12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/48

A.

tā kā nabadzības samazināšana un izskaušana saskaņā ar Lisabonas līgumu ir svarīgākais ES attīstības politikas mērķis, morāls pienākums un pašas ES ilgtermiņa interešu jautājums;

B.

tā kā ES un tās dalībvalstīm kā pasaules lielākajiem atbalsta sniedzējiem ir jāuzņemas vadošā loma septembrī gaidāmajā TAM sanāksmē un jāpieņem ambicioza un vienota nostāja, kas var veicināt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu paredzētajā laikā;

C.

tā kā Eiropas Savienība šobrīd TAM sasniegšanai atvēl par aptuveni 20 miljardiem euro mazāk, nekā paredz tās saistības;

D.

tā kā dažas no ES dalībvalstīm samazina savu atbalsta budžetu;

E.

tā kā pasaules finanšu darījumu apjoms ir sasniedzis septiņdesmitkārtīgu pasaules NKI vērtību;

F.

tā kā atbalsts neparedzamība var kaitēt saņēmējām valstīm un kvalitatīvāks atbalsts varētu nodrošināt papildu 3 miljardus euro lielu ietaupījumu gadā, ko varētu izmantot attīstībai paredzētajos ES un tās dalībvalstu budžetos (12);

G.

tā kā 82 % no jaunā SVF aizdevuma ir nonākuši Eiropas zonas valstīs, savukārt vismazāk attīstītās valstis gūtu labumu, saņemot lielāku jaunā SVF aizdevuma daļu;

H.

tā kā, lai gan G20 ir reprezentatīvāka nekā G8, ANO joprojām ir visaptverošākais forums globālās pārvaldības jautājumu risināšanai;

I.

tā kā Eiropas valstu politiku nesaskaņotība nedrīkst apdraudēt attīstības finansējuma ietekmi;

J.

tā kā naudas pārvedumi jaunattīstības valstu ekonomikā nodrošina vismaz 300 miljardus ASV dolāru gadā (13);

K.

tā kā, neraugoties uz to, ka ir gūti panākumi dažu TAM sasniegšanā, patlaban nav sasniegts neviens no TAM mērķiem, un tikai apņēmīga politiskās gribas paušana var sekmēt TAM mērķu sasniegšanu atlikušajos piecos gados līdz 2015. gada termiņam;

L.

tā kā dažu vismazāk attīstīto valstu virzība neliecina par iespēju sasniegt kādu no Tūkstošgades attīstības mērķiem;

M.

tā kā nesenā pārtikas un degvielas krīze, kas notika vienlaikus ar globālo ekonomikas lejupslīdi un klimata pārmaiņām, ir kavējusi pēdējā desmitgadē panākto sekmīgo virzību nabadzības samazināšanā;

N.

tā kā ar zemes īpašuma tiesībām veicina to, ka indivīdi, ģimenes un kopienas uzņemas atbildību par savu attīstību un garantē nodrošinātību ar pārtiku vietējā līmenī;

O.

tā kā klimata pārmaiņu apkarošanai jaunattīstības valstīs ap 2020. gadu būs vajadzīgi aptuveni 100 miljardi ASV dolāru gadā (14) un ekonomiskā lejupslīde izmaksās vismaz tikpat (15);

P.

tā kā, pārskatot TAM, nedrīkst aizmirst par situāciju “vidēju ieņēmumu” jaunattīstības valstīs, jo šīm valstīm joprojām ir vajadzīga palīdzība, lai tās īstenotu visas savas attīstības iespējas;

Q.

tā kā par klimata pārmaiņām, kā arī finanšu un ekonomikas krīzi galvenokārt ir atbildīgas rūpnieciski attīstītās valstis;

R.

tā kā strādājošo nabadzīgo iedzīvotāju, kā arī iedzīvotāju ar nestabilām darba vietām skaits pieaug;

S.

tā kā miera un drošības, demokrātijas un politiskās stabilitātes trūkums nereti neļauj nabadzīgajām valstīm īstenot visas attīstības iespējas;

T.

tā kā korupcija ir šķērslis ražīguma palielināšanai, rada nestabilitāti un kavē ārvalstu ieguldījumus;

U.

tā kā saskaņā ar aplēsēm nelegālas kapitāla plūsmas no jaunattīstības valstīm veido USD 641 līdz 941 miljardus, un šīs plūsmas mazina jaunattīstības valstu iespējas veidot pašu resursus un piešķirt vairāk līdzekļu nabadzības mazināšanai (16);

