8.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 70/19

—

ņemot vērā 2009. gada 7. oktobrī saskaņā ar Reglamenta 184. pantu pieņemto lēmumu par Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašās komitejas izveidi, kompetenci, sastāvu un pilnvaru laiku (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašās komitejas ziņojumu (A7–0267/2010),

1.

norāda, ka pašreizējās krīzes cēloņi ir daudzveidīgi un tās ietekme ir gan tūlītēja, gan arī izpaudīsies ilgākā laikposmā, un ka netika ņemti vērā vairāki brīdinājuma signāli un šīs krīzes mērogs, kā arī netika pietiekami novērtēta krīzes tiešā un netiešā ietekme;

2.

norāda, ka šīs krīzes, ko Amerikas Savienotajās Valstīs izraisīja augsta riska kredītu “burbulis”, aizmetņi ir seni;

3.

norāda, ka galvenie pašreizējo finanšu krīzi veicinošie faktori ir globālā nelīdzsvarotība, regulatīvā pārvaldība (regulēšana un uzraudzība) un monetārā politika, kā arī tādi finanšu sistēmai raksturīgi faktori kā finanšu produktu sarežģītība un nepārredzamība, īstermiņa atalgojuma sistēmas un nepiemēroti uzņēmējdarbības modeļi;

4.

uzskata, ka dažos gadījumos krīzi pastiprināja arī interešu konfliktu, personisko interešu (vested interests) un gadījumu, kad uzņēmēji ir “pārāk labi savstarpēji pazīstami, lai runātu” (too close to talk), izplatīšanās finanšu nozarē;

5.

norāda, ka ASV ekspansionistiskā monetārā politika lielas peļņas gūšanas meklējumos veicināja pārmērīga daudzuma likvīdu rašanos un uz patēriņa kredītu balstīta iekšēja pieprasījuma attīstību, kas savukārt veicināja mājsaimniecību iekļūšanu parādos, kā arī lielus valsts izdevumus, kurus finansēja ar lēti pieejama kapitāla palīdzību;

6.

norāda, ka finanšu tirgos tika konstatēta spekulatīva uzvedība, dažiem investoriem uzņemoties ļoti lielu risku, ko pastiprināja kredītreitinga aģentūru oligopols; norāda, ka jebkura tirgus ekonomika darbojas labāk, kad pastāv demokrātiskā ceļā apstiprināta un pārredzama atbilstīga daudzlīmeņu regulēšana, kā arī saprātīgi ētikas un morāles principi, kas veicina finanšu un ekonomikas sistēmu pareizu darbību un nekaitē reālajai ekonomikai;

7.

atzīmē, ka kompleksu ārpusbilances produktu (īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības (SPV), kolaterālās parādsaistības (CDO), apmaiņas līgumus aizsardzības iegūšanai kredīta neatmaksāšanas gadījumā (CDS) u. c.) izplatīšanās un vērtspapirizācijas mehānismi, kas radušies neregulētas paralēlas banku sistēmas dēļ, ir palielinājuši, nevis samazinājuši sistēmiskos riskus; norāda, ka iestādes, kas koncentrējas uz noguldītājiem un MVU finansēšanu, ir apliecinājušas savu vērtību;

8.

uzskata, ka krīzes pamatcēloņi ir iltspējīgāku ražošanas, izplatīšanas un patēriņa modeļu trūkums, neskatoties uz klimata pārmaiņām, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un dabas resursu sarukšana;

9.

uzskata, ka pirmskrīzes laika ekonomikas un finanšu pārvaldības struktūras gan pasaules, gan Amerikas Savienoto Valstu, gan Eiropas Savienības līmenī nebija pietiekami saskaņotas un konsekventas makroprudenciālās un mikroprudenciālās uzraudzības nošķiršanā, pārāk lielu uzmanību pievērsa finanšu iestāžu augšupējai mikroprudenciālai uzraudzībai un makroekonomikas rādītāju uzraudzīšanai valsts līmenī, vienlaikus negādājot par sistēmiski plašu skatījumu uz finansiālām un makroekonomiskām norisēm, kuru dēļ būtu jāuzrauga finanšu iestāžu un valstu savstarpējā saistība;

10.

norāda, ka globalizācija ir attīstījusies bez pasaules līmeņa pārvaldības struktūru paralēlas izveides vai attīstības, kam būtu jānotiek vienlaikus ar tirgu integrāciju, jo īpaši attiecībā uz globālo līdzsvarotību vai nelīdzsvarotību un finanšu tirgiem, un uzskata, ka G20 sanāksmju process ir solis pareizajā virzienā, tomēr norāda, ka G20 sanāksmēs ir rezultatīvi jāpauž ES nostāja;

11.

norāda, ka Eiropas Savienība, kā noteikts ES līgumos, 1990. gada jūlijā atzina kapitāla brīvu kustību, kas veicināja ekonomisko attīstību; tomēr atzīmē, ka paralēli kapitāla brīvas kustības ieviešanai netika paredzēta ietaupījumu nodokļu harmonizēšana, attiecīgs pārrobežu regulējums vai Eiropas līmeņa uzraudzība;

12.

nosoda to, ka pagātnē Stabilitātes un izaugsmes pakta principi netika vienmēr ievēroti, un norāda, ka eiro zonas valstu tautsaimniecību vidū ir radusies būtiska nelīdzsvarotība;

13.

norāda, ka banku krīzes gadījumā nenotika ne pienācīga regulēšana, ne stingra uzraudzība un valdīja pilnīgs krīzes pārvaldības instrumentu trūkums, un šī situācija parādīja, cik daudz Eiropas Savienībai vēl ir darāms, lai izveidotu piemērotus mehānismus, lai risinātu ar iekšējo tirgu un integrētu finanšu sistēmu saistītās politikas problēmas; jo īpaši norāda, ka trūkst pārrobežu bankrota mehānisma;

14.

norāda, ka saskaņā ar ES Statistikas biroja datiem valsts budžeta deficīts Eiropas Savienībā ir palielinājies no 2,3 % 2008. gadā līdz 7,5 % 2010. gadā un euro zonā — attiecīgi no 2 % līdz 6,3 %, valsts parāds Eiropas Savienībā palielinājies no 61,6 % no IKP 2008. gadā līdz 79,6 % 2010. gadā, euro zonā — attiecīgi no 69,4 % līdz 84,7 %, divos gados likvidējot dažu dalībvalstu gandrīz divdesmit gadu centienus konsolidēt budžetu; pauž nožēlu par šo atpakaļslīdi, jo tā būtiski apgrūtinās bezdarba un demogrāfisko problēmu risināšanu;

15.

uzskata, ka Eiropas publisko finanšu stāvoklis bija slikts jau pirms krīzes; kopš 70-ajiem gadiem vairāku ES notikušu ekonomikas lejupslīžu ietekmē dalībvalstu valsts parāds pamazām palielinājās; atzīmē, ka atjaunošanas plānu izmaksas, nodokļu ienākumu kritums un augstie sociālās nodrošināšanas izdevumi ir palielinājuši valsts parādu un tā daļu no IKP visās dalībvalstīs, lai gan dažādā līmenī visā ES;

16.

uzskata, ka vēl nav pilnībā izpaudušās visas krīzes sekas un ka nevar izslēgt atkārotu krīzi, proti, lejupslīdes atkārtošanos, jo īpaši attiecībā uz bezdarba līmeni;

17.

norāda, ka krīze skāra nodarbinātību visā Eiropas Savienībā, lai gan nodarbinātības līmeņa kritums ES-27 valstīs bija tikai 1,9 %, un ka negatīvā ietekme uz nodarbinātību turpināsies, jo ekonomiskās situācijas ietekme uz darba tirgu parasti ir jūtama vēlāk; uzsver — Komisija aplēses liecina, ka ES bezdarba rādītājs 2010. gadā būs gandrīz 11 %, kas nopietni skars ES darbaspēku;

18.

norāda, ka sociālās krīzes sekas dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgas, proti, lai gan bezdarba līmenis vidēji ir 10 %, dažās valstīs tas sasniedz 20 % un jauniešu vidū pat pārsniedz 40 %, kas liecina par to, cik ļoti dažās valstīs ir nepieciešami strukturāli uzlabojumi;

19.

uzskata — lai gan parāda samazināšanas politika ir svarīga, publisko finanšu ātra konsolidācija nedrīkst kaitēt sociālās aizsardzības un sabiedrisko pakalpojumu sistēmai, jo šo sistēmu automātiskā stabilizatora un krīzes amortizatora loma ir pamatoti ir atzīta; norāda, ka sociālās aizsardzības un sabiedrisko pakalpojumu efektivitātes veicināšana var vienlaikus uzlabot ekonomikas efektivitāti un pakalpojumu kvalitāti; atzīst, ka nespēja rast pareizo līdzsvaru var izraisīt lēnu izaugsmi ilgākā laikposmā un ar to saistītu ilgstošu bezdarbu, kas savukārt nenovēršami pasliktinās Eiropas konkurētspēju pasaules mērogā;

20.

norāda, ka augsts bezdarba līmenis rada ne tikai sociālās izmaksas, bet arī palielinātas ekonomiskās izmaksas, jo bezdarbnieks sniedz vāju ieguldījumu valsts iekšējā pieprasījumā un mazākā apmērā maksā nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas; norāda, ka tas paaugstina slogu strādājošajiem augstāku nodokļu veidā un nākamajām paaudzēm — lielākas parāda nastas veidā;

21.

norāda, ka saskaņā ar 2007. gada — tātad pirmskrīzes — datiem, kas ir jaunākie pieejamie dati, Eiropas Savienībā ir 30 miljoni nabadzīgu strādājošo, ka saskaņā ar neseniem datiem zem nabadzības sliekšņa dzīvo 79 miljoni cilvēku un ka šis skaitlis kopš tā laika visticamāk ir palielinājies;

22.

norāda, ka papildus bezdarba līmeņa paaugstināšanai šai krīzei ir daudzšķautņaina sociālā ietekme, jo īpaši darba apstākļu pasliktināšanās, pieaugošās grūtības daudziem cilvēkiem apmierināt pamatvajadzības un saņemt pamatpakalpojumus, bezpajumtnieku skaita palielināšanās, nonākšana pārāk lielos parādos un finansiālā atstumtība;

23.

norāda, ka līdzīgi kā jebkura krīze pašreizējā krīze negatīvi skar izaugsmi un nodarbinātību, pirmām kārtām skarot vismazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas, tostarp jauniešus, bērnus un sievietes, kā arī mazākumtautību pārstāvjus un migrantus;

24.

piekrīt paustajām bažām par regulatīvo, uzraudzības, grāmatvedības un nodokļu noteikumu procikliskajiem aspektiem, kas pastiprina tirgus ekonomikas darbībai raksturīgās svārstības;

25.

norāda, ka valdību īstenotā banku nozares glābšana ir tikai daļa no izmaksām, ko sabiedrībai radījusi finanšu krīze, un ka ekonomikas lejupslīdes un valsts parāda palielināšanās izmaksas būs ievērojamas, krīzes radītajiem zaudējumiem pasaules mērogā sasniedzot apmēram USD 60 triljonus;

26.

norāda, ka krīze ir izraisījusi būtisku valsts atbalsta palielināšanos pēc pagaidu sistēmas pieņemšanas valsts atbalsta jomā, un pauž nožēlu par tās iespējamo kaitīgo ietekmi uz līdzvērtīgu konkurences nosacījumu nodrošināšanu Eiropā; aicina Komisiju uzņemties stingru vadību protekcionisma un konkurences izkropļojumu apkarošanā;

27.

pauž atbalstu Eiropas Centrālās bankas (ECB) un dalībvalstu centrālo banku netradicionālajiem pasākumiem, ko tās pēdējo divu gadu laikā īstenojušas, lai glābtu tās dalībvalstu bankas, kuras saskārās ar bankrota risku vēl nebijuša toksisko aktīvu daudzuma dēļ; jo īpaši atzinīgi vērtē to, ka šo banku klientiem tika sniegtas garantijas par viņu noguldījumu drošību, tomēr uzsver, ka šie netradicionālie pasākumi ir pakāpeniski jāpārtrauc, lai banku nozarē nepieļautu negodīgu konkurenci;

28.

atgādina, ka Eiropas Savienība 2008. gada oktobrī pieņēma Eiropas ekonomikas atveseļošanās plānu par summu 1,6 % apmērā no tās IKP (salīdzinājumam Ķīnā attiecīgais rādītājs bija 5 % un ASV — 6,55 %);

29.

