13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/12

—

ņemot vērā Helsinku 1975. gada Nobeiguma aktu, Parīzes Hartu un 1990. gada Kopenhāgenas dokumentu, Eiropas drošības hartu un 1999. gada Vīnes dokumentu, kā arī citus Eiropas Drošības un sadarbības konferences un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSK un EDSO) starpposma dokumentus,

—

ņemot vērā 1999. gada 15. decembra rezolūciju par EDSO (1),

—

ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju “Drošāka Eiropa labākā pasaulē”, ko 2003. gada 12. decembrī pieņēma Eiropadome,

—

ņemot vērā 2005. gada 14. aprīļa rezolūciju par Eiropas drošības stratēģiju (2),

—

ņemot vērā 2005. gada 27. jūnija Izcilu personu kolēģijas “Kopējs mērķis — efektīvāka EDSO izveide” nobeiguma ziņojumu un priekšlikumus,

—

ņemot vērā 2007. gada 15. februāra rezolūciju par starptautiskā terorisma apkarošanas ārējo dimensiju (3),

—

ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par ES vēlēšanu novērošanas misijām — mērķi, prakse un uzdevumi nākotnē (4),

—

ņemot vērā 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Yevgeny Zhovtis lietu Kazahstānā (5),

—

ņemot vērā 2008. gada 5. decembra Ministru padomes lēmumu Nr. 4/08 “EDSO tiesiskā regulējuma pilnveidošana” un izskatītos lēmumus par EDSO tiesībspēju, privilēģijām un neaizskaramību,

—

ņemot vērā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedjeva 2008. gada 5. jūnija runu Berlīnē par to, ka ir vajadzīga Eiropas mēroga konference, lai pārdomātu jautājumu par Eiropas drošību, un viņa 2009. gada 29. novembra priekšlikumu par Eiropas drošības līgumu,

—

ņemot vērā 2008. gada 11. un 12. decembra Eiropadomes prezidentūras secinājumus, kas atbalsta Padomes ģenerālsekretāra / ES augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2008. gada 11. decembra ziņojumu par Eiropas drošības stratēģijas “Sniegt drošību mainīgā pasaulē” īstenošanu,

—

ņemot vērā EDSO Ministru padomes deklarāciju par Korfu procesu “No jauna apstiprināt, pārskatīt, atjaunot drošību un sadarbību no Vankūveras līdz Vladivostokai” un 2009. gada 2. decembra Lēmumu Nr. 1/09 par Korfu procesa veicināšanu,

—

ņemot vērā ekspertu grupas 2010. gada 17. maija novērtējumu un ieteikumus par jaunu stratēģisko koncepciju “NATO 2020 — garantēta drošība, dinamiskas saistības”,

—

ņemot vērā EDSO priekšsēdētāja starpposma ziņojuma apkopotos priekšlikumus, ko iesaistītās valstis iesniedza Korfu procesa laikā 2010. gada 21. jūnijā,

—

ņemot vērā EDSO Pastāvīgās padomes lēmumu, kuru pieņēma pēc tam, kad neformālā Ministru padomes sanāksmē Almati 16. un 17. jūlijā tika panākta vienošanās rīkot EDSO augstākā līmeņa sanāksmi 2010. gada decembrī Astanā un, gatavojoties šai sanāksmei, rīkot pārskatīšanas konferenci,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton runu neformālajā sanāksmē Almati (RUNA/10/393) par ES prioritātēm augstākā līmeņa sanāksmē Astanā,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā EDSO ir Eiroatlantijas, Eirāzijas drošības struktūras neatņemama sastāvdaļa un to raksturo vispusīga drošības koncepcija, tostarp politiski militāra, ekonomikas un vides, kā arī humānā dimensija, tās plašais dalībnieku loks, kas apvieno valstis no Vankūveras līdz Vladivostokai, kā arī tās mehānismu daudzveidība un elastība;

B.

tā kā ES un EDSO, lai gan tās ir atšķirīgas pēc būtības un struktūras, ir kopīgi principi un mērķi; tā kā visas ES dalībvalstis ir arī EDSO iesaistītās valstis; tā kā abas organizācijas uzņemas atbildību, veidojot iestādes, veicinot demokrātiju un cilvēktiesības, kā arī novēršot konfliktus un atzīstot ANO Drošības padomes galveno lomu jautājumos par starptautisko mieru un drošību;

