Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Iekšējā tirgus sociālā dimensija” (pašiniciatīvas atzinums)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2009. gada 16. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 5. maijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (2010. gada 14. jūlija sēdē), ar 143 balsīm par, 15 balsīm pret un 19 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.1. Sociālā dimensija ir viens no iekšējā tirgus pamatelementiem. Tai ir vairāki aspekti. Šajā atzinumā cita starpā aplūkoti ekonomiskie un tiesiskie aspekti. Nesenie notikumi raisa jautājumus par sociālās dimensijas spēju aizsargāt darba ņēmējus. Iekšējais tirgus nevar pienācīgi darboties bez spēcīgas sociālās dimensijas un iedzīvotāju atbalsta.

1.2. EESK ir noteikti pārliecināta, ka Eiropas Savienībai ir svarīga loma sociālajā jomā, jo dalībvalstis vienas pašas nespēj atrisināt sociālās problēmas. Lai radītu politisko atbalstu, solidaritāti un saskaņotību, Eiropas Savienībai jāpievērš lielāka uzmanība savas politikas sociālajiem aspektiem.

1.3. Daudzas nelabvēlīgas norises cita starpā ir radījušas apdraudējumu sociālajai dimensijai. Eiropas ekonomika piedzīvo smagākās problēmas pēdējo gadu desmitu laikā. Tikusi pieļauta finanšu burbuļu veidošanās, un novārtā pamesti kontroles mehānismi un tradicionālā risku novērtēšana. Tā rezultātā ir pieaudzis bezdarbs, un darba tirgus un sociālā situācija turpina pasliktināties. Tāpēc nodarbinātības jautājumiem arī turpmāk jābūt vienai no ES darba kārtības galvenajām prioritātēm. Lai finansētu labklājības sistēmas, Eiropai ir vajadzīga ilgspējīga attīstība un augsts nodarbinātības līmenis apvienojumā ar kvalitatīvu darba tirgu.

1.4. Pēdējā desmitgadē sociālās aizsardzības sistēmās veiktas reformas, lai tajās veicinātu efektīvākus nodarbinātības stimulus ar mērķi nostiprināt darba vērtību un no jauna integrēt cilvēkus darba tirgū. Tomēr viens no panāktajiem rezultātiem ir nevienlīdzības palielināšanās, tādējādi saasinot sociālās problēmas. Nodarbinātībai un labklājības sistēmām ir izšķiroša nozīme nabadzības mazināšanā; bez sociālajiem pabalstiem palielinātos nevienlīdzība un krīzes sociālā ietekme būtu straujāka un smagāka. Daudzās dalībvalstīs finanšu sistēmas stāvokļa strauja pasliktināšanās izraisa faktisku vai potenciālu valsts parāda krīzi, tādējādi radot ievērojamu spiedienu uz sociālās aizsardzības sistēmām. Daži iespējamie minētās problēmas risinājumi ir pastiprināta un ilgtspējīga saimnieciskā darbība, finanšu tirgu regulēšana un ieguldījumi pētniecībā un izglītībā.

1.5. Iekšējais tirgus ir “arēna”, kurā izpausmi rod gan sociālā dimensija, gan citas dimensijas. Lai panāktu uzplaukumu, jāpanāk ilgtspējīga ekonomikas izaugsme un jārada darbavietas, kas savukārt rada nodokļu ieņēmumus, kuri veido pamatu sociālajiem maksājumiem. Bezdarba līmenis un fiskālā nelīdzsvarotība liecina par to, ka vēl daudz jādara, lai uzlabotu pašreizējo situāciju.

1.6. Zināmas šaubas rodas par sociālās dimensijas tiesiskajiem aspektiem, jo Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumi četrās lietās (Viking, Laval, Rüffert un Luxemburg) ir izraisījuši spraigas diskusijas politiskajās un akadēmiskajās aprindās saistībā ar iespējamām bažām par pieaugošo sociālā dempinga risku. Eiropas Parlaments, akadēmiskās aprindas, kā arī darba ņēmēju pārstāvības organizācijas (1) ir paudušas bažas par minētajiem nolēmumiem. Citi ir pārliecināti, ka EKT nolēmumi minētajās lietās sekmēs iekšējā tirgus darbības pilnveidošanu.

2.1. EESK 1987. gadā pieņēma atzinumu (2) par iekšējā tirgus sociālajiem aspektiem. EESK ierosināja, lai Eiropas Kopiena nodrošina vairākas sociālās pamattiesības saistībā ar darba tirgu. Komiteja vēlējās nodrošināt, lai nesen izveidotā iekšējā tirgus darbība neradītu tirgus traucējumus, un uzsvērt, ka Kopiena izvirzījusi arī sociālus mērķus. Sociālā dimensija aptver Eiropas līmeņa tiesību aktus un vienošanās ar mērķi nodrošināt, ka darbavietās tiek ievērotas darba ņēmēju pamattiesības. Taču minētā mērķa sasniegšanai nepieciešama arī sadarbība, lai veicinātu nodarbinātību Eiropas Savienībā.

2.2. Pēc minētā atzinuma Eiropas Komisija publicēja vairākus dokumentus, ar kuriem tika aizsākta iekšējā tirgus sociālās dimensijas plašāka un dziļāka interpretācija (3). Komisija norādīja, ka “iekšējā tirgus sociālā dimensija ir viens no šā projekta pamatelementiem, jo runa ir ne tikai par ekonomikas izaugsmes stiprināšanu un Eiropas uzņēmumu ārējās konkurētspējas palielināšanu, bet arī par visu pieejamo resursu efektīvāku izmantošanu un vienotā tirgus priekšrocību taisnīgu sadalījumu” (4).

2.3. EESK 1989. gadā sniedza ievērojamu ieguldījumu Sociālās hartas izstrādē, ar kuru darba ņēmējiem noteiktas sociālās pamattiesības, kuru ievērošanu nedrīkst apdraudēt konkurences spiediena dēļ vai konkurētspējas paaugstināšanas labā. EESK uzskata, ka šādu pamattiesību ievērošana paredz, ka tās nedrīkst ierobežot bez attaisnojoša iemesla.

