās svarīgākajās jomās; uzskata, ka salīdzinošajām tiesībām ir jākļūst par galveno universitāšu izglītības programmu elementu;

12.

paturot prātā, ka izglītību un apmācību galvenokārt pārzina dalībvalstis, aicina Komisiju uzsākt dialogu ar personām, kas atbild par izglītību tiesību jomā, lai sasniegtu šos mērķus; turklāt iesaka — ilgākā laikposmā juristiem papildus dzimtajai valodai būtu jāpārvalda vēl vismaz viena Savienības valoda, lai viņi varētu tajā strādāt; uzskata, ka šā mērķa sasniegšanu varētu sekmēt, piešķirot lielāku finansējumu un mudinot studentus, studējot jurisprudenci, izvēlēties ERASMUS programmām līdzīgas programmas;

13.

paturot prātā Stokholmas programmas tālejošo mērķi līdz 2014. gadam Eiropas apmācības programmas piedāvāt pusei Eiropas sadarbībā iesaistīto tiesnešu, prokuroru, tiesu darbinieku un citu juridisko profesiju pārstāvju un paturot prātā Parlamenta aicinājumu šim nolūkam īpaši izmantot esošās apmācības iestādes, norāda, ka Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīklam, Eiropas Tiesu iestāžu padomju tīklam, Valsts padomju un augstāko administratīvo tiesu asociācijai un Eiropas Ģenerālprokuroru tīklam (Eurojustice), tiesu izpildītāju un juridisko profesiju pārstāvjiem ir daudz, ko piedāvāt, koordinējot un veicinot tiesu iestādēm domāto profesionālo apmācību un sapratni dalībvalstīs par citu dalībvalstu tiesību sistēmām, kā arī atvieglojot iespējas izšķirt pārrobežu strīdus un atrisināt pārrobežu problēmas, un tāpēc uzskata, ka minēto tīklu un personu pasākumi ir jāatbalsta un tiem jāpiešķir pietiekams finansējums; turklāt uzskata, ka, īstenojot šos pasākumus, Eiropas tiesiskās apmācības jomā būtu jāīsteno pilnībā finansēts plāns, ko izstrādātu sadarbībā ar iepriekšminētajiem tīkliem, tādējādi novēršot nevajadzīgu programmu un struktūru pārklāšanos, un ka visu minēto darbību rezultātā būtu jārada Eiropas Tieslietu akadēmija, ko veidotu Eiropas Tiesiskās apmācības tīkls un Eiropas Tiesību akadēmija;

14.

uzskata, ka īpaši posmā, kad cita starpā civiltiesību un ģimenes tiesību jomā izstrādā Savienības tiesību aktus, valstu un Savienības tiesnešiem būtu jārada iespējas ietekmēt piedāvāto risinājumu tīri tehniskos aspektus, lai nodrošinātu, ka valstu tiesneši nākotnē tiesību aktus īsteno un piemēro pēc iespējas vienkāršāk; uzskata, ka tādējādi varētu palīdzēt arī turpmāk veidot kontaktus starp tiesnešiem un radīt jaunus saziņas kanālus; atzinīgi vērtē valstu tiesu iestāžu devumu tiesību aktu izstrādes procesā;

15.

uzskata, ka Komisijai vispirms būtu jānovērš grūtības, ko rada atšķirības dalībvalstu procesuālajās tiesībās (piemēram, attiecībā uz noilguma periodiem un to, kā tiesas izmanto ārvalstu tiesības); ņemot vērā šā aspekta lielo nozīmi, iesaka Komisijai ziņojuma par pašreizējo ES pārrobežu civilprocesuālo tiesību kārtību publicēšanas datumu pārcelt no 2013. gada uz 2011. gada beigām; mudina Komisiju reaģēt uz 2007. gada 1. februāra (3) rezolūciju, steidzami iesniedzot priekšlikumu par vienota noilguma noteikšanu lietām, kurās skata pārrobežu strīdus, kas saistīti ar miesas bojājumiem un nāves gadījumiem;

16.

atzinīgi vērtē 2010. gada 1. jūlija Zaļo grāmatu par politikas risinājumiem virzībā uz Eiropas līgumtiesību izstrādi patērētājiem un uzņēmumiem un atbalsta Komisijas tālejošo iniciatīvu, kas ir vērsta uz tāda Eiropas līgumtiesību instrumenta izstrādi, kura piemērošanu līgumslēdzējas puses var izvēlēties pašas (COM(2010)0348);

