[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 13.10.2010

COM(2010) 561 galīgā redakcija

ZAĻĀ GRĀMATA

Revīzijas politika – no krīzes gūtā pieredze

(Dokuments attiecas uz EEZ)

SATURS

1. Ievads 3

2. Revidenta loma 6

2.1. Revidentu paziņojums ieinteresētajām personām 7

2.2. Starptautiskie revīzijas standarti (SRS) 9

3. Revīzijas uzņēmumu pārvaldība un neatkarība 10

4. Uzraudzība 14

5. Koncentrācija un tirgus struktūra 15

6. Eiropas tirgus izveide 17

7. Vienkāršošana – mazie un vidējie uzņēmumi un praktiķi 19

7.1. Mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) 19

7.2. Mazie un vidējie praktiķi (MVP) 19

8. Starptautiskā sadarbība 19

9. Turpmākie pasākumi 21

ZAĻĀ GRĀMATA

Revīzijas politika – no krīzes gūtā pieredze

(Dokuments attiecas uz EEZ)

IEVADS

Pasākumi, kas pieņemti Eiropā un citur uzreiz pēc finanšu krīzes, bija vērsti uz neatliekamo vajadzību stabilizēt finanšu sistēmu[1]. Lai gan daudzos gadījumos tika apšaubīta un padziļināti analizēta banku, riska ieguldījumu fondu, kredītreitinga aģentūru, uzraudzītāju vai centrālo banku loma, līdz šim neliela uzmanība tika pievērsta tam, kā varētu uzlabot revīzijas funkciju, lai veicinātu lielāku finanšu stabilitāti. Tas, ka daudzas bankas atklāja milzīgus zaudējumus no 2007. līdz 2009. gadam par pozīcijām, ko tās turēja gan bilancē, gan ārpus bilances, rada jautājumu ne tikai par to, kā revidenti saviem klientiem varēja sniegt revīzijas ziņojumus bez piezīmēm par šiem periodiem[2], bet arī par esošā tiesiskā pamata piemērotību un pietiekamību. Tādējādi šķiet lietderīgi turpmāk apspriest un izpētīt revīzijas lomu, kā arī revīzijas tvērumu finanšu tirgus regulējuma reformas vispārīgā kontekstā.

Komisija vēlas uzņemties vadību starptautiskā līmenī par šo diskusiju un mēģinās panākt savu globālo partneru ciešu sadarbību Finanšu stabilitātes padomē un G20 valstīs. Līdzās uzraudzībai un korporatīvai pārvaldībai revīzijai būtu jābūt galvenajai finanšu stabilitātes veicinātājai, jo tā sniedz pārliecību par visu uzņēmumu finansiālās stabilitātes ticamību. Šai pārliecībai būtu jāsamazina nepatiesas informācijas risks un tādējādi jāsamazina neveiksmīgas darbības izmaksas, kas citādi rastos uzņēmuma ieinteresētajām personām, kā arī plašākai sabiedrībai. Pamatīga revīzija ir pamats, lai atjaunotu uzticību un paļāvību tirgum; tā veicina ieguldītāju aizsardzību un samazina kapitāla izmaksas uzņēmumiem.

Šajā sakarībā ir svarīgi uzsvērt, ka revidentiem ir nozīmīga loma un ar likumu uzticēta obligāto revīziju veikšana. Šī uzticēšana atsaucas uz sabiedriska pienākuma izpildi, piedāvājot atzinumu par revidēto struktūru finanšu pārskatu patiesību un skaidrību. Tādējādi revidentu neatkarībai būtu jābūt revīzijas vides pamatā. Ir pienācis laiks izpētīt šī sabiedrības mandāta patieso izpildi. Atsevišķas ieinteresētās personas ir paudušas bažas2,[3],[4] par revīziju nozīmi šodienas uzņēmējdarbības vidē. Citām ieinteresētajām personām var būt grūti saprast, ka iestādes finanšu pārskati var saturēt apgalvojumu par „pamatotību” un „būtisku stabilitāti” pat tad, ja tai pašai iestādei faktiski bija finansiālas grūtības. Ņemot vērā to, ka šīs ieinteresētās personas var nezināt par revīzijas ierobežojumiem (būtiskums, izlases veidošanas metodes, revidenta loma krāpšanas atklāšanā un vadības atbildība), tas rada neattaisnotas cerības. Tāpēc Komisija atbalsta nepieciešamību pēc visaptverošas diskusijas par to, kas ir jādara, lai nodrošinātu finanšu pārskatu revīziju un revidenta ziņojumu „atbilstību mērķim”.

No plašākas strukturālas perspektīvas raugoties, Komisija atzīmē, ka pēdējās divās desmitgadēs ir notikusi lielu uzņēmumu konsolidācija vēl lielākos uzņēmumos. Pēc Arthur Andersen sabrukuma tagad ir nedaudzi šādi lieli, globāli uzņēmumi, un vēl mazāk uzņēmumu spēj veikt lielu, sarežģītu iestāžu revīzijas. Viena no šo uzņēmumu iespējamais sabrukums varētu ne tikai pārtraukt revidētas finanšu informācijas pieejamību par lielākajiem uzņēmumiem, tas, iespējams, arī iedragātu ieguldītāju uzticību un paļāvību un varētu ietekmēt finanšu sistēmas stabilitāti kopumā. Tādējādi var uzskatīt, ka katrs no šiem lielajiem, globālajiem uzņēmumiem ir sasniedzis sistēmiskus izmērus[5]. Tāpat kā finanšu sektora citu lielu iestāžu gadījumā ir turpmāk jāpēta šī riska samazināšanas iespējas.

Vēl viens svarīgs apsvērums ir, vai būtu jāļauj revīzijas uzņēmumam kļūt tik nozīmīgam, ka tā sabrukums var radīt nopietnus pārtraukumus tirgū5. Lai gan ir augstu novērtēti lielu uzņēmumu centieni samazināt sabrukuma risku, bažas ir saistītas ar galveno jautājumu par to, vai šādi uzņēmumi, kas ir „too big to fail” – pārāk lieli, lai pieļautu to sabrukumu, iespējams, varētu radīt morāla kaitējuma risku. Lai kliedētu šādas bažas un, ievērojot pieeju, kas tiek apsvērta banku nozarē, attiecībā uz šādiem sistēmiskiem uzņēmumiem būtu aktīvi jāpēta sistemātiskas darbības pārtraukšanas, tostarp „testamentu”, jēdzieni.

Komisija atzīst, ka revīzijas pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktība lieliem uzņēmumiem ir svarīga finanšu stabilitātei[6]. Šādā mērā būtu turpmāk jāizskata iespējas, piemēram, nesistēmisko uzņēmumu jaudas palielināšana un sistēmisko uzņēmumu „samazināšanas” vai „pārstrukturēšanas” priekšrocību un trūkumu izpēte. Komisija vēlētos arī izpētīt iespējas samazināt esošos šķēršļus iekļuvei revīzijas tirgū, tostarp diskusiju par pastāvošajiem īpašumtiesību noteikumiem un partnerības modeli, ko izmanto lielākā daļa revīzijas uzņēmumu.

Jebkura tirgus konfigurācija būtu jāpapildina ar efektīvu uzraudzības sistēmu, kas ir pilnīgi neatkarīga no revidenta profesijas. Nebūtu pieļaujams, ka strukturālas izmaiņas globālos tīklos rada pārraudzības nepilnības vai trūkumus.

Varētu būt īsts vienots tirgus revīzijas pakalpojumu sniegšanai, pamatojoties uz noteikumu pastiprinātu saskaņošanu un revidentu „Eiropas pases” izveidi, kas tiem ļautu sniegt pakalpojumus visā ES.

Šajos apstākļos Komisija vēlētos sākt diskusiju par revidenta lomu, revīzijas uzņēmumu pārvaldību un neatkarību, revidentu uzraudzību, revīzijas tirgus konfigurāciju, vienota tirgus izveidi revīzijas pakalpojumu sniegšanai, noteikumu vienkāršošanu maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un praktiķiem (MVP) un starptautisko sadarbību globālo revīzijas tīklu uzraudzībai. Komisija izdod šo Zaļo grāmatu vienotas pieejas ietvaros, kurā paredzēti citi pasākumi saistībā ar finanšu stabilitāti. Šī Zaļā grāmata ir balstīta arī uz agrāku pētījumu un apspriežu rezultātiem, ko Komisija veikusi par šiem jautājumiem. Jo īpaši 2010. gada 2. jūnija Zaļā grāmata – Finanšu iestāžu korporatīvā pārvaldība un atalgojuma politika[7] – kliedē vairākas bažas par finanšu iestāžu revīziju. Šajā Zaļajā grāmatā ir centieni aplūkot revīziju visaptverošā veidā, un tā pārsniedz Zaļās grāmatas par korporatīvo pārvaldību robežas. Attiecīgās atsauksmes par revīziju, kuras sniegtas saistībā ar Zaļo grāmatu par korporatīvo pārvaldību, tiks ņemtas vērā, novērtējot atbildes uz šo Zaļo grāmatu.