C.

tā kā Helsinku Nobeiguma akts, kuram šogad tiek svinēta 35. gadadiena, ir bijis pamats Helsinku procesam, ar ko ieviesa svarīgas demokrātiskas pārmaiņas Eiropā;

D.

tā kā pēdējā EDSO augstākā līmeņa sanāksme notika 1999. gadā Stambulā, kur tika pieņemta Eiropas drošības harta; tā kā kopš tā laika EDSO reģionā ir notikušas būtiskas izmaiņas un EDSO loma ir vājinājusies;

E.

tā kā EDSO to organizāciju vidū, kas risina Eiropas reģiona drošības jautājumus, vienīgai trūkst starptautiska juridiskas personas statusa; tā kā šai situācijai ir vairākas politiskas un praktiskas juridiska rakstura sekas; tā kā konvencija, kas nosaka EDSO juridisko statusu, privilēģijas un neaizskaramību, tika pabeigta 2007. gada oktobrī un EDSO iesaistītās valstis kopš tā laika nav apstrīdējušas Komisijas pantu tekstu;

F.

tā kā Korfu procesu aizsāka Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedjeva 2008. gada 5. jūnija priekšlikums par vajadzību apspriest jautājumu par Eiropas drošību, lai izstrādātu juridiski saistošu Eiropas drošības līgumu; tā kā EDSO ir svarīgs forums, lai apspriestu šo priekšlikumu;

G.

tā kā Korfu process ir devis jaunu enerģisku stimulu EDSO, augstākā līmeņa sanāksmē vēlreiz jāapstiprina pamatnostādņu principi un Helsinku Nobeiguma akta ideja un jāformulē skaidrs stratēģiskais nākotnes redzējumus, tostarp jāuzlabo un jāatjauno pašreizējie instrumenti;

H.

tā kā jācenšas reformēt lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas līdz šim EDSO nav ļāvis laicīgi rīkoties krīzes situācijās; tā kā jāattīsta efektīvāki krīžu vadības instrumenti un jāpievērš lielāka uzmanība konfliktu risināšanai un izšķiršanai;

I.

tā kā EDSO, kas ir visintegrētākais forums pārrunām Eiroatlantijas un Eirāzijas reģionā, joprojām ir svarīga loma vairākos jautājumos, tostarp jautājumos par ieroču neizplatīšanu, atbruņošanās procesu, ekonomisko sadarbību, cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu, kā arī tiesiskumu;

J.

tā kā ar Lisabonas līgumu ES iegūst skaidrāku un stingrāku nostāju pasaulē un tas veicina visu veidu abpusēji izdevīgu ES sadarbību ar attiecīgām starptautiskām un reģionālām organizācijām, tostarp EDSO,

1.

uzsver, ka pašreizējās intensīvās sarunas par Eiropas drošību saistībā ar EDSO, NATO un ES ir svarīgas, jo, no jauna apstiprinot kopīgās vērtības un uzlabojot mehānismus, tās var pastiprināt savstarpējo uzticēšanos un uzticību Eiroatlantijas un Eirāzijas reģionā un šādi panākt spēcīgākas Eiropas drošības sistēmas izveidi;

2.

uzsver, ka ir jāsaglabā līdzsvars trīs EDSO dimensijās, tās attīstot saskaņoti un vispusīgi un attīstībai izmantojot jau sasniegto; norāda, ka nevienu no dimensijām nevar pilnveidot, kaitējot kādai citai; turklāt uzsver, ka drošības draudi ir jānovērš un problēmas jārisina visu triju dimensiju ietvaros, lai panāktu pasākumu efektīvu īstenošanu, tostarp ir jārisina pašreizējās problēmas, piemēram, saistībā ar organizēto noziedzību, terorismu, kiberdraudiem, cilvēku un narkotiku tirdzniecību, energoapgādes drošību, kā arī savlaicīgas brīdināšanas mehānismiem, konfliktu novēršanu un risināšanu;

3.

