Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Jauna finanšu sistēma iekšējā tirgū pēc krīzes” (pašiniciatīvas atzinums)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2010. gada 18. februārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 8. jūlijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 465. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 15. un 16. septembrī (16. septembra sēdē), ar 160 balsīm par, 8 balsīm pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.1. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) šajā pašiniciatīvas atzinumā vēlas norādīt uz dažām iespējamām Eiropas finanšu sistēmas reformām, t.i., kā tā būtu jāreglamentē un kā tai efektīvāk darboties, lai samazinātu sistēmiskos riskus. Ja netiks ierobežota nekontrolēta spekulācija un valdības nesniegs jau sen gaidītas atbildes, krīze vēl var atsākties un kļūt intensīvāka,

1.2. Kādai jābūt jaunajai finanšu sistēmai iekšējā tirgū pēc krīzes? ECB/ECBS (Eiropas Centrālo banku sistēmas), komercbankas, investīciju bankas, savstarpējās sabiedrības un kooperatīvās finanšu iestādes, ētiskās bankas, apdrošināšanas sabiedrības, pensiju fondi, ieguldījumu fondi, privātā kapitāla fondi, riska ieguldījumu fondi, novērtēšanas sabiedrības; finanšu produktu un vērtspapīru radītāji, izplatītāji un pārdevēji; biržas, neregulēti tirgi; regulatori, uzraudzības iestādes, kredītreitinga aģentūras — tie ir finanšu sistēmas galvenie dalībnieki, kuriem būs jāmaina izturēšanās, jāpielāgojas stingrākam tiesiskajam regulējumam, jāpielāgo sava organizācija jaunajiem uzdevumiem, kas tiem tiks uzticēti.

1.3. Nevajag vispārināt, uzskatot, ka atbildīgi ir visi tirgus dalībnieki. Par laimi, dažas svarīgas nozares, piemēram, nozīmīgas transnacionālas grupas, nebija tieši iesaistītas krīzē, jo to darbība bija pietiekami attālināta no lielā finanšu kazino. Apdrošināšanas sabiedrībām, kooperatīvu un tautas bankām, krājbankām, kā arī pazīstamām Eiropas un pasaules komercbankām nenācās ieviest korekcijas finansiālu zaudējumu dēļ vai prasīt atbalstu savām valdībām.

1.4. “Krīzes cēlonis ir morālā nabadzība”. EESK piekrīt šai atziņai, ko 1932. gadā izteicis Tomáš Baťa, un diemžēl konstatē, ka nekas nav mainījies. Darba ņēmēji un pensionāri, uzņēmumi, iedzīvotāji, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, patērētāji un lietotāji ir ļoti ieinteresēti, lai varētu paļauties uz efektīvu un drošu finanšu sistēmu par pieņemamām izmaksām, kurai ar paļāvību uzticēt savus ietaupījumus, pie kuras vērsties saistībā ar atbalstu ekonomiskajai iniciatīvai, kura ir nepieciešamais ekonomiskās izaugsmes instruments un pilda nozīmīgas sociālās funkcijas (piemēram, pensijas, veselības apdrošināšana, nelaimes gadījumu apdrošināšana, zaudējumu apdrošināšana). Visaptveroša uzticības zuduma dēļ to visu apdraud smagā finanšu krīze.

1.5. Ir jāatjauno uzticība gan finanšu iestādēm, gan politiskajām iestādēm, kā arī regulēšanas un uzraudzības iestādēm, kas nav pratušas un varējušas izvairīties no šīs katastrofas, kura saskaņā ar jaunākajām SVF aplēsēm līdz šim ir izmaksājusi 2,3 triljonus euro.

1.6. Sabiedriskā doma tika dziļi satriekta. Likviditātes krīze, ko izraisīja finanšu krīze, ļoti smagi iespaidoja reālo ekonomiku: bezdarbs ir pārsniedzis 10 % ar vislielāko kāpumu Latvijā (22 %) un Spānijā (19 %), bet kopumā bezdarbnieku skaits decembrī bija vairāk nekā 23 miljoni cilvēku. Paredzams, ka šis skaitlis vēl pieaugs. Visās valstīs ir milzīgs budžeta deficīts, kas jālikvidē ar konsolidācijas pasākumiem, kuri neapšaubāmi neveicinās izaugsmi, bet bremzēs atveseļošanos, kas jau paredzama lēna, t.i., bez pozitīvas ietekmes uz nodarbinātību.

1.7. Iepriekšējos gados EESK ir izstrādājusi virkni atzinumu, ierosinot dažus priekšlikumus, kas bieži vien netika ņemti vērā, bet kuri ieklausīšanās gadījumā neapšaubāmi palīdzētu izvairīties no krīzes postošajām sekām vai vismaz mazināt tās.