V.

tā kā, lai gan ir gūti ievērojami panākumi dažu ar veselību saistīto TAM mērķu sasniegšanā, trīs ar veselību saistīto TAM sasniegšanā, jo īpaši attiecībā uz māšu mirstību, ir gūti vismazākie panākumi;

W.

tā kā 13 % no visiem gadījumiem māšu mirstības cēloņi bijuši saistīti ar nedrošiem abortiem un tā kā Āfrikā šis skaits ir daudz lielāks (17);

X.

tā kā pēdējās desmitgades laikā ir strauji krities finansējums ģimenes plānošanai uz vienu sievieti;

Y.

tā kā pat tad, ja mēs sasniedzam visus TAM mērķus, nabadzīgajās valstīs tik un tā būs ar nabadzību saistītas problēmas un ciešanas;

Z.

tā kā mūsu TAM solījumu neizpilde nozīmēs pastāvīgas ciešanas miljoniem nabadzīgo cilvēku un nopietni iedragās uzticību starp ziemeļu un dienvidu zemēm,

1.

sagaida, ka 2010. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē tiks panākta vienošanās par ambiciozu un vienotu ES pozīciju pirms septembrī gaidāmās ANO TAM sanāksmes un tiks lemts par jaunām, uz rezultātu orientētām, atklātām un izmērāmām papildu saistībām;

2.

aicina dalībvalstis pildīt pienākumus, kurus tās uzņēmušās saistībā ar Eiropas Konsensu attīstības jomā;

3.

norāda, ka TAM sasniegšanai joprojām jābūt svarīgam Eiropas Savienības mērķim; uzsver, ka nabadzības samazināšana, īstenojot TAM, viennozīmīgi jāatzīst par visaptverošu ES attīstības politikas virzienu un tas ir skaidri jāatspoguļo visās attiecīgajās politikas jomās, ieskaitot tirdzniecības politiku, un tiesību aktu priekšlikumos; uzskata, ka TAM nav tehniska rakstura jautājums, kuru var atrisināt, vienkārši piešķirot vairāk naudas vai radot vairāk tirdzniecības iespēju, bet nenoskaidrojot nabadzības cēloņus un necīnoties pret tiem;

4.

uzsver, ka dati, kas sniegti nesenajā ANO ziņojumā “Vēlreiz pārdomājot nabadzības jautājumu”, ir ne vien satraucoši, bet arī skaidri norāda uz to, ka pastāv reāls risks nesasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus;

5.

aicina visas dalībvalstis pildīt solījumus par atbalsta finansējumu 0,7 % apmērā vēlākais līdz 2015. gadam;

6.

aicina ES un dalībvalstis sākt īstenot pasākumus stingrākai atbildībai par pausto apņemšanos līdz 2015. gadam attīstības palīdzības vajadzībām atvēlēt 0,7 % no NKI, cita starpā izstrādājot “OAP salīdzinoša vērtējuma” procesu, kuru izmantotu Ārlietu padome, vērtējot, kā šī apņemšanās tiek pildīta, un kura noslēgumā tiktu sagatavots ziņojums Eiropadomei un Eiropas Parlamentam;

7.

aicina visas dalībvalstis izstrādāt pasākumus palīdzībai attīstības jomā un daudzgadu programmas TAM mērķu sasniegšanai; aicina Komisiju nodrošināt oficiālās attīstības palīdzības pilnīgu pārredzamību un tādēļ aicina to publicēt informāciju par summām, ko dalībvalstis piešķīrušas minētās palīdzības sniegšanai;

8.

aicina ES un ESAO nepaplašināt attīstības palīdzības definīciju, kā arī neuzskatīt parādu anulēšanu vai citas uz oficiālo attīstības palīdzību neattiecināmas finanšu plūsmas par palīdzības izdevumiem;

9.

aicina visas dalībvalstis veikt aktīvus pasākumus, lai G20 un ANO dalībvalstīs apkarotu nodokļu oāzes, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelegālas finanšu plūsmas, un veicināt lielāku pārredzamību, tostarp sistemātisku informācijas sniegšanu par gūto peļņu un nomaksātajiem nodokļiem, un valstu savstarpējās ziņošanas sistēmu, lai jaunattīstības valstis var ieguldīt savus resursus valsts attīstībā;

