2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/1

A.

tā kā kopš ES paplašināšanās 2004. gadā Baltijas jūra faktiski ir kļuvusi par iekšējo jūru, kas valstis vieno, bet arī rada tām savas problēmas, un tā kā Baltijas jūras reģiona valstu attiecības liecina par savstarpēju atkarību un problēmu kopību;

B.

tā kā stratēģija Baltijas jūras reģionam ir izmēģinājuma stratēģija turpmākām makroreģionālām stratēģijām un panākumu gadījumā var būt paraugs turpmāku stratēģiju īstenošanai;

C.

tā kā ideja izveidot tādus funkcionālus reģionus, kurus vienotu kopīgi mērķi un attīstības problēmas, var palielināt ES reģionālās politikas efektivitāti;

D.

tā kā, lai šo politiku padarītu efektīvāku, it īpaši ņemot vērā reģionālās politikas reformu pēc 2013. gada, koncepcijas ar integrētu pieeju būtu jāatbalsta un jāattīsta, vienlaikus izstrādājot tādas makroreģionu stratēģijas, kas atbilstu Eiropas Savienības kopējai politikai, taču to īstenošanas rezultātā kohēzijas politiku nedrīkstētu atkal nodot dalībvalstu ziņā;

E.

tā kā Baltijas jūra joprojām ir pati piesārņotākā jūra Eiropas Savienībā un tās vides stāvokli nedrīkstētu pasliktināt ar lielu infrastuktūras projektu īstenošanu Baltijas jūrā un tās reģionā (arī valstīs ārpus ES),

1.

atzinīgi vērtē Eiropas stratēģijas apstiprināšanu Baltijas jūras reģionam Eiropas Komisijā un Padomē, kā Parlaments prasījis jau kopš 2006. gada;

2.

īpaši atzinīgi vērtē to, ka stratēģija ir izstrādāta, plaši apspriežoties ar ieinteresētajām personām dalībvalstīs, tostarp ne tikai ar valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, bet arī akadēmiskajā un uzņēmējdarbības vidē, kā arī ar nevalstiskajām organizācijām, kas liecina, ka apspriešanās process un partneru iesaistīšana jau no paša sākuma ir nozīmīgs stratēģijas panākumu priekšnoteikums; šajā ziņā atzinīgi vērtē to, ka izveidots tāds reģionāls pilsoniskās sabiedrības forums kā “Augstākā līmeņa sanāksme Baltijas jūras rīcības jautājumos”, un prasa turpmāk arī citos makroreģionos īstenot līdzīgas iniciatīvas, kas kopīgā darbībā vieno valsts un privātā sektora dalībniekus, sniedzot tiem iespēju iesaistīties makroreģionālu stratēģiju izstrādāšanā;

3.

šajā saistībā ieteic vairāk iesaistīt vietējās pašvaldības, izveidojot vērienīgākus un mērķtiecīgākus komunikatīvus un konsultatīvus instrumentus, tostarp izmantojot vietējos plašsaziņas līdzekļus (vietējo televīziju, radio, iespiestus un elektroniskus laikrakstus); aicina Komisiju stratēģijai Baltijas jūras reģionam izveidot īpašu portālu, kas būtu forums pieredzes apmaiņai par pašreizējiem un turpmākiem projektiem, ko īsteno valstu valdības, pašvaldības, NVO un citi dalībnieki, kas darbojas Baltijas jūras reģionā;

4.

atzinīgi vērtē stratēģiju “Eiropa 2020”, kura ir saskaņota ar mērķiem, kas izvirzīti stratēģijā Baltijas jūras reģionam, un atzīmē, ka stratēģija “Eiropa 2020”var būt efektīvs pamats Baltijas jūras stratēģijas īstenošanai un veicināšanai;

5.

uzskata, ka ar stratēģiju noteiktā jaunā sadarbības sistēma, kuras pamatā ir integrētas pieejas principi, paver iespēju racionālāk un efektīvāk izmantot finanšu resursus, kas vides aizsardzībai un attīstībai Baltijas jūras reģionā ir pieejami gan no ES līdzekļiem un valstu līdzekļiem, gan no dažādām finanšu iestādēm;

6.

