[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 13.7.2010

COM(2010) 380 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par dalībvalstu izvēles brīvību lemt par ģenētiski modificētu kultūraugu audzēšanu

{COM(2010) 375 galīgā redakcija}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par dalībvalstu izvēles brīvību lemt par ģenētiski modificētu kultūraugu audzēšanu

IEVADS

Eiropas Savienība (ES) ir pieņēmusi visaptverošu tiesisko regulējumu par atļaujas piešķiršanu tādiem produktiem, kuri satur ģenētiski modificētus organismus (ĢMO) vai iegūti no tiem. Atļaujas piešķiršanas procedūra attiecas uz ĢMO un no tiem iegūtu produktu izmantošanu pārtikā un barībā, rūpniecisku apstrādi un audzēšanu.

ES atļauju piešķiršanas sistēmas mērķis ir nodrošināt atļauto ĢMO nekaitīgumu, vienlaikus izveidojot minēto produktu iekšējo tirgu. Divos tiesību aktos, proti, Direktīvā 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē[1] un Regulā (EK) Nr. 1829/2003 par modificētu pārtiku un barību[2], paredzēts, ka ĢMO ir vajadzīga pirmstirdzniecības atļauja. Abos tiesību aktos iekļauti zinātniski pamatoti standarti attiecībā uz cilvēku veselības, dzīvnieku veselības un vides risku novērtējumu. Turklāt Regulā (EK) Nr. 1830/2003[3] paredzēti noteikumi par ĢMO izsekojamību un marķēšanu un no ĢMO ražotas pārtikas un barības izsekojamību.

Atbildība par zinātnisko novērtējumu ir uzticēta Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei (EPNI) un arī dalībvalstu zinātniskajām iestādēm. Piešķirot atļaujas ĢMO audzēšanai, īpaši svarīgas ir dalībvalstis, jo tās veic sākotnējo vides aspektu risku novērtējumu.

Kopš pirms sešiem gadiem tika pieņemts tiesiskais regulējums, septiņas dalībvalstis ir aizliegušas vai ierobežojušas audzēšanu savā teritorijā, nosakot drošības pasākumus attiecībā uz atsevišķiem atļautiem ĢMO[4] vai vispār aizliedzot ĢM sēklas[5]. Četros dažādos gadījumos[6] Padome ar kvalificētu balsu vairākumu noraidīja visus Komisijas priekšlikumus atsaukt valstu drošības pasākumus attiecībā uz ĢMO audzēšanu, lai gan visos gadījumos ES zinātniskajos novērtējumos tika secināts, ka šie pasākumi nav pamatoti ar jaunu vai papildu zinātnisku informāciju, kas saņemta kopš atļauju piešķiršanas, tāpēc šādi pasākumi no juridiskā viedokļa nav pamatoti.

Padomes 2008. gada decembra secinājumos tiesiskais regulējums par ĢMO tika atzīts par visaptverošu un uzsvērta vajadzība labāk īstenot spēkā esošos noteikumus, īpaši attiecībā uz audzēšanu, vienlaikus uzsverot vajadzību bez liekas kavēšanās turpināt pieteikumu apstrādi. Padomes secinājumos tika norādītas konkrētas jomas, kurās jāuzlabo tiesību aktu par ĢMO īstenošana un kurās patlaban Komisija un EPNI strādā sadarbībā ar dalībvalstīm.

Kopā ar dalībvalstīm Komisija un EPNI strādā tādās konkrētās jomās, lai uzlabotu tiesību aktu par ĢMO īstenošanu, kuras tika noteiktas 2008. gada Vides ministru padomes secinājumos. Tiek atjauninātas EPNI pamatnostādnes par vides riska novērtēšanu, un darbs attiecas uz konkrētām Padomes noteiktām jomām. Gaidāms, ka EPNI pabeigs pamatnostādnes 2010. gada pēdējā ceturksnī. Pēc tam Komisija apspriedīs šīs atjauninātās pamatnostādnes ar dalībvalstīm, lai ar dalībvalstu atbalstu tām piešķirtu normatīvu vērtību.

Turklāt Komisija patlaban analizē iespējas, kā atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem un 2008. gada Vides ministru padomes secinājumiem uzlabot vides monitoringu pēc ĢMO kultūraugu laišanas tirgū.