17.

uzsver pārrobežu tiesu piekritības nozīmību tādu lietu izšķiršanā, kas saistītas ar krāpšanu un maldinošu komerciālo praksi, kas notikusi vienā dalībvalstī un skar indivīdus, nevalstiskās organizācijas un MVU citās dalībvalstīs;

18.

vērš uzmanību uz Parlamenta 2009. gada 10. marta rezolūciju par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās (4) un mudina Komisiju rīkoties, lai uzlabotu sadarbību starp dalībvalstu tiesām nolūkā iegūt pierādījumus un uzlabotu Regulas (EK) Nr. 1206/2001 efektivitāti, piemēram, nodrošinot, ka tiesas un juridisko profesiju pārstāvjus labāk informē par to, un ka tie veicina plašu informācijas tehnoloģiju un videokonferenču izmantošanu; uzskata, ka būtu jādarbojas drošai elektroniskā pasta vēstuļu sūtīšanas un saņemšanas sistēmai un ka šie jautājumi būtu jārisina, īstenojot Eiropas e – tiesiskuma stratēģiju;

19.

atzinīgi vērtē, ka rīcības plānā ir izteikti priekšlikumi pieņemt regulu par spriedumu izpildes efektivitātes uzlabošanu attiecībā uz parādnieku īpašumu pārredzamību un līdzīgu regulu par banku kontu arestu; tomēr uzsver, ka abi priekšlikumi ir savstarpēji papildinoši un ka tie ir jāpublisko pēc iespējas ātrāk;

20.

uzskata, ka šādām iniciatīvām ir aizvien lielāka nozīme, ņemot vērā ekonomisko lejupslīdi;

21.

aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk sākt īstenot šīs iniciatīvas, galvenokārt pievēršoties iespējai noteikt patstāvīgu Eiropas izpildes nodrošinājuma līdzekli attiecībā uz īpašuma deklarēšanu un/vai iesaldēšanu starptautiska rakstura lietās;

22.

uzsver, ka šī joma nopietni ietekmē finanšu stāvokli un reputāciju; šā iemesla dēļ profilaktiskos nolūkos mudina šādos gadījumos izmantot alternatīvos strīdu risināšanas līdzekļus;

23.

uzskata, ka, konsolidējot tiesiskos risinājumus veidā, kas ir aprakstīts šajā ziņojumā, tiktu pavisam noteikti attīstītas un nostiprinātas ekonomiskās un profesionālās saiknes un līdz ar to arī veicināta patiesa vienotā tirgus izveide;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ES tiesību aktu vienādāku piemērošanu (procesuālo tiesību vienādāku piemērošanu), galveno uzmanību vēršot standartizētiem noteikumiem un administratīvajām procedūrām, kas būtu jāpiemēro Savienības kompetences jomā, piemēram, nodokļu, tirdzniecības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā, ievērojot ES Līgumos noteiktos ierobežojumus, lai vienotais tirgus darbotos pienācīgi un pastāvētu konkurences brīvība;

25.

norāda, ka Stokholmas programma ir izstrādāta ar mērķi izveidot Eiropas BDTT, kurā iedzīvotājiem būtu garantētas pamattiesības, tostarp brīvība veikt uzņēmējdarbību, lai visās tautsaimniecības nozarēs attīstītos uzņēmējdarbības gars;

26.

ļoti atbalsta Komisijas mērķi panākt tādu tiesību aktu pieņemšanu, ar kuriem samazina uzņēmējdarbības un darījumu izmaksas, it īpaši attiecībā uz MVU;

27.

atbalsta Komisijas un dalībvalstu kopīgas iniciatīvas, ar kurām palīdz MVU, kas īsteno pārrobežu darbību visā ES, samazinot birokrātiju, lai jūtami atvieglotu administratīvo, finanšu un regulatīvo slogu; atzinīgi vērtē drīzumā paredzēto Novēlotu maksājumu direktīvas pārskatīšanu;

28.

uzsver, ka vienotā tirgus pareiza darbība atbilst Eiropas BDTT pastāvēšanas interesēm un veicina Eiropas sociālās tirgus ekonomikas modeļa panākumus; atzīst arī, ka, izveidojot Eiropas BDTT, tiks veicināta vienotā tirgus darbība un jo īpaši patērētāju tiesību aizsardzība;