uzsver, ka EDSO pilnveidošana nedrīkst vājināt jau esošās iestādes un mehānismus, jo īpaši Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja darbu un tā neatkarību, kamēr tie vēl nav reformēti vai vēl nav panākta vienošanās par alternatīvām;

4.

aicina EDSO turpmāk pilnveidot kompetences, lai nodrošinātu to principu un saistību ievērošanu un īstenošanu, kurus iesaistītās valstis uzņēmās visu triju dimensiju ietvaros, tostarp stiprinot pārraudzības mehānismus;

5.

uzskata, ka EDSO darbu var pozitīvi ietekmēt, stiprinot mijiedarbību un veicinot sinerģiju ar citām attiecīgajām reģionālajām organizācijām, un aicina veidot skaidrāku un elastīgāku sadarbību, kas sekmēs un paātrinās šo sinerģiju;

6.

uzskata, ka EDSO ir spēlējusi unikālu lomu, veicinot drošību, izmantojot līgumu, saistību normu un pasākumu tīklu, tostarp Līgumu par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE), “Atvērto debesu” līgumu un 1999. gada Vīnes dokumentu par uzticēšanos un drošību veicinošiem pasākumiem; tomēr atzīst, ka pēdējos gados politiski militārā dimensija zināmā mērā ir zaudējusi uzticību, jo īpaši saistībā ar 2008. gada konfliktu Gruzijā, nespēju efektīvi risināt ieilgušus konfliktus Kaukāzā un Piedņestrā, CFE līguma apturēšanu, ko veica Krievija, un NATO dalībvalstu atteikumu līdz šim ratificēt pieņemto CFE līgumu; mudina NATO dalībvalstis un Krievijas Federāciju ratificēt un īstenot pašreizējos līgumus un izpildīt savas saistības, tostarp 1999. gada Stambulas saistības;

7.

uzskata, ka EDSO atbilstoši savai kompetences jomai ir piemērots pamats sarunām par reģionālajiem konfliktiem; pauž nožēlu, ka ES un dalībvalstīm trūkst gribas efektīvāk izmantot EDSO iespējas šajā jomā; uzskata, ka ir jāpastiprina EDSO instrumenti konfliktu novēršanai; pauž nožēlu par tām pieejām miera procesiem, kas neietver jauninājumus, un norāda, ka, sasniedzot rezultātus šo ieilgušo konfliktu risināšanā, EDSO uzticamība tiktu nozīmīgi uzlabota un to nevajadzētu uzskatīt par nebūtisku Korfu procesā; uzskata, ka tādēļ šis mērķis būtu jāiekļauj augstākā līmeņa sanāksmes secinājumos;

8.

norāda uz EDSO misiju Piedņestrā (Moldovā); pauž nožēlu par misijas zemo vērtējumu un atbruņošanās pasākumu pārtraukšanu Kolbasnas glabātavā kopš 2004. gada; atgādina par ES stingro apņēmību rast risinājumu Piedņestras konfliktā, balstoties uz teritoriālās integritātes un Moldovas Republikas suverenitātes ievērošanu; aicina pēc iespējas ātrāk atjaunot beznosacījumu sarunas 5 +2 veidā; aicina ES veikt saskaņotus pasākumus, lai pievienotos Vācijas un Krievijas Meseberga iniciatīvai, ņemot vērā EDSO misijas centienus Piedņestrā;

9.

atgādina par svarīgo ES ieguldījumu saspīlējumu novēršanā un sarunās par uguns pārtraukšanas nolīgumiem 2008. gada konflikta laikā Gruzijā un šajā sakarībā uzskata, ka ES un EDSO kopā ir jāspēlē svarīga loma, lai novērstu un mazinātu konfliktus un saspīlējumus starp etniskajām grupām EDSO zonā; uzsver, ka šiem konfliktiem ir ne tikai vietēja un reģionāla ietekme, bet tie var tieši ietekmēt ES drošības sistēmu; aicina slēgt jaunu vienošanos, lai atjaunotu EDSO miera uzraudzības misiju Gruzijā, tādējādi novēršot turpmāku vardarbību, aizsargāt mazākumtautības un veicināt sarunas, nodrošinot drošību un stabilitāti Dienvidkaukāza reģionā;

10.