2.4. Šajā atzinumā mēģināts aplūkot dažus no svarīgākajiem nesenajiem notikumiem, kas ietekmējuši sociālās dimensijas funkcionēšanas iespējas. Pēdējos gados EESK ir pieņēmusi arī citus atzinumus par sociālo dimensiju, kuri daļēji izmantoti šā atzinuma izstrādē (5). Viens no izejas punktiem ir atziņa, ka sociālajā tirgus ekonomikā iekšējais tirgus nevar pienācīgi darboties bez spēcīgas sociālās dimensijas vai Eiropas iedzīvotāju atbalsta. Pienācīgi funkcionējošam vienotam tirgum ir daudz priekšrocību, un tās ir svarīgas uzņēmumiem, strādājošajiem, iedzīvotājiem un ekonomikai kopumā. Tomēr no līgumu preambulas izriet, ka iekšējais tirgus tika veidots kā instruments iedzīvotāju labklājības veicināšanai un nevis kā pašmērķis.

2.6. “Sociālā politika” ir dalībvalstu un Eiropas līmeņa kopīga kompetence. Lielākā daļa noteikumu šajā jomā tika pieņemti, lai nodrošinātu pārvietošanās brīvību darba ņēmējiem un brīvību veikt uzņēmējdarbību iekšējā tirgū. Neraugoties uz to, sociālās dimensijas loma kļuva arvien nozīmīgāka. Turpmākie līgumi paplašināja balsu vairākuma sistēmas piemērošanu tādās jomās kā vienlīdzīgas iespējas regulējošie tiesību akti, darba ņēmēju informēšana un uzklausīšana un nodarbinātības veicināšanas pasākumi. Tomēr tiesību aktiem nebija (un nav) juridiska pamata, lai tos attiecinātu uz tādiem jautājumiem kā darba samaksa, biedrošanās tiesības, tiesības streikot vai tiesības uz lokautu, lai gan šie jautājumi ir pieminēti EKT spriedumos un ES tiesību aktos. Ar Nicas līgumu Eiropas Savienības Pamattiesību hartai tika piešķirts oficiāls statuss. Ar Lisabonas līgumu šīs tiesības tikušas oficiāli apstiprinātas, nosakot Pamattiesību hartu par saistošu.

2.7. Sociālā politika galvenokārt ietilpst dalībvalstu kompetencē. Tomēr sociālās problēmas, ko izraisa norises pasaulē un Eiropā, ietekmē dalībvalstu iedzīvotājus, un tādēļ ir nepieciešama saskaņota Eiropas līmeņa pieeja. Eiropas Savienība ir risinājusi dubultās kompetences dilemmu, izmantojot dažādas metodes. Tā ir centusies saglabāt sociālās normas, nosakot virkni minimālo standartu. Vēl viena pieeja ir atklātā koordinācijas metode. Atklāto koordinācijas metodi var piemērot labāk un efektīvāk, izmantojot nesen ieviesto “kopīgo principu” pieeju un ļaujot organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai Eiropas līmenī piedalīties Lisabonas stratēģijas mērķu formulēšanā un pat to apspriešanā (6).

2.8. Eiropas tiesību aktu kopums sociālajā jomā ir ievērojams: kopš Eiropas Savienības izveides pieņemtas aptuveni 70 direktīvas un regulas. Lielākā daļa no tām pieņemtas pēc 1985. gada. EESK ir noteikti pārliecināta, ka Eiropas Savienībai ir svarīga sociālā loma. Dalībvalstis vienas pašas nespēj atrisināt sociālās problēmas. Lai radītu politisko atbalstu, solidaritāti un saskaņotību, Eiropas Savienībai jāpievērš lielāka uzmanība savas politikas sociālajiem aspektiem, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu.

3.1.1. Eiropas ekonomika saskaras ar smagākajām problēmām pēdējo gadu desmitu laikā. Kopš 2008. gada otrā pusgada (7) pasaules ekonomika piedzīvojusi strauju ekonomisko lejupslīdi, kas izrādījusies daudz nopietnāka, nekā tika gaidīts vairumā valstu. Tiklīdz valstu ekonomikās bija vērojamas pazīmes, kas liecināja par atlabšanu pēc banku krīzes, tās no jauna apdraud valsts parāda krīze un veicamo bargo korektīvo pasākumu slogs.

3.1.2. Pieaug bezdarbs, kas padara situāciju vēl smagāku. Finanšu krīzes netiešās ietekmes un aizdevēju prasību dēļ ir veikti labklājības sistēmu, pensiju un sociālo pabalstu samazinājumi. Tas saasinās nabadzības problēmu un nostādīs vismazāk aizsargātās sabiedrības grupas nelabvēlīgā situācijā, tādējādi radot apburto loku. Daudzi Eiropas uzņēmumi, neraugoties uz krīzes ietekmi, sadarbībā ar valsts nodarbinātības dienestiem ir veikuši pasākumus, lai saglabātu savu darbaspēku, tādējādi nodrošinot cilvēkiem darbu.

3.1.3. Pēkšņā notikumu attīstība un to straujā izplatīšanās norāda uz jauniem globalizētās ekonomikas fenomeniem. Tam ir daudzi iemesli. Monetārā un valūtas maiņas politika, kuras sekas bija nesamērīga likviditāte; atsevišķu jomu vai tirgus dalībnieku nepietiekams regulējums vai tā pilnīgs trūkums; tiekšanās pēc nereāli augstas peļņas, tirgus dalībniekiem, kā arī uzraudzības un regulējošajām iestādēm nepietiekami novērtējot vai neapzinoties ar to saistītos riskus; pārmērīgas parādsaistības; makroekonomikas politiku nepietiekama koordinēšana un neatbilstošas strukturālās reformas (8).