2008. gada decembrī Padome pieprasīja, lai Komisija iesniedz ziņojumu arī par ĢMO sociāli ekonomisko ietekmi. Šis ziņojums bija jāpamato ar dalībvalstu iesniegto informāciju, kuras bija veikušas lielu darbu, lai apkopotu informāciju par ĢMO sociāli ekonomisko ietekmi, īpaši attiecībā uz to audzēšanu. Komisija pabeigs ziņojumu līdz 2010. gada beigām. Tad šo ziņojumu iesniegs izskatīšanai un turpmākai apspriešanai Eiropas Parlamentam un Padomei.

Kā daļu no plaša regulāra darba, pārskatot ES tiesību aktus, Komisija ir sākusi divas novērtēšanas, lai novērtētu ES tiesisko regulējumu par ĢMO, proti, vienu par ĢM pārtiku un barību un otru par ĢMO audzēšanu. Šo novērtēšanu joma attiecas uz tiesiskā regulējuma nozīmīgākajiem aspektiem. Šīs divas novērtēšanas tiks pabeigtas 2010. gada pēdējā ceturksnī, un līdz 2012. gadam tām sekos analīze par iespējamām politikas pārmaiņām.

2008. gada secinājumos tika aplūkoti arī ĢMO audzēšanas reģionālie aspekti gan saistībā ar zinātnisko riska novērtēšanu, gan konkrētām sociāli ekonomiskām sekām. Kopš tā laika dažas dalībvalstis ir aicinājušas Komisiju sagatavot priekšlikumus, lai piešķirtu tām izvēles tiesības lemt par ĢMO audzēšanu.

Ņemot vērā šo informāciju, politiskajās pamatnostādnēs, kas bija paredzētas jaunajai Komisijai un kuras 2009. gada septembrī izstrādāja priekšsēdētājs Barrozu un 2010. gada martā atbalstīja Komisija, tika norādīts, ka jābūt iespējai savienot zinātniski pamatoto Eiropas Savienības atļauju piešķiršanas sistēmu ar dalībvalstu izvēles brīvību lemt par ĢM kultūraugu audzēšanu savā teritorijā.

Šā paziņojuma mērķis ir paskaidrot, kā īstenot dalībvalstu tiesības, izmantojot pieeju, kurā apvienota gan spēkā esošā ieteikuma par līdzāspastāvēšanu pārskatīšana, atzīstot, ka dalībvalstīm nepieciešams lielāks elastīgums, gan spēkā esošā tiesiskā regulējuma grozīšana.

ELASTīGāKA PIEEJA SASKAņā AR SPēKā ESOšAJIEM TIESīBU AKTIEM

2.1. Turpmākā virzība ― lielāks dalībvalstu elastīgums, lemjot par ĢMO audzēšanu

Saskaņā ar Direktīvas 2001/18/EK 26.a pantu dalībvalstīm ir tiesības veikt pienācīgus pasākumus, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes citos produktos. Ņemot vērā to valstu, reģionu un vietējo nosacījumu daudzveidību, kuri jāievēro Eiropas lauksaimniekiem, Komisija vienmēr ir uzskatījusi, ka pasākumi, kas paredzēti, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajos un bioloģiskajos kultūraugos, jāizstrādā un jāīsteno dalībvalstīm.

Tiecoties atbalstīt dalībvalstis valstu pasākumu izstrādes procesā, lai izvairītos no minētās klātbūtnes, Komisija 2003. gadā publicēja Ieteikumu 2003/556/EK par pamatnostādnēm valsts stratēģijas izstrādāšanai un paraugprakses izveidošanai, lai nodrošinātu ģenētiski modificēto un parasto un bioloģiski audzēto kultūraugu līdzāspastāvēšanu[7]. Šādu valsts pasākumu mērķis ir izvairīties no iespējamas ekonomiskas ietekmes, kas varētu būt ģenētiski modificētu un ģenētiski nemodificētu (parasto un bioloģisko) kultūraugu sajaukumam.