10.

aicina EIB pārskatīt tās politiku attiecībā uz ārzonas finanšu centriem, pamatojoties uz stingrākiem kritērijiem nekā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) saraksti aizliegto un uzraudzīto jurisdikciju noteikšanai, un nodrošināt tās īstenošanu, kā arī sniegt gada ziņojumus par sasniegto;

11.

aicina visas dalībvalstis un starptautisko sabiedrību rīkoties, lai nodrošinātu lētākus naudas pārvedumus;

12.

aicina visas dalībvalstis atbalstīt ANO iniciatīvas un veikt pasākumus, lai palielinātu aizdevēju un aizņēmēju atbildību par neatkarīgiem parādsaistību darījumiem;

13.

aicina visas dalībvalstis un starptautisko sabiedrību no jauna rīkoties, lai mazinātu parādu slogu tām vismazāk attīstītajām valstīm, kuras ir apliecinājušas, ka rīkojas atbildīgi un nodrošina pārredzamību un labu pārvaldību;

14.

aicina ES nodrošināt būtisku finansējumu, lai palīdzētu nabadzīgajām valstīm cīnīties ar klimata pārmaiņu un ekonomikas krīzes sekām; pieprasa, lai šie fondi patiešām būtu kā papildinājums pašreizējām saistībām sniegt palīdzību;

15.

aicina visas dalībvalstis apņemties nākamajā finanšu plānā un Eiropas Attīstības fondā piešķirt ievērojami vairāk līdzekļu sadarbībai attīstības jomā un ārkārtas palīdzībai;

16.

aicina Eiropas Komisiju izmantot pašreizējos instrumentus sadarbībai ar jaunattīstības valstīm, tostarp EKP rīcības plānus, Austrumu partnerību, VPS un VPS+, lai precīzāk noteiktu un īstenotu konkrētus pasākumus, ar ko veicina TAM sasniegšanu;

17.

aicina visas dalībvalstis būtiski palielināt palīdzības apjomu no budžeta līdzekļiem, jo īpaši, slēdzot TAM līgumus, taču uzstāj, lai tiktu ievēroti demokrātijas, cilvēktiesību, pārvaldības un citi būtiski kritēriji, kā arī, lai tiktu palielināta un uzlabota uzraudzība un revīzija;

18.

aicina visas dalībvalstis nodrošināt, lai ES papildus atbalstam, ko sniedz, izmantojot budžeta līdzekļus, turpinātu izmantot arī pašreizējo finanšu instrumentu plašās iespējas starptautiskā un valsts līmenī, tostarp Pasaules fondu HIV/AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai un citas atbilstīgās organizācijas un mehānismus, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības organizācijas un kopienas;

19.

aicina visas dalībvalstis turpināt uzlabot donoru rīcības saskaņošanu, paredzot visa pieejamā atbalsta atsaisti saskaņā ar Parīzes un Akras deklarācijām un tādējādi samazinot palīdzības budžetu pārāk lielo fragmentāciju, jo tas ir ļoti svarīgi konsekventai atbalsta sniegšanai un atbalsta atsaistei; atzīstot, ka dažādas dalībvalstis var piedāvāt specializētas zināšanas dažādos ģeogrāfiskajos reģionos un attīstības jomās;

20.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka jaunajā ES institucionālajā struktūrā galveno atbildību par attīstības fondu plānošanu un prioritāšu noteikšanu saglabā attīstības komisārs;

21.

aicina ES veikt konkrētus pasākumus cīņai pret nabadzību, pieņemot saskaņotu politiku, kas ietver tirdzniecību, sadarbību attīstības jomā un kopējo lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku, lai novērstu tiešu vai netiešu nelabvēlīgu ietekmi uz jaunattīstības valstu ekonomiku;

22.

aicina ES atbalstīt nodrošinātības ar pārtiku principu jaunattīstības valstīs un prasīt, lai visas iesaistītās personas pašreizējās PTO sarunās ievēro šo principu;

23.

uzskata, ka TAM mērķu sasniegšanai vajadzīgi pasākumi zemes un ūdens resursu pieejamības sekmēšanai un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, kā arī pasākumus, lai sekmētu vietējo atbalstu ilgtspējīgai mazo lauku saimniecību darbībai;

24.