pievērš uzmanību tam, ka Baltijas jūras reģionā ekonomiskā attīstība un jauninājumu ieviešana notiek nelīdzsvaroti, un tam, ka potenciāls jāpalielina visos reģionos, arī augsti attīstītajos, jo tie spēj veicināt mazāk attīstīto reģionu attīstību; norāda, ka ir jāatbalsta jauni reģioni, kam piemīt attīstības un jauninājumu potenciāls, un, lai reģions veidotos par pastāvīgas vispārējas labklājības un augstas konkurētspējas reģionu (kas ir svarīgi, saskaroties ar jauniem globalizācijas modeļiem), jauna sinerģijas līmeņa sasniegšanai un līdzšinējās nelīdzsvarotības mazināšanai ir jāizmanto tāda papildvērtība kā Baltijas jūras stratēģija un citas turpmākas makroreģionu stratēģijas;

7.

uzsver, ka spēkā esošie ES tiesību akti iekšējā tirgus nostiprināšanas jomā, piemēram, Pakalpojumu direktīva, ir jāīsteno ātri un konsekventi, lai vairotu Baltijas jūras reģiona kā ekonomikas zonas pievilcību;

8.

aicina dalībvalstis un reģionus izmantot 2007.–2013. gadam paredzētos struktūrfondus, lai stratēģijas īstenošanai nodrošinātu visplašāko iespējamo atbalstu, it īpaši, lai palīdzētu radīt nodarbinātības iespējas un ekonomikas izaugsmi reģionos, kas visvairāk cietuši ekonomikas krīzes dēļ, un vienlaikus iesaka pamatotos gadījumos nodrošināt iespēju rīcības programmu grozījumus ieviest jau šajā plānošanas periodā; uzsver, ka reģionālo īpatnību izmantošana varētu pavērt daudz efektīvākas struktūrfondu izmantošanas iespējas un palīdzēt reģionā radīt papildu pievienoto vērtību;

9.

atzīmē, ka globālā finanšu un ekonomikas krīze atstājusi dziļu ietekmi uz visām šī reģiona valstīm, jo īpaši Baltijas valstīm; aicina visas iesaistītās personas krīzes dēļ nemazināt apņēmību īstenot ES stratēģiju Baltijas jūras reģionam;

10.

uzskata, ka stratēģijas panākumi un turpmākās makroreģionālās stratēģijās izvirzītu vērienīgu mērķu sasniegšana ir atkarīga no ikvienas rīcības tajās nozaru politikas jomās, kurām piemīt teritoriāls aspekts, tostarp kopējā lauksaimniecības politikā, zivsaimniecības politikā, transporta politikā, rūpniecības politikā, pētniecības politikā un saskaņotā infrastruktūras politikā, kā arī no kopīgi izvirzītu mērķu īstenošanai paredzēto līdzekļu apvienošanas attiecīgajā reģionā; šajā saistībā un attiecībā uz šiem jaunajiem uzdevumiem ir jāpārskata politika, ES līmenī jāiedibina atbilstīgs satvars un jānosaka, kā šis satvars attiecas uz līdzšinējām valsts un reģionālajām struktūrām;

11.

uzskata, ka stratēģijas teritoriālā dimensija palīdzēs konkrētā attīstībā pārveidot ideju par teritoriālo kohēziju, kas Lisabonas līgumā noteikta kā līdzvērtīga ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai, un tāpēc aicina Komisiju iesaistīties dialogā par laikposmam pēc 2013. gada paredzētās ES makroreģionālās politikas nozīmi un ietekmi;

12.

mudina kopā ar gaidāmo struktūrfondu pamatregulu izstrādāt īpašus noteikumus, kuru pamatā būtu skaidri teritoriālās sadarbības noteikumi, un, lai stiprinātu valstu un reģionu sadarbību un veicinātu tādu tālāku kopīgas rīcības stratēģiju izstrādi, kas var vairot reģiona pievilcību Eiropas līmenī un starptautiskā līmenī, kā arī attiecīgi noderēt par pārrobežu sadarbības modeli, ņemt vērā administratīvās kultūras atšķirības un labumguvējiem neuzlikt papildu administratīvo slogu;

13.

