[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 8.12.2010

COM(2010) 716 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par sankciju režīmu pastiprināšanu finanšu pakalpojumu nozarē

{SEC(2010) 1496 galīgā redakcija}{SEC(2010) 1497 galīgā redakcija}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par sankciju režīmu pastiprināšanu finanšu pakalpojumu nozarē

1. Ievads

Eiropas Savienības darbā, veidojot vienotu finanšu pakalpojumu tirgu, ir panākts progress virzībā uz vienotu finanšu iestāžu uzraudzības un darbības noteikumu sistēmu, kurai būtu jāgarantē finanšu tirgu drošums, stabilitāte un integritāte.

Finanšu krīze ir likusi šaubīties par to, vai finanšu tirgus noteikumi visā Eiropas Savienībā vienmēr tiek ievēroti un piemēroti tā, kā tam būtu jābūt. ES noteikumu īstenošanas nepilnības vienā dalībvalstī var būtiski ietekmēt citas dalībvalsts finanšu sistēmas stabilitāti un darbību. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt konsekventu un efektīvu ES noteikumu piemērošanu visās dalībvalstīs.

Komisija pašlaik izvērš visaptverošu finanšu nozares reformu, kas paredzēta finanšu sistēmas drošuma un stabilitātes garantēšanai. Jo īpaši uzraudzības struktūras nesenā reforma ļaus labāk pārraudzīt finanšu tirgus un aizsargāt šo tirgu drošumu, stabilitāti un integritāti.

Efektīvi un pietiekami konverģenti sankciju režīmi ir jaunās uzraudzības sistēmas mērķis. Kā atzīts Delarozjēra ziņojumā: " Uzraudzība nevar būt iedarbīga, ja sankciju piemērošanas režīmi ir vāji un pārlieku atšķirīgi. Ir svarīgi, lai uzraugošajām institūcijām ES un citur būtu iespēja pielietot sankciju režīmus, kas ir pietiekami konverģenti un strikti, tādējādi nodrošinot preventīvu ietekmi." [1]

Garantēt pienācīgu ES noteikumu īstenošanu ir, pirmkārt un galvenokārt, to valstu iestāžu uzdevums, kuras ir atbildīgas par finanšu iestāžu atturēšanu no ES noteikumu pārkāpumiem, ka arī to jurisdikcijā esošo pārkāpumu sodīšanu. Taču valstu iestādēm jārīkojas saskaņoti un integrēti. Jaunizveidotās Eiropas uzraudzības iestādes (EUI) uzlabos valstu iestāžu veikto izpildes pasākumu koordināciju[2]. Turklāt pienācīgai ES tiesību aktu izpildei nepieciešams, lai visu valstu iestāžu rīcībā būtu atbilstošas pilnvaras sankciju piemērošanai.

Šajā sakarā ECOFIN padome ir lūgusi Komisiju un trīs uzraudzītāju komitejas (Eiropas Banku uzraudzītāju komiteju ( CEBS ), Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzītāju komiteju ( CEIOPS ) un Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteju ( CESR )) izstrādāt pilnīgu starpnozaru pārskatu par sankciju piemērošanas pilnvaru patieso izmantojuma apmēru dažādās dalībvalstīs, to atbilstību un līdzvērtību, kā arī par atšķirībām piemēroto sankciju režīmos, lai noteiktu, vai sankciju režīmi ir pietiekami līdzvērtīgi[3]. Uzraudzītāju komiteju veiktie pētījumi attiecas uz dalībvalstu piemērotajām sankcijām par to valsts tiesību normu pārkāpumiem, kas transponē ES direktīvas banku, apdrošināšanas un vērtspapīru nozarēs[4]. Pēc šā pārskata[5] Komisija savos 2009. gada 4. marta un 2010. gada 2. jūnija paziņojumos[6] nāca klajā ar paziņojumu par sankcijām finanšu pakalpojumu nozarē, kuru mērķis ir veicināt uzraudzības darbību rezultātā piemēroto sankciju saskaņotību.

Sankciju režīmu pastiprināšana ir viens no finanšu sektora reformas elementiem starptautiskā līmenī. 2008. gada 15. novembrī Vašingtonā notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē G20 valstu vadītāji vienojās īstenot rīcības plānu finanšu tirgu reformai, tostarp pasākumus, kas paredzēti tirgu un investoru aizsardzībai pret nelikumīgu rīcību un attiecīgu sankciju režīmu nodrošināšanai[7].Reglamentējošu noteikumu izpildes un tiesiskās aizsardzības līdzekļu intensificēšana ir arī viens no ASV finanšu regulējuma reformas mērķiem[8].

Balstoties uz minētajiem uzraudzītāju komiteju pētījumiem un sarunām ar dalībvalstīm, šajā paziņojumā norādītas jomas, kurās, kā konstatēts valstu sankciju režīmu pārskatā, iespējami uzlabojumi, kā arī ieteikti iespējamie ES veicamie pasākumi šo režīmu efektivitātes un konverģences palielināšanai, un visas ieinteresētās puses aicinātas sniegt komentārus par ierosinātajiem pasākumiem.

Pamatojoties uz saņemto informāciju, kas rosinās debates par sankciju režīmu nozīmi, tostarp paredzot iespēju pieņemt jaunus tiesību aktus šajā sakarā, un uz rūpīgu attiecīgo ar sankcijām saistīto jautājumu ietekmes novērtējumu, Komisija lems, kādi priekšlikumi ir vajadzīgi, lai grozītu finanšu nozares tiesību aktus[9].

2. Sankciju režīmi finanšu nozarē

2.1. Galvenie jēdzieni

Šis paziņojums attiecas uz sankciju režīmiem, kas veido tiesisko regulējumu, kurā ietvertas gan valstu tiesību aktos paredzētās sankcijas par finanšu iestāžu un citu tirgus dalībnieku izdarītajiem ES noteikumu (tai skaitā ES direktīvas transponējošo valstu tiesību aktu) pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā, gan arī sankciju piemērošanas noteikumi.

Sankcijas ir jebkuras regulatīvas sistēmas svarīga sastāvdaļa. Tās nodrošina preventīvu ietekmi un darbojas ka katalizators ES tiesību normu izpildei. Finanšu nozarē efektīvi sankciju režīmi ir uzraudzības sistēmas galvenais elements, kam jāgarantē droša un stabila finanšu tirgu darbība, ka arī patērētāju un investoru aizsardzība. Šis paziņojums attiecas tikai uz dalībvalstu kompetento iestāžu, tostarp tiesu, uzliktajām un piemērotajām sankcijām. Papildu stimuli ES tiesību normu izpildes nodrošināšanai var tikt nodrošināti, garantējot, ka patērētājiem ir iespēja pieprasīt savu tiesību aizsardzību gadījumos, kad tie cietuši no pārkāpēja rīcības. Komisija uzsāks sabiedriskās apspriešanās procesu jautājumā par kolektīvo tiesību aizsardzības prasījumu iespējām[10], kurā tiks ņemti vērā arī jautājumi saistībā ar patērētāju tiesību aizsardzību finanšu pakalpojumu nozarē.

Lai garantētu ES tiesību normu pilnīgu piemērošanu, sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Sankcijas uzskatāmas par efektīvām tad, ja tās garantē ES tiesību normu ievērošanu, par samērīgām tad, ja tās adekvāti atspoguļo pārkāpuma smagumu un nav stingrākas kā nepieciešams mērķa sasniegšanai, un par preventīvām tad, ja tās ir pietiekami nopietnas, lai atturētu pārkāpējus no atkārtota nodarījuma un potenciālos pārkāpējus no pārkāpuma izdarīšanas.

