2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/61

A.

tā kā Savienībā bankas pakalpojumu jomā ir izveidots iekšējais tirgus, nevis apvienoti savstarpēji neatkarīgi pakalpojumi, un tā kā šim iekšējam tirgum ir izšķiroša nozīme Savienības konkurētspējai pasaules mērogā;

B.

tā kā šobrīd nav pietiekami izstrādāti starptautiski noteikumi par krīzes vadību banku nozarē;

C.

tā kā pašreizējie ES un starptautiskie finanšu nozares uzraudzības mehānismi nav bijuši pietiekami efektīvi problēmu novēršanai vai to pietiekamai ierobežošanai;

D.

tā kā krīzes vadības izmaksas pārāk smagi ietekmēja nodokļu maksātājus, izaugsmi un nodarbinātību;

E.

tā kā vispirms jau akcionāru un tad arī aizdevēju līdzdalībai sloga sadalē ir izšķiroša nozīme, lai nodokļu maksātājiem maksimāli samazinātu izmaksas, ko rada ikviena finanšu tirgu un iestāžu krīze;

F.

tā kā Savienībā vai nu nebija pieņemti atbilstīgi noteikumi un netika veikta pārraudzība, vai arī spēkā esošie noteikumi un veiktā pārraudzība bija par vājiem, valsts iestāžu rīcība netika nesaskaņota un palielinājās risks, ka varētu tikt veikti protekcionistiski pasākumi un konkurenci ierobežojošas darbības, tostarp arī sniedzot valsts atbalstu, un tika apdraudēta finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus izveide;

G.

tā kā iekšējā tirgus koncepcijai vairāk atbilstu vienota pieeja banku grupu bankrota novēršanai;

H.

tā kā attīstītam finanšu pakalpojumu iekšējam tirgum ir izšķiroša nozīme ES vispārējās konkurētspējas nodrošināšanā;

I.

tā kā būtu jānosaka banku nozares dalībnieku atbildība par savu rīcību un tā kā šai atbildībai būtu jāpalīdz īstenot izšķirošo mērķi — atjaunot finanšu tirgus, lai ar to palīdzību varētu finansēt ekonomiku;

J.

tā kā šīs krīzes rezultātā ir radusies nepieciešamība, kā arī pilsoņi sagaida to, ka ES iestādes, apspriežoties ar G20 un citiem starptautiskiem forumiem, steidzami izveidos atbilstīgu satvaru, kurš krīzes gadījumā saglabās finanšu stabilitāti, mazinās nodokļu maksātājiem izmaksas, saglabās banku pamatpakalpojumus un aizsargās noguldītājus;

K.

tā kā, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti un integrētu finanšu tirgu darbību, pārrobežu un sistēmiskās finanšu iestādes ir jāuzrauga pārrobežu līmenī;

L.

tā kā Eiropas satvars pārrobežu krīzes vadībai ir izstrādāts, lai valsts iestādēm dotu pilnvaras pieņemt pasākumus, tostarp vajadzības gadījumā veikt intervences pasākumus banku grupu vadībā (un īpaši, bet ne tikai, bankās, kas pieņem noguldījumus, ja pastāv sistēmiska riska draudi);

M.

tā kā Eiropas satvars pārrobežu krīzes vadībai ir izstrādāts, lai arī reglamentētu gan pārrobežu banku grupu, gan atsevišķu banku, kuras veic pārrobežu darījumus tikai caur savām filiālēm, darbību; tā kā attiecībā uz pārrobežu banku grupām ir jāpieņem vienoti noteikumi;

N.

tā kā noturīgai reakcijai uz krīzi jābūt saskaņotai un visaptverošai, ietverot sevī labāku uzraudzību (jaunās ES uzraudzības sistēmas īstenošana), labākus noteikumus (izskatāmās iniciatīvas, piemēram, Direktīva 2006/48/EK, Direktīva 2006/49/EK, Direktīva 94/19/EK un vadītāju atalgojums) un efektīvu ES krīzes vadības satvaru attiecībā uz finanšu iestādēm;