norāda uz EDSO lomu Kalnu Karabahas konfliktā, jo īpaši attiecībā uz uguns pārtraukšanu un pašreiz notiekošajām sarunām; norāda, ka, lai gan ES nav tieši iesaistīta EDSO Minskas grupas miera sarunās par Kalnu Karabahas konfliktu, tā var dot nopietnu praktisku un politisku ieguldījumu, atbalstot šīs grupas centienus, tostarp piešķirot ES mandātu grupas līdzpriekšsēdētājam no Francijas, kā tas noteikts EP rezolūcijā par nepieciešamību īstenot ES stratēģiju Dienvidkaukāzā;

11.

prasa saistībā ar EDSO atjaunot parastā tipa ieroču samazināšanas un atbruņošanās procesu; atzinīgi vērtē sarunu sākšanu par turpmākajiem pasākumiem bruņoto spēku un bruņojuma samazināšanai (CFE II) un aicina ES un tās dalībvalstis saistībā ar EDSO veikt atbilstīgus pasākumus;

12.

aicina ES un tās dalībvalstis saistībā ar EDSO apmainīties ar pieredzi un iespējām bruņojuma pārveidošanas jomā, kā arī aktīvi veicināt atbilstīgas EDSO vienošanās;

13.

uzsver, cik ļoti svarīgi ir no jauna radīt savstarpēju uzticēšanos un vienota mērķa apziņu; norāda, ka ir jāpilnveido uzticības un drošības veicināšanas pasākumi un ir vajadzīgs stingrs un efektīvs konvencionālā bruņojuma kontroles režīms, un šajā sakarībā uzsver, ka ir ļoti svarīgi rast risinājumu CFE līguma krīzei un atjaunināt Vīnes dokumentu; atzinīgi vērtē prezidentu B. Obamas un D. Medvedjeva 2010. gada jūnija deklarāciju par parastā tipa ieroču kontroles nākotni un CFE līgumu; atzinīgi vērtē ASV valdības 2010. gada janvāra lēmumu iecelt CFE līguma īpašo pārstāvi; atbalsta nozīmīgās EDSO terorisma apkarošanas, robežu pārvaldības un policijas darbības jomas; uzsver, ka šīs darbības ir izšķirošas ne tikai Centrālāzijā, kur tās veicina drošības situācijas stabilizēšanu visā reģionā;

14.

norāda, ka ES kompetences attīstība nav jāuztver kā EDSO lomas vājināšana, bet gan kā nepieciešams pasākums, lai uzlabotu sadarbību starp EDSO iesaistītājām valstīm, un norāda, ka šo procesu veicinātu pastāvīgas visaugstākā līmeņa sanāksmes tāpat kā pastāvīga informācijas apmaiņa un konsultācijas starp ES un EDSO;

15.

uzsver EDSO Ministru padomes stratēģiskā dokumenta secinājumus par ekonomikas un vides dimensiju, atzīstot, ka efektīvāka EDSO iesaistīto valstu sadarbība cīņā ar draudiem un problēmām, ko izraisa ekonomikas un vides faktori, var sniegt izšķirošu ieguldījumu drošības stabilitātes, demokrātijas un labklājības attīstībai šajā reģionā, un uzsver, ka ekonomikas un vides faktori var saasināt pašreizējos konfliktus;

16.

pauž stingru pārliecību, ka sadarbība un savlaicīgu brīdinājumu veicināšana par tādiem ekonomikas un vides jautājumiem kā, piemēram, enerģētika, tirdzniecība, klimata pārmaiņas vai ūdensapgādes drošība var tikt izmantoti kā instrumenti, lai mazinātu saspīlējumus, novērstu konfliktus, vairotu uzticību un veicinātu labas kaimiņattiecības un daudzpusēju reģionālu sadarbību EDSO zonā; tādēļ mudina EDSO ekonomikas forumā risināt šos jautājumus, uzlabojot konsultāciju un palīdzības sniegšanas iespējas un efektīvi mobilizējot un atvieglojot ekspertu un citu starptautisku organizāciju līdzekļu izvietošanu; aicina Padomi apsvērt šos jautājumus Korfu procesa un augstākā līmeņa sanāksmes laikā;

17.