1.8. EESK aicina ES iestādes paātrināt reformu procesu. Aptuveni pusotru gadu pēc Larosière komisijas secinājumu iesniegšanas Eiropas lēmumu pieņemšanas process vēl nav sasniedzis noslēguma posmu. Diemžēl valdības ir vājinājušas reformas īstenošanas mēģinājumus, piemēram, izslēdzot iespēju, ka Eiropas iestāde ietekmē starptautiskas finanšu iestādes.

1.8.1. EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par likumdošanas iniciatīvām, kuras īstenos, lai pastiprinātu finanšu tirgus regulējumu un pārredzamību. Šie priekšlikumi, kas tika izvirzīti šā atzinuma izstrādes gaitā, ir solis vēlamajā virzienā. Vissvarīgākie aspekti ir uzlabot kredītreitinga aģentūru uzraudzību un sākt debates par uzņēmumu pārvaldību. Pasākumu kopumu papildina ziņojumi par atlīdzību administratoriem un darba samaksas politiku. Komisija ir apņēmusies pēc sešiem līdz deviņiem mēnešiem iesniegt turpmākus priekšlikumus, lai uzlabotu atvasināto finanšu instrumentu tirgu darbību, piedāvātu atbilstošus pasākumus saistībā ar spekulatīvu pārdošanu un kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņu, kā arī pilnveidotu Finanšu instrumentu tirgu direktīvu (MiFID).

1.8.2. EESK ar lielu interesi gaida citas paziņotās iniciatīvas atbildības jomā, piemēram, direktīvas par noguldījumu garantiju sistēmām un direktīvas par ieguldītāju kompensācijas sistēmām pārskatīšanu. Tiks grozīta direktīva par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu un Kapitāla prasību direktīva (KPD IV). Vienlaikus tiek izstrādāts jauns priekšlikums par standartizētiem privāto ieguldījumu produktiem. Lai samazinātu regulējuma arbitrāžu, Komisija izstrādās paziņojumu par sankcijām finanšu pakalpojumu nozarē.

1.9. EESK uzskata, ka ir jāstrādā intensīvāk, lai veidotu finanšu sistēmu pēc krīzes; tai vajadzēs būt pārredzamai, sociāli un ētiski atbildīgai, efektīvāk kontrolētai, novatoriskākai un tās izaugsmei jābūt līdzsvarotai, saderīgai ar pārējo ekonomisko sistēmu, orientētai uz vērtības radīšanu vidējā termiņā un ilgtermiņā, kā arī uz ilgtspējīgu izaugsmi.

1.10. Finanšu jomā strādā vairāki miljoni darbinieku. Lielākā to daļa ir godprātīgi cilvēki, kas strādā profesionāli un ir pelnījuši vispārēju cieņu. Niecīgā mazākumā esošas bezatbildīgas personas bez sirdsapziņas pārmetumiem riskē ar veselas strādājošo kategorijas reputāciju.

1.11. EESK iesaka ieviest lielāku pārredzamību, sevišķi risku identificēšanā. Ārpusbiržas tirgiem nevajadzētu būt atvērtiem divpusējiem darījumiem, bet tiem jādarbojas tikai ar galveno darījuma partneri, kas, uzraugot kopējo riska līmeni, var ierobežot piekļuvi darījumiem tiem dalībniekiem, kuri ir pārmērīgi pakļauti riskam. Darījumiem vajadzētu notikt vienotā platformā vai vismaz noteiktā platformu kopumā, tādējādi uzlabojot tirgu pārredzamību.

1.12. Finanšu nozarē uzņēmumu sociālajai atbildībai jāizpaužas visās darbībās un attieksmē. Priekšroka tika dota pārdošanas apjomiem, nevis pienācīgām investīcijām. Jāatgriežas pie augstas profesionālās ētikas, un nozares apvienībām jārosina uzņēmumi rīkoties pienācīgi, īstenojot preventīvus pasākumus un sodot tos uzņēmumus, kas ir atzīti par vainīgiem saistībā ar ļaunprātīgu rīcību, krāpšanu vai citu krimināli sodāmu rīcību.

1.13. Valstu un Eiropas iestāžu atvērtāka un demokrātiskāka pārvaldība, kurā regulēšanas un uzraudzības darbībā ir iesaistītas ieinteresētās personas. Uzņēmumu pārvaldībā jābūt atzītai darba ņēmēju, uzņēmumu, patērētāju un lietotāju lomai. EESK iesaka plašāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību apspriešanā un ietekmes novērtēšanā. Nesenajos Komisijas lēmumos par ekspertu grupu izvēli priekšroka joprojām tiek dota vienīgi nozarei, pienācīgi neiesaistot patērētājus un darba ņēmējus. EESK atkārtoti iesaka nodrošināt līdzsvarotu pilsoniskās sabiedrības pārstāvību Komisijas organizētajās ekspertu grupās un komitejās.