Komisija uzsver nepieciešamību pēc diferencētas un kalibrētas pieejas, kas ir pielāgota un proporcionāla gan revidētā uzņēmuma, gan tā revidenta lielumam un iezīmēm, un jebkura iespējama priekšlikuma gadījumā, kas var rasties šīs Zaļās grāmatas rezultātā, centīsies pielāgot jebkurus šādus priekšlikumus, lai ņemtu to vērā. Tas, kas var būt nepieciešams lielām sistēmiskām iestādēm, var nebūt piemērots citiem biržas sarakstā iekļautiem uzņēmumiem vai MVU, vai MVP. Jebkuri pasākumi, ko Komisija ierosinātu kā turpmāko rīcību pēc šīs apspriedes, būtu pakļauti labāka regulējuma principiem, tostarp izmaksu un ieguvumu analīzēm un ietekmes novērtējumiem.

Komisija aktīvi centīsies saņemt atsauksmes no iespējami dažādām ieinteresētajām personām, piemēram, ieguldītājiem, aizdevējiem, vadības, darbiniekiem, valsts iestādēm, revidentiem, nodokļu iestādēm, kredītreitinga aģentūrām, akciju analītiķiem, regulatoriem, darījuma partneriem un MVU.

Plaša apspriede ļaus Komisijai novērtēt dažādu politikas iespēju mijiedarbību, vienlaikus saglabājot apņemšanos nodrošināt finanšu stabilitāti. Šī apspriede palīdzēs Komisijai arī kalibrēt jebkuru turpmāko pasākumu intensitāti tādā veidā, kas ir piemērots attiecīgo struktūru lielumam un būtībai. Turklāt Komisija sāks ārēju pētījumu, lai novērtētu pašreizējo noteikumu īstenošanu un ietekmi, kā arī savāktu papildu datus par revīzijas tirgus struktūru. Pētījuma rezultāti būs pieejami 2011. gadā.

Jautājumi

1. Vai jums ir kādas vispārīgas piezīmes par šīs Zaļās grāmatas pieeju un mērķiem?

2. Vai jūs uzskatāt, ka ir nepieciešamība labāk izklāstīt revīzijas sabiedrisko lomu saistībā ar finanšu pārskatu ticamību?

3. Vai jūs uzskatāt, ka varētu turpmāk paaugstināt „revīzijas kvalitātes” vispārīgo līmeni?

REVIDENTA LOMA

Saskaņā ar tiesību aktiem ir jāveic sabiedrību ar ierobežotu atbildību gada pārskatu revīzija[8]. Tas, ka tiek veikta uzņēmumu finanšu pārskatu revīzija, nenozīmē, ka revidenta pienākums ir nodrošināt, lai revidētajos pārskatos nebūtu nekādas nepatiesas informācijas. Sniedzot ziņojumu par to, ka finanšu pārskati sniedz patiesu un skaidru priekšstatu saskaņā ar attiecīgo finanšu pārskata sistēmu[9], revidenti sniedz „pamatotu pārliecību”[10], ka finanšu pārskatos kopumā nav būtiskas nepatiesas informācijas krāpšanas vai kļūdas rezultātā[11]. Tādējādi revidenti cenšas samazināt risku[12], ka sākotnējā finanšu informācija, kas sniegta saskaņā ar konkrēto grāmatvedības sistēmu, ir „būtiski” sagrozīta. Komisija atzīmē, ka obligātā revīzija ir attīstījusies no ienākumu, izdevumu, aktīvu un saistību neatkarīgas pārbaudes līdz pieejai, kas balstīta uz risku.

Šķiet, ka pašreizējā prakse liecina, ka iepriekš minētā „pamatotā pārliecība” ir mazāk vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka finanšu pārskati sniedz patiesu un skaidru priekšstatu, un vairāk pielāgota tam, lai nodrošinātu, ka finanšu pārskati tiek sagatavoti saskaņā ar piemērojamo finanšu pārskata sistēmu. Banku krīze ir parādījusi, ka revīzijas atzinumos uzmanība būtu jāpievērš „būtības pārsvaram pār formu”, kas ietver nodrošināšanu, ka nav arbitrāžas par reglamentējošo noteikumu atšķirībām starp jurisdikcijām. Ir svarīgi atzīmēt, ka starptautiskie finanšu pārskatu standarti ( IFRS ) ir balstīti uz priekšnoteikumu par principiem – patiess un skaidrs priekšstats un būtības pārsvars pār formu[13].

Zināšanas, ko ārējie revidenti ieguvuši darba laikā, var būt noderīgas uzraudzītājiem, un Komisija atzīst nepieciešamību stiprināt sadarbību starp revidentiem un uzraudzības iestādēm[14]. Tomēr tā atzīmē, ka turpmākā sadarbība starp revidentiem un uzraudzītājiem, lai gan tā ir ļoti vēlama, nedrīkstētu padarīt neskaidrus revidentu un uzraudzītāju attiecīgos pienākumus.

Revidentu paziņojums ieinteresētajām personām

Ir svarīgi skaidri noteikt, kāda veida informācija revidentam būtu jāsniedz ieinteresētajām personām atzinuma un konstatējumu ietvaros; tas nozīmētu ne tikai revīzijas ziņojuma pārskatīšanu, bet arī papildu paziņojuma apsvēršanu par revīzijas metodiku, kurā izskaidrots, kādā mērā ir veikta revidētā uzņēmuma bilances neatkarīga pārbaude.

Augstāka līmeņa pārliecība ieinteresētajām personām

No lietotāja perspektīvas revidentiem būtu jāsniedz ieinteresētajām personām ļoti augsta līmeņa pārliecība par bilances komponentiem un šo komponentu novērtējumu bilances datumā. Komisija vēlas izpētīt iespēju „atgriezties pie pamatiem”, pievēršot īpašu uzmanību bilances neatkarīgai pārbaudei un mazāk paļaujoties uz atbilstību un sistēmu darbu, t. i., uzdevumiem, par kuriem pirmkārt joprojām jābūt atbildīgam klientam un kuriem galvenokārt jāpievēršas iekšējā revīzijā. Revidenti varētu uzrādīt, kuri komponenti tika pārbaudīti tieši un kuri tika pārbaudīti, pamatojoties uz profesionālu vērtējumu, iekšējiem modeļiem, hipotēzēm un vadības paskaidrojumiem. Lai sniegtu „patiesu un skaidru priekšstatu”, revidentiem būtu jānodrošina būtības pārsvars pār formu.

Revidenta rīcība

Lai gan galvenā atbildība par pareizas finanšu informācijas sniegšanu ir revidēto struktūru vadībai, revidentu loma varētu būt aktīvi pārbaudīt vadību no lietotāja perspektīvas; būtu svarīgi izmantot „profesionālu skepticismu” pret revidēto struktūru[15],[16]. Šādu skepticismu varētu izmantot arī attiecībā uz galvenās informācijas uzrādīšanu finanšu pārskatos, un tas var novest pie atbilstīgas „jautājuma uzsvēršanas”[17] revīzijas ziņojumā. Tomēr ir jāizvairās no tādas uzrādītās informācijas izplatīšanas, kura ir mazāk nozīmīga ieinteresētajām personām.

Revīzijas ziņojumi ar piezīmēm

Viens no galvenajiem jautājumiem revīzijas vidē ir negatīvā uztvere par revīzijas ziņojumu „ar piezīmēm”. Tas ir iesakņojies paradigmā „visu vai neko”, kad „piezīmes revīzijas ziņojumā” ir kļuvušas par lāstu gan klientiem, gan revidentiem. Pretēji kredītreitingu aģentūrām un akciju analītiķiem revidenti neveic revidēto klientu iedalīšanu kategorijās; tas izriet no fakta, ka revidents pauž uzskatu par finanšu pārskatu patiesumu un ne gluži par salīdzinošiem rezultātiem, viņš nevērtē arī vienas pārskatus sniedzošās struktūras finanšu pārskatu relatīvo kvalitāti salīdzinājumā ar citu. Jāapsver, vai informatīvi jautājumi, piemēram, potenciālie riski, nozares attīstība, preču un valūtas kursa risks utt., kas tiek aprakstīti kopā ar revidenta ziņojumu vai tā ietvaros, var nodrošināt lielāku vērtību ieinteresētajām personām[18].

Labāka ārējā saziņa

Revidenta pienākumus sazināties var pārskatīt, lai uzlabotu vispārējo saziņas procesu un tādējādi palielinātu izpratni par revīzijas pievienoto vērtību. Piemēram, Apvienotā Karaliste nesen ir pārskatījusi savu modeli, lai padarītu revidentu ziņojumus īsākus, un apsver iespēju tos padarīt informatīvākus. Saskaņā ar Francijas Komerckodeksu revidentiem publiski jāpamato savs revīzijas atzinums kopā ar savu ziņojumu par gada pārskatiem. Tas ietver viņu veikto novērtējumu par uzņēmuma izvēlētajām vai lietotajām grāmatvedības metodēm, par būtiskām vai sensitīvām grāmatvedības aplēsēm un nepieciešamības gadījumā arī par iekšējās kontroles elementiem.