pievērš uzmanību tam, ka stratēģiju Baltijas jūras reģionam vajadzētu uztvert kā procesu, kurā darbības un sadarbības principi ir pakļauti pastāvīgai attīstībai, radot nepieciešamību stratēģiju atjaunināt, un ka virsmērķis ir atrast vislabāko mehānismu, ko varētu izmantot turpmākās makroreģionālās stratēģijās; šajā ziņā uzsver, ka ir svarīgi vākt, apkopot un popularizēt veiksmīgu iniciatīvu un to rezultātu pieredzi; izsaka atbalstu Komisijas plānam izveidot datubāzi ar labas prakses piemēriem, lai šādu praksi izmantotu turpmāku makroreģionālu stratēģiju izstrādāšanai;

14.

uzskata, ka saskaņā ar makroreģionālo stratēģiju attīstīta teritoriālā sadarbība var būtiski palīdzēt stiprināt integrācijas procesu, plašāk iesaistot pilsonisko sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesā un konkrētu pasākumu īstenošanā; iesaka šajā saistībā makroreģionālajās stratēģijās ieviest it īpaši sociālās jomas, ekonomikas, kultūras, izglītības un tūrisma jomu elementus un atzīst, ka vietējās pilsoniskās sabiedrības līdzdalības un subsidiaritātes stiprināšanai ir svarīgi popularizēt makroreģionālās stratēģijas līdz ar Eiropas Teritoriālās sadarbības grupu izveidošanu;

15.

uzsver, ka svarīgi ir sekmēt kultūras, izglītības, apmācības un pētniecības jomu attīstību, un mudina ES dalībvalstis ciešāk sadarboties šajās jomās un jo īpaši pēdējā no tām; atzīst, ka noteikti ļoti izdevīga var būt sadarbība izglītības jomā, taču šī kompetence būtu jāatstāj dalībvalstīm; atzīst, ka attiecībā uz makroreģioniem ir vairāk jāizmanto stratēģiska pieeja un ilglaika plānošana;

16.

ņemot vērā subsidiaritātes principu un redzot milzīgo potenciālu sadarbībai vietējā un reģionālā mērogā, uzsver, ka ir svarīgi izveidot efektīvas daudzpakāpju sadarbības struktūru, veicinot nozaru partnerību, kā arī rīkojot regulāras atbildīgo politikas veidotāju sanāksmes, kas pastiprinās dažādo partnerorganizāciju kopīgo atbildību, vienlaikus aizsargājot dalībvalstu un reģionu organizatorisko neatkarību; šajā saistībā aicina uzlabot, pilnveidot un nostiprināt vietējā un reģionālā līmenī iedibinātos pārrobežu sadarbības mehānismus;

17.

uzsver, ka jaunajai “makroreģionālajai” sadarbībai raksturīga izteikti lejupēja pieeja, tās pilnveidošanā izšķirīga nozīme ir dalībvalstīm un tā veido jaunu pārvaldības līmeni; ar šo jauno sadarbības modeli ir jānodrošina, lai perifēro reģionu nelabvēlīgie apstākļi tiktu pārveidoti priekšrocībās un iespējās un lai tiktu stimulēta šo reģionu attīstība;

18.

uzskata, ka makroreģionos vienuviet rodams potenciāls, kas dod iespēju gan optimāli risināt attiecīgā reģiona problēmas, gan arī efektīvi un produktīvi izmantot katra reģiona īpašās iespējas un resursus;

19.

aicina Eiropas Komisiju analizēt Baltijas jūras reģiona stratēģijas īstenošanas pirmos rezultātus un pieredzi, kas palīdzēs apzināt makroreģionālu stratēģiju finansēšanas iespējamos avotus un paņēmienus, savukārt stratēģijas piemēru izmantot kā citu makroreģionālu stratēģiju paraugprojektu, kas pierāda šādu stratēģiju funkcionalitāti; tomēr uzskata, ka makroreģionu attīstīšana būtībā ir papildinoša un tās finansēšanu nevajadzētu izvirzīt par prioritāti, kas aizstātu atsevišķu vietēju un reģionālu ES programmu finansēšanu;

20.

atzīmē, ka līdz šim Baltijas jūras stratēģija īstenota ļoti lēni; uzskata, ka ES 2010. gada budžetā piešķirtās apropriācijas var izmantot, lai īstenošanu uzlabotu; tādēļ pauž nožēlu, ka šie līdzekļi joprojām nav izmaksāti, un atgādina Komisijai, ka ir svarīgi, lai šī nauda iespējami drīz tiktu atvēlēta Baltijas jūras stratēģijai atbilstošiem mērķiem;