29.

uzsver, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 12. pantā — vispārēji piemērojamā normā — ir vēlreiz apstiprināts, ka patērētāju tiesību aizsardzības prasības būtu jāņem vērā, nosakot un īstenojot pārējo Eiropas Savienības politiku un pasākumus; uzsver jaunās ierosinātās Patērētāju tiesību direktīvas nozīmību, kā arī Direktīvas par komplekso ceļojumu, Direktīvas par negodīgu tirdzniecības praksi un Direktīvas par maldinošu un salīdzinošu reklāmu drīzumā paredzētās modernizācijas nozīmību;

30.

aicina Komisiju rūpēties par to, ka tiek novērsti visi — gan tiesību aktos, gan citur — pastāvošie šķēršļi elektroniskās tirdzniecības attīstībai, kas pavisam nesen tika minēti 2010. gada “Digitālajā programmā”; mudina rast ātru risinājumu pārrobežu tirdzniecības problēmām, kādas patērētājiem rodas, veicot pirkumus tiešsaistē, it īpaši attiecībā uz maksājumiem un pārrobežu piegādēm; uzsver vajadzību uzlabot patērētāju un uzņēmēju uzticību pārrobežu elektroniskai tirdzniecībai, cita starpā vēl vairāk cīnoties pret kibernoziegumiem un viltošanu; pieprasa izstrādāt ES Patērētāju tiesību hartu tiešsaistē sniegto pakalpojumu un elektroniskās tirdzniecības jomā.

31.

atkārtoti aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Parlamentu katrā sarunu posmā nekavējoties un pilnībā informē par Nolīguma par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu sarunu rezultātiem, tādējādi nodrošinot Lisabonas līguma burtiskā teksta un jēgas ievērošanu, kā arī atkārtoti prasa sniegt papildu garantijas, ka Nolīgums par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu nemainīs ES acquis intelektuālā īpašuma tiesību un pamattiesību piemērošanas jomā; aicina Komisiju cieši sadarboties ar trešām valstīm, kas nepiedalās sarunās par Nolīguma par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu, it īpaši ar jaunietekmes valstīm;

32.

vērš uzmanību uz tiesiskās nenoteiktības problēmām, kas pastāv, eksportējot uz un importējot no trešām valstīm, un uz jautājumu par to, kurai tiesai ir piekritīga kāda konkrēta strīda izskatīšana; norāda, ka, kaut arī pastāv starptautisko privāto tiesību principi, to īstenošana izraisa virkni problēmu, kas galvenokārt ietekmē patērētājus un mazos uzņēmumus, kuriem bieži vien nav zināšanu par savām tiesībām; papildus tam uzsver globalizācijas radītās jaunās tiesiskās problēmas un darījumu internetā attīstību; akcentē vajadzību starptautiskā līmenī izstrādāt konsekventu pieeju, lai patērētāji un mazie uzņēmumi neciestu šīs situācijas dēļ;

33.

tā kā komerctiesību jomu ietekmē starptautiskās privātās tiesības, tad šajā jomā vērš Komisijas uzmanību uz Parlamenta 2009. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu juridiskās adreses pārrobežu pārcelšanu (2008/2196(INI)), 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par pašreizējo un paredzamo attīstību uzņēmējdarbības tiesību jomā un 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par Eiropas slēgto sabiedrību un 14. uzņēmējdarbības tiesību direktīvu attiecībā uz komercsabiedrības mītnes vietas mainīšanu, un Tiesas spriedumiem lietās Daily Mail un General Trust, Centros, Überseering, Inspire Art, SEVIC Systems, kā arī lietā Cartesio;

34.

konstatē, ka sprieduma lietā Cartesio piezīmēs ir teikts — tā kā nepastāv kopējas Savienības tiesību definīcijas attiecībā uz uzņēmumiem, kurus drīkst izveidot pēc viena piesaistes kritērija, ar kuru nosaka tās valsts tiesības, kuras ir piemērojamas šim uzņēmumam, jautājums par to, vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants ir jāpiemēro uzņēmumam, kas cenšas izmantot šajā pantā noteikto brīvību, ir prejudiciāls jautājums, kuru saskaņā ar šā brīža Savienības tiesībām var atrisināt tikai atbilstīgi piemērojamām valstu tiesībām; turklāt norāda, ka ar Līgumā paredzētiem procesiem komerctiesību jomā, kas izpaužas kā tiesību akti un nolīgumi, joprojām nav atrisināta problēma, ka dažādu dalībvalstu tiesību akti ir atšķirīgi un ka līdz ar to šīs atšķirības nav arī novērstas; secina, ka šāda situācija liecina par nepilnībām Savienības tiesībās; atkārtoti pieprasa šīs nepilnības novērst;

