21.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 348/15

A.

ņemot vērā būtisko nepieciešamību saglabāt zivju resursus, lai zivsaimniecības nozare varētu piegādāt zivis iedzīvotājiem un nodrošināt pārtikas piedāvājuma līdzsvarotību atsevišķās dalībvalstīs un ES kopumā, kā arī šīs nozares svarīgo ieguldījumu piekrastes kopienu sociāli ekonomiskajā labklājībā, vietējo kopienu attīstībā, nodarbinātībā, augšupējas un lejupējas ekonomiskās aktivitātes saglabāšanā un radīšanā, svaigu zivju piedāvājumā un vietējo kultūras tradīciju saglabāšanā;

B.

tā kā kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) īstenošanā par pamatu konsekventi jāizmanto 1982. gada ANO Jūras tiesību konvencija, jo īpaši tās noteikumi par zivsaimniecības nozares starptautisko pārvaldību;

C.

tā kā KZP reformā jāņem vērā ES politika vides jomā, kā to nosaka Līgumi, un 2007. gada decembra Bali deklarācija;

D.

tā kā Eiropas Savienība (ES) ir starptautisko tiesību aktu subjekts, kuras būtisks mērķis, pamatojoties uz tās Līgumu saturu un tās darbību regulējošajiem noteikumiem, ir garantēt ES politiku, tostarp KZP, ekonomisko, sociālo un politisko integrāciju;

E.

tā kā KZP pamatmērķis, kuru nosaka Regula (EK) Nr. 2371/2002, ir nodrošināt zivsaimniecības nozares ilgspējīgu attīstību un ekonomisko un sociālo dzīvotspēju, kā arī jūras resursu saglabāšanu, kas ir būtisks priekšnoteikums tam, lai šodien un nākotnē varētu nodarboties ar zvejniecību;

F.

tā kā KZP nav izdevies sasniegt tās galveno mērķi un tā ir parādījusi, ka lejupēja un pārāk centralizēta politika nedarbojas;

G.

ņemot vērā Eiropas jūru daudzveidību un šajās jūrās izmantotās flotes un zvejas metožu īpatnības;

H.

tā kā Padomes 1976. gada 3. novembra rezolūcijā, jo īpaši tās VII pielikumā Padome noteica pasākumus to reģionu īpašo vajadzību nodrošināšanai, kuros vietējie iedzīvotāji ir īpaši atkarīgi no zvejniecības un ar to saistītām darbībām;

I.

tā kā Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 1. panta 1. punktā nosaka, ka Kopējā zivsaimniecības politika attiecas uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu, apsaimniekošanu un izmantošanu, akvakultūru un zivsaimniecības un akvakultūras produktu pārstrādi un realizāciju, ja šādas darbības veic dalībvalstu teritorijā vai Kopienas ūdeņos vai ja tās veic Kopienas zvejas kuģi vai, neierobežojot karoga valsts primāro kompetenci, dalībvalstu piederīgie;

J.

tā kā 88 % no Kopienas krājumiem tiek zvejoti, pārsniedzot maksimālos ilgtspējīgas ieguves apjomus, un 30 % no šiem krājumiem, nesasniedz drošas bioloģiskās robežas, un tas var nopietni ietekmēt nozares dzīvotspēju;

K.

tā kā KZP piemērošanai ir tieša mijiedarbība ar tādām plašām jomām kā vides aizsardzība, klimata pārmaiņas, drošība, sabiedrības veselība, patērētāju aizsardzība un reģionālā attīstība, iekšējā un starptautiskā tirdzniecība, attiecības ar trešām valstīm un attīstības sadarbība un tā kā ir būtiski svarīgi garantēt pienācīgu un piesardzīgu harmonizāciju starp šīm jomām, vienlaikus pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

L.

tā kā saskaņā ar Direktīvu 2008/56/EK dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai vismaz līdz 2020. gadam sasniegtu vai saglabātu labu vides stāvokli Eiropas Savienības jūras ūdeņos, un šim nolūkam būs nepieciešams zivsaimniecības darbības regulējums saskaņā ar KZP;

M.

tā kā pastāv skaidras atšķirības ienākumu līmenī starp tiem iedzīvotājiem, kuri nodarbojas ar zvejniecību, un citās nozarēs strādājošajiem; tā kā ir jāgarantē līdztiesīgs dzīves līmenis, jo īpaši, palielinot individuālos ieņēmumus;

N.

tā kā pašreizējā ģeopolitiskā, ekonomiskā un sociālā situācija un tas, ka tiek izstrādāta stratēģija un rīcības plāns Eiropas un pasaules okeānu un jūru saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai (integrētā jūrniecības politika), pamato mūsu apņemšanos veidot ekoloģiski un sociāli un ekonomiski ilgtspējīgu KZP, kurā Parlamentam piešķirtās lēmumu pieņemšanas pilnvaras KZP jomā tiek stiprinātas saskaņā ar Lisabonas līgumu;

O.

tā kā zvejniecība ir viena no svarīgākajām darbībām, kurā izmanto jūru un tās resursus, tā būtu jāuzskata par Integrētā jūrniecības politikas (IJP) pārvaldības galveno daļu;

P.

tā kā Starpvaldību speciālistu grupa par klimata pārmaiņām (IPCC), kurā piedalās speciālisti no visas pasaules, ir novērtējusi klimata pārmaiņu ietekmi un secinājusi, ka daudzas ekosistēmas ir apdraudētas ar klimata pārmaiņām saistītu nebijušu faktoru un traucējumu kombinācijas dēļ;

Q.

tā kā ES primārajos tiesību aktos un arī nesen apstiprinātajā LESD ir atzīti tāda veida ierobežojumi, kuri ietekmē attālākos reģionus un kuru pastāvīguma, intensitātes un kopuma dēļ šie reģioni atšķiras no citiem ES reģioniem ar ģeogrāfiskiem trūkumiem un/vai iedzīvotāju problēmām;

R.

tā kā nolūkā padarīt KZP efektīvāku un iesaistošāku, tā ir jāorganizē tā, lai varētu izmantot multidisciplināru pieeju, iesaistot visas grupas, kas tieši vai netieši ir saistītas ar nozari, piemēram, rūpnieciskos un atpūtas zvejniekus, akvakultūras ražotājus, pārstrādes uzņēmumus, mazumtirgotājus, kuģu īpašniekus, minēto grupu pārstāvjus, pilsonisko sabiedrību (tostarp vides un attīstības NVO), zinātnieku aprindas un ieinteresētās iestādes;

S.

tā kā jau šai jaunajai KZP reformai ir jāuzlabo zivsaimniecības politikas atbilstība vienotā tirgus noteikumiem;

T.

tā kā vēl joprojām aktuālas ir problēmas, kas saistītas ar zvejas flotes jaudas pārpalikumu un atsevišķu zvejniecības resursu nepietiekamību, un šo problēmu ietekme uz dažādiem reģioniem ir atšķirīga, lai gan neliels progress tika panākts pēc KZP pārskatīšanas 2002. gadā, un tā kā situācija pēdējos gados ir vēl vairāk pasliktinājusies, radot nopietnu negatīvu ietekmi uz blakussugām un jūras vidi kopumā un atstājot ekosistēmas sliktā stāvoklī;

U.

tā kā tādas problēmas kā jaudas pārpalikums un zivju krājumu nepietiekamība nedrīkst uzskatīt par endēmiskām vai vispārējām, ņemot vērā lielās atšķirības starp dažādajām flotēm un zivsaimniecībām, un tā kā ir jāizstrādā un jāievieš šo problēmu risinājumi tādā veidā, lai tiktu atzītas plašās reģionālās atšķirības visā ES;

V.

tā kā mūsu jūru jauda ir pietiekama, lai tajās varētu dzīvot vairāk zivju nekā pašreiz, un tā kā, ja zivju krājumi spētu atjaunoties, varētu noteikt ierobežojumus, paredzot, ka var zvejot vairāk zivju, vienlaicīgi nodrošinot ilgtspējību;

W.

tā kā izmetumu līmenis ir nepieņemami augsts un ārkārtas gadījumos zvejnieki apgalvo, ka tas sasniedz pat 80 % no kopējās zvejas;

X.

tā kā saglabāšanas un pārvaldības politika ir bijusi KZP lielākā kļūda un šī politika nav grozīta vai atjaunināta kopš tās pieņemšanas un tā kā tādēļ ir jākoncentrējas uz jaunu zivsaimniecības saglabāšanas un pārvaldības modeli;

Y.

tā kā Eiropas Savienība, paužot apņemšanos starptautiskos forumos, ir noteikusi savas zivsaimniecības politikas mērķi — maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma, piesardzīgas pieejas un ekosistēmiskās pieejas izmantošana pārvaldībā;

Z.

tā kā modernas, konkurētspējīgas, videi draudzīgas un drošas zvejas flotes saglabāšana nav savienojama ar zvejas jaudas samazināšanu, ko, starp citu, atšķirīgā apjomā, pamatojoties uz uzticamiem zinātniskiem pētījumiem, jau ir veikušas vairākas dalībvalstis, lai šīs jaudas apmērus pēc iespējas tuvinātu pieejamo resursu apjomam, un tā kā ieinteresētās personas ir atbalstījušas pasākumus, ar kuriem nevis bremzē nozares attīstību, bet gan to pozitīvi un pakāpeniski ietekmē, piemēram, īstenojot centienus palielināt zivju biomasu, samazinot zvejas dienu skaitu, izveidojot bioloģiskās aizsardzības zonas un paaugstinot maza izmēra zivsaimniecību vērtību;

AA.

tā kā zivsaimniecība ir viena no ekonomiskajam aktivitātēm, kuru visvairāk ietekmē zivju krājumu samazināšanās, ko izraisa jūras ekosistēmu sliktais stāvoklis, un tā kā tās ilgtspējība nākotnē būs atkarīga no spējas mainīt notikumu gaitu, kopumā atjaunojot jūras ekosistēmu veselību un līdzsvaru tajās; tādēļ pašai nozarei jāpieliek pūles, lai atjaunotu līdzsvaru, kas nodrošinās tās ilgtspējību nākotnē un uzlabos tās dzīvotspēju vidējā termiņā un ilgtermiņā;

AB.

tā kā zvejniecība ir būtiski svarīga daudzu piekrastes kopienu izdzīvošanai, kuras jau vairākās paaudzēs nodarbojas ar zvejniecību, tā attiecīgajos reģionos veicinot ekonomisko un sociālo attīstību un bagātinot ES kultūras mantojumu, un tā kā zivsaimniecības politika jāizstrādā tā, lai garantētu iztikas līdzekļus visos tradicionālajos Eiropas zivsaimniecības reģionos, saglabājot vēsturiski veidojušās tiesības;