3.1.4. Neizbēgami rodas jautājums, vai ES pašreizējā ekonomikas sistēma ar tās nepietiekamo makroekonomisko dialogu patiesībā nav saasinājusi šo krīzi? Rezultātā tikuši vājināti automātiskie stabilizatori, notikusi strauja kredītu un nevis faktiskā atalgojuma attīstība, palēninājusies izaugsme un samazinājusies iespējamība atklāt finanšu burbuļus. EESK uzskata, ka privāto parādu (bankas) pārvēršana valsts parādā (valstis un iedzīvotāji) pārmērīgi noslogo iedzīvotājus, it īpaši tāpēc, ka valsts finanšu situācijas pasliktināšanās un Stabilitātes un izaugsmes pakta uzliktie ierobežojumi rosina jautājumu par to, kā nākotnē tiks finansēti nozīmīgi ieguldījumi labklājības sistēmās.

3.1.5. Krīzes pēdējais posms atklāja, ka daudzām dalībvalstīm ir ilgtermiņā nepieņemams budžeta deficīts. Korektīva rīcība publisko finanšu atjaunošanai radīs milzīgu slogu nodokļu sistēmām, sociālajai politikai un sociālajām programmām.

3.1.6. Jāatzīmē, ka, neraugoties uz dalībvalstu valsts subsīdiju trūkumiem, kā arī ņemot vērā darba aizsardzību, Komisija apsver šo subsīdiju izmantošanu Eiropas līmenī. Atzīstami, ka konkurences politikā, it sevišķi attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un valsts subsīdijām bankām, tiek ņemts vērā sociālekonomiskais mērķis, proti, visā Eiropā saglabāt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus.

3.1.7. EESK iepriekš (9) ir norādījusi, ka Eiropas ekonomikas politikas veidotāji ir sapratuši, ka viņu līdz šim pārmērīgā pievēršanās piedāvājuma aspektiem ir jāpapildina ar makroekonomikas politiku ciklisku krīžu novēršanai. EESK tāpat atzinīgi novērtējusi apņemšanos nodrošināt labāku aizsardzību mazāk aizsargātajiem sabiedrības locekļiem un efektīvāk koordinēt ekonomikas politiku. Tomēr Komiteja ir uzsvērusi, ka ES ekonomikas atveseļošanas plāna mērogs ir relatīvi neliels salīdzinājumā ar citos pasaules reģionos pieņemtajām pasākumu paketēm.

3.2.1. EESK vairākos atzinumos (10) ir ļoti atzinīgi novērtējusi iekšējā tirgus izveidi un attīstību. Iekšējais tirgus, kas aptver visas dalībvalstis un EEZ valstis, sniedz priekšrocības patērētājiem, uzņēmumiem un darba ņēmējiem, nodrošinot vienotu normatīvo vidi personu brīvai mobilitātei un preču, kapitāla un pakalpojumu brīvai apritei.

3.2.2. Komisija ir izklāstījusi savu redzējumu par vienotā tirgus nākotni (11). Tajā norādīts, ka vienotais tirgus rada priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem un ka tas ir sekmējis jaunu darbavietu radīšanu, kā arī veicinājis izaugsmi, konkurētspēju un jauninājumus. Saskaņā ar Komisijas paziņojumu galvenās jomas, kurām nākotnē jāpievēršas, ir šādas:

Iekšējā tirgus visbūtiskākā nepilnība bija nespēja stimulēt nodarbinātību un saimniecisko darbību, veicinot investīciju ieplūšanu. Jo īpaši, nav izdevies veidot un attīstīt tehnoloģiju un pētniecību, lai ieliktu pamatus ekonomikas pārejai. Ja šīs nepilnības neizdosies labot, Eiropas ekonomiskā attīstība salīdzinājumā ar pārējo pasauli būs lēna.

3.2.3. EESK aicina veidot labāku līdzsvaru starp sociālo attīstību, labvēlīgu ekonomisko vidi un vides aizsardzību, kas ir būtiski faktori, lai nodrošinātu iekšējā tirgus netraucētu darbību un veicinātu ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību. Jo dziļāka ir iekšējā tirgus integrācija, jo svarīgāk ir īstenot līgumu mērķi nodrošināt iedzīvotāju labklājību, un līdz ar to jānodrošina labāka sociālā aizsardzība. Eiropas Savienībai, kurā darbojas 27 darba tirgi ar atšķirīgām likumdošanas tradīcijām, jānodrošina, lai noteikumi par iekšējo mobilitāti nevājinātu jau pastāvošās sistēmas. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka dalībvalstu konkurence kopējā tirgū ir vērsta uz inovāciju un nav neproduktīva vai pat iznīcinoša (12).

3.2.4. Krīze Eiropā izraisīs arī uzņēmumu pārstrukturēšanas vilni. EESK norāda, ka ES šobrīd nav kopēja stratēģiska redzējuma ne par to, kā cīnīties ar šādas pārstrukturēšanas negatīvajām sekām, ne arī par to, kā izmantot iespēju, lai paaugstinātu ES ekonomikas konkurētspēju globālajā ekonomikā. EESK aicina Komisiju sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt Eiropas nostāju, lai aizsargātu visus darba ņēmējus, kurus skar pārstrukturēšanas procesi. Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē Eiropas sociālo partneru iniciatīvu veikt pētījumu par pārstrukturēšanu ES un izveidot “ceļvedi” uzņēmumiem par to, kā efektīvāk iesaistīties pārstrukturēšanas procesā.