Tas, vai sankcijas atbilst šiem nosacījumiem, atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, ar likumu noteikto sankciju veida un pakāpes, institucionālajiem un procesuālajiem apstākļiem to piemērošanai, efektīvas pārkāpumu konstatēšanas, kā arī likumā noteikto sankciju reālās piemērošanas. Minētie faktori ir šajā paziņojumā minēto sankciju režīmu daļa.

ES noteikumos finanšu pakalpojumu jomā bieži vien lietots gan apzīmējums "administratīvās sankcijas", gan apzīmējums "administratīvie pasākumi". Atšķirība starp sankcijām un pasākumiem nav skaidri noteikta: dažas administratīvās darbības, piemēram, licences anulēšana, var tikt uzskatītas par administratīvu sankciju vienā dalībvalstī, bet par administratīvu pasākumu citā dalībvalstī. Šajā paziņojumā termins "sankcijas" lietots plašā nozīmē, ietverot visu to pasākumu spektru, kas piemērojami gan pēc pārkāpuma, gan arī kas paredzēti, lai atturētu pārkāpējus un plašāku sabiedrības daļu no turpmākiem pārkāpumiem.

2.2. ES tiesību normas

Pašreizējo tiesību normu ietvaros dalībvalstīm ir ievērojama autonomija attiecībā uz valsts līmeņa sankciju izvēli un piemērošanu. Tomēr šī neatkarība jāsabalansē ar efektīvu un konsekventu Eiropas tiesību normu piemērošanu. Jo īpaši, pašlaik finanšu pakalpojumu jomā spēkā esošās Eiropas direktīvas un normatīvie akti ietver četras noteikumu grupas attiecībā uz sankcijām:

- Pirmā grupa attiecas uz sankciju piemērošanas pilnvaru koordinēšanu starp vairākām dalībvalstīm , kuras var būt ietekmējis pārkāpums. Šis ir būtisks jautājums saistībā ar "vienoto pasi", kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību iekšējā tirgū[11].

- Otra grupa uzliek par pienākumu dalībvalstīm gadījumos, kad pārkāptas ES tiesību normas, nodrošināt atbilstošu administratīvo sankciju un pasākumu piemērošanu un garantēt to, ka tie ir efektīvi, samērīgi un preventīvi [12]. Vairumā esošo direktīvu ir iekļauts to pilnvaru uzskaitījums, kurām jābūt valstu iestāžu rīcībā, taču bez sīkāka to iedalījuma izmeklēšanas, preventīvos un represīvos pasākumos, kā arī nenorādot gadījumus, kuros pilnvaras izmantojamas[13].

- Trešā grupa attiecas uz sankcijām, kas paredzētas par atsevišķiem pārkāpumiem [14]. Atsevišķos normatīvajos aktos minēta viena vai vairākas sankcijas, piemēram licences atsaukšana, kuras kompetentā iestāde var piemērot atsevišķos noteiktos gadījumos[15], dažkārt minēti arī apstākļi, kuros kompetentajam iestādēm ir pienākums uzlikt attiecīgo sankciju[16].

- Ceturtā grupa paredz iestādēm atsevišķos gadījumos publiskot pasākumus un sankcijas [17].

Esošajos ES tiesību aktos iekļautas tikai administratīvās sankcijas un pasākumi. Dalībvalstis var izvēlēties, vai piemērot kriminālsankcijas.

3. ESOšO SANKCIJU REžīMU TRūKUMI

Sankciju režīmu pārskatīšana, ko veikusi Komisija sadarbībā ar uzraudzītāju komitejām, liecina par atšķirībām starp dalībvalstīm. Šīs atšķirības var būt izraisījuši daudzi faktori, tostarp dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirības, konstitucionālās prasības, kā arī valstu pārvaldes sistēmu darbība un administratīvo tiesu un krimināltiesu loma.

Tas, kā veidotas sankcijas dažās dalībvalstīs, liek uzdot jautājumu, vai šīs sankcijas ir efektīvas, samērīgas un preventīvas. Turklāt atšķirības ir arī sankciju piemērošanas līmenī. Dažās dalībvalstīs nekādas sankcijas nav piemērotas vairāk nekā divus gadus. Komisija uzskata, ka tas var norādīt uz vāju ES tiesību normu izpildi.

3.1. Atšķirības un nepilnības valstu sankciju režīmos

Lai gan, atkarībā no nozares un ES tiesību akta, tās var pilnībā nesakrist, dažas atšķirības un nepilnības ir konstatētas saistībā ar šādiem jautājumiem[18].

Dažu kompetento iestāžu rīcībā nav sankciju pilnvaru saistībā ar dažiem pārkāpumu veidiem

Sankciju veidi dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi, tostarp par vienādiem pārkāpumiem. Ja kompetentajām iestādēm pieejams plašs dažādu sankciju spektrs, tās spēs piemērot tikai tās sankcijas, kas ir optimālas efektivitātes, samērīguma un preventīvo iespēju ziņā.

Valstu tiesību normas ne vienmēr nodrošina pilnvaras atsevišķām sankcijām, piemēram, licences anulēšanai un vadītāju atstādināšanai/atlaišanai, kas šķiet īpaši piemērotas preventīvās ietekmes nodrošināšanai finanšu nozarē.

Piemēram, 6 dalībvalstīs nav iespējas anulēt licenci, ja izdarīts tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas pārkāpums. Gadījumos, kad notikusi tirgus manipulācija minētās direktīvas nozīmē, 15 dalībvalstīs nav paredzēts atstādināt/atlaist vadību un/vai uzraudzības struktūras locekļus. Šādas pilnvaras var būt noderīgas, lai efektīvi sodītu pārkāpumus un tādējādi novērstu ļaunprātīgu tirgus izmantošanu.

Publiski brīdinājumi un sankciju publiskošana nav paredzēta visu valstu tiesību aktos, lai gan šiem pasākumiem ir būtiska preventīvā ietekme, jo tie kalpo ka brīdinājums par sankcijām, kas piemērojamas par noteiktu darbību veikšanu un parāda, ka pastāv reāls risks, ka kompetentās iestādes šīs darbības var atklāt un sodīt. Piemēram, atbilstoši finanšu instrumentu tirgu direktīvai 5 dalībvalstīs nav paredzēta publisku rājienu/brīdinājumu iespēja, bet 7 dalībvalstīs nav paredzēta sankciju publiskošana. Apdrošināšanas nozarē tikai 14 uzraudzības iestādes konsekventi publisko piemērotās sankcijas.

Administratīvās finansiālās sankcijas (naudassodi) dalībvalstīs ļoti atšķiras un dažās dalībvalstīs ir pārāk zemas

Būtiskas ir atšķirības attiecībā uz minimālajam un maksimālajam finansiālajām sankcijām, kas noteiktas valstu tiesību aktos, turklāt dažos gadījumos maksimālais naudassods ir tik zems, ka sankcijas, visticamāk, nav pietiekami preventīvas.

Piemēram, banku nozarē pārkāpuma gadījumā maksimālais naudassods 6 dalībvalstīs ir neierobežots vai mainīgs, 9 dalībvalstīs tas ir 1 miljons euro vai vairāk, bet 7 dalībvalstīs — mazāk par 150 000 euro.

Vērtspapīru nozarē no tām 18 dalībvalstīm, kurās paredzēti administratīvie naudassodi par iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpumu, 4 dalībvalstīs paredzēts naudassods līdz 200 000 euro, un tikai 12 dalībvalstīs naudassods ir 1 miljons euro vai vairāk. Gadījumos, kad pārkāpti minimālie nosacījumi licenču izsniegšanai ieguldījumu sabiedrībām, 17 dalībvalstīs paredzēti maksimālie naudassodi, kas mazāki par 1 miljonu, un 6 no šīm valstīm maksimālais sods ir 100 000 euro vai mazāk. Apdrošināšanas nozarē 10 dalībvalstīs naudassodi ir vai nu neierobežoti vai var sasniegt 1 miljonu euro vai vairāk, 7 dalībvalstīs tie ir starp 100 000 un 1 miljonu euro, bet 6 dalībvalstīs — mazāk nekā 100 000 euro.