Pēdējos gados gūtā pieredze liecina, ka pamatojoties uz Ieteikumu 2003/556/EK izmantotā pieeja pilnībā neaptver Direktīvas 2001/18/EK 26.a panta noteikumus, īpaši attiecībā uz dalībvalstu tiesībām noteikt pasākumus, lai izvairītos no ĢMO netīšas klātbūtnes citos produktos. Šo pieredzi apliecina novērotās pārmaiņas attiecībā uz ĢMO audzēšanu dalībvalstīs. Patlaban dažas dalībvalstis ir pieņēmušas valsts līdzāspastāvēšanas pasākumus, kuru mērķis ir panākt, lai ĢMO klātbūtne citos kultūraugos būtu mazāka par 0,9 %. Citas dalībvalstis ir paredzējušas dažādas prasības, lai nošķirtu bioloģisko ražošanu. Konkrēti pieredze ar 2003. gada ieteikuma īstenošanu liecina, ka iespējamie bioloģiskās un (dažkārt) parastās metodes ražotāju iespējamie ienākumu zaudējumi neaprobežojas ar gadījumiem, kad tiek pārsniegts 0,9 % slieksnis.

Atsevišķi lauksaimniecības ražošanas veidi, piemēram, bioloģiskā ražošana[8], bieži ir dārgāki, tāpēc iespējams attiecīgā uzcenojuma zaudējums netīšas ĢMO klātbūtnes dēļ var radīt būtiskus ekonomiskus zaudējumus šim ražošanas veidam. Tāpēc šādā ražošanā vajadzīgi stingrāki nošķiršanas pasākumi. Turklāt vietēji ierobežojumi un apstākļi var padarīt šīs īpašās nošķiršanas vajadzības par tik grūti īstenojamām un dārgām, ka dažos reģionos tās nevarēs efektīvi apmierināt.

Turklāt atsevišķos gadījumos un atkarībā no tirgus pieprasījuma un attiecīgajiem valstu tiesību aktu noteikumiem (piemēram, dažas dalībvalstis ir izstrādājušas valsts standartus dažādu veidu marķējumam “bez ĢM”) ĢMO klātbūtne konkrētos pārtikas produktos (pat ja to saturs ir tuvu 0,9 %) var radīt ekonomiskus zaudējumus uzņēmumiem, kuri vēlas tos pārdot kā pārtikas produktus bez ĢMO.

Ņemot vērā iepriekšminēto, šķiet lietderīgi pārskatīt 2003. gada ieteikumu par līdzāspastāvēšanu un aizstāt to ar jaunu ieteikumu, kurā ņemta vērā līdzšinējā pieredze, kas gūta ar valstu pasākumiem par ĢMO audzēšanu, un kurā pieļauts lielāks elastīgums.

Turklāt jaunais ieteikums dod dalībvalstīm iespēju ierobežot ĢMO audzēšanu lielās to teritorijas platībās, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajos un bioloģiskajos kultūraugos (“ĢMO brīvās zonas”). Tomēr šis lēmums dalībvalstīm jāpamato ar pierādījumiem, kuri apliecina, ka minētajās zonās citi pasākumi nav pietiekami, lai novērstu netīšu ĢMO klātbūtni parastajos un bioloģiskajos kultūraugos. Turklāt ierobežojošajiem pasākumiem jābūt proporcionāliem sasniedzamajam mērķim (proti, parastās vai bioloģiskās lauksaimniecības konkrēto vajadzību aizsardzībai).

Šim nolūkam jaunajā ieteikumā par pamatnostādnēm, kas paredzētas valsts līdzāspastāvēšanas pasākumu izstrādei (pielikumā), ietverti tikai galvenie vispārīgie pasākumu izstrādes principi, lai izvairītos no ĢMO piejaukuma, tādējādi atzīstot, ka dalībvalstis var rīkoties elastīgi, ņemot vērā reģionu un valsts īpatnības un konkrētās vietējās vajadzības attiecībā uz bioloģiskajiem, parastajiem un cita veida kultūraugiem. Komisija pieņem ieteikumu kopā ar šo paziņojumu. Kopā ar dalībvalstīm Komisija turpinās izstrādāt līdzāspastāvēšanas paraugpraksi (Eiropas Līdzāspastāvēšanas biroja darbs).