1.14. Uzņēmumu pārvaldība, turklāt godīguma un pārredzamības prasības attiecas gan uz administratoriem, gan uz akcionāriem, kuru kapitāla izcelsme līdz šim automātiski tikusi uzskatīta par likumīgu, lai gan skandalozi piemēri liecina, ka tas ne vienmēr tā ir.

1.15. Vadītāju loma ir kļuvusi pārmērīga, tāpat arī viņu atalgojums ir sasniedzis astronomiskus apjomus, kas tika saglabāti pat pēc nacionalizācijas, lai glābtu dažas iestādes no bankrota. Ir vajadzīga nopietna politika, ar ko ierobežo prēmijas, kuras, iespējams, varētu izmaksāt, ja vidējā termiņā ir stabili rezultāti, kas pārsniedz sistēmas vidējos rādītājus. Arī attiecībā uz darbiniekiem ir vajadzīgi stimuli, kas ir saistīti ar atbildīgu pārdošanu, nevis banku produktu kampaņām bez patērētāju vajadzību pienācīgas ievērošanas; šiem stimuliem būtu jāveicina cilvēkkapitāla kvalitāte profesionālā ieguldījuma, klientu apmierinātības un augstākas profesionalitātes izteiksmē.

1.16. EESK iesaka valstu uzraudzības iestādēm apstiprināt nopietnus un efektīvus pasākumus; šīs iestādes nešķiet pārāk pārliecinātas par tādu pasākumu lietderību, kuri ir ne vien pamācoši, bet kalpo arī atklāta vai slēpta riska profila saglabāšanai nākotnē. Būtu bijis iespējams izvairīties no daudziem ļoti riskantiem darījumiem, kas tika veikti, lai palielinātu peļņu un prēmijas.

1.17. Saskaņā ar Bāzeles II principiem EESK aicina no ES tiesību aktiem svītrot atsauci uz vērtējumiem saistībā ar ieguldījumu klasifikāciju un no tās izrietošo segumu riska kapitāla fondos un aicina valstu iestādes pārskatīt ieguldījumu politiku.

1.18. Dalībvalstu valsts parādu klasifikāciju vajadzētu veikt tikai jaunai, neatkarīgai Eiropas aģentūrai. Paziņojumi par valsts parāda pazemināšanu, kā tas nesen bija Grieķijas un citu grūtībās nonākušo Eiropas valstu gadījumā, ir radījuši nopietnas problēmas tirgos, pamudinot uz plašiem spekulatīviem uzbrukumiem emisijām un vēršot plašumā iespaidu par smagu krīzi.

1.19. Grieķijai piešķirtais atbalsts palīdzēs aizsargāt starptautisko finanšu sistēmu, kas ir garantējusi Grieķijas parādu simtiem miljardu euro apmērā un uzticējusies arī pasaules visnozīmīgākajai komercbankai, kura slēpa ievērojamus finansējumus, kas neparādījās Atēnu oficiālajā bilancē. Tikai Francijas bankas (76,45 miljardi) un Vācijas bankas (38,57) vien piešķīra aizdevumu 115 miljardu apmērā. Eiropas nodokļu maksātājiem kārtējo reizi būs jāmaksā par nelikumīgu rīcību. Grieķijas iedzīvotājiem būs jāmaksā milzīgs ekonomiskais un sociālais rēķins.

1.20. EESK uzskata, ka ir lietderīgi padziļināti izskatīt jautājumu par dažu finanšu darbību, sevišķi to, kas ir acīmredzami spekulatīvas, aplikšanu ar nodokli. Par šo tematu nesen ir pieņemts atzinums.

1.21. EESK iesaka izveidot integrētas krīzes pārvaldības sistēmas, kurās ir paredzēti efektīvi agrīnās brīdināšanas, novēršanas un krīzes pārvarēšanas kritēriji. Ir jāattīsta uzticami savstarpējās atbildības mehānismi starp dalībvalstu iestādēm, sevišķi attiecībā uz lielajām Eiropas grupām. Piemēram, Centrāleiropā un Austrumeiropā finanšu tirgi atrodas gandrīz tikai Rietumu apdrošināšanas sabiedrību un banku rokās.

Ekonomiskās krīzes pagrieziena punkts? Neticu spontāniem pagrieziena punktiem. Tas, ko esam pieraduši saukt par ekonomikas krīzi, ir tikai cits ētiskās nabadzības apzīmējums.

Morālā nabadzība ir cēlonis, ekonomikas krīze ir tikai sekas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kas domā, ka nauda var mūs glābt no ekonomiskās lejupslīdes. Mani uztrauc šo maldu sekas. Situācijā, kādā pašlaik atrodamies, nav vajadzīgi koši teatrāli efekti vai kombinācijas.

Mums ir vajadzīga morāla attieksme pret cilvēkiem, darbu un publisko īpašumu.