O.

tā kā princips “maksā piesārņotājs” būtu jāattiecina arī uz finanšu nozari, jo tās darbības kļūdu postošā ietekme smagi skar gan valstis, gan tautsaimniecības nozares, gan visu ekonomiku kopumā;

P.

tā kā agrīni intervences pasākumi banku krīzēs un šo krīžu novēršana būtu jāsāk, pamatojoties uz skaidri definētiem kritērijiem, tostarp attiecībā uz prasībām neatbilstošu kapitalizācijas līmeni, samazinātu likviditāti un aktīvu kvalitātes un vērtības pasliktināšanos; tā kā šie intervences pasākumi ir jāsaista ar noguldījumu garantiju sistēmām;

Q.

tā kā ES ir nepieciešams stingrs rīcības kodekss vadībai, kā arī mehānismi neatbilstīgas uzvedības nepieļaušanai, un tie būtu jāizstrādā, saskaņojot tos līdzīgām starptautiskām ierosmēm;

R.

tā kā ir svarīgi, ka Komisija veic pilnu ietekmes novērtējumu, izskatot ikvienu jautājumu par to, vai būtu vajadzīgas jaunas uzņēmumu vadības pamatnostādnes;

S.

tā kā ir jau pagājuši trīs gadi, kopš darbojas Eiropas banku iestāde (EBI), ES banku noregulējuma sistēma, ES Finanšu stabilitātes fonds un Noregulējuma vienība, Komisijai būtu jāveic pētījums par to, cik atbilstīgi būtu šā krīzes satvara darbības apjomu attiecināt uz citām finanšu iestādēm, kas nav bankas, tostarp, bet ne tikai, uz apdrošināšanas sabiedrībām un aktīvu un fondu pārvaldītājiem, kā arī būtu jāveic pētījums par to, cik iespējami un atbilstīgi būtu izveidot valstu stabilitātes fondu tīklu visām tām iestādēm, kas nedarbojas ES Finanšu stabilitātes fondā, kā tas ierosināts pielikumā dotajā ieteikumā Nr. 3;

T.

tā kā, lai novērstu pārmērīgu riska uzņemšanos, nedrīkst pieļaut morālo apdraudējumu, un ir nepieciešams satvars, kas aizsargā pašu sistēmu, nevis šīs sistēmas vainīgos dalībniekus, jo īpaši nedrīkst izmantot noregulējuma fondus, lai segtu zaudējumus banku akcionāriem, kuriem jāuzņemas atbildība par visiem zaudējumiem, kā arī, lai maksātu prēmijas vadītājiem par viņu pieļautajām kļūdām;tā kā šajā sakarībā attiecībā uz iestādēm, kas izmanto ES banku noregulējuma sistēmu, būtu jāpiemēro administratīvi un izlabošanas pasākumi; tā kā par turpmākās finanšu uzraudzības vadošo principu vajadzētu kļūt “morālā apdraudējuma” novēršanai;

U.

tā kā pašreizējo ekonomisko, finanšu un sociālu problēmu risināšanai un bankām izvirzīto dažādo jauno likumu prasību īstenošanai ir nepieciešama pakāpeniska un saprātīga pieeja, bet tas nedrīkst būt par traucēkli tālejošas un steidzamas darba kārtības izstrādāšanai;

V.

tā kā banku grupas iekšējie aktīvu pārvedumi nekādā ziņā nedrīkst apdraudēt aktīvu nodevēja finanšu un likviditātes stabilitāti un tie jāveic atbilstīgi vidējam tirgus novērtējumam vai cenai; tā kā ir jāizstrādā skaidri principi, kā vērtēt aktīvus, kuru vērtība samazinājusies, un kā attiekties pret reģistrācijas valstīs izvietotiem meitasuzņēmumiem un filiālēm;

W.

tā kā Savienībā būtu jāveido kopēja sapratne par to, “kas”, “kad” un “kā”“kam” ir jādara finanšu iestāžu krīzes gadījumā;

X.