AC.

tā kā vēsturiskas tiesības iepriekš aizsargāja relatīvās stabilitātes princips un neatkarīgi no nākotnē izmantotajiem pārvaldības veidiem uz vietas jāsaglabā attiecīgo piekrastes kopienu ieguvumi no relatīvās stabilitātes;

AD.

tā kā maza izmēra zvejas flotei un apgabaliem, kas ir ļoti atkarīgi no zvejniecības, jaunajā KZP jānosaka atšķirīgas prasības un lielāks sociāli ekonomiskais atbalsts;

AE.

tā kā sievietes, lai arī viņas ir maz pārstāvētas zvejas apakšnozarē, veido nozīmīgu grupu, ņemot vērā galveno lomu, kāda viņām ir jomās, kas tieši saistītas ar KZP, piemēram, akvakultūras ražošanā, pārstrādē, tirdzniecībā, pētniecībā, uzņēmējdarbības pārvaldībā, apmācībā un jūrniecības drošībā;

AF.

tā kā, līdzīgi kā konstatēts lauksaimniecībā, arī zivsaimniecības nozarē sievietes cieš no nevienlīdzības, kas izpaužas kā zemākas algas (vai pat strādāšana bez atlīdzības), mazāki sociālie pabalsti un atsevišķos gadījumos kā šķēršļi pilnīgai līdzdalībai noteiktu kopienu vai biedrību pārvaldes iestādēs;

AG.

tā kā zivsaimniecības un akvakultūras ražojumi ir svarīgs un arvien vairāk izmantots augstas kvalitātes olbaltumvielu un veselīgu tauku avots un šīs vielas ir būtiski svarīgas pārtikas nodrošināšanai ES;

AH.

tā kā Kopienas zivsaimniecības flote un nozare ir augstas kvalitātes pārtikas produktu avots un tai ir būtiski svarīga loma nodarbinātības, sociālās kohēzijas un dinamisma nodrošināšanā ES piekrastes, nomaļajos, attālākajos un visattālākajos reģionos;

AI.

tā kā zivsaimniecības ražojumu laišanai tirgū, veicot akreditētu pārtikas sertificēšanu attiecībā uz zvejas vietām, rūpnieciskās audzēšanas vai pārstrādes procesu (atkarībā no iesaistītās nozares) un tirdzniecību, ir jābalstās uz vides ilgtspējības kritērijiem un ar tiem jāveicina ilgtspējīgas zvejniecības popularitāte ražotāju un patērētāju vidū;

AJ.

tā kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) ir veikusi nozīmīgu darbu zivsaimniecības un akvakultūras ražojumu ekoloģiskā marķējuma jomā un tā kā 2005. gada martā šīs organizācijas Zivsaimniecības komiteja (COFI) šajā jautājumā izstrādāja pamatnostādnes, kuras būs jāizskata Komisijai;

AK.

tā kā rīcībai ilgtspējīgas attīstības veicināšanai attiecīgajā reģionā būtu jāsekmē mijiedarbība starp dabīgajiem vides un cilvēka radītajiem komponentiem un jāuzlabo piekrastes kopienu dzīves kvalitāte; tā kā zivsaimniecības politikas pamatā jābūt pieņēmumam par savstarpējo atkarību starp šo kopienu labklājību un to ekosistēmu ilgtspējību, kuru neatņemama daļa tās ir;

AL.

tā kā maza izmēra flotes un lielāka izmēra rūpnieciskās zvejas flotes ir ļoti atšķirīgas pēc būtības un to problēmas nevar ietvert vienā kopējā modelī, tādēļ tās jāizskata atšķirīgi;

AM.

tā kā tagad vispārēji atzīti ir vairāki zvejniecības pārvaldes instrumenti, kuri paredz atšķirīgas pieejas izmantošanu zivsaimniecības pārvaldībā, un tie var lietderīgi papildināt esošās sistēmas, kā arī tiem var būt svarīga nozīme šīs nozares pārvaldībā Kopienas līmenī;

AN.

tā kā dažas dalībvalstis jau ir izveidojušas savas shēmas, piemēram, kredītu shēmas, lai veicinātu pozitīvas inovācijas nozarē, un tā kā šādas dalībvalstu līmenī veiktās darbības var pielāgot, lai sadarbībā ar ieinteresētajām pusēm ņemtu vērā vietējos apstākļus;

AO.

tā kā rūpīgi jāizskata pētījums par zivsaimniecības pārvaldības modeļiem, ņemot vērā daudzveidīgos ekonomiskos, sociālos un ar zivsaimniecību saistītos apstākļus dažādās dalībvalstīs, neatstājot novārtā subsidiaritātes nozīmi — nodrošināt līdzsvarotu vispārējo resursu pārvaldību un dažādām flotēm veicināt samērīgu piekļuvi;

AP.

tā kā zivsaimniecības nozares darbība ir koncentrēta galvenokārt ekonomiski nestabilos reģionos — lielākā daļa no tiem ir pirmā mērķa reģioni — un tā kā krīzes situācijai nozarē ir spēcīga ietekme uz šo reģionu ekonomisko un sociālo kohēziju;

AQ.

tā kā nepieejamo jūras rezervju principa kā efektīva ekosistēmu aizsardzības un zivsaimniecības pārvaldības noderīga līdzekļa nozīme ir plaši atzīta, ja vien šo rezervju noteikšana un aizsardzība atbilst vairākiem minimālajiem standartiem;

AR.

tā kā visvairāk uzmanības jāpievērš akvakultūras stratēģiskajai nozīmei un tās attīstībai Kopienas līmenī gan sociāli ekonomiskajā un vides izpratnē, gan attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu; tā kā nozarei tomēr jānodrošina, ka nerodas kaitējums ne vietējai jūrniecības videi, ne savvaļas krājumu izsīkums, jo īpaši attiecībā uz mazajām pelaģiskajām sugām, kuras barībai izmanto daudzas akvakultūras sugas;

AS.

tā kā čaulgliemju vākšanas aktivitātes veido nozares neatņemamu daļu un tās ir būtiski svarīgas konkrētos piekrastes apgabalos, turklāt čaulgliemju vākšanu stāvus galvenokārt veic sievietes; tā kā šīs darbības pilnībā jāievieš jaunās KZP darbības jomā;

AT.

tā kā ES būs jākoordinē tās attīstības politika un KZP, kā arī zivsaimniecības nozarei jānodrošina vairāk cilvēkresursu, tehnisko un budžeta resursu saistībā ar politiku sadarbībai ar trešām valstīm attīstības jomā;

AU.

tā kā Reģionālajām zivsaimniecības pārvaldības organizācijām (RZPO) un zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem vajadzētu būt būtiskai un arvien svarīgākai nozīmei Kopienas un starptautisko ūdeņu zivsaimniecības resursu izmantošanā un ilgspējīgā ekspluatācijā, lai gan vairākos pēdējos RZPO darbības pārskatos konstatētas būtiskas nepilnības to darbībā, un tā rezultātā ANO ģenerālā asambleja ir aicinājusi veikt steidzamus pasākumus, lai uzlabtu šo organizāciju darbību;

AV.

tā kā reģionālās pārvaldības iestādēm vajadzētu būt būtiskai un svarīgai nozīmei, nodrošinot zvejniecības darbības un ilgtspējīgu izmantošanu Kopienas ūdeņos, radot iespējas pārvaldības lēmumus pieņemt atbilstošākā līmenī un iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas;

AW.

tā kā KZP ārējā politika ir būtiski svarīga piegāžu garantēšanā gan nozarei, gan patērētājiem, jo vairāk nekā viena trešdaļa Kopienās saražotās produkcijas tiek piegādāta no starptautiskiem zvejas apgabaliem un ūdeņiem, kas ietilpst trešo valstu ekskluzīvajās ekonomiskajās zonās;

AX.

tā kā nelegāla, nereģistrēta un neregulēta (NNN) zveja rada vienu no visnopietnākajiem draudiem ūdeņu dzīvo resursu ilgtspējīgai izmantošanai un apdraud kopējās zivsaimniecības politikas pašus pamatus, kā arī starptautiskos centienus veicināt labāku okeānu pārvaldību un tā kā drīzumā ieviešamās Padomes 2009. gada 20. novembra Regulas (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, mērķis ir turpmāk veicināt uzraudzības pārvaldību un koordinēšanu;

AY.

tā kā 60 % visu Eiropas Savienībā patērēto zivju tiek zvejotas ārpus ES ūdeņiem un viens no iemesliem, kāpēc šī daļa ir tik liela, ir tas, ka ar KZP nav izdevies saglabāt zivju resursu krājumus līmenī, kas nepieciešams, lai apmierinātu ES iedzīvotāju pieprasījumu;

AZ.

tā kā Komisija jau ir atzinusi, ka Kopienas tirgū ir ienākuši ražojumi, kas neatbilst ES noteiktajam minimālajam izmēram, jo īpaši tādēļ, ka nav ieviesti tirdzniecības noteikumi saldētiem ražojumiem;

BA.

tā kā daudzas darbavietas zivsaimniecības nozarē pašreiz aizpilda darbinieki no trešām valstīm, jo šāda nodarbošanās kļūst arvien nepievilcīgāka Kopienas jauniešu vidū;

BB.

tā kā pēdējos gados strauji ir samazinājušās cenas lielākajai daļai zivju šķirņu un tas ir ļoti negatīvi ietekmējis ražotāju ieņēmumus, lai gan vienlaicīgi ir pieaugušas ražošanas izmaksas, kuras nav iespējams iekļaut sākotnējā pārdošanas cenā;

BC.

tā kā zivsaimniecības ražojumu tirgus struktūras mainās un notiek virzība, attālinoties no pieņemama līdzsvara starp ražotājiem un pircējiem un arvien izteiktāk tuvinoties pircēju oligopolijai, ko rada izplatīšanas un piegādes ķēžu koncentrācija;

BD.

tā kā liela daļa trešo valstu eksporta rada nopietnu problēmu Kopienas nozares konkurētspējai, jo eksportētās preces neatbilst standartiem un kontroles sistēmu prasībām, kas jāievēro Kopienas ražotājiem un patērētājiem, un palielina Kopienas uzņēmumu ražošanas izmaksas;

BE.

tā kā ilgtermiņā cenas samazināšanās nav labvēlīga arī patērētājiem;

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu iesniegt Zaļo grāmatu, kas veido konsultāciju procedūras pamatu un izraisa galveno diskusiju par pašreizējās KZP ierobežojumiem un uzdevumiem, lai bez kavēšanās sāktu padziļināt šīs politikas reformu, un aicina ņemt vērā arī iesaistīto personu viedokli;