Vēl viens potenciāls apsvērums var būt apmērs, kādā sabiedrībai interesējoša informācija, kas ir pieejama revidentiem, būtu jāpaziņo sabiedrībai. Šādas informācijas piemēri var būt uzņēmuma pakļautība turpmākiem riskiem vai notikumiem, riski intelektuālajam īpašumam, apmērs, kādā tiktu nelabvēlīgi ietekmēti nemateriālie aktīvi, utt.

Vēl viens aspekts, kas jāapsver, ir revidenta saziņas ar ieinteresētajām personām savlaicīgums un biežums. Bieži tiek apgalvots, ka revidenta atzinums ir „par īsu un par vēlu”.

Labāka iekšējā saziņa

Būtu jānodrošina regulārs dialogs starp uzņēmuma revīzijas komiteju, ārējo, t. i., obligāto revidentu, kā arī iekšējo revidentu. Tas nodrošinātu, ka nepastāv nepilnības kopējā tvērumā attiecībā uz atbilstību, riska uzraudzību, kā arī aktīvu, saistību, ieņēmumu un izdevumu neatkarīgu pārbaudi. Šādas saziņas labs piemērs ir atrodams Vācijas tiesību aktos, saskaņā ar kuriem ārējam revidentam jāiesniedz „garš ziņojums” uzraudzības padomei. Šādā ziņojumā, kas nav publiski pieejams, sīkāk nekā revidenta ziņojumā apkopoti revīzijas pamata konstatējumi par darbības turpināšanas pieņēmumu un saistītajām uzraudzības sistēmām, turpmāko attīstību un uzņēmuma riskiem, būtiskas informācijas uzrādīšanu, atklātajiem pārkāpumiem, izmantotajām grāmatvedības metodēm vai „īstenības izskaistināšanas” darījumiem.

Tomēr nebūtu pieļaujams, ka šāds pastiprināts dialogs mazina obligātā revidenta neatkarību.

Korporatīvā sociālā un vides atbildība (KSA)

KSA attiecas uz veidu, kā uzņēmumi brīvprātīgi integrē sociālus un vides apsvērumus savā uzņēmējdarbībā un attiecībās ar ieinteresētajām personām.

Skaidrāki pārskatu noteikumi var veicināt ES uzņēmumu labāku novērtēšanu un uzņēmumu un ieguldītāju labāku koncentrēšanos uz ilgtspējas jautājumiem.

Lai nodrošinātu ziņotās informācijas pietiekamu kvalitāti un ticamību, būtu jāuzdod jautājums par to, vai varētu būt nepieciešamība pēc ziņotās informācijas neatkarīgas pārbaudes un vai revidentiem būtu jāpilda kāda loma šajā sakarībā.

Revidenta pilnvaru paplašināšana

Līdz šim revīzijas lielā mērā ir bijušas balstītas uz vēsturisko informāciju. Ir svarīgi apsvērt apmēru, kādā revidentiem būtu jānovērtē uzņēmuma sniegtā informācija par nākotni, un, ņemot vērā to priviliģēto piekļuvi pamatinformācijai, – apmēru, kādā pašiem revidentiem būtu jānodrošina uzņēmuma saimnieciskā un finanšu prognoze. Pēdējais jo īpaši būtu piemērots „darbības turpināšanas” kontekstā.

Uz nākotni vērstu analīzi, vismaz lieliem biržas sarakstā iekļautiem uzņēmumiem, līdz šim ir veikuši akciju analītiķi un kredītreitinga aģentūras. Tādējādi revidenta loma būtu jāpaplašina šajā virzienā tikai tad, ja ieinteresētajām personām tiek nodrošināta reāla pievienotā vērtība.

Jautājumi

4. Vai jūs uzskatāt, ka revīzijām būtu jāsniedz pārliecība par uzņēmumu finansiālo stabilitāti? Vai revīzijas ir piemērotas šādam mērķim?

5. Lai attaisnotu cerības un precizētu revīziju lomu, vai lietotājiem būtu jāsaņem labāks skaidrojums par izmantoto revīzijas metodiku?

6. Vai būtu jāpastiprina „profesionālais skepticisms”? Kā to varētu izdarīt?

7. Vai būtu jāmaina negatīvā attieksme pret piezīmēm revīzijas ziņojumos? Ja jā, tad kādā veidā?

8. Kāda papildu informācija būtu jāsniedz ārējām ieinteresētajām personām un kādā veidā?

9. Vai starp ārējiem revidentiem, iekšējiem revidentiem un revīzijas komiteju ir pietiekams un regulārs dialogs? Ja nav, kādā veidā šo saziņu var uzlabot?

10. Vai jūs uzskatāt, ka revidentiem būtu jābūt kādai lomai, lai nodrošinātu tās informācijas uzticamību, kuru uzņēmumi ziņo KSA jomā?

11. Vai revidentam būtu regulārāk jāsazinās ar ieinteresētajām personām? Vai būtu jāsamazina laika nobīde starp gada beigām un revīzijas atzinuma datumu?

12. Kādus citus pasākumus varētu paredzēt, lai palielinātu revīziju vērtību?

Starptautiskie revīzijas standarti (SRS)

Starptautiskos revīzijas standartus (SRS) un starptautiskos kvalitātes kontroles standartus (SKKS) nosaka Starptautiskā Apdrošināšanas un revīzijas standartu padome ( IAASB ) – Starptautiskās Grāmatvežu federācijas ( IFAC ) padome. Komisija sadarbojas ar galvenajiem starptautiskajiem partneriem un organizācijām, lai uzlabotu standartu noteicēju iestāžu pārvaldību un atbildību.

No 2006. līdz 2009. gadam IAASB veica SRS pamatīgu pārskatīšanu un precizēšanu tā sauktajā „Skaidrības projektā”. „Precizētie SRS” pirmo reizi būtu jāpiemēro revīzijām par 2010. fiskālo gadu. „Precizētos SRS” varētu uzskatīt par stingrākiem vairākās jomās nekā SRS, ko izmantoja revīzijām līdz 2009. fiskālajam gadam. Jo īpaši precizētie SRS var sniegt atbilstīgas atbildes uz izmaiņām revīzijas pierādījumu būtībā attiecībā uz patiesās vērtības uzskaiti, aplēšu sniegšanu un sensitīviem jautājumiem vai pieeju darījumiem ar saistītām personām.

Komisija 2009. gada apspriedes[19] rezultātā atzīmē ES ieinteresēto personu vispārējo atbalstu SRS pieņemšanai ES līmenī. Respondenti uzskatīja, ka kopēji standarti „precizēto SRS” un SKKS veidā veicinātu saskaņotas un kvalitatīvas revīzijas, kas, savukārt, atbalstītu finanšu pārskatu kvalitāti un ticamību. Daži respondenti lūdza veikt papildu darbu, lai SRS pielāgotu MVU un MVP vajadzībām.

Precizētie SRS vairumā dalībvalstu vai nu jau ir pieņemti, vai ir pieņemšanas procesā, un tos piemēro arī lielākie revīzijas uzņēmumu tīkli. Tos ir ieviesušas arī daudzas trešās valstis, bet ne daži no mūsu galvenajiem starptautiskajiem partneriem, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis. Komisija apsver, kad un kā ieviest SRS Eiropas Savienībā. Ieviešanu varētu veikt ar saistošiem vai nesaistošiem Kopienas juridiskiem instrumentiem.

Jautājumi

13. Kādi ir jūsu uzskati par SRS ieviešanu Eiropas Savienībā?

14. Vai SRS būtu jābūt juridiski saistošiem visā ES? Ja jā, vai būtu jāizvēlas apstiprināšanas pieeja, kas ir līdzīga tai, kura pastāv starptautisko finanšu pārskatu standartu ( IFRS ) apstiprināšanai? Alternatīvi un ņemot vērā SRS pašlaik plaši izplatīto lietojumu Eiropas Savienībā, vai būtu turpmāk jāveicina SRS lietojums, izmantojot nesaistošus juridiskus instrumentus (ieteikumu, rīcības kodeksu)?

15. Vai SRS būtu turpmāk jāpielāgo, lai tie atbilstu MVU un MVP vajadzībām?

REVīZIJAS UZņēMUMU PāRVALDīBA UN NEATKARīBA

Tāpat kā daudzos profesionālos uzņēmumos revīzijas uzņēmumiem ir aktīvi jārisina interešu konflikti. Tomēr atšķirībā no daudziem profesionāliem uzņēmumiem revidentiem ir obligāta loma; revīzija ir noteikta ar likumu. Tā ir paredzēta kā obligāts aizsardzības pasākums ieguldītājiem, aizdevējiem un darījuma partneriem, kuriem ir līdzdalība vai darījuma intereses struktūrās, kas reģistrētas kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Tādējādi neatkarībai būtu jābūt revīzijas vides nesatricināmam pamatam.

Direktīvā par obligāto revīziju (2006/43/EK) (turpmāk „direktīva”) noteikts, ka obligātajiem revidentiem jāievēro profesionālās ētikas principi, un noteikti vairāki principi neatkarībai – no izturēšanās aspektiem līdz apsvērumiem par īpašumtiesībām, samaksu, rotāciju vai uzņēmumu pārvaldību (revīzijas komitejas). Šie principi ir transponēti dalībvalstu tiesiskajā vidē, izmantojot vai nu valstu īpašos kodeksus, vai saistošus principus papildus IFAC Ētikas kodeksam[20].