aicina ES pārbaudīt tās nolīgumu zivsaimniecības jomā atbilstību attīstības principam, lai tajos pilnā mērā tiktu ņemta vērā sociālā un ekonomiskā ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem, jo īpaši, nodrošinot ES atbalstu nozarei ilgtermiņā un kuģu īpašniekiem sedzot taisnīgu ES flotes pieejas izmaksu daļu;

25.

aicina ES ar tās tirdzniecības politiku neuzspiest nabadzīgajām valstīm neaizsargāto tirgus sektoru atvēršanu, kamēr to attīstības līmenis neļauj tām taisnīgi konkurēt globālajā tirgū, vienlaikus sekmējot mērķtiecīgu pieeju nabadzīgo atbalstam ES tirdzniecības atbalsta politikā;

26.

aicina ES cīnīties par savlaicīgu, uz attīstību virzītu PTO Dohas sarunu raunda noslēgšanu;

27.

prasa sistemātisku novērtējumu par klimata pārmaiņu risku ietvert visos politikas izstrādes un lēmumu pieņemšanas aspektos, tostarp tirdzniecības, lauksaimniecības un nodrošinātības ar pārtiku jomā; pieprasa, lai šī novērtējuma rezultāts tiktu izmantots skaidru pamatnostādņu formulēšanai attiecībā uz ilgtspējīgu politiku sadarbības attīstības jomā;

28.

uzsver, ka ir vajadzīgs efektīvs globāla mēroga risinājums klimata pārmaiņu problēmai un rūpnieciski attīstītajām valstīm vajadzētu uzņemties atbildību un būt par paraugu siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināšanā, jo šī emisija, ja to nenovērš, kavē TAM sasniegšanu;

29.

aicina ES un dalībvalstis — puses, kas parakstījušas Espo konvencijai pievienoto Protokolu par stratēģisko vides novērtējumu —, sniedzot atbalstu programmu un sabiedrisko projektu izstrādē jaunattīstības valstīm, pilnībā ievērot minētā protokola noteikumus;

30.

pauž pārliecību, ka tirdzniecība var būt spēcīgs ekonomiskās izaugsmes virzītājspēks, lai gan tirdzniecība viena pati nevar atrisināt attīstības problēmas; uzskata, ka Dohas sarunu kārtas lēnā attīstība kavē starptautiskās tirdzniecības sistēmas ieguldījumu TAM sasniegšanā; uzsver, ka Dohas sarunu kārtas pozitīvs noslēgums pasaules mērogā varētu palīdzēt nodrošināt ekonomikas stimulēšanas pasākumu kompleksu; ņem vērā daudzos ANO Tirdzniecības un attīstības konferences un citu iestāžu pētījumus, kas apliecina, ka plaša tirdzniecības liberalizācija vismazāk attīstītajās valstīs nav pietiekami sekmējusi noturīgu un būtisku nabadzības samazinājumu un ir mazinājusi jaunattīstības valstu, jo īpaši Āfrikas valstu, tirdzniecības apjomu;

31.

uzsver, ka ļoti liela nozīme ir centieniem atvieglot jaunattīstības valstu iekļaušanos pasaules ekonomikā; atgādina, ka atvērtība tirdzniecībai un piegādes jaudas sekmēšana ir svarīgi elementi jebkurā saskaņotā attīstības stratēģijā un ka ar tirdzniecību saistītās tehniskās palīdzības iniciatīvas ir papildu instruments nabadzības izskaušanai un nepietiekamas attīstības problēmas risināšanai;

32.

atgādina, ka jaunattīstības un vismazāk attīstīto valstu tirdzniecības spēju uzlabošana varētu tām palīdzēt attīstīt ar tirdzniecību saistītās prasmes un infrastruktūru, kas ir nepieciešama, lai īstenotu ar PTO noslēgtās vienošanās un gūtu no tām labumu, paplašinātu to tirdzniecību, izmantotu jaunās un pastāvošās tirdzniecības iespējas, īstenotu jaunus nolīgumus un piemērotos mainīgajai ārējās tirdzniecības videi;

33.