uzskata — ņemot vērā, ka ne tikai ES un Krievijas Federācija, bet gan visas EDSO dalībvalstis kā enerģijas un energoresursu importētājas un eksportētājas ir atkarīgas cita no citas, un ņemot vērā, ka pēdējos gados ir pastiprinājušās nesaskaņas energoapgādes jomā un no tā cieš iedzīvotāji visās EDSO valstīs, galvenā nozīme būtu jāpiešķir politiskajam dialogam enerģētikas jomā, kurš attiektos uz visu reģionu;

18.

uzskata, ka klimata pārmaiņu radītās problēmas visās dzīves jomās būs ilgstošas un to radītās sekas — smagas, dažos reģionos vairāk nekā citos; aicina EDSO stiprināt centienus mazināt cilvēka radītās sekas atmosfēras sasilšanā un veicināt stabilitāti un ilgtspējīgu aizsardzību vietās, kur klimata pārmaiņu ietekme notiktu visdrīzāk;

19.

uzsver, ka cilvēktiesības un pamatbrīvības veido EDSO visaptverošās drošības koncepcijas pamatu, par ko liecina dažādas spēkā esošās saistības un mehānismi, kuri ir pilnībā jāīsteno; uzsver, ka Korfu procesa laikā un augstākā līmeņa sanāksmē jāizvirza mērķi turpmāk pilnveidot šo saistību un mehānismu pārraudzību un īstenošanu;

20.

atzīst Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) būtisko lomu vēlēšanu novērošanas procesā, cilvēktiesību, demokrātijas, minoritāšu tiesību, kā arī romu un sinti tiesību veicināšanā; uzsver augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos lomu un pienākumu veicināt minoritāšu kopienu mierīgu līdzāspastāvēšanu un novērst etniskos konfliktus, izmantojot visus nepieciešamos savlaicīga brīdinājuma mehānismus; turklāt atzinīgi vērtē darbu, ko veicis pārstāvis plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos un īpašais pārstāvis un koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jautājumos; aicina Eiropas Parlamentu aktīvi piedalīties Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) darbībās;

21.

īpaši ņemot vērā vēlēšanu novērošanu, kas ir jāveicina un jāpieņem kā uzticības zīme ikvienā EDSO dalībvalstī, aicina EDSO atkārtoti apliecināt un saglabāt Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) neatkarību un turpmāk atbalstīt tā lomu un statusu, jo tā ir vadošā EDSO iestāde, kura ir atbildīga par vēlēšanu novērošanu un ar kuru Eiropas Parlaments ir izveidojis stipru un efektīvu sadarbību šajā jomā; aicina palielināt sadarbību un koordinēšanu starp EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroju (ODIHR) un Eiropas Parlamentu, gan gatavojoties starptautiskām vēlēšanu novērošanas misijām EDSO valstīs, gan šo misiju laikā un pēc tām;

22.

aicina Padomi nodrošināt, ka ar Korfu procesu turpmāk veicina un dažādo darbību šajā jomā, uzsverot arī citus jautājumus, kurus var risināt, izmantojot pašreizējo pieredzi, piemēram, jautājumu par terorisma apkarošanu un ietekmi, ko rada iedzīvotāju pārvietošanās, tostarp pārvietotās personas un bēgļi;

23.

aicina dalībvalstis uzsvērt, cik svarīgas ir EDSO īstenotās klātienes misijas, kuru laikā ir iegūta nozīmīga kompetence un kurām ir svarīga loma progresa veicināšanā visās trijās jomās, papildinot ES delegāciju darbu demokrātijas veicināšanā un reformu procesā, novērojot kara noziegumu prāvas, sekmējot valstu samierināšanu, atbalstot pilsoniskās sabiedrības attīstību, un tās ir svarīgs instruments savlaicīgai brīdināšanai un konfliktu novēršanai, un aicina nodrošināt, lai finansējums klātienes misijām netiktu samazināts; mudina ES ņemt vērā šo pieredzi savās klātienes misijās;

24.