3.2.5. EESK (13) ir norādījusi: ja Eiropa ilgtermiņā vēlas saglabāt konkurētspēju, iekšējam tirgum ir jānodrošina ilgtspējīga izaugsme ilgā laika posmā, un tas nozīmē, ka jāņem vērā arī vides dimensija. Mērķis ir ievērojami uzlabot iekšējā tirgus darbību sociālajā tirgus ekonomikā un nodrošināt sociālo pamattiesību ievērošanu. EESK arī uzsvērusi, ka gadījumā, ja tas būs nepieciešami un vēlami, pēc iespējas ātrāk būtu jāīsteno piemēroti, īpaši pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmējus, un norādījusi, ka ekonomiskās brīvības un konkurences noteikumi nedrīkst būt pārāki par sociālajām pamattiesībām (14). EESK vienlaikus apzinās, ka jāveicina darbavietu radīšana un jāsekmē uzņēmējdarbība, kā arī jārada veselīga un ilgtspējīga dalībvalstu ekonomika.

3.2.6. Lai iekšējais tirgus pilnībā spētu pildīt savus uzdevumus, jānovērš divas nepilnības, proti, jāpievērš lielāka uzmanība un jānodrošina lielāka juridiskā noteiktība vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kuriem pašreizējās ekonomiskās krīzes laikā ir bijusi ievērojama nozīme ekonomikas stabilizēšanā, un jāattīsta starptautiskā dimensija. Eiropas Savienībai starptautiskajā līmenī kā attīstības faktoru jāpopularizē Eiropas sociālo modeli un jāapliecina sava identitāte kā kopienai, kuras locekļi savstarpēji viens otru atbalsta un kura aktīvi darbojas starptautiskos forumos ar mērķi veidot stingrāku pamatu globalizācijai. Lai globalizācija būtu taisnīga, savos ar tirdzniecību saistītajos un citos starptautiskajos nolīgumos Eiropai jācenšas panākt vienlīdzīgāku tirdzniecības un globalizācijas apstākļu nodrošināšana.

3.2.7. EESK ir noteikti pārliecināta, ka mobilitātei Eiropā arī turpmāk jābūt vienai no ES politiskajām prioritātēm. Saistībā ar to EESK ir aicinājusi tās dalībvalstis, kuras turpina piemērot pārejas noteikumus attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos, ievērot līgumos noteiktās procedūras un atcelt minētos noteikumus (15).

3.3.1. Neraugoties uz daļēju ekonomikas augšupeju, nodarbinātības rādītāji un sociālā situācija turpinās pasliktināties, jo īpaši, ņemot vērā pašreizējos pasākumus valsts parāda krīzes risināšanai. Komisija ziņo, ka prognozētie bezdarba rādītāji nākamajos divos gados sasniegs tādu līmeni, kāds nav pieredzēts daudzus gadu desmitus (16).

3.3.2. Dalībvalstīs veiktie pasākumi pozitīvi ietekmējuši nodarbinātības rādītāju un zema bezdarba līmeņa saglabāšanu. Šajā sakarā minama ieguldījumu veicināšana, darba koplīgumu slēgšanas sarunu rīkošana un valsts bezdarbnieku atbalsta shēmu finansēti īpaši darba tirgus pasākumi. Dažos pasākumos tika izmantots “iekšējais elastīgums”, piemēram, dažādas shēmas darba stundu skaita samazināšanai apvienojumā ar apmācību. Daļēji šādu noteikumu trūkuma dēļ dažās valstīs ir notikusi masveida atlaišana (17).

3.3.3. Nodarbinātības jautājumi jāizvirza par ES darba kārtības galveno prioritāti. Eiropai vajadzīgs augsts nodarbinātības līmenis apvienojumā ar kvalitatīvu darba tirgu. Kvalitatīvai nodarbinātībai ir vajadzīga kvalitatīva uzņēmējdarbība, kā arī ieguldījumi publiskajā un privātajā sektorā, lai nodrošinātu starptautisko konkurētspēju. Labklājības sistēmu finansēšana ir atkarīga no Eiropas darba tirgus spējas piesaistīt pēc iespējas vairāk darba ņēmēju. Eiropā vēl aizvien pastāv šķēršļi pilnīgas nodarbinātības sasniegšanai. Lai Eiropā nākotnē nodrošinātu augstu nodarbinātības līmeni, galvenā uzmanība pārorientēta uz elastdrošību, nodarbinātības iespējām, augstāku nodarbinātību, kā arī izglītību un apmācību, jo tās var palīdzēt izveidot efektīvākus darba tirgus. Turklāt par visaugstāko prioritāti būtu jānosaka pasākumi, kas sekmē darbavietu radīšanu un uzņēmumu dibināšanu, kā arī pasākumi, kas sekmēs ilgtspējīgu investīciju ieplūšanu.

3.3.4. Pēdējos desmit gados labklājības sistēmās ir īstenotas reformas ar mērķi veicināt efektīvākus nodarbinātības stimulus sociālās aizsardzības sistēmās saskaņā ar filozofiju, kas orientēta uz piedāvājumu, sociālo pabalstu samazināšanu un stingrākiem atbilstības kritērijiem. Tiek uzskatīts, ka šādi pasākumi mazina bezdarbu. Labklājības sistēmām jānodrošina līdzsvars starp palīdzību cilvēkiem darba meklēšanā un ienākumu atbalstu bezdarba gadījumā.

3.3.5. Šādu pasākumu efektivitāte ir atklāts jautājums. Pēdējo divdesmit gadu laikā vērojams nevienlīdzības pieaugums. Labklājības sistēmām ir izšķiroša nozīme nabadzības mazināšanā; bez sociālajiem pabalstiem palielinātos nevienlīdzība, un krīzes sociālā ietekme būtu straujāka un smagāka. Pastāv risks, ka pašreizējā krīze varētu apstādināt nodarbinātības pieauguma tendenci un uzlabojumus pārrobežu sociālajā kohēzijā, vienlaikus pastiprinot Eiropā ilgtermiņa tendenci ienākumu nevienlīdzības pieaugumam valstu iekšienē (18).