Nekad vairs neatbalstīt bankrotus, vairs nekādus parādus, nekad vairs nešķiesties ar vērtībām, nekad vairs neekspluatēt darbiniekus. Mums labāk vajadzēja strādāt, lai atgūtos no pēckara nabadzības un darbs un uzkrājumi kļūtu efektīvāki, vēlamāki un godīgāki, nevis nodoties slinkumam un izšķērdībai. Tev taisnība, ir jāpārvar uzticības krīze, tomēr tas mums neizdosies ar tehniskiem, finanšu līdzekļiem vai kredītiem. Uzticība ir personīga, un to var atgūt vienīgi ar morālu rīcību un personīgu piemēru.”Tomáš Baťa, 1932. gads.

2.2.1. Komitejas atzinumos neierastais citāts ir daudz piemērotāks ievads tematam, kas šoreiz nebūs tikai zinātniska un jau vairākkārt dzirdēta krīzes, politisko kļūdu, uzraudzības iestāžu, novērtēšanas sabiedrību, finanšu sektora kā arī ieguldītāju un akcionāru analīze. Par to ir rakstīts daudz: pietiek norādīt, ka īstenotie, izskatāmie vai plānotie pasākumi mikrouzraudzības un makrouzraudzības jomā būtībā ir derīgi un racionāli; trūkst tikai organiskas un strukturālas saiknes starp tirgus uzraudzību (bankas, apdrošināšanas sabiedrības, finanšu tirgi) un maksājumu sistēmu uzraudzību. Maksājumu sistēmas var dot vērtīgus signālus — ja tos interpretē pareizi — par individuālām vājajām vietām vai sistēmiskiem draudiem. Iestādēm jāizskata iespēja pieņemt šādu savstarpējas pārbaudes sistēmu.

2.2.2. Atšķirībā no pagātnes pilsoniskā sabiedrība nedomā atstāt debates par finanšu sistēmas nākotni speciālistiem, tehniķiem un politiķiem, bet vēlas aktīvi līdzdarboties ilgtspējīgas finanšu sistēmas veidošanā, jo lēmumu sekas neizbēgami skars darba ņēmējus, uzņēmumus un iedzīvotājus. Valsts nauda, kas iztērēta, pirmkārt, lai glābtu visapdraudētākās bankas un, otrkārt, lai atveseļotu ekonomiku, kuru smacēja nepieredzēta likviditātes krīze, palielināja valsts deficītu un parādu; tie savukārt jākonsolidē, veicot papildu labojumus, kas no jauna gulsies uz iedzīvotājiem nodevu un nodokļu veidā, pēc kuriem nebija nekādas vajadzības.

2.2.3. Finanšu sistēma pēc krīzes nedrīkst un nevar būt tāda kā tā, kas bija izveidojusies pēdējo 20 gadu laikā. Ir jāatsakās no pieauguma procentiem, kuri strauji auga īstermiņa politikas rezultātā.

2.2.4. Ļoti augsta rentabilitāte piespieda vairāk motivētus uzņēmumus sākt apvienošanās posmu, kas pirms dažiem gadiem nebija iedomājams.

2.2.5. Šo apvienošanos atviegloja liberalizācija, privatizācija daudzās valstīs, bet jo sevišķi impulss, ko deva direktīvas par vienoto tirgu, ar kurām ir atceltas ne vien teritoriālās robežas, bet arī robežas starp dažādām nozares kategorijām: komercbankām, investīciju bankām, finanšu sabiedrībām, biržas uzņēmumiem, vērtspapīru depozitārijiem, maksājumu sistēmu pārvaldītājiem, apdrošināšanas sabiedrībām u.c.

2.2.6. Izveidojušos finanšu konglomerātus raksturo izteikts neviendabīgums, struktūru sarežģītība, savstarpēji saistītas akciju sabiedrības, zelta akcijas (golden shares) (sevišķi attiecībā uz bijušajām publiskajām bankām), kas šo struktūru vispārēju uzraudzību padarīja ārkārtīgi sarežģītu, ja ne neiespējamu. Tikai tagad, pēc tirgus satricinājumiem, sākam saprast, ka ir vajadzīgi starptautiski uzraudzības veidi. Tomēr lēmumu pieņemšanas procesi virzās pārāk gausi. Ietekmīgas finanšu organizācijas cenšas ierobežot iestāžu regulēšanas darbības, un tām ir izdevies pārliecināt dažu Eiropas valstu valdības atbalstīt viņu argumentus. Larosière ziņojums, ar to saistītās direktīvas, Bāzeles II vienošanās pārskatīšana un Starptautisko grāmatvedības standartu padome (IASB) noteikumu grozījumi virzās ar lielām grūtībām, un daudzi pārmaiņu solījumi, šķiet, tiek atstāti novārtā.

2.3.1.1. Augsta rentabilitāte vienmēr ir uzskatīta par uzņēmuma veselības rādītāju. Atkārtoti ieguldot peļņu, tā sekmē arī uzņēmuma paplašināšanu. Uzņēmums, kura pašu kapitāla rentabilitāte ir 10 %, atkārtoti ieguldot visu peļņu, var pieaugt par 10 % gadā, ja saglabā nemainīgu parādsaistību un pašu līdzekļu attiecību. Ja uzņēmums aug ātrāk, tas nozīmē, ka tas palielina parādsaistību apjomu vai arī pašu kapitālu.