Neatkarīgi no tiesību normām, kā arī iepriekš minētā Ētikas kodeksa Komisija vēlētos pastiprināt revidentu neatkarību un novērst interešu konfliktus, kas ir raksturīgi pašreizējai videi, kurai piemīt tādas iezīmes kā revidējamā uzņēmuma veikta revidentu iecelšana amatā un atalgošana, revīzijas uzņēmumu zemi rotācijas līmeņi vai revīzijas uzņēmumu ar revīziju nesaistītu pakalpojumu sniegšana.

Revidentu iecelšana amatā un atalgošana

Revidentus ieceļ amatā un apmaksā struktūra, attiecībā uz kuru jāveic revīzija, un to veic komerciāla konkursa procesā. Tas, ka revidenti ir atbildīgi pret revidētā uzņēmuma akcionāriem un citām ieinteresētajām personām, lai gan tos apmaksā revidētais uzņēmums, rada izkropļojumu sistēmā. Komisija apsver tāda scenārija iespējamību, kad revīzijai ir obligātas pārbaudes loma, kad iecelšana amatā, atalgošana un saistību ilgums būtu trešās personas, iespējams, regulatora, nevis paša uzņēmuma pienākums[21]. Šāda koncepcija var būt īpaši svarīga lielu uzņēmumu un/vai sistēmisku finanšu iestāžu finanšu pārskatu revīzijai. Šis jautājums būtu jāpēta, ņemot vērā, no vienas puses, lielākas birokrātijas risku un, no otras puses, pierādāmas neatkarīgas iecelšanas amatā iespējamos sabiedriskos ieguvumus.

Obligāta rotācija

Situācijas, kad uzņēmums ir iecēlis amatā to pašu revīzijas uzņēmumu desmitgadēm ilgi, šķiet nesaderīgas ar vēlamajiem neatkarības standartiem[22]. Pat ja notiek „galveno revīzijas partneru” regulāra rotācija, kā pašlaik noteikts direktīvā, labas pazīšanās draudi pastāv.

Šajā sakarībā būtu jāapsver revīzijas uzņēmumu – ne tikai revīzijas partneru – obligātā rotācija. Komisija atzīst argumentus, kas saistīti ar zināšanu zaudēšanu rotācijas rezultātā. Tomēr tā vēlētos izpētīt šādas rotācijas priekšrocības un trūkumus, īpaši lai revīzijas tirgū ieviestu un saglabātu objektivitāti un dinamismu. Lai atturētu partnerus no uzņēmumu maiņas, lai „paņemtu līdzi” atsevišķus klientus, rotācijas noteikumiem, ja tie tiek pieņemti, būtu jānodrošina ne tikai uzņēmumu, bet arī partneru rotācija.

Ar revīziju nesaistīti pakalpojumi

Eiropas Savienībā nav aizlieguma, kas revidentiem liegtu piedāvāt revīzijas klientiem ar revīziju nesaistītus pakalpojumus. Saskaņā ar direktīvas 22. pantu revīzijas pakalpojumi nebūtu jāsniedz gadījumos, kad „objektīva, saprātīga un informēta trešā persona varētu secināt, ka obligātā revidenta vai revīzijas uzņēmuma neatkarība ir apšaubāma”. Šis noteikums tiek piemērots arī ar revīziju nesaistītu pakalpojumu sniegšanai. Eiropas Savienībā 22. pants līdz šim ir īstenots ļoti atšķirīgā veidā. Piemēram, Francijā pastāv pilnīgs aizliegums revidentam sniegt ar revīziju nesaistītus pakalpojumus saviem klientiem, kā arī stingri tiek ierobežota iespēja revidenta tīkla locekļiem sniegt pakalpojumus revidētās struktūras grupas locekļiem. Daudzās citās dalībvalstīs noteikumi ir mazāk ierobežojoši, un revidenti regulāri sniedz revīzijas klientiem ar revīziju nesaistītus pakalpojumus[23],[24].

Komisija vēlētos izskatīt iespēju pastiprināt aizliegumu revīzijas uzņēmumiem sniegt ar revīziju nesaistītus pakalpojumus. Tas varētu radīt „tīrus revīzijas uzņēmumus”, kas līdzīgi pārbaudes nodaļām. Tā kā revidenti sniedz neatkarīgu atzinumu par uzņēmumu finansiālo stabilitāti, ideālā gadījumā tiem nevajadzētu būt saimnieciskām interesēm revidētajā uzņēmumā.

Samaksas struktūra

Kopā ar atbilstīgas informācijas uzrādīšanu varētu paredzēt ierobežojumu par samaksas proporciju, ko revīzijas uzņēmums var saņemt no viena revīzijas klienta, salīdzinājumā ar uzņēmuma kopējiem revīzijas ieņēmumiem[25]. Būtu lietderīgi izanalizēt argumentus par un pret šādiem ierobežojumiem, jo īpaši attiecībā uz to piemērošanu maziem revīzijas uzņēmumiem.

Finanšu pārskatu publikācija

Vēl viens aspekts, kas būtu jāapsver, ir tas, kā sasniegt lielāku pārredzamību attiecībā uz revīzijas uzņēmuma paša finanšu pārskatiem. Attiecībā uz globāliem tīkliem pārredzamībai būtu jāaptver viss tīkls. Turklāt ir vērts izpētīt, vai šādu uzņēmumu finanšu pārskatiem būtu jāveic revīzija, un, ņemot vērā iespējamo konfliktu, ja revīziju veic konkurents, – vai šādas revīzijas būtu jāveic obligātām struktūrām, kuras veic publisku struktūru pārskatu revīziju valsts vai pat Eiropas līmenī.

Organizatoriskās prasības

Revīzijas uzņēmumiem būtu jānostiprina sava korporatīvā pārvaldība un organizatoriskās prasības, lai turpmāk samazinātu interešu konfliktus un palielinātu savu neatkarību. Iedvesmu varētu smelties Regulā par kredītreitingu aģentūrām[26]. Vēl viena atsauce ir revīzijas uzņēmumu pārvaldības kodekss, kas nesen ir ieviests Apvienotajā Karalistē[27]. Kodeksā cita starpā noteikts princips, ka revīzijas uzņēmumiem būtu jāieceļ amatā neatkarīgas personas bez izpildvaras to pārvaldības struktūrā un ka revidēto uzņēmumu akcionāriem būtu jāveido dialogs ar revīzijas uzņēmumiem, lai pastiprinātu savstarpējo saziņu un vairotu izpratni.

Īpašumtiesību noteikumu un partnerības modeļa pārskatīšana

Pašlaik direktīvā pieprasīts, lai revidentiem būtu balsstiesību vairākums revīzijas uzņēmumā un kontrole valdē[28]. Komisija uzskata, ka būtu jāpārskata šo noteikumu loģiskais pamats[29].

Līdz šim revīzijas uzņēmumi ir darbojušies saskaņā ar partnerības modeli (organizēta kā partnerība vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību). Tomēr, ņemot vērā to, ka dažu lielo uzņēmumu apmērs un sarežģītība ir ievērojami pieaugusi, nav skaidrs, vai pat vienam no sistēmiskajiem uzņēmumiem būs pietiekami resursi, lai segtu iespējamās atbildības prasības. Tādējādi ir vērts izpētīt alternatīvas struktūras, kas revīzijas uzņēmumiem dotu iespēju piesaistīt kapitālu no citiem avotiem. Šīm alternatīvajām struktūrām būtu jāievieš aizsardzības pasākumi (piemēram, pārvaldības izteiksmē), lai nodrošinātu, ka ārējie īpašnieki neiejaucas revīzijas darbā.

Šāds solis varētu arī palīdzēt nesistēmiskiem uzņēmumiem piekļūt lielākam kapitālam un ļautu tiem palielināt jaudu un ātrāk attīstīties.

Grupas revīzijas

Tādu lielu grupu revīzijas, kas darbojas daudzās jurisdikcijās, parasti veic lieli globāli tīkli, ņemot vērā resursu augsto līmeni, kas ir nepieciešams šādām revīzijām. Komisijai ir tādas pašas bažas kā daudzām revīzijas uzraudzības struktūrām pasaulē, kuras uzskata, ka jāpastiprina grupas revidenta loma. Jāievieš pasākumi, lai grupas revidents varētu uzņemties savu lomu un atbildību. Grupas revidentiem būtu jābūt piekļuvei pie visu to revidentu ziņojumiem un citas dokumentācijas, kas pārbauda grupas pakārtotās struktūras. Grupas revidenti būtu jāiesaista visā revīzijas procesā un tiem jābūt skaidram priekšstatam par šo procesu, lai varētu atbalstīt un aizstāvēt grupas revīzijas atzinumu.

Jautājumi

16. Vai pastāv konflikts, ja revidentu ieceļ amatā un atalgo revidētā struktūra? Kādus alternatīvus pasākumus jūs ieteiktu šajā sakarībā?

17. Vai atsevišķos gadījumos būtu pamatota iecelšana amatā, ko veic trešā persona?

18. Vai revīzijas uzņēmumu pastāvīga iesaistīšana būtu jāierobežo laikā? Ja jā, kādam vajadzētu būt revīzijas uzņēmuma iesaistīšanas maksimālajam ilgumam?