2.

uzskata, ka pašreizējā reforma ir būtiski svarīga Eiropas Savienības zivsaimniecības nozares nākotnei un ka nepieņemot vai neieviešot radikālas reformas līdz nākamās reformas sākumam varētu vairs nebūt ne zivju, ne zivsaimniecības nozares;

3.

pauž atbalstu Zaļajai grāmatai, ka, lai panāktu ekonomisko un sociālo ilgtspējību, nepieciešami produktīvi zivju krājumi un veselīgas jūras ekosistēmas, tāpēc ekoloģiskā ilgtspējība ir Eiropas zvejniecību ekonomiskās un sociālās nākotnes galvenais priekšnoteikums;

4.

atzinīgi vērtē arī Komisijas nosauktos galvenos principus efektīvai un veiksmīgai KZP reformai, jo īpaši — nepieciešamību nozarei piešķirt vairāk atbildības, pamatojoties uz noteikumiem, kas veicina labu zivsaimniecības praksi, pielāgot un nodrošināt ilgtermiņa zivsaimniecības pārvaldības modeļus, lai radītu līdzekļus, ar kuriem papildina un uzlabo tradicionālo kopējās pieļaujamās nozvejas sistēmu un kvotas, un risināt problēmas saistībā ar flotes jaudas pārpalikumu;

5.

atzinīgi vērtē Komisijas veikto pašreizējās KZP piecu strukturālo trūkumu analīzi un piekrīt viedoklim, ka reformas uzmanības centrā jāliek pieci galvenie aspekti, proti, dziļi iesakņojusies problēma saistībā ar flotes jaudas pārpalikumu, neprecīzi formulēti politiskie mērķi, pēc kuriem nav iespējams pietiekamā mērā vadīties lēmumu pieņemšanā un īstenošanā, lēmumu pieņemšanas sistēma, kas veicina orientēšanos uz īstermiņa mērķiem, tiesiskais regulējums, kas nozarei neparedz pietiekami lielu atbildību, un nozares nepietiekamā politiskā griba nodrošināt atbilstību noteikumiem un vāja to izpilde;

6.

atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta nepieciešamība ieviest vienkāršāku sistēmu, lai nodrošinātu, ka pieņemtie pasākumi rada optimālu darbību rezultātu, un uzsver, cik svarīgi ir pastiprināt centienus šajā jomā;

7.

atkārtoti norāda, ka KZP galvenais mērķis ir garantēt gan zivsaimniecības resursu, gan zvejnieku nākotni, nodrošinot zivju populācijas atjaunošanos un nozares ekonomiskās dzīvotspējas uzlabošanos;

8.

atkārtoti norāda, ka ar KZP ilgtermiņā jānodrošina zivsaimniecības nozares ilgtspējība, lai šī nozare varētu palīdzēt nodrošināt piekrastes kopienu sociāli ekonomisko dzīvotspēju, garantēt zivju piedāvājumu iedzīvotājiem un pārtikas neatkarību un drošību un uzlabot dzīves apstākļus zvejniekiem, tā nodrošinot to piekrastes reģionu ilgtspējīgu attīstību, kuri visvairāk ir atkarīgi no zvejniecības;

9.

uzskata, ka zivsaimniecības pārvaldība jāizstrādā tā, lai samazinātu zivsaimniecības darbību ietekmi uz saistītajām un atkarīgajām sugām, un ka pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas, tāpat kā vairumā citu nozaru, ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums;

10.

uzsver, ka pašreizējā KZP ir viena no integrētākajām Kopienas politikas jomām, kura piešķir Kopienai plašas pilnvaras un tādēļ arī atbildību jūras resursu pārvaldībā un saglabāšanā, un aicina ciešāk iesaistīt ieinteresētās personas;

11.

uzsver, ka KZP, kurā 2002. gadā veiktas ievērojamas reformas, 27 gadus pēc tās pieņemšanas piedzīvo smagas problēmas atsevišķās zivsaimniecībās, kas saistīts galvenokārt ar pārzveju, zvejas kuģu jaudas pārpalikumu atsevišķās flotes daļās, kuras skaidri jānosaka, neefektīvu energoresursu izmantojumu un atkritumiem, nepietiekamiem pētījumiem par zivju krājumiem, kā arī ar tādiem faktoriem kā ekonomikas un sociālā regresija, kas pašreiz ietekmē nozari, zivsaimniecības un akvakultūru tirgus globalizācija un klimata pārmaiņas, kā arī jūras ekosistēmu sliktā stāvokļa radīta pieaugoša resursu samazināšanās;

12.

uzskata, ka, izstrādājot jebkādu zivsaimniecības politiku, būtu jāņem vērā vairākas dimensijas — sociālā, vides un ekonomiskā —, un tām ir nepieciešama integrēta un līdzsvarota pieeja, kas nav savietojama ar skatījumu par šo dimensiju sakārtošanu hierarhijā saskaņā ar iepriekš noteiktām prioritātēm;

13.

uzsver, ka zivsaimniecības kā stratēģiskās zvejniecības nozares un zvejnieku kopienu dzīvotspējas aizsargāšana un jūras ekosistēmu ilgtspējas saglabāšana nav nesavienojami mērķi;

14.

uzskata, ka tādas problēmas kā pārzveja, jaudas pārpalikums, pārāk lieli ieguldījumi un atkritumi nebūtu jāuzskata par endēmiskām vai vispārējām, bet gan būtu jāattiecina uz atsevišķām flotēm un zivsaimniecībām, un šīs problēmas būtu jārisina, ņemot vērā to īpatnības;

15.

norāda, ka Parlaments iepriekšējo sasaukumu laikā jau ir pievērsis uzmanību tam, ka ne visi tirgus dalībnieki atbilstoši ievēro KZP, un vairākkārt ir aicinājis ES un visu dalībvalstu kompetentās iestādes uzlabot pārbaudes, harmonizēt inspekciju un soda kritērijus un zvejas ziņošanas sistēmas, nodrošināt inspekcijās konstatēto pārkāpumu pārredzamību un stiprināt Kopienas inspekciju sistēmas, lai veidotu noteikumu ievērošanas kultūru, iesaistot svarīgākās ieinteresētās personas, un piešķirtu tām lielāku atbildību;

16.

konstatē, ka jaunajos kontroles noteikumos ir iekļauta virkne pasākumu, kuri neiztur kritiku attiecībā uz sasniegtajiem rezultātiem un rentabilitāti KZP reformas kontekstā;

17.

uzsver, ka daudzas KZP problēmas rada nespēja ievērot labas pārvaldības principus;

18.

uzsver, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments vairs nebūs tikai konsultatīva iestāde, bet kļūs par vienu no likumdevējiem zivsaimniecības nozarē, šo pienākumu dalot ar Padomi, izņemot attiecībā uz kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) un kvotu noteikšanu;

19.

norāda, ka RZPO un zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem vajadzētu būt svarīgam faktoram pārvaldībā un labas zivsaimniecības prakses piemērošanā attiecīgajās kompetences un piemērošanas jomās un ka ES nostājai būtu jāveicina zivsaimniecības saglabāšanas un pārvaldības augstāko iespējamo standartu ievērošana;

20.

uzskata, ka, iesaistot dalībvalstis un attiecīgās ieinteresētās personas, būtu jāizveido reģionālas ES ūdeņu pārvaldības iestādes, kuras uzņemtos svarīgāko lomu labu zvejas darbību pārvaldībā un piemērošanā attiecīgajās ES jurisdikcijās;

21.

uzsver, ka KZP reformu procesam ir jābūt pabeigtam 2011. gada sākumā, lai nodrošinātu, ka to pienācīgi ņem vērā, apspriežot nākamo ES finanšu shēmu, un ka reformētā KZP tiek pilnībā ieviesta;

22.

uzsver, ka zinātniskās atziņas un lietišķie tehniskie pētījumi par nozares vajadzībām būtu jāņem vērā, lai mazinātu kaitīgo ietekmi uz jūras ekosistēmām, un ka ir jāizveido zivsaimniecības resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas politika, un tā pakāpeniski jāuzlabo, nodrošinot, ka pētnieki no visas pasaules tiek iesaistīti un piedalās kā novērotāji un pilntiesīgi reģionālo konsultatīvo padomju (RKP) pārstāvji; turklāt uzsver, ka precīzu zinātnisko datu trūkums par zivsaimniecībām un jūras ekosistēmām nedrīkstētu traucēt jaunajā kopējā zivsaimniecības politikā pieņemt piesardzīgas pieejas īstenošanu;

23.

uzsver, ka, neraugoties uz to, cik sarežģītas ir dažas procedūras, ar kurām pārveido zivsaimniecības pārvaldības modeļus un uz grūtībām, jo īpaši juridiskajām problēmām, kuras varētu rasties šajā procesā, tās nav nepārvaramas un to parāda veiksmīgs šo pārvaldības modeļu pielietojums citās pasaules valstīs; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt, vai jaunos zivsaimniecības pārvaldības modeļus varētu ieviest papildus spēkā esošajiem modeļiem;

24.

uzsver, ka, neraugoties uz veiktajiem ekspluatācijas pārtraukšanas pasākumiem, jaudas pārpalikums joprojām ir nopietna problēma un dažas Eiropas flotes daļas, jo īpaši maza izmēra flotes, vēl nav pilnībā atjaunotas un joprojām ir sastopami kuģi, kas ir novecojuši vai ļoti veci un ir jāmodernizē vai jāaizstāj ar citiem, lai palielinātu kuģu drošību un samazinātu to ietekmi uz vidi, nepalielinot zvejas jaudu;

25.

uzsver zvejnieku apvienību, ražotāju organizāciju un citu nozares pārstāvju asociāciju nozīmi nevainojamā nozares darbībā un attīstībā;

26.

uzsver, ka panākumi akvakultūras jomā būs atkarīgi no uzņēmumiem labvēlīgas vides dalībvalstu un/vai vietējā līmenī un ka dalībvalstīm un reģionālajām iestādēm ir jāspēj rēķināties ar to, ka tiks radīts piemērots Kopienas mēroga pamats nozares harmoniskai attīstībai un pilnībā realizēts tās pārticības un darba vietu radīšanas potenciāls, šajā procesā priekšroku dodot zvejniekiem, kuru darbības apjoms samazinās;

27.

uzsver, ka iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropas Savienībā un tās gaidāmās paplašināšanās, kā arī ar klimata pārmaiņām saistīti faktori var ievērojami ietekmēt zvejniecības un zivsaimniecības pašreizējās pārvaldības struktūras;