2.3.1.2. No tā izriet, ka visrentablākajiem uzņēmumiem ir lielākas izaugsmes un attīstības iespējas.

2.3.2.1. Lai uzlabotu rentabilitāti, bieži vien jāuzņemas lielāki riski. Šajā sakarā tiek uzskatīts, ka svarīga ir riskam atbilstoša rentabilitāte. Vienīgi riskam atbilstošas rentabilitātes palielināšana ir reāla jaunas vērtības radīšana (akcionāriem, tas ir, ne vienmēr pārējām ieinteresētajām personām).

2.3.2.2. Kas nosaka, vai rentabilitāte atbilst riskam? Tas, protams, ir finanšu tirgus.

2.3.2.3. Ko šajā sakarā mums iemācījusi krīze? Lūk, ko: lai gan ir uzlabojusies spēja interpretēt un novērtēt daudzus riskus, tirgus ne vienmēr spēj tos pareizi kvantitatīvi izteikt.

2.3.2.4. No tā izriet, ka gan attiecībā uz atsevišķiem uzņēmumiem, gan ekonomiku kopumā daži rentabilitātes un attīstības modeļi šķita veiksmīgi tikai tāpēc, ka netika pareizi novērtēti to riski.

2.3.2.5. Vissvarīgākā krīzes mācība ir tā, ka mēs nekad nespēsim pareizi novērtēt visus riskus.

2.3.3.1. Divi galvenie rentabilitātes virzītājspēki (ne tikai attiecībā uz finanšu uzņēmumiem) ir šādi:

2.3.3.2. Minēto iemeslu dēļ daudzu finanšu tirgus dalībnieku lozungi ilgu laiku bija šādi: “jo lielāks, jo labāks” un “finanšu inovācija ir vērtība”. Realitātē riski saistībā ar šiem faktoriem tika novērtēti pārāk zemu. Atgādināsim tos:

2.3.3.3. Lielums — apjomradīti ietaupījumi: galvenais risks ir sistēmiskais risks saistībā ar “pārāk liels, lai bankrotētu” (“too big to fail”).

2.3.3.4. Piedāvājuma plašums — diversifikācijas radīti ietaupījumi; galvenais joprojām ir sistēmiskais risks, ko varētu izteikt ar šādu apgalvojumu “pārāk cieši savstarpēji saistīts, lai bankrotētu” (“too interconnected to fail”).

2.3.3.5. Finanšu inovācija: finanšu inovācija nozīmē jaunu produktu/pakalpojumu ieviešanu, lai pārvaldītu jaunus riskus vai pārvaldītu zināmos riskus ar jauniem paņēmieniem. Ja tās būtu parastas darbības, citi jau būtu tās izdarījuši. Ar to saistītie riski bieži vien tiek novērtēti ļoti aptuveni.

2.4. Finanšu krīzes pamatā ir slikti novērtēti finanšu inovācijas riski. Vienlaikus inovācija ir svarīga, lai panāktu augstu rentabilitāti — pārāk augstu, ņemot vērā attīstīto valstu tautsaimniecību izaugsmes straujumu. Ir jānonāk pie problēmas cēloņiem, nevis sekām; ir jāpieņem rentabilitātes un izaugsmes līmeņi, kas ir mazāki par divciparu skaitli, kurš ne vien tika uzskatīts par leģitīmu, bet pēc kura tiekties bija pat pienākums. Tas ir tāpēc, ka pēc definīcijas pastāv ļoti liela iespēja, ka ārkārtīgi augsta rentabilitāte ekonomikā, kas vairs nevar augt tāpat kā pirms 50 gadiem, saistās ar riskiem, kurus nevar ignorēt. Ja skaidri nepateiksim, ka attīstītā ekonomikā nav saprātīgi un ir kaitīgi tiekties no ieguldījumiem saņemt divciparu ienākumus, turpināsim iet pa ceļu, kas mūs gandrīz noveda līdz sistēmas sabrukumam.

Finanšu sistēma darbojas gan kā finanšu un monetāro darbību, gan kā risku starpniece. Riska starpniecība galvenokārt notiek ar atvasināto finanšu instrumentu līgumu starpniecību, pārsvarā ārpusbiržas tirgos. Monetārā politika var tieši ietekmēt monetāro un finanšu starpniecību, bet tā ir bezspēcīga pret atvasinātajiem finanšu instrumentiem. Atvasinātie finanšu instrumenti faktiski izmanto tikai minimālas likviditātes summas.