tā kā banku sektoram piemērojamajiem pasākumiem būtu jāveicina reālā ekonomika, ņemot vērā tās īstermiņa un ilgtermiņa finansēšanas un investīciju vajadzības;

Y.

tā kā ir jānovērš lielās atšķirības starp valsts regulatīvajiem un maksātnespējas režīmiem, pārrobežu stabilitātes grupās izveidojot saskaņotu struktūru un uzturot pastiprinātu dialogu starp valsts uzraudzības iestādēm un institūcijām;

Z.

tā kā iestādes kļūst arvien lielākas, sarežģītākas un veido saiknes ar citām iestādēm gan reģionālajā, gan pasaules līmenī, tad iestāžu bankrots, neatkarīgi no to lieluma, var izraisīt domino efektu visā finanšu sistēmā, tāpēc pakāpeniski un pa posmiem ir jāievieš visām bankām paredzēts iedarbīgs krīzes noregulējuma satvars, iesakot, ka sākotnēji uzmanība jāpievērš iestādēm ar visaugstāko riska pakāpi; tā kā, šādā krīzes noregulējuma satvarā, pēc iespējas vairāk būtu jāņem vērā citu starptautisku forumu īstenotie līdzīgie pasākumi;

AA.

tā kā neliels skaits banku (pārrobežu sistēmiskās bankas), ņemot vērā to lielumu, sarežģītību un ciešās saiknes ar citām finanšu iestādēm visā Savienībā, rada ārkārtīgi augstu sistēmisko risku, steidzami ir jāizveido tieši šim mērķim paredzēts īpašs režīms, citām pārrobežu finanšu iestādēm ir nepieciešami vispārējāki objektīvāki noregulējuma režīmi;

AB.

tā kā ES krīzes vadības satvaram, lai ar to efektīvi varētu atbalstīt intervences pasākumus, ir nepieciešams noteikumu kopums, atbilstīgas specializētās zināšanas un finanšu līdzekļi, kam tad arī vajadzētu būt par ierosinātā pārrobežu sistēmiskajām bankām paredzētā prioritārā režīma balstiem;

AC.

tā kā uzraudzība, agrīnas intervences pilnvaras un ar noregulējumu saistītie pasākumi būtu jāuzskata par kopēja satvara trīs savstarpēji saistītiem posmiem;

AD.

tā kā sistēmiskajām bankām izveidotajam operatīvajam īpašajam režīmam vidējā vai ilgākā termiņā būtu jātop par vispārēju režīmu, kas aptvertu visas pārrobežu finanšu iestādes Savienībā, un tajā būtu jāiekļauj saskaņots ES maksātnespējas režīms;

AE.

tā kā visiem stabilitātes fondiem, ko izveido Savienības līmenī, jābūt paredzētiem tikai turpmāko krīžu noregulējumam un tos nedrīkstētu izmantot, lai atmaksātu izdevumus, ko radījuši iepriekšējie intervences pasākumi vai problēmas, kuras izraisīja 2007.–2008. gada finanšu krīze,

1.

saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 50. un 114. pantu, pieprasa Komisijai līdz 2010. gada 31. decembrim iesniegt Parlamentam vienu vai vairākus tiesību aktu priekšlikumus vai priekšlikumus attiecībā uz ES krīzes vadības satvaru, ES Finanšu stabilitātes fondu (Fondu) un Noregulējuma vienību, ievērojot šim ziņojumam pievienotajā Pielikumā dotos ieteikumus, ņemot vērā starptautisko struktūru, piemēram, G20 un Starptautiskā Valūtas fonda, uzsāktās ierosmes līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai, un pamatojoties uz visu pieejamo alternatīvu, tostarp ietekmes novērtējuma, rūpīgu analīzi;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.

uzskata, ka pieprasītā priekšlikuma finansiālās sekas būtu jāsedz no attiecīgajām budžeta dotācijām (izņemot ieguldījumus Fondā, par kuriem ir jāatbild iesaistītajām bankām);

4.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar tai pievienotajiem detalizēti izstrādātajiem ieteikumiem nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.