atzinīgi vērtē to, ka Ekonomikas un finanšu padome 2010. gada 10. maija pieņēma stabilizācijas plānu EUR 750 miljardu apjomā, ar ko tika izveidots finanšu stabilitātes mehānisms, lai novērstu risku, ka valstis, kas aizņēmušās līdzekļus, nespēj pildīts savas saistības, par šī plāna juridisko pamatu daļēji izmantojot Līguma par Eiropas Savienības darbību 122. pantu; norāda uz demokrātijas deficītu un pārskatatbildības trūkumu lēmumos par Padomes glābšanas pasākumu kopumu, kuri tika pieņemti, neapspriežoties ar Eiropas Parlamentu; prasa turpmāko krīzes pārvarēšanas priekšlikumu un lēmumu pieņemšanā Eiropas Parlamentu iesaistīt kā līdzvērtīgu likumdevēju;

30.

pauž nožēlu par dažādo dalībvalstu atveseļošanās plānu nepietiekamo koordināciju, jo ES līmeņa koordinācijas pastiprinošā un optimizējošā ietekme visdrīzāk būtu sniegusi labāku rezultātu nekā lielākoties valsts līmeņa plānošana, kas var būt savstarpēji pretrunīga; pieprasa turpmākajos atveseļošanās plānos un plaša mēroga ieguldījumos pastiprināt Eiropas dimensiju;

31.

prasa Komisijai sagatavot ļoti precīzu pārskatu par valstu banku glābšanas pasākumu kopumu efektivitāti, kā arī to valstu un Eiropas atveseļošanās plānu efektivitāti, par kuriem lēmums tika pieņemts 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā saistībā ar Savienības īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem, tostarp visaptverošu analīzi par krīzes ietekmē pieņemto pārskatīto valsts atbalsta mehānismu ietekmi uz konkurenci un līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanu Eiropas Savienībā, finanšu reformu un darba vietu radīšanu;

32.

norāda, ka atsevišķas dalībvalstis, jo īpaši tās, kuras no EK saņēma maksājumu bilances atbalstu, šobrīd nevar izstrādāt reālus atveseļošanās plānus, kuros būtu elementi, kas ļautu stimulēt izaugsmi un nodarbinātību, jo to iespējas līdz 2012. gadam aprobežojas ar valsts izdevumu samazināšanu, nodokļu paaugstināšanu un valsts bruto parāda samazināšanu;

33.

uzskata, ka Savienība nevar būt vienīgā integrētā zona, kurā enerģētiku, jo īpaši energoavotu sadalījumu, neuzskata par stratēģiski svarīgu jautājumu ne tās teritorijā, ne attiecībās ar partnervalstīm; uzskata, ka enerģētikas jomas darbības ir jāveic ES mērogā, pamatojoties uz ciešu sadarbību ar Komisiju, dalībvalstīm un attiecīgajiem nozares sektoriem, lai nodrošinātu tās dalībvalstu apgādi ar enerģiju, piemēram, naftu un gāzi, pa diversificētu cauruļvadu tīklu, jo īpaši apspriežot apgādes līgumus un organizējot uzglabāšanas iespējas, kā arī visās atbilstīgajās programmās, piemēram 7. pētniecības programmā 2007.–2013. gadam un tās turpinājumos, finansējot un koordinējot pētniecību un izstrādi saistībā ar jauniem enerģijas avotiem;

34.

ierosina Komisijai uzņemties pilnu atbildību par projektu vadīšanu un finansēšanu šādās jomās:

35.

uzskata — neskatoties uz vienošanos par šiem pārvaldības elementiem un ES darbību jomās, kurās tai ir dalīta kompetence un kompetence, lai papildinātu dalībvalstu darbības, Savienībai ir nepieciešami līdzekļi, galvenokārt finanšu līdzekļi, šādas stratēģijas īstenošanai;

36.

atgādina, ka finanšu sistēmas galvenais mērķis ir nodrošināt instrumentus, kas ir piemēroti uzkrājumiem un šo uzkrājumu ieguldīšanai, lai atbalstītu reālo ekonomiku un veicinātu ekonomikas efektivitāti, uzņemoties daļu no uzņēmumu un mājsaimniecību riska, optimizētu pensiju ilgtermiņa finansēšu un radītu jaunas darba vietas, kā to dara, piemēram, reģionālās un vietējās privātklientu bankas; atzīmē, ka šī funkcija ir īpaši svarīga situācijā, kad ir vajadzīgi jauni izaugsmes veidi, kas prasa ievērojamus ieguldījumus tīrās tehnoloģijās;

37.

uzsver, ka vienam no finanšu attīstības mērķiem vajadzētu būt arī taisnīguma nodrošināšanai, paplašinot piekļuvi kredītiem un apdrošināšanai tādām sabiedrības grupām, kurām tie iepriekš nebija pieejami, vienlaikus ievērojot pietiekamus drošības nosacījumus; uzsver, ka finanšu nozares regulējuma reforma ir jāveic, lai ne tikai nodrošinātu finanšu stabilitāti, bet arī ņemtu vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus;

38.

norāda, ka šī krīze iezīmē robežas pašregulēšanas sistēmai un pārmērīgai uzticībai finanšu tirgus dalībnieku un kredītreitinga aģentūru spējai vienmēr pareizi novērtēt un pienācīgi pārvaldīt riskus un nepieļaut morālo kaitējumu;

39.

atzinīgi vērtē pašreizējos Bāzeles Banku uzraudzības komitejas (BBUK) priekšlikumus un šīs iestādes kā tādas lomu, taču, ņemot vērā, ka ES finanšu iestādēm kaitē pieeja “visiem noderīgs viens risinājums”, uzskata, ka regulējums jāierosina tad, kad ir veikts rūpīgs novērtējumu par tā ietekmi uz to, cik lielā mērā finanšu iestādes darbojas reālās ekonomikas un sabiedrības labā; piekrīt paustajām bažām par kapitāla prasību piemēroto līmeni un pārejas perioda laiku;

40.

norāda — lai atgūtu uzticību, gan uzņēmumu, gan dalībvalstu finanšu pārskatiem ir jābūt pārredzamiem; tādēļ aicina Komisiju izpētīt ārpusbilances darījumu, nefinansēto saistību un īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību (SPV/SPE) arvien plašāku izmantošanu un apsvērt iespēju šo izmantošanu ierobežot vai pieprasīt obligāti deklarēt publicēšanai paredzētajos pārskatos;

41.

norāda, ka šī krīze ir padarījusi acīmredzamu lielu uzraudzības sistēmas trūkumu; pieprasa ar stingru vienošanos G20 līmenī un Eiropas Savienībā līdz minimumam samazināt regulējuma arbitrāžas iespējas pasaulē un, kad vien iespējams, tās likvidēt, finanšu pakalpojumiem piemērojot vienādus noteikumus;

42.

uzskata, ka ir jānovērš regulējuma trūkumi, kas ārvalstu finanšu pakalpojumu sniedzēju meitasuzņēmumiem ļāva neregulēti īstenot apjomīgu uzņēmējdarbību ES;

43.

norāda, ka patlaban starptautiskais regulējums krīzes pārvarēšanai finanšu nozarē nav pietiekams; aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par ES regulējumu finanšu nozares krīzes pārrobežu pārvaldībai, ņemot vērā starptautisko struktūru, piemēram, G20 un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), ierosmes panākt visā pasaulē vienādus darbības nosacījumus;

44.

norāda, ka standarti, jo īpaši ja tiek izmantota patiesā vērtība, cikliski ietekmē lēmumu pieņemšanu, jo īpaši finanšu iestādēs, kuras ir pārāk paļāvušās uz tiem; norāda, ka šis trūkums ir novērojams arī dažos regulatīvajos, uzraudzības un nodokļu noteikumos;

45.

apzinās specifiskās problēmas, kas saistītas ar to, ka ārvalstu uzņēmumi lielu daļu banku un apdrošināšanas darbību koncentrē jaunajās dalībvalstīs;

46.

norāda, ka ir jālīdzsvaro vajadzība īstenot pasākumus, lai saglabātu finanšu stabilitāti, un vajadzība saglabāt banku spēju kreditēt ekonomiku; ir svarīgi, lai banku sistēma būtu spējīga īstenot savus pamatuzdevumus gan parastos apstākļos, gan krīzes situācijās;

47.

norāda, ka finanšu iestāžu lielums un attiecīgi to bilances radīja priekšstatu “pārāk lielas, lai bankrotētu”; tādēļ aicina Komisiju pieprasīt, lai bankas izstrādātu “testamentus” — detalizētu regulētas likvidēšanas kārtību krīzes gadījumā;

48.

atzinīgi vērtē Eiropas Centrālās bankas (ECB) spēcīgo nozīmi Eiropas Sistēmisko risku kolēģijā (ESRK), jo tā ļauj ECB sniegt būtisku ieguldījumu Eiropas Savienības finanšu stabilitātē;

49.

uzsver vajadzību ieviest jaunus statistikas datu standartus finanšu nozarē, tādējādi palielinot Eiropas Komisijas riska kontroles un uzraudzības spēju;

50.

vēlas sekmēt finanšu inovāciju, ar nosacījumu, ka tās rezultātā tiek izstrādāti pārredzami instrumenti lietderīgu tehnoloģisko jauninājumu, ilgtermiņa ieguldījumu, pensiju fondu, nodarbinātības un ekoloģiskas ekonomikas finansēšanai; sagaida, ka ES īstenos turpmākas darbības inovatīvās finansēšanas jomā, lai piesaistītu ilgtermiņa uzkrājumus nolūkā veicināt ilgtspējīgus un stratēģiskus ilgtermiņa ieguldījumus un paplašināt piekļuvi finanšu pakalpojumiem;

51.

atkārtoti uzsver, ka ārkārtīgi svarīga ir tāda pārraudzības un regulējuma sistēma, kura nodrošina, ka neviens finanšu darījums vai instruments nepaliek ārpus grāmatvedības uzskaites; uzstāj, ka uz riska ieguldījumu fondiem jāattiecina tādi paši noteikumi, kā uz jebkuru citu ieguldījumu fondu; uzsver, ka pārraudzībai un regulējumam īpaši jāattiecas uz spekulatīviem darījumiem finanšu tirgos, lai ierobežotu un kontrolētu pret valstīm, valūtām un tautsaimniecībām vērstās spekulācijas;

52.

uzskata, ka pārāk liberāla finanšu iestāžu pārvaldība ir veicinājusi krīzi un pārvaldība ir jāuzlabo, lai nodrošinātu, ka riska pārvaldības komitejas ir darbotiesspējīgas un efektīvas, valdes locekļi pietiekami labi pārzina iestādes produktus un vadība un direktori bez izpildpilnvarām uzņemas atbildību par ieguldītāju un darbinieku interešu saskaņošanu atalgojuma politikas jomā;

53.

norāda uz vērtību un ētikas principu trūkumu dažu finanšu tirgu un iestāžu dalībnieku darbībā; uzsver, ka finanšu tirgiem un iestādēm korporatīvās sociālās atbildības kontekstā jāņem vērā visu iesaistīto personu — klientu, akcionāru un darbinieku — intereses;

54.

uzskata, ka ir jāizmanto pietiekami plašs kritēriju kopums, lai šķirotu finanšu iestādes, jo īpaši Eiropas Savienībā atrodošās, pēc tā, vai tām ir sistēmisks risks; uzskata, ka šie kritēriji liek uzdot jautājumu par to, cik daudzas šādas iestādes darbojas dalībvalstīs un cik lielas tās ir, un, kas ir vissvarīgāk, pārliecināties par attiecīgās iestādes spēju radīt traucējumus iekšējā tirgus darbībā, jo īpaši tāpēc, ka šī krīze pierādīja, ka iestādes lielums ir tikai viens no faktoriem, kas rada sistēmisko risku;

55.

uzskata, ka ir būtiski, lai ES, izstrādājot jaunus noteikumus, ņemtu vērā nepieciešamību saglabāt un paplašināt finanšu nozares strukturālo daudzveidību, un uzskata, ka Eiropas ekonomikai ir vajadzīgs stabils reģionālo un vietējo banku, piemēram, krājbanku un kooperatīvo banku, tīkls, vienlaikus atzīstot, ka dažādām bankām ir atšķirīga specializācija un pamatkompetence; norāda, ka daudzveidība ir pierādījusi savu vērtību finanšu krīzes novēršanā un veicinājusi stabilitāti, un ka vienveidība var izraisīt sistēmisko nestabilitāti;

56.

aicina atjaunot tāda tradicionālā bankas pārvaldītāja lomu, kurš pietiekami pārzina aizņēmēju īpatnības, kredītvēsturi un uzņēmējdarbības plānu, lai uzņemtos pārdomātu risku, pamatojoties uz personīgām zināšanām un ievērojot ES tiesību aktus, piemēram, direktīvu par finanšu instrumentu tirgiem (MIFID) un direktīvu par patēriņa kredītu, kuras paredz informācijas sniegšanu patērētājiem un patērētāju aizsardzību;

57.