21.

domājot par turpmākām iespējamām makroreģionālām stratēģijām, pievērš uzmanību tam, ka Eiropas Savienībai jāatrisina resursu jautājums, lai tā šādas stratēģijas varētu plānot, pamatojoties uz attiecīgo reģionu teritoriālajām īpatnībām, kā arī iesaistītajām dalībvalstīm sniedzot svaigas idejas par ES nozīmes jautājumiem un atbalstot tās stratēģijas izstrādāšanā; aicina Eiropas Komisiju uzraudzīt šo stratēģiju īstenošanu, rīkojoties kā koordinatoram, pārdomājot jaunas prioritātes un piešķirot resursus atbilstoši konkrētām vajadzībām un vajadzībai pēc speciālām zināšanām, vienlaikus izvairoties no darba dublēšanas;

22.

saistībā ar to, ka jāveic termiņa vidusposma pārskats par stratēģijas Baltijas jūras reģionam īstenošanu, aicina Komisiju izstrādāt konkrētus instrumentus un projektu vērtēšanas kritērijus, kuru pamatā būtu rādītāji, kas nodrošina salīdzināmību;

23.

mudina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un Parlamenta deputātus rast atbildes uz jautājumiem par makroreģionālo politisko nostādņu raksturu, par to, kā varētu panākt vienlīdzīgu attieksmi pret tām (atsevišķi vai kā pret kohēzijas politikas daļu), kam un kā tās jāīsteno un no kādiem avotiem tās jāfinansē, lai nebūtu lieki jāvairo un jādrumstalo ES finansējuma veidi, it īpaši saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, ES budžeta pārskatīšanu un diskusijām par turpmāko kohēzijas politiku;

24.

uzsver, ka Eiropas makroreģionu papildvērtība ir ciešāka valstu un reģionu sadarbība un ka tādēļ svarīgs elements makroreģionu mērķu īstenošanā ir pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu sadarbībai izstrādātās Eiropas Teritoriālās sadarbības programmas; turklāt ierosina uzskatīt stratēģiju Baltijas jūras reģionam par Eiropas Savienības stratēģiju, kuras pamatā ir vairāki ES politikas virzieni un kurai vajadzīgi konkrēti izpildes termiņi un mērķi; ņemot vērā, ka tā ir horizontāla stratēģija, stratēģiju varētu uzskatīt par makroreģionālu stratēģiju un tās koordinēšanu uzskatīt par reģionālās politikas daļu;

25.

uzskata, ka vērienīgu stratēģiju, piemēram, makroreģionālu stratēģiju, izstrāde var plašākā nozīmē veicināt vietējā un reģionālā līmeņa ietekmi ES politikas īstenošanā;

26.

prasa saistībā ar stratēģiju Baltijas jūras reģionam un turpmākām makroreģionālām stratēģijām uzlabot Eiropas Savienības sadarbību ar valstīm ārpus ES, jo īpaši īstenojot vērienīgus projektus, kam ir būtiska ietekme uz vidi; turklāt pieprasa, lai ES valstis un valstis ārpus ES stiprinātu reģiona drošību un atbalstītu pārrobežu noziedzības apkarošanu;

27.

vērš uzmanību uz nepieciešamību enerģētikas tīkla izbūves laikā pastiprināt sadarbību starp Krieviju, Baltkrieviju un Baltijas valstīm un šim nolūkam vairāk izmantot ES un Krievijas dialogu enerģētikas jomā, kas vienlaikus pavērtu iespējas iesaistīt Krieviju Baltijas jūras reģiona stratēģijā; gaida, lai visas Baltijas jūras krasta valstis un citi dalībnieki pievienotos starptautiskiem nolīgumiem, piemēram, Espo Konvencijai un Helsinku Konvencijai, ievērotu Helsinku Komisijas (HELCOM) vadlīnijas un šajā satvarā sadarbotos;

28.

aicina Komisiju nodrošināt efektīvu sadarbību un saskaņošanu ar HELCOM un Baltijas jūras reģiona dalībvalstīm, lai nodrošinātu uzdevumu un pienākumu skaidru sadali Helsinku Komisijas (HELCOM) 2007. gadā pieņemtā Baltijas jūras rīcības plāna un minētās ES stratēģijas un rīcības plāna izpildē, tādējādi reģionam nodrošinot efektīvu vispārēju stratēģiju;

29.