28.

ar pārsteigumu konstatē, ka Zaļajā grāmatā nav minēta zvejas ostu izšķirošā nozīme zivsaimniecības nozarē, ņemot vērā, ka ostas ir svarīgākie tirgus dalībnieki, kas iesaistīti zivju izkraušanā, uzglabāšanā un izplatīšanā; tādēļ aicina Komisiju uzsvērt ostu nozīmi zivsaimniecības nozarē, ņemot vērā notikumu gaitu, kuras rezultātā ir nepieciešams modernizēt infrastruktūru; turklāt uzskata, ka Eiropas zvejas ostas nākotnē spēs sniegt ieguldījumu sertifikācijas sistēmu un nozvejas labākas izsekojamības nodrošināšanā un pilnveidē;

29.

uzsver, ka sieviešu pilnīga iesaiste nozares darbībā uz tādiem pašiem nosacījumiem kā vīriešiem ir pamatmērķis, ko būtu jāatspoguļo visās politikas pamatnostādnēs un pasākumos, kas tiek izstrādāti un pieņemti saistībā ar šo nozari;

30.

atkārtoti norāda, ka zvejniecība ir būtiski svarīga nodarbe ne tikai pārtikas ieguves izpratnē, bet arī sociālā, atpūtas un kultūras izpratnē un ka daudzos Eiropas piekrastes reģionos tā ir galvenā, dažos gadījumos pat vienīgā, iespēja nodrošināt iztikas līdzekļus daudzām ģimenēm, kuras tieši vai netieši ir no tās atkarīgas, turklāt zvejniecība palīdz saglabāt piekrastes apdzīvotību un kopā ar citām jūrniecības aktivitātēm tā veido šo ģimeņu sociāli ekonomisko pamatu;

31.

uzskata, ka ir nepieciešams novērtēt un cienīt sieviešu lomu zivsaimniecībā un zvejas apgabalu ilgtspējīgā attīstībā; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu zivsaimniecībā nodarbināto personu dzīvesbiedriem(-ēm), kas šīm personām palīdz, tādu aizsardzības līmeni, kas ir vismaz līdzvērtīgs pašnodarbināto aizsardzības līmenim, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kas attiecas uz pašnodarbinātajiem, tostarp attiecībā uz iespējām nodarboties ar šo profesiju un tiesībām zvejot; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai veicinātu līdztiesīgu iespēju principa ievērošanu un tā integrēšanu dažādos Eiropas Zivsaimniecības fonda īstenošanas posmos (tostarp, izveidošanas, īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas posmā), kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 1198/2006 11. pantā;

32.

mudina Komisiju nodrošināt, ka, piešķirot piekļuves tiesības resursiem, netiek radīti apgrūtinājumi visneaizsargātākajām grupām zivsaimniecības nozarē, jo īpaši strādājošām sievietēm, zvejniecēm un čaulgliemju vācējām, veicinot viņu dalību RKP;

33.

uzskata, ka turpmākajos finanšu papildpasākumos jāņem vērā jaunie KZP mērķi; tādēļ uzskata, ka, vienojoties par finanšu resursiem, kas iekļaujami jaunajā daudzgadu finanšu shēmā periodam 2014.–2020. gadam, būtu jāparedz KZP budžeta pieaugums, kas radīs nepieciešamos finanšu nosacījumus pieņemto reformas vadlīniju pilnīgai īstenošanai un praktiskai izstrādei; uzsver, ka kopējās zivsaimniecības politikas priekšnoteikums ir taisnīgs Kopienas finansējums, kura mērķis būtu nodrošināt, ka ūdens resursus izmanto tā, lai nodrošinātu ekonomisko, vides un sociālo ilgtspējību; noraida jebkuru mēģinājumu renacionalizēt KZP izmaksas;

34.

uzskata, ka vairākkārtējie Kopienas atbalsta samazinājumi zivsaimniecības nozarei, kuri vērojami pašreizējā daudzgadu finanšu shēmā 2007.–2013. gadam, jo īpaši apropriāciju samazinājums Eiropas Zivsaimniecības fondam un kopīgai tirgus organizācijai, ir viens no iemesliem, kuri veicinājuši stāvokļa pasliktināšanos šajā nozarē;

35.

uzsver, ka attiecībā uz struktūrfondu un kohēzijas fonda, tostarp EZF, līdzekļu piešķiršanu ir jāsaglabā konverģences princips, ievērojot solidaritātes un ekonomiskās un sociālās kohēzijas principus;

36.

uzskata, ka ir jānosaka pārejas periods, lai KZP reformu būtu iespējams pienācīgi saskaņot ar šīs kopējās politikas pašreizējo struktūru;

37.

uzskata, ka KZP paredzētajām saistībām apturēt samazināto zvejniecības iespēju un lielākas starptautiskās konkurences ekonomisko un sociālo seku, kā arī augstā piesārņojuma līmeņa un paaugstinātās starptautiskās konkurences ietekmi jābūt samērīgām ar nozares ilgtermiņa ilgtspējību;

38.

uzskata, ka KZP jāpiemēro ekosistēmu pieeja, kas vienlīdzīgi jāņem vērā, veicot jebkādas ekonomiskās darbības, kas varētu ietekmēt jūras vidi, liekot uzsvaru uz piekrastes zonu integrētu pārvaldību, jo šajās zonās ir atrodamas sarežģītas ekosistēmas un tajās, apmierinot vides, ekonomiskās, sociālās, atpūtas un kultūras intereses, ir jāpanāk ļoti niansēts ekoloģiskais līdzsvars; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt, ka KZP reformā tiek iekļauti pasākumi klimata pārmaiņu novēršanai un ir paredzēts pietiekams finansējums šo pasākumu īstenošanai;

39.

uzskata, ka, reformējot KZP, jāturpina ievērot Rīcības kodeksa atbildīgai zivsaimniecībai un Ņujorkas vienošanās piesardzības principu, lai novērstu jebkādu apdraudējumu sugu izdzīvošanai un/vai ilgtspējībai nākotnē;

40.

uzskata, ka pieeju zivju krājumiem, pirmkārt, jāpiešķir vietējām zvejnieku kopienām, lai gan zvejas tiesību pamatā jābūt atjauninātiem kritērijiem un ne tikai vēsturiskiem nozvejas tiesību kritērijiem, un ka, nosakot, kuram ir tiesības uz zivju nozveju, un tostarp paredzot zvejas rīku izvēli un to izmantošanas rezultātā radušos piezveju un izmetumus, traucējumus jūras dzīvotnei, ieguldījumu vietējā ekonomikā, enerģijas patēriņu un oglekļa emisiju, gala produkta kvalitāti, radītās darba vietas un KZP noteikumu ievērošanu, pakāpeniski būtu jāievieš vides un sociālais kritērijs un ka par prioritāru būtu uzskatāma zveja pārtikas nolūkā; pauž pārliecību, ka šādu kritēriju izmantošana varētu veicināt attīstību, kuras rezultātā uzlabotos zvejošanas ierašas un zvejniecības nozare kļūtu ekoloģiski, sociāli un ekonomiski ilgtspējīgāka;

41.

uzskata, ka vēsturiskās tiesības iepriekš aizsargāja relatīvas stabilitātes princips un ka jebkurā jaunā pārvaldības sistēmā jāsaglabā piekrastes kopienu priekšrocības, kas izriet no minētā relatīvas stabilitātes principa;

42.

uzskata, ka zivju izmetumi ir neilgtspējīgas nozvejas pazīme, no kuras pakāpeniski jāatsakās, un ka to var panākt, radot zvejniekiem gan pozitīvus, gan vajadzības gadījumā negatīvus stimulus, lai uzlabotu viņu izvēli; uzskata, ka, ja stimulu izmantošanas rezultātā noteiktā laika posmā nesamazinās izmetumu apmērs, būtu jāievieš izmetumu aizliegums;

43.

uzskata, ka iepriekšminētā nozares ilgtermiņa ilgtspējība, ekosistēmas pieejas pieņemšana, piesardzības principa piemērošana un atbilstošu zvejas rīku izvēle notiks tikai tad, ja zivsaimniecības politika tiks decentralizēta un lēmumi tiks pieņemti, izvēloties situācijai visatbilstošāko risinājumu atsevišķās zivsaimniecībās un jūras reģionos;

44.

uzskata, ka ir nepieciešams garantēt efektīvu aizsardzību piekrastes zonām, kur vide ir ļoti jutīga (bioloģisko resursu galvenās vairošanās un nārstošanas vietas);

45.

mudina Komisiju izvērtēt to, kādu ietekmi uz zivsaimniecību un jūras vidi varētu atstāt klimata pārmaiņu novēršanai paredzēto pasākumu īstenošana;

46.

uzskata, ka flotes vispusīga pārskats dati jāsalīdzina ar nozvejai pieejamajiem zivju resursiem, lai noteiktu, kuru flotu darbība ir atbilst resursiem, kuras flotes nepieciešams samazināt un cik lielam jābūt šim samazinājumam saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2371/2002;

47.

uzsver, ka dalībvalstīm, kā minēts 2009. gada 20. novembrī pieņemtajā jaunajā Kontroles regulā (Padomes Regula (EK) Nr. 1224/200955,55. panta 1. punkts), ir jānodrošina, “lai atpūtas zveju to teritorijā un Kopienas ūdeņos veiktu atbilstīgi kopējās zivsaimniecības politikas mērķiem un noteikumiem”;

48.

mudina Komisiju apsvērt sociālās sekas un nopietno kaitējumu zivsaimniecībām, ko nodara plēsoņas, kas pārtiek no zivīm, piemēram, pārmērīgi lielās roņu un jūraskraukļu populācijas;

49.

norāda, ka dalībvalstu un Eiropas līmenī vairāk jāiegulda zvejniecības nozares pētniecībā un zinātniskajās atziņās, veicinot darbu kolektīvajās izpētes organizācijās, kuru kompetence un pieredze pēdējo gadu laikā ir pieaugusi, un ka zvejniecības nozare efektīvāk jāiekļauj pētniecības veicināšanas pamatprogrammas darbības jomās; uzsver, ka pētniecība un zināšanas saistībā ar zivsaimniecības nozari būtu jākoordinē Eiropas līmenī; ir būtiski svarīgi samazināt nenoteiktību zinātniskajos novērtējumos un sagatavot atbilstošus sociālos un ekonomikas datus, un iekļaut tos šajos novērtējumos; uzskata, ka tajos būtu arī jācenšas iekļaut ieinteresēto personu sniegto informāciju; uzsver, ka jaunā ekosistēmas pieeja būs saistīta ar daudzdisciplināru pētniecību;