uzsver, ka nolūkā atjaunot un atbrīvot kredītplūsmu uzņēmumiem un privātpersonām ir svarīgi rast ilgtermiņa risinājumus problēmām, ko rada mājsaimniecību un uzņēmumu privātā parāda milzīgais apjoms;

58.

prasa nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībās starp dalībvalstīm un to attiecībās ar vadošajām finanšu iestādēm;

59.

atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada 2. jūnija priekšlikumu un uzskata, ka kredītreitinga aģentūru uzņēmējdarbības modelis var radīt interešu konfliktu, jo šīs aģentūras tiek izmantotas, lai novērtētu tām maksājošo uzņēmumu finansiālo noturību, un ka šo aģentūru modelis neļauj izvērtēt pieņemto lēmumu makroekonomiskos aspektus; atzīst, ka kredītreitinga aģentūras veicināja krīzes rašanos, jo tām, lielā mērā konkurences trūkuma dēļ, bija radīti kaitīgi stimuli; ierosina izpētīt tādas sistēmas uzticamību, kurā ieguldītāji un noguldītāji maksātu par piekļuvi informācijai, kas tiem vajadzīga;

60.

prasa Komisijai veikt priekšizpēti un ietekmes novērtējumu par publiskas un neatkarīgas Eiropas Kredītreitinga aģentūras izveidošanu un uzskata, ka valsts parāda reitinga noteikšanā aktīvs ieguldījums būtu jāsniedz neatkarīgām struktūrām, proti, revīzijas palātām; uzskata, ka šādas izmaiņas radītu lielāku standartu daudzveidību, kas būtu vēlama; uzskata, ka pastiprināta konkurence reitingu tirgū varētu uzlabot reitingu kvalitāti;

61.

aicina Komisiju izpētīt priekšlikumus par akcionāru balsstiesībām saistībā ar uzlabotu akcionāru identitātes un stratēģijas pārredzamību un atbalstu ilgtermiņa ieguldījumiem;

62.

uzskata, ka ekonomikas un sociālo krīžu laikā Eiropas iedzīvotāji sagaida, lai Eiropas lēmumu pieņemšanas procesa pamatā būtu pārskatatbildības, pienākuma un solidaritātes principi;

63.

norāda, ka jau vairākus desmitus gadu pirms šīs krīzes daudzās Eiropas valstīs bija zems ekonomikas izaugsmes līmenis un augsts bezdarba līmenis, jo dažās dalībvalstīs nebija pietiekamas veiktspējas ekonomikas reformēšanai, lai tā balstītos uz zināšanām, un konkurētspējas atjaunošanai starptautiskajos tirgos, kā arī tajās bija zems iekšzemes pieprasījuma rādītājs; norāda, ka Eiropai nepieciešami pārredzamāki un efektīvāki finanšu tirgi un augstāka ekonomikas izaugsme, kura spētu nodrošināt kvalitatīvu nodarbinātību un sociālo integrāciju;

64.

norāda, ka Eiropas Savienībai ir lielākas problēmas izkļūt no krīzes nekā citiem pasaules reģioniem, lielākoties tādēļ, ka tās politiskā reakcija uz krīzi ir neatbilstoša, pārāk pieticīga un novēlota, un tādēļ, ka tai ir strukturāli vāja pārvaldības veiktspēja, un norāda, ka tādējādi krīze var būtiski un ilgstoši vājināt tās ekonomisko un līdz ar to arī politisko stāvokli pasaulē, ko varbūt būs iespējams atgūt tikai ilgākā laikposmā un vienīgi tad, ja ES būs spējīga apsvērt “Eiropas dzīvesveida” koncepcijas ilgtspējību, neatsakoties no tās pamatvērtībām;

65.

uzskata, ka Savienībai politikas veidošanā būs jāpanāk lielāka konsekvence, lai risinātu problēmu, ar ko tai nākas saskarties; tādēļ uzskata par būtisku atsevišķu valstu īstenotās politikas saskaņotību; uzskata, ka šajā gadījumā noteicoša būs ES iestāžu rīcība;

66.

norāda arī, ka Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldības struktūras ir nepilnīgas un tādējādi šī sadrumstalotība kaitē Savienības spējai ietekmēt diskusijas par svarīgākajiem makroekonomikas nelīdzsvarotības jautājumiem, it īpaši sarunās ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnu;

67.

uzskata, ka šī krīze ir parādījusi pēdējo gadu ekonomikas politikas tendenci, kuras rezultātā daudzās valstīs gan euro zonā, gan ārpus tās valsts parāds ir sasniedzis satraucoši augstu līmeni;

68.

norāda, ka stabilitātei un izaugsmei būtiska ir valsts finanšu ilgtermiņa stabilitāte; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus vidējā termiņā un ilgtermiņā stiprināt vadību euro zonā ar mērķi novērst pašreizējās krīzes atkārtošanos, un piekrīt viedoklim, ka Stabilitātes un izaugsmes paktam ir nepieciešams efektīvāks stimulu un sankciju mehānisms;

69.

uzsver — lai atjaunotu stabilus izaugsmes rādītājus un sasniegtu ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības un sociālās kohēzijas mērķi, prioritāra nozīme jāpiešķir ilgstošas un nozīmīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības un konkurētspējas atšķirību izlīdzināšanai; atzinīgi vērtē to, ka Komisija to atzinusi par nepieciešamu paziņojumā par ekonomikas politikas koordinēšanu;

70.

norāda, ka šī krīze izgaismoja strukturālos trūkumus atsevišķās dalībvalstīs un ka dažu dalībvalstu grūtības tirgos finansēt savu parādu var būt saistītas ar sliktu pārvaldību un, kā ziņojis SVF, ar to, ka starptautiskie finanšu tirgi raida viltus trauksmes signālus;

71.

uzskata, ka finanšu krīze Grieķijā un citās euro zonas valstīs ir nopietna visas euro zonas problēma un liecina par euro zonas nepietiekamo spēju cīnīties pret pasaules finanšu nozares radīto domino efektu;

72.

uzskata, ka jebkuram attīstības modelim, kas pamatojas uz vispārējo vēlmi vēlreiz nenonākt tādā pašā situācijā, ir jāapvieno ilgtspējība un solidaritāte; ierosina, ka Savienības turpmākajai stratēģijai ir jābūt ilgtspējīgai attiecībā uz finanšu tirgiem, ekonomiku, publiskajiem izdevumiem, ekonomisko un sociālo dinamiku, klimatu un vides aizsardzību;

73.

atbalsta finanšu pārvedumu nodokļa ieviešanu, ieņēmumi no kura veicinās tirgus darbību, samazinot spekulācijas, un palīdzēs finansēt vispasaules publiskos ieguvumus un samazinās publiskos deficītus; uzskata, ka šādam nodoklim būtu jābūt cik vien iespējams plašam, vai, ja tas nav iespējams, finanšu pārvedumu nodoklis vispirms būtu jāievieš ES līmenī; aicina Komisiju īsā laikā veikt piemērotības pētījumu, ņemot vērā globālo situāciju un nākt klajā ar konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem;

74.

uzskata — lai izvairītos no strukturālu “pēcgrūdienu” riska, galvenajam politikas izvēles kritērijam vajadzētu būt krīzes pārvarēšanas stratēģijas orientēšanai uz ilgtermiņa ilgtspējīgu izaugsmi; no šī viedokļa raugoties, būtisks ir fiskālo plānu saturs; politikas izvēle ir jāizdara saskaņā ar vidēja un ilga termiņa stratēģijām, un valsts ieguldījumi jāveic mērķtiecīgi un par prioritāti jāuzskata uzmanības koncentrēšana uz jauninājumiem, pētniecību, izglītību, energoefektivitāti un jaunām tehnoloģijām;

75.

atgādina, ka lielākie Savienības panākumi tikuši sasniegti, izstrādājot konkrētus projektus un īstenojot svarīgus politikas virzienus, tādus kā iekšējais tirgus, kopējā tirdzniecības politika, euro, strukturālo reformu uzsākšana un Erasmus programma, kuru īstenošanā Komisijai ir svarīga loma;

76.

uzskata, ka paaudžu solidaritāte nozīmē to, ka ne jaunie, ne vecāka gadagājuma pilsoņi netiek pārmērīgi apgrūtināti ar iepriekšējo paaudžu parādsaistībām;

77.

norāda, ka finanšu sistēmas sabrukums jaunā gaismā ir parādījis demogrāfisko problēmu un pensiju finansēšanas problēmu; uzskata, ka pensiju finansēšanu nedrīkst pilnībā atstāt valsts sektora ziņā un ka ir jāizveido trīspusīgas sistēmas, iekļaujot valsts, profesionālās un privātās pensiju shēmas un garantijas nodrošinot ar īpaša regulējuma un uzraudzības palīdzību, tādējādi aizsargājot ieguldītājus; uzskata arī, ka pensiju jomā būs jāveic Eiropas mēroga reforma, lai starp paaudzēm veicinātu finansēšanas solidaritāti; uzskata, ka paredzamā dzīves ilguma palielināšanās rada jaunas transversālas un neparedzētas problēmas saistībā ar sabiedrības organizēšanu;

78.

uzskata, ka Eiropai ir vajadzīga vienotāka, efektīvāka un mazāk birokrātiska Savienība, nevis tikai lielāka koordinācija; uzskata, ka Komisijai, kurai ir pienākums noteikt un aizstāvēt Eiropas vispārējās intereses, prioritārā kārtībā un atbilstoši tās iniciatīvas tiesībām jāapņemas Savienības vārdā rīkoties jomās, kurās tai ir dalīta kompetence vai kompetence koordinēt dalībvalstu darbības, vienlaikus īstenojot kopīgos politikas virzienus un nodrošinot to izpildi, kā arī ierobežojot tās tirgus vai valsts dalībnieku darbības, kuras varētu apdraudēt iekšējo tirgu; uzskata, ka Komisijai ir ļoti svarīgi par juridisko pamatu izmantot regulas, nevis direktīvas, lai veicinātu noteikumu vienotu pieņemšanu visā ES un nepieļautu novirzes;

79.

aicina Komisiju vajadzības gadījumā organizēt nozaru pārstāvju apspriedes, lai visi tirgus dalībnieki varētu strādāt kopā un tādējādi sekmēt patiesas Eiropas rūpniecības politikas atjaunošanu, jauninājumus un darba vietu radīšanu; atgādina, ka šajā uzdevumā ir jāatceras par saistībām klimata pārmaiņu jomā un atsevišķu ekoloģisko tehnoloģiju potenciālu; uzskata, ka ES budžets ir jāizmanto lietderīgāk, lai tas tiešām pastiprinātu visus dalībvalstu centienus pētniecības un izstrādes, jauninājumu, kā arī jaunu uzņēmumu un darba vietu izveides jomā; turklāt aicina Komisiju iesniegt konkrētus priekšlikumus par to, kā pastiprināt saikni starp uzņēmējdarbības un pētniecības jomām un veicināt klasterus, un šādai stratēģijai paredzēt atbilstīgu finansējumu; uzsver, ka jebkurā tirgū galvenais attīstības dzinējspēks ir brīva un godīga konkurence, kad jaunpienācēji var viegli iekļūt atvērtā tirgū, kur nepastāv privilēģijas, kas rada tirgus traucējumus;

80.

aicina Komisiju pilnībā izmantot pamatnolīguma burtu un garu attiecībā uz īpašajām partnerattiecībām ar Eiropas Parlamentu, lai noteiktu Eiropas darba kārtības prioritātes visu pilsoņu interesēs; prasa aktivizēt dialogu ar dalībvalstu parlamentiem, jo īpaši budžeta un finanšu jautājumos; aicina nepieļaut nekādus mēģinājumus izveidot atsevišķas starpvalstu iestādes, kas no lemšanas procesa izslēgtu dažas valstis un visu dalībvalstu viedokļiem piešķirtu nevienlīdzīgu nozīmi;

81.

uzskata, ka efektīva ekonomikas pārvaldība nozīmē uzticēt Komisijai pienācīgu un spēcīgāku vadības pienākumu, dodot tai iespēju izmantot gan līdzšinējos instrumentus, gan jaunus instrumentus, kas paredzēti Lisabonas līgumā, piemēram, tā 121., 122., 136., 172., 173. un 194. pantā, ar ko Komisijai ir uzdots koordinēt reformu plānus un pasākumus, kā arī izveidot kopēju stratēģiju;

82.

uzskata, ka vienlaikus ar ekonomisko pārvaldību jāpastiprina Eiropas pārvaldības demokrātiskā leģitimitāte, kas jāpanāk, procesā ciešāk un laicīgāk iesaistot Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentus;

83.