19. Vai būtu jāaizliedz revīzijas uzņēmumiem sniegt ar revīziju nesaistītus pakalpojumus? Vai šāds aizliegums būtu jāpiemēro visiem uzņēmumiem un to klientiem, vai tas būtu jāpiemēro atsevišķu veidu iestādēm, piemēram, sistēmiskām finanšu iestādēm?

20. Vai būtu jāregulē maksimālais samaksas līmenis, ko revīzijas uzņēmums var saņemt no viena klienta?

21. Vai būtu jāievieš jauni noteikumi par revīzijas uzņēmumu finanšu pārskatu pārredzamību?

22. Kādus papildu pasākumus varētu paredzēt attiecībā uz revīzijas uzņēmumu pārvaldību, lai palielinātu revidentu neatkarību?

23. Vai būtu jāizpēta alternatīvas struktūras, lai ļautu revīzijas uzņēmumiem piesaistīt kapitālu no ārējiem avotiem?

24. Vai jūs atbalstāt ierosinājumus par grupas revidentiem? Vai jums ir kādas papildu idejas šajā jautājumā?

UZRAUDZīBA

Publiskām pārraudzības sistēmām ir galvenā loma revīzijas uzņēmumu uzraudzībā. Pārraudzības sistēmas būtu jāorganizē tā, lai izvairītos no interešu konflikta ar revidenta profesiju. Pastāvošos noteikumus varētu pastiprināt, lai nodrošinātu visu dalībvalstu publisko pārraudzības sistēmu pilnīgu neatkarību no revidenta profesijas.

Revīzijas uzņēmumu uzraudzība Eiropā jāveic integrētākā veidā, ar ciešāku sadarbību starp valstu revīzijas pārraudzības sistēmām. Viena iespēja varētu būt pārveidot EGAOB tā saucamajā „ Lamfalussy 3. līmeņa komitejā”. Līdzīgas komitejas pašlaik pastāv vērtspapīru, apdrošināšanas un banku jomā (Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteja ( CESR ), Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzītāju komiteja ( CEIOPS ) vai Eiropas Banku uzraudzītāju komiteja ( CEBS )). Šāda komiteja varētu pastiprināt sadarbību Eiropas līmenī un veicināt konverģenci noteikumu piemērošanā, un nodrošināt kopēju pieeju revīzijas uzņēmumu pārbaudēm. Komiteja varētu sniegt Komisijai augstas kvalitātes konsultācijas revīzijas jautājumos. Vēl viena iespēja varētu būt izveidot jaunu Eiropas uzraudzības iestādi[30] vai integrēt revīzijas jautājumus vienā no uzraudzības iestādēm, kas tiek veidotas saskaņā ar Komisijas iesniegtajiem finanšu uzraudzības priekšlikumiem, par kuriem nesen vienojās Padome un Parlaments.

Pašlaik pārrobežu pārvaldības struktūras, kas aptver revīzijas tīkla darbību dažādās dalībvalstīs, netiek uzraudzītas; tikai katrs tīkla „valsts” komponents tiek uzraudzīts dalībvalsts līmenī. Šī neatbilstība starp Eiropas revīzijas tīkliem un valsts uzraudzību būtu jānovērš. Starptautisku revīzijas tīklu uzraudzību varētu veikt Eiropas līmenī līdzīgi tam, kā tas nesen tika ierosināts kredītreitinga aģentūrām[31].

Komisija uzskata, ka ir arī jāpastiprina dialogs starp regulatoriem un revidentiem. Šim dialogam vajadzētu būt divvirzienu procesam, lai uzraudzītāji arī brīdinātu revidentus par jomām, kam jāpievērš īpaša uzmanība. Finanšu iestāžu un ieguldījumu pakalpojumu sniedzēju īpašajā gadījumā revidentiem saskaņā ar ES tiesību aktiem nekavējoties jāziņo kompetentajām iestādēm par jebkuru faktu vai lēmumu, kas var būt tiesību aktu būtisks pārkāpums, ietekmēt uzņēmuma spēju turpināt darbību vai novest pie revīzijas ziņojuma ar piezīmēm[32]. Ieguldījumu uzņēmumu revidentiem katru gadu jāziņo kompetentajām iestādēm par vairākiem jautājumiem[33]. Komisijai nav informācijas par to, vai šis noteikums patiešām tika ievērots krīzes laikā un vai šāda revidentu ziņošana kompetentajām iestādēm notika atsevišķos gadījumos[34]. Komisija vēlētos apsvērt, vai saziņai starp revidentiem un attiecīgo vērtspapīru regulatoru būtu jākļūst obligātai visiem lieliem vai biržas sarakstā iekļautiem uzņēmumiem; īpaši varētu apsvērt arī saziņu ar atbilstīgajām iestādēm, ja uzņēmumos ir konstatēta krāpšana.

Jautājumi

25. Kādi pasākumi būtu jāparedz, lai turpmāk uzlabotu integrāciju un sadarbību revīzijas uzņēmumu uzraudzībā ES līmenī?

26. Kā varētu pastiprināt apspriešanu un saziņu starp lielu biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu revidentu un regulatoru?

KONCENTRāCIJA UN TIRGUS STRUKTūRA

Biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu revīzijas tirgū galvenokārt darbojas tā sauktā Lielā četrinieka revīzijas uzņēmumi[35]. Ieņēmumu vai saņemtās samaksas izteiksmē Lielā četrinieka revīzijas uzņēmumu kopējā tirgus daļa attiecībā uz biržas sarakstā iekļautiem uzņēmumiem lielākajā daļā ES dalībvalstu pārsniedz 90 %[36]. Iekļuve šajā revīzijas tirgus augstākās pakāpes daļā ir izrādījusies ļoti sarežģīta daudziem vidējās pakāpes revīzijas uzņēmumiem, neraugoties uz to spēju darboties starptautiskā revīzijas tirgū.

Šāda koncentrācija varētu radīt sistēmiska riska uzkrāšanos, un „sistēmiska uzņēmuma” vai uzņēmuma, kas ir sasniedzis „sistēmiskus izmērus”5, sabrukums varētu sagraut visu tirgu.

Tirgus, šķiet, pārāk koncentrēts atsevišķos segmentos un liedz klientiem pietiekamu izvēli, izšķiroties par saviem revidentiem.

Turklāt šķiet, ka būt par lielu biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu revidentu uzlabo reputāciju; šāda pozitīva asociācija tad var palīdzēt lieliem uzņēmumiem turpmāk nodrošināt augsta ranga revīzijas un tādējādi mazināt dinamismu tirgū.

Turpretim uzņēmumi, kas neietilpst Lielajā četriniekā, turpina ciest no tā, ka nesaņem pietiekamu atzinību to spējām no lielākajiem uzņēmumiem. Šķiet, ka ir arī gadījumi ar „tikai Lielā četrinieka” līguma noteikumiem, kurus dažreiz uzspiež uzņēmumiem, piemēram, finanšu iestādes kā nosacījumu aizdevuma piešķiršanai.

Tāpēc Komisija vēlētos apsvērt turpmāk minētos pasākumus.

Kopīgas revīzijas/revīzijas konsorciji

Kopīgas revīzijas kā tādas tiek īstenotas tikai Francijā, kur biržas sarakstā iekļautiem uzņēmumiem jāizvēlas divi dažādi revīzijas uzņēmumi, kas kopīgi veic revīzijas darbu un kopīgi paraksta revīzijas ziņojumu. Tomēr šī prakse būtu jāattīsta tālāk, lai „piešķirtu dinamismu” tirgum, lai vidējas pakāpes nesistēmiski uzņēmumi varētu kļūt par lielu korporāciju revīziju tirgus segmenta aktīviem dalībniekiem, kas līdz šim ir izrādījies neiespējami. Lai veicinātu citu dalībnieku rašanos un mazo un vidējo revīzijas prakšu attīstību, Komisija varētu apsvērt tāda revīzijas uzņēmumu konsorcija obligātas izveides ieviešanu, kurā iekļauts vismaz viens nesistēmisks revīzijas uzņēmums, lai veiktu lielu uzņēmumu revīzijas. Šādi konsorciji būtu jāveido ar skaidri nodalītu atbildību par vispārējo revīzijas ziņojumu, kā arī konsorcija locekļu uzskatu atšķirību novēršanas/uzrādīšanas mehānismu.

„Kopīgas revīzijas” jēdziens varētu būt arī viens veids, kā mazināt revīzijas tirgus sagrāvi, ja viens no lielajiem revīzijas tīkliem sabrūk.