35.

mudina Komisiju Hāgas konferencē pielikt visas pūles, lai atjaunotu darbu pie starptautiskās spriedumu konvencijas projekta; uzskata, ka Komisija, vienlaikus informējot un iesaistot arī Parlamentu, varētu uzsākt šo darbu, rīkojot plašu apspriešanos par to, vai Regulas (EK) Nr. 44/2001 (5) noteikumiem būtu jānosaka atgriezeniskā iedarbība, lai mudinātu citas valstis, it īpaši Amerikas Savienotās Valstis, atsākt sarunas; uzskata, ka būtu priekšlaicīgi un nepareizi apsvērt iespēju minētās regulas noteikumiem noteikt atgriezenisko iedarbību, pirms nav gūta pietiekama skaidrība par to, ka mēģinājumi atsākt sarunas Hāgā ir bijuši neveiksmīgi un pirms apspriežu un pētījumu rezultātā nav gūta pārliecība, ka šādai iniciatīvai būs pozitīva ietekme un ka tā būs izdevīga iedzīvotājiem, uzņēmumiem un juridisko profesiju pārstāvjiem ES;

36.

aicina par tiesiskumu atbildīgo Komisijas locekli nodrošināt, ka turpmāk Parlamentu ciešāk iesaistīs Komisijas un Padomes dalībā Hāgas konferencē, ļaujot piedalīties Parlamenta novērotājam un regulāri sagatavojot paziņojumus kompetentajai parlamentārajai komitejai; šajā sakarībā atgādina par Komisijas locekļa Frattini 2006. gada septembrī Parlamentam apliecinātajām saistībām par to, ka Komisija, strādājot Hāgas konferencē, pilnībā sadarbosies ar Parlamentu;

37.

mudina Komisiju pilnībā izmantot savas pilnvaras Hāgas konferencē notiekošajā darbā; mudina Komisiju veikt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu, ka ES ratificē 1996. gada 19. oktobra Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību;

38.

nolemj izveidot Hāgas konferences darbam veltītu starpparlamentāru forumu; uzskata, piemēram, ka Hāgas konferencē notiekošajai līgumslēdzēju autonomijas principa veicināšanai līgumiskajās attiecībās ir tik nopietnas sekas visā pasaulē, ļaujot izvairīties no imperatīvajām normām, ka tas būtu jāapspriež un jāapsver demokrātiskos globālajos forumos;

39.

norāda, ka Komisija ir izveidojusi šķīrējtiesu jautājumiem veltītu darba grupu; brīdina Komisiju nepieņemt nevienu likumdošanas priekšlikumu šajā jomā, ja nav notikusi vispārēja apspriešanās, kurā Eiropas Parlamentam būtu pilnvērtīga dalībnieka tiesības; aicina Komisiju nodrošināt, ka kādu kompetentās parlamentārās komitejas pārstāvi uzaicina piedalīties visās šādās darba grupās, un uzskata, ka, nemazinot Komisijas iniciatīvas tiesības, Eiropas Parlamentam vajadzētu būt tiesībām izvirzīt šādu darba grupu locekli vai locekļus, lai nodrošinātu, ka šie locekļi patiešām pārstāv pietiekami plašas intereses;

40.

uzsver vajadzību savstarpēji atzīt valstu pārvaldes iestāžu sagatavotos oficiālos dokumentus; atzinīgi vērtē Komisijas centienus radīt iespējas iedzīvotājiem izmantot tiesības uz brīvu pārvietošanos un apņēmīgi atbalsta ieceres dalībvalstīs savstarpēji atzīt civilstāvokli apliecinošus dokumentus; pieprasa vēl vairāk samazināt šķēršļus tiem iedzīvotājiem, kas izmanto brīvas pārvietošanās tiesības, jo īpaši šķēršļus saņemt sociālos pabalstus, kurus viņiem ir tiesības saņemt, un šķēršļus balsot pašvaldību vēlēšanās;

41.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.