ierosina atbildību par ekonomikas un monetārajiem jautājumiem Komisijā piešķirt vienam no priekšsēdētāja vietniekiem; ierosina šai personai uzticēt uzdevumu nodrošināt, ka ES ekonomiskā darbība ir konsekventa, kā arī uzraudzīt, kā Komisija pilda savus pienākumus ekonomikas, monetārajā un finanšu tirgus jomā, un koordinēt citus Savienības ekonomiskās darbības aspektus; ierosina arī, lai šī persona piedalītos Eiropadomes darbā, vadītu Ekonomikas un finanšu padomi un Eirogrupu, kā arī pārstāvētu ES atbilstošās starptautiskās struktūrās;

84.

uzskata — ņemot vērā budžeta grūtības, ar kurām pašlaik saskaras dalībvalstis, un vajadzību pēc ievērojamiem ieguldījumiem, ir nepieciešami jauni finansēšanas modeļi, iekļaujot gan valsts, gan privātā sektora līdzekļus, lai līdz 2020. gadam sasniegt Savienības stratēģiskos mērķus;

85.

mudina dalībvalstis un Komisiju paātrināt nosacījumu izstrādi, kas ļautu publiskajam un privātajam sektoram cieši sadarboties, tostarp publiskā un privātā sektora partnerību veidā, lai risinātu jautājumu par ilgtermiņa ieguldījumiem dalībvalstu un Eiropas līmenī, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgu, visaptverošu un konkurētspējīgu izaugsmi;

86.

apstiprina uzticību euro; atzīst kopējas valūtas stratēģisko funkciju un vērtību; uzsver, ka euro ir tā zonā ienesis pārredzamību un ekonomiskas priekšrocības; uzskata, ka pirmām kārtām euro jābūt Eiropas ekonomikas stabilitātes balstam;

87.

norāda, ka ECB monetārās politikas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti; norāda, ka reālu cenu stabilitāti var panākt tikai tad, ja pienācīgi risina jautājumu par inflācijas cēloņiem; atgādina, ka arī LESD 127. pants nosaka, ka ECB uzdevums ir atbalstīt Savienības vispārējās ekonomikas politikas virzienus; uzskata, ka dalībvalstīm euro zonā un dalībvalstīm, kam ir īpašs statuss, ir svarīgi korekti pildīt savas saistības un neradīt šaubas par kopējiem cenu stabilitātes, ECB neatkarības, budžeta disciplīnas un izaugsmes, nodarbinātības un konkurētspējas veicināšanas mērķiem;

88.

atzinīgi vērtē ECB centienus kontrolēt inflāciju, tomēr aicina ECB pievērst lielāku uzmanību aktīvu inflācijas ierobežošanai;

89.

norāda, ka monetārai savienībai vajadzīga stingra ekonomikas politikas saskaņošana, lai nodrošinātu noturību pret ekonomikas lejupslīdi; pauž nožēlu, ka Ekonomikas un monetārajā savienībā līdz šim galvenokārt akcentēta monetārā savienība;

90.

piekrīt SVF, ka krīzes pārvarēšana nav alternatīva koriģējošai rīcībai politikas jomā un pamatreformām, kas vajadzīgas, lai nostiprinātu Eiropas Monetārās savienības pamatus;

91.

uzsver, ka ir svarīgi palielināt euro zonas elastīgumu, pabeidzot tās institucionālās struktūras izveidi, kas pamatotos gan uz vajadzīgo darbību stimuliem, gan uz sankcijām;

92.

uzsver, ka Stabilitātes un izaugsmes pakts ir vienīgais spēkā esošais instruments, ar kuru var nodrošināt reglamentējošos pamatnoteikumus ES makroekonomiskās politikas nostādnēm un publiskajām finansēm;

93.

norāda, ka pārskatā par euro pirmajiem desmit gadiem redzams, ka, pārejot uz euro bija vērojams palielinājums arī euro zonas valstu konkurētspējas atšķirībās, tādējādi pastiprinot tā ietekmi uz ekonomiski vājajām valstīm un euro zonas tirdzniecības bilancē izraisot būtisku nelīdzsvarotību; tomēr norāda, ka euro visai Savienībai ir devis būtiskas priekšrocības, piemēram, relatīvu ekonomikas stabilitāti, cenu stabilitāti un zemu inflācijas līmeni;

94.

uzsver, ka daudzām valstīm ir jāsaved kārtībā nodokļu sistēma un būtiski jāsamazina budžeta deficīts un valsts parāda apjoms; piekrīt Padomei, ka visās dalībvalstīs ir jānodrošina fiskālā ilgtspējība un jāpalielina ekonomikas izaugsme, un tādēļ piekrīt, ka ir jādefinē un atbilstoši jāīsteno fiskālās konsolidācijas un strukturālo reformu plāni;

95.

atzīmē, ka tādējādi var tikt pieņemtas finanšu konsolidācijas stratēģijas, kuras ievērojami ierobežos valdību spēju rīkoties; vienlaikus brīdina, ka šī stingrā budžeta politika nedrīkst novest pie tādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt ekonomikas atveseļošanos, darba vietu radīšanu un sociālo kohēziju;

96.

uzskata, ka Stabilitātes un izaugsmes pakts ir svarīgs rīks, lai izdarītu spiedienu uz publisko finanšu ilgtspējību, kas rada ekonomisko atbildību euro zonā; atzīst, ka šā panta darbību kavējusi slikta īstenošana un ka tas nav bijis pietiekami efektīvs līdzeklis, lai pēc iespējas uzlabotu ekonomikas politiku katrā no dalībvalstīm un visā euro zonā kopumā; uzskata, ka šis ekonomikas politikas instruments nebija paredzēts izmantošanai ilgtspējīgā koriģējošā procesā, ar kuru kompensētu pašreizējo nelīdzsvarotību un īstenotu pārvaldību krīzes vai ļoti vājas izaugsmes laikā; uzskata, ka papildus līdzšinējo noteikumu piemērošanai dalībvalstīm jāīsteno tāda iekšpolitika, kas veicinātu izaugsmi, inovācijas, konkurētspēju un kvalitatīva mērķa sasniegšanu — publiskā sektora deficīts nedrīkst pārsniegt noteiktus kritērijus;

97.

uzskata, ka Stabilitātes un izaugsmes paktā netiek ņemta vērā cita nelīdzsvarotība, piemēram, privātpersonu parādsaistības un norēķinu konta nelīdzsvarotība, kas arī ietekmē monetāro savienību;

98.

konstatē, ka pat tad, kad bija kļuvis skaidrs, ka dažos gadījumos dalībvalstu sniegtie statistikas dati nebija pietiekami precīzi, pagājušajā sasaukumā, pārskatot direktīvu par Eiropas Kopienu Statistikas biroju, Padome pretojās Eiropas Parlamenta atbalstītajam priekšlikumam pilnvarot Eiropas Kopienu Statistikas biroju veikt revīziju, pamatojoties uz uzskaites dokumentāciju un veicot pārbaudi uz vietas;

99.

uzskata, ka Māstrihtas līguma izstrādātāji cerēja uz euro zonas dalībvalstu konkurētspējas konverģenci un neparedzēja tik lielas atšķirības, kuru rezultātā palielinājās novirzes, jo, satraucoties par dažu dalībvalstu maksātnespēju, tika palielinātas to riska prēmijas;

100.

norāda, ka pēdējos mēnešos ir izdarīti vairāki pagaidu izņēmumi attiecībā uz ES valsts atbalsta noteikumu piemērošanu — pateicoties tiem, dalībvalstīm bija iespēja ierobežot krīzes ietekmi; norāda, ka izaugsmes fāzē, kurai tuvojamies, ir vajadzīgi stabili pamatnoteikumi, tādēļ ir pakāpeniski jāatgriežas pie ierastās valsts atbalsta kārtības, tā nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus Eiropā;

101.

mudina padarīt stingrākus Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus, jo īpaši attiecībā uz preventīvajiem pasākumiem, kuros patlaban ietekmīgākais instruments, lai piespiestu dalībvalstis ievērot Padomes ieteikumus, ir savstarpēja spiediena izdarīšana; prasa Komisijai veikt stingrāku ekonomikas uzraudzību; uzskata, ka ir jāizpēta iespēja radīt fiskālo sistēmu konsolidēšanas stimulus;

102.

ierosina izveidot iedarbīgu stimulu un sankciju mehānismu, kuru piemērotu Stabilitātes un izaugsmes paktam un ar kuru varētu novērst pašreizējās krīzes padziļināšanos un nodrošināt, ka nākotnē neveidojas jauna krīze;

103.

uzskata, ka daudzpusējā uzraudzība un korekcijas pieprasījumi jāattiecina gan uz deficītu, gan uz pārpalikumu atbilstīgi katras dalībvalsts īpašajai situācijai, piemēram, demogrāfiskajai situācijai, un jāņem vērā privātpersonu parādsaistību līmenis, izmaiņas algās salīdzinājumā ar darba ražīgumu un nodarbinātības — jo īpaši jauniešu nodarbinātības — attīstības tendences un norēķinu konta bilance; uzskata, ka šie elementi ir jāizmanto kā brīdinājuma signāli, ja tos nevar izmantot tāpat kā stabilitātes pakta kritērijus; uzskata, ka publisko finanšu datiem jābūt pārredzamākiem, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par statistikas datu kvalitāti;

104.

mudina Komisiju, izmantojot savas skaidri noteiktās kompetences euro zonā, ieviest stingrāku sankciju mehānismu, lai piespiestu dalībvalstis ievērot Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus;

105.

uzskata, ka Stabilitātes un izaugsmes pakts nav izrādījies pietiekami iedarbīgs fiskālās politikas koordinēšanas instruments, jo tā paļāvība uz katras valsts politiku radīja ar izpildi un informācijas godīgumu saistītas problēmas, jo nebija izdevies fiskālo politiku saistīt ar nodarbinātības līmeņiem un jaunu darba vietu radīšanu tā, lai veidotu līdzsvarotu ekonomikas politikas pasākumu kopumu, un jo netika risināts jautājums par reālu konverģenci, konkurētspēju un sinerģijas radīšanu euro zonā; tādēļ uzskata, ka ekonomiskā līdzsvara stiprināšanai euro zonā ir dziļāk jāsaskaņo dalībvalstu un jo īpaši euro zonas valstu ekonomiskā politika;

106.

uzskata, ka kopā ar Eiropas Parlamentu pieņemtās ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes (EKVP) attiecībā uz stabilitāti un izaugsmi būtu jāizmanto kā pamats debatēs un dalībvalstu budžetu izvērtēšanā pirms to iesniegšanas attiecīgajos dalībvalstu parlamentos;

107.

uzskata, ka papildus vienotas valūtas ieviešanai euro zonas dalībvalstīm jāveic arī turpmāki pasākumi, paredzot kārtību, kādā kopā emitē obligācijas un pārvalda daļu no valsts parāda, kas ļautu īstenot detalizētāku daudzpusējo uzraudzību, garantēt visas euro zonas tirgus lielāku pievilcību un veikt parāda kopīgu pārvaldību;

108.

uzskata, ka strukturālo reformu ieviešanai, jo īpaši sociālās izplatīšanas sistēmu pieņemšanai un restrukturēšanai jaunajās dalībvalstīs, nepieciešams spēcīgs Savienības atbalsts un solidaritāte; neatkarīgi no jebkādas globālās finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes jāturpina paplašināt euro zonu un valūtas kursa mehānismu (ERM II), uzņemot jaunas dalībvalstis, kuras izpildījušas Māstrihtas kritērijus; šādi lēmumi cita starpā pierādītu pašas euro zonas stabilitāti un ilgtspējību;

109.

uzskata, ka labākais veids, kā izvairīties no plaisas rašanās euro zonā, ir euro zonas dalībvalstu būtisko konkurētspējas atšķirību izlīdzināšana, pielāgojot algu paaugstinājumus ražīguma pieaugumam un prognozētajai inflācijai;

110.

prasa ievērojami uzlabot sociālo dialogu par makroekonomikas jautājumiem, jo šāds dialogs nevar būt tikai sociālo partneru informēšana par ierosinātajām vai pieņemtajām pamatnostādnēm;

111.

aicina Komisiju un Padomi definēt plašas ES kopējās pamatnostādnes, ar kurām ievieš ilgtspējīgu tirgus ekonomiku; uzskata, ka šādas pamatnostādnes jānosaka katru gadu, pamatojoties uz novērtējumu par algu un ražīguma tendencēm dalībvalsts un Eiropas līmenī, ko īsteno atbilstoša sociālā dialoga veidā;

112.

prasa kopēju budžeta stratēģiju, lai atjaunotu un saglabātu ES kā ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes zonu;

113.

uzskata, ka valsts izdevumi, kas pienācīgi izmantoti nākotnes vajadzībām (izglītībai, apmācībai, infrastruktūrai, izpētei, videi u. c.), var stabilizēt ekonomiku, laika gaitā veicinot spēcīgu un stabilu izaugsmi; uzskata, ka kvalitatīvi un racionāli valsts izdevumi savienojumā ar uzņēmējdarbības sekmēšanu un privātā sektora inovācijas potenciāla attīstīšanu var veicināt ekonomisko un sociālo progresu;