3.3.6. Pretkrīzes pasākumi daudzās dalībvalstīs ir devuši pozitīvus rezultātus. No otras puses, Komisija (19) norāda, ka daudzās valstīs bezdarbnieki nesaņem ienākumu atbalstu. Dažos gadījumos vērojamas nepilnības šo pabalstu mērķtiecīgā izsniegšanā, kas liecina, ka pabalstu sistēmas ne tikai nespēj nodrošināt visaptverošu drošības tīklu, bet arī nav pienācīgi vērstas uz tiem, kam šis atbalsts ir vajadzīgs visvairāk. Ir apdraudēta šo sistēmu stabilitāte un ilgtspēja (20). Ņemot vērā ekonomikas krīzes sekas un demogrāfisko attīstību, pastāv risks, ka labklājības sistēmas turpmāk nevis nodrošinās dzīves kvalitātes standartus, bet gan vienkārši noteiks minimālos standartus. Jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad sociālo maksājumi jau ievērojami pārsniedz dažu dalībvalstu fiskālos ieņēmumus. Lai gan ES valstīs ražīguma līmenis turpina pieaugt, tomēr pieaug arī nabadzības līmenis. Būtu jāapsver, kāpēc šķiet neiespējami apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības un nodrošināt pienācīgu darbu. Ilgtermiņā viens no risinājumiem ir publiskā un privātā sektora ekonomikas izaugsme, kuru virza konkurētspējīgu uzņēmumu attīstība.

3.3.7. Tomēr, lai saglabātu ES spēju nodrošināt piemērotu aizsardzību pret riskiem un apvienot ekonomikas izaugsmi ar sociālo progresu, ir jāpastiprina reformu process. Lai nodrošinātu piemērotu aizsardzību, jāpanāk kopīgs progress, paaugstinot nodarbinātības līmeni, ražīgumu, veidojot piemērotas fiskālās sistēmas un Eiropas sociālo sistēmu ilgtspēju un iespējas.

3.4.1. EKT nolēmumi četrās lietās (Viking, Laval, Rüffert un Luxemburg (21)) ir izraisījuši spraigas debates politiskajās un akadēmiskajās aprindās un palielinājuši gan pamatotas, gan nepamatotas bažas par pieaugošo sociālā dempinga risku. Šie nolēmumi ir izraisījuši arī Eiropas iestāžu un sociālo partneru reakciju.

3.4.2. Eiropas Parlaments, reaģējot uz EKT nolēmumiem, 2008. gada oktobrī pieņēma rezolūciju (22). Parlaments secināja, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav pārāka par Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertajām pamattiesībām, jo īpaši arodbiedrību tiesībām apspriest, noslēgt un īstenot koplīgumus un kolektīvi rīkoties. Parlaments arī norādīja, ka pašreiz spēkā esošajos Kopienas tiesību aktos ir trūkumi un tie ir pretrunīgi. Taču tas nav bijis Kopienas likumdevēja nolūks; tiesību aktu mērķis bijis rast taisnīgu līdzsvaru starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un darbinieku tiesību aizsardzību.

3.4.3. Akadēmisko aprindu debatēs (23) tika pausta kritiska attieksme. Vairāk nekā simts Eiropas juristu un akadēmiķu, kas specializējušies darba tiesību jomā, 2009. gada jūnijā nosūtīja valstu un valdību vadītājiem atklātu vēstuli, paužot nopietnas bažas par sociālo pamattiesību pasliktināšanos un neseno EKT spriedumu ietekmi uz darba ņēmēju tiesībām un viņu organizācijām. Viņi arī izteica bažas par spriedumu radītajām nopietnajām problēmām saistībā ar darba ņēmēju tiesību efektīvu aizsardzību. Vēstules autori stingri norādīja, ka sociālās pamattiesības nedrīkst pakārtot iekšējā tirgus brīvībām un konkurences tiesībām, bet drīzāk tās būtu pilnībā jāatzīst par Eiropas Savienības ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālās attīstības neatņemamu priekšnosacījumu.

3.4.4. Eiropas sociālie partneri 2009. gada marta beigās pēc Eiropas Komisijas un ES prezidentvalsts Francijas lūguma uzsāka kopīgu EKT nolēmumu analīzi. Šajā nolūkā tika izveidota ad hoc grupa, kura savā darbā ir pievērsusies ierobežotam galveno jautājumu lokam, piemēram, attiecības starp saimniecisko brīvību un sociālajām tiesībām; šķēršļi, kas jālikvidē, un nosacījumi, kuri jārada, lai uzlabotu pakalpojumu brīvu apriti un sniegšanu; pārredzamības un tiesiskās paļāvības jautājums un problēma, ko rada dalībvalstīs spēkā esošo darba attiecību sistēmu daudzveidības ievērošana (24).

3.4.5. Respektējot EKT prerogatīvu interpretēt esošo regulējumu, EESK uzskata, ka spriedumi rada pamatu bažām vairāku iemeslu dēļ, kā arī ir nepieciešams veikt analīzi par šiem spriedumiem un izskaidrot to sekas.

Laval un Viking lietās EKT atzina, ka tiesības uz kolektīvu rīcību ir pamattiesību un tādējādi arī ES tiesību sastāvdaļa, vienlaikus uzsverot, ka tā nav augstāka par citiem ES tiesību principiem, tādiem kā, piemēram, pakalpojumu sniegšanas brīvība vai brīvība veikt uzņēmējdarbību. Turklāt EKT piešķīra pakalpojumu sniegšanas brīvībai un brīvībai veikt uzņēmējdarbību tiešu horizontālo ietekmi. EKT norādīja, ka protesta akcijas var tikt pieļautas tikai tad, ja tām ir “leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja tās attaisno primārie vispārējo interešu iemesli, taču šādā gadījumā tām vēl ir jābūt piemērotām, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tās nevar pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.” (25) Līdz ar to atzīt, ka kolektīva rīcība ir pamattiesību daļa, nozīmē atzīt šīs tiesības kā principu, taču ne reālu praksi. Pamatojoties uz šo, EKT secināja, ka kolektīva rīcība ir minēto brīvību ierobežojums, un uzdeva jautājumu, vai šis ierobežojums ir attaisnojams. Tas nozīmē, ka kolektīva rīcība vienmēr tiks vērtēta saistībā ar ierobežojumiem, ko tā rada ekonomiskajām brīvībām. Akadēmiskās aprindas ir norādījušas, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (26) nesenās lietās ir izskatījusi šo jautājumu no pretējās perspektīvas, proti, jautājumu par to, kādi ierobežojumi cilvēktiesību jomā ir pieņemami. EKT nolēmumi liek bažīties par iespējamu neatbilstību Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei.