Atvasinātie finanšu instrumenti bija finanšu inovācijas galvenais līdzeklis. Ārpusbiržas tirgus bija riska dalīšanas vieta, kurā riski, ko sākotnēji uzņēmās viens dalībnieks, tika nodoti un dalīti neskaitāmos darījumos. Teorētiski tam vajadzētu novest pie fragmentācijas un līdz ar to — pie risku sākotnējo destabilizējošo iezīmju vājināšanās. Tomēr netika ņemti vērā neskaitāmi minēto darījumu savstarpējie savienojumi, padarot grūti kontrolējamu darījuma partnera risku (faktiski zaudējot pārskatu pār vispārēju risku) un izraisot situāciju “pārlieku cieši savstarpēji saistīti, lai bankrotētu” (“too interconnected to fail”).

Ir kļūdaini apgalvot: tā kā finanšu inovācija ir veicinājusi krīzes priekšnoteikumus, tā jāuztver negatīvi. Tomēr nevar arī domāt, ka notikušais vienkārši ir nejaušs negadījums; tas liecina, ka sistēma tāda, kāda tā bija, nav pieņemama.

Integrētai risku kontroles struktūrai jādarbojas trijos virzienos: instrumenti, tirgi un iestādes.

Tā vietā, lai aizliegtu jaunu instrumentu radīšanu, vajadzētu piemērot kaut ko līdzīgu reģistrācijas mehānismam, ar kura palīdzību noteikt, kam tos var piedāvāt. Nereģistrētus instrumentus var izmantot tikai kvalificēti dalībnieki. Tiktu piemērots tas pats princips, kas medikamentiem: dažus var pārdot gandrīz brīvi, citus — ar ārsta recepti, vēl citus — tikai specializētās struktūrās.

Tradicionālā mikrouzraudzība, lai kontrolētu starpnieka individuālo stabilitāti, ir nepietiekama. Lai izveidotu makrouzraudzības sistēmu, jāņem vērā divas svarīgi ārējie faktori:

2.7.2.1. Izmantojot tā saucamo “ēnu banku sistēmu”, tika sasniegti ne vien leģitīmi lielāka elastīguma mērķi, bet tā palīdzēja arī izvairīties no uzraudzības noteikumiem. Reglamentēti dalībnieki, piemēram, bankas, to izmantoja tā sauktās “uzraudzības arbitrāžas” nolūkā; citiem vārdiem, lai palielinātu piesaistītos līdzekļus pretēji tiesiskajā regulējumā noteiktajam. Šī sistēma jāiekļauj tiesību aktu ietekmes zonā. Bankas nedrīkst spēt izmantot minēto sistēmu, lai izvairītos no kapitāla prasībām.

Krīze nepārprotami parādīja, ka ne visās situācijās finanšu tirgiem ir autonomas spējas izlabot pašiem savas kļūdas, panākot jaunu līdzsvaru. Tādējādi ir iespējama diezgan strauja pāreja no darījumu pārpilnības uz nelikviditāti.

2.7.3.1. Ja darījumi ir divpusēji, kā tas ir, piemēram, ārpusbiržas tirgos, iestādes bankrots var ātri aptvert daudzus partnerus, rezultātā radot sistēmisku risku. Lai ierobežotu tirgu sistēmiskos riskus, divpusējie darījumi jāaizvieto ar darījumiem ar galveno darījuma partneri; turklāt darījumiem vajadzētu norisināties vai nu vienotā platformā, vai noteiktā platformu kopumā, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību. Ir iespējams, ka saistībā ar šiem nosacījumiem ir vajadzīga darījumu līgumu lielāka standartizācija: tas nav nevēlams blakusefekts, bet gan pozitīvs rezultāts, kas uzlabos tirgu pārredzamību.

3.1. Kontrolēt tirgus ir grūti, tomēr vēl grūtāk ir kontrolēt pārvaldību. Kaut arī šķiet, ka kontrole jāveic reāla vai ar līgumiem noteiktā vairākuma turētājiem, tomēr praksē dažādi tiesību akti, no kuriem vieni ir liberālāki par citiem, ļauj veidot neskaidras izcelsmes finanšu struktūras. Papildus vispārējai pārredzamības problēmai nāk klāt tāds sarežģīts jautājums kā slēpto struktūru vai finansiālās noziedzības iesaistīšanās finanšu sistēmā. Tas attiecas uz valsts vai publiski kontrolētiem ieguldījumu fondiem, naudas atmazgāšanu, izvairīšanas no nodokļu maksāšanas, nodokļu paradīzēm; citiem vārdiem sakot, “neskaidru” interešu klātbūtni (ne vienmēr vairākumā). Problēma attiecas ne tikai uz lielajām grupām; tā aptver, varbūt pat lielākā mērā, daudzus finanšu uzņēmumus un ieguldījumu fondus, kas ne vienmēr ir lieli. Attiecībā uz biržas darījumiem direktīvās ir paredzēti noteikumi personu uzņemšanai vadības un pārvaldības struktūrvienībās, bet nekas nav teikts par kapitāla veidu un izcelsmi, netieši pieļaujot, ka tā ir likumīga. Runa nav par jaunu noteikumu ieviešanu, bet par operatīvas saiknes izveidošanu starp izmeklēšanas un uzraudzības iestādēm.