īpaši atzīmē ES dalībvalstu ieskautā Kaļiņingradas apgabala anklāva statusu; uzsver, ka sociālā un ekonomiskā attīstība reģionā jāveicina kā “vārtu” reģionā vai “pilotreģionā” ciešākām attiecībām starp ES un Krieviju, iesaistot NVO, izglītības un kultūras iestādes un vietējās un reģionālās iestādes;

30.

uzskata, ka jaunajā Partnerības un sadarbības nolīgumā ar Krieviju jāņem vērā sadarbība Baltijas jūras reģionā; atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu centienus reģionā sadarboties ar Krieviju daudzās jomās, tostarp tādos jautājumos kā transporta savienojumi, tūrisms, pārrobežu veselības apdraudējumi, vides aizsardzība un pielāgošanās klimata pārmaiņām, vides kontrole, muitas kontrole un robežkontrole un jo īpaši enerģētikas jautājumi; uzskata, ka vērtīga sadarbības platforma šajā ziņā būs ES un Krievijas kopējā telpa, un aicina Krieviju vienlīdz piedalīties šajā sadarbībā;

31.

uzsver nepieciešamību mazināt reģiona atkarību no Krievijas piegādātās enerģijas; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu, ka starp šī reģiona dalībvalstīm vajag vairāk starpsavienojumu un enerģijas piegādes avotiem jābūt daudzveidīgākiem; šajā saistībā aicina palielināt atbalstu sašķidrinātās dabasgāzes pārkraušanas ostu izveidei;

32.

uzskata, ka, lai panāktu vides un bioloģiskās daudzveidības efektīvu aizsardzību, ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis un kuras atrodas stratēģijas interešu teritorijā, ir jāpanāk vienošanās par tādām pašām vērtībām, pienākumiem un tiesībām, kādas noteiktas attiecīgajos Eiropas Savienības tiesību aktos;

33.

uzskata, ka sadarbība Baltijas jūras reģionā jāpadara par prioritāti un tai jānotiek augstākajā politiskajā līmenī (valdību un valstu vadītāju līmenī), jo tas ir izšķirīgi Baltijas jūras valstu sadarbības veicināšanai un politisko mērķu sasniegšanai; vēlas, lai Baltijas jūras reģiona valstu un valdību vadītāji regulāri tiktos, tā cenšoties šo mērķi īstenot;

34.

uzsver, ka enerģētikas infrastruktūras projektiem (pašlaik īstenojamiem un turpmākiem) jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, jo īpaši ņemot vērā starptautiskās konvencijas; aicina Komisiju izstrādāt piemērotu reaģēšanas plānu tehniskiem negadījumiem un citām iespējamām katastrofām, šādiem gadījumiem paredzot risinājumus arī no ekonomiskā viedokļa; uzsver, ka tāda pati pieeja jāizmanto ikvienā turpmākā projektā, lai netiktu apdraudēta citās turpmākās makroreģionālās stratēģijās iesaistīto Baltijas jūras krasta valstu drošība, vide un kuģošanas apstākļi; uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības un videi saudzīgas izaugsmes interesēs ir panākt spēcīgu vides aizsardzību visos makroreģionos, turklāt vides aizsardzībai, tūrismam un citiem aspektiem pievēršot vienlīdzīgu vērību;

35.

uzsver nepieciešamību izveidot Baltijas jūras vides uzraudzības centru, trauksmes sistēmu brīdināšanai par negadījumiem un nopietnu pārrobežu piesārņojumu un kopīgas rīcības grupu šādu situāciju risināšanai;

36.

vērš uzmanību uz Baltijas jūras reģiona stratēģisko nozīmi, izstrādājot kopīgus enerģijas infrastruktūras projektus, kas sekmē enerģijas ražošanas un piegādes daudzveidību, īpašu uzmanību veltot atjaunojamās enerģijas projektiem, piemēram, vēja ģeneratoru parkiem (jūrā vai uz sauszemes), ģeotermiskās enerģijas stacijām vai biogāzes stacijām, kurās izmanto reģiona biodegvielu;

37.