Tiesa pirmo reizi ir taisījusi spriedumu par valsts līmeņa kolektīvas rīcības ierobežojumiem starptautiskā kontekstā. Pēc EESK domām, īpašu satraukumu rada tas, ka EKT šajā jautājumā ir ieviesusi samērīguma pārbaudi. Šī pārbaude ne tikai apšauba vienu no pamattiesību iezīmēm, proti, tiesības uz kolektīvu rīcību, bet arī ierobežo tiesības streikot. Ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus un reakciju, EESK uzsver, ka ekonomisko brīvību un sociālo pamattiesību ierobežojumu noteikšanas process ir atkarīgs arī no turpmākiem spriedumiem un jautājumiem, ko tie raisīs.

Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņošanu, vienlaikus ievērojot dalībvalstu dažādo politiku, koordinējot darba ņēmēju pagaidu norīkošanu darbā ārvalstīs. EKT secināja, ka radušos problēmu cēlonis ir dažu Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā normu nepietiekamā ieviešana valstu normatīvajos aktos (Laval), neatbilstoši valsts tiesību akti (Rüffert) (27) vai Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā pārāk plaša interpretācija un neskaidri, kā arī nepamatoti kontroles pasākumi (Luxembourg).

EKT uzskata, ka minētā direktīva nenosaka vienādu attieksmi, bet gan nodrošina, lai attiecībā uz darbā norīkotiem darba ņēmējiem tiktu ievērotas minimālās prasības. Tādējādi tā pēc būtības ir maksimālās un nevis minimālās normas nosakoša direktīva. Tomēr EKT nolēmumi darba devējiem nav šķērslis piemērot labvēlīgākus nodarbinātības noteikumus un nosacījumus. Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā 3. panta 7. punkta mērķis ir nodrošināt, lai minimālo standartu piemērošana mītnes dalībvalstī neradītu darba apstākļu pasliktināšanu salīdzinājumā ar darba ņēmēja tiesībām viņu izcelsmes valstī. Ir izskanējis viedoklis, ka šo nolēmumu ietekmē tiek zaudētas dažas no iespējām — ar tiesību aktu vai darba ņēmēju labā noslēgtu koplīgumu palīdzību — valsts līmenī noteikt augstākus standartus, kas pārsniedz direktīvā noteiktos obligātos minimālās aizsardzības noteikumus.

Tas savukārt kropļo konkurenci dalībvalstu iekšienē un iekšējā tirgū kopumā, kurā vietējiem uzņēmumiem ir jāievēro valsts vai koplīgumu noteikumi, kamēr konkurenti no citām dalībvalstīm var piemērot minimālos noteikumus.

Vēl viens minēto spriedumu rezultāts ir pretruna starp Kopienas tiesību aktiem un starptautiskajiem standartiem (28). Turklāt var pierādīt, ka starp SDO 87. un 98. konvenciju, kā arī Eiropas Sociālās hartas 6. panta 4. punktu un attiecīgo iestāžu tiesu praksi pastāv tiesību normu pretruna, kā to secinājušas Starptautiskās Darba organizācijas uzraudzības iestādes (Apvienotajā Karalistē — BAPA).

4.1. Pēdējos gados, kā arī pašreizējās krīzes laikā ir palielinājies risks, ka pieaugs sociālā nevienlīdzība. Turklāt arī pašas ES pieņemtie lēmumi ir palielinājuši sociālo un konkurences izkropļojumu risku. Norises ekonomikas, sociālajā un tiesu prakses jomā rada risku nonākt situācijā, kurā būtu apdraudēta iekšējā tirgus sociālā dimensija un EESK 1987. gada atzinumā minēto pamattiesību un pamata sociālo tiesību ievērošana. Tāpēc iekšējā tirgus sociālā dimensija turpmākajos gados jāizvirza par vienu no prioritātēm, bet, lai uzlabotu ekonomiskos aspektus — nodarbinātību, sociālos maksājumus, nodokļu ieņēmumus —, Eiropas Savienībai būs jānovērš iekšējā tirgus nespēja sekmēt izaugsmi ar augstas kvalitātes darbavietām, kvalitatīviem uzņēmumiem un citiem darba devējiem.

4.2. Viens no svarīgākajiem sociālās dimensijas aspektiem ir nodarbinātība. Ņemot vērā ievērojamo spiedienu uz publiskajām finansēm, valsts sektors nevar radīt bezgalīgu darbavietu skaitu, tāpēc galvenajam jaunu darbavietu radīšanas slogam jāgulstas uz privāto sektoru. Dalībvalstīm jānodrošina priekšnoteikumi, lai varētu izveidoties sekmīgas attīstības cikls, kas būtu vērsts uz reālo ekonomiku un kurā klienti radītu darbavietas, uzņēmumi radītu klientus un ieguldītāji un uzņēmēji radītu uzņēmumus. Svarīgi novērtēt arī sociālā ieguldījuma pozitīvo nozīmi uzņēmumu un labas uzņēmējdarbības vides veicināšanā. Šajā kontekstā sociālās ekonomikas devums ir nenovērtējams.

4.3. EESK ir palīdzējusi veidot diskusiju par problēmām, ar kurām saskaras Eiropas sociālie modeļi, un par Eiropas sociālā modeļa būtību (29). EESK ir norādījusi, ka Eiropas sociālā modeļa noturības pamatā ir bijusi konkurētspējas, solidaritātes un savstarpējas uzticības principu mijiedarbība.