2.2. Citi elementi saistībā ar ES noteikumiem par atļauju piešķiršanu ĢMO

Jāuzsver arī, ka spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā par ĢMO ietilpst skaidra Eiropas Savienības atļauju piešķiršanas sistēma, kura pamatojas uz zinātnisku riska novērtējumu. Principā, pamatojoties uz zinātniskiem argumentiem, riska novērtējumā ir iespējams nošķirt reģionus[9]. Ja riska novērtējumā secina, ka ĢMO audzēšana rada īpašas bažas, šie apsvērumi jāņem vērā ES atļaujā, iekļaujot īpašus nosacījumus vai riska pārvaldības pasākumus. Šādi pasākumi, ja tie ir zinātniski pamatoti, var ietvert ierobežojumu vai aizliegumu.

Turklāt Regulā (EK) Nr. 1829/2003 paredzēts, ka ĢMO atļauju piešķiršanas procedūrā Komisija var ņemt vērā ne tikai zinātniskus atzinumus, bet arī citus likumīgus faktorus, lai ierobežotu vai aizliegtu ĢMO laišanu tirgū. Tomēr par katru ĢMO jābūt īpašam šādu ierobežojumu pamatojumam, un to var ņemt vērā tikai tajā laikā, kad tiek pieņemts lēmums par atļaujas piešķiršanu attiecīgajam ĢMO. Turklāt šāda iespēja nav paredzēta Direktīvā 2001/18/EK, tāpēc tā nav piemērojama ĢMO, kuriem atļaujas tiek piešķirtas saskaņā ar minēto direktīvu.

Tāpēc šķiet, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums, kurā, lai pamatotu ĢMO audzēšanas ierobežojumus vai aizliegumus, var piemērot zinātniskus argumentus vai citus likumīgus faktorus, nenodrošina vajadzīgo izvēles brīvību, lai dalībvalstis, pamatojoties uz to īpašajiem nosacījumiem, varētu lemt par ĢMO audzēšanu savā teritorijā.

TIESīBU AKTU GROZīJUMS, LAI IEVIESTU “ATBRīVOJUMA KLAUZULU”

Atsevišķas dalībvalstis vēlas saņemt iespēju atteikties no ĢM audzēšanas. Līdz šim vairākas no šīm valstīm bija aizliegušas ĢMO audzēšanu, pamatojoties uz Direktīvas 2001/18/EK 23. pantā minēto drošības klauzulu vai Regulas (EK) Nr. 1829/2003 34. pantā minētajiem ārkārtas pasākumiem, kuri ir paredzēti vienīgi jaunu risku novēršanai, kas varētu rasties pēc tam, kad piešķirta atļauja. Tādējādi šos pasākumos Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EPNI) neuzskatīja par zinātniski pamatotiem. Līdzīgi vairāki reģioni bija pasludinājuši sevi par “ĢMO brīviem” reģioniem.

Šķiet, ka ir dažādi ĢMO aizliegšanas iemesli valstīs vai dažādi reģiona pasludināšanas iemesli par “ĢMO brīvu” reģionu. To starpā ir agronomisks pamatojums, kas saistīts ar grūtībām nodrošināt politiska vai ekonomiska rakstura motivācijas līdzāspastāvēšanu, piemēram, pieprasījuma apmierināšana ĢMO brīvos tirgos. Citos gadījumos dalībvalstis vēlas saglabāt atsevišķas teritorijas atbilstīgi valsts politikai par bioloģisko daudzveidību vai citiem dabas aizsardzības mērķiem.

Nīderlande 2009. gada 23. martā iesniedza deklarāciju Lauksaimniecības ministru padomei un Vides ministru padomei[10], aicinot Komisiju risināt ĢMO audzēšanas jautājumu, ņemot vērā sociāli ekonomisko ĢMO audzēšanas aspektu un saglabājot ĢM pārtikas un barības produktu iekšējo tirgu. Austrija, kuru atbalstīja 12 dalībvalstis[11], 2009. gada 15. jūnijā iesniedza Vides ministru padomei dokumentu[12], kurā tā uzsvēra subsidiaritātes aspektu saistībā ar audzēšanu un ierosināja, lai tiesību aktos tiktu iekļauta atbrīvojuma klauzula attiecībā uz audzēšanu.