114.

uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt saikni starp Stabilitātes un izaugsmes paktu, makroekonomiskajiem līdzekļiem un ES stratēģijā 2020. gadam paredzētajām valsts reformu programmām, tos prezentējot saskaņoti, tostarp pastiprinot valstu budžetu salīdzināmību attiecībā uz dažādu kategoriju izdevumiem; uzskata, ka dalībvalstīm attiecīgais valsts ekonomikas politikas virziens jāuzskata ne vien par nacionālo interešu, bet arī par kopīgo interešu jomu un atbilstoši jāizstrādā sava politika; atgādina, ka ir pieaugusi ekonomikas politikas vispārējo pamatnostādņu nozīme;

115.

uzstāj — lai stratēģija “ES 2020” būtu ticama, 27 dalībvalstu budžetiem un ES budžetam nepieciešama lielāka saskaņotība un papildināmība; uzsver, ka ES budžetam resursu apvienošanas ziņā jāgūst lielāka ietekme;

116.

uzskata, ka ilgtermiņa ieguldījumos saprātīgi veiktiem valsts ieguldījumiem ir lielākais sviras efekts; ierosina paplašināt EIB pilnvaras, tajās iekļaujot tiesības emitēt eiroobligācijas, lai varētu veikt ieguldījumus svarīgākajos struktūrprojektos atbilstoši ES stratēģiskajām prioritātēm;

117.

uzsver, ka vienotā valūta var darboties vienīgi tad, ja dalībvalstis koordinē savu budžeta politiku un savstarpēji dalās attiecīgajā grāmatvedības informācijā; atzīst, ka šajā procesā ir vajadzīga cieša sadarbība ar dalībvalstu parlamentiem;

118.

aicina Komisiju un Padomi ar Statistikas biroja palīdzību uzlabot dalībvalstu budžetu izdevumu salīdzināmību, lai varētu noteikt, vai īstenotās politikas ir papildinošas vai saskanīgas;

119.

uzskata, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir jāievieš tādi nodokļu principi, ar kuriem neveicinātu parādsaistības valsts un privātajā sektorā un īstermiņa ienākumus privātajā sektorā un ar kuriem varētu piemērot bonus-malus sistēmu atbilstīgi pienācīgas kvalitātes darba apstākļu un vides aizsardzības kritērijiem;

120.

norāda, ka atgūšanās no finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes un valsts parāda krīzes pārvarēšana būs ilglaicīgs process, kuram ir jābūt labi sagatavotam, nodrošinot līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību; atzīst, ka, iespējams, vajadzēs pieļaut kompromisus starp izaugsmi, taisnīgumu un finanšu stabilitāti un ka par to būs jāpieņem politiski lēmumi; aicina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumus par finanšu attīstību, ņemot vērā šos mērķus, jo īpaši attiecībā uz stratēģiju “ES 2020”, un precizēt kompromisus, par kuriem vajadzības gadījumā būs jāpieņem politisks lēmums; pauž cerību, ka tas varētu kalpot par pamatu tam, lai Eiropas Savienība varētu organizēt debates un salīdzināt politikas virzienus pēc apspriešanās ar visām finanšu tirgus reformā iesaistītajām pusēm (bankām, ieguldītājiem, noguldītājiem un sociālajiem partneriem); aicina Komisiju šajā procesā ciešāk iesaistīt Eiropas Parlamentu, jo īpaši izstrādājot un pēc tam īstenojot stratēģiju “ES 2020”;

121.

mudina Eiropas Savienību uzlabot pretciklisku ekonomikas politikas pārvaldības instrumentu pieejamību;

122.

uzskata, ka Lisabonas līgums nodrošina visus šajā posmā nepieciešamos instrumentus, lai veiktu reālu Savienības ekonomikas pārvaldību un labāk uzraudzītu dalībvalstu finanšu stāvokli;

123.

uzsver Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. maijā pieņemtajos M. Monti un L. Grech ziņojumos izteiktos aicinājumus iekšējo tirgu stratēģiski un pēc būtības uzskatīt par vienu veselumu, lai to padarītu efektīvāku un atjauninātu sabiedrības uzticību tam; uzsver, ka svarīga iniciatīva ir “Vienotā tirgus akts”, kurā apkopoti tiesību aktu priekšlikumi un citi priekšlikumi par iekšējā tirgus stiprināšanu un atjaunināšanu, par iekšējā tirgus pabeigšanu digitālajā jomā un atlikušo šķēršļu novēršanu un likvidēšanu;

124.

uzskata par svarīgu, ka Vienotā tirgus aktā tiek iekļauta tālejoša programma sociālajā un patērētāju aizsardzības jomā, paredzot sociālo klauzulu visos ar iekšējo tirgu saistītos tiesību aktos, tiesību aktos par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, likumdošanas programmās darba ņēmēju tiesību stiprināšanai, vērienīgā tiesību aktu paketē patērētāju aizsardzībai, kas uzlabotu iedzīvotāju ikdienas dzīvi, un nosakot uzlabotu nodokļu koordinēšanu, saskaņojot uzņēmumu peļņas nodokļa bāzi un PVN likmi;

125.

norāda, ka visiem ir jāatbalsta iekšējais tirgus kā ES projekta centrālais elements un kā pamats ilgtspējīgas labklājības radīšanai Eiropas Savienībā;

126.

uzsver, ka iekšējais tirgus ir viens no Eiropas izaugsmes dzinējspēkiem; uzsver, ka stratēģija “ES 2020”ir jāizmanto kā konkrēta izaugsmes un nodarbinātības programma, lai pārvarētu ekonomikas krīzi un stiprinātu iekšējo tirgu;

127.

uzskata, ka atsevišķu valstu iniciatīvas nevar būt iedarbīgas, ja netiek veikta saskaņota darbība ES līmenī, tādēļ ir būtiski svarīgi, ka Eiropas Savienībai ir spēcīga un vienota nostāja un ka tā veic kopējas darbības; lai izvairītos no atsevišķu dalībvalstu īstenotiem īslaicīgiem protekcionisma pasākumiem, ļoti svarīga ir bijusi solidaritāte, uz ko pamatojas Eiropas sociālās ekonomikas modelis, un valstu atbildes pasākumu koordinācija; pauž bažas, ka ekonomikas protekcionisma atgriešanās valstu līmenī visdrīzāk novedīs pie iekšējā tirgus fragmentācijas un konkurētspējas samazināšanās, tāpēc tā nav pieļaujama; pauž bažas, ka pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi varētu izmantot, lai attaisnotu protekcionistisko pasākumu atjaunošanu dažādās dalībvalstīs, kaut gan lejupslīdes novēršanai ir vajadzīgi kopēji aizsardzības mehānismi;

128.

uzskata, ka sasniegto iekšējā tirgū nedrīkst vērtēt, pamatojoties uz mazāko kopsaucēju; tādēļ mudina Komisiju uzņemties vadību un nākt klajā ar drosmīgiem priekšlikumiem; mudina dalībvalstis izmantot ciešākas sadarbības metodi jomās, kurās visām 27 dalībvalstīm nav iespējams panākt vienošanos; citas valstis varēs brīvi pievienoties šīm vadošajām iniciatīvām arī vēlāk;

129.

brīdina par kļūdaino uzskatu, ka Eiropas ekonomika varētu attīstīties un piedzīvot izaugsmi, arī neīstenojot brīvu un godīgu tirdzniecību ar pēc iespējas lielāku skaitu pasaules valstu, tostarp ES lielāko pašreizējo tirdzniecības partneri ASV un tādām jaunās tirgus ekonomikas valstīm kā Ķīna, Indija un Brazīlija; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir arī jārēķinās pašai ar saviem spēkiem, labāk izmantojot iekšējo tirgu, jo tās izaugsme lielā mērā ir atkarīga arī no iekšējā pieprasījuma;

130.

uzsver, ka iekšējā tirgus iespējas globalizācijas laikmetā ir pilnvērtīgi jāizmanto uzņēmumu labā, lai sekmētu jaunu darba vietu un jaunu tehnoloģiju radīšanu Eiropā;

131.

uzskata — lai izveidotu efektīvi funkcionējošu iekšējo tirgu, Komisijai ir jānosaka skaidras politiskās prioritātes, pieņemot “Vienotā tirgus aktu”, ko piemērotu gan ar likumdošanu saistītām, gan citām iniciatīvām, kuru mērķis ir veidot ļoti konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku;

132.

atzīst, ka Eiropas Savienībā iekšējā tirgus izveide, nemaz nesaskaņojot dalībvalstu nodokļu politiku, jo īpaši attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli, un neparedzot sociālās aizsardzības elementus, zināmā mērā ir izraisījusi pārmērīgu konkurenci, kurā dalībvalstis cenšas piesaistīt nodokļu maksātājus no citām dalībvalstīm; atzīmē, ka viena no iekšējā tirgus lielākajām priekšrocībām tomēr ir mobilitātes šķēršļu likvidēšana un iestāžu regulējuma saskaņošana, veicinot starpkultūru sapratni, integrāciju, ekonomisko izaugsmi un Eiropas solidaritāti;

133.

iesaka Komisijai veikt neatkarīgu pētījumu, lai noteiktu 20 galvenos ar vienoto tirgu saistītos cēloņus, kas ik dienu pilsoņos rada neapmierinātību un vilšanos, jo īpaši saistībā ar elektronisko tirdzniecību, pārrobežu medicīnisko aprūpi un profesionālās kvalifikācijas savstarpējo atzīšanu;

134.

aicina dalībvalstis beidzot pieņemt atbilstības tabulas, kuras attiecas uz tiesību aktu īstenošanu, lai tiesību aktu nepilnības būtu labāk pārredzamas;

135.

uzsver, ka veiksmīgai publiskā iepirkuma tirgus darbībai ir būtiska nozīme iekšējā tirgū; tomēr joprojām ir noraizējies, ka valsts iestādēm, ņemot vērā sarežģītos noteikumus, vēl arvien ir ļoti problemātiski sasniegt pašu politikas mērķus, kā arī nodrošināt MVU pieejamus publiskā iepirkuma tirgus;

136.

mudina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumu par “sākuma klauzulas” ieviešanu, nodrošinot, ka ES iekšējā tirgus noteikumi automātiski stājas spēkā noteiktā laikā pat tad, ja dalībvalstis tos nav savlaicīgi transponējušas;

137.

uzskata, ka pēc šāda mēroga krīzes konkurētspēju varētu būtiski uzlabot pārdomāts un efektīvs regulējums ekonomikas jomā; uzskata, ka Eiropas Savienības iestādes ir īpaši atbildīgas par reformu programmas īstenošanu, tostarp no dalībvalstu politisko iestāžu puses;

138.

uzskata, ka Eiropai atkal ir jākļūst par ieguldījumiem un ražošanai izdevīgu vietu un pasaules mēroga inovācijas un izaugsmes etalonu; uzskata, ka gan valsts, gan privātajām finanšu iestādēm ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka finanšu tirgi strādā reālās ekonomikas un mazo un vidējo uzņēmumu labā;

139.

prasa Komisijai katru gadu veikt novērtējumu par privāto un valsts ieguldījumu vajadzībām un par veidu, kā tās apmierina vai kā tās vajadzētu apmierināt;

140.

atzīst, ka Savienības iekšējā tirgus tālākai attīstībai vajadzīga pieeja, kas būtu saskaņota gan valstu, gan ES līmenī, lai cīņā pret nodokļu krāpniecību un nemaksāšanu varētu izmantot paraugpraksi, turklāt paredzot attiecīgus stimulus nodokļu maksātājiem par pienācīgu nodokļu maksāšanu un dalībvalstu nodokļu iestādēm par efektīvu aizsargpasākumu apstiprināšanu pret jebkādu ļaunprātīgu rīcību nodokļu jomā;

141.

uzskata, ka nodokļu krāpniecības samazināšana palīdzētu mazināt valsts budžeta deficītu bez nodokļu paaugstināšanas, saglabājot sociālās jomas izdevumus; pauž bažas par iekšējā tirgus traucējumiem, ko radījis atšķirīgais nodokļu krāpniecības līmenis dalībvalstīs; lūdz Komisiju izstrādāt ietekmes novērtējumu, lai novērtētu dažādās problēmas, ko visās dalībvalstīs rada izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un ēnu ekonomika;

142.

uzsver, ka valsts finanšu ilgtspēja panākama ne vien ar atbildīgu līdzekļu tērēšanu, bet arī ar piemērotu un taisnīgu nodokļu politiku, augstāku valsts nodokļu iestāžu efektivitāti nodokļu iekasēšanā un aktīvāku cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; aicina Komisiju ierosināt pasākumu kopumu, lai palīdzētu dalībvalstīm atjaunot līdzsvaru savos norēķinu kontos un finansēt valsts ieguldījumus, izmantojot inovatīvus finanšu avotus;