4.4. Viens no veidiem, kā atrisināt iekšējā tirgus un sociālo tiesību pretrunas, būtu atgriezties pie “vairāk dalībvalstu, mazāk Eiropas līmeņa” politikas. EESK uzskata, ka ir vajadzīgs tieši pretējais — vairāk Eiropas līmeņa, taču citādas Eiropas, politikas. Tomēr tad Eiropas ekonomikas un sociālajai politikai vajadzīga jauna regulatīva sistēma. Tikai pilnībā demokrātiska un sociāla Eiropa spēs pārvarēt risku, ka Eiropas iedzīvotāji varētu izjust aizvien pieaugošu atsvešinātību no Eiropas projekta. Taču Eiropas Savienībai jāņem vērā arī dalībvalstu atšķirīgās sociālās sistēmas. Ja tiesu praksē un ES tiesību aktos netiks ņemta vērā Eiropas Savienībā pastāvošā daudzveidība, minimālie standarti var tikt pazemināti tiktāl, ka daudzās valstīs nebūs iespējams novērst sociālo dempingu.

4.5. Ļoti būtisks Eiropas sociālās dimensijas elements ir saskaņota un taisnīgāka nodokļu politika ES līmenī. Lai izvairītos no pašreizējās nelabvēlīgās nodokļu konkurences, EESK atbalsta centienus nodrošināt kopējas konsolidētas uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes izveidošanu. Minētais ir nepieciešams, lai ilgtermiņā būtu iespējama iekšējā tirgus pienācīga darbība (30). EESK arī aicinājusi ES mērogā ciešāk koordinēt dalībvalstu nodokļu politiku, galvenokārt jomās, kurās nodokļu bāze ir mobila un pastāv vislielākais risks saistībā ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu konkurenci starp dalībvalstīm (31). Jācīnās pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanās ar nodokļiem, kā arī nodokļu oāzēm.

4.6. Jāatceras arī, ka, daļēji atceļot iespēju ar koplīgumiem regulēt darba tirgus apstākļus, darba tirgus kļūst neelastīgāks. Koplīgumi un sociālais dialogs ir būtiski elastdrošības koncepcijas instrumenti (32).

5.1. Īstermiņā EESK aicina uzlabot Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā īstenošanu. Efektīvu pārbaužu veikšana attiecībā uz nosacījumu par darba ņēmēju norīkošanu darbā pienācīgu piemērošanu ir priekšnosacījums, lai īstenotu direktīvas mērķi, proti, novērstu sociālo dempingu. Lai efektīvi kontrolētu darbā norīkoto darba ņēmēju samaksu un darba apstākļus, jānodrošina efektīva iestāžu sadarbība starpvalstu līmenī. EESK atbalsta “Eiropas interpola sociālajā jomā” izveidošanu, kas būtu atbildīgs par dalībvalstu sociālos apstākļus inspicējošo iestāžu darbības koordinēšanu.

5.2. Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru attiecībā uz pamattiesībām, ECT ir norādījusi, ka “konvencija ir dzīvs instruments … lai varētu atspoguļot arvien augstākos standartus, kas tiek prasīti cilvēktiesību aizsardzības jomā, un tāpēc ar lielāku stingrību ir jāvērtē demokrātisko sabiedrību pamatvērtību pārkāpumi un tiesību ierobežojumu skaidrojumam jābūt restriktīvam” (33). EESK aicina Komisiju ņemt vērā nesenos ECT spriedumus, vērtējot situāciju Eiropas Savienībā.

5.3. Darba ņēmēju un viņu pārstāvju un arodbiedrību iekļaušana un iesaistīšana ir būtiska, lai pārmaiņas uzņēmumu līmenī varētu veikt sociāli pieņemamā veidā (34). EESK ir vairākkārt uzsvērusi sociālā dialoga nozīmīgumu un to, cik svarīgi ir pilnveidot darba attiecību sistēmas Eiropas un valstu līmenī, vienlaikus respektējot šādu sistēmu dažādību visā Eiropas Savienībā (35). EESK atbalsta visus Komisijas pasākumus sociālā dialoga stiprināšanai, tostarp:

5.4. Vidējā termiņā EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu, kas paredz precizēt valstu iestāžu, uzņēmēju un strādājošo juridiskos pienākumus saskaņā ar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā un nodrošināt šo noteikumu vispārēju piemērošanu. Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja Barroso Eiropas Parlamentam pausto apņemšanos. EESK uzskata, ka Monti ziņojumā izteiktais priekšlikums, tas ir, tiesības streikot nav attiecināmas uz iekšējo tirgu, ir interesants, un uzskata, ka ar to varētu atrisināt dažas problēmas. Tomēr tam nevajadzētu izslēgt Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā daļēju pārskatīšanu, lai konsekventi piemērotu darbavietas principu un ļautu ar likumu noteikt, ka par vienādu darbu, kas tiek veikts vienādos apstākļos, vienmēr jāpiemēro vienādi darba un atalgojuma nosacījumi.

5.5. Ilgtermiņā Eiropas Savienībai jātiecas panākt sociālo pamattiesību nostiprināšana.

EESK vairākkārt ir aicinājusi īstenot stingrāku Eiropas sociālo politiku, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo krīzi. Eiropas Savienībai ir jāatbalsta pilnīgas nodarbinātības politika, ienākumu nevienlīdzības mazināšana, sociālo apstākļu uzlabošana, labklājības valsts stiprināšana, sociāli neaizsargātas nodarbinātības apstākļu likvidēšana, darba ņēmēju tiesību un darba attiecību demokrātijas paplašināšana. Lisabonas līgums un tam pievienotā Pamattiesību harta vēl nav pilnībā ietekmējuši pamattiesību un ekonomisko tiesību līdzsvaru. Jāraugās, vai to izdosies panākt.