ņem vērā EDSO centienus Kirgizstānā, kuri liecina par EDSO spēju nekavējoties reaģēt krīzes situācijā, atrodoties uz vietas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē EDSO Pastāvīgās padomes 2010. gada 22. jūlija lēmumu izvērst policijas padomdevēju misiju; uzsver, ka pašreizējās nestabilās situācijas dēļ šajā valstī ir vajadzīga stiprāka un plašāka starptautiskā klātbūtne, lai palīdzētu un atbalstītu vietējos spēkus un veicinātu policijas darbību; uzskata, ka EDSO varētu būt galvenā loma Centrālāzijā un tā no jauna varētu pildīt savus pienākumus Gruzijā; pauž nožēlu, ka Kirgizstānas valdības pretošanās dēļ netika izvērsta policijas padomdevēju misija 2010. gada septembra sākumā, kā bija plānots; mudina EDSO dalībvalstis un Kirgizstānas valdību atļaut nekavējoties izvietot neitrālos un starptautiskos policijas spēkus valstī, nozīmīgi palielināt izvietoto personu skaitu un pārliecināties, ka tie pilda izpildvaras, nevis tikai padomdevēja funkcijas;

25.

atzinīgi vērtē Korfu procesu, ko sāka EDSO Grieķijas prezidentūra un nekavējoties pārņēma EDSO Kazahstānas prezidentūra, lai atjaunotu uzticību un vēlreiz apstiprinātu saistības ar EDSO principiem, kā arī risinātu drošības jautājumus daudzpusēja dialoga un sadarbības ceļā, pievēršot uzmanību visiem EDSO iesaistīto valstu jutīgajiem jautājumiem un problēmām;

26.

atgādina, ka šis process sākās pēc 2008. gada jūnija aicinājuma atjaunot dialogu par Eiropas drošību un 2008. gada 8. oktobra aicinājuma modernizēt Eiropas drošību EDSO ietvaros un ka EDSO ir svarīgs forums, lai apspriestu jautājumus, kas iekļauti priekšlikumā par jaunu drošības līgumu; uzskata, ka ir vajadzīga labāka saskaņošana un dziļāka sadarbība ar Krieviju, jo tai ir izšķiroša loma Eiropas drošības jautājumā;

27.

uzskata, ka Korfu procesa galīgajam mērķim vajadzētu būt saistītam ar EDSO darbības veicināšanu, ņemot vērā pašreizējās saistības un Helsinku Nobeiguma akta pamatnostādnes un principus, lai nodrošinātu, ka EDSO, risinot pašreizējos un turpmākos uzdevumus, var būt nozīmīga loma, tā var vispusīgi apspriest Eiroatlantijas un Eirāzijas reģiona drošības jautājumus un dot konkrētu ieguldījumu to risināšanā, kā arī uzlabot savu atpazīstamību;

28.

pauž gandarījumu par EDSO Kazahstānas prezidentūras iniciatīvu rīkot EDSO augstākā līmeņa sanāksmi, lai dotu politisku stimulu pašreizējām sarunām par drošību un stiprinātu EDSO; aicina Eiropas Komisiju un EDSO dalībvalstis mudināt Kazahstānu pirms augstākā līmeņa sanāksmes veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu un ievērotu EDSO pamatvērtības, piemēram, cilvēktiesības, tiesiskumu, vārda brīvību, tostarp atcelt normas, kas krimināli nosoda brīvības principus, un nodrošināt tiesas pieejamību; uzsver, ka augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtībā galvenajām prioritātēm vajadzētu būt parastā tipa bruņojuma kontroles sistēmas pilnveidošanai, humānās dimensijas saistību īstenošanai un EDSO spēju stiprināšanai visās trijās dimensijās, lai sekmētu konfliktu novēršanu, krīžu vadību un pēckonfliktu atjaunošanas pasākumus, jo īpaši saistībā ar ieilgušiem konfliktiem;

29.

aicina ES dalībvalstis, Komisiju un augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos sadarboties ar EDSO locekļiem 2010. gada decembra augstākā līmeņa sanāksmē, lai sagatavotu rīcības plānu, kas būtu kā ceļvedis EDSO reģiona drošības kopienas hartai, un pilnvarot sagatavot jaunu augstākā līmeņa sanāksmi pēc diviem, trim vai četriem gadiem;

30.