atzinīgi vērtē pašreizējās ES un PTO līmeņa iniciatīvas tirdzniecībā ar jaunattīstības valstīm, jo īpaši iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus” (EBA), VPS (vispārējo preferenču sistēmu) un VPS+, kā arī asimetrijas principu un pārejas periodus, kas ir paredzēti visos pašreizējos ekonomikas partnerattiecību nolīgumos, un aicina Komisiju konsolidēt šo politikas stratēģiju; norāda, ka VPS sistēma nodrošina saviem lietotājiem lielāku stabilitāti, paredzamību un tirdzniecības iespējas; atzīmē, ka valstīm, kuras ir apstiprinājušas un efektīvi īstenojušas galvenās starptautiskās konvencijas par ilgtspējīgu attīstību, sociālajām tiesībām un labu pārvaldību, VPS sistēmā tiek piešķirtas papildu priekšrocības;

34.

aicina Komisiju palielināt attīstības jautājumu apspriešanu pašlaik notiekošajās PTO un brīvās tirdzniecības nolīgumu divpusējās sarunās;

35.

atgādina, ka tirdzniecības atbalsta stratēģija ir vērsta uz nabadzīgo un neaizsargāto valstu atbalstu, tām veidojot ekonomikas pamatinfrastruktūru un instrumentus, kas ir nepieciešami, lai izmantotu tirdzniecību kā ekonomikas izaugsmes un attīstības virzītājspēku; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumus, ka ES jau ir sasniegusi mērķi veltīt EUR 2 miljardus ar tirdzniecību saistītajai palīdzībai līdz 2010. gadam, jo 2008. gadā ES un tās dalībvalstu kopējais atbalsts minētajai palīdzībai sasniedza EUR 2,15 miljardus (EUR 1,14 miljardi no dalībvalstīm un EUR 1,01 miljards no ES) un nozīmīgi sasniegumi ir panākti arī plašākajā tirdzniecības atbalsta darba kārtībā, tostarp tādās jomās kā transports un enerģētika, ražošanas nozares un ar tirdzniecību saistīti pielāgojumi; tomēr aicina Komisiju iesniegt detalizētu informāciju (ieskaitot skaitliskos rādītājus) par budžeta pozīcijām, kas tiek izmantotas ar tirdzniecību saistītas palīdzības finansēšanai un tirdzniecības atbalstam;

36.

mudina Komisiju un dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst vismazāk attīstītajām valstīm un atbalstīt tās, lai palielinātu ES kopējo finansējuma apjomu tirdzniecības atbalstam, kuram pēdējā laikā nav bijis vērojams nozīmīgs pieaugums; uzskata, ka, tā kā ES tirdzniecības atbalsta darba kārtībā arvien pieaug reģionālās integrācijas nozīme, ir jāpalielina centieni, lai īstenotu ĀKK reģionālos tirdzniecības atbalsta pasākumu kompleksus; uzskata, ka ir jāuzlabo atbalsta efektivitāte, pastiprinot kopējo analīzi, kopējās reaģēšanas stratēģijas un kopējos tirdzniecības atbalsta pasākumus;

37.

uzskata, ka dimensija “Dienvidi–Dienvidi” kļūst par strauji augošu pasaules tirdzniecības komponentu un tās nozīme nabadzīgāko valstu attīstības nodrošināšanā varētu kļūt aizvien būtiskāka, tādēļ tā būtu jāveicina un jāatbalsta;

38.

aicina ES saglabāt saskaņotu un visaptverošu pieeju TAM, ņemot vērā, ka visi atsevišķie mērķi ir savstarpēji saistīti, un paredzot obligātās prasības nabadzības novēršanai;

39.

aicina visas dalībvalstis un Komisiju vismaz 20 % no visiem attīstībai paredzētajiem līdzekļiem izmantot veselības aprūpes pamatpakalpojumu nodrošināšanai un izglītībai, palielināt ieguldījumu Pasaules fondā HIV/AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai un palielināt finansējumu citām programmām, kuru mērķis ir stiprināt veselības aizsardzības sistēmas, un par prioritāti izvirzīt mātes veselību un zīdaiņu mirstības apkarošanu;

40.

aicina jaunattīstības valstis vismaz 15 % no to valsts budžeta piešķirt veselības aprūpei un uzlabot to veselības aprūpes sistēmas;

41.

aicina ES un jaunattīstības valstis veicināt brīvu veselības un izglītības pieejamību;

42.