Finanšu pakalpojumus regulējošo tiesību aktu pārkāpumi var radīt pelņu vairāku miljonu euro apmērā, pārsniedzot atsevišķās dalībvalstīs noteikto naudassodu maksimālo līmeni[19]. Naudassodam, kas ir mazāks par pārkāpuma rezultātā gūto pelņu, nevarētu būt liela preventīvā ietekme. Turklāt potenciālais pārkāpējs vienmēr var cerēt, ka atbildīgās iestādes pārkāpumu neatklās. Lai garantētu to, ka naudassodam ir pietiekama preventīva ietekme uz racionālu tirgus dalībnieku, iespējamība, ka pārkāpums netiks atklāts, jākompensē ar tādu naudassodu piemērošanu, kas ir ievērojami lielāki nekā potenciālais ieguvums no attiecīgā tiesību normu pārkāpuma finanšu pakalpojumu nozarē. Finanšu nozarē, kur daudzi potenciālie pārkāpēji ir pārrobežu finanšu iestādes ar ievērojamu apgrozījumu, sodi dažu tūkstošu euro apmērā nevar tikt uzskatīti par pietiekami preventīviem.

Dažas kompetentās iestādes nevar piemērot administratīvās sankcijas gan fiziskām, gan juridiskām personām

Atsevišķās dalībvalstīs sankcijas tiek piemērotas vai nu tikai fiziskām vai tikai juridiskām personām, tādēļ konkrēta pārkāpuma gadījumā pret tām izturas dažādi atkarībā no dalībvalsts, kurā noticis pārkāpums.

Piemēram, dažās dalībvalstīs nav paredzēta iespēja apdrošināšanas nozarē piemērot sankcijas fiziskām personām.

Šādā gadījumā fizisku personu (piemēram, bankas vadītājs), kas faktiski ir atbildīga par pārkāpumu, nevar atturēt no pārkāpuma izdarīšanas, ja tai nedraud sods par pretlikumīgu rīcību, jo sankcijas tiek piemērotas tikai juridiskām personām (piemēram, bankai). No otras puses, ja fiziska persona ir izdarījusi pārkāpumu finanšu iestādes interesēs, sankcijām, kas piemērotas tikai fiziskai personai, var būt nepietiekami preventīvā ietekme uz pašu finanšu iestādi. Turklāt, ja par pārkāpumu ir atbildīga juridiska persona (piemēram, finanšu iestāde kopumā), sankciju piemērošana tikai fiziskām personām (piemēram, pārkāpumā iesaistītajiem darbiniekiem) var būt nepietiekama, lai mudinātu šīs finanšu iestādes veikt organizatoriskos pasākumus un nodrošināt personāla apmācību pārkāpumu novēršanai.

Sankciju piemērošanā kompetentās iestādes neņem vērā vienādus kritērijus

Vairākumā nozaru atšķiras faktori, kurus kompetentās iestādes ņem vērā, lai lemtu par piemērojamo administratīvo sankciju veidu un/vai aprēķinātu administratīvo finansiālo sankciju apjomu, kas piemērojams konkrētā gadījumā. Noteikti faktori, piemēram, no pārkāpuma gūtā labuma apjoms (ja to iespējams aprēķināt), kā arī pārkāpēja finansiālais spēks un iespējamā vēlme sadarboties ne vienmēr tiek ņemti vērā, lai gan tie palīdzētu nodrošināt piemēroto sankciju efektivitāti, samērīgumu un preventīvo ietekmi.

Piemēram, ja tiek pārkāpti noteikumi, kas paredzēti tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvā, ļaunprātīgi izmantojot iekšējo informāciju, tikai 12 dalībvalstīs paredzētas sankcijas, kas atbilst, kā minimums, pārkāpuma rezultātā gūtajam labumam. Taču naudassodam, kas nav ievērojami lielāks nekā no pārkāpuma gūtais labums, būs visai ierobežota preventīvā ietekme.

Banku nozarē tikai 17 dalībvalstīs pirms naudassoda apjoma noteikšanas ņem vērā finanšu iestādes finansiālo spēku. Tikai 5 dalībvalstīs ņem vērā šo faktoru, piemērojot naudassodus par PVKIU direktīvas noteikumu pārkāpumiem[20]. Taču jebkuram piemērojamajam sodam jābūt ar vienādu ietekmi uz visiem finanšu pakalpojumu uzņēmumiem: nelielam naudassodam, kuram ir preventīvā ietekme uz atsevišķām mazākām finanšu iestādēm, būs ļoti ierobežota preventīvā ietekme uz lielām finanšu iestādēm.

Visbeidzot, ne visās dalībvalstīs tiek ņemts vērā pārkāpēja sadarbības līmenis, kaut arī tas rosinātu citus pārkāpējus sadarboties ar kompetentajām iestādēm, kas ir svarīgi to izmeklēšanas jaudas palielināšanā. Piemēram, apdrošināšanas sektorā sadarbību ar atbildīgajām iestādēm ņem vērā tikai 18 dalībvalstīs.

Valstu tiesību aktos paredzēto sankciju veidu (administratīvo vai kriminālsankciju) atšķirība

Dažādās ES valstīs atšķiras to pārkāpumu spektrs, par kuriem valstu tiesību aktos paredzētas administratīvās vai kriminālsankcijas.

Piemēram, lai arī visās dalībvalstīs ir paredzētas sankcijas par finanšu instrumentu tirgu direktīvas pārkāpumiem, tikai 13 dalībvalstīs par šiem pārkāpumiem paredzētas arī kriminālsankcijas.

Kriminālsankcijas, kas pēc rūpīgas katra gadījuma analīzes piemērojamas par vissmagākajiem ES finanšu pakalpojumus regulējošo noteikumu pārkāpumiem, pārkāpējiem signalizē par stingru viņu darbību nosodījumu, tādēļ šādām sankcijām, ja tās tiek pienācīgi piemērotas krimināltiesību sistēmas ietvaros, varētu būt svarīga preventīvā ietekme.

Sankciju piemērošanas līmenis dalībvalstīs atšķiras

Papildus valstu tiesību aktos paredzētajām attiecīgajām sankcijām, efektīvai sankciju režīmu darbības nodrošināšanai ir svarīgi garantēt, ka sankcijas tiek reāli piemērotas tad, kad pārkāpums ir atklāts vai pierādīts.

Lai gan neeksistē tāds vienkāršs rādītājs, ar kura palīdzību varētu izmērīt un salīdzināt dalībvalstīs piemēroto sankciju līmeni, dažus pierādījumus par to var gūt no ieguldījuma faktoriem, piemēram, sankciju piemērošanai valstī atvēlēto resursu apjoma, vai rezultāta faktoriem, piemēram, piemēroto sankciju skaita un līmeņa. Piemēram, 2007. gada dalībvalstīs piemēroto sankciju skaits ir diapazonā no 0 līdz vairāk nekā 100, un atšķirības ir arī dalībvalstīs, kuru finanšu un banku nozares lieluma ziņā ir līdzīgas. Dažās dalībvalstīs nekādas sankcijas nav piemērotas vairāk nekā divus gadus[21].

To varētu izskaidrot ar vairāku faktoru ietekmi, tostarp pārkāpumu neesamību, bet ir iespējams, ka iemesls tam vismaz daļēji ir tāds, ka pārkāpumi nav konstatēti. Šī iespējamība ir jo lielāka, ja ņem vērā, ka dažās no šīm dalībvalstīm finanšu nozare ir visai nozīmīga un ka citās dalībvalstīs, kur ir līdzīga izmēra finanšu tirgi, minētajā divu gadu periodā sankcijas ir piemērotas vairākkārt.