50.

uzsver, ka zivsaimniecības zinātniskā izpēte ir būtisks zivsaimniecības pārvaldības līdzeklis, un tā ir nepieciešama, lai noteiktu zivju resursu attīstību ietekmējošus faktorus, veiktu kvantitatīvu novērtēšanu un izstrādātu modeļus, kas sniedz iespēju paredzēt resursu attīstību, un lai uzlabot zvejas rīkus, kuģus, zvejnieku darba un drošības apstākļus, tajā izmantojot viņu zināšanas un pieredzi;

51.

norāda, ka zinātniskajā pētniecībā būtu jāņem vērā zvejniecības sociālie, vides un ekonomiskie aspekti; uzskata, ka ir būtiski svarīgi novērtēt dažādu zivsaimniecības pārvaldības sistēmu un instrumentu ietekmi uz nodarbinātību un zvejnieku kopienu ienākumiem;

52.

uzsver nepieciešamību nodrošināt atbilstošus darba apstākļus, pienācīgas tiesības un samaksu pētniekiem un tehniskajiem ekspertiem, kas ir iesaistīti zivsaimniecību zinātniskajā izpētē;

53.

uzskata, ka gan reģionālajās un valsts pārvaldes iestādēs, gan profesionāļu un ražotāju organizācijās būtu vairāk jāizmanto nozarei atbilstošas informāciju tehnoloģijas un datu savākšanas un pārsūtīšanas datorizētas sistēmas, tādējādi padarot informāciju pieejamāku un pārredzamāku;

54.

uzskata, ka pakāpeniski uz zvejas kuģiem būtu jāievieš noteikums par obligātu jauno tehnoloģiju izmantošanu (zvejas kontroles un uzraudzības nolūkos), paredzot pārejas posmu, lai atvieglotu nozares pielāgošanos šiem noteikumiem;

55.

atzīst, ka gan zvejojamo sugu, gan blakussugu pārstāvji, piemēram, zivis, haizivis, bruņurupuči, jūras putni un jūras zīdītāji ir jutīgas būtnes, un aicina Komisiju atbalstīt tādu ķeršanas un nokaušanas metožu izveidi, ar kurām tiktu samazinātas jūras savvaļas dzīvnieku nevajadzīgas ciešanas;

56.

norāda, ka KZP reformā būtu jāņem vērā tas, ka saskaņā ar ES lēmumu zvejas krājumu izmantošanā kā mērķis būtu jāizmanto maksimālās ilgtspējīgās rentabilitātes princips, kas jāsaprot kā ekspluatācijas maksimālais apjoms, nevis kā mērķis, bet uzsver, ka tas būtu jāpielāgo daudzsugu pieejai, saskaņā ar kuru tiek ņemta vērā situācija attiecībā uz visām zvejotajām sugām un netiek izmantota pašreizējā pieeja, saskaņā ar kuru katram zivju krājumam tiek noteikts maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms; uzskata, ka ir ieteicams šo mērķi īstenot pragmatiski, pamatot to uz zinātniskiem datiem un noteikt tā sociāli ekonomiskās sekas;

57.

uzsver, ka ir svarīgi sniegt ekonomisku un politisku atbalstu zvejnieku un pētnieku sadarbībai, lai varētu izstrādāt tādas vadlīnijas, kuru pamatā ir reālāka informācija par apstākļiem jūrā, un tās varētu ātrāk īstenot;

58.

uzsver, cik ļoti svarīga zvejas nozare ir pašreizējā sociālekonomiskajā situācijā attiecībā uz nodarbinātību un ekonomiskas un sociālas kohēzijas veicināšanu attālākajos reģionos; atgādina, ka Kopienas attālākie reģioni atpaliek sociālekonomiskajā ziņā to attālās un izolētās atrašanās vietas, mazā izmēra un sarežģīto topogrāfisko un klimata apstākļu dēļ, to ekonomiskās atkarības no nedaudziem produktiem, jo īpaši zivsaimniecības produktiem, dēļ, kā arī tādēļ, ka tiem ir ierobežots tirgus un dubults statuss (tie ir gan Kopienas reģioni, gan teritorijas, kas atrodas jaunattīstības valstu vidē), jo šo īpatnību dēļ ir radusies reāla diskriminācija dažās kopējās zivsaimniecības politikas jomās, jo īpaši attiecībā uz atbalstu zvejas flotes modernizācijai un atjaunošanai;

59.

mudina Komisiju atzīt tādu attālāko reģionu un nomaļu salu kopienu specifiskās īpatnības un atšķirības, kuru ekonomiskā izdzīvošana ir gandrīz pilnībā atkarīga no zivsaimniecības, un veicināt pasākumus, ar kuriem sekmē zivsaimniecības bioloģisko un sociālo ilgtspējību šajos reģionos;

60.

atbalsta POSEI zivsaimniecības programmas (programma to papildu izmaksu kompensēšanai, kas radušās noteiktu zivsaimniecības produktu tirdzniecībā no attālākajiem reģioniem) turpināšanu saskaņā ar tādiem pašiem principiem kā POSEI lauksaimniecības programmai; tādēļ uzskata, ka minētā programma ir jāturpina bezgalīgi, jo attālākā reģiona statuss ir nemainīgs faktors;

61.

uzskata, ka ir svarīgi zivsaimniecības nozarē izveidot dažādu profesiju pārstāvju apvienības, kurās darbotos īpašnieki, darbinieki, pārstrādātāji, starpnieki utt. un kuras veicinātu dažādu ieinteresēto personu augšupēju un lejupēju apspriešanos;

62.

mudina Komisiju izveidot īpašas Kopienas atbalsta programmas, ar kurām atbalsta mazos piekrastes un nerūpnieciskās zivsaimniecības uzņēmumus, kā arī čaulgliemju zveju, ko parasti veic uzņēmumu mazās un vidējās nodaļas, lai palīdzētu to flotēm pārvarēt tradicionālās strukturālās grūtības, gūstot lielāku labumu no Eiropas Zivsaimniecības fonda piedāvātajām iespējām, jo daudzi minētā fonda pasākumi ir paredzēti tieši mazo un vidējo uzņēmumu problēmu risināšanai, jo īpaši sekmējot to piekļuvi tirgiem un to produktu vērtības palielināšanu;

63.

mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt zvejnieku un komandas kapteiņu pienācīgu apmācību, tostarp obligātās apmācības programmas, kurās zvejnieki, kam nav profesionālās kvalifikācijas, apgūtu zvejas paraugpraksi un jūras ekoloģijas pamatzināšanas, lai paaugstinātu kvalifikāciju statusu, piešķirot šai profesijai prestižu un piesaistot spējīgus jaunus cilvēkus, kuri būtu gatavi pieņemt profesionālo mobilitāti un pozitīvāk raudzīties uz uzņēmējdarbības iespējām zivsaimniecības nozarē, spētu apvienot visus tehniskos, zinātniskos un kultūras faktorus, kas vajadzīgi, lai mainītu plaši izplatīto viedokli par zivsaimniecību kā perifēru darbību;

64.

uzsver, ka profesionālās kvalifikācijas ir galvenais faktors gan produktivitātes uzlabošanā, gan atalgojuma paaugstināšanā; atzīmē, ka kvalificētu darbinieku nodarbināšana ir tehnoloģiski attīstītu uzņēmumu raksturīga iezīme un nozīmē labāku atalgojumu, labāku izpratni par standartiem (un tādējādi lielāku iespēju nodrošināt atbilstību tiem), kā arī labāku izpratni par zvejas un ekosistēmu savstarpējo ietekmi un tās ievērošanu;

65.

uzskata, ka visiem zvejā un gliemeņu zvejā nodarbinātajiem vīriešiem un sievietēm visās dalībvalstīs ir jānodrošina vienkāršāka piekļuve Eiropas Savienības finanšu instrumentiem un jāpiešķir līdzvērtīgs statuss, lai viņiem garantētu sociālo drošību un aizsardzību katras dalībvalsts sociālās labklājības sistēmā; uzsver, ka jāievieš finansiāla atbalsta stratēģija zivsaimniecības speciālistiem, kuru darba apjoms varētu samazināties vai kuri varētu zaudēt darbu tāpēc, ka zvejniecības jauda ir jāpieskaņo zivju krājumu pieejamībai vai zivju krājumu atjaunošanas plāniem;

66.

aicina, lai dalībvalstis atbilstīgi savām attiecīgajām darba tiesību normām noslēgtu koplīgumus, kas jāakceptē Eiropas flotēm, lai tajās uzlabotu darba apstākļus un drošību;

67.

uzskata, ka ražotāji ir ciešāk jāiesaista svaigo zivju un citu zivsaimniecības ražojumu tirdzniecības ķēdē un ir jāsamazina starpnieku skaits, kā arī pastiprināti jānodrošina ražotāju organizāciju un citu ieinteresēto personu iesaistīšanās krājumu pārvaldībā un zivsaimniecības ražojumu pārdošanā, lai zvejas apakšnozari padarītu pēc iespējas ienesīgāku, un jāveicina un jāatbalsta visas ražotāju tiešās pārdošanas un tirdzniecības darbības, kas var saīsināt minēto produktu tirdzniecības ķēdi;

68.

aicina Komisiju pastiprināt patērētāju informēšanu par zivsaimniecības produktu izcelsmi un kvalitāti, izveidot īpašu ekomarķējuma programmu, lai uzlabotu zivsaimniecības ražojumu tēlu un patērētāju veselību, šīs programmas pamatā liekot stingru uzraudzību un pilnīgu produktu izsekojamību, sākot no izejvielu ieguves brīža līdz galaprodukta tirdzniecībai, gan attiecībā uz svaigu lomu, gan apstrādātu zvejas vai akvakultūras produktu pārdošanu;

69.

atgādina, ka jānodrošina stingra atbilstība Kopienas tirgū nonākušo zivsaimniecības produktu, tostarp importēto produktu, uzraudzības un sertifikācijas pasākumiem, lai garantētu šo ražojumu izcelsmes nosakāmību un to, ka tie ražoti ilgtspējīgos zivsaimniecības uzņēmumos, un, ja tas tā ir, tad jānodrošina arī to, ka šie produkti ir pienācīgi apstrādāti; turklāt norāda uz nepieciešamību nodrošināt, lai importētie produkti ir nosakāmas izcelsmes un atbilst veselības aizsardzības, vides un sociālajām prasībām, kas noteiktas Kopienas produktiem, tā radot godīgus konkurences apstākļus Kopienas tirgū;

70.