aicina visas dalībvalstis un Komisiju novērst satraucošo finansējuma samazināšanos seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām jaunattīstības valstīs un atbalstīt politiku, ar ko nodrošina brīvprātīgu ģimenes plānošanu, drošu grūtniecības pārtraukšanu, seksuāli transmisīvo infekciju ārstēšanu un reproduktīvās veselības saglabāšanas palīglīdzekļu — dzīvību glābjošu medikamentu un pretapaugļošanas līdzekļu, tostarp prezervatīvu — pieejamību;

43.

aicina Komisiju, dalībvalstis un jaunattīstības valstis piektā TAM (mātes veselības uzlabošana), ceturtā TAM (bērnu mirstības samazināšana) un sestā TAM (saslimstības ar HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi mazināšana) risināšanā izmantot konsekventu un holistisku pieeju, ņemot vērā arī trešo TAM (dzimumu līdztiesība un sieviešu tiesību paplašināšana);

44.

prasa, lai valstu un reģionālās stratēģijas dokumentos uzvērtu, ka vajadzīgi tiesību akti pret sievietēm vērstās vardarbības un sieviešu diskriminācijas apkarošanai, sekmētu sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā un norādītu uz to, ka politiku īstenošanā jāņem vērā ar dzimumu saistītie aspekti;

45.

atkārtoti uzsver, ka ES būtu jāatbalsta tās jaunattīstības valstis, kas izmanto Nolīgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem ietvertos tā sauktos elastības mehānismus, lai savās valsts veselības aizsardzības programmās spētu nodrošināt medikamentus par pieejamu cenu; uzsver, ka nolīgumus, kuri garantē piekļuvi ģenēriskām zālēm, nedrīkst ierobežot ar brīvās tirdzniecības nolīgumiem;

46.

aicina ES vismaz pusi no tās palīdzības novirzīt vismazāk attīstajām valstīm un tiem šo valstu iedzīvotājiem, kam tā visvairāk nepieciešama, jo īpaši sievietēm, bērniem un cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī efektīvāk iestrādāt neaizsargāto grupu intereses tās attīstības stratēģijās;

47.

šajā kontekstā atbalsta Komisijas priekšlikumu ĀKK programmu termiņa vidusposma pārskatīšanas laikā 2010. gadā pārdalīt finansējumu valstīm, kuras TAM mērķu sasniegšanā ir atpalikušas visvairāk;

48.

aicina ES un jaunattīstības valstis pievērst īpašu uzmanību minoritāšu tiesībām un pieprasa, lai ES iekļautu neapstrīdamu cilvēktiesību un nediskriminācijas klauzulas tās starptautiskajos nolīgumos, tostarp attiecībā uz diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās piederības, uzskatu vai reliģiskās pārliecības, invaliditātes, vecuma un dzimumorientācijas dēļ, kā arī ar HIV/AIDS inficēto cilvēku diskrimināciju;

49.

aicina ES un partnervaldības palielināt ieguldījumus zemkopībā un nodrošinātībā ar pārtiku līdz tādam līmenim, kas visiem garantē pasargātību no bada, jo īpaši attiecībā uz neatliekamām bada vajadzībām, mazajām lauku saimniecībām un sociālās aizsardzības programmām;

50.

aicina Komisiju veicināt zemes iegūšanu īpašumā kā līdzekli nabadzības samazināšanai un nodrošinātības ar pārtiku sekmēšanai, stiprinot īpašumtiesības un veicinot kredītu pieejamību lauksaimniekiem, mazajiem uzņēmumiem un vietējām kopienām;

51.

pauž nopietnas bažas par valdību atbalstīto pašreiz notiekošo ārvalstu ieguldītāju lauksaimniecības zemju iegādi (jo īpaši Āfrikā), kas vietējā mērogā var apdraudēt nodrošinātību ar pārtiku un izraisīt smagas ilgtermiņa sekas jaunattīstības valstīs; prasa, lai ANO un ES pievērstos lauksaimniecības zemju iegādes nelabvēlīgajām sekām (tostarp zemes atsavināšana sīkzemniekiem un zemes un ūdens resursu neilgtspējīga izmantošana), atzīstot iedzīvotāju tiesības pārvaldīt lauksaimniecības zemi un citus būtiskus dabas resursus;

52.

aicina dalībvalstis un Komisiju pastiprināt pasākumus, lai apkarotu bērnu darbaspēka izmantošanu, sniedzot atbalstu īpašām programmām un izstrādājot attīstības politikas un starptautiskās tirdzniecības pamatnostādnes;