Revidentu obligāta rotācija un atkārtots piedāvājumu konkurss

Obligāta rotācija var ne tikai palielināt revidentu neatkarību, kā aplūkots iepriekš; tā varētu arī darboties kā katalizators, lai ieviestu lielāku dinamismu un jaudu revīzijas tirgū. Varētu paredzēt revīzijas uzņēmuma/konsorcija obligātu rotāciju pēc noteikta laikposma. Lai atturētu partnerus no uzņēmumu maiņas, lai „paņemtu līdzi” atsevišķus klientus, rotācijas noteikumiem būtu jānodrošina ne tikai uzņēmumu, bet arī partneru rotācija. Šāda obligāta rotācija būtu jāpapildina ar obligātu piedāvājumu konkursu, kas ir pilnīgi pārredzams attiecībā uz kritērijiem, atbilstīgi kuriem revidents tiks iecelts amatā. Kvalitātei un neatkarībai vajadzētu būt galvenajiem kritērijiem piedāvājumu konkursa procedūrā. Citādi, ja atklāts un taisnīgs piedāvājumu konkurss gadā tiek izsludināts tikai par ļoti nelielu daļu vadošo biržas sarakstā iekļauto uzņēmumu revīziju, mēģinājumiem piešķirt tirgum dinamismu būtu ierobežota ietekme.

Neobjektivitātes „Lielais četrinieks ir labākais” novēršana

Tirgus augšējā līmeņa konsolidācijas rezultātā, šķiet, ir lielāka „apmierinātība” ar „Lielā četrinieka” uzņēmuma iecelšanu par uzņēmuma revidentu. Tomēr Komisija vēlētos saprast, cik daudz no tā ir attiecināms uz „uztveri” un cik daudz uz „nopelniem”. Šāda novērtējuma veikšanu atvieglo pārredzama ziņošana par pārbaudēm, kā tas pašlaik ir Apvienotajā Karalistē[37].

Komisija arī mēģinās risināt jautājumu par līguma noteikumiem, kas neformāli tiek saukti par „tikai Lielā četrinieka noteikumiem”[38]. Viens veids izpētīt varētu būt Eiropas kvalitātes sertifikācijas izveide revīzijas uzņēmumiem, ar kuru formāli tiktu atzīta to spēja veikt lielu biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu revīzijas.

Ārkārtas pasākumu plāns

Komisija sadarbosies ar dalībvalstīm, revīzijas uzņēmumiem un citām ieinteresētajām personām, tostarp starptautiskiem forumiem, lai apspriestu ārkārtas pasākumu plānu. Šādam plānam būtu jānodrošina ātrs risinājums sistēmiska revīzijas uzņēmuma sabrukuma gadījumā, jāpalīdz izvairīties no revīzijas pakalpojumu pārtraukuma un jānovērš riska turpmāka strukturāla uzkrāšanās tirgū.

Ārkārtas pasākumu plāna kontekstā jāatzīmē, ka nozīmīga loma varētu būt konsorciju izveidei. Viena no konsorcija locekļu sabrukuma gadījumā „atlikušajam” uzņēmumam būtu jāspēj nodrošināt revīzijas nepārtrauktība, kamēr tiek ieviesti „pastāvīgāki” pasākumi.

Ievērojot pieeju, kas tiek apsvērta banku nozarē, būtu aktīvi jāpēta sistemātiskas darbības pārtraukšanas, tostarp „testamentu”, jēdzieni, jo īpaši sistēmisku revīzijas uzņēmumu gadījumā.

Iepriekšējas konsolidācijas virzītājspēku atkārtota novērtēšana

Komisija vēlētos izskatīt, kādā mērā lielāko uzņēmumu konsolidācija ir ieviesusi gaidīto inovāciju revīzijas metodikā; tam ir īpaša nozīme finanšu iestāžu revīzijas kontekstā, kad tās izstrādāja daudzus produktus un procesus, kas laika gaitā kļuva arvien sarežģītāki.

Komisija atzinīgi novērtētu uzskatus par to, vai joprojām ir spēkā vai jāpārdomā plašākais loģiskais pamats lielu revīzijas uzņēmumu konsolidācijai pēdējo divu desmitgažu laikā (t. i., globāls piedāvājums, sinerģija). Turklāt, ņemot vērā sistēmisko risku, ko rada lieli, globāli uzņēmumi, Komisija atzinīgi vērtētu arī uzskatus par to, vai būtu jāatsakās no pēdējās desmitgadēs īstenotās konsolidācijas.

Jautājumi

27. Vai revīzijas tirgus pašreizējā konfigurācija varētu radīt sistēmisku risku?

28. Vai jūs uzskatāt, ka tāda revīzijas uzņēmumu konsorcija obligāta izveide, kurā iekļauts vismaz viens mazāks, nesistēmisks revīzijas uzņēmums, varētu darboties kā katalizators, lai piešķirtu dinamismu revīzijas tirgum un ļautu maziem un vidējiem uzņēmumiem būtiskāk piedalīties lielāko revīziju segmentā?

29. No revīzijas tirgu struktūras uzlabošanas viedokļa, vai jūs piekrītat obligātai rotācijai un piedāvājumu konkursam pēc noteikta laikposma? Cik ilgam būtu jābūt šādam laikposmam?

30. Kā būtu jānovērš neobjektivitāte „Lielais četrinieks”?

31. Vai jūs piekrītat, ka ārkārtas pasākumu plāni, tostarp „testamenti”, varētu būt galvenie, novēršot sistēmiskos riskus un uzņēmuma sabrukuma riskus?

32. Vai plašākais loģiskais pamats lielu revīzijas uzņēmumu konsolidācijai pēdējo divu desmitgažu laikā (t. i., globāls piedāvājums, sinerģija) joprojām ir spēkā? Kādos apstākļos varētu paredzēt atteikšanos?

EIROPAS TIRGUS IZVEIDE

Pēdējā laikā dalībvalstīs ir gūts neliels progress direktīvas 3. panta transponēšanā, kas nodrošina pārrobežu īpašumtiesību iespēju revīzijas uzņēmumos. Pēc šā panta īstenošanas dalībvalstīs daži lieli tīkli sasniedza augstāku integrācijas pakāpi. Tomēr joprojām pastāv daudzi šķēršļi Eiropas revīzijas tirgus integrācijai, un revīzijas profesionāļu pārrobežu mobilitāte joprojām ir neliela.

Regulējums valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī ir novedis pie tādas komplicētības pakāpes, kas rada šķēršļus revīzijas uzņēmumu pārrobežu darbībai, jo īpaši mazākiem un vidējiem uzņēmumiem. Šāda komplicētība ir novērsusi arī mazāku tīklu paplašināšanos un piekļuvi lielu uzņēmumu revīziju tirgum. Koordinācijas trūkums Eiropas un starptautiskā līmenī attiecībā uz publisko pārraudzību un kvalitātes nodrošināšanas sistēmām varētu arī kavēt revīzijas uzņēmumu mazāku tīklu attīstību.

Atsevišķus direktīvas noteikumus varētu uzskatīt arī par tirgus sadrumstalotības iespējamo avotu:

- direktīvas 3. pantā pieprasīts apstiprinājums un reģistrācija katrā dalībvalstī, kurā tiks sniegti pakalpojumi;

- direktīvas 14. pantā paredzēta revidenta kvalifikācijas atbilstības pārbaude katrā dalībvalstī, lai tas varētu sniegt pakalpojumus.

Iepriekšminētās prasības atšķiras no vispārīgajiem noteikumiem, kas ir piemērojami citām regulētām profesijām[39], un darbojas kā šķērslis atsevišķu revidentu mobilitātei.

Vienoto Eiropas tirgu revīzijas pakalpojumu sniegšanai varētu balstīt uz pastiprinātu („maksimālu”) saskaņošanu un „revidentu Eiropas pasi”. Tas nozīmētu Eiropas mēroga reģistrācijas izveidi ar kopējām profesionālās kvalifikācijas prasībām un kopēju pārvaldību, īpašumtiesību un neatkarības noteikumiem, kas ir piemērojami visā Eiropas Savienībā. Ja revidentu uzraudzība Eiropā tiktu pastiprināta atbilstīgi 4. iedaļā aplūkotajiem virzieniem, viena iespēja veikt turpmāku izpēti varētu būt pieprasīt šo revidentu reģistrāciju un pakļaušanu viena regulatora pārraudzībai līdzīgā veidā, kāds nesen tika ierosināts kredītreitingu aģentūrām[40]. Šāda sistēma varētu arī veicināt lielāku konkurenci lielu revīziju tirgū, jo tā vienkāršotu Eiropas revīzijas tīklu izveidi un samazinātu revīzijas pakalpojumu sniegšanas izmaksas Eiropas mērogā.

Jautājumi

33. Kāds, pēc jūsu domām, ir labākais veids, lai palielinātu revīzijas profesionāļu pārrobežu mobilitāti?

34. Vai jūs piekrītat „maksimālai saskaņošanai” apvienojumā ar revidentu un revīzijas uzņēmumu vienotu Eiropas pasi? Vai jūs uzskatāt, kas tas būtu jāattiecina arī uz mazākiem uzņēmumiem?

VIENKāRšOšANA – MAZIE UN VIDēJIE UZņēMUMI UN PRAKTIķI

Mazie un vidējie uzņēmumi (MVU)

Lai gan MVU no revīzijas tiek nodrošināta vērtība finanšu informācijas lielākas ticamības izteiksmē, obligātās revīzijas ir arī norādītas kā administratīva sloga iespējams avots. Būtu jāveic būtiski pasākumi, lai izveidotu īpašu vidi MVU revīzijai. Tie varētu nozīmēt:

- MVU obligātās revīzijas neveicināšanu.