atzīmē, ka tādēļ, ka zveja ir darbība, kurā izmanto pašatjaunojošos resursus, pirmais un galvenais zivsaimniecības pārvaldības uzdevums ir tieši vai netieši kontrolēt kopējās zvejas darbības tā, lai garantētu zivsaimniecības produktu piegādes iedzīvotājiem, ievērojot resursu ilgtspējību;

71.

uzskata, ka ir būtiski svarīgi izveidot politisko sistēmu, lai ar nozari saistītus lēmumus varētu pieņemt vidējā termiņā un ilgtermiņā, piemērojot dažādus darbības plānus, kas ir savienojami ar jūras ekosistēmu, un zivsaimniecības specifisko būtību, un Eiropas flotu atšķirīgajām individuālajām īpatnībām;

72.

uzskata, ka, lai gan ES mērogā var formulēt ilgtermiņa stratēģiskos mērķus, ir jāparedz, ka reālā atbildība par atsevišķu darbības plānu izstrādi un īstenošanu ir dalībvalstīm un reģionālajām iestādēm, un Eiropas institūcijām tikai jāraugās, lai tiktu sasniegti galvenie mērķi;

73.

uzskata, ka attiecībā uz visiem zivsaimniecības veidiem un/vai ģeogrāfiskajiem zvejas rajoniem ir jāizstrādā ilgtermiņa pārvaldības un zvejas resursu atjaunošanas plāni; aicina šos plānus izstrādāt piesardzīgi, ievērojot zinātniskos ieteikumus un paredzot atbilstību konsekventiem kritērijiem, kas nodrošinātu ekosistēmas pieejas izmantošanu; uzskata, ka plāni ir regulāri jāuzrauga, lai nepieciešamības gadījumā tos varētu pielāgot jebkuriem jauniem apstākļiem;

74.

uzskata, ka pārvaldības un resursu atjaunošanas plāni ir jāizvērtē no zinātniskā viedokļa un rūpīgi jāpārbauda, izmantojot simulāciju, lai nodrošinātu, ka ir lielas iespējas sasniegt to mērķus neatkarīgi no tā, ka pašreizējās zinātnes atziņās joprojām ir daudz neskaidrību par jūras vidi un zivju krājumu īpatnībām;

75.

prasa, lai Komisija pārbauda visus alternatīvos pasākumus pārmērīgas zvejas novēršanai un iespējas modernizēt noteiktas zvejas flotes daļas, nepalielinot zvejas jaudu;

76.

uzskata, ka zivsaimniecības nozares pārstāvju tiešāka iesaistīšanās kopējās zivsaimniecības politikas veidošanā un pārvaldībā varētu būtiski samazināt izmetumu apjomu; uzskata, ka iespējami liels atbalsts ir jāsniedz uz rezultātiem balstītas pārvaldības izmēģināšanai; uzskata, ka tādēļ būs jāpārskata zvejas Kontroles regulas (Padomes regula (EK) Nr. 1224/2009) noteikumi, lai gan tā pieņemta tikai 2009. gada beigās;

77.

uzskata, ka zivsaimniecības nozares pārvaldības sistēmā jāatsakās no tradicionālās lejupejošās pieejas, bet ir jāuzsver gan reģionalizēšanas un subsidiaritātes principi (horizontālā decentralizēšana), nepieļaujot reģionālo diskrimināciju un neierobežojot zivsaimniecības politikas vispārējo īstenošanu, gan relatīvas stabilitātes principa novērtēšana un izvērtējums par to, vai saskaņā ar šādas novērtēšanas secinājumiem šo principu būtu jāpiemēro elastīgāk, kā arī nozares speciālistu un iesaistīto personu līdzdalība; ņemot vērā Kopienas flotes daudzveidīgās īpatnības, kategoriski noraida centienus pieņemt vienotu Kopienas zivsaimniecības pārvaldības modeli un tā vietā aicina pienācīgi ņemt vērā dažādo Eiropas jūru specifiskās īpatnības; tomēr uzsver, ka ir jāizvairās no tā, ka tiek apdraudētas vienlīdzīgas iespējas ražotājiem Eiropas tirgū vai konkurences nosacījumu saskaņošana;

78.

prasa, lai Komisija izstrādā atsevišķu, skaidri definētu, liberālu, nebirokrātisku un vienkāršotu modeli mazo piekrastes zivsaimniecības uzņēmumu pārvaldībai jomās, kur Eiropas institūcijas nosaka vispārējus mērķus, kas dalībvalstīm jāsasniedz saskaņā ar to vietējo stratēģiju;

79.

atzīst potenciālu, kas piemīt pašpārvaldei un reģionalizācijai un ko varētu izmantot, veidojot noteikumu ievērošanas kultūru;

80.

uzskata, ka ieinteresēto pušu iesaistīšana zivsaimniecības pārvaldības politikas izstrādē un administrēšanā ļautu palielināt pārvaldības pasākumu efektivitāti, tādēļ uzskata, ka ir jāatzīst, jāveicina un jāparedz stimuli par pozitīviem jauninājumiem gan atsevišķām personām, gan vietējā vai dalībvalstu līmenī;

81.

uzskata, ka ir svarīgi rīkot plašāku apspriešanos un veikt analīzi par iespējamo kopējās zivsaimniecības politikas decentralizāciju, iesaistot visas ieinteresētās personas institūciju un nozares līmenī;

82.

mudina Komisiju rūpīgi izpētīt iespējas pieņemt jaunus zivsaimniecības pārvaldības modeļus, ar kuriem papildina KPN un kvotu sistēmu, izņemot attiecībā uz jomām, kurās šī sistēma varētu būt piemērojama arī turpmāk, jo šāda kārtība atvieglotu pilnīga izmetumu aizlieguma politikas ieviešanu un ļautu daudz elastīgāk pieskaņot floti atbilstoši pašreizējai krājumu daudzveidībai un izplatībai, prasa, lai Komisija izpēta vai jāparedz kādas izmaiņas relatīvas stabilitātes principā un, jo īpaši, kā piekrastes kopienām, kuras ir ļoti atkarīgas no zivsaimniecības, var nodrošināt priekšrocības zivsaimniecības resursu sadalījumā, un ja izmaiņas nepieciešamas, jāizpēta, kādām tām jābūt;

83.

uzskata, ka pārvaldības sistēma, kuras pamatā būtu zvejas piepūles princips, ļautu izvērst efektīvu pilnīga izmetumu aizlieguma politiku un vienkāršot pašreizējās administratīvās un kontroles procedūras, kuras prasa pārlieku daudz laika un dārgi izmaksā gan nozarei, gan dalībvalstu iestādēm;

84.

uzskata, ka ir nepiemēroti veikt zvejas intensitātes novērtējumu pēc vienota parauga, neņemot vērā flotu un zvejas rīku daudzveidību; uzskata, ka zvejas intensitātes kontroles pasākumos jāņem vērā sugu daudzveidība, dažādie zvejas rīku veidi un novērtējumi par nozvejas apjomu ietekmi uz attiecīgo sugu krājumiem;

85.

uzskata, ka, mainot pārvaldības modeli, ir jāparedz piemērots pagaidu periods, kurā šis modelis tiktu ekskluzīvi piemērots katrā dalībvalstī, lai novērstu pēkšņas izmaiņas un novērtētu rezultātus pirms tā piemērošanas visā Kopienā;

86.

turklāt uzskata, ka ikviens jauns pārvaldības modelis jāveido, balstoties uz pastāvošo kārtību, kuras pamatā ir relatīvas stabilitātes princips, tomēr norāda, ka turpmākajā KZP neizbēgami būs jāatzīst pašreizējā situācija attiecībā uz nozvejas kvotu izmantojumu un sistēma jāveido pietiekami elastīga, lai nekaitētu ekonomiskajai efektivitātei un ieguldījumu rentabilitātei;

87.

uzskata, ka izpratne par dažādajiem zvejas resursu apsaimniekošanas pasākumiem un šo pasākumu pieņemšanas un īstenošanas līmenis būs proporcionāls tam, kādas līdzdalības iespējas būs paredzētas iesaistītajām pusēm, cik skaidri būs formulēti mērķi un cik lielā apmērā tiks sniegts ekonomiskais un sociālais atbalsts; uzsver, ka nepieciešams ieviest subsidēšanas vai kompensācijas mehānismus, lai atbalstītu zvejniekus, kurus negatīvi skārušas daudzgadu atjaunošanas un pārvaldības plānu un ekosistēmu aizsardzības pasākumu ekonomiskās un sociālās sekas;

88.

uzskata, ka reģionālajām konsultatīvajām padomēm (RKP) un citām iesaistītajām personām, kā arī Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūras veiktajiem novērtējumiem jāpiešķir lielāka nozīme gan pēc KZP reformas, gan tās laikā un ka minētajām iestādēm jādod loģistikas un finansējuma iespējas, lai tās varētu efektīvi un pilnā apjomā veikt jaunos pienākumus atbilstoši Parlamenta iepriekšējām rezolūcijām, piemēram, 2009. gada 24. aprīļa rezolūcijai;

89.

prasa lēmumu pieņemšanas procesā spēcīgāk integrēt reģionālos elementus, lielākā mērā nekā līdz šim ņemot vērā ekosistēmu reģionālās īpatnības un ar ģeogrāfiskajiem apstākļiem saistītos ražošanas nosacījumus, turklāt ilgtspējīgi nostiprināt reģionālo konsultatīvo struktūru nozīmi;

90.

uzsver Eiropas Zivsaimniecības kontroles un inspekcijas aģentūras nozīmi saistībā ar reformēto KZP un norāda, ka ir nepieciešams nodrošināt zivsaimniecības kontroles vienotību un objektivitāti un piemērot vienotu un taisnīgu noteikumu un sankciju sistēmu, šādā veidā nostiprinot kuģu īpašnieku un zvejnieku ticību vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipam;

91.

uzskata, ka KLP kontroles politikā ir jāņem vērā šādi aspekti:

92.

prasa noteikt visaptverošu politiku, lai piešķirtu dalībvalstīm lielāku atbildību, vienlaicīgi paredzot, ka dalībvalstīm, kuras nav izpildījušas savas saistības kontroles un krājumu saglabāšanas jomā, nebūtu iespējams izmantot struktūrfondu un Kopienas cita atbalsta līdzekļus atbilstīgi jaunās zivsaimniecības kontroles regulas 95. pantam; uzskata, ka ir būtiski, lai ES un dalībvalstu finansējums zivsaimniecībai tiktu elastīgi novirzīts tikai tām darbībām un pasākumiem, kurus veic ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgi zivsaimniecības uzņēmumi;

93.