Šajā sakarā šķiet lietderīgi grozīt ES tiesību aktus, lai nodrošinātu ES tiesiskajā regulējumā par ĢMO skaidru juridisko pamatu un pilnvarotu dalībvalstis, pamatojoties uz to īpašajiem nosacījumiem, ierobežot vai aizliegt visu vai īpaši atļautu ĢMO audzēšanu daļā teritorijas vai visā teritorijā. Šo grozījumu var veikt, iekļaujot Direktīvā 2001/18/EK jaunu 26.b pantu, ko piemēros visiem ĢMO, kuru audzēšanai ES ir izsniegta atļauja saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK vai Regulu (EK) Nr. 1929/2003.

Saskaņā ar tiesisko regulējumu par atļauju izsniegšanu ĢMO dalībvalstis nevar mainīt cilvēku/dzīvnieku veselības un vides aizsardzības pakāpi, kas noteikta ES, un šo situāciju nevajag mainīt. Tomēr, izmantojot jauno juridisko pamatu, dalībvalstis varēs pieņemt pasākumus, ar kuriem ierobežo vai aizliedz visu vai konkrētu ĢMO audzēšanu daļā teritorijas vai visā teritorijā, pamatojoties uz citiem apsvērumiem, nevis tiem, kas jau minēti saskaņotajā ES noteikumu kopumā un kuros jau paredzēts, ka ražotājiem jāņem vērā riski, kurus veselībai un videi var radīt audzēšanai paredzēts ĢMO.

Turklāt šiem valstu pasākumiem būs jābūt atbilstošiem Līgumiem, īpaši nediskriminēšanas principam attiecībā uz valstu un ārvalstu produktiem, un Līguma par Eiropas Savienības darbību 34. un 36. pantam attiecībā uz preču brīvu apriti. Pasākumiem jāattiecas tikai uz ĢMO audzēšanu, nevis uz ģenētiski modificētu sēklu un augu pavairošanas materiālu un no to ražas iegūtu produktu brīvu apriti un importu. Šie pasākumi atbilst ES starptautiskajām saistībām, īpaši Pasaules tirdzniecības organizācijā. Lai nodrošinātu pārredzamību, dalībvalstīm, kuras plāno pieņemt pasākumus, tie kopā ar pamatojumu būs jāpaziņo Komisijai un citām dalībvalstīm vienu mēnesi pirms to pieņemšanas.

Turpmāk dalībvalstīm pēc saviem ieskatiem būs tiesības grozīt šos pasākumus attiecībā uz visiem attiecīgo ĢMO atļauju izsniegšanas vai atkārtotas atļauju izsniegšanas posmiem.

Kopumā jaunais juridiskais pamats nemaina ES ĢMO atļauju piešķiršanas sistēmu; tas ļaus dalībvalstīm pieņemt pasākumus, ko piemēros ĢMO, kuriem būs izsniegtas atļaujas saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem. Tāpēc tā ir papildu iespēja dalībvalstīm pieņemt pasākumus saistībā ar atļautajiem ĢMO līdzās pasākumiem, kurus tām jau ir tiesības pieņemt, piemērojot Direktīvas 2001/18/EK 26.a pantu, lai izvairītos no ĢMO netīšas klātbūtnes citos kultūraugos.

Tāpēc un pamatojoties uz iepriekš minētajiem principiem, Komisija ir nolēmusi iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei tiesību akta priekšlikumu, proti, regulu, ar ko attiecībā uz iespēju, ka dalībvalstis var ierobežot vai aizliegt savā teritorijā ĢMO audzēšanu groza Direktīvu 2001/18/EK.

SECINāJUMI

Komisija uzskata, ka šī jaunā pieeja ir nepieciešama, lai panāktu pareizo līdzsvaru starp ES atļauju piešķiršanas sistēmas saglabāšanu, kura pamatojas uz veselības un vides risku zinātnisku novērtējumu, un vajadzību piešķirt tiesības dalībvalstīm, lai tās varētu ņemt vērā konkrētus valsts, reģiona vai vietējus aspektus saistībā ar ĢMO audzēšanu.

Pirmais pasākums ir spēkā esošā ieteikuma par līdzāspastāvēšanu (2003/556/EK) pārskatīšana, kas labāk atspoguļos dalībvalstīm piedāvātās iespējas pieņemt pasākumus, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajos un bioloģiskajos kultūraugos saskaņā ar spēka esošo tiesisko regulējumu.

Otrs pasākums, proti, Eiropas Parlaments un Padome pieņem tiesību akta priekšlikumu, kurā paredz iespēju, ka dalībvalstis konkrētu nosacījumu gadījumā var ierobežot vai aizliegt visu vai konkrētu ĢMO audzēšanu daļā teritorijas vai visā teritorijā, dos iespēju dalībvalstīm neatkarīgi no atļauju piešķiršanas procesa ņemt vērā konkrētus valsts vai vietējus aspektus saistībā ar ĢMO audzēšanu. Sagaidāms, ka šī pieeja ĢMO audzēšanai, vienlaikus saglabājot Eiropas Savienības ĢMO atļauju piešķiršanas sistēmu, kuru joprojām izmantos, kā arī ĢM pārtikas, barības un sēklu brīva aprite un imports apmierinās vairāku dalībvalstu pieprasījumus un saņems ieinteresēto personu un sabiedrības atbalstu. Tas atbilst arī novērojumiem par līdzšinējo praksi dalībvalstīs saistībā ar ĢMO audzēšanu un subsidiaritātes un proporcionalitātes principam. Pagaidām Komisija turpinās piemērot spēkā esošo ES tiesisko regulējumu par ĢMO. Šajā saistībā un atbilstoši Direktīvas 2001/18/EK 31. pantam ziņojumos par direktīvas īstenošanu īpaša uzmanība tiks veltīta pieredzei, kas gūta, piemērojot 26.a un 26.b pantu.

Šim paziņojumam pievienots jaunais ieteikums par pamatnostādnēm, kas paredzētas valsts audzēšanas pasākumu izstrādei, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajos un bioloģiskajos kultūraugos, un tiesību akta priekšlikums, ar ko groza Direktīvu 2001/18/EK attiecībā uz iespēju, ka dalībvalstis savā teritorijā var ierobežot vai aizliegt ĢMO audzēšanu.

[1] OV L 106, 17.4.2001., 1. lpp.

[2] OV L 268, 18.10.2003., 1. lpp.

[3] OV L 268, 18.10.2003., 24. lpp.

[4] AT, HU un LU aizliedza kukurūzu MON 810, pamatojoties uz Direktīvas 2001/18/EK 23. pantu, EL ― uz Direktīvas 2001/18/EK 23. pantu un Direktīvas 2002/53/EK 18. pantu, FR un DE ― uz Direktīvas 2001/18/EK 23. pantu un Regulas (EK) Nr. 1829/2003 34. pantu. AT aizliedza kukurūzu T 25, pamatojoties uz Direktīvas 2001/18/EK 23. pantu. AT, HU un LU aizliedza kartupeļu šķirni “Amflora”, pamatojoties uz Direktīvas 2001/18/EK 23. pantu.

[5] Arī PL ir pieņēmusi tādus tiesību aktus, ar kuriem tā vispār aizliedz ĢM sēklu tirdzniecību un kuri nav pamatoti ar ES tiesību aktos noteiktajām drošības klauzulām. ES Tiesa 2009. gada 16. jūlijā nosprieda, ka minētie tiesību akti ir pretrunā ES tiesību aktiem, un notiesāja Poliju par pienākumu nepildīšanu (lieta C-165/08).

[6] 2005. jūnijs, 2006. gada decembris, 2007. gada februāris un 2009. gada marts.

[7] OV L 189, 29.7.2003., 36. lpp.

[8] Saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu bioloģiskajā produkcijā, tostarp sēklās, pārtikā un barībā, neizmanto ĢMO (9. panta 1. punkts). Mērķis ir panākt pēc iespējas mazāku ĢMO saturu bioloģiskajos produktos (skatīt 10. apsvērumu).

[9] Atbilstoši Direktīvas 2001/18/EK 9. panta 3. punkta c) apakšpunktam un II pielikumam un Regulas (EK) Nr. 1829/2003 6. un 18. pantam.

[10] Eiropas Savienības Padomes piezīme Nr. 7581/09.

[11] BG, IE, EL, CY, LV, LT, HU, LU, MT, NL, PL un SI.

[12] Eiropas Savienības Padomes piezīme Nr. 11226/2/09 2. red.