- Alternatīvi, ja dalībvalstis vēlas saglabāt zināmu pārliecību, – jauna veida obligāta pakalpojuma ieviešanu, kas pielāgots MVU vajadzībām, piemēram, „ierobežota revīzija” vai „obligāta pārbaude”, kad revidenti veiktu ierobežotas procedūras, lai atklātu nepatiesu informāciju kļūdas vai krāpšanas rezultātā. Pieeju par ierobežotas pārbaudes atļaušanu maziem uzņēmumiem ir īstenojusi Igaunija, un to apsver Dānija. Arī Šveice īsteno šādu pieeju; ierobežotas pārbaudes ir vispārpieņemtas ASV.

- Ar revīziju nesaistītu pakalpojumu aizlieguma gadījumā, kā aplūkots iepriekš 3. iedaļā, būtu jāapsver drošības zonas radīšana, kas atkarībā no ieviestajiem atbilstīgajiem aizsardzības pasākumiem ļautu MVU revidentam turpināt sniegt uzņēmumam atsevišķus ar revīziju nesaistītus pakalpojumus, piemēram, palīdzību kredīta saņemšanā, ar nodokļu deklarācijām, algu sarakstiem vai pat grāmatvedību.

Mazie un vidējie praktiķi (MVP)

MVP uzskata, ka tie darbojas arvien vairāk regulētā vidē, kas ne vienmēr var būt piemērota to praksei vai to MVU klientu tiešajām vajadzībām. Lai nodrošinātu atbilstīgus apstākļus šādu uzņēmumu attīstībai, iepriekš minēto „ierobežoto revīziju” vai „obligāto pārbaudi” varētu papildināt ar samērīgiem noteikumiem par kvalitātes kontroli un pārraudzību, ko īsteno revīzijas regulatori. Tas ļautu MVP samazināt savas administratīvās izmaksas, vienlaikus palīdzot tiem labāk apkalpot savus klientus.

Jautājumi

35. Vai jūs atbalstītu zemāka līmeņa pakalpojumu nekā revīzija, MVU finanšu pārskatu tā saucamo „ierobežoto revīziju” vai „obligāto pārbaudi” obligātās revīzijas vietā? Vai šādam pakalpojumam vajadzētu būt atkarīgam no tā, vai pārskatus sagatavojis pietiekami kvalificēts (iekšējais vai ārējais) grāmatvedis?

36. Vai būtu jāpastāv „drošai zonai” ar revīziju nesaistītu pakalpojumu iespējama turpmāka aizlieguma gadījumā, apkalpojot MVU klientus?

37. Vai „ierobežota revīzija” vai „obligāta pārbaude” būtu jāpapildina ar mazāk apgrūtinošiem iekšējās kvalitātes kontroles noteikumiem un pārraudzību, ko īsteno uzraudzītāji? Vai jūs varētu ierosināt piemērus, kā to varētu veikt praksē?

STARPTAUTISKā SADARBīBA

Attiecībā uz starptautisko sadarbību revīzijas uzņēmumu pārraudzībā direktīvā paredzēts pamats ciešai sadarbībai ar revīzijas pārraudzības iestādēm trešās valstīs.

Pirmais solis starptautiskajā sadarbībā ir savstarpējas uzticības veidošana, izmantojot revīzijas darba dokumentu apmaiņu starp Eiropas pārraudzības iestādēm un to partneriem trešās valstīs. Šādai revīzijas darba dokumentu apmaiņai ir nepieciešams Komisijas lēmums ar dalībvalstu un Eiropas Parlamenta piekrišanu, kurā atzīts, ka trešo valstu sistēmas pietiekami aizsargā komercinformāciju un personas datus. Dalībvalstu iestādes var slēgt divpusējas vienošanās par revīzijas darba dokumentu apmaiņu ar saviem partneriem tajās trešās valstīs, kuru pārraudzības sistēmas ir atzītas par „atbilstīgām”. Pēc Komisijas šogad pieņemtajiem atbilstības lēmumiem šādas vienošanās ir iespējamas par sadarbību ar Austrālijas, Kanādas, Japānas, Šveices un Amerikas Savienoto Valstu revīzijas pārraudzības iestādēm.

Otrais solis būtu savstarpēja paļāvība starp dalībvalstīm un tām trešām valstīm, kurām ir līdzvērtīgi noteikumi tādos jautājumos kā revīzijas uzņēmumu pārbaudes. Komisija ar dalībvalstu un Eiropas Parlamenta piekrišanu pašlaik pieņem lēmumu, lai noteiktu, kuras trešās valstis ir līdzvērtīgas Eiropas Savienībai. Savstarpēja paļāvība nodrošinās globālu revīzijas uzņēmumu efektīvāku pārraudzību. Tā arī palīdzēs izvairīties no darba dublēšanās pārrobežu uzņēmumu uzraudzībā starptautiskā līmenī.

Kā minēts iepriekš, tādu lielu grupu revidentu uzraudzība, kas darbojas daudzās jurisdikcijās, ir svarīgs jautājums. Papildus pasākumiem, kas jāievieš, lai grupas revidents varētu uzņemties savu lomu un atbildību, Komisija ar saviem starptautiskajiem partneriem apspriedīs, kādi citi pasākumi būtu jāpieņem globālā līmenī grupas revīziju un globālu revīzijas tīklu uzraudzībai.

Jautājumi

38. Kādi pasākumi, pēc jūsu domām, varētu uzlabot globālo revīzijas dalībnieku pārraudzības kvalitāti, izmantojot starptautisku sadarbību?

TURPMāKIE PASāKUMI

Šī Zaļā grāmata būs pieejama sabiedriskai apspriedei līdz 2010. gada 8. decembrim . Atbildes būtu jāadresē markt-greenpaper-audit@ec.europa.eu . Visa iesūtītā informācija tiks publiskota Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē, ja vien dalībnieks nepieprasīs citādi, tāpat kā atsauksmju izklāsts, kurā apkopotas atbildes uz šo apspriedi. Ir svarīgi izlasīt īpašo privātuma paziņojumu, kas pievienots šai Zaļajai grāmatai, lai iegūtu informāciju par to, kā tiks apstrādāti jūsu personas dati un iesūtītā informācija.

Komisija 2011. gada 10. februārī organizēs augsta līmeņa konferenci. Konferences mērķis būs pārrunāt šo Zaļo grāmatu un šīs apspriedes galvenos konstatējumus ar visām ieinteresētajām personām un izpētīt iespējamos turpmākos virzienus. Kad šis apspriedes posms būs noslēdzies, Komisija 2011. gadā izsludinās atbilstīgus turpmākos pasākumus un priekšlikumus.

[1] Komisijas 2009. gada 4. marta paziņojums Eiropadomes pavasara sanāksmei „Impulsi Eiropas atveseļošanai”, COM(2009) 114. Komisijas 2010. gada 4. marta paziņojums COM(2010) 2020 EIROPA 2020 Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei.

[2] House of Commons Treasury Committee, Banking crisis: Reforming corporate governance and pay in the City , 76. lpp., 2009. gads, http://www.publications.parliament.uk/pa/cm200809/cmselect/cmtreasy/519/519.pdf.

[3] “Should statutory audit be dropped and assurance needs left to the market?”, Stephen Haddrill , ICAS Aileen Beattie piemiņas pasākums – 2010. gada 28. aprīlis.

[4] Maastricht Accounting, Auditing and Information Management Research Centre : The Value of Audit , 2010. gada 1. marts.

[5] Komisijas veiktās sabiedriskās apspriedes rezultāti (IP/08/1727) 2009. gada 15. jūlijā: „…ņemot vērā tādu dalībnieku trūkumu, kas tiek uzskatīti par spējīgiem veikt finanšu iestāžu revīziju, viena no Lielā četrinieka uzņēmuma sabrukums būtu vēl nopietnāks šīs kategorijas klientam. Šādam zaudējumam būtu arī nopietna ietekme uz sabiedrības ticību revīzijas pakalpojumiem. Ņemot vērā revidentu galveno lomu attiecībās starp uzņēmumiem un ieguldītājiem, tas varētu radīt arī uzticības krīzi finanšu tirgos. Tāpēc pašreizējā koncentrācija lielu publisku uzņēmumu revīzijas pakalpojumu tirgū rada draudus finanšu tirgus stabilitātei.” http://ec.europa.eu/internal_market/auditing/docs/market/consultation2008/summary_report_en.pdf . Skatīt arī The study on the ownership rules that apply to audit firms and their consequences on audit market concentration , Oxera , 2007. gada oktobris.

[6] Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija ( IOSCO ) http://www.iosco.org/library/pubdocs/pdf/IOSCOPD269.pdf: „Neatkarīgs revīzijas dienests ir ieguldītāju uzticības veicinātājs kapitāla tirgos. Nejaušības situācija saistībā ar revīzijas uzņēmumu var uz laiku pārtraukt revīzijas dienesta parasto darbību kapitāla tirgū. Revīzijas resursu un revīzijas pakalpojumu pieejamības pārtraukumi var rasties arī starptautiskā mērogā, ja globāls revīzijas uzņēmums ir iesaistīts ārkārtas pasākumā, kas izvēršas par krīzi. Paredzot problēmas un apstākļus, kas var rasties, un izveidojot vērtspapīru regulatoru ārkārtas pasākumu plānus, IOSCO locekļi var censties samazināt iespējamos traucējumus un tādējādi atbalstīt uzticību tirgiem.”