3.2. Lielo grupu Ahileja papēdis bieži vien ir vāja pārvaldība, kuru savām vajadzībām veidojuši vadītāji, kas ir kļuvuši patiesie uzņēmumu saimnieki. Kapitāla atšķaidīšana tirgus dalībnieku pakāpeniskas integrācijas dēļ pakāpeniski vājināja galvenos akcionārus tiktāl, ka dažos gadījumos tie nevarēja turēties pretī naidīgiem pārņemšanas piedāvājumiem. Konkurenti vispirms iegādājās, bet pēc tam sadalīja starptautiska līmeņa lielās grupas, izraisot ļoti negatīvas sekas reālajai ekonomikai un darba ņēmējiem.

3.3. “… salīdzinoši tuvā nākotnē sabiedrība būs organizēta pilnīgi atšķirīgā fundamentālo ekonomikas, sociālo un politisko institūciju sistēmā, kurā atšķirsies arī svarīgākās sociālās vai ideoloģiskās pārliecības. Jaunajā sociālajā struktūrā jauna grupa jeb šķira — vadītāji — būs dominējošā jeb valdošā šķira.” (James Burnham, The Managerial Revolution: What is Happening in the World. New York: John Day Co., 1941).

3.4. Politiskā vara, kas pārsvarā ir pakļauta lielajiem banku vadītājiem, ir atbalstījusi šo pārmaiņu. Pat sakarā ar nesenajām banku piespiedu iegādēm, ko veica dažas valstis, tā nav spējusi ieviest kaut nedaudz kārtības vadītāju un akcionāru attiecībās. Prezidenta Obamas skandalozā sakāve attiecībā pret AIG vadītājiem, kas piesavinājās 165 miljonus dolāru, tos tieši atskaitot no 170 miljardiem, kurus ieskaitīja ASV Valsts kase, ļauj izprast vadītāju nesamērīgās un minētajā gadījumā bezkaunīgās un augstprātīgās varas apmēru. Savienotajās Valstīs lielās bankas spēja atgūties, pateicoties stimulējošiem 787 miljardiem ASV dolāru, ko samaksāja nodokļu maksātāji. Tās izmaksāja prēmijas banku vadītājiem (49,5 miljardi tikai Goldman Sachs, JpMorganChase un Morgan Stanley). Pašlaik, joprojām pateicoties brīnumainajām prēmijām, šīs bankas pat īsteno nodokļu ietaupījumus. Tā kā šie maksājumi ir atskaitāmi no nodokļiem, visa sistēma (Robert Willens LLC aplēses) ietaupīs aptuveni 80 miljardus. Eiropā skaitļi ir pieticīgāki, bet RboS izmaksāja 1,3 miljardus sterliņu mārciņu. Nekas nav mainījies!

3.5. Ir nopietni jāpārdomā pārvaldības mehānismi, pārdalot varu uzņēmumos starp akcionāriem un vadītājiem, katru noliekot savā vietā.

3.6. Ieinteresēto personu līdzdalība pārvaldībā un progresīvāka ekonomiskā demokrātija var sekmēt varas līdzsvarošanu un pārorientēt uzņēmumu stratēģijas no īstermiņa uz ilgtermiņa stratēģijām, radot būtiskas priekšrocības visai ekonomikai.

3.7. Pēc bezrūpīgā divciparu izaugsmes posma jauno finanšu sistēmas virzienu vajadzētu raksturot ilgtspējīgai un stabilai peļņai, pārdomātai risku pārvaldībai un uzmanīgai ieguldījumu politikai.

4.1. Finanšu sistēmas neaizvietojamajai nozīmei resursu novirzīšanā uz ražošanu ir acīmredzami pozitīva sociālā ietekme. Nodarbinātība, uzņēmumu radītā bagātība, citastarp izmantojot banku atbalstu, ļauj pārdalīt labklājību un pakalpojumus sabiedrībai. Riska sadalījums ar apdrošināšanas uzņēmumu starpniecību rada stabilu un mierīgu vidi ekonomiskajai darbībai.

4.2. Tomēr sociālo funkciju nedrīkst jaukt ar riska “sociālo” novērtējumu. Banka ir tāds pats uzņēmums kā jebkurš cits, un tai jābūt atbildīgai par tai uzticētajiem naudas līdzekļiem; bankai, kas finansē uzņēmumu, kuram draud bankrots, var iestāties kriminālatbildība. Ja banka šādi rīkojas ar privātpersonām, to var apsūdzēt par pamudināšanu uz pārmērīgām parādsaistībām.