143.

atsaucoties uz Mario Monti veikto darbu, norāda, ka valsts ieņēmumu palielināšanās saistībā ar labiem tirgus darbības rezultātiem parasti izraisīja nodokļu samazināšanos; norada, ka ir jāsamazina darba devēju nodokļu slogs, lai palielinātu Eiropas konkurētspēju; atbalsta Mario Monti priekšlikumus par tādas nodokļu politikas grupas izveidi, kurā sapulcinātu dalībvalstu pārstāvjus un kura būtu svarīgs solis, lai stiprinātu ES valstu dialogu; aicina politikas grupu sākumā apspriest tādas nodokļu sistēmas pamatu, kura būtu vērsta uz vides mērķu panākšanu un atbalstītu resursu efektivitāti; atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai par kopēju konsolidētu uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzi Komisijas 2001. gada darba programmā;

144.

konstatē, ka iestāžu darbības uzlabošanās un ekonomiskās izaugsmes galvenais dzinulis dalībvalstīs ir šo valstu neatkarība, izvēloties nodokļu iekasēšanas veidu; uzskata, ka ir svarīgi samazināt nodokļu slogu darba ņēmējiem, lai atbalstītu mazāk atalgotās personas un lai sabiedrības vidusslānis varētu pienācīgi baudīt sava darba augļus;

145.

atbalsta nodokļu struktūru, kura vērsta uz nodokļu sloga mazināšanu darba ņēmējiem un viņu motivēšanu, un paredz stimulus nodarbinātībai, inovācijām un ilgtermiņa ieguldījumiem;

146.

uzskata, ka kohēzijas politikai jābūt vienai no Savienības ekonomikas politikas pīlāriem, kas veicina ES ilgtermiņa ieguldījumu stratēģiju;

147.

norāda, ka kohēzijas politika ir kļuvusi par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna būtisku daļu, jo tas ir valsts politikas virziens, ko var izmantot krīzes pārvarēšanai un īstermiņa pieprasījuma stimulēšanai, vienlaicīgi ieguldot ilgtermiņa izaugsmes un konkurētspējas jomā;

148.

uzskata, ka kohēzijas politikas spēku, ekonomikas atveseļošanos saistot ar ilgtermiņa izaugsmi, veido trīs galvenie elementi — šī politika nosaka stratēģiskās pamatnostādnes, kas paredz noteikumus attiecībā uz nododamajiem resursiem, kuri ir saistoši dalībvalstīm un reģioniem, tā ļauj dalībvalstīm un reģioniem brīvi izvēlēties teritoriālajai specifikai pielāgotus pasākumus un tā spēj nodrošināt mērķu sasniegšanai nepieciešamo uzraudzību un atbalstu;

149.

uzsver, ka nevienādā krīzes ietekme ES teritorijā atspoguļo dažādas konkurences sākuma pozīcijas un nozīmē atšķirīgas ilgtermiņa perspektīvas, kā arī atšķirīgu pakāpi, kādā tiek izmantoti pretkrīzes pasākumi; norāda, ka krīzes ietekmē var vājināties teritoriālā kohēzija, ja tās risināšanai netiek izmantoti politikas virzieni, kas konkrētās problēmas risina dažādoti; norāda, ka dažās no krīzes smagāk skartajām valstīm kohēzijas politikas ieguldījums veidoja lielāko daļu no kopējā publiskā ieguldījuma;

150.

uzskata, ka pēckrīzes stratēģija būs efektīvāka, ja tās īstenošanā tiks iesaistīti reģioni un pilsētas; daudzlīmeņu pārvaldība piedāvā plašāku politikas telpu, ļaujot efektīvāk veicināt ekonomikas atveseļošanos Eiropas Savienībā, jo Eiropas pārvaldība reģionālā un vietējā līmenī spēj pielāgot Eiropas vispārējos stratēģiskos mērķus attiecīgās teritorijas īpatnībām, spēj izmantot pieejamos politikas instrumentus un entuziasmu, kas vieno visus sadarbības partnerus: uzņēmumus, akadēmiskās iestādes, pilsonisko sabiedrību;

151.

uzsver, ka pārvaldībai vietējā un reģionālajā līmenī pašlaik ir pieejami daudzi politikas instrumenti; gan inovācijām, kas var uzlabot produktivitāti, gan videi nekaitīgākas ekonomikas veicināšanai, kas var radīt jaunus pieprasījuma veidus un tirgus, ir jāpievērš uzmanība vietējā un reģionālā līmenī, un šai nolūkā ir vajadzīga ar vietu saistīta integrēta pieeja investīciju un izaugsmes politikā — reģions, lielpilsēta, mazpilsēta vai lauku rajons var būt vieta, kur visi partneri var satikties un kur var atrast visus problēmas risinājumam vajadzīgos elementus;

152.

tādēļ pauž bažas par progresa trūkumu attiecībā uz pilnvaru deleģēšanu pašvaldībām, ņemot vērā, ka vietējās un lauku reģionu pašvaldības nodrošina iespējas no ekonomikas, nodarbinātības un pašvaldības attīstības viedokļa un ka atbalsts šīm pašvaldībām ļauj samazināt atstumtību, pastiprinot šo pašvaldību tīklu un šādi palielinot to spēju izmantot iespējas un līdzekļus;

153.

norāda, ka saistībā ar turpmāko reģionu nozīmes pieaugumu ES ekonomiskās programmas noteikšanā jāstiprina vietējā kreditēšana un to var stimulēt ar spēcīgu reģionālo banku starpniecību; atzīmē, ka, nosakot finanšu pakalpojumu nozares regulējumu, būtu jāņem vērā nepieciešamība stimulēt uzņēmējdarbību un MVU finansējumu un ka MVU finansiālais atbalsts kohēzijas politikā būtu vairāk jāorientē uz riska kapitāla finansējumu, kas ļautu panākt banku sektora plašāku iesaistīšanos un struktūrfondu lietderīgāku izmantošanu;

154.

aicina turpināt pašreizējās kohēzijas politikas struktūras reformu, lai dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām finansējumu varētu nodrošināt ātrāk un efektīvāk; norāda, ka nepieciešams vairāk elastības un ka Komisijai tas jāņem vērā, nākotnē izstrādājot kohēzijas politiku;

155.

uzskata, ka ir būtiski jebkuru Eiropas Savienības ilgtermiņa ieguldījumu stratēģiju, ko atbalsta kohēzijas politika, saskaņot ar rezultātiem konkurētspējas, darba vietu radīšanas un ekoloģiskās izaugsmes jomā, kā arī ar uzlabojumiem ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas jomā Eiropas mērogā, jo īpaši starp “vecajām” un “jaunajām” dalībvalstīm;

156.

aicina stratēģijā “ES 2020” ietvert plašu koncepciju par ES nākotni kā konkurētspējīgu, sociālu un ilgtspējīgu Savienību, kuras politikas veidošanas centrā ir iedzīvotāji un vides aizsardzība;

157.

uzskata — ja vēlamies sasniegt šos mērķus, laiks rūpīgi koordinēt ES makroekonomikas politikas virzienus, par prioritāti izvirzot Savienības izaugsmes potenciāla palielināšanu un koncentrējoties uz visaptverošas un ilgtspējīgas attīstības modeli, bez kura nav iespējams atrisināt nevienu no pašreizējām problēmām; uzskata, ka tam ir jābūt jaunās stratēģijas “ES 2020” pamatprincipam;

158.

atzīst — lai novērstu euro krīzes sekas, ko radīja ilgtermiņa ekonomiskā stagnācija, Savienībai vienlaikus ar reformām, kuru mērķis ir atjaunot un uzlabot konkurētspēju, ir jāīsteno stratēģija ar mērķi paātrināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi;

159.

atzīmē Eiropadomes apstiprinātos piecus galvenos mērķus attiecībā uz nodarbinātības līmeni, pētniecību un izstrādi, siltumnīcefekta gāzu emisiju, izglītības līmeni un sociālo integrāciju; uzsver, ka šie galvenie mērķi ir jānoformulē saistībā ar konsekventu un saskaņotu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kas ietver ekonomikas, sociālās jomas un vides politikas programmas;

160.

uzskata, ka izglītībai ir jākļūst par Savienības ekonomikas stratēģijas galveno sastāvdaļu, lai uzlabotu ES izglītības un apmācības visu līmeņu vispārējo kvalitāti, apvienojot izcilību un taisnīgumu un pārveidojot izglītības modeli; uzskata, ka, ņemot vērā ieguldījumus visos izglītības sistēmas aspektos, izglītības kvalitātē un to personu skaita palielināšanā, kurām ir iespējas saņemt augstāko izglītību, izglītība ir Eiropas Savienības sabiedrības prece; ierosina Eiropas mērogā ieviest pastāvīgu un visaptverošu mūžizglītības sistēmu, tostarp nodrošināt Erasmus un Leonardo programmu izglītības un apmācības mobilitātes jomā plašāku pieejamību; norāda, ka ir steidzami jāpalielina ieguldījumu apjoms pētniecības un izstrādes jomā, jo īpaši to ņemot vērā 7. pētniecības pamatprogrammas vidusposma novērtējumā un nākamajā ES finanšu plānā;

161.

uzsver, ka galvenā uzmanība ir jāpievērš tam, lai tiktu risināta jauniešu bezdarba problēma un veiksmīgāk nodrošinātas tirgus vajadzībām atbilstošas prasmes; uzskata, ka ir jāveido publiskā un privātā sektora partnerība izglītības nozarē un ka ar studentu un pētnieku pārrobežu mobilitāti apmaiņas programmās un ar prakses iespējām jāveicina Eiropas augstskolu pievilcība starptautiskā mērogā, vienlaicīgi saglabājot mērķi pētniecībai un izstrādei izmantot 3 % no IKP, kas ar pētniecības un augstākās izglītības palīdzību veicinātu inovācijas;

162.

uzskata, ka Komisijas ierosinātajai stratēģijai “ES 2020” būtu jākoncentrējas uz iekšējā tirgus birokrātijas mazināšanu, līdz 2012. gadam samazinot uzņēmumu administratīvo slogu par 25 %, un efektivitātes palielināšanu, izmantojot internetu kā pamatu ES mēroga “E-tirgum”, kas savukārt radītu jaunus pakalpojumus un darba vietas;

163.

uzskata, ka ir jāstiprina stratēģijas “ES 2020” pārvaldības struktūra, lai nodrošinātu stratēģijas mērķa sasniegšanu; pauž viedokli — lai jaunā stratēģija būtu veiksmīga, ir plašāk jāizmanto saistoši pasākumi, nevis jāturpina ekonomikas politikas jomā izmantot atvērto koordinācijas metodi; mudina Padomi un Komisiju ierosināt ekonomikas atveseļošanas stratēģiju, kas galvenokārt balstītos uz ES instrumentiem, nevis uz starpvaldību ierosmēm;

164.

uzskata, ka ar labu pārvaldību vai ekonomisku valdību vien nepietiek, lai nodrošinātu tādu Eiropas Savienības izaugsmes stratēģiju, kas vajadzīga krīzes pārvarēšanai un konkurētspējas nodrošināšanai pasaules mērogā; tomēr pauž pārliecību, ka vien saistībā ar euro EMS desmit īstenošanas gadi ir pierādījuši šādas stratēģijas pilnīgu nepieciešamību;

165.

prasa, lai stratēģijā “ES 2020” iekļautu mērķi, paredzot uz pusi samazināt nabadzību ES, un norāda, ka vairākums Eiropas iedzīvotāju, kuri pašlaik dzīvo nabadzībā vai kuri var nonākt nabadzībā, ir sievietes, sevišķi vecāka gadagājuma sievietes, migrantes, vientuļās mātes un ģimenes aprūpētājas; turklāt uzskata, ka būtu jāņem vērā arī visas cilvēka dzīves perspektīva, jo vecāku nabadzība tieši ietekmē bērna dzīvi, attīstību un nākotni;

166.

prasa izstrādāt vērienīgu ilgtermiņa stratēģiju cīņai pret nabadzību, lai novērstu nevienlīdzību un sociālo atstumtību, nosakot plašus mērķus nabadzības mazināšanai un attiecībā uz nabadzību, kas skar strādājošos; tādēļ ierosina veidot ES pamatpolitiku par minimālo ienākumu noteikšanas kārtību, ņemot vērā subsidiaritātes principu, dažādu praksi, sarunas par darba koplīgumiem un dalībvalstu tiesību aktiem, pamatojoties uz ES kritērijiem, kas noteikti atbilstīgi dzīves līmenim katrā dalībvalstī; aicina arī noteikt bērnu pabalstu, lai īstenotu iepriekšminēto mērķi — mazināt nabadzību, nevienlīdzību un sociālo atstumtību;

167.