norāda, ka nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja ir negodīgas konkurences paveids, kas nodara nopietnu kaitējumu visiem tiem Eiropas zvejniekiem, kuri ievēro Kopienas, dalībvalstu un trešo valstu tiesību aktus un savu darbību īsteno atbildīgā veidā;

94.

atgādina, ka nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja traucē zivsaimniecības tirgus pareizu darbību un apdraud ekosistēmu līdzsvaru;

95.

mudina ES kā pasaulē lielāko zivju importētāju un zivsaimniecības tirgu apzināties savu atbildību un uzņemties vadību, risinot nelegālās zvejas problēmu pasaulē un tam izmantojot visas pieejamās iespējas, lai starptautiskajā dienas kārtībā prioritāti piešķirtu cīņai pret nelegālu, nereģistrētu un nekontrolētu (IUU) zveju, ņemot vērā šīs zvejas izraisīto spēcīgo kaitējumu videi, tostarp jūras ekosistēmu arvien mazāko spēju pielāgoties klimata pārmaiņu ietekmei, kā arī draudus, ko šāda zveja rada nodrošinātībai ar pārtiku;

96.

uzsver, ka KZP reformas darbības jomā jāiekļauj risinājumi, ar kuriem varētu nodrošināt stabilu un ilgstošu līdzsvaru starp zivsaimniecības resursiem un flotes jaudu;

97.

atkārtoti norāda, cik svarīgi ir, lai zvejas flotes jauda būtu pielāgota pieejamajiem resursiem, taču vienlaikus uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jānovērtē pašreizējie jaudas pārpalikumi, nosakot, kuras flotes ir pārlieku lielas salīdzinājumā ar to pašreizējām zvejas iespējām;

98.

atbalsta diferencētas pieejas īstenošanu attiecībā uz dziļjūras zivsaimniecības nozarēm un tām, kuru struktūra un uzņēmējdarbības spēja ir līdzvērtīgāka citām ekonomiskām darbībām, un mazāka mēroga zivsaimniecībām, kurām ir ciešākas saiknes ar piekrastes apgabaliem un specifisku tirgu, zemāks vienības ražošanas apjoms un atšķirīgas izmaksu un nodarbinātības struktūras;

99.

atbalsta to, ka tiek izstrādāta maza izmēra zivsaimniecību un rūpniecisko zivsaimniecību jauna definīcija un tiek noteikti elastīgāki kritēriji, uz kuriem šī definīcija pamatotos, lai panāktu, ka tie ir piemēroti Kopienas zivsaimniecību plašajām atšķirībām; tādēļ mudina Komisiju veikt detalizētu un plašu pētījumu par Kopienas flotes pašreizējo izmēru, īpatnībām un izplatību, katru kategoriju nosakot, pamatojoties uz skaidriem kritērijiem tā, lai nevarētu notikt diskriminēšana starp līdzīgām flotēm vai dažādu dalībvalstu flotēm, kas darbojas tajos pašos ūdeņos;

100.

aicina Komisiju sniegt skaidru jaudas pārpalikuma definīciju; uzskata, ka ir nepieciešams noskaidrot jaudas pārpalikuma iemeslus un jo īpaši jaudas ekonomisko virzītājspēku un izpētīt to iespējamās saiknes ar tirgus politiku, atceroties, ka konkrētos gadījumos tirgus spēki var būt galvenais kritērijs, kas būtu jāņem vērā; uzskata, ka kritērijos, kurus izmanto Kopienas flotes definēšanai, būtu jāiekļauj vairāk rādītāju nekā tikai vienkāršoti skaitliski parametri un jāpiešķir katram reģionam atšķirīgi svēruma koeficienti, turklāt tas ļautu izveidot vienotu un elastīgu modeli, kura izmantošana nodrošinātu iespēju atbilstoši reaģēt uz dažādām situācijām Kopienas flotē;

101.

uzskata, ka pašreizējam EZF un zivsaimniecības nozarei paredzētajiem struktūrfondiem nākotnē ir jāturpina atbalstīt zvejas flotu atjaunošana un modernizācija, jo īpaši mazos piekrastes un nerūpnieciskās zvejas uzņēmumos, jo šā atbalsta pamatā ir drošības kritēriji (kas samazina negadījumus darbā), higiēnas un darba apstākļu kritēriji, kā arī vides aizsardzības, degvielas taupības un citi kritēriji, kuri nenozīmē nekādu attiecīgo flotu zvejas jaudas palielinājumu;

102.

uzskata, ka, veidojot zvejas flotu atbalsta politiku, ir jāņem vērā šo flotu darbību raksturojoši kritēriji, piemēram, labas, videi draudzīgas zvejas prakses izvēršana, noteikumu ievērošanas kultūra un organizāciju sistēmu ieviešana (ražotāju organizācijas);

103.

atbalsta īpaša fonda izveidi kuģu norakstīšanai lūžņos, jo tas varētu būt efektīvs īstermiņa risinājums jaudas pārpalikuma problēmām, vienlaikus paredzot noteikumus, kuri nodrošinātu, ka dalībvalstis nevar bloķēt tā izmantošanu;

104.

uzskata, ka zvejas flotei ilgtermiņā būtu jāspēj pašai sevi finansēt un saglabāt konkurētspēju liberalizētā zivsaimniecības produktu tirgū, taču uzsver, ka tas ir iespējams, tikai pastāvot tādai KZP, kurā paredzētais zivsaimniecības pārvaldības modelis veicinātu uzņēmumu rentabilitāti;

105.

pauž pārliecību, ka stipra, augstas kvalitātes un ekoloģiski ilgtspējīga akvakultūras nozare var veicināt izaugsmi saistītajās nozarēs un palīdzēt sekmēt attīstību piekrastes un lauku reģionos, sniedzot ievērojumu labumu arī patērētājiem, tiem piedāvājot ekoloģiski ražotus, barībasvielām bagātus un augstas kvalitātes pārtikas produktus;

106.

uzskata, ka jāpastiprina Kopienas akvakultūras aizsardzība un konkurētspēja, nodrošinot nepārtrauktu ievērojama apjoma atbalstu pētniecībai un tehnoloģiskajai attīstībai, piekrastes reģionu un upju baseinu plānošanai, lai atvieglotu piekļuvi teritorijai, un iekļaujot akvakultūras īpašās vajadzības ES tirgus politikā; atzīst saistībā ar kopīgo tirgus organizāciju (KTO) izveidoto ražotāju organizāciju lielo nozīmi un mudina Komisiju šajos noteikumos īpašu uzmanību pievērst akvakultūras nozares specifiskajām vajadzībām un prasībām;

107.

uzskata, ka akvakultūras ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai nepieciešamas videi draudzīgas iekārtas un ražošanas metodes, tostarp ilgtspējīgi ražotas barības izmantošana, lai nepieļautu, piemēram, ūdenstilpņu eitrofikāciju un veicinātu kvalitatīvāku produktu ražošanu, paaugstinot veselības standartus, kā arī nosakot augstus bioloģiskās akvakultūras un dzīvnieku labturības standartus un augstu patērētāju aizsardzības līmeni; uzsver, cik svarīgi ir iekļaut stimulus bioloģiskās akvakultūras ražošanai un censties uzlabot zivjaudzētavu efektivitāti;

108.

uzskata, ka akvakultūra ir KZP neatņemama daļa, kas uzskatāma par būtisku zvejas apakšnozares papildinājumu, it īpaši attiecībā uz pārtikas pieejamību, nodarbinātības iespējām un krājumu atjaunošanu — galvenokārt to sugu gadījumā, kuras savvaļā visvairāk pakļautas pārmērīgai nozvejai;

109.

prasa atbalstu ieguldījumiem jaunās zivkopības tehnoloģijās, tostarp intensīvās ūdens attīrīšanas sistēmās, un piekrastes sālsūdens un saldūdens zivkopībā, kā arī ieguldījumiem pētījumos par jaunu, no ekonomikas viedokļa interesantu sugu audzēšanu un tādu barību, kuras ražošana mazāk ietekmētu apkārtējo vidi, prioritāri atbalstu piešķirot vides ilgspējības uzlabošanai; atzīst, ka jūras piekrastes zonas akvakultūrai ir sevišķi liels potenciāls, un mudina Komisiju izpētīt konkrētus mehānismus piekrastes sālsūdens zivjaudzētavu darbības atbalstam;

110.

uzskata, ka ir nepieciešams ieviest noteikumus par labu tirgus praksi (produktu kvalitātes pārbaude, patērētāju aizsardzība, muitas nodevas) un godīgu konkurenci attiecībā uz ārpuskopienas valstu zvejniecības produktiem, izņemot tos produktus, kuriem piemēro ar trešām pusēm noslēgtajos ES nolīgumos paredzētos noteikumus;

111.

uzskata, ka gadījumos, kad zivju krājumu atjaunošanas nolūkā tiek pārtraukta zvejas flotu darbība, pienācīgi vērā jāņem zivju pārstrādes nozare, ja nav alternatīvu iespēju piegādāt sugas, uz ko attiecas minētie pasākumi;

112.

aicina Komisiju iesniegt Padomei un Eiropas Parlamentam priekšlikumus par to, kā veicināt jaunu, kvalitatīvu akvakultūras sugu, jo īpaši augēdāju sugu, ar augstu pievienoto vērtību apzināšanu un sekmēt pētījumus un paraugprakses apmaiņu par šādām sugām un attiecīgajām ražošanas un tirdzniecības metodēm visas Kopienas mērogā, lai ievērotu vides prasības un nodrošinātu labāku šo produktu pozīciju, tirgū konkurējot ar citiem jaunajiem pārtikas produktiem;

113.

uzsver, ka ir svarīgi sniegt finansējumu akvakultūras uzņēmumiem neatkarīgi no tā, cik lieli ir šie uzņēmumi, par galveno kritēriju uzskatot šo uzņēmumu ieguldījumu piekrastes reģionu sociālās un ekonomiskās attīstības veicināšanā;

114.

atsaucas uz nozares pārstāvju paustajām sūdzībām par to, ka pretstatā zivsaimniecības kontroles politikai zvejniecības un akvakultūras produktu tirgus kopīgās organizācijas reforma ir saistīta ar KZP reformu, un tas, acīmredzot, nozīmē, ka jaunā sistēma, kas Kopienas ražotājiem palīdzētu uzlabot savas darbības rentabilitāti, būs jāgaida līdz 2013. gadam; cer, ka Komisija nekavējoties iesniegs paziņojumu par pašreizējās tirgus kopīgās organizācijas nākotni;

115.

uzskata, ka ir steidzami jāveic zivsaimniecības produktu tirgus kopīgās organizācijas tālejoša pārstrādāšana, lai sekmētu tās ieguldījumu nozares ienākumu nodrošināšanā, veicinot tirgus stabilitāti, uzlabojot zivsaimniecības produktu tirdzniecību un palielinot radīto pievienoto vērtību;