[7] COM(2010) 284 galīgā redakcija.

[8] Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturtā direktīva 78/660/EEK, kas attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem, Padomes 1983. gada 13. jūnija Septītā direktīva 83/349/EEK, kas attiecas uz konsolidētajiem pārskatiem, Padomes 1986. gada 8. decembra Direktīva 86/635/EEK par banku un citu finanšu iestāžu gada pārskatiem un konsolidētajiem pārskatiem un Padomes 1991. gada 19. decembra Direktīva 91/674/EEK par apdrošināšanas uzņēmumu gada pārskatiem un konsolidētajiem pārskatiem nosaka, ka gada pārskatus vai konsolidētos pārskatus revidē viena vai vairākas personas, kuras ir tiesīgas veikt šādu revīziju. 2004. gada 15. decembra Direktīvas 2204/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka emitentu finanšu pārskati ietver revidētos finanšu pārskatus.

[9] Direktīvas 78/660/EEK, kas attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem, 51.a panta 1. punkta a) apakšpunkts.

[10] Pamatota pārliecība parasti tiek definēts kā augsts, bet ne absolūts pārliecības līmenis.

[11] Starptautiskais revīzijas standarts (SRS) Nr. 200, Neatkarīga revidenta vispārīgie mērķi un revīzijas veikšana saskaņā ar starptautiskajiem revīzijas standartiem , 11. punkts. Krāpšana revīzijas kontekstā nozīmē kāda uzņēmuma darbinieka apzinātu rīcību, lai iegūtu netaisnīgu vai nelikumīgu priekšrocību. Krāpšanas iespējamības jēdzienu var attīstīt tālāk šajā kontekstā kā svarīgu iezīmi.

[12] Revidenti samazina revīzijas risku ar dažādām procedūrām, tostarp uzņēmuma risku konstatēšanu, attiecīgās iekšējās kontroles novērtēšanu, paraugu pārbaudēm, tiešiem apstiprinājumiem no trešām personām, pārrunām ar vadību utt. Tā līmeņa noteikšana, kurā nepatiesa informācija būtu būtiska, ir galvenais pasākums šajā ziņā.

[13] SGS Nr. 1, 17. un 21. punkts, un IFRS . Citi attiecīgie principi ir neitralitāte, pilnīgums un piesardzība.

[14] Skatīt 3.1. jautājumu Zaļajā grāmatā – Finanšu iestāžu korporatīvā pārvaldība un atalgojuma politika, COM (2010)284, 15. lpp. „Vai ir jāpadziļina ārējo revidentu sadarbība ar uzraudzības iestādēm? Ja jā, tad kādā veidā?” Līdz šim saņemtajās dažādajās atbildēs, šķiet, vispārējs atbalsts pausts sadarbības uzlabošanai starp ārējiem revidentiem un uzraudzītājiem.

[15] Finanšu pakalpojumu iestāde ( Financial Services Authority – FSA ) un Finanšu pārskatu padome ( Financial Reporting Council – FRC ) 2010. gada jūnijā ir izdevušas apspriežu dokumentu, kurā apšaubīts, vai revidents vienmēr ir bijis pietiekami skeptisks un ir pievērsis pietiekamu uzmanību vadības neobjektivitātes pazīmēm, pārbaudot finanšu grāmatvedības galvenās jomas un uzrādīto informāciju, kas ir būtiski atkarīgas no vadības vērtējuma. – http://www.frc.org.uk/press/pub2303.html.

[16] Profesionālam skepticismam var būt svarīga loma arī krāpšanas atklāšanā un novēršanā.

[17] Rindkopa ar jautājuma uzsvēršanu tiek iekļauta revīzijas ziņojumā, kad parādās neparasta informācija, kas, pēc revidenta domām, ir būtiska un tāpēc jāuzrāda, lai finanšu pārskatu lietotājam(iem) būtu labāka izpratne. Vērts atzīmēt arī, ka rindkopa ar „jautājuma uzsvēršanu” neietekmē revidenta atzinumu par finanšu pārskatiem.

[18] IOSCO (Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija) ir sniegusi ierosinājumus uzlabot revidenta ziņojumu, lai mazinātu neattaisnotas cerības, izvairītos no tehniska žargona un pārskatītu revīzijas atzinumu bināro dabu. Revidentu ziņojumu uzlabošana ir arī IAASB [Starptautiskās revīzijas un apdrošināšanas standartu padomes] darba kārtībā nākamajiem gadiem.

[19] Skatīt apspriedē saņemto piezīmju kopsavilkumu, 2010. gada marts,http://ec.europa.eu/internal_market/consultations/2009/isa_en.htm.

[20] Ētikas kodeksu, ko izstrādājusi Starptautiskās Grāmatvežu federācijas padome, praktiķi izmanto kā izejas punktu sakarā ar savas profesionālās palātas vai sava uzņēmuma IFAC standartu ievērošanu. Kodeksi, kurus izstrādājuši regulatori valstu līmenī, parasti ir stingrāki nekā IFAC kodekss.

[21] Šāds modelis joprojām nav pārbaudīts (izņemot Vācijas kooperatīvus un krājbankas).

[22] Pētījumā, kas veikts 2006. gadā, vairāk nekā puse respondentu uzņēmumu ziņoja, ka to revidents ir kalpojis uzņēmumam vairāk nekā septiņus gadus, un 31 % ziņoja, ka revidenta maiņa nav notikusi vairāk nekā 15 gadus. Vispārējā tendence ir – jo lielāks revidējamais uzņēmums, jo zemāks nomaiņas rādītājs. ( Study by London Economics on the Economic Impact of Auditors’ Liability Regimes ; 2006. gada septembris, 22. tabula, 43. lpp. http://ec.europa.eu/internal_market/auditing/liability/index_en.htm).

[23] Jāatzīmē, ka saskaņā ar ASV tiesību aktiem biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu revidentiem ir aizliegts sniegt vairākus ar revīziju nesaistītus pakalpojumus saviem klientiem. Tam ir ietekme Eiropas Savienībā, sniedzot ar revīziju nesaistītus pakalpojumus ASV biržas sarakstā iekļautiem uzņēmumiem.

[24] Tomēr šajā ziņā Apvienotās Karalistes FRC nesen ir veikusi īpašus novērojumus – Finanšu pārskatu padomes ( FRC ) Revīzijas pārbaudes nodaļas paziņojums presei POB PN 60, 2010. gada 14. septembris.

[25] Piemēram, IFAC Ētikas kodeksa 290.222. punktā noteikts, ka sabiedriskas nozīmes struktūras revidents atklāj saviem klientiem situācijas, kad samaksa no klienta pārsniedz 15 % no uzņēmuma saņemtās kopējās samaksas.

[26] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regula (EK) Nr. 1060/2009 par kredītreitingu aģentūrām.

[27] Audit Firm Governance Code of the FRC and Institute of Chartered Accountants in England and Wales (ICAEW) , 2010. gada janvāris.

[28] Direktīvas 2006/43/EK par obligāto revīziju 3. pants.

[29] Sabiedriskā apspriede par kontroles struktūrām revīzijas uzņēmumos un to sekām revīzijas tirgū, 2009. gada jūlijs. http://ec.europa.eu/internal_market/auditing/market/index_en.htm.

[30] Jebkura iespēja par jaunu komiteju vai uzraudzības iestādi būtu jānovērtē arī ietekmes uz ES budžetu izteiksmē.

[31] Priekšlikums. Eiropas Parlamenta un Padomes regula par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 1060/2009 par kredītreitingu aģentūrām, COM (2010)289 galīgā redakcija.

[32] 55. pants 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem. 53. pants 2006. gada 14. jūnija Direktīvā 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu.

[33] 20. pants 2006. gada 10. augusta Īstenošanas Direktīvā 2006/73/EK.

[34] Komisijas dienestu darba dokuments (kas pievienots Zaļajai grāmatai – Finanšu iestāžu korporatīvā pārvaldība un atalgojuma politika), SEC (2010) 669, 33. lpp., 6.1.1. punkts.

[35] Deloitte & Touche , Ernst & Young , PricewaterhouseCoopers un KPMG .

[36] Study by London Economics on the Economic Impact of Auditors’ Liability Regimes ; 2006. gada septembris, 5. tabula, 22. un 23. lpp. http://ec.europa.eu/internal_market/auditing/liability/index_en.htm.

[37] Finanšu pārskatu padomes Revīzijas pārbaudes vienības paziņojums presei POB PN 60, 2010. gada 14. septembris.

[38] "Restrictive bank covenants keep Big four on top" ( Christodoulou , 2010. gads), Accountancy Age , 2010. gada 17. jūnijs.

[39] Noteikumi, kas paredzēti Direktīvā 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju un Pakalpojumu Direktīvā 2006/123/EK.

[40] Priekšlikums. Eiropas Parlamenta un Padomes regula par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 1060/2009 par kredītreitingu aģentūrām, COM (2010)289 galīgā redakcija.