uzskata, ka pirms dalībvalsts stabilitātes un izaugsmes programmas (stratēģija “ES 2020”) pieņemšanas attiecīgās dalībvalsts parlamentā ir jāorganizē debates;

168.

norāda, ka Komisijas inovāciju ieviešanas rezultātu apkopojums rāda, ka pētniecības un inovāciju jomā Eiropa vēl aizvien būtiski atpaliek no Japānas un ASV;

169.

uzskata, ka Eiropas Savienībai papildus mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanai ir proaktīvi un koordinēti jāfinansē pētniecība un inovācijas un jāieņem vadošā loma jaunās nodarbinātības nozarēs un privāto ieguldījumu piesaistē;

170.

norāda, ka vienai no Eiropas Komisijas un dalībvalstu prioritātēm jābūt pārejai uz energoefektīvu ekonomiku kā ES energoapgādes drošības palielināšanas veidam; uzskata, ka Eiropas Savienībai jāveicina inovatīva enerģijas ražošana no atjaunojamiem enerģijas avotiem, lielāko uzmanību pievēršot vietējiem enerģijas avotiem ar zemu oglekļa emisiju;

171.

uzskata, ka iekšējā enerģētikas tirgus darbībā, kā arī plašākā enerģijas ražošanā no atjaunojamiem avotiem izšķirīga nozīme ir energotīklu starpsavienojumiem; uzsver, ka svarīga ir viedo tīklu attīstība;

172.

norāda, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vajadzētu būt atjaunojamu un energoefektīvu tehnoloģiju attīstības pamatam; norāda, ka ir ļoti svarīgi izstrādāt finanšu instrumentus, kas veicina energoefektivitāti un inovācijas atjaunojamās enerģijas izmantošanā;

173.

uzskata, ka ieguldījumiem dzīvojamo ēku atjaunošanā un sabiedriskajā transportā jākļūst par prioritāti, lai mazinātos enerģijas izmaksas un enerģētiskā nabadzība un izdotos aizsākt pozitīvu noslēgtu ciklu;

174.

atbalsta to, ka pakāpeniska pāreja uz ekoloģisku ekonomiku jāīsteno godīgi un taisnīgi; uzskata, ka pārejas radītiem darba vietu zudumiem laikus jāsagatavojas, pastiprinot darbinieku apmācību un pilnveidojot viņu prasmes jaunajās tehnoloģijās; norāda, ka enerģētiskā nabadzība ir būtiska problēma, kas kļūst arvien lielāka;

175.

aicina Komisiju izstrādāt un ierosināt tādu mehānismu, ar kuru MVU un citiem novatoriem piedāvātu riska mazināšanas finansējumu, izmantojot publiskā un privātā sektora partnerību ar privātiem akciju fondiem — šādā gadījumā līdzekļus piešķirtu no Eiropas Investīciju bankas, dalībvalstu budžeta un Eiropas Investīciju fonda riska garantijas mehānismiem, izmantojot privātu akciju fondu, kas sniegtu iespēju projektos palielināt privāto ieguldījumu īpatsvaru līdz 80 %;

176.

atbalsta tādu finanšu iestāžu izveidi, kuras visā Savienībā piešķirtu finansējumu inovatīviem projektiem, kas ir svarīgi ilgtspējīgas izaugsmes panākšanai nākotnē;

177.

mudina Komisiju samazināt administratīvos šķēršļus un uzlabot apstākļus inovācijām, šai nolūkā, piemēram, izveidojot vienotu ES patentu; norāda, ka labi iecerētas programmas, kuru mērķis ir veicināt konkurētspēju un veidot ilgtspējīgu ekonomiku, pienācīgi nedarbojas, jo netiek rosināta MVU, augstskolu un starptautisko uzņēmumu līdzdalība Eiropas programmu īstenošanā;

178.

norāda, ka nodokļu un monetārā politika nevar aizstāt strukturālās reformas, ar kurām jārisina Eiropas ekonomikas trūkumi — strauji augošais parāds un deficīts, sabiedrības novecošana, inflācijas kāpuma vai deflācijas procesa iespējamība, klimata pārmaiņu mazināšanas politiku radītais risks rūpniecībai, jo īpaši saistībā ar neskaidrību par jaunajiem mērķiem un standartiem, zemā produktivitāte un nepietiekamā konkurētspēja; aicina nodrošināt lielāku efektivitāti publisko līdzekļu izmantošanā gan ES, gan valsts līmenī; uzskata, ka, pieņemot koordinētu politiku un mērķus, ir jāņem vērā krīzes perioda ilguma un intensitātes atšķirības dalībvalstīs, kā arī dalībvalstu atšķirīgais fiskālais un monetārais stāvoklis pirms krīzes; uzskata, ka tas ļautu ātrāk panākt dalībvalstu tautsaimniecību patiesu saskaņotību;

179.

uzskata, ka veiksmīgas Eiropas stratēģijas pamatā jābūt pareizai nodokļu politikai, kas vērsta uz inovācijām, izglītību un nodarbinātību — vienīgais veids, kā ilgtspējīgi veicināt produktivitāti, nodarbinātību un izaugsmi;

180.

norāda, ka klimata pārmaiņu un ierobežoto resursu problēmas risināšana un bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšana ir pamatnosacījumi turpmākai Eiropas ekonomikas izaugsmei; norāda, ka šīs izaugsmes pamatā tādēļ jābūt ekonomikas izaugsmes nošķiršanai no resursu izmantošanas, kā arī videi labvēlīgām inovācijām un ekoloģiski ilgtspējīgas ekonomikas attīstībai;

181.

atzinīgi vērtē Eiropadomes 2007. gadā pieņemto stratēģiju, kuras mērķis ir palielināt Eiropas Savienības enerģētisko neatkarību un noteikt precīzas saistības klimata pārmaiņu apkarošanas jomā; uzskata, ka šajā krīzes situācijā minētās stratēģijas nozīme ir vēl lielāka; tomēr uzskata, ka šīs stratēģijas sekmīgai īstenošanai nepietiek tikai ar iekšējā tirgus regulēšanu — ir nepieciešama vērienīgāka Savienības darbība;

182.

uzskata, ka svarīgs Eiropas Savienības uzdevums ir saglabāt konkurētspēju, palielināt izaugsmi un mazināt augsto bezdarba līmeni;

183.

atkārtoti pauž uzskatu, ka kvalitatīvai nodarbinātībai ir jābūt stratēģijas 2020. gadam galvenajai prioritātei un ka nolūkā uzlabot nodarbinātības rādītājus izšķiroša nozīme ir spēcīgākai virzībai uz pareizi funkcionējošiem darba tirgiem un sociāliem apstākļiem; tādēļ aicina izstrādāt jaunu programmu, lai sekmētu pienācīgu darba vietu radīšanu, visā Eiropā nodrošinātu darba ņēmēju tiesības un uzlabotu darba apstākļus;

184.

uzskata, ka jaunajā stratēģijā lielāka uzmanība jāpievērš pienācīgām darba vietām, tostarp cīņai pret nedeklarēto darbu, un jānodrošina, lai darba tirgū atgrieztos tie cilvēki, kuri pašreiz no tā ir izslēgti;

185.

uzskata, ka jaunajā stratēģijā jāsekmē tādu darba tirgu izaugsme, kas gan rada stimulus, gan uzlabo darba apstākļus darbiniekiem, vienlaikus aktīvāk stimulējot darba devējus pieņemt darbā un saglabāt personālu;

186.

uzsver, ka Eiropas konkurētspējas mazināšanos ir svarīgi aplūkot globāli; ņemot vērā prognozēto darbaspēka trūkumu ilgtermiņā, ir svarīgi raudzīties plašāk, nevis tikai uz krīzi, un ir svarīgi izpētīt Eiropas shēmas, kas ļautu “migrēt zināšanām” un novērstu Eiropas intelektuālā darbaspēka emigrāciju;

187.

uzskata, ka stingra un izlēmīga rīcība stāvokļa uzlabošanai nodarbinātības jomā ir vēl jo vairāk nepieciešama tāpēc, ka pastāv risks — Savienībā ekonomikas atveseļošanās var notikt bez ilgtspējīgas darba vietu izveides;

188.

mudina Savienību saistīt darbību nodarbinātības atbalsta jomā ar nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas pasākumiem un efektīvi funkcionējošu iekšējo tirgu darba ņēmējiem Eiropas Savienībā, lai novērstu to, ka krīze vēl vairāk padziļina nevienlīdzību;

189.

aicina dalībvalstis un Komisiju līdz 2020. gadam panākt 75 % nodarbinātības līmeni vīriešiem un sievietēm, šai nolūkā samazinot darba tirgus segmentāciju un enerģiskāk veicot pasākumus, kas atvieglotu aprūpes pienākumu un ģimenes dzīves saskaņošanu ar darbu;

190.

uzskata, ka darba vietu radīšanas atbalsta pasākumiem ir jākoncentrējas uz jauniešu nodarbinātību un šajā nolūkā ir jāveicina ar līdztiesības aspektiem saistītas programmas, kas jauniešiem palīdz apgūt reālajai ekonomikai nepieciešamās prasmes;

191.

uzsver nepieciešamību izveidot integrējošus un konkurētspējīgus darba tirgus, kas darba devējiem nodrošina lielāku elastīgumu, vienlaicīgi garantējot bezdarbnieka pabalstus apvienojumā ar aktīvu atbalstu jaunas darba vietas atrašanai darba vietas zaudēšanas gadījumā;

192.

uzskata, ka izglītībai ir jāpaliek dalībvalstu kompetencē, tomēr ir vajadzīga ES mēroga kvalifikāciju atzīšana un ES ieguldījumi visos izglītības sistēmas aspektos, izglītības kvalitātē un to personu skaita palielināšanā, kurām ir tiesības saņemt augstāko izglītību; ierosina Eiropas mērogā ieviest pastāvīgu un visaptverošu mūžizglītības pamatnostādņu sistēmu, saskaņā ar kuru Savienības programmas Erasmus un Leonardo izglītības un apmācības mobilitātes jomā kļūtu plaši pieejamas;

193.

atgādina, ka nodarbinātība ir viens no ekonomikas galvenajiem aspektiem, jo tā veicina pirktspēju; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jācenšas īstenot mērķis par pilnīgu un kvalitatīvu nodarbinātību un iekšējā tirgus ilgtspējīga darbība ir atkarīga no darba tirgus, kas piedāvā pienācīgas kvalitātes darba apstākļu un inovācijas;

194.

mudina dalībvalstis ar darba tirgum paredzētiem politikas pasākumiem risināt gan cikliskā, gan ilgtermiņa bezdarba problēmu;

195.

uzskata, ka Eiropai ir vajadzīga stabila izaugsme, lai uzturētu savu sociālo sistēmu, ar ko veicina Eiropas sociālās tirgus ekonomikas konkurētspēju;

196.

norāda, ka ir svarīgi sekmēt mobilitāti, kas arī uzņēmumiem dod iespēju vieglāk atrast tiem vajadzīgos lietpratīgos darbiniekus un nodrošina labāku iekšējā tirgus darbību, tostarp krīzes laikā; norāda, ka vienlaikus ar darbinieku mobilitāti ir jānodrošina darba apstākļu uzlabošana;

197.

norāda, ka visu valstu ekonomikā būtiska loma ir MVU un uzņēmējiem, tie ir galvenie nodarbinātības un ienākumu radītāji, kā arī inovāciju un izaugsmes dzinējspēks; uzskata, ka MVU ir ārkārtīgi svarīgi ES turpmākajai attīstībai, izaugsmei un labklājībai un ka ES konkurētspēju pasaules mērogā var stiprināt, nosakot MVU par prioritāti;

198.

uzskata, ka ir laiks raudzīties uz priekšu un mācīties no pagātnē pieļautajām kļūdām — tas nozīmē laika gaitā veikt strukturālas izmaiņas, kas padarīs mūsu MVU konkurētspējīgākus un sagatavotākus papildu pārbaudījumiem, kurus radīs globalizētā vide un konkurentu spēja iekļūt aizvien inovatīvākās tirgus nišās, un šādi, iespējams, nodrošināt darba vietas daudziem mazāk aizsargātiem iedzīvotājiem un viņu ģimenēm;

199.

atzīst, ka ir jāpārskata MVU pašreizējā definīcija ES un jāpazemina kritērijs attiecībā uz darbinieku skaitu, lai MVU jomā varētu īstenot mērķtiecīgāku politiku;

200.

norāda — lai sasniegtu noteikto mērķi rosināt rūpniecību un MVU orientēties uz inovācijām, nepietiks ar to vien, ka tiks uzlabota kapitāla pieejamība kopumā, būs jānosaka arī mērķis dažādot finansējuma avotus;

201.