3.2. Atšķirīgu un vāju sankciju režīmu sekas

Sankcijas, kas valstu tiesību aktos noteiktas par finanšu pakalpojumus regulējošo ES noteikumu pārkāpumiem, nesakrīt svarīgos sankciju režīmu aspektos. Šīs atšķirības ir radījušas situāciju, kurā sankciju efektivitāte, samērīgums un preventīvā ietekme ne vienmēr ir optimāla.

Tik tiešām, ja Savienībā piemērotās sankcijas nav pietiekami striktas vai to līmenis ir īpaši zems pat par visnopietnākajiem pārkāpumiem, ir iemesls uzskatīt, ka tām nebūs pietiekamas preventīvās ietekmes, jo ieguvumi no pretlikumīgās rīcības daudzkārt atsvērs reālo risku. Turklāt, tā kā sankciju efektivitāte un preventīvā ietekme ir vismaz daļēji atkarīga no tā, ka ir zināms, ka kompetentās iestādes sankcijas tiešām piemēro, ir nepietiekami paredzēt sankcijas, ja pārkāpumi netiek konstatēti, un līdz ar to šīs sankcijas netiek piemērotas.

Neefektīva sankciju piemērošana un to preventīvās ietekmes trūkums var izraisīt finanšu pakalpojumus regulējošo ES noteikumu nepildīšanu (piemēram, uzraudzības noteikumu, profesionālās ētikas normu, atklātības prasību utt.), kas palielina tirgus manipulāciju un nepietiekamas atklātības iespējamību, kā rezultātā finanšu iestādes savā darbībā uzņemas pārāk lielu risku.

Šāda situācija var radīt patērētāju tiesību aizsardzības un tirgus integritātes apdraudējumu . Finanšu pakalpojumus regulējošo ES noteikumu pārkāpumi var izraisīt smagus ekonomiskos zaudējumus plašam finanšu pakalpojumu lietotāju lokam, ka arī tirgus drošumam un integritātei, kas savukārt var negatīvi ietekmēt visu ekonomiku kopumā.

Turklāt sankciju režīmu atšķirības var radīt konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū . Ja dalībvalstīs par līdzīgiem pārkāpumiem piemēro ļoti atšķirīgas sankcijas, finanšu iestādēm var rasties vēlme to izmantot, kad tiek pieņemts lēmums par reģistrācijas vietu un filiāļu izvietojumu, lai gūtu labumu no vismazāk striktajiem sankciju režīmiem. Tas var aizkavēt līdzvērtīgu konkurences apstākļu attīstību iekšējā tirgū.

Valstu sankciju režīmos konstatētajiem trūkumiem var būt arī negatīva ietekme uz finanšu uzraudzību. Lai nodrošinātu finanšu pakalpojumu uzņēmumu efektīvu uzraudzību, ir izveidota jauna Eiropas mēroga uzraudzības struktūra, kas prasa valstu uzraudzības struktūru sadarbību, koordināciju un savstarpēju uzticēšanos. Taču uzraudzības struktūra varētu nevelēties deleģēt pilnvaras dalībvalstu iestādēm, kurās sankciju režīms ir ievērojami vājāks[22]. Ja valstu uzraudzības struktūrām nav līdzvērtīgu un konsekventu pilnvaru, tai skaitā sankciju pilnvaru, tad ir iespēja, ka lēmumus, par kuriem vienojusies kolēģija, attiecīgās uzraudzības struktūras nepiemēro konsekventi.

Visbeidzot, šādā situācijā var tikt apdraudēta uzticība finanšu nozarei , ja ieinteresētās puses un jo īpaši patērētāji konstatē, ka pretlikumīga rīcība netiek sodīta, piemērojot tādas sankcijas, kas attur no turpmāku pārkāpumu izdarīšanas.

4. Ieteicamie politikas pasākumi

Ņemot vērā minētos trūkumus, Komisija uzskata, ka turpmāka sankciju režīmu saskaņošana un nostiprināšana ir nepieciešama, lai novērstu finanšu tirgu nepareizas funkcionēšanas iespēju, un ka tā arī nodrošinās svarīgus ieguvumus. Komisija uzskata, ka šie mērķi ir labāk sasniedzami ES pasākumu nevis valstu iniciatīvu līmenī, kas nebūtu pietiekamas, lai sasniegtu pietiekamu konverģenci.

Tādēļ Komisija iesaka noteikt vienotu Eiropas līmeņa minimālo standartu tajos finanšu pakalpojumu nozares sankciju režīmu svarīgākajos jautājumos, kur konstatēti trūkumi.

4.1. Valstu sankciju režīmu minimālo prasību saskaņošana

Komisija uzskata, ka valstu sankciju režīmu konverģences un nostiprināšanas veicināšanai finanšu pakalpojumu nozarē varētu būt nepieciešama ES likumdošanas iniciatīva. Dalībvalstis vienas pašas nespēj pietiekamā mērā sasniegt šos mērķus. Ņemot vērā vienota ES regulējuma neesamību, valstu iniciatīvas nevar nodrošināt konsekvenci sankciju režīmu nostiprināšanā. Tālab pietiekama saskaņotības līmeņa sasniegšanai ir nepieciešami ES pasākumi.

Komisija uzskata, ka likumdošanas iniciatīva ir pamatota, lai noteiktu minimālos kopējos standartus, kas dalībvalstīm būtu jāievēro, strukturējot administratīvās sankcijas par finanšu pakalpojumus regulējošo noteikumu pārkāpumiem un piemērojot sankcijas šajā jomā. Šādus standartus būtu jāveido saskaņā ar pamatprincipiem, kas kopīgi visām specifiskajām nozarēm un kas garantētu ES pasākumu vispārēju saskaņotību šajā jomā, bet būtu arī pielāgoti katras nozares specifikai un ES normatīvajiem aktiem finanšu pakalpojumu jomā.

Turklāt, ja un kad tas varētu būt svarīgi finanšu pakalpojumus regulējošo ES tiesību normu efektīvai ieviešanai, saistībā ar vissmagākajiem pārkāpumiem šajā jomā varētu tikt paredzētas arī kriminālsankcijas.

Paredzētā likumdošanas pieeja attiektos uz konkrētām nozarēm un konkrētiem sankciju režīmu elementiem[23]. Daži galvenie elementi ir uzskaitīti nākamajā nodaļā.

4.2. Tiesību aktu tuvināšanas galvenie jautājumi

Atkarībā no katras nozares un tiesību akta specifikas finanšu pakalpojumu jomā Komisija uzskata, ka tuvināšanai būtu jāattiecas vismaz uz šādiem jautājumiem.

- Atbilstoša veida administratīvās sankcijas par svarīgāko noteikumu pārkāpumiem

Komisija uzskata, ka par visu to svarīgāko noteikumu pārkāpumiem ES tiesību aktos, kuru ievērošana ir būtiska attiecīgā tiesību akta praktiskajai efektivitātei un tādēļ arī finanšu tirgu funkcionēšanai, dalībvalstīm būtu jāparedz administratīvo sankciju pamatkopums. Sankcijām vajadzētu jābūt tādām, lai ļautu kompetentajām iestādēm katrā atsevišķā gadījumā piemērot to sankciju, kas ir optimāla efektivitātes, samērīguma un preventīvās ietekmes ziņā.