vērš uzmanību uz efektīvo sadarbību, kas enerģētikas un klimata nozarē jau panākta starp Baltijas jūras valstu padomi un Ziemeļu padomi saistībā ar Ziemeļu dimensiju;

38.

uzsver, ka, ņemot vērā paredzēto kodolenerģijas lietošanas izvēršanu Baltijas jūras reģionā, ES valstīm jāievēro visstingrākie drošības un vides standarti un Eiropas Komisijai ir jāvēro un jāuzrauga, vai tāda pati pieeja tiek īstenota un starptautiskās konvencijas tiek ievērotas kaimiņvalstīs, jo īpaši valstīs, kurās plānots netālu no ES ārējām robežām būvēt kodolspēkstacijas;

39.

uzsver, ka ES un tās Baltijas jūras reģiona dalībvalstīm steidzami jāsāk risināt šī reģiona nopietnās vides problēmas, no kurām galvenās ir eitrofikācija, jūras gultnē nogulsnējušos bīstamo vielu ietekme un ūdens bioloģiskās daudzveidības apdraudējums, jo īpaši attiecībā uz apdraudētām zivju sugām; atgādina, ka Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām jūrām pasaulē;

40.

uzsver, ka ir jāievieš visām dalībvalstīm kopīga piesārņojuma avotu uzskaitīšanas metode un to pakāpeniskas likvidēšanas plāns;

41.

atzinīgi vērtē to, ka ES stratēģijā Baltijas jūras reģionam un tai pievienotajā rīcības plānā vides ilgtspējība ir iekļauta kā viens no galvenajiem pīlāriem;

42.

uzskata, ka Baltijas jūras reģiona stratēģijas mērķu īstenošanā viens no lielākajiem šķēršļiem ir nepietiekama saskanība ar citām ES politikas jomām, piemēram, KLP, kas veicina eitrofikāciju, un kopējo zivsaimniecības politiku (KZP), kas nav vides ziņā ilgtspējīga; uzskata, ka KLP un KZP ir jāreformē tādā veidā, lai tās palīdzētu sasniegt mērķi — Baltijas jūras baseina ilgtspējību;

43.

uzsver, ka prioritāte ir izveidot tādu efektīvu un videi saudzīgu jūras, sauszemes un iekšzemes transporta un sakaru tīklu (preču transportā lielu nozīmi piešķirot jūras transportam), kas dotu iespēju laicīgi plānot un risināt pašreizējās un turpmākās problēmas, ņemot vērā atjaunināto dokumenta “Natura 2000” redakciju un īpašu uzmanību pievēršot Baltijas jūras reģiona un citu Eiropas reģionu saiknēm caur Baltijas – Adrijas jūras koridoru un Centrāleiropas transporta koridoru;

44.

uzskata, ka visu veidu transporta savienojumu uzlabošana ir būtisks ieguldījums spēcīgākas, integrētākas ekonomikas attīstībā Baltijas jūras reģionā;

45.

uzsver īpašo stāvokli Baltijas valstīs, kuras šobrīd lielā mērā atrodas ārpus Eiropas transporta tīkla, un uzskata, ka, lai Baltijas jūras reģionā izveidotu visaptverošu vairākveidu transporta sistēmu, ar šīs stratēģijas palīdzību jārisina arī piemērotas infrastruktūras un piekļūstamības trūkuma problēma, kā arī jānovērš valstu transporta tīklu sliktā sadarbspēja, ko veicina dažādu tehnisku sistēmu izmantošana un administratīvi šķēršļi;

46.

uzsver, cik svarīgi ir Baltijas jūras reģionu ciešāk integrēt TEN-T prioritārajos virzienos, jo īpaši attiecībā uz jūras maģistrālēm (TEN-T 21), pagarinot dzelzceļu virzienā no Berlīnes līdz Baltijas jūras krastam (TEN-T 1), uzlabojot dzelzceļu virzienā no Berlīnes līdz Baltijas jūras krastam savienojumā ar Rostokas – Dānijas jūras ceļu un aktīvāk modernizējot un izmantojot virzienu “Rail Baltica” (TEN-T 27); uzsver arī nepieciešamību ar Baltijas – Adrijas jūras koridoru pabeigt Baltijas jūras reģiona un citu Eiropas reģionu savienošanu;

47.

uzsver, ka ir svarīgi palielināt Baltijas jūras reģiona pārvadājumu jaudu austrumu virzienā, jo īpaši, lai veicinātu transporta veidu sadarbspēju (it sevišķi dzelzceļa transportā) un paātrinātu kravu pārvadājumu tranzītu uz Eiropas Savienības robežām;

48.

uzskata, ka īpaša prioritāte jāpiešķir ostu un iekšzemes reģionu savienojumiem, tostarp ar iekšējiem ūdensceļiem, nodrošinot, ka jūras kravu transporta izaugsme dod labumu visām reģiona daļām;

49.