uzskata, ka, ņemot vērā ekonomikas atveseļošanu, īpaša uzmanība ir jāpievērš MVU kā produktivitātes palielinātājiem un jaunu līdzekļu radītājiem un tādēļ ir jāievieš mehānismi, lai nepieļautu MVU aiziešanu no tirgus, jo tas palielinātu bezdarbu un paildzinātu ekonomikas vājuma periodu; uzskata, ka ir jāgarantē arī Eiropas Sociālā fonda līdzekļu efektīva sadale;

202.

uzskata, ka MVU ir jāuztver kā virzītājspēks, kas veicina mazāka apjoma ieguldījumus, kurus finansē ar kohēzijas fondiem; uzskata, ka šajā sakarībā ir ļoti svarīgi piešķirt līdzekļus augstskolām un veicināt partnerību ar MVU;

203.

atzīst, ka ES iekšējais tirgus palīdz veidot auglīgu uzņēmējdarbības vidi visā Savienībā, vienlaikus sniedzot labumu arī patērētājiem; tomēr apzinās, ka MVU, darbojoties iekšējā tirgū, saskaras ar daudzām problēmām, un to darbība bieži vien ir daudz neefektīvāka, nekā tā varētu būt, un, lai MVU varētu pilnvērtīgi darboties iekšējā tirgū, tiem ir vajadzīgs atbalsts, jo īpaši mikrolīmenī, to piekļuve informācijai attiecībā uz iespējām ir jāuzlabo līdz tādai pakāpei, lai varētu veidot Eiropas līmeņa platformas, un tikai šādā veidā MVU var izzināt iespējas uzņēmējdarbības jomā, papildināt tās un atrast līdzekļus, ar ko piekļūt tirgiem Savienībā;

204.

uzskata, ka Eiropas ekonomikas interesēs ir nodrošināt arī to, lai iedzīvotāji, aizejot pensijā, turpinātu aktīvi un produktīvi darboties, un šo viņu īpašo zināšanu zaudējumu var mazināt, mudinot vecāka gadagājuma iedzīvotājus, lai viņi turpinātu aktīvu darbību, izmantojot elastīgākas struktūras un uz pilsoniskās līdzdalības balstītus tīklus, kā arī piesaistot viņus ekonomikas dalībniekiem un akadēmiskajām aprindām; uzskata, ka vislielāko labumu no šāda tīkla, ko veido neoficiālas struktūras, ar kurām var konsultēties, varētu gūt MVU, jo lielākā daļa šo uzņēmumu nevar atļauties izmantot pakalpojumus, ko piedāvā konsultāciju sniegšanas uzņēmumi; uzsver, ka vecāka gadagājuma iedzīvotāju gūtās zināšanas jāpadara pieejamas visiem, izveidojot ES līmeņa tīklu;

205.

aicina Savienību atbalstīt MVU tīklu — tieši šie uzņēmumi ir galvenie darba vietu radītāji —, atvieglojot piekļuvi kredītiem, jo īpaši atbalstot kredītgarantiju sistēmas un jaunu normalizētu banku produktu izstrādi, kas ļautu pārgrupēt šo uzņēmumu aizņēmumus vai pašu resursus; aicina Savienību izveidot MVU paredzētu ES garantiju fondu; aicina arī izvērtēt pašreizējās finansēšanas shēmas, jo īpaši Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu, un apņemties uzņēmumiem visās dalībvalstīs darīt pieejamus ES garantētus aizdevumus, kā arī izstrādāt MVU domātus pakalpojumus un sociālā dialoga struktūras;

206.

aicina Savienību censties panākt līdzsvarotāku finansējuma struktūru MVU; norāda, ka ir jāpalielina tā MVU finansējuma daļa, ko iegūst no kapitāla tirgiem; uzskata, ka ir jāpalielina un jāveicina MVU finansēšana, izmantojot kapitāla tirgus, riska kapitālu, privātos ieguldītājus (t. s. biznesa eņģeļus) un publiskā un privātā sektora partnerību; aicina Komisiju un dalībvalstis ievērojami mazināt publiskā iepirkuma procedūras birokrātiju attiecībā uz MVU un mazināt birokrātiju kopumā — tas ir ļoti svarīgi, lai MVU varētu pilnvērtīgi darboties;

207.

mudina izveidot tikai MVU apkalpošanai paredzētus specializētus vērtspapīru tirgus ar zemiem iekļūšanas šķēršļiem, lai veicinātu kapitāla pieplūdumu; uzskata, ka MVU ir vairāk jākoncentrējas uz pašu kapitālu un šajā sakarībā ierosina abās tirgus pusēs — gan ieguldītājiem, gan tirgum — atcelt negatīvos nodokļu stimulus;

208.

aicina ES dalībvalstis apsvērt iespējas koordinēt nodokļu politiku attiecībā uz MVU; uzskata, ka ES ekonomikas atlabšanas nolūkos ir svarīgi pabeigt iekšējā tirgus izveidi, lai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nodrošinātu pārrobežu finansējumu un uzņēmējdarbības iespējas;

209.

uzsver, ka būtu ļoti nepieciešams veidot dabisku saikni starp ražošanas nozari un inovācijām, un tātad arī ar izglītību; visvairāk ieguldījumu Eiropas un dalībvalstu līmenī ir jāveic novatoriem, tostarp MVU; norāda, ka inovatīvu uzņēmumu izveide pēc definīcijas ir ļoti riskanta un šādi uzņēmumi var bankrotēt, tādēļ vēlreiz ir rūpīgi jāpārdomā to finansēšana un ar to saistītie pasākumi; uzsver — tā kā šādi uzņēmumi atrodas vissarežģītākajā situācijā, kad runa ir par finansējuma saņemšanu no bankām, ir jāizstrādā kredītu garantēšanas sistēmas tieši šim segmentam;

210.

ierosina Komisijai izveidot projektu “Viens MVU — viena darba vieta” un šajā nolūkā izstrādāt jaunu ES līmeņa finanšu instrumentu, lai Savienībā rosinātu MVU darbību; uzskata, ka ir jāpanāk līdzsvarotāka MVU finansējuma struktūra;

211.

aicina reformēt Mazās uzņēmējdarbības aktu (Small Business Act), tostarp visās dalībvalstīs piemērot saistošus noteikumus un izstrādāt jaunu Sociālo mazās uzņēmējdarbības aktu, ar ko būtu jānostiprina Eiropas sociālās tirgus ekonomikas modelis pēckrīzes periodā;

212.

iesaka izveidot “vienas pieturas apstiprinājuma” sistēmu; šāda sistēma ir vajadzīga MVU visu administratīvo jautājumu risināšanai; uzskata, ka ir ļoti svarīgi samazināt MVU uzlikto administratīvo slogu, kā arī ES tiesību aktos MVU jomā ieviest sociālo elementu; uzskata, ka Eiropai ir jākļūst par MVU labvēlīgāko reģionu pasaulē;

213.

norāda — lai gan dažas no jaunattīstības valstīm un jaunattīstības valstīm ar ekonomiskās izaugsmes pazīmēm, šķiet, ir izvairījušās no visnegatīvākajām krīzes sekām, finanšu krīze tomēr ir smagi skārusi 40 % jaunattīstības valstu, un tiek lēsts, ka tādēļ nabadzībā nonāks 90 miljoni cilvēku;

214.

aicina atkārtoti apstiprināt saistības, kas paredz 0,7 % no dalībvalstu IKP novirzīt attīstības atbalstam un izpētīt papildu inovatīvus finansēšanas avotus, lai kompensētu līdzekļu iztrūkumu, ko radījusi attīstīto pasaules valstu ekonomikas pavājināšanās;

215.

prasa Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši starptautiskajiem uzņēmumiem, nodrošināt, lai to apakšlīgumus slēdzošie uzņēmumi ražošanas ķēdē būtu sociāli atbildīgi;

216.

atzīst trūkumus un problēmas, ko rada tiesiski saistošu pilnvaru trūkums un atrautība no pasaules finanšu un ekonomikas iestādēm; tādēļ atzinīgi vērtē iniciatīvas, izmantojot reformas, uzlabot SVF un citu ANO iestāžu efektivitāti, globālo ietekmi un pārskatatbildību, lai tās varētu pilnvarot būt par platformu galveno ekonomikas un finanšu sektoru koordinācijai un iniciatīvām, kā arī vajadzības gadījumā pieņemt tiesiski saistošus noteikumus, izmantojot starptautiskas konvencijas;

217.

uzskata, ka viens no ES globālajiem pārbaudījumiem ir vienprātīgi panākt, lai tās ekonomika būtu pasaulē ietekmīga; uzskata, ka vienam no svarīgākajiem ES ārpolitikas projektiem ir jābūt ANO un ar to saistīto iestāžu reformai, lai tās kļūtu par globālām institūcijām ar patiesu politisko ietekmi tādos starptautiskos jautājumos kā klimata pārmaiņas, finanšu uzraudzība un regulēšana, nabadzības mazināšana un Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošana;

218.

aicina Eiropadomi sasaukt G20 augstāka līmeņa sanāksmi, kas būtu veltīta tikai vajadzīgajai globālās pārvaldības reformai;

219.

asi nosoda fiskālo paradīžu lomu, jo tās mudina izvairīties no nodokļu maksāšanas, veicina krāpšanos ar nodokļiem un kapitāla aizplūšanu, kā arī iedzīvošanos uz tā rēķina; tāpēc neatlaidīgi aicina dalībvalstis par prioritāti noteikt cīņu pret nodokļu paradīzēm, krāpšanos ar nodokļiem un nelikumīgu kapitāla aizplūšanu; aicina Eiropas Savienību pastiprināt darbu un nekavējoties veikt konkrētus pasākumus, piemēram, noteikt sankcijas pret nodokļu paradīzēm, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nelikumīgu kapitāla aizplūšanu; aicina Padomi ANO un pārējās starptautiskās instancēs, kuru locekle ir Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, atsākt nodokļu plānu, kurā tika ierosināta nodokļu paradīžu slēgšana;

220.

iesaka, lai, uzlabojot BBUK pārvaldību un darbu, vienlaikus tiktu pieliktas pūles citu tirgus segmentu starptautiskās pārvaldības nostiprināšanā; ierosina, lai BBUK noteikumi stātos spēkā kā starptautiski līgumi;

221.

atzīmē ESAO un G20 augstākā līmeņa sanāksmes panākumus nodokļu pārvaldības jomā, taču aicina steidzami un noteikti rīkoties, lai pastiprinātu juridiskās un ekonomiskās sekas, ko rada atrašanās ar ESAO nesadarbojošos jurisdikciju melnajā sarakstā; prasa konkrētus un drīzus pasākumus, ar ko nodrošina, ka automātiska daudzpusēja informācijas apmaiņa kļūst par normu pasaulē, lai palielinātu fiskālo pārredzamību un palīdzētu apkarot krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

222.

ierosina, lai Eiropas Savienība pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā nepastarpināti parakstītu ILO konvencijas, kā arī visas līdz šim pieņemtās ILO konvencijas;

223.

secina, ka ir jāpastiprina Eiropas Savienības nozīme; uzskata — lai aktualizētu Eiropas projektu, ir steidzami vajadzīga politiska un intelektuāla vadība; uzskata, ka Komisijai pilnībā ir jāizmanto savas iniciatīvas tiesības jomās, kurās tai ir dalīta kompetence, jo īpaši enerģētikas politikā, lai dotu iespēju ES izturēt nākamos pārbaudījumus; uzskata, ka ir jāpabeidz veidot vides un sociālajā jomā labvēlīgs iekšējais tirgus, kas ir Savienības balsts; mudina stiprināt Savienības ekonomikas pārvaldības mehānismus, jo īpaši raugoties, lai tie dotu iespēju labāk īstenot pārskatatbildību, krīzes pārvaldību, kā arī ekonomikas un nodarbinātības politikas koordināciju; apstiprina, ka jāpaātrina finanšu un uzraudzības reformu programmas īstenošana, ne vien novēršot krīzes laikā konstatētos trūkumus, bet arī virzoties uz tādu finanšu sistēmu, kas atbalstītu reālo ekonomiku, veicinātu finanšu stabilitāti un radītu ekonomisku izaugsmi un darba vietas, sekmētu sociālo kohēziju un nabadzības izskaušanu; uzskata, ka nodokļu sistēmas ir taisnīgi jāpārveido tā, lai atturētu no pārmērīgas aizņemto līdzekļu izmantošanas un veicinātu sociālo taisnīgumu, uzņēmējdarbību un inovācijas, aicina atdzīvināt ilgtspējīgu sociālo tirgus ekonomiku un ar to saistītās vērtības;

224.

saistībā ar Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašo komiteju ir apņēmies kopā ar ES dalībvalstu parlamentiem īstenot tā pilnvarās noteiktos mērķus, lai pieņemtu kopīgus ieteikumus;

225.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropadomes priekšsēdētājam, Eirogrupas priekšsēdētājam, Eiropas Centrālajai bankai, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī sociālajiem partneriem.