Piemēram, rīkojumi par pretlikumīgas darbības pārtraukšanu vai tiesas un administratīvie rīkojumi var būt noderīgi, ja ir iespējamība, ka konkrēti pārkāpumi varētu turpināties vai tikt atkārtoti. Papildus iepriekš minētajam, arī piemērota naudassoda uzlikšanai varētu būt ievērojama preventīvā ietekme, jo tas paredz pārkāpējam samaksāt par savu nodarījumu. Licences anulēšana var tikt piemērota par atkārtotiem ES tiesību aktu galveno noteikumu pārkāpumiem. Finanšu iestādes vadības maiņa ir sankcija, kas pielietojama, ja pārkāpumus izdarījusi vadība.

Turklāt arī publiskiem brīdinājumiem un sankciju publiskošanai var būt ievērojama ietekme vispārējā pārkāpumu novēršanā. Sankciju režīmi labāk novērsīs turpmākus pārkāpumus, ja pārkāpēji zinās, ka tiesību aktos noteiktās sankcijas tiek aktīvi piemērotas un izpildītas, un ir liela iespējamība, ka attiecīgās iestādes pārkāpumus atklās un sodīs.

Komisija rosina katrā tiesību aktā iekļaut saskaņotus noteikumus, kas saistībā ar katru galveno noteikumu paredz viena vai vairāku veidu administratīvās sankcijas, kuras dalībvalstu kompetentās iestādes var pielietot gadījumos, ja pārkāpts kāds no šiem galvenajiem noteikumiem. Valstu tiesību aktiem jāgarantē, ka šīs sankcijas ir piemērojamas personām, kas atbildīgas par attiecīgo pārkāpumu. Komisija apsvērs arī iespējamos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstošu saikni starp šīm administratīvajam sankcijām un dalībvalstu piemērotajām kriminālsankcijām.

- Sankciju publiskošana

Komisija uzskata, ka piemērotās sankcijas kompetentajām iestādēm principā būtu jāpublisko. Tālab Komisija ir apņēmusies izskatīt, vai šajā ziņā būtu jānosaka vispārējs pienākums un vēl lielākā mērā jāsamazina to gadījumu skaits, kad no šā pienākuma varētu atbrīvot paredzot, piemēram, ka gadījumā, ja šādas informācijas izpaušana varētu nopietni traucēt finanšu tirgu darbību, kompetentajām iestādēm sankcijas ir jāpublisko, saglabājot iesaistīto personu anonimitāti.

- Pietiekams administratīvo naudassodu apmērs

Tā kā ieguvumi, kuri var rasties finanšu pakalpojumu tiesību aktu pārkāpumu rezultātā, var būt lieli, arī visu valsts tiesību aktos paredzēto naudassodu apmēram vajadzētu būt pietiekami lielam, lai valsts iestādes varētu noteikt efektīvus, samērīgus un preventīvus naudassodus. Lai racionālu tirgus dalībnieku atturētu no likuma pārkāpuma, iespēja, ka pārkāpumu varētu neatklāt, būtu jāizlīdzina ar tādu naudassodu, kuru objektīvi varētu uzskatīt par lielāku nekā potenciālais finansiālais labums, kuru var iegūt pārkāpuma rezultātā, pat tādā gadījumā, ja šā labuma summa nav precīzi aprēķināma. Šādi tiek spriests pieņemot, ka racionāls tirgus dalībnieks lemjot, vai pārkāpumu izdarīt, ņem vērā šā nodarījuma konstatācijas iespējamību un to, ka ne visus pārkāpumus faktiski atklāj.

Turklāt, tā kā atkarībā no katras konkrētās lietas apstākļiem noteikto sankciju faktiskais apmērs nereti ir daudz zemāks par tiesību aktos paredzēto maksimālo apmēru un tā kā ne vienmēr tiek pilnībā izmantotas visas iestāžu rīcībā esošās sankcijas, ir tikpat svarīgi pietiekamā mērā paaugstināt naudassodu maksimālās summas, lai tādējādi atturētu no visa veida pārkāpumiem.

Tāpēc Komisija izvērtēs, vai katrā administratīvo naudassodu kategorijā ir jānosaka minimālais apmērs, kas dalībvalstīm būtu jāievēro, nosakot dažādus valsts tiesību aktos paredzētos naudassodus. Šo apmēru varētu noteikt, ņemot vērā pārkāpumu veidus un labumu, kuru varētu gūt pārkāpuma rezultātā, lai šis naudassods būtu daudz lielāks par potenciālajiem ieguvumiem.

- Gan privātpersonām, gan finanšu iestādēm piemērotās sankcijas

Sankcijas būtu jāpiemēro privātpersonām, kas atbildīgas par pārkāpumu, un/vai finanšu iestādes, kuras labā šīs privātpersonas rīkojas, izdarot pārkāpumu. Saistībā ar pārkāpumu piemērot sankcijas privātpersonām ir atbilstīgi gadījumā, ja par šo pārkāpumu atbildīgas ir tikai šīs privātpersonas. Tomēr, ja šī privātpersona ir daļa finanšu iestādes, nereti ir pamats noteikt naudassodu arī šai finanšu iestādei, ja persona, kas atbildīga par pārkāpumu, to ir izdarījusi finanšu iestādes labā. Šādas sankcijas varētu stimulēt finanšu iestādes pieņemt organizatoriska rakstura pasākumus un nodrošināt personālam apmācību, lai pārkāpumus novērstu.

Komisija uzskata, ka atkarībā no konkrētā tiesību akta specifikas ir jāparedz administratīvas sankcijas gan pret privātpersonām, kuras atbildīgas par pārkāpumu, gan pret finanšu iestādēm, kuru labā privātpersona ir rīkojusies.

Komisija apsver iespēju ieviest attiecīgus noteikumus, kas paredzēs, ka administratīvās sankcijas ir jāpiemēro visām par pārkāpumu atbildīgajām personām[24]. Šim principam jāattiecas uz privātpersonu, kas atbildīga par pārkāpumu, un/vai, ja šī persona ir daļa no finanšu iestādes, finanšu iestādi, kuras labā šī persona ir rīkojusies, izdarot attiecīgo pārkāpumu.

- Attiecīgi kritēriji, kas jāņem vērā, piemērojot sankcijas

Sankciju efektivitāte, samērīgums un preventīvā ietekme ir atkarīga arī no tādiem faktoriem kā atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi, kas jāņem vērā kompetentajām iestādēm, nosakot konkrētā pārkāpuma izdarītājam piemērojamās sankcijas. Tas ir jo īpaši aktuāli, nosakot naudassodu faktisko apmēru, jo šajā jomā valsts tiesību akti parasti paredz minimālo un maksimālo summu robežas.

Šie faktori ir jāreglamentē tā, lai kompetentās iestādes piemērojamo sankciju veidu un apmēru varētu pielāgot pārkāpuma veidam un sekām, kā arī pārkāpuma izdarītāja personiskai situācijai, jo tādējādi varētu nodrošināt, ka faktiski piemērotās sankcijas ir optimāli samērīgas un preventīvas.

Komisijasprāt, līdztekus pārkāpuma smagumam, attiecībā uz ko kritēriji ir jau paredzēti gandrīz visu valstu tiesību aktos, ir jāņem vērā vēl vismaz šādi faktori:

- finansiālais labums, kuru pārkāpuma izdarītājs guvis pārkāpuma rezultātā (ja to var aprēķināt), lai piemērotajās sankcijās sekmīgāk atspoguļotos pārkāpuma ietekme un lai atturētu no potenciālas citu šādu pārkāpumu izdarīšanas;

- pārkāpuma izdarītāja finansiālais spēks, par kuru var spriest no tādiem elementiem kā par pārkāpumu atbildīgās finanšu iestādes gada apgrozījums vai atbildīgās personas gada ienākumi; tādējādi varētu nodrošināt, ka sankcijas ir pietiekami preventīvas pat attiecībā pret lielām finanšu iestādēm;

- tas, vai pārkāpuma izdarītājs ir gatavs sadarboties; līdz ar to pārkāpēji būtu motivēti sadarboties, kā rezultātā savukārt palielinātos iestāžu izmeklēšanas kapacitāte un attiecīgi sankciju efektivitāte;

- pārkāpuma ilgums.

Tāpēc Komisija apsver iespēju nākt klajā ar noteikumu priekšlikumiem, ar kuriem dalībvalstīm būtu noteikta prasība nodrošināt, ka to kompetentās iestādes, nosakot par finanšu pakalpojumu tiesību aktu pārkāpumu piemērojamo sankciju, ņem vērā vismaz dažus pamata kritērijus.

- Iespēja noteikt kriminālsankcijas par smagākajiem pārkāpumiem

Kriminālsankcijas un jo īpaši cietumsodu parasti uzskata par ļoti spēcīgu nosodījuma signālu, kas var palielināt sankciju preventīvo ietekmi, ja vien krimināltiesību sistēmā to pareizi piemēro.

Tomēr kriminālsankcijas nevar būt piemērotas visa veida pārkāpumiem visos gadījumos. Cietumsodu var noteikt tikai fiziskām personām, lai gan dažās dalībvalstīs kriminālsankcijas var noteikt juridiskām personām. Ne visa veida finanšu pakalpojumu jomā izdarītus pārkāpumus var uzskatīt par pietiekami smagiem, lai noteiktu kriminālsankcijas.

Pašlaik spēkā esošie ES tiesību akti finanšu pakalpojumu jomā nekādā gadījumā neietekmē dalībvalstu tiesības noteikt kriminālsankcijas. Proti, vairākas dalībvalstis ir ieviesušas kriminālsankcijas par atsevišķiem pārkāpumiem finanšu pakalpojumu nozarē, jo īpaši ja tie saistīti ar tirgus ļaunprātīgu izmantošanu vai iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu. Kas attiecas uz tādām tirgus manipulācijām, kas aizliegtas atbilstīgi direktīvai par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, tikai 2 dalībvalstis nav noteikušas kriminālsankcijas. Citos jautājumos ir daudz mazāk dalībvalstu, kas noteikušas kriminālsankcijas. Piemēram, ir tikai septiņas dalībvalstis, kas ir noteikušas cietumsodu par to sākotnējo nosacījumu pārkāpumiem, kuri jāievēro, lai varētu apstiprināt ieguldījumu sabiedrību un kuri ir paredzēti finanšu instrumentu tirgus ( MiFiD ) direktīvā.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un atbilstīgi 2010. gada 22. aprīļa Tieslietu un iekšlietu padomes secinājumiem par saimnieciskās krīzes novēršanu un ekonomiskās aktivitātes atbalstīšanu un Stokholmas Programmu[25], Komisija izvērtēs, vai būtu lietderīgi ieviest kriminālsankcijas un paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai, ja jā, tad kurās jomās, lai nodrošinātu ES tiesību aktu efektīvu piemērošanu finanšu pakalpojumu jomā. Visiem priekšlikumiem krimināltiesību jomā vajadzētu nodrošināt attiecīgu konsekvenci starp dažādām nozarēm, jo īpaši jautājumā par ES direktīvās paredzēto kriminālsankciju veidu un apmēru.

- Piemēroti mehānismi sankciju efektīvas piemērošanas atbalstam

Nolūkā nodrošināt efektīvu, samērīgu un preventīvu sankciju režīmu ir svarīgi, lai pārkāpumi tiek atklāti, izmeklēšanas un sankciju piemērošanas procedūras veiktas raiti un lai attiecīgās sankcijas tiek noteiktas, kad tas vajadzīgs, proti, lai likumā noteiktās sankcijas tiktu efektīvi piemērotas.

Sankciju piemērošana par ES finanšu pakalpojumu tiesību aktu pārkāpumiem pamatā ir valstu iestāžu kompetencē. Lai valstu kompetentās iestādes varētu efektīvi panākt ES tiesību aktu izpildi, tiesiskajam un institucionālajam satvaram, kurā tās darbojas, ir jābūt pēc piesējas tādam, kas sekmē pārkāpumu konstatēšanu un piemērotu sankciju noteikšanu.

Komisija atgādina dalībvalstīm, ka — neatkarīgi no to tiesu sistēmas — tām ir pienākums gādāt par to, lai kompetentās iestādes efektīvi piemērotu valsts tiesību aktos paredzētās sankcijas. Tas jo īpaši nozīmē garantēt pietiekamus cilvēkresursus un pietiekamu finansējumu, kas tiktu atvēlēts sankciju piemērošanai, un nodrošināt, lai personām un institūcijām, kuras atbildīgas par izmeklēšanas veikšanu un sankciju piemērošanas procedūrām, būtu nepieciešamā apmācība un attiecīgās specializētās zināšanas. Komisija uzskata, ka šos jautājumus ir sekmīgāk risināt valsts līmenī.

Neraugoties uz to, Komisija ir pārliecināta, ka ES var pieņemt pasākumus tā tiesiskā regulējuma uzlabošanai, kurā darbojas kompetentās iestādes, un jo īpaši lai nodrošinātu, ka visām valsts iestādēm ir nepieciešamās pamata pilnvaras un izmeklēšanas līdzekļi, ka tās attiecīgi sadarbojas un savstarpēji koordinē savu darbību.

Lai gan saistībā ar galvenajām izmeklēšanas pilnvarām un rīkiem , kas izriet no spēkā esošajiem tiesību aktiem, konverģences līmenis ir jau diezgan augsts, šāda konverģence nepastāv jo īpaši attiecībā uz mehānismiem, kas izveidoti, lai personas, kas ir lietas kursā par iespējamiem pārkāpumiem, ziņotu par tiem vai nu finanšu iestādes attiecīgajām iekšējām struktūrām vai kompetentajām iestādēm, vai arī lai par iespējamiem pārkāpumiem ziņotu personas, kas par tiem atbildīgas.

Komisija uzskata, ka būtu lietderīgi apsvērt iespēju ieviest kopējus noteikumus par mehānismiem, kurus dalībvalstīm vajadzētu izveidot, lai sekmīgāk konstatētu ES tiesību aktu pārkāpumus, jo īpaši mehānismus, kas izveidoti, lai aizsargātu personas (piemēram, finanšu iestāžu darbiniekus), kuras ziņo par citu personu izdarītiem iespējamiem pārkāpumiem (ziņošana ētisku apsvērumu dēļ), vai tādus mehānismus, kas atbilstīgi stingriem un skaidri definētiem nosacījumiem ļautu samazināt piemērojamo sankciju apmēru personām, kas atzīstas, ka ir bijušas iesaistītas pārkāpuma izdarīšanā („iecietības programmas”)[26]. Ļaujot kompetentajām iestādēm atklāt tādus pārkāpumus, kuri visticamāk būtu palikuši nepamanīti, un iegūt papildu pierādījumus par kādu pārkāpumu, šādi mehānismi var veicināt efektīvāku ES tiesību aktu piemērošanu visu finanšu tirgus dalībnieku labā.

Attiecībā uz kompetento iestāžu sadarbību , spēkā esošajos ES tiesību aktos ir jau noteikts pienākums dalībvalstīm pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes savstarpēji sadarbojas, kad vien tas vajadzīgs, lai konstatētu pārkāpumus un uzliktu sankcijas. Jo īpaši kompetentajām iestādēm ir jānodrošina informācijas apmaiņa un jāsadarbojas, ja pārkāpuma sekas skar vairākas dalībvalstis.

Komisija uzskata, ka jaunizveidotās Eiropas uzraudzības iestādes vēl vairāk vienkāršos jau pastāvošo sadarbību starp kompetentajām iestādēm, kas savukārt palīdzēs uzlabot sankciju piemērošanas viendabīgumu un uzraudzības pasākumu efektivitāti. Šajā nolūkā Eiropas uzraudzības iestādēm vajadzētu izmantot savas pilnvaras veikt salīdzinošo novērtējumu un prioritārā kārtā to jo īpaši attiecināt uz sankciju noteikšanas pilnvarām. Šīm iestādēm vajadzētu arī pilnībā izmantot tām piešķirtās pilnvaras apkopot informāciju par sankcijām, lai pārraudzītu, ko paredz valstu tiesību akti, un sekmēt informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm. Turklāt Eiropas uzraudzības iestādēm ir iespēja izšķirt valsts iestāžu strīdus atsevišķās jomās, kur vairāku dalībvalstu uzraudzības iestādēm ir jāsadarbojas, jāveic savu darbību koordinācija un jāpieņem vienoti lēmumi.

Komisija apzinās, vai būtu nepieciešama lielāka konverģence citos specifiskos jautājumos, tādos kā noteikumi par pierādīšanas pienākumu, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aktos paredzēto sankciju piemērošanu.

5. Secinājums

Finanšu krīze ir uzskatāmi parādījusi, ka finanšu tirgus noteikumi ne vienmēr tiek ievēroti un piemēroti tā, kā tam būtu jābūt. Šāda situācija ir dziļi iedragājusi uzticēšanos finanšu nozarei. Atzīdama, ka stingrāks sankciju piemērošanas režīms neatrisinātu visas ar ES finanšu pakalpojumus regulējošo noteikumu piemērošanu saistītās problēmas, Komisija ir pārliecināta, ka valstīs spēkā esošo režīmu lielāka konverģence un pastiprināšana var sniegt būtisku ieguldījumu, lai novērstu finanšu tirgus nepareizas darbības risku un palīdzētu izveidot līdzvērtīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū.

Komisija atzinīgi novērtētu dalībvalstu un citu iesaistīto aprindu iesniegtos komentārus par šajā paziņojumā konstatētajiem trūkumiem un ierosinātajiem politiskajiem risinājumiem. Jo īpaši iesaistīto aprindu pārstāvji ir aicināti norādīt, vai, viņuprāt, ir jautājumi, kuros vēl lielāka tuvināšana nebūtu vajadzīga, un jomas, kurās Komisijai būtu jāapsver iespēja īstenot papildu pasākumus.

Komisija aicina visas ieinteresētās personas līdz 2011. gada 19. februārim sūtīt savus komentārus uz šādu adresi: consultation@ec.europa.eu.

Ar saņemtajām atbildēm varēs iepazīties Komisija tīmekļa vietnē, ja vien atbildes autors nebūs pieprasījis īpašu konfidencialitāti; Komisija publicēs arī šīs apspriešanās rezultātu kopsavilkumu.

Komisija ņems vērā visus saņemtos komentārus visos priekšlikumos, ar kuriem tā varētu nākt klajā, lai saskaņotā veidā pastiprinātu valstu sankciju režīmus. Saistībā ar visām turpmākām likumdošanas iniciatīvām šajā jomā tiks sagatavots arī ietekmes novērtējums par attiecīgajiem, ar sankcijām saistītajiem jautājumiem.

[1] Žaka Delarozjēra [ Jacques de Larosière ] vadītās ES finanšu uzraudzības jautājumu augsta līmeņa grupas ziņojums, 25.2.2009., 201. punkts.

[2] 2010. gada novembrī Eiropas Parlaments un Padome pieņēma tiesību aktus, ar kuriem tiek izveidota jauna Eiropas finanšu regulējuma uzraudzības sistēma, iekļaujot Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi (EVTI), Eiropas Banku iestādi (EBI) un Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju iestādi (EAFPI), skat. COM(2009) 499, COM(2009) 501 un COM(2009) 502. Šīm iestādēm būs tiesības veikt valstu iestāžu darbību salīdzinošo pārskatīšanu, iekļaujot sankciju piemērošanas pilnvaras, un saņemt informāciju par valstu iestāžu piemērotajām sankcijām. Šīs pilnvaras var tikt izmantotas, lai kontrolētu valsts tiesību aktus un veicinātu informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm. Tām paredzētas arī tiesības izšķirt strīdus starp valstu iestādēm atsevišķās jomās, kurās nepieciešama vairāku uzraudzības iestāžu sadarbība, koordinācija vai kopīga lēmumu pieņemšana. Savā priekšlikumā par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 1060/2009 par kredītreitingu aģentūrām (COM(2010) 289) Komisija arī piedāvā piešķirt Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei pilnvaras regulas noteikumu pārkāpumu gadījumā veikt atbilstošus uzraudzības pasākumus un atsevišķos gadījumos lūgt Komisiju piemērot naudassodus kredītreitingu aģentūrām.

[3] Eiropas Padome savā 2009. gada 2. decembra dokumentā "Stokholmas programma – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā" uzsvēra nepieciešamību regulēt finanšu tirgus un novērst to ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī aicināja dalībvalstis un Komisiju uzlabot iespējas konstatēt tirgu ļaunprātīgu izmantošanu un nelikumīgu līdzekļu piesavināšanos. Tieslietu un iekšlietu padomes secinājumos par saimnieciskās krīzes novēršanu un ekonomiskās aktivitātes atbalstīšanu uzsvērts, ka būtu jāapsver, vai ir iespējams un — attiecīgā gadījumā — vai ir piemēroti veikt krimināltiesību normu saskaņošanu attiecībā uz būtiskām akciju tirgus cenu manipulācijām un citu neatbilstīgu rīcību saistībā ar vērtspapīru tirgiem. Skat. 2010. gada 22. aprīļa dokumentu 8920/10 un 2010. gada 29. marta dokumentu 7881/10.

[4] Kapitāla prasību Direktīva 2006/48/EK (OV L 302, 17.11.2009.); Finanšu instrumentu tirgu Direktīva 2004/39/EK (OV L 145, 30.4.2004.); Direktīva par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu 2003/6/EK (OV L 96, 12.4.2003.); Maksātspēja II Direktīva 2009/138/EK (OV L 335, 17.12.2009.); Prospektu Direktīva 2003/71/EK (OV L 345, 31.12.2003.); Direktīva par apdrošināšanas starpniecību 2002/92/EK (OV L 9, 15.1.2003.); Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas Direktīva 2005/60/EK (OV L 309, 25.11.2005.); PVKIU Direktīva 2009/65/EK (OV L 302, 17.11.2009.).

[5] CEBS : "Mapping of supervisory objectives, including early intervention measures and sanctioning powers", marts 2009/47, CESR : "Report on administrative measures and sanctions as well as criminal sanctions available in Member States under the Market Abuse Directive", 17.10.2007.; "Report on the mapping of supervisory powers, supervisory practices, administrative and criminal sanctioning regimes of MS in relation to the MiFID Directive, 16.2.2009., 08/220, "Report on CESR members' powers under the Prospectus Directive and its implementing measures" 2007. gada jūnijā, 07-384; CEIOPS : "Report to the European Commission on EU supervisory powers, objectives, sanctioning powers and regimes", 29.5.2009., 21/09. Šis paziņojums ir balstīts uz informāciju, kas iekļauta minētajos ziņojumos un komentāriem, kas vēlāk saņemti no dalībvalstīm.

[6] COM(2010) 301.

[7] Vēlākajās G20 valstu sanāksmēs tika uzsvērta finanšu uzraudzības un regulējuma vajadzība, lai veicinātu, piemēram, tirgus integritāti un palielinātu disciplīnu (Londonā, 2009. gada aprīlī), kā arī tādu pasākumu vajadzība, kas aizsargātu patērētājus, noguldītājus un investorus pret tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (Pitsburgā, 2009. gada septembrī).

[8] Doda-Franka [ Dodd-Frank ] Volstrītas reformas un patērētāju aizsardzības akts (2010. gada jūlijs) nodrošina visaptverošu Amerikas finanšu sistēmas reformu. Tās praktiskā ieviešana ir atkarīga no ASV regulatīvajam iestādēm, kuras pašlaik izstrādā ievērojamu skaitu noteikumu, lai ieviestu aktā paredzētās normas. Reforma paredz, piemēram, finansiālus stimulus personām, kas ziņo Vērtspapīru un biržas uzraudzības komisijai ( SEC ) par vērtspapīru likumu pārkāpumiem, tāpat ari SEC varas palielināšanu, kas ļautu rīkoties pret federālo vērtspapīru likumu pārkāpēju atbalstītajiem un līdzzinātājiem, un mazāku pierādījumu apjomu šajā sakarā.

[9] Valstu banku uzraudzītāju pilnvaru pārskatīšana tiek veikta, piemēram, pašreizējā krīzes pārvarēšanas darba ietvaros.

[10] Skat. Komisijas darba plānu 2011. gadam, 2.6. rindk., COM(2010) 623.

[11] Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 16. pants; Maksātspēja II direktīvas 250. panta 1. punkta b) apakšpunkts; Kapitāla prasību direktīvas 132. panta 1. punkta d) apakšpunkts; Maksātspēja II direktīvas 155. panta 3. punkts un 158. panta 2. punkts; Kapitāla prasību direktīvas 30. panta 3. punkts; Finanšu instrumentu tirgu direktīvas 62. panta 2. punkts; PVKIU direktīvas 21. panta 5. punkts un 108. panta 5. punkts; Prospektu direktīvas 23. pants; Finanšu instrumentu tirgu direktīvas 32. panta 7. punkts un 62. panta 2. punkts; PVKIU direktīvas 108. panta 1. punkts un 109. panta 2. punkts; Finanšu instrumentu tirgu direktīvas 62. panta 2. punkts.

[12] Direktīvas par finanšu instrumentu tirgiem 51. panta 1. punkts paredz, piemēram, ka: "Neskarot atļaujas atsaukšanas procedūras vai dalībvalstu tiesības piemērot kriminālsodus, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem jo īpaši nodrošina, ka var veikt attiecīgus administratīvos pasākumus vai piemērot administratīvus sodus atbildīgajām personām, ja nav ievēroti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo direktīvu. Dalībvalsts nodrošina, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi". Skat. arī Prospektu Direktīvas 2003/71/EK 25. pantu, Direktīvas par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu 2003/6/EK 14. pantu (kā to ir interpretējusi Tiesa 2009. gada 23. decembra spriedumā lietā C-45/08 Spector Photo Group and Van Raemdonck/CBFA , 65.-77. rindkopā), Direktīvas 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu 28. pantu, PVKIU Direktīvas 2009/65/EK 99. panta 1. punktu, Direktīvas 2006/48/EK par kredītiestādēm 54. pantu, Maksātspēja II Direktīvas 2009/138/EK 34. pantu, direktīvas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu 39. panta 2. punktu, kas nosaka arī privātpersonām piemērojamās sankcijas. Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 38. apsvērums paredz, ka "sankcijām jābūt pietiekami preventīvām un samērā pārkāpuma smagumam un gūtajai peļņai".

[13] Skat. Finanšu instrumentu tirgu direktīvas 50. pantu, Kapitāla prasību direktīvas 136. pantu, PVKIU direktīvas 98. pantu, Maksātspēja II direktīvas 34. pantu, Prospektu direktīvas 21. pantu.

[14] Skat. Maksātspēja II Direktīvas 2009/138/EK 62. pantu un 258. panta 2. punktu, PVKIU direktīvas 99. panta 2. punktu, Direktīvas 2002/92/EK par apdrošināšanas starpniecību 8. panta 1.-3. punktu.

[15] Tas attiecas galvenokārt uz licenču anulēšanu, skatīt, piemēram, Maksātspēja II Direktīvas 2009/138/EK 144. panta 1. punktu, Kapitāla prasību Direktīvas 2006/48/EK 17. pantu.

[16] Skat., piemēram, Maksātspēja II Direktīvas 2009/138/EK 131. pantu un 144. panta 2. punktu.

[17] Piemēram, Finanšu pakalpojumu tirgu Direktīvas 2004/39/EK 51. panta 3. punktu, Prospektu Direktīvas 2003/71/EK 25. panta 2. punktu, Direktīvas 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu 28. panta 2. punktu, Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas Direktīvas 2003/6/EK 14. panta 4. punktu, PVKIU Direktīvas 2009/65/EK 99. panta 3. punktu.

[18] Šajā nodaļā uzskaitītajos piemēros nav minētas attiecīgās dalībvalstis, jo piemēru mērķis ir tikai ilustrēt konstatētās problēmas. Papildu informācija atrodama tajos uzraudzītāju komiteju ziņojumos, uz kuriem balstīts šis paziņojums.

[19] Skat., piemēram, FSA 2003. gada 25. septembra paziņojumu presei Nr. FSA/PN/098/2003.

[20] Avoti: CESR biedru sniegtā informācija par PVKIU direktīvu transponējošajos noteikumos paredzētajām sankcijām.

[21] Piemēram, 2006. gadā, 2007. gadā un 2008. gada pirmajā ceturksnī dažās dalībvalstīs banku nozarē sankcijas nav piemērotas vispār.

[22] Lai garantētu efektīvu pārrobežu uzraudzību, pie noteiktiem nosacījumiem kompetentā iestāde var deleģēt uzdevumus un pienākumus citai kompetentajai iestādei.

[23] Juridiskais pamats ES pasākumiem šajā jomā būtu Līguma noteikumi par tiesību aktu tuvināšanu iekšējā tirgus jomā (Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants), par noteikumu koordinēšanu saistībā ar tiesībām uzsākt un veikt saimniecisko darbību kā pašnodarbinātai personai un pakalpojumu sniegšanas brīvību (Līguma par Eiropas Savienības darbību 53. panta 1. punkts un 62. pants). Tie nodrošina ES tiesību aktos iespēju veikt pasākumus valstu tiesību aktu tuvināšanai, lai uzlabotu nosacījumus iekšējā tirgus izveidei un darbībai. Tie var ietvert likumdošanas pasākumus saistībā ar sankcijām, ja tādas ir nepieciešamas, lai garantētu ES noteikumu efektivitāti. Šādu pasākumu ieviešana finanšu pakalpojumus regulējošajos ES tiesību aktos būtu balstīta uz tā paša juridiskā pamata, kāds ir attiecīgajiem nozaru tiesību aktiem. Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. pants nodrošina arī juridisko pamatu saistībā ar noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai, ja krimināltiesisko normatīvo aktu tuvināšana ir būtiska Savienības politikas ieviešanai jomā, kurai tikuši piemēroti saskaņošanas pasākumi.

[24] Vairumā direktīvu ir noteikts, ka sankcijas var piemērot par pārkāpumu atbildīgajām personām neprecizējot, vai ir runa par privātpersonām vai juridiskām personām. Tomēr ir daži izņēmumi; piemēram, Maksātnespēja II Direktīva 2009/138/EK, tās 34. pants („Uzraudzības iestādes ir pilnvarotas veikt jebkādus vajadzīgus pasākumus, tostarp, attiecīgā gadījumā, administratīvus un finanšu pasākumus, attiecībā uz apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām un to pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūras dalībniekiem.”).

[25] Skat. 3. zemsvītras piezīmi.

[26] Skat. OFT un SEC izveidotās programmas ziņotāju par pārkāpumiem aizsardzībai.