aicina EDSO un ES dalībvalstis iekļaut ASV prezidenta vietnieka J. Biden priekšlikumu par EDSO krīzes novēršanas mehānismu augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtībā; atbalsta ASV priekšlikuma īstenošanu Korfu procesa kontekstā, lai stiprinātu EDSO ģenerālsekretāra un EDSO priekšsēdētāju vai priekšsēdētāju trio — pašreizējā, iepriekšējā un nākamā priekšsēdētāja — lomu EDSO krīzes vadības jautājumos;

31.

uzskata, ka EDSO darbs ir ļoti nozīmīgs, un tādēļ aicina nopietni apsvērt, kā ES varētu uzņemties lielāku atbildību un labāk palīdzēt, lai sasniegtu kopējos mērķus, turklāt pastāvīga dialoga sistēmas izveide, kopīgu pasākumu pieņemšana, kā arī darbību koordinēšana uz vietas var būt tam piemēroti instrumenti saistībā ar oficiālu vienošanos starp EDSO un ES; aicina ES Ārlietu ministru padomi, ES augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, EDSO Pastāvīgo padomi strādāt pie mehānismiem, kuru mērķis ir veicināt sadarbību, koordināciju un konsultācijas starp abām organizācijām; aicina ES dalībvalstis, Komisiju un augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos iesniegt priekšlikumus par ES vēlmi un iespējām piedalīties EDSO pilnvarotajās misijās;

32.

aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci apsvērt, kā EĀDD turpmāk varētu izveidot pienācīgas procedūras sadarbībai ar Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroju, lai, nedublējot tā funkcijas, stiprinātu ES lomu attiecībā uz vēlēšanu novērošanu EDSO reģionā;

33.

uzskata, ka ES kopīgi ar augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, tās dalībvalstīm un Eiropadomes priekšsēdētāju ir jānodrošina, lai, laicīgi pieņemot ES kopīgo nostāju par EDSO reformām, šīs augstākā līmeņa sanāksmes rezultātā tiktu izstrādāts skaidrs turpmāko pasākumu rīcības plāns par EDSO pilnveidošanu, jo īpaši attiecībā uz konfliktu novēršanu, krīžu vadību un pēckonfliktu atjaunošanas pasākumiem, tostarp nodrošinot regulāras augstākā līmeņa tikšanās un šādi dodot politisku stimulu EDSO darbībai; atzinīgi vērtē jauno praksi rīkot neformālas ministru sanāksmes;

34.

atzinīgi vērtē un atbalsta ES prioritāšu noteikšanu un saskaņošanu EDSO, pievēršot uzmanību jomām, kas ir svarīgas, lai pilnībā īstenotu iespējas, ko sniedz augstākā līmeņa sanāksme;

35.

mudina ES dalībvalstis un ES Vīnes delegāciju turpināt iesaistīties Korfu procesā; aicina nākamo EDSO prezidentvalsti Lietuvu nodrošināt EDSO pilnveidošanas procesa nepārtrauktību un attīstību;

36.

aicina ES, tās dalībvalstis un pašreizējo un nākamo EDSO vadību turpināt dialogu par EDSO tiesisko regulējumu un atkārtoti uzsvērt nepieciešamību ātri pieņemt konvencijas projektu par starptautisko juridiskas personas statusu, tiesībām un rīcības spēju, kā arī privilēģijām un neaizskaramību; šī vienošanās neietekmēs pašreizējās EDSO saistības, bet stiprinās tās identitāti un uzbūvi, tādējādi atrisinot arī daudzas praktiska rakstura problēmas, kas rodas tās personālam, jo īpaši strādājot krīžu reģionos;

37.

uzskata, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs būtu jāaicina piedalīties augstākā līmeņa sanāksmē un aicina Eiropadomi nosūtīt Parlamenta priekšsēdētājam ielūgumu uz šo sanāksmi;

38.

uzskata, ka Parlamentam, lai stiprinātu attiecības ar EDSO, ir jāpārdomā sava dalība EDSO Parlamentārajā asamblejā un jāizskata iespēja izveidot pastāvīgu delegāciju EDSO Parlamentārajā asamblejā un rūpīgāk sekot līdzi EDSO un EDSO Parlamentārās asamblejas darbībām;

39.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, EDSO dalībvalstīm un EDSO ģenerālsekretāram.