53.

aicina ES un jaunattīstības valstu valdības stingri atbalstīt Starptautiskās Darba organizācijas Pasaules nodarbinātības paktu un efektīvi piemērot visus Pienācīga darba programmas aspektus;

54.

aicina Komisiju uzraudzīt strādnieku sociālo aizsardzību, sociālo dialogu un darba pamatstandartus jaunattīstības valstīs un, ja nepieciešams, izmantot veicināšanas mehānismus un piemērot sankcijas ar tirdzniecības nolīgumu un visu citu pieejamo instrumentu palīdzību;

55.

aicina Pasaule Banku un SVF piešķirt taisnīgāku balsošanas tiesību īpatsvaru nepietiekami pārstāvētām valstīm, nodrošinot to, ka īstermiņā aizņēmējiem un aizdevējiem ir vienāds balsu skaits un ka aizņemšanās neierobežo īpašumtiesību principus, par kuriem panākta vienošanās Parīzē un Akrā;

56.

aicina SVF palielināt tā koncesiju pieejamību valstīm ar zemiem ienākumiem un palielināt īpašo aizņēmumtiesību piešķīrumus šīm valstīm, ņemot vērā to vajadzības;

57.

plāno, kopīgi lemjot par tuvojošos Eiropas Investīciju bankas ārējā mandāta pārskatīšanu, nodrošināt to, ka EIB pilda savas saistības attīstības jomā, un mērķtiecīgāk novirzīt tās resursus jaunattīstības valstu vajadzībām, tostarp savstarpēji efektīvām un nabadzīgajiem labvēlīgām aizdevumu izsniegšanas iespējām;

58.

aicina visas dalībvalstis un starptautisko sabiedrību nodrošināt, ka ANO arī turpmāk paliek forums globālās pārvaldības un nabadzības jautājumu risināšanai;

59.

aicina ES un Āfrikas Savienības varas iestādes ieguldīt papildu politisko gribu Āfrikas-ES stratēģiskajā partnerībā un piešķirt paredzētos līdzekļus, kas minētajai partnerībai dos iespēju realizēt tās pilnu potenciālu;

60.

aicina ES un starptautisko sabiedrību veicināt un atbalstīt demokrātiju, mieru, tiesikumu un nekorumpētu pārvaldību jaunattīstības valstīs;

61.

aicina ES un starptautisko sabiedrību veltīt īpašas pūles, lai sniegtu atbalstu valsts pārvaldei jaunattīstības valstīs, par īpašu mērķi izvirzot korupcijas apkarošanu un pārredzamas, neatkarīgas un taisnīgas administratīvas vides izveidošanu, vienlaikus arī atzīstot nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības nozīmīgo lomu;

62.

aicina visas jaunattīstības valstis steidzami parakstīt ANO Pretkorupcijas konvenciju, veikt praktiskus pasākumus efektīvai tās noteikumu īstenošanai un izveidot mehānismu sasniegtā uzraudzībai;

63.

atzīst nepieciešamību jaunattīstības valstīs uzlabot starptautiskos grāmatvedības standartus, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un tādējādi panāktu labāku vispārējo fiskālo pārvaldību;

64.

aicina jaunattīstības valstis iesaistīt parlamentu, vietējās pašvaldības un pilsonisko sabiedrību, kā arī citus nevalstiskos dalībniekus visos politikas formulēšanas un ieviešanas posmos;

65.

aicina jaunattīstības valstis, jo īpaši tās, kuras no ES atbalsta gūst vislielāko labumu, pastiprināt labu pārvaldību visās publiskajās jomās un jo īpaši saņemtā atbalsta pārvaldībā un mudina Komisiju attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu pārredzamu un efektīvu atbalsta īstenošanu;

66.

norāda uz ļoti svarīgo drošības un attīstības saikni un pauž bažas par to, ka nav būtiskas virzības ES kaimiņvalstu un tālāko valstu iesaldēto konfliktu mierīgā atrisināšanā, un prasa ES pārskatīt tās pasākumus šajā jomā;

67.

aicina ES iesaistīties ambiciozā un konstruktīvā dialogā ar visiem tradicionālajiem un jaunajiem atbalsta sniedzējiem, lai nodrošinātu TAM mērķu sasniegšanu un to, ka nabadzības samazināšana paliek globālās darba kārtības augšgalā;

68.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.