116.

uzsver nepieciešamību izveidot mehānismus piedāvājuma koncentrācijas veicināšanai, jo īpaši veidojot ražotāju organizācijas un spēcinot to darbību;

117.

turklāt prasa izstrādāt pētījumu, kurā būtu detalizēti analizēta vispārējā situācija attiecībā uz zvejniecības produktu pieprasījuma koncentrāciju tirgū, lai noskaidrotu, vai tirgū pastāv stratēģijas, kuras, iespējams, ir pretrunā ar konkurences noteikumiem un liek piespiedu kārtā samazināt cenas lielākajai daļai sugu;

118.

uzskata, ka ir jāizveido tirgus intervences mehānismi, īpaši attiecībā uz zivsaimniecībām, kuru pārvaldības modeļa pamatā tiek izmantots zvejas tiesību nodošanas princips, lai nepieļautu zvejas tiesību koncentrētu attiecināšanu tikai uz nelielu skaitu tirgus dalībnieku (drošības klauzulas), jo, ja šāda situācija izveidotos vienā dalībvalstī, tas varētu apdraudēt nerūpnieciskās flotes pastāvēšanu šajā valstī, savukārt vairāku dalībvalstu līmenī tā varētu apdraudēt nozares ilgtspējību vairākās valstīs;

119.

vienlaikus prasa Komisijai turpmākajos krājumu atjaunošanas un apsaimniekošanas plānos analizēt, kādas sekas Eiropas tirgū radītu nozvejas apjomu samazināšana, kuras rezultātā trūkstošo daudzumu aizstātu ar attiecīgo produktu importu no trešām valstīm;

120.

uzsver, ka ir jānodrošina, lai kopējā tirdzniecības politika nav pretrunā ar kopējās zivsaimniecības politikas mērķiem, tādējādi nodrošinot to, ka jaunas ES koncesijas (daudzpusējas, reģionālas vai divpusējas) attiecībā uz zivsaimniecības un akvakultūras produktu ārēju tarifu un ārpustarifu aizsardzību neizslēdz vai neapdraud pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu Kopienas ražojumu noietu par pienācīgām cenām;

121.

uzskata, ka ir jādara viss iespējamais, lai novērstu to, ka palielinās jau tā lielā ES atkarība no trešo valstu zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa;

122.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jānodrošina Kopienas zvejniecības produktu, piemēram, zivju konservu un akvakultūras produktu, popularizēšana ārpus Kopienas robežām, veicinot minēto produktu sertifikāciju un finansējot to demonstrēšanu starptautiskos konkursos un izstādēs;

123.

uzskata, ka KZP ārējo darbību mērķim jābūt Kopienas interešu aizstāvēšanai zivsaimniecības jomā atbilstīgi ES ārpolitikai;

124.

uzskata, ka Kopienai jābūt vairāk pārstāvētai RZPO, Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas, ANO un citās starptautiskās organizācijās, lai veicinātu starptautiskās zivsaimniecības pienācīgu pārvaldību un cīnītos pret nelegālo zvejniecību, nodrošinātu jūras ekosistēmu labāku aizsardzību un garantētu zivsaimniecības turpmāko ilgtspējību;

125.

uzskata, ka ir jāizstrādā shēmas, lai ES un ārpus tās robežām popularizētu zivsaimniecības produktus, kuri ražoti, izmantojot ekoloģiski ilgstpējīgus un sociāli taisnīgus avotus;

126.

uzsver, ka saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju Eiropas Savienībai piekļuves iespējas zivju krājumiem trešo valstu ūdeņos jāizmanto tikai tad, ja ir zinātniski pierādīts, ka šajos ūdeņos ir zivju krājumu pārpalikums, ko nevar noķert trešo valstu zvejnieki, un ka zveju iespējams veikt ilgstpējīgā veidā, ievērojot vismaz tādus pašus standartus (selektīva zvejas rīku izvēle utt.), kādi tiek piemēroti Eiropas Savienībā;

127.

uzskata, ka jāveic vispārējs novērtējums par jaunu zivsaimniecības nolīgumu slēgšanu ar trešām valstīm, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta definētiem kritērijiem; uzskata, ka ar šiem kritērijiem jānodrošina līdzsvars starp ekonomiskajām interesēm un ilgtspējīgas zivsaimniecības veicināšanu, jāstiprina mūsu partneru spēja nodrošināt ilgtspējīgu zvejniecību savos ūdeņos, tādējādi veicinot zivsaimniecības nozares pārvaldības uzlabošanu ārpuskopienas valstīs, jāsekmē darbavietas nozarē vietējā līmenī un jāsaglabā uzticēšanās Eiropas Savienības centieniem aizstāvēt cilvēktiesības un demokrātiju visā pasaulē atbilstoši ES ārpolitikai;

128.

turklāt attiecībā uz zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumos paredzētajiem finansiālo kompensāciju noteikumiem prasa skaidri nodalīt ar tirdzniecību saistītos aspektus no aspektiem, kas labākas budžeta pārredzamības nolūkā attiecas uz attīstības sadarbību zivsaimniecības jomā ar trešām valstīm;

129.

uzskata, ka partnerattiecību nolīgumiem ir jāveicina darbavietu izveide trešās valstīs, jāmazina nabadzība, jāpalīdz attīstīt nozares atbalsta struktūras (zvejas ostas, zivju uzglabāšanas un apstrādes struktūras utt.) un tādējādi jāmazina imigrantu skaits ES;

130.

uzskata, ka zivsaimniecības nolīgumos ar trešām valstīm paredzētās finansiālās kompensācijas ir jāizmanto zivsaimniecības nozares veicināšanai un attīstīšanai šajās valstīs — vai nu paredzot, ka piešķirtais finansējums obligāti izmantojams infrastruktūras (zvejas ostu, zivju uzglabāšanas un pārstrādes struktūru utt.) būvniecībai, vai arī sniedzot operatīvos resursus (kuģus, zvejas rīkus utt.), lai zvejot varētu atbildīgi un ilgtspējīgi;

131.

pauž pārliecību, ka, risinot sarunas par zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem, ir jāpamatojas uz ticamiem zinātniskiem apsvērumiem, un uzskata, ka nepieciešamā progresa nodrošināšanai sarunu procesā jāiekļauj visi tehniskie pasākumi un būtiski jāuzlabo mehānismi nolīgumā paredzēto noteikumu īstenošanai;

132.

prasa sarunu procesā paredzēt konsultācijas ar attiecīgās nozares pārstāvjiem un nodrošināt, ka nolīgumos paredzētajās apvienotajās komitejās novērotāja statusā piedalās Tāljūras flotes reģionālajām konsultatīvajām padomēm;

133.

uzskata, ka arvien sarežģītākā situācija, nepieciešamība pēc efektīvākas nolīgumu ievērošanas un pieaugošais pienākumu skaits, kas saistīts ar pienācīgu līdzdalību reģionālo konsultatīvo padomju darbībā, liecina, ka ir jāpalielina DG MARE cilvēkresursi un materiālie resursi, un jāizpēta iespējas veikt augstākā vadības līmeņa decentralizāciju, novirzot to uz dalībvalstīm;

134.

uzskata, ka KZP nepieciešama vispārēja pieeja zivju krājumu pārvaldībai un tā ir jāsaskaņo ar vides un attīstības politiku un integrēto jūrniecības politiku;

135.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas lēmumu noteikt integrēto jūrniecības politiku par vienu no prioritātēm un uzsver, ka jaunā ekosistēmu pieeja KZP tieši un prioritāri saista ar integrēto jūrniecības politiku;

136.

uzskata, ka zvejas darbībām jābūt pienācīgi integrētām un strukturētām plašākā ar jūru saistītu darbību kontekstā, kuru veido jūras transports, jūras tūrisms, jūras vēja enerģijas parki un akvakultūra, un tās jāiekļauj ar jūru saistīto darbību kopumā;

137.

norāda, ka zvejniecība ir viens no saimnieciskās darbības veidiem, kam ir vislielākā ietekme uz ekosistēmām, jo tā no šīm sistēmām gūst ievērojamus resursus, un ka zvejniecību visvairāk skar citas šajās ekosistēmās notiekošās darbības, piemēram, tūrisms, jūras transports un piekrastes apvidu urbanizācija;

138.

pauž pārliecību, ka ir nepieciešama politiskā griba, lai KZP patiesi iekļautu integrētajā jūrniecības politikā, un ka dalībvalstu, reģionālās un vietējas zivsaimniecības organizācijas ir gatavas uzņemties nepieciešamās saistības; uzsver, ka, ņemot vērā KZP mērķus un vienlaikus ievērojot nepieciešamību pienācīgi saistīt dažādos politikas virzienus, kas ietekmē jūras vidi, KZP nedrīkst būt pakārtota citiem jau definētiem Kopienas politikas virzieniem; gluži pretēji — uzskata, ka pārējiem politikas virzieniem ir jāaizsargā un jāintegrē zivsaimniecības politikas mērķi;

139.

norāda, ka ir nepieciešams noteikt pienācīgus finanšu resursus integrētajai jūrniecības politikai, un atkārtoti norāda uz principu, ka jaunām prioritātēm ir vajadzīgs jauns finansējums; noraida integrētās jūrniecības politikas finansēšanu no Eiropas Zivsaimniecības fonda līdzekļiem;

140.

uzskata, ka sistemātiski jāievieš pienācīga Eiropas jūrniecības telpas plānošana ar mērķi izveidot bioģeogrāfiskās zonas, lai aizsargātu visapdraudētākās jūras ekosistēmas; šajā sakarībā norāda, ka mazapjoma zveja, jūras akvakultūra un čaulgliemju vākšana pārsvarā tiek īstenota visapdraudētākajās ekosistēmās krasta tuvumā, un tādēļ rodas tūlītēja un vēl tiešāka mijiedarbība;

141.

konstatē, ka saskaņā ar Zaļajā grāmatā iekļauto Komisijas atzinumu 12 jūras jūdžu režīms kopumā ir darbojies labi, un tādējādi secina, ka viena no nedaudzajām jomām, kurās KZP ir bijusi relatīvi veiksmīga, ir joma, kuru kontrolē dalībvalstis; tādēļ prasa šā principa pastāvīgu piemērošanu;

142.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevējai komitejai, reģionālajām konsultatīvajām padomēm, Zivsaimniecības zinātniskajai, tehnikas un ekonomikas komitejai, Jūras zvejniecības nozaru sociālā dialoga komitejai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.