4.3. Vienīgais derīgais kritērijs, lai piešķirtu kredītu, ir stingrs, objektīvs un atbildīgs risku novērtējums, kuru, protams, papildinātu piešķirto līdzekļu sociālo mērķu novērtējums. Ir atšķirība starp to, kas lūdz līdzekļus, lai paplašinātu ražošanu vai izvairītos no darbinieku atlaišanas, un to, kurš vēlas pārcelt savu darbību uz ārzemēm. Tie ir universāli kritēriji, kas attiecas uz visām bankām — lielām vai mazām —, akciju vai kooperatīvām sabiedrībām un krājbankām, kā arī bankām, kuras veic tā saucamās “sociālās” funkcijas, piemēram, mikrokredīts, ētiskais vai sociāli atbildīgais kredīts.

5.1. Tomáš Baťa gandrīz pirms 80 gadiem norādīja pareizo ceļu: noteikta atgriešanās pie profesionālās ētikas; to vērtību un principu atdzimšana, kas laika gaitā ir ļoti novājinājušies; ieguldītāju mērenākas, bet stabilākas peļņas normas pieņemšana, izmantojot ilgtermiņa politiku; izteikti spekulatīvas darbības nodalīšana no pārējās finanšu darbības, kā arī efektīvāka tās regulēšana.

5.2. Pārredzama finanšu sistēma, kas sniedz pietiekamu informāciju, lai izskaidrotu ar piedāvātajiem darījumiem saistīto risku, neatkarīgi no tā, vai runa ir par apgrozījuma kredītkartēm (dažiem ļoti lieliem karšu izsniedzējiem nesen tika aizliegts turpināt pārdot produktus, ar kuriem pārkāpj likumus pret augļošanu un naudas atmazgāšanu!), vienkāršiem vai sarežģītākiem finanšu produktiem.

5.3. Sociāli atbildīga finanšu sistēma. Tiekšanās pēc ātras peļņas daudzus finanšu uzņēmumus pamudināja dot priekšroku kvantitātei, pārdošanas apjomam, nevis klientam sniegto pakalpojumu kvalitātei. Daudzi cilvēki ļāva sevi ietekmēt ar priekšlikumiem iegādāties finanšu produktus, kas noguldītāju vajadzībām izrādījās pilnīgi nepiemēroti. Šajos gadījumos notika pārdošana pretēji veselajam saprātam un profesionālajiem pamatstandartiem, nevis pārdošana, sekojot labam padomam. Lai sasniegtu labākus rezultātus, šo pārdošanu stimulēja nemitīgs komerciāls spiediens, ikdienā izmantojot prēmijas un balvas, kā arī darbības, kuras var pielīdzināt vajāšanai (mobbing) attiecībā pret tiem, kuriem neizdevās sasniegt prasītos, arvien augstākos rezultātus. Principam, ko nosaka likums par komerciālu krāpšanu un slēptiem defektiem, būtu jāattiecas arī uz finanšu sistēmu.

5.4. Ētiski atbildīga finanšu sistēma. Nozares apvienībām vajadzētu veikt pasākumus, lai novērstu nepieļaujamas parādības un uzņemtos par brīdinājumu citiem sodīt tos uzņēmumus, kas atzīti par vainīgiem ļaunprātībā, krāpšanā vai citā krimināli sodāmā rīcībā. Līdz šim šādas nostājas nav bijis.

5.5. Efektīvāk regulēta un kontrolēta finanšu sistēma. Finanšu sistēmas dalībnieku skaits palielinās, un vienlaikus samazinās uzraudzības iestāžu spēja rūpīgi sekot tirgus pārmaiņām un sakārtot tirgus, kā arī tos norobežot no nevēlamiem dalībniekiem vai pat noziedzīgām organizācijām. Jāveic darbs racionalizācijas, attīrīšanas un kārtības ieviešanas jomā. Lai gan arī finanšu jomā vajadzētu izmantot visprogresīvākos pārvaldības modeļus, tā nav tāda pati nozare kā visas pārējās. Tā pārvalda īpašu kapitālu — noguldītāju un klientu uzticību —, kura ir nepieciešama tās darbībā. Pietika ar AAA vērtējumu, ko piešķīra vērtspapīriem, lai noguldītājs justos pilnīgi mierīgs. Realitāte parādīja, ka drošuma mehānismi vēl ne tuvu neatbilst to mērķim.

5.6. Inovatīva finanšu sistēma. Ekonomikas virzītājspēkam arī turpmāk jābūt jaunu finanšu instrumentu meklējumiem, kas labāk atbilstu tirgus prasībām. Samazināt piesaistītos līdzekļus, palielināt aizsardzības iespējas pret riskiem un aprobežoties ar adekvātu peļņu — šādi var notikt atgriešanās nākotnē. Pēc diviem soļiem, kas avantūrisma rezultātā sperti atpakaļ, jāsper trīs soļi uz priekšu, uz ilgtspējīgas attīstības nākotni.

Briselē, 2010. gada 16. septembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI