[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 27.10.2010

COM(2010) 602 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

SASKAŅĀ AR LESD 25. PANTUpar 2007.–2010. gadā panākto virzībā uz reālu ES pilsonību

{COM(2010) 603 galīgā redakcija}

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

SASKAņā AR LESD 25. PANTU par 2007.–2010. gadā panākto virzībā uz reālu ES pilsonību

1. Ievads

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 25. pantā ir noteikts, ka Komisija reizi trijos gados ziņo Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par to, kā ir ievēroti Līguma otrās daļas noteikumi. Šis ziņojums papildina dokumentu „2010. gada ziņojums par ES pilsonību — likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai”, aplūkojot galvenās norises ES pilsonības jomā laikposmā no 2007. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 30. jūnijam[1]. Attīstības tendences saistībā ar ES pilsoņu tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir sīkāk izklāstītas Ziņojumā par 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanu novērtējumu[2], kas pieņemts kopā ar 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību.

2. Norises ES pilsoņu tiesību jomā

2.1. Jaunais tiesiskais regulējums un institucionālā sistēma

Līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos ir pastiprināti dažādi ES pilsonības un ar to saistīto tiesību aspekti.

Ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) II sadaļu ES pilsonība ir vairāk izcelta, ņemot vērā tās iekļaušanu noteikumos par demokrātijas principiem (LES 9. pants), un ir izveidota ciešāka saikne starp pilsonību un demokrātiju (LES 10. un 11. pants).

Ar ES pilsonību saistīto tiesību kopumu papildinot ar jaunām tiesībām — pilsoņu iniciatīvu —, jaunais Līgums dod ES pilsoņiem iespēju intensīvāk piedalīties Savienības demokrātiskajās norisēs. Saskaņā ar LES 11. panta 4. punktu „Savienības pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu miljonu un kas pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var izrādīt iniciatīvu un aicināt Eiropas Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts”.

Šo jauno tiesību īstenošanas praktiskās kārtības noteikšana bija viena no Komisijas galvenajām prioritātēm, un 2010. gada 31. martā tā iesniedza regulas priekšlikumu[3], lai ieviestu vienkāršas, viegli īstenojamas un visiem pieejamas procedūras un nodrošinātu, ka šīs tiesības netiek izmantotas ļaunprātīgi.

Ar Lisabonas līgumu ir vēl vairāk nostiprināta saikne starp pilsonību un diskriminācijas aizliegumu. LESD otrās daļas nosaukums ir „Diskriminācijas aizliegums un Savienības pilsonība”, un tajā ir ietverti diskriminācijas aizlieguma noteikumi: 18. pantā (bijušais Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EKL) 12. pants) par diskrimināciju pilsonības dēļ un 19. pantā (bijušais EKL 13. pants) par cita veida diskrimināciju (dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ)[4].

Attiecībā uz pašas ES pilsonības definīciju Lisabonas līgumā ir uzsvērts, ka Savienības pilsonība papildina (angļu val.: additional ) valsts pilsonību, savukārt iepriekšējā definīcijā, kas bija sniegta EKL 17. pantā, bija noteikts, ka tā papildina (angļu val.: complementary ) valsts pilsonību.

LESD 20. panta 2. punkta noteikumi salīdzinājumā ar bijušo EKL 17. pantu ir nostiprināti, jo ir konkrēti uzskaitītas ES pilsoņu tiesības (un pienākumi) un ar norādi „cita starpā” ir precizēts, ka uzskaitījums nav izsmeļošs. Turklāt līdz ar Eiropas Savienības pīlāru struktūras[5] atcelšanu paplašinās ES pilsonības darbības joma, ko apliecina minētajā pantā norādītais, ka Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi.

Ar Lisabonas līgumu tiek nostiprinātas ES pilsoņu tiesības uz citu dalībvalstu diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību trešās valstīs, kurās pilsoņa dalībvalsts nav pārstāvēta — šīs tiesības ir tieši paredzētas kā individuālas tiesības LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā un skaidrāk norādītas LESD 23. pantā. Ar LESD 23. panta 2. punktu Komisijai ir dota iespēja sākt likumdošanas procesu, ierosinot direktīvas, ar ko nosaka koordinācijas un sadarbības pasākumus, kuri vajadzīgi, lai veicinātu šādu aizsardzību, tādējādi atmetot iepriekš paredzēto starpvaldību lēmumu pieņemšanas procedūru. Attiecībā uz konsulārās aizsardzības praktisko nodrošināšanu LES 35. pantā ir paredzēts, ka diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un Savienības delegācijas palīdz īstenot šīs tiesības.

Līguma otrajā daļā noteiktās tiesības, kas saistītas ar ES pilsonību, turklāt ir ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (V sadaļā “Pilsoņu tiesības”). Juridiski saistošā pamattiesību harta, kas ir kļuvusi par elementu, kurš jāņem vērā ikvienā ES politikas jomā, iezīmē lielu soli uz priekšu Eiropas Savienības politiskajā apņēmībā pamattiesību jomā.

2.2. ES pilsonības iegūšana un zaudēšana

2.2.1. Informācija un statistikas dati

Aktuāla informācija par pilsonības iegūšanu un zaudēšanu dalībvalstīs un par ES pilsonības normām un politikas attīstību ir pieejama Eiropas Pilsonības novērošanas centra tīmekļa vietnē[6], kura tika atklāta 2009. gada janvārī un kuru finansē galvenokārt Komisija[7].

Saskaņā ar nesen publicētu Eurostat ziņojumu[8] 2008. gadā dalībvalstu pilsonību ieguva 696 000 cilvēku (salīdzinājumā ar 707 000 cilvēku 2007. gadā). Šie jaunie ES pilsoņi ir galvenokārt no Āfrikas (29 % no pilsonību ieguvušo kopskaita), Eiropas ārpus ES-27 (22 %), Āzijas (19 %) un Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas (17 %)[9].

To cilvēku skaits, kuri, būdami vienas dalībvalsts pilsoņi, ieguvuši citas dalībvalsts pilsonību, bija 59 449, kas atbilst 8,5% no kopskaita. Konkrēti, galvenās cilvēku grupas, kurās vienas ES dalībvalsts pilsoņi kļuva par citas dalībvalsts pilsoņiem, bija portugāļi, kas kļuva par Francijas pilsoņiem (7778), rumāņi, kas kļuva par Ungārijas pilsoņiem (5535) un poļi, kas kļuva par Vācijas pilsoņiem (4245).

2.2.2. Judikatūras attīstība

Eiropas Savienības Tiesa savā 2010. gada 2. marta spriedumā lietā C-135/08 Rottmann precizēja savā judikatūrā konsekventi ievēroto nosacījumu attiecībā uz to, ka dalībvalstīm, izmantojot savas pilnvaras pilsonības jomā, ir pienācīgi jāņem vērā Eiropas Savienības tiesības[10].

Tiesa norādīja, ka šis nosacījums nav pretrunā starptautisko tiesību principam, saskaņā ar kuru noteikt pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumus ir dalībvalstu kompetencē, bet gan nosaka principu, saskaņā ar kuru attiecībā uz Savienības pilsoņiem šīs kompetences īstenošana, ciktāl tā skar Savienības tiesību sistēmā piešķirtās un aizsargātās tiesības, ir pakļauta pārbaudei tiesā, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesības.

Tiesa secināja, ka lēmums par naturalizācijas kārtībā iegūtas pilsonības atņemšanu, kāds tika izskatīts pamata prāvā, ja šādas atņemšanas rezultātā attiecīgā persona zaudē ne tikai naturalizācijas dalībvalsts pilsonību, bet arī Savienības pilsonību, valsts tiesām būtu papildus attiecīgā gadījumā veicamajai šāda lēmuma samērīguma izskatīšanai saskaņā ar valsts tiesībām jāpārbauda, vai lēmumā ievērots samērīguma princips saskaņā ar ES tiesībām.

Tiesa norādīja, ka, ievērojot nozīmi, kāda ES primārajās tiesībās tiek piešķirta Savienības pilsoņu statusam, valstu tiesām ir jāņem vērā sekas, kuras ar attiecīgo lēmumu var iespējami tikt radītas ieinteresētajai personai un tās ģimenes locekļiem saistībā ar ikvienam Savienības pilsonim piederošo tiesību zaudēšanu. It īpaši jāpārbauda, vai šī zaudēšana ir attaisnota, ņemot vērā:

- personas izdarītā pārkāpuma smaguma pakāpi,

- no lēmuma par pilsonības piešķiršanu naturalizācijas kārtībā līdz lēmumam par tās atņemšanu pagājušo laiku un

- ieinteresētās personas iespēju atgūt savu sākotnējo pilsonību.

Komisija mudinās īstenot iniciatīvas un projektus, kuru mērķis ir iegūt un izplatīt zināšanas un dalīties ar pieredzi par dalībvalstu un līdz ar to arī ES pilsonības atņemšanas nosacījumiem un kārtību, lai tādējādi izplatītu paraugpraksi un vajadzības gadījumā veicinātu koordināciju, neskarot valstu kompetenci.

2.2.3. Ar dalībvalstu pilsonības iegūšanu un zaudēšanu saistītās problēmas

Pārskata periodā Komisija atbildēja uz aptuveni 130 individuāliem pieprasījumiem, 18 Eiropas Parlamenta jautājumiem un 5 lūgumrakstiem par jautājumiem, kas saistīti ar pilsonību.

Pārskata periodā vairākas dalībvalstis grozīja savus tiesību aktus par pilsonības iegūšanu un zaudēšanu. Saskaņā ar ES tiesībām dalībvalstu pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumu regulējums ir noteikts vienīgi attiecīgo dalībvalstu valsts tiesībās. Katra dalībvalsts var brīvi noteikt tās pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumus. Šo starptautisko tiesību principu neietekmē neviens Līguma noteikums, un, kā minēts iepriekš, tas ir apstiprināts Tiesas iedibinātajā judikatūrā.

Ciktāl dalībvalstu kompetences īstenošana pilsonības jomā neskar Savienības tiesību sistēmā piešķirtās un aizsargātās tiesības, attiecīgie jautājumi neietilpst ES tiesību jomā un Komisijai nav pilnvaru tajos iejaukties.

Ievērojot savu kompetences jomu, Komisija atbalsta visus centienus, kas vērsti uz attiecīgo jautājumu atrisināšanu, un veicina labas attiecības, ievērojot savstarpējās sapratnes un sadarbības garu, kas raksturīgs Eiropas Savienības dalībvalstu attiecībām.

2.3. ES pilsoņu brīva pārvietošanās un uzturēšanās

2.3.1. Pasākumi, lai nodrošinātu Direktīvas 2004/38/EK pareizu transponēšanu un piemērošanu

Pieņemot 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK[11] par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojami palielinājās šo tiesību efektivitāte un pieejamība, jo ar to tika kodificēti attiecīgie līdzšinējie tiesību akti un judikatūra, vienkāršoti un precizēti piemērojamie ES noteikumi un racionalizētas valstu procedūras.

Komisija cieši sekoja līdzi valstu pieņemtajiem šīs direktīvas transponēšanas pasākumiem, kuru termiņš bija 2006. gada 30. aprīlis, un 2008. gada 10. decembrī pieņēma ziņojumu par direktīvas piemērošanu[12], izgaismojot daudzus problemātiskus jautājumus.

Lai normalizētu situāciju un nodrošinātu ES tiesību pareizu piemērošanu valsts un vietējā līmenī, Komisija ir:

- devusi dalībvalstīm norādes par to, kā pareizi īstenot ES tiesību aktus brīvas pārvietošanās jomā, un veicinājusi dalīšanos paraugpraksē;

- īstenojusi stingru un konsekventu pieeju attiecībā uz izpildi;

- uzlabojusi informācijas pieejamību pilsoņiem par to, kā praksē izmantot savas tiesības.

2009. gada 9. jūlijā Komisija pieņēma Paziņojumu par norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Direktīvu 2004/38/EK [13]. Pievēršoties ziņojumā konstatētajiem problemātiskākajiem jautājumiem saistībā ar ES brīvas pārvietošanās tiesību pareizu piemērošanu, minētajā paziņojumā dalībvalstīm bija sniegtas sīki izstrādātas norādes ar mērķi visiem ES pilsoņiem nodrošināt reālus uzlabojumus.

2008. gadā Komisija izveidoja dalībvalstu ekspertu grupu Direktīvas 2004/38/EK praktiskās īstenošanas jautājumos. Šī grupa tika oficiāli noformēta 2009. gada decembrī un regulārās sanāksmēs dalās ar viedokļiem, zinātību un paraugpraksi jautājumos saistībā ar ES tiesībām par brīvu pārvietošanos, ieskaitot ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas apkarošanas jautājumus.

2009. un 2010. gadā Komisija rīkoja strukturētas divpusējās tikšanās ar dalībvalstīm, lai novērstu visus konstatētos valstu transponēšanas pasākumu trūkumus un rastu piemērotus risinājumus, tostarp vajadzības gadījumā sākot pārkāpumu procedūras.

2010. gada 19. martā Komisija pieņēma Lēmumu, ar ko izstrādā rokasgrāmatu par vīzu pieteikumu apstrādi un grozījumiem izsniegtajās vīzās [14], ietverot instrukcijas, paraugpraksi un ieteikumus par to, kā iestādēm piemērot Vīzu kodeksā[15] paredzētos noteikumus par vīzu pieteikumu apstrādi. Rokasgrāmatā ir nodaļa par ES pilsoņu ģimenes locekļu iesniegto vīzu pieteikumu apstrādi, kurai vajadzētu reāli palīdzēt novērst dažas iesīkstējušas problēmas ar ES brīvas pārvietošanās tiesību pareizu piemērošanu.

2010. gada 13. jūlijā Komisija pieņēma paziņojumu „No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” [16], kura mērķis ir sniegt kopēju ieskatu par ES migrējošo darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un palielināt informētību par viņu tiesībām un nostiprināt tās.

Turklāt darbību ir sācis jauns portāls „Tava Eiropa” [17], kas ES pilsoņiem palīdz apzināties viņu tiesības un saņemt praktiskus padomus, lai atvieglotu pārvietošanos Eiropas Savienībā.

Komisija ir arī nupat publicējusi ES pilsoņiem paredzētu vienkāršotu un ērti lietojamu ceļvedi par tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties Eirop ā[18].

2.3.2. Izskatītie pieprasījumi un sūdzības

Pārskata periodā Komisija atbildēja uz daudziem individuāliem pieprasījumiem par brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jautājumiem (aptuveni 770 pieprasījumi 2007. gadā, 1070 — 2008. gadā, 1000 — 2009. gadā un 340 — 2010. gada janvārī–jūlijā). No tiem centrālajā sūdzību reģistrā tā reģistrēja 64 sūdzības 2007. gadā, 81 — 2008. gadā, 255 — 2009. gadā un 128 — 2010. gada janvārī–jūlijā. Komisija arī atbildēja uz aptuveni 240 Eiropas Parlamenta jautājumiem un 85 lūgumrakstiem par ES pilsoņu pārvietošanās brīvību.

Vēl citus saņemtos pieprasījumus par ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos un uzturēšanos apstrādāja SOLVIT [19] sistēmā. Statistikas dati par pārskata periodu liecina, ka SOLVIT iesniegto brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jautājumu īpatsvars nemitīgi pieaug, turklāt ievērojami: 2007. gadā tie veidoja 15 % no SOLVIT lietu kopskaita, 2008. gadā — 20 % un 2009. gadā — 38%, ar uzturēšanos saistītajiem jautājumiem kļūstot par jomu, kurā ir lielākais sūdzību īpatsvars (549 apstrādātas un slēgtas lietas ar 92% atrisinātu lietu). Pirmajos sešos 2010. gada mēnešos SOLVIT saņēma 1 314 pieprasījumus par brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jautājumiem (kopumā saņemts aptuveni 7 000 pieprasījumu).

Pašlaik pret dalībvalstīm ir sāktas 63 pārkāpumu procedūras par ES pilsoņu brīvu pārvietošanos un uzturēšanos.

2.3.3. Risināmo jautājumu piemēri

Piemērs tam, kādu konkrēto rezultātu dod Komisijas izraudzītā pieeja, lai nodrošinātu ES brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību pareizu piemērošanu, ir rīcība pēc Tiesas 2008. gada 25. jūlija sprieduma lietā C-127/08 Metock un citi[20]. Minētajā spriedumā Tiesa konstatēja, ka valstu noteikumi, ar kuriem paredzēts, ka uzturēšanās tiesības ES pilsoņu ģimenes locekļiem ar trešās valsts pilsonību ir atkarīgas no viņu iepriekšējas likumīgas uzturēšanās citā dalībvalstī, ir pretrunā ES tiesībām.

Kā norādīts Komisijas 2008. gada 10. decembra ziņojumā par Direktīvas 2004/38/EK piemērošanu, minētais spriedums dažās dalībvalstīs izraisīja asas diskusijas — tās bažījās, ka tādējādi trešo valstu pilsoņi varētu vieglāk legalizēt savu statusu, stājoties laulībā ar ES pilsoni. Tiesa savā spriedumā atgādināja, ka Direktīva 2004/38/EK neliedz dalībvalstīm iespēju saskaņā ar tās 35. pantu cīnīties pret ES tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp fiktīvām laulībām.

Pēc minētā sprieduma Komisija ir cieši sadarbojusies ar dalībvalstīm gan divpusēji, gan ekspertu grupā ES pilsoņu brīvas pārvietošanās jautājumos, lai nodrošinātu, ka valstu iestādes var veikt efektīvus pasākumus un apmainīties ar informāciju cīņā ar ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu, un līdztekus pārliecinātos, ka visas dalībvalstis izdara vajadzīgos grozījumus savos noteikumos, lai panāktu atbilstību spriedumam.

Viena no galvenajām pārskata periodā risinātajām lietām bija saistībā ar Apvienotās Karalistes (AK) iestāžu kavēšanos, apstrādājot ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju pieteikumus. Kopš 2008. gada oktobra Komisija ir reģistrējusi vairāk nekā 250 individuālas ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu sūdzības par to, ka AK iestādes neesot ievērojušas valsts un ES tiesībās noteiktos termiņus uzturēšanās atļauju pieteikumu apstrādei. Pēc kontaktiem ar AK šīs valsts iestādes īstenoja vispusīgu plānu, kas ietvēra Eiropas pieteikumu lietās lēmumus pieņemošo darbinieku skaita ievērojamu palielināšanu (par 400 %), un tagad pieteikumu apstrādes ilgums atbilst pakalpojumu sniegšanas standartiem, kā noteikts Direktīvā 2004/38/EK. Šis piemērs parāda, ka daudzos gadījumos, veicinot dialogu ar dalībvalstīm, tiek dots labums ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem. Komisija turpina rūpīgi uzraudzīt situāciju.

2.3.4. Nākotnes prioritātes

Galvenie pasākumi, kurus Komisija plāno veikt brīvas pārvietošanas jomā, ir aplūkoti 2010. gada ziņojumā par ES pilsonību, kuram pievienots šis ziņojums.

Prioritāte būs izpildes jautājumiem. Pēc dalībvalstu tiesību aktu un prakses analīzes par ES brīvas pārvietošanās un uzturēšanās noteikumu piemērošanu un divpusējiem kontaktiem ar dalībvalstīm Komisija tagad vajadzības gadījumā sāk pārkāpumu procedūras par Direktīvas 2004/38/EK transponēšanu un turpinās risināt nozīmīgas pārkāpumu lietas par brīvas pārvietošanās tiesību nepareizu piemērošanu, tostarp attiecībā uz diskriminācijas aizlieguma principu.

Dalīšanās informācijā par cīņu ar ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu brīvas pārvietošanās jomā joprojām paliek prioritāte, kurai pievērsīsies ekspertu grupā ES pilsoņu brīvas pārvietošanās jautājumos. Komisija plāno arī sekmēt paraugprakses izmantošanu par brīvas pārvietošanās jautājumu sekmīgu un efektīvu administratīvo risināšanu, lai nodrošinātu, ka vietējo/reģionālo/valsts iestāžu ierēdņiem, kuri apkalpo klientus, ir pietiekamas zināšanas par attiecīgajām ES tiesībām.

2013. gadā Komisija publicēs ziņojumu par ES brīvas pārvietošanās noteikumu piemērošanu, sniedzot vispārīgu to ietekmes novērtējumu un norādot uzlabojamās jomas.

2.4. Vēlēšanu tiesības

ES pilsoņiem, kuri nedzīvo savas pilsonības valstī, bet citā ES dalībvalstī, ir garantētas tiesības (kā vēlētājiem un kā kandidātiem) attiecīgajā valstī piedalīties pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tās pilsoņiem.

Pārskata periodā Komisija atbildēja uz aptuveni 170 individuāliem pieprasījumiem, 30 Eiropas Parlamenta jautājumiem un 9 lūgumrakstiem par vēlēšanu tiesību jautājumiem. Šajā periodā tika sāktas pārkāpumu procedūras pret 18 dalībvalstīm, kuras noteiktajā termiņā nebija paziņojušas par transponēšanas pasākumiem attiecībā uz Direktīvu 2006/106/EK[21] par noteikumiem balsošanai pašvaldību vēlēšanās, ņemot vērā Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos.

Vairākas ES pilsoņu vēstules, lūgumraksti un Eiropas Parlamenta jautājumi bija par to, ka saskaņā ar vairāku dalībvalstu tiesību aktiem pilsoņi, ja viņi pārceļas uz dzīvi citā dalībvalstī, pēc noteikta laika zaudē balsošanas tiesības. Šādos gadījumos ES pilsoņiem savu brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanas dēļ zūd iespēja izmantot tiesības balsot valsts vēlēšanās. Šis būtiskais jautājums ir aplūkots 2010. gada ziņojumā par ES pilsonību, paredzot sadarbību ar dalībvalstīm, lai novērstu šādas situācijas turpināšanos.

Kā minēts iepriekš, kopā ar šo ziņojumu pieņemtajā ziņojumā, kurā novērtēta ES tiesību transponēšana Eiropas vēlēšanu jomā un šo tiesību īstenošana 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, atspoguļoti pārskata perioda notikumi un norādīti turpmāk plānotie pasākumi.

Ziņojumu, kurā novērtēta attiecīgo ES noteikumu (Direktīvas 94/80/EK[22]) transponēšana un īstenošana, Komisija publicēs 2011. gadā.

2.5. Konsulārā aizsardzība

Jebkuram Savienības pilsonim, kurš atrodas trešā valstī, kurā viņa paša dalībvalsts nav pārstāvēta, ir tiesības saņemt jebkuras citas dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem.

Komisija 2011. gada martā iesniegs paziņojumu „Konsulārā aizsardzība trešās valstīs — ES pilsoņi; situācijas raksturojums un nākotnes perspektīvas”, izvērtējot ES ieguldījumu efektīvā konsulārajā aizsardzībā trešās valstīs, kā paredzēts Komisijas rīcības plānā 2007.–2009. gadam[23], un sniedzot ievirzi turpmākajam darbam, pamatojoties uz gūto pieredzi un atjaunināto tiesisko regulējumu.

2.6. Tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam un tiesības vērsties pie ombuda

ES pilsoņiem, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības iesniegt lūgumrakstus EP par jautājumiem, kas ir Savienības kompetencē un kas tieši skar šo pilsoni vai personu (LESD 24. un 227. pants). EP 2007. gadā saņēma 1 506 lūgumrakstus, 2008. gadā — 1 849 un 2009. gadā — 1 924.

Sūdzības par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm var sūtīt arī Eiropas ombudam (LESD 24. un 228. pants). Ombuda saņemto un viņa kompetences jomā ietilpstošo sūdzību skaits 2007. gadā bija 870, 2008. gadā — 802 un 2009. gadā — 727. Tajā pašā laikposmā ombuds saņēma daudz vairāk tādu sūdzību, kuras neietilpst viņa kompetences jomā vai nebija pieņemamas (2007. gadā — 2401, 2008. gadā — 2544 un 2009. gadā — 2392).

2.7. Vispārējā informētība par ES pilsoņu tiesībām

Flash Eurobarometer 2010. gada marta aptaujā[24] tika apzināta informētība par ES pilsoņu tiesībām, veicot salīdzinājumu ar divās iepriekšējās aptaujās 2002. un 2007. gadā iegūtajiem datiem.

Termina „Eiropas Savienības pilsonis” atpazīstamība ir stabili augstā līmenī — lielākais vairums (79 %) respondentu atzina, ka šis termins viņiem ir vismaz zināmā mērā pazīstams. ES-15 dalībvalstu pilsoņu vidū to cilvēku īpatsvars, kuri nekad nav dzirdējuši šo terminu, kopumā ir samazinājies no trešdaļas (32 %) 2002. gadā līdz ceturtdaļai (24 %).

Pēdējo triju gadu laikā ir izzudusi atšķirība starp tām valstīm, kuras ES pievienojās līdz 2004. gadam, un ES-12 dalībvalstīm — ES-12 dalībvalstu pilsoņi Eiropas pilsonības jēdzienu tagad pārzina labāk nekā ES-15 dalībvalstīs dzīvojošie pilsoņi. ES-12 dalībvalstu pilsoņu vidū to cilvēku īpatsvars, kuri nekad nav dzirdējuši šo terminu, bija tikai 13 % salīdzinājumā ar 24 % ES-15 dalībvalstīs.

Tikai 43 % aptaujāto ES pilsoņu atbildēja, ka zina šā termina nozīmi, bet puse respondentu (48 %) norādīja, ka „nav labi informēti” par viņu kā ES pilsoņu tiesībām. Mazāk nekā viena trešdaļa (29%) uzskata, ka ir „labi informēti” par ES pilsoņu tiesībām, un tikai 3 % uzskata, ka ir „ļoti labi informēti”. Šie rādītāji salīdzinājumā ar 2007. gadu būtībā nav mainījušies. Šī stabilā situācija visticamāk skaidrojama ar to, ka jau 2007. gadā lielais vairums apzinājās šīs tiesības.

Par ES pilsonības „automātisko” raksturu praktiski nav nekādu neskaidrību. No katriem 10 respondentiem 9 apzinās, ka „viņi ir vienlaikus gan ES, gan (attiecīgās valsts) pilsoņi” (tāds pats īpatsvars kā 2007. gadā). Tomēr aptuveni piektdaļa respondentu uzskata, ka „viņiem ir jāpiesakās uz ES pilsonības saņemšanu” vai ka „viņi var izvēlēties būt par ES pilsoņiem” (20 % uz katru atbildi).

Aptaujātie vislabāk pārzināja savas kā ES pilsoņu uzturēšanās tiesības: 89 % zināja, ka, ievērojot konkrētus nosacījumus, viņiem ir tiesības uzturēties jebkurā dalībvalstī (par 2 procentpunktiem vairāk nekā 2007. gadā). Turklāt pilsoņi ļoti labi apzinās tiesības iesniegt sūdzību Komisijai, Eiropas Parlamentam un ombudam (87 %, par 2 procentpunktiem vairāk nekā 2007. gadā) un tiesības jebkurā dalībvalstī saņemt tādu pašu attieksmi kā attiecīgās valsts pilsoņi (85 %, par 2 procentpunktiem vairāk nekā 2007. gadā).

No katriem 10 ES pilsoņiem 7 (68 %) apzinās savas jaunās tiesības piedalīties Pilsoņu iniciatīvā.

Attiecībā uz nepareizo apgalvojumu „ES pilsonim ir tiesības iegūt jebkuras dalībvalsts pilsonību, ja viņš šajā valstī ir nodzīvojis vismaz 5 gadus” tikai 22 % respondentu pareizi norādīja, ka tas ir nepatiess, bet 13 % nespēja vai nevēlējās atbildēt uz šo jautājumu.[pic]

2.8. Statistikas dati par ES pilsoņiem, kuri ir izmantojuši brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības

Kā redzams šim ziņojumam pievienotajā tabulā, 2009. gada 1. janvārī bija aptuveni 11,7 miljoni ES pilsoņu, kuri nedzīvoja savas pilsonības valstī, bet kādā citā dalībvalstī. Šie dati, iespējams, nesniedz pilnīgi precīzu priekšstatu par to, cik ES pilsoņu faktiski izmanto brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, jo šajos statistikas datos nav ņemtas vērā dažas mobilu ES pilsoņu kategorijas.

Kritērijs personas iekļaušanai to attiecīgās valsts iedzīvotāju vidū, kuriem šī valsts ir „parastā dzīvesvieta”, ir vismaz 12 mēnešus ilga uzturēšanās[25]. Netiek ietverti daudzi ES pilsoņi, kuri dodas darījumu vai atpūtas braucienos, pārvietojas, lai sniegtu vai saņemtu pakalpojumus, pārrobežu darba ņēmēji un tie, kuri citā dalībvalstī uzturas mazāk nekā 12 mēnešus (piemēram, Erasmus studenti uz 9 mēnešiem, stažieri utt.).

Daudzi ES pilsoņi, īpaši tie, kuri neplāno pastāvīgi dzīvot attiecīgajā valstī vai kuri regulāri atgriežas savā dzimtenē (piemēram, studenti, reizi nedēļā ceļojoši darba ņēmēji, cilvēki ar mājvietu divās dalībvalstīs), nereģistrējas vispār vai reģistrējas tikai tad, kad tam ir iemesls, piemēram, sākot strādāt. Svarīgi ņemt vērā, ka viņiem arī var šķist nesvarīgi atsaukt reģistrāciju, pametot valsti.

Ir iespējams arī, ka tādas personas kā tās, kuras ilgāku laiku pavada divās dalībvalstīs, ir reģistrētas abās šajās valstīs. Līdzīgi, vairākas dalībvalstis attiecībā uz studentiem, kuri dodas studēt ārvalstīs, pieņem, ka viņu prombūtne ir pagaidu, un patur viņus savos reģistros.

Migrācijas statistikas uzlabošanas programmas ietvaros Eurostat plāno īstenot izmēģinājuma projektu, lai noskaidrotu, cik praktiska būtu sistēma atsevišķas informācijas apmaiņai starp dalībvalstu reģistriem, tādējādi novēršot dažas no minētajām problēmām.

2.9. Finanšu programmas

2.9.1. Programma „Eiropa pilsoņiem”

Komisija īsteno programmu „Eiropa pilsoņiem”, kuras darbības laiks ir 2007.–2013. gads[26] un kopējais budžets ir 215 miljoni euro. Tās mērķi ir veicināt pilsonisko iesaisti, pilsoņu vidū sekmēt piederības apziņu Eiropas Savienībai, stiprināt toleranci un savstarpēju sapratni un izkopt Eiropas identitātes apziņu. Programma ir vērsta uz to, lai dotu pilsoņiem iespēju piedalīties Eiropas veidošanā, iesaistoties apmaiņās, debatēs, ideju apspriešanā, mācībās un citos pasākumos, un tās gada prioritāšu vidū ir ES nākotne un tās pamatvērtības, demokrātiskā līdzdalība, starpkultūru dialogs un ES politikas ietekme uz sabiedrību. Iespējamie pasākumu veidi ir pilsētu sadraudzība, iedzīvotāju projekti, atbalsts ideju ģeneratoriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām utt. Šīs programmas projektos ik gadu piedalās aptuveni miljons pilsoņu.

2.9.2. Programma „Pamattiesības un pilsonība”

No ES pilsonības izrietošās tiesības Komisija stiprina ar programmu „Pamattiesības un pilsonība” (daļa no vispārējās programmas „Pamattiesības un tiesiskums”), kuras darbības laiks ir 2007.–2013. gads un kopējais budžets ir 93,8 miljoni euro[27]. Viens no mērķiem ir veicināt tādas Eiropas sabiedrības attīstību, kuras pamatā ir pamattiesību ievērošana, ieskaitot tiesības, kas izriet no Savienības pilsonības. Viena no projektu finansēšanas prioritātēm bija veicināt informēšanas un pilsoniskās izglītošanas iniciatīvas par ES pilsoņu aktīvu dalību Savienības demokrātiskajās norisēs, jo īpaši dalību Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās.

2.9.3. Septītā pētniecības pamatprogramma; tematiskā programma „Sociālekonomiskās zinātnes un humanitārās zinātnes”

Komisija finansē zinātnisko izpēti sociālo un humanitāro zinātņu jomā, un viens no mērķiem ir veicināt zināšanas par ES pilsonību, kā arī palielināt informētību un izplatīt izpētes rezultātus akadēmiskajām aprindām, politikas veidotājiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sabiedrībai kopumā. Konkrēti, izpētei jomā „Pilsonis Eiropas Savienībā” 2007.–2013. gadā ir piešķirts budžets aptuveni 125 miljonu euro apmērā, lai pievērstos jautājumiem par to, kā panākt demokrātiskās „piederības” izjūtu un Eiropas pilsoņu aktīvu līdzdalību, ņemot vērā paplašinātās Eiropas Savienības turpmāko attīstību[28].

3. Secinājumi

Šajā ziņojumā aplūkotas galvenās norises ES pilsonības jomā, un tas ir izmantots par pamatu 2010. gada ziņojumā par ES pilsonību norādītajiem turpmāk veicamajiem pasākumiem attiecībā uz brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesībām, ES pilsoņu tiesībām uz citu dalībvalstu konsulāro aizsardzību ārvalstīs un pilsoņu tiesībām balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas vēlēšanās dalībvalstī, kurā viņi uzturas.

Sākot no nākamā gada, Komisija veiks ikgadēju novērtējumu par to, kā īstenoti Līguma noteikumi par tiesībām, kas saistītas ar ES pilsonību. Novērtējums tiks veikts, gatavojot gada ziņojumu par ES Pamattiesību hartas piemērošanu, kurš pirmo reizi tiks publicēts 2011. gadā.

Tas dotu Komisijai iespēju ik pēc trim gadiem iesniegt daudz pamatotāku situācijas raksturojumu, analizēt šķēršļus, ar kuriem pilsoņi vēl saskaras, un nākt klajā ar pasākumiem ES pilsoņu tiesību stiprināšanai.

PIELIKUMS

[pic]

[1] Piektais ziņojums par Eiropas Savienības pilsonību tika publiskots 2008. gada 15. februārī un aptvēra laikposmu no 2004. gada 1. maija līdz 2007. gada 30. jūnijam (COM (2008) 85).

[2] COM (2010) 605.

[3] COM (2010) 119.

[4] Ņemot vērā laikposmu, uz kuru attiecas šis ziņojums, šo noteikumu īstenošana tiks aplūkota nākamajā ziņojumā saskaņā ar LESD 25. pantu.

[5] ES pamatstruktūru saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību veidoja trīs pīlāri: Kopienas pīlārs, kas ietvēra visas trīs kopienas, t.i., Eiropas Kopienu, Eiropas Atomenerģijas kopienu ( Euratom ) un bijušo Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK) (pirmais pīlārs), kopējās ārpolitikas un drošības politikas pīlārs saskaņā ar LES V sadaļu (otrais pīlārs) un policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās pīlārs saskaņā ar LES VI sadaļu (trešais pīlārs).

[6] http://eudo-citizenship.eu

[7] http://ec.europa.eu/justice_home/funding/integration/funding_integration_en.htm

[8] Statistics in Focus , 36/2010 Acquisitions of citizenship slightly declining in the EU , http://ec.europa.eu/eurostat.

[9] Plašāk par tendencēm attiecībā uz saikni starp pilsonību un trešo valstu pilsoņu integrāciju skatīt Integrācijas rokasgrāmatas politikas veidotājiem un integrācijas speciālistiem trešā izdevuma 5. nodaļu.

[10] Skatīt, piemēram, spriedumu lietā C-369/90 Micheletti un citi, 1992, Recueil , I-4239. lpp., 10. punkts, spriedumu lietā C-179/98 Mesbah , 1999, Recueil , I-7955. lpp., 29. punkts un spriedumu lietā C-200/02 Zhu un Chen , 2004, Krājums, I-9925. lpp., 37. punkts.

[11] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.).

[12] COM (2008) 840.

[13] COM (2009) 313.

[14] C (2010) 1620.

[15] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regula (EK) Nr. 810/2009, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) (OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.).

[16] COM (2010) 373.

[17] http://ec.europa.eu/youreurope/index.htm

[18] http://ec.europa.eu/justice/policies/citizenship/docs/guide_free_movement.pdf

[19] SOLVIT ir tiešsaistes tīkls problēmu risināšanai, kurā dalībvalstis kopīgi risina problēmas, kas radušās tāpēc, ka valsts iestādes nepareizi piemērojušas iekšējā tirgus noteikumus.

[20] 2008, Krājums, I-6241. lpp.

[21] Padomes 2006. gada 20. novembra Direktīva 2006/106/EK, ar ko saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos pielāgo Direktīvu 94/80/EK, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (OV L 363, 20.12.2006., 409. lpp.).

[22] Padomes 1994. gada 19. decembra Direktīva, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (OV L 368, 31.12.1994., 38. lpp.).

[23] COM (2007) 767.

[24] Flash Eurobarometer 294, EU citizenship , 2010. gada marts.

[25] Šajā tabulā apkopoti dati, ko dalībvalstis iesniegušas Eurostat , pamatojoties uz jēdzieniem „parastā dzīvesvieta”, „imigrācija” un „emigrācija”, kuri definēti 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulā (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību, kā arī lai atceltu Padomes Regulu (EEK) Nr. 311/76 attiecībā uz statistikas vākšanu par ārvalstu darba ņēmējiem (OV L 199, 31.7.2007., 23. lpp.).

[26] Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Lēmums Nr. 1904/2006/EK, ar ko laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam izveido programmu „Eiropa pilsoņiem”, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību (OV L 378, 27.12.2006., 32. lpp.).

[27] Padomes 2007. gada 19. aprīļa Lēmums 2007/252/TI, ar ko laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam izveido īpašu programmu „Pamattiesības un pilsonība” kā daļu no vispārējās programmas „Pamattiesības un tiesiskums” (OV L 110, 27.4.2007., 33. lpp.).

[28] Sīkāka informācija par Septītās pētniecības pamatprogrammas ietvaros finansētās tematiskās programmas „Sociālekonomiskās zinātnes un humanitārās zinātnes” darbību un rezultātiem pieejama šajā adresē: http://cordis.europa.eu/fp7/ssh/home_en.html.