šajā saistībā uzsver, ka ilgtspējīgākas vairākveidu transporta sistēmas izveidošanai ir nepieciešama efektīva pārrobežu saskaņošana un sadarbība starp dzelzceļa transportu, jūras un iekšējām ostām, iekšzemes termināliem un loģistiku;

50.

uzsver tuvsatiksmes kuģošanas nozīmi Baltijas jūrā un tās ieguldījumu efektīva un videi saudzīga transporta tīkla veidošanā; norāda, ka jāsekmē tuvsatiksmes kuģošanas līniju konkurētspēja, lai tādējādi nodrošinātu jūras ceļu efektīvu izmantošanu; tādēļ uzskata, ka Komisijai iespējami drīz, bet ne vēlāk kā līdz 2010. gada beigām Eiropas Parlamentam jāiesniedz ietekmes novērtējums par MARPOL konvencijas VI pārstrādāto pielikumu, kurā sēra emisiju uzraudzības zonās Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā sēra robežvērtība kuģu degvielā no 2015. gada noteikta 0,1 % apmērā;

51.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas rīcības plānā iekļauts mērķis padarīt Baltijas jūras reģionu par videi nekaitīgas kuģošanas paraugreģionu un par līderi kuģošanas drošības jomā visā pasaulē; uzskata, ka šādi mērķi ir izšķirīgi, lai reģionā uzturētu un vairotu tūrisma potenciālu;

52.

atzīst, ka šis mērķis jāatbalsta ar konkrētiem pasākumiem, tostarp sarežģītākajos šaurumos un ostās izmantojot ločus vai jūrniekus, kuru pieredze ir pienācīgi apliecināta, un iedibinot drošas finansēšanas shēmas kuģu ilgtspējīgas ekspluatācijas izpētei un izstrādei;

53.

atzīst Baltijas jūras reģiona īpašo ģeogrāfisko stāvokli, kas sniedz iespējas aktīvāk attīstīt saiknes ar ES un citām kaimiņvalstīm, kā arī uzsver tūrisma nozīmi reģionālajā ekonomikā un iespējas to izvērst; atzinīgi vērtē 2. Baltijas jūras tūrisma forumā pieņemto deklarāciju ar atsaucēm uz kopīgiem reklāmas pasākumiem, jaunu starptautisku tirgu meklējumu centieniem un infrastruktūras attīstību;

54.

uzsver, ka Baltijas jūras reģiona Hanzas savienības pilsētu pievilcība piedāvā izcilas ilgtspējīga tūrisma iespējas; turklāt atbalsta pārrobežu velotūrisma veicināšanu, kurš labvēlīgi ietekmē gan vidi, gan arī mazos un vidējos uzņēmumus;

55.

uzskata, ka reģiona kā tūrisma galamērķa attīstībā liels potenciāls ir, piemēram, ūdenssportam, fiziskās labsajūtas un kūrortu tūrismam, kultūras mantojumam un ainavām; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt piekrastes dabas zonas, ainavas un kultūras mantojumu, jo šie ir daži no resursiem, kas nākotnē nodrošinās Baltijas jūras reģiona valstu ekonomikas ilgtspēju;

56.

uzskata, ka transporta savienojumu uzlabošana un sastrēgumu likvidēšana nav mazāk svarīga, un norāda, ka, lai nodrošinātu raitu preču kravu plūsmu Baltijas jūras reģionā, ar šīs stratēģijas palīdzību robežpārejas punktos pie ES austrumu robežām ar Krievijas Federāciju varētu atrisināt robežšķērsošanas problēmas, kas rada garas smago kravas automobiļu rindas un apdraud vidi, sociālo saskaņu, satiksmes un autovadītāju drošību;

57.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Krievijas Federācijas, Baltkrievijas un Norvēģijas valdībām.