Tomēr, lai nostiprinātu pamattiesības, tostarp sociālās tiesības, pieļaujami tikai nelieli ierobežojumi. Izejas punktam saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi visupirms jābūt pamattiesībām, nevis ekonomikas brīvībām. Lai stiprinātu sociālo dimensiju, būtu jāveic tieši piemērojamu ES tiesību aktu (primāro tiesību aktu) pielāgošana.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI

(2) Sk. ESK 1987. gada 19. novembra atzinumu par tematu “Iekšējā tirgus sociālie aspekti”, ziņotājs — Beretta kgs (OV C 356, 31.12.1987., 31.–33. lpp).

(3) Piemēram, Komisijas darba dokuments “Iekšējā tirgus sociālā dimensija”, SEC (88) 1148 galīgā redakcija, 14.09.1988. un Komisijas paziņojums par tās rīcības programmu saistībā ar Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām īstenošanu, COM(89) 568 galīgā redakcija, 29.11.1989.

(4) Komisijas darba dokuments “Iekšējā tirgus sociālā dimensija”, SEC (88) 1148 galīgā redakcija, 14.09.1988.

(6) EESK 2008. gada 4. decembra atzinums par tematu “Atjauninātas Lisabonas stratēģijas efektīva pārvaldība”, galvenā ziņotāja — Florio kdze (OV C 175, 28.07.2009., 13.–19. lpp.).

(8) Sk. EESK 2009. gada 15. janvāra atzinumu par tematu “Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns”, ziņotājs — Delapina kgs (OV C 182, 04.08.2009., 71.–74. lpp.).

(10) Sk. EESK 2009. gada 14. maija atzinumu par tematu “Dalībvalstu radīto tiesisko šķēršļu ietekme uz ES konkurētspēju”, ziņotājs — van Iersel kgs (OV C 277, 17.11.2009., 6.–14. lpp.).

(11) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007) 724 galīgā redakcija).

(12) Integrētais ziņojums par Lisabonas stratēģijas īstenošanu un nākotni pēc 2010. gada.

(13) Sk. EESK 2009. gada 14. janvāra atzinumu par tematu “Iekšējā tirgus sociālā un vides dimensija”, ziņotājs — Adamczyk kgs (OV C 182, 04.08.2009., 1.–7. lpp.).

(14) Sk. EESK 2009. gada 14. maija atzinumu par tematu “Dalībvalstu radīto tiesisko šķēršļu ietekme uz ES konkurētspēju”, ziņotājs — van Iersel kgs (OV C 277, 17.11.2009., 6.–14. lpp.).

(15) Sk. EESK 2009. gada 25. marta atzinumu par tematu “Faktori, kas kavē mobilitāti iekšējā darba tirgū”, ziņotāja — Drbalová kdze (OV C 228, 22.09.2009., 14.–23. lpp.).

(17) Vera Glassner un Béla Galgóczi, “Plant-level responses to the economic crisis in Europe” (Eiropas uzņēmumu reakcija uz krīzi), WP 2009.01. ETUI (Eiropas Arodbiedrību institūts).

(18) Šī pieaugošās nevienlīdzības tendence ir vērojama arī ESAO valstīs.

(21) Lieta C-438/05 Viking, lieta C-341/05 Laval, lieta C-346/06 Rüffert, lieta C-319/06 Komisija/Luksemburga.

(22) Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. oktobra rezolūcija par uzdevumiem, kas jārisina saistībā ar koplīgumiem ES (2008/2085(INI)).

(23) http://www.etui.org/en/Headline-issues/Viking-Laval-Rueffert-Luxembourg/2-Articles-in-academic-literature-on-the-judgements.

(24) Ziņojums par Eiropas sociālo partneru kopīgo darbu ar EKT nolēmumiem Viking, Laval, Rüffert un Luxembourg lietās.

(26) Eiropas Cilvēktiesību tiesas lieta Demir and Baykara v. Turkey (sūdzības numurs 34503/97).

(27) Tiesa Rüffert lietā lēma, ka konkurences priekšrocība maksāt zemāku atalgojumu ir daļa no brīvības sniegt pakalpojumus, un tāpēc tā ir aizsargājama.

(28) EKT spriedumā Rüffert lietā netika ņemta vērā Starptautiskās Darba organizācijas 94. konvencija, un tāpēc interpretācija rada pretrunas starp dažādām tiesību sistēmām.

(29) Sk. EESK 2006. gada 6. jūlija atzinumu par tematu “Sociālā kohēzija — pamatojot Eiropas sociālo modeli”, ziņotājs — Ehnmark kgs (OV C 309, 16.12.2006., 119.–125. lpp.).

(30) Sk. EESK 2007. gada 26. septembra atzinumu par tematu “Tiešo nodokļu sistēmu koordinēšana”, ziņotājs — Nyberg kgs (OV C 10, 15.01.2008., 113.–117. lpp.).

(31) Sk. EESK 2009. gada 4. novembra atzinumu par tematu “Lisabonas stratēģija pēc 2010. gada”, galvenais ziņotājs — Greif kgs (OV C 128, 18.05.2010., 3.–9. lpp.).

(32) Sk. EESK 2007. gada 11. jūlija atzinumu par tematu “Elastīgums un sociālā drošība (sarunas par darba koplīgumu slēgšanu un sociālā dialoga nozīme)”, ziņotājs — Janson kgs (OV C 256, 27.10.2007., 108.–113. lpp.).

(33) Eiropas Cilvēktiesību tiesas lieta Demir and Baykara v. Turkey (sūdzības numurs 34503/97).

(34) Sk. EESK 2005. gada 29. septembra atzinumu par tematu “Sociālais dialogs un rūpniecības pārmaiņas”, ziņotājs — Zöhrer kgs (OV C 24, 30.1.2006., 90.–94. lpp.).

(35) Sk. EESK 2007. gada 11. jūlija atzinumu par tematu “Elastīgums un sociālā drošība (sarunas par darba koplīgumu slēgšanu un sociālā dialoga nozīme)”, ziņotājs — Janson kgs (OV C 256, 27.10.2007., 108.–113. lpp.).