[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 9.3.2010

COM(2010)77 galīgā redakcija

KOMISIJAS DARBA DOKUMENTS

Nodokļu atmaksas nākotne ES brīvās tirdzniecības nolīgumu izcelsmes noteikumos

KOMISIJAS DARBA DOKUMENTS

Nodokļu atmaksas nākotne ES brīvās tirdzniecības nolīgumu izcelsmes noteikumos

Trešdien, 2009. gada 7. oktobrī, notika kolēģijas debates par ES un Korejas brīvās tirdzniecības nolīgumu. Šajā sakarā priekšsēdētājs aicināja TRADE ĢD un TAXUD ĢD izstrādāt kopīgu ziņojumu, kurā būtu iekļauti apsvērumi par nodokļu atmaksas nākotni.

I. Ievads

Nodokļu atmaksa saskaņā ar definīciju izcelsmes protokolos, kas iekļauti preferenciālajos tirdzniecības nolīgumos, ir daļējs vai pilnīgs tādu muitas nodokļu vai līdzīgu maksājumu atmaksājums, atvieglojums vai atbrīvojums no tiem, ko piemēro ražošanai nepieciešamajiem resursiem no ārvalstīm (neapstrādāti, daļēji apstrādāti materiāli vai sastāvdaļas), kurus izmanto eksportam uz trešu valsti paredzētu gatavo ražojumu izgatavošanā[1].

Eiropas Savienība un daudzas citas (ja ne visas) valstis nodokļu atmaksu izmanto nepreferenciālā režīmā. Tādējādi eksportējošām nozarēm dažādās valstīs tiek nodrošināti vienādi nosacījumi, neraugoties uz ievedmuitas nodokļu līmeņa atšķirībām. Attiecībā uz importu valstis saglabā iespēju aizsargāt vietējo tirgu, piemērojot vislielākās labvēlības muitas nodokļus. Nodokļu atmaksa ir atļauta saskaņā ar noteikumiem PTO Subsīdiju nolīgumā.

Preferenciālā režīmā Eiropas Savienība parasti ievēroja praksi aizliegt nodokļu atmaksu daudzos brīvās tirdzniecības nolīgumos (BTN)[2], taču ir daļēji vai pilnībā atļāvusi to izmantot attiecībās ar daudzām jaunattīstības valstīm[3]. Taču daži Eiropas Savienības BTN sarunu partneri iebilst pret šādu aizliegumu, un, kā pavisam nesen novērots Korejas gadījumā, nodokļu atmaksa kļūst par vienu no galvenajiem sarunās apspriestajiem jautājumiem. Tādēļ ir nepieciešams izpētīt ES politiku attiecībā uz nodokļu atmaksu. Šā ziņojuma mērķis ir sniegt dažus pamata apsvērumus un ierosinājumus attiecībā uz politiku šajā jomā, lai tos pēc tam apspriestu Padomē, Eiropas Parlamentā un ar ieinteresētajām personām.

II. Ietekme, ko radīs nodokļu atmaksas aizliegšana vai atļaušana brīvās tirdzniecības nolīgumos

a) Nodokļu atmaksas negatīvā ietekme

Parasti starptautiskās tirdzniecības liberalizācija nozīmē pastāvošo tirdzniecības ierobežojumu samazināšanu vai pilnīgu atcelšanu. Pastāvošo tirdzniecības šķēršļu vispārēja atcelšana erga omnis ir tiešākais veids, lai nodrošinātu brīvu tirdzniecību, likvidējot vai samazinot muitas nodokļus, kā arī nodrošinot ieguldījumu aizsardzību, pakalpojumu tirgus atvēršanu un tā tālāk. Tā vietā, lai pilnībā liberalizētu tirgu, daudzas valstis ir izvēlējušās veikt starpposma pasākumus, piemēram, atļaujot nodokļu atmaksu ar mērķi izlīdzināt ievedmuitas nodokļa ietekmi uz eksportu un sekmēt eksportu.

Nodokļu atmaksu faktiski var uzskatīt par kaitējošu tirdzniecības liberalizācijai, jo nodokļu atmaksa to ietekmē diezgan negatīvi. Lai gan ekonomikas literatūrā nav vienprātības, atsevišķos pētījumos konstatēts, piemēram, ka nodokļu atmaksa nerosina ražotājus eksportētājus vērsties pret augstiem tarifiem, ko piemēro viņu ražošanai nepieciešamajiem resursiem, un tas negatīvi ietekmē brīvu tirdzniecību. Nodokļu atmaksa var būt kā atlīdzība par protekcionisma saglabāšanu: tā var ļaut valstij turpināt aizsargāt tās starpposma materiālu ražotājus, vienlaikus izlases veidā mazinot šādu aizsardzību, lai sekmētu gatavo ražojumu eksportu. Lai gan nodokļu atmaksa var pozitīvi ietekmēt valsts eksporta konkurētspēju, tā var arī veicināt eksportu, kam ir maza iekšzemes pievienotā vērtība un salīdzinoši liels ārvalstu izejvielu saturs.

Tomēr nodokļu atmaksa ir vēl apšaubāmāka, kad to brīvas tirdzniecības nolīgumā (BTN) saglabā pilnīgas liberalizācijas procesā. Atļaujot nodokļu atmaksu, acīmredzamākā negatīvā ietekme, iespējams, ir turpmāk izklāstītā. Ja brīvās tirdzniecības zonā atļauj izmantot nodokļu atmaksu, ražotājs no BTN partnervalsts A var bez nodokļiem iegādāties izejvielas trešās valstīs, lai eksportētu uz BTN partnervalsti B, bet viņa konkurentiem no valsts B ir jāmaksā piemērojamais vislielākās labvēlības nodoklis, iegādājoties no trešām valstīm izejvielas ražojumiem, ko pārdod vietējā tirgū.

Piemērs: uzņēmums no BTN partnervalsts, kas eksportē audumus uz ES, var izmantot nodokļu atmaksu par šķiedrām, ko tas importē no trešas valsts, lai ražotu audumu; turpretim ES audumu ražotājs, kurš tirgo Eiropas Savienībā, nevar izmantot atmaksu par nodokļiem, kas samaksāti par šķiedrām, ko tas var importēt no trešām valstīm, lai ražotu minētos audumus. Ja šādu importēto šķiedru īpatsvars auduma vērtībā veido, piemēram, 25 % ES ražotājam, iespējamā konkurences priekšrocība minētajam eksportētājam, kas eksportē uz ES (izteikta procentos no ES ražotāja kopējās cenas par gatavu audumu), būtu summa, kas iegūta, ar 25 % reizinot ievedmuitas nodokļa likmi ES, ko piemēro šādām šķiedrām (4 %), vai aptuveni 1 % no auduma vērtības[4].

Tādējādi nodokļu atmaksa var izkropļot konkurenci importējošās valsts tirgū, un tas var negatīvi ietekmēt vietējo rūpniecību, kas, iespējams, ietekmēs nodarbinātību. Turklāt, atļaujot nodokļu atmaksu, arī trešas valstis varēs savā ziņā gūt labumu no BTN priekšrocībām attiecībā uz tirdzniecību ar starpposma ražojumiem un materiāliem. Nodokļu atmaksas aizliegšana veicinātu starpposma produktu un materiālu izmantošanu no BTN partnervalstīm, pateicoties kumulācijas iespēju izmantošanai. Savukārt nodokļu atmaksas atļaušana nodrošinātu ražošanai nepieciešamajiem resursiem ar izcelsmi trešās valstīs tādu pašu režīmu kā ražošanai nepieciešamajiem resursiem ar izcelsmi BTN: abos gadījumos ražošanai nepieciešamie resursi tiktu ievesti BTN partnervalstī ar 0 % nodokli, ja tos reeksportētu pēc iekļaušanas gatavā ražojumā. Tādēļ, lai gan likumīgi nodokļu atmaksa nav “eksporta subsīdija”, to nevajadzētu uzskatīt par eksporta stimulu, kas brīvās tirdzniecības zonai būtu jāveicina.

b) Parametri, kas nosaka nodokļu atmaksas ietekmi

Nodokļu atmaksa ir komplekss ekonomikas rīks. Nodokļu atmaksas atļaušanas vai aizliegšanas ietekme uz eksportētājiem, konkurētspēju importējošās valsts tirgū un tirdzniecību ar starpposma ražojumiem ir atkarīga no daudziem faktoriem, kuri apskatīti turpmāk[5].

a) Attiecībā uz ietekmi uz gatavo ražojumu eksportētāju konkurētspēju būtiski faktori ir vislielākās labvēlības nodokļi , ko eksportējošā valsts piemēro starpposma materiāliem, apvienojumā ar ārvalstīs iegādātu izejvielu īpatsvaru tajā pašā valstī: jo lielāki vislielākās labvēlības nodokļi un jo vairāk tiek izmantoti ražošanai nepieciešamie resursi no ārvalstīm (atkarīgs no izcelsmes noteikumiem BTN), jo lielāka var būt nodokļu atmaksas ietekme uz eksportēto gatavo ražojumu. Tas ir iemesls, kura dēļ, piemēram, daudzās Āzijas valstīs, kurās vislielākās labvēlības nodokļi ir salīdzinoši lieli, nodokļu atmaksas atļaušanai ir daudz lielāka nozīme, nekā ASV vai ES, kur vislielākās labvēlības nodokļi ir salīdzinoši mazi.

Piemērs: Ruritānija (fiktīva valsts Viduseiropā) šķiedru importam no trešām valstīm piemēro 14 % muitas nodokli; ja importētās šķiedras veido 25 % no auduma vērtības, ko eksportējis Ruritānijas uzņēmums, par šādām importētām šķiedrām samaksāto nodokļu vērtība būs 3,5 % (25 % no 14 %) no Ruritānijas eksportētāja auduma vērtības. Kā redzams iepriekš, ES eksportētājam uzlikto nodokļu vērtība par šādu šķiedru importu būtu 1 % no viņa paša auduma cenas.

b) Attiecībā uz ietekmi uz konkurenci gatavā ražojuma tirgū importējošajā valstī būtiskākais aspekts ir vislielākās labvēlības nodoklis, ko importējošā valsts piemēro starpposma materiāliem: jo lielāki vislielākās labvēlības nodokļi, ko preferenciāla valsts piemēro starpposma materiālu importam, un jo vairāk vietējie ražotāji izmanto šādus importētos materiālus no trešām valstīm, jo potenciāli neizdevīgāki konkurences apstākļi vietējiem gatavo ražojumu izgatavotājiem salīdzinājumā ar eksportētājiem no BTN partnervalsts, kura gūst labumu no nodokļu atmaksas.

Turpinot iepriekš minēto piemēru, audumu ražotājam Eiropas Savienībā, kurš importē šķiedras no trešām valstīm, par šīm šķiedrām būtu jāmaksā ievedmuitas nodokļi, kas atbilst 1 % no pārdošanas cenas, neatkarīgi no tā, vai nodokļu atmaksa ir atļauta vai aizliegta. Tādējādi gadījumā, ja nodokļu atmaksa ir atļauta brīvās tirdzniecības nolīgumā, konkurences priekšrocība eksportētājam no BTN partnervalsts, piemēram, Ruritānijas, pār vietējo ES ražotāju būtu 1 % no auduma vērtības.

Ja aplūkojam situāciju Ruritānijā, Ruritānijas audumu ražotājam, kurš importē tādu pašu daudzumu šķiedru no trešām valstīm, par importētajām šķiedrām būtu jāmaksā nodokļi 3,5 % apmērā no auduma vērtības: nodokļu atmaksas atļaušanas gadījumā tas nodrošinātu priekšrocības ES ražotājam, kurš eksportē šādus audumus uz Ruritāniju.

Taču, ja nodokļu atmaksa brīvās tirdzniecības nolīgumā starp ES un Ruritāniju ir aizliegta, Ruritānijas eksportētājs, kurš eksportē uz ES, saskartos ar zaudējumu 2,5 % apmērā no auduma vērtības (3,5 %, ko tas samaksātu par šķiedrām, kas importētas no trešām valstīm, mīnus 1 % nodokļu, ko par tām pašām šķiedrām samaksājis viņa ES konkurents). Un otrādi, ES eksportētājs, kas eksportē uz Ruritāniju, gūtu 2,5 % konkurences priekšrocības Ruritānijā (3,5 % nodokļu, ko samaksājuši Ruritānijas ražotāji, mīnus 1 %, ko par šādu importu maksā ES eksportētāji).

c) Lai pārietu no gatavu ražojumu tirdzniecības uz starpposma materiālu tirdzniecību, galvenais faktors, kas nosaka ietekmi uz starpposma materiālu un sastāvdaļu tirdzniecību starp ES un mūsu BTN partneriem , ir ievedmuitas nodokļa līmenis, ko šiem materiāliem un sastāvdaļām piemēro abas puses un ko likvidēs ar brīvās tirdzniecības nolīgumu: jo lielāki šie nodokļi, jo vairāk tiks sekmēta BTN partnervalstu tirdzniecība ar šiem materiāliem, kaitējot trešas valsts piegādātājiem.

Turpinot iepriekš minēto piemēru, ja nodokļu atmaksa ir aizliegta, Ruritānijas uzņēmums, kas importē šķiedras no trešām valstīm, lai ražotu audumu eksportēšanai uz ES, saskartos ar papildu izmaksām 3,5 % apmērā. Šīs izmaksas būtu stimuls iegādāties šķiedras vietējā tirgū vai no ES, nevis no citām trešām valstīm. Ja nodokļu atmaksa ir atļauta, šis stimuls zūd.

Cits nozīmīgs faktors nodokļu atmaksas ietekmē ir ierobežojumu apmērs jeb izcelsmes noteikumu “iecietība” brīvās tirdzniecības nolīgumā: konkrētu ražojumu izcelsmes noteikumi, ar ko nosaka “pietiekamu apstrādi vai pārstrādi”, kas jāveic nenoteiktas izcelsmes materiāliem, lai iegūtu “noteiktas izcelsmes ražojumu”, uz kuru var attiecināt preferenciālo tarifu režīmu, nosaka pieļaujamo apjomu izejvielu iegādei ārvalstīs un secīgi – maksimālo nodokļa apjomu, kas jāmaksā vai ko var atgūt, ja gatavo ražojumu eksportē.

Piemērs: attiecībā uz audumiem standarta ES preferenciālais izcelsmes noteikums paredz ražošanu no šķiedrām, kurā ietvertas divas pārveidošanas – vērpšana un aušana/adīšana –, kas parasti veido aptuveni trīs ceturtdaļas no auduma pievienotās vērtības, kas ir jānodrošina valsts iekšienē. Tas ierobežo izejvielu iegādi ārvalstīs un attiecīgi nodokļu atmaksas atļaušanas vai aizliegšanas piemērošanas jomu un ietekmi. Tomēr ietekme, kas rastos, atļaujot nodokļu atmaksu, būtu lielāka nozarēs, kur attiecīgie noteikumi ir brīvāki, piemēram, attiecībā uz dažām ķīmiskām vielām, metāliem un iekārtām, kurās materiāli no trešām valstīm var veidot 40–50 % no ražojuma vērtības, un ražojums joprojām tiek uzskatīts par vietēju ražojumu. Šajos gadījumos nodokļu atmaksas aizliegšana varētu ievērojami ierobežot iegādes iespējas, kas teorētiski ir atļautas saskaņā ar izcelsmes noteikumiem.

Nodokļu atmaksas nozīme ir atkarīga arī no valsts ekonomikas . Attiecībā uz gatavo ražojumu tirdzniecību ietekme Eiropas Savienībā, kas rastos, atļaujot nodokļu atmaksu, būtu salīdzinoši neliela, jo ES starpposma ražojumiem/materiāliem pārsvarā piemēro ļoti mazus tarifus, un, tā kā Eiropas Savienības rūpnieciskā bāze ir daudzveidīga, var gadīties, ka ražotājiem nav lielas vajadzības paļauties uz ārvalstu piegādes avotiem, lai gan globalizācijas ietekmē arvien pieaug ES ražotāju atkarība no ārējiem piegādātājiem. Šī ietekme varētu būt lielāka ES tirdzniecības partneriem, kuri bieži piemēro lielākus ievedmuitas nodokļus un kuriem valsts lieluma dēļ vairāk jāpaļaujas uz importētiem materiāliem. Citiem vārdiem sakot, slēgtos tirgos ar protekcionisma pasākumiem, kuros sastāvdaļām piemēro lielus vislielākās labvēlības nodokļus, un tirgos, kuros ir ievērojama ārvalstu piegādes avotu daļa, nodokļu atmaksas atļaušanai ir lielāka ietekme, nekā liberālākā muitas teritorijā ar integrētu ekonomiku.

Kopumā iespējamā negatīvā ietekme, kas rastos, atļaujot nodokļu atmaksu, ir labs iemesls, lai meklētu iespējas principā aizliegt nodokļu atmaksu brīvās tirdzniecības zonās .

c) Problēmas saistībā ar nodokļu atmaksas aizliegšanu

Pat, ja vēl joprojām šķiet, ka nodokļu atmaksas aizliegšana ir vēlama brīvās tirdzniecības nolīguma kontekstā, šīs politikas piemērošana var būt problemātiska.

Pirms ir izveidots preferenciāls režīms, starptautiskā tirdzniecība starp turpmākajām brīvās tirdzniecības zonas partnervalstīm notiek nepreferenciālā režīmā. Šādās tirdzniecības attiecībās vienmēr izmanto vai vismaz atļauj izmantot nodokļu atmaksu. Ja brīvās tirdzniecības zonā aizliedz nodokļu atmaksu, iespējamās maksimālās priekšrocības, ko varētu sagaidīt no tarifu samazinājumiem, kas panākti brīvās tirdzniecības nolīgumā, varētu ievērojami mazināties .

Lai gan nodokļu atmaksas aizliegšana nozīmētu mazākas priekšrocības nekā nodokļu atmaksas atļaušana, BTN partnerim nodokļu atmaksa pati par sevi nav priekšrocība, kas papildina ievedmuitas nodokļu likvidēšanu. Piemēram, saskaņā ar vislielākās labvēlības režīmu nodoklis, kas jāmaksā par automobiļa importu Eiropas Savienībā, ir 10 %; ja automobiļa importa cena ir EUR 10 000, ietaupītais nodoklis saskaņā ar BTN būtu EUR 1000, salīdzinot ar pašreizējo vislielākās labvēlības režīmu. Tādējādi, pieņemot, ka automobilī, kurš ražots, piemēram, Ruritānijā, ir 20 % daļu un sastāvdaļu, kas importētas no nepreferenciālām trešām valstīm, un ka ievedmuitas nodoklis Ruritānijā par šādām sastāvdaļām ir vidēji 16 %, par šādām sastāvdaļām samaksātais nodoklis būtu EUR 320. Ja ar BTN aizliedz nodokļu atmaksu, eksportētāja tīrā peļņa būtu EUR 680 (EUR 1000 mīnus EUR 320), nevis EUR 1000, jeb par 32 % mazākas priekšrocības no nodokļa likvidēšanas. Ja Ruritānijas automobiļu ražotājs izmanto importētās daļas maksimāli atļautajā apjomā, ko pieļauj ES parastie izcelsmes noteikumi (40 %), tīrā peļņa samazinātos līdz nedaudz vairāk kā trešdaļai no ES ievedmuitas nodokļa (EUR 1000 mīnus EUR 640 ir vienāds ar EUR 360)[6].

Atsevišķu ražojumu gadījumā partnervalsts ražotāji varētu pat labprātāk izmantot vislielākās labvēlības tarifa nodokli , jo izmaksas, atsakoties no nodokļu atmaksas, varētu pārsniegt piemērojamo vislielākās labvēlības nodokli.

Tas, cik bieži šīs problēmas rodas, un to nozīmība salīdzinājumā ar ietekmi, kas rodas, atļaujot nodokļu atmaksu, ir atkarīgs, kā norādīts iepriekš, no dažādiem ekonomikas parametriem, piemēram, abu valstu attiecīgie vislielākās labvēlības tarifi, tarifu samazināšanas/atcelšanas līmenis brīvās tirdzniecības nolīgumā, izcelsmes noteikumu “iecietība” un attiecīgi maksimāli atļautais ārvalstu izejvielu saturs, kā arī abu partneru ekonomiskā situācija.

Lai gan nodokļu atmaksas aizliegšana brīvās tirdzniecības nolīgumā ļautu izvairīties no konkrētas nodokļu atmaksas negatīvās ietekmes uz konkurenci vietējā tirgū un veicināt divpusējo tirdzniecību ar starpposma ražojumiem/materiāliem, preferenciālos tirdzniecības režīmos ar jaunattīstības valstīm papildu attīstības mērķis var būt vēl viens vērā ņemams faktors. Faktiski nodokļu atmaksas aizliegšana attiecībā uz jaunattīstības valstīm ne vienmēr ir vēlama. Ir grūti iedomāties, piemēram, ka attīstīta valsts atļautu vismazāk attīstītai valstij, no vienas puses, beznodokļu piekļuvi savam tirgum, lai palīdzētu un atbalstītu vismazāk attīstītās valsts ekonomiku, un tajā pašā laikā, no otras puses, aizliegtu nodokļu atmaksu par ražošanai nepieciešamajiem resursiem no ārvalstīm, ko izmanto vismazāk attīstīto valstu ražotāji, un tādējādi ierobežotu ekonomiskās priekšrocības, ko sniedz šāda brīva piekļuve, ja abi partneri noslēgtu BTN.

Šāds gadījums varētu būt, piemēram, ja ES noslēgtu BTN ar valstu grupu, kurā ietilpst vismazāk attīstītās valstis. Tā kā vismazāk attīstītās valstis izmanto EBA režīmu, tās var eksportēt uz ES bez nodokļiem, vienlaikus izmantojot nodokļu atmaksu. Ja šādā brīvās tirdzniecības nolīgumā nodokļu atmaksa būtu aizliegta, attiecīgo vismazāk attīstīto valstu eksportētājiem būtu jāmaksā nodokļi par ražošanai nepieciešamajiem resursiem, kas importēti no trešām valstīm un kas iekļauti to ražojumos, kurus tie bez nodokļiem eksportē uz ES; šāda prasība neietilpst EBA režīmā.

Tāpat, ņemot vērā to, ka jaunattīstības valstu eksporta daļa, kurai piemēro ES ievedmuitas nodokļus, ir salīdzinoši neliela[7], nodokļu atmaksas aizliegums, kura rezultātā mazinātos priekšrocības, ko sniedz ievedmuitas nodokļa likvidēšana, tādējādi vēl vairāk samazinātu šo valstu stimulu noslēgt BTN ar Eiropas Savienību.

Turklāt jaunattīstības valstīm pašlaik ir atļauts piemērot nodokļu atmaksu visam to eksportam uz Eiropas Savienību saskaņā ar vienpusējām preferencēm (VPS); faktiski liela daļa daudzu jaunattīstības valstu eksporta uz Eiropas Savienību jau ir atbrīvota no nodokļa vai tiek aplikta ar ļoti mazām nodokļa likmēm (sauktas arī par “maziem nodokļiem”) saskaņā ar VPS, vienlaikus izmantojot nodokļu atmaksu. Šajos gadījumos situācija, kas radīsies BTN, būs nelabvēlīgāka, nekā pašreizējā situācija attiecībā uz ražojumiem, kam piemēro nulles nodokli saskaņā ar VPS[8].

Piemērs: ES vislielākās labvēlības nodokļi automobiļu dzinējiem ir 4,2 %, bet pēc nodokļa samazinājuma saskaņā ar VPS regulu šis nodoklis ir nulle visām jaunattīstības valstīm. Tādējādi jaunattīstības valsts var eksportēt šos dzinējus saskaņā ar VPS uz Eiropas Savienību bez nodokļiem un piemērojot nodokļu atmaksu. Ja brīvās tirdzniecības nolīgumā, kas noslēgts ar jaunattīstības valsti, tiek aizliegta nodokļu atmaksa, BTN režīms dzinēju eksportētājam no attiecīgās jaunattīstības valsts būtu nelabvēlīgāks nekā pašreizējais: pieņemot, ka dzinēja vērtība ir EUR 2000 un ka dzinēja izgatavošanai importēto daļu apjoms ir 20 %, ja vidējais ievedmuitas nodoklis par šādām daļām ir, piemēram, 16 %, par dzinējiem, kas no attiecīgās jaunattīstības valsts eksportēti saskaņā ar BTN, būtu jāmaksā papildus EUR 64 salīdzinājumā ar eksportu, kas notiek saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem (20 % no EUR 2000 x 16 % = EUR 64, kas ir ekvivalents dzinējam piemērotam nodoklim 3,2 % apmērā). Ja izmantoto importēto daļu apjoms sasniedz maksimāli pieļaujamo saskaņā ar ES parastajiem izcelsmes noteikumiem (40 %), tad papildu izmaksas būtu divtik lielas, proti, EUR 128, kas ir ekvivalents 6,4 % no eksporta vērtības un kas ir lielākas, nekā ES vislielākās labvēlības ievedmuitas nodoklis.

III. Secinājumi

Nodokļu atmaksas atļaušana brīvās tirdzniecības zonas kontekstā ir problemātiska, jo tā var izraisīt konkurences traucējumus starp iesaistītajām valstīm, bet preču un pakalpojumu tirdzniecībai attiecīgajos tirgos būtu jānotiek, pamatojoties uz salīdzinošām priekšrocībām. Tādēļ ir pamatoti iemesli meklēt iespējas principā aizliegt nodokļu atmaksu brīvās tirdzniecības zonās.

Tomēr, ņemot vērā to, ka nodokļu atmaksas aizliegšana varētu arī radīt piemērošanas problēmas mūsu partnervalstīm, var apsvērt dažas ierobežotas atkāpes no šīs vispārīgās politikas nostājas apmaiņā pret adekvātām atkāpēm, ko sniedz otra puse, un ar nosacījumu, ka izcelsmes noteikumi atbilst Eiropas Savienības rūpniecības vajadzībām. Tādējādi var apsvērt ierobežotas izņēmumu iespējas, pamatojoties uz turpmāko kritēriju visaptverošu novērtējumu.

a) Kādā mērā BTN izcelsmes noteikumi ir apmierinoši ES , tostarp tās rūpniecībai. Faktiski tas, ka konkrētiem ražojumiem tiek piemēroti atbilstoši izcelsmes noteikumi, var būt tikpat nozīmīgi vai pat vēl nozīmīgāki, nekā nodokļu atmaksas aizliegšana. No vienas puses, mūsu BTN izcelsmes noteikumos būtu jāpieprasa pienācīga pārveidošana un/vai pievienotā vērtība, lai veicinātu to, ka BTN priekšrocības pirmkārt var izmantot BTN partneri. No otras puses, būtu ļoti vēlams, lai brīvās tirdzniecības nolīgumos izcelsmes noteikumi būtu vienādi vai līdzīgi, jo ES rūpniecības nozare nevar pielāgot izejvielu iegādi ārvalstīs dažādiem noteikumiem, kas atkarīgi no galamērķa tirgus. Tādēļ būtisks faktors, kas jāņem vērā, ir tādu izcelsmes noteikumu pieņemšana, kuri ir pēc iespējas tuvāki ES parastajiem izcelsmes noteikumiem. Pēc tam, kad būs panākta vienošanās par pieņemamiem izcelsmes noteikumiem, kuri kopumā atbilst ES rūpniecības vajadzībām, būs iespējams pieļaut elastīgākus noteikumus attiecībā uz nodokļu atmaksu, vēlams, saglabājot zināmus ierobežojumus, ņemot vērā turpmāk uzskaitītos kritērijus.

b) Vērtējot nolīguma vispārējo līdzsvaru, ir jānovērtē un jāņem vērā nodokļu atmaksas atļaušanas vai aizliegšanas sagaidāmā ietekme gan uz konkurences apstākļiem ES tirgū, gan uz ES eksportētājiem . Šāda analīze, kas ietver kvantitatīvu novērtējumu, ko būtu jāsāk sarunu procesa sākumposmā un ko jebkurā gadījumā jāpabeidz pirms lēmuma par BTN noslēgšanu, pētīs ietekmi uz tirdzniecību, ražošanu, ieguldījumiem un nodarbinātību, kumulācijas iespēju izmantošanu BTN ietvaros, kā arī uz attiecīgajām jaunattīstības valstīm.

c) BTN mērķi attiecībā uz piekļuvi tirgum un to atbilstība ES rūpniecības interesēm. Lai novērtētu attiecīgo elastību, katrā atsevišķā gadījumā būtu jānovērtē, kādā mērā attīstītākas valstis BTN ietvaros uzņemas vērienīgas tirdzniecības liberalizācijas saistības, kas nodrošina kopumā apmierinošu iznākumu ES rūpniecībai. Tāpat ir jānodrošina pienācīgi nosacījumi piekļuvē tirgum ES starpposma ražojumu eksportētājiem, kuri citādi nevarētu izmantot nevienu BTN priekšrocību.

d) Attīstības apsvērumi , tostarp apjoms, kādā BTN sarunu partneris jau eksportē bez nodokļiem (vai saskaņā ar tā saucamajiem “mazajiem nodokļiem”) uz Eiropas Savienību ar nodokļu atmaksu, nodokļu atmaksas aizliegšanas ietekme uz šo partneru priekšrocībām un stimuliem pievienoties BTN, un nodokļu atmaksas atļaušanas ietekme uz vietējā ražojuma starpposma materiāliem. Ir jāņem vērā arī attiecīgās trešās valsts attīstības līmenis.

Attiecībā uz iespējamām atkāpēm nodokļu atmaksā ierobežota elastība varētu būt, piemēram, nodokļu atmaksas ierobežošana līdz starpībai starp vidējām vislielākās labvēlības nodokļa likmēm, kas piemērojamas ražošanai nepieciešamajiem starpposma resursiem partnervalstī un Eiropas Savienībā, proti, tad, kad vislielākās labvēlības nodokļa likmes topošajā partnervalstī ir salīdzinoši lielas un Eiropas Savienībā – salīdzinoši mazas. To varētu mēģināt īstenot vispārīgi vai atsevišķās nozarēs (vai pat tikai atsevišķiem ražojumiem), kurās nodokļu atmaksas ietekme var būt lielāka atšķirīgu vislielākās labvēlības nodokļu dēļ. Šādu pasākumu mērķis būtu saglabāt vienādus nosacījumus rūpniecības nozarēm abās valstīs brīvajā tirdzniecības zonā. Citos gadījumos varētu apsvērt laika ierobežojumus vai citus ierobežojumus. Jaunattīstības valstu gadījumā būtu pamatoti piemērot ne tik stingras prasības, ņemot vērā uz attīstību vērstu politiku (tās līmenis var variēt atkarībā no tā, vai runa ir par vismazāk attīstītu valsti vai VPS+ valsti vai nē) un ņemot vērā, ka tās jau izmanto nodokļu atmaksu eksportam uz Eiropas Savienību saskaņā ar VPS.

[1] Lai ilustrētu mehānismu, iedomāsimies, ka japāņu automobiļa dzinējs, ko ieved Korejā, tiek aplikts ar 10 % nodokli. Kad šo dzinēju iebūvē korejiešu automobilī, ko pēc tam eksportē uz ES, Korejas automobiļu ražotājs var “atgūt” 10 % nodokli, ko tas samaksāja par ražošanai nepieciešamajiem resursiem/japāņu automobiļa dzinēju.

[2] ES nav vienīgā PTO dalībniece, kas aizliedz nodokļu atmaksu brīvās tirdzniecības nolīgumos. Arī citas valstis aizliedz nodokļu atmaksu atsevišķos brīvās tirdzniecības nolīgumos, lai gan dažkārt tas atkarīgs no šo valstu partneriem (piemēram, Meksika un Čīle dažkārt aizliedz nodokļu atmaksu un dažkārt atļauj). Mercosur valstīs nodokļu atmaksa ir aizliegta attiecībā uz noteiktiem automobiļiem. ASV nozīmīgākais brīvās tirdzniecības nolīgums ir NAFTA , kurā nodokļu atmaksa ir aizliegta. Pēc politiskām diskusijām 2003. gadā pēdējo gadu laikā ASV pieņem lēmumus par katru gadījumu atsevišķi, un nodokļu atmaksa ir atļauta noslēgtajos BTN, izņemot ASV un Čīles BTN, kuros nodokļu atmaksa ir aizliegta; šeit gan ir jāpiemin, ka lielākā daļa šo BTN attiecās uz jaunattīstības valstīm (piemēram, Maroka, Omāna, Bahreina, CAFTA , Kolumbija, Jordānija, Peru), izņemot Izraēlu un Austrāliju, un vēl nepieņemto ASV un Korejas BTN, un arī ES agrāk ir piemērojusi elastīguma noteikumus jaunattīstības valstīm. ASV un Singapūras BTN gadījumā nodokļu atmaksai nav reālas ekonomiskas ietekmes, jo Singapūras vislielākās labvēlības nodoklis vairākumam ražojumu ir 0 %.

[3] Nodokļu atmaksa ir aizliegta, ievērojot pārejas noteikumus, BTN ar tādām jaunattīstības valstīm kā Meksika un Čīle, kā arī visos Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības nolīgumos. Tomēr tā ir atļauta tirdzniecības preferencēs, kas saistītas ar attīstības mērķiem: saskaņā ar VPS noteikumiem, ko piemēro visām jaunattīstības valstīm un ĀKK valstīm Kotonū nolīgumā, ekonomisko partnerattiecību nolīgumos un Tirdzniecības, attīstības un sadarbības nolīgumā ar Dienvidāfriku.

[4] Jāpiemin, ka lielākajā daļā citu rūpniecības nozaru un ražojumu izcelsmes noteikumi var pieļaut lielāku ārvalstu izejvielu saturu (dažos gadījumos līdz pat 50 %), un atkarībā no tā, cik daudz faktiski tiek iegādāts ārvalstīs, nodokļu atmaksas atļaušanas vai aizliegšanas ietekme un ar to saistītie rādītāji var būt lielāki.

[5] Vienkāršības labad sniegtajos piemēros nav ņemti vērā papildu faktori, piemēram, vai materiāli, kas importēti no trešām valstīm, ir no preferenciālām valstīm, uz kurām neattiecas ievedmuitas nodokļi, vai ir iespējama kumulācija. Arī nodokļu atmaksas vērtība vienkāršības labad ir aprēķināta, pamatojoties uz gatavā ražojuma importa cenu, nevis uz ražošanas izmaksām, un tādēļ tā ir nedaudz pārspīlēta.

[6] Var, protams, apgalvot (skatīt II.a iedaļu), ka ir pamatoti brīvās tirdzniecības nolīgumā aizliegt nodokļu atmaksu un neļaut eksportētājiem pilnībā izmantot nodokļa likvidēšanas priekšrocības, jo pretējā gadījumā eksportētāji nonāktu izdevīgākā situācijā nekā to konkurenti, kas darbojas importējošās valsts iekšējā tirgū.

[7] Aptuveni trīs ceturtdaļām to jaunattīstības valstu eksporta, ar kurām ES pašreiz risina sarunas par BTN, piemēro nulles nodokļa likmi vai ļoti mazus nodokļus Eiropas Savienībā saskaņā ar vislielākās labvēlības režīmu un VPS. Tādējādi 2008. gadā Eiropas Savienībā bez nodokļiem ieveda 58 % Indijas izcelsmes importa un ar maziem nodokļiem (≤ 3 %) ieveda 7 %; attiecībā uz ASEAN importu bez nodokļiem ieveda 65 % un 5,6 % ieveda ar nodokļiem, kas mazāki par 3 %; bez nodokļa ieveda arī 80 % importa no Centrālamerikas; un arī 77 % Kolumbijas un 95 % Peru eksporta ieveda bez nodokļiem. Secīgi, aizliedzot nodokļu atmaksu, BTN priekšrocības tiktu ierobežotas aptuveni par ceturto daļu šo valstu eksporta uz Eiropas Savienību; tomēr tas attiecas uz ražojumiem, kuriem piemēro augstākos tarifus Eiropas Savienībā un kuri parasti ir problemātiskāki.

[8] Šāda eksporta, kam piemēro nulles nodokli saskaņā ar VPS, īpatsvars 2008. gadā bija šāds: Indija – 24 %, ASEAN valstis – 10 %, Centrālamerika – 20 %, Kolumbija – 13 % un Peru – 23 %. Minētajos gadījumos BTN režīms būtu nelabvēlīgāks, ja tiktu aizliegta